Kad ieteicams lietot alkoholu?

foto: hexjam.com

Alkohola lietošana ir cilvēces pamatos un tā ir bijusi sen. Varbūt ne vienmēr, bet sen. Ja ticēt pētījumiem, tad pat Ēģiptes piramīdas celtas balstoties uz ikdienas alus patēriņu jeb samaksas, daļēju, veidu. Skaidrs arī ir tas, ka tiem, kas nedzer, organisms pats sintezē nepieciešamās vielas, kas citkārt ir tikai alkohola sastāvā. Un arī fakts, ka alkohols ir nepieciešams cilvēkam, tikai, prooootams, ļoti minimālās devās. Bet kad tad dzert? Pirms 18 neiesaka, pēc 60 arī nē. Kad ir ideālais vecums, ieteicamais, kad mūsu organisms ar kreisajiem radikāļiem alkohola saturā, tiek galā visoptimālāk?

Lielbritānijā tiek veikti ļoti daudz pētījumu, tur pat valsts dod grantus (naudu) tam, lai veiktu izpētes šajā jomā. Tieši Lielbritānijas veselības departaments vēlējās noskaidrot to, kā alkohola patēriņš ietekmē dažāda vecuma cilvēkus. Te gan jāsaka, ka tieši specifiski bija vēlme uzzināt nevis to, ko visi jau sen tāpat zin - tas ir kaitīgi, bet gan to, kā cilvēki jūtas tad, ja lietojuši ļoooti lielu alko daudzumu, kā tie jūtas otrā dienā, kā uzvedas un tamlīdzīgi. Un šeit jau mēs paši noteikti zinam daudzus kuriozus gadījumus un stāstus.

Izrādās, ka kad cilvēks sasniedz 21 gada vecumu, viņa aknas atrodas ideālā stadijā un spēj divu stundu laikā attīrītorganismu no alkoholā esošajām kaitīgajām vielām. DIVU STUNDU laikā! Tiem, kas pēc 21, šis laiks jau paliek ilgāks un ilgāks. Protams, šeit vēl varētu runāt arī par bioloģisko un faktisko vecumu, bet šis aspekts netika nez kāpēc ņemts vērā pētījumu laikā.

Iespējams, ka kaut kur tajā jau ir sen zināma patiesība, jo ne velti daudzās pasaules valstīs alkoholu tirgo un atļauj lietot tieši no 21 gada vecuma.

Patiesībā, mani šis pētījums un tā dati vispār pārsteidz, pārsteidz jo cik nepareizi tas ir izdarīts. Iespējams, šis pētījums der tikai Lielbritānijas iedzīvotājiem, bet ne pārējais Eiropas, pasaules daļai. Kāpēc? Tāpēc, ka alkohols ir tas, kas tieši iedarbojas uz svaru, augumu un vispārējo sajūtu, faktu vai ēsts vai nē, un arī nacionalitāti. Piemēram, čukčas (par kuriem ir tūkstošiem joku), vispār nepanes alkoholu un pēc 300 gramiem vodkas var nonākt pat komas stāvoklī, šis pētījums noteikti neattiecas.

Kas saistās ar "otras dienas rītu" un slikto pašsajūtu, tad arī šeit ir kopīgas vadlīnijas un kopīgas nianses, kas gan, atkal atšķiras pa nācijām (faktors atkal netiek ņemts vērā). Vienoti ir tas, ka pēc alkohola lietošanas un tādas kārtīgas iešmigošanas otrā rītā cilvēks jūtas slikti. Vieni vairāk, citi mazāk, trešie vispār neko nejūt. Bet bioloģiski alkohols organismā faktiski izstumj no šūnām daļu šķidruma, lai tie nespētu tik operatīvi cīnīties ar dažādam indēm un radikāļiem tā sastāvā. Slāpes, galvas reibšana, slikta pašsajūta un pat vemšana ir vienots cikls "pohu" sakarā. Tieši pats alkohols reizē ar organismam derīgajām sulām šūnām, reizē vēl izstumj no šūnām fermentus, kas atbildīgi par indes daļiņu, radikāļu utt utt likvidēšanu. Cilvēkam paliekot vecākam šo izpalīdžigo fermentu šūnās paliek arvien mazāk un sekas pēc iedzeršanas/dzeršanas, ar gadiem paliek arvien lielākas un jūtamākas.

Viens labs mīts ir tāds, ka tie cilvēki, kas ir druknāki jeb kuriem tauku daudzums organismā (un ap to) ir lielāks, spēj izdzert daudz vairāk un labāk pārstrādā alkoholu kā tādu. Te jāsaka, ka tas ir mīts, jo taukaudi neko nedara, bet tieši otrādi - kaitē. Viņi neļauj organismam cīnīties ar alkoholā esošajiem kaitīgajiem savienojumiem, jo taukaudi tos vienkārši uzsūc un faktiski uzkrāj organismā ilgtermiņā. Viens konstatējums no pētījuma gan reizē rada smaidu un... citas sajūtas: alkoholu ieteicams lietot tikai tiem cilvēkiem, kas sasnieguši noteikto vecumu un ir pietiekami slaidi ķermeņa aprisēs.

Protams, jebkuram pētījumam ir savas ēnas puses, bet dažus faktus no katra var paņemt un aizdomāties. Neviens pētījums, lai kādi būtu tā rezultāti un apsekošanas tēma, neliks cilvēkiem mainīt gadsimta ieradumus, bet cerams, liks aizdomāties vispār!

Dažādie melnie caurumi

foto: discovermagazine.com

Melnie caurumi pēdējos gados ir kļuvuši ļoti populāra tēma gan sarunās, gan izpētes jomā. Vispirms jau cilvēku bailes no mūsu pašbūvētā Hadronu paatrinātāja, lika aizdomāties par to, ko mēs paši varam izdarīt uz planētas, kuru uzskatam par savām mājām, beidzot ar atklājumiem tālajā kosmosā.

Visbiežāk izplatītais pieņēmums par to, kā tad rodas melnie caurumi ir vienkāršs, jo izklāsta viedokļa: zvaigzne, kas piedzīvo savas dzīves pēdējos mirkļus, uzsprāgst, pēc sprādziena veidojas melnais caurumus, kas apkārtējo matēriju, tajā skaitā gaismu, visu, visu, iesūc sevī un... velns zin (velns tiešām zin) kur tas viss paliek. Šī ir visbiežāk pielietotā teorija, kas skaidro to, kā radušies melnie caurumi, kuru ir pilns visums. Tomēr ir arī otra teorija, kas nosaka, ka melnais caurums var rasties arī tādos apstākļos, kad visuma telpā "saduras" divi gāzes mākoņi, kas pēc saviem parametriem ir vienkārši neiedomājami smagi un lieli.

Atšķirība šeit ir tāda, ka parasti pēc tam, kad zvaigzne izbeidz savu dzīvi, uzsprāgst, veidojas melnais caurumus, kas masas apmēros ir aptuveni 300 saules masas. Kas saistās ar otro melno caurumu tipu (kad saduras divi gāzveida mākoņi), tad šeit runa iet par masu, kas ir miljardiem reižu lielāka par saules masu.

Kāpēc tādi pieņēmumi un teorijas? Pētnieki atklājuši melno caurumu zvaigžņu viedojumā, kas katalogā nonācis ar apzīmējumu "47 Tucanae". Tā atrodas ļoti tālu, nu ļoti tālu - 16 700 gaismas gadu attālumā (viens gaismas gads ir 9,46 × 10¹² km).

Parasti, cik nu tos var par parastiem nosaukt, jo par tiem zināms faktiski nekas, melnie caurumi veidojas ik dienu, un parasti pēc tam, kad uz zvaigznes izbeidzies enerģijas daudzums un tā vienkārši aiziet bojā. Astronomi visbiežāk novērojuši to, ka melnā cauruma maksimālais pieļautais svars (ja tos var nosvērt pat) ir aptuveni 15 mūsu Saules svara. Super-melnie caurumi ir sastopami ikvienas galaktikas centrā, un to svars ir daudz daudz lielāks. Ik dienu to apetīte iznīcina simtiem, varbūt pat miljoniem planētu, un šos procesus mēs pat nevaram novērot.

Jau 2016. gadā astrofiziķiem izdevās konstatēt superlielu melno caurumu grupējumus, ja tā var izteikties. Katrs no šīs kategorijas melnajiem caurumiem izmēros bija 29 līdz 36 reizes lielāks par mūsu spīdekli - Sauli. Teorētiķi pieļauj iespēju, ka šādi melnie caurumi veidojušies īpatnējos apstākļos, proti - pastāv iespēja ka šādi melnie caurumi radušies vēl pirms tam, pirms izveidojušās pirmās zvaigznes. Plazma, kas piepildīja visumu pēc Lielā sprādziena, neveidoja zvaigznes, matēriju, bet darbojās pilnīgi pretējā virzienā, radot melnos caurumus. Šis pieņēmums daļēji izskaidro to, kur palicis aptuveni 85% matērijas, kam vajadzētu pašlaik atrasties visuma telpā. Bet tā nav, ir tikai daudz daudz daudz melno caurumu un mistikas.

Katrs pētījums, jaunums ienes vairāk jautājumu nekā atbilžu. Un šis nav izņēmums. Kā strīdīgs ir fakts, ka ja tā tik tiešām ir, ka melnie caurumi eksistē jau kopš Lielā Sprādziena, tad tas nozīmē, ka tie iznīcina zvaigznes, matēriju. Loģiski, bet tad arī ir nākamā nianse: melnie caurumi, kas ir 10 reizes smagāki nekā mūsu Saules masa, noteikti savā iznīcinošajā kustībā virzītos uz galaktikas centru, iznīcinot visu - zvaigznes, planēta,s visu, jo to gravitācijas spēks ir neaprakstāmi liels. Tas beigu beigās novestu pie tā, ka galaktikā iestātos haoss, jo visi debess ķermeņi balstās uz mijiedarbību un līdzsakarībām. Pētnieki apsekoja 5 nelielas galaktikas Piena ceļa tuvumā, kurās tuvu satopami melnie caurumi un atklāja to, ka nekāds haoss tajās neeksistē, lai gan melnais caurums ir pavisam tuvu. Tas liek domāt, ka melno caurumu veidošanās uzreiz pēc Lielā sprādziena ir maldīgs pieņēmums. Bet tad kur pazudusi lielākā matērijas daļa?

Protams, tāpat kāar internetu, kur redzami ir tikai 4%, ir arī vēl tā tumšā daļa. Tāpat arī ar matēriju, bet līdz šim neviens tā arī nav spējis izskaidrot, kur ir pazudusi matērijas lielākā daļa, kurai vienkārši vajadzēja būt. Matemātiski un teorētiski pierādīts, ka tai jābūt, bet faktiski tās nav, vai arī mēs to neredzam un aprēķinos pietrūkst kāda faktora, ko iekļaut.

Kas eksistē melnā cauruma otrā pusē? Dažas no teorijām pieļauj domu, ka melnais caurums ir kā tunelis - vienā vietā tas iznīcina visumu, otrā to rada. Melnais caurums šeit, otrā pusē tam ir baltais caurums, tā sakot, balansam. Tieši tas dod iespēju visumam izplesties, bet arī ne bezgalīgi, jo it visam ir 0 punkts. Pat sasaldējot ūdeni 100 reizes, tā kopējais apjoms samazinās, minimāli, bet samazinās, un kur tas paliek, nezin īsti neviens (kontrolētos, sterilos apstākļos bez noplūdes iespējas eksperimentā). Eh, šī interesantā pasaule!

Viduslaiku fobijas no zombijiem

foto: rarolae.com

Grūti vainot viduslaiku cilvēkus un viņu māņticības un fobijas. Aizkapa dzīve vienmēr bijis strīdīgs jautājums. Sakarā ar visām raganām, cilvēku dedzināšanu un burvjiem, cilvēkiem viduslaikos, liekas, bija pamatots iemesls tam, lai baidītos no miroņiem, kas piecelsies un staigās pa pasauli. Šodien mēs saprotam to, ka tas nenotiek, toties viduslaikos, ar viņu zināšanām tas likās... reāli. Tāpēc bija daudz dažādu veidu, kā aizturēt mirušos savās kapavietās un neļaut tiem pastaigāties kur tiem vien ienāk prātā.

Jorkšīras grāfistē, Anglijā, pētnieku grupa savāca 137 cilvēku mirstīgās atliekas. Apbedījumu datējums - ap viduslaikiem. Pīšļi piederējuši gan vīriešiem, gan sievietēm, pat bērniem. Interesanti vispirms ir tas, ka šīs paliekas savāktas jau pasen (izraktas pirms aptuveni 50..60 gadiem), bet izpētītas tikai tagad.

Mūsdienu tehnoloģijas ļauj izpētīt atradumus ļoti detalizēti un sīki. Un pirmais, kas pārsteidza pētniekus ir tas, ka visi kauli pirms to apbedīšanas bijuši... apdedzināti.

Tālākie pētījumi radīja vēl vairāk mistikas. Kā izrādās, tad pirms nāves cilvēka ķermenis tika sadalīts daļās, pēc tam sadedzināts un tikai tad - apglabāts. Laikam bailes no dzīvajiem mirušajiem bijušas ļoti izteiktas, ja ticis veikts šāds pirmsapbedīšanas rituāls.

Viduslaiku liecībās ir daudz runāts par mirušajiem, kas pēc nāves dažādu iemeslu pēc staigā pa pasauli, biedē, nomušī, moka dzīvos. Viduslaiku Anglijā tas bijis ļoti izteikti, jo citviet pasaulē šāda tipa apbedījumi nav sastopami. Vismaz ne tāda veida, ka ķermeņus sadalīja gabalos, sadedzināja un tad apglabāja. Acīmredzot "Raganu āmura" iespaids bijis spēcīgs.

Tomēr tiek pieļauts arī kas cits, kā iespēja, kāpēc tikai Anglijas teritorijā atrodami šādi apbedījumi un pirms-apglabāšanas rituāli. Tiek lēsts, ka tieir bijuši gūstekņi un ka šāda veida rituāls izmantots tikai pret tiem, kas bijuši cittautieši vai gūstekņi, kas iegūti kā trofejas patstāvigajos karos, kas viduslaikos plosīja visu Eiropu. Un Anglija piedalījās, praktiski, visos karos. Bailes dara savu un iebiedēšana ir viens spēcīgs atribūts.

Octi patiesais nāves iemesls

foto: wikipedia.org

Otci (vai Otzi vai Octi, atkarībā no tulkotāju niansēm) mūmija ir ļoti populāra. Galvenokārt tāpēc, ka tā ļoti labi saglabājusies sasaluma pēc plus vēl arī daudzās nianses, kas atklātas to izpētot. Nu un visam pa vidu ir arī Otci lāsts, par kuru nereti runā tie, kam pasaules mistikas nav sveša. Tomēr pēdējie pētījumi norāda uz to, ka Otci nebūt nav gājis bojā slepkavas rokas vadīts, bet gan... pārsalšanas pēc.

Šveices antropologi vēlreiz apskatīja Octi un darba noslēgumā secināja - ne slepkava bija Otci nāves iemesls, bet gan vienkārša pārsalšana. Muļķīgi, bet nu jau tas tiek uzskatīts par faktu un oficiālo nāves iemeslu. Šie iemesli gan laika gaitā mainās, bet nu pašlaik šis tie uzskatīts par visticamāko, jo balstās uz visiem iepriekšējiem kopsummā.

Alpos atrastais Otci nu jau ir desmitiem pētījumu objekts un strīdu tēma vairāku gadu garumā. Pēdējā aktuālā teorija par tā nāves iemesliem (pirms šīs) bija ka viņš gājis bojā pēc tam, kad ticis ievainots ar bultu. Lieta tāda, ka bulta nebūt nav bijis tik svarīgs un nāvējošs ievainojums kā tas varētu likties pirmajā mirklī. Tā nav atstājusi dziļu brūci Otci ķermenī, bet gan radījusi tikai asiņošanu. Pēc apreķiniem tiek lēsts, ka arī asiņošana nav bijusi dzīvībai bīstama - Otci zaudējis vien ap 100 ml asiņu. Tāds asins daudzums neapdraud ievainotā dzīvību, tik rada nelielu vājuma sajūtu.

Citi ievainojumi, kas atrodami uz Otci ķermeņa, dod liecības par pavisam citu notikumu gaitu. Trauma, kas redzama uz tā galvas, tiek izvirzīta kā viens no vadmotīviem turpmākajā pētījumu gaitā. Tā iegūta krītot, nevis no sitiena pa galvu. Galvā esošā cepure, kas arī sasaluma pēc, saglabājusies ļoti labi, liek domāt ka tieši tā bija sava veida amortizators, kas mazināja kritiena spēku un traumas sekas uz Otci galvu. Visu to saliekot kopā pētnieki nākuši pie secinājuma ka Otci gājis bojā pārsalšanas pēc; proti, viņš bijis pārāk noguris un vārgs, lai turpinātu ceļu (mājup?!).

Katrs nākamais pētījums un mūmijas izpēte dod citu teoriju, balstoties uz tiem vai citiem faktiem. Skaidrs vien tas, ka šis cilvēks dživojis pirms aptuveni 5300 gadiem, bronzas laikmetā. Nāves brīdī viņš bijis visnotaļ, tolaik, cienījamā vecumā - ap 45 gadiem. Ilgu laiku par viņa nāves iemeslu tika uzskatīts bultas ievainojums plecā, bet nu, šī teorija... liekas apgāzta.

Monro un Hruščovs

foto: biography.com

Merilina Monro bija, ir un paliks viena no nekad negaistošajām zvaigznēm. Spilgta un kolorīta. Par viņu un ap viņu ir simtiem mītu un leģendu, gluži tāpat kā ap ikvienu pazīstamu cilvēku, īpaši, ja tas nācis no pagājušā gadsimta vidusdaļas, kad viss bija.. citādāk. Par viņas saikni ar PSRS ir daudz mītu. Viens no tiem saistās ar Hruščovu. Viņai esot bijušas ļoti tuvas attiecības ar Hruščovu, un tiek lēsts, ka vairāk nekā tikai tuvas. Cik patiesi tas ir, grūti noskaidrot, jo viss balstās tikai uz anonīmu cilvēku teiktā, novērojumiem, kuriem ir maz īstenu faktu, tomēr, pieņēmumam ir vieta būt, kaut vai tīri leģendas apvītās auras pēc.

Bez šaubām Monro bija tolaik brīvās, varenās pasaules simbols - ASV. Hruščovs turpretī bija skarbs un stingrs PSRS pārstāvis. Divi cilvēki, kas simbolizē pilnīgi pretējo viens no otra. Vai viņiem varēja būt kas kopīgs? Kas intīms? Kādu laiciņu atpakaļ par viņu saikni un to, kas tad īsti noticis izteicās Rafaels - toreizējais Holivudas zvaigžņu aģents.

Vēsturisks fakts: 1959. gadā PSRS līderis dodas savā pirmajā vizītē uz ASV. Monro tolaik jau bija "pati populārākā aktrise", personīgās studijas īpašniece un etalons iekāres jomā.

Viņa stāsts par šo tikšanos un laiku toreiz ir sekojošs: "Mums piezvanīja un teica, ka grib redzēt Normu (viņas īstais vārds). Es atvedu viņu uz Beverlihilzu. Pie viena no numuriem bija apsardze. Mēs iegājām iekšā un tur stāvēja vīrietis ar viskija glāzi rokās. Merilina metās pie viņa un viņi sāka skūpstīties. Pirms tam viņi nepateica neviena vārda, likās, ka šī saikne bija jau sen, ilga gadiem. Pēc tam viņi devās uz guļamistabu. Es pacietīgi gaidīju viesistabā, bet... iemigu. Kadpamodos redzēju viņus abus pilnīgi kailus. Viņi bezrūpīgi skraidīja pa istabu un smējās. Man likās ka viņa (Monro) nekad nebija tik laimīga..."

Gadu vēlāk pēc šīs tikšanās starp ASV un PSRS aizsākas konflikts. Tiek lēsts, ka tieši Monro bijusi tā, kas centusies šo konfliktu nogludināt, uzsākot intīmu saikni arī ar Kenediju. Tomēr viņas plāns nogludināt attiecības nesekmējās panākumiem, jo viņai tika liegts doties uz PSRS un Hruščovs vairs nevarēja atbraukt uz ASV. Grūti teikt kādu iemeslu pēc 1962. gada 5. augustā viņa iedzēra lērumu miegazāļu un... aizmiga nepamostoties. Viņu atrada ar noceltu telefona klausuli rokā. Kam viņa centās piezvanīt tā arī paliks mīkla.

Par Monro un viņas privāto dzīvi ir daudz stāstu un leģendu. Vēl vairāk ir stāstu par to, kas tad īsti pierakstīts viņas sarkanajā piezīmju grāmatiņā. Daži uzskata, ka tieši šie pieraksti arī bijis tas, kas laupījis viņas nākotni. Kā nekā, daudz ko no tā, ko viņa dzirdēja, viņa nesaprata, bet pierakstīja, un ja esi kontaktā ar valsts, pasaules, pirmajām personām, noteikti var dzirdēt daudz ko lieku.

Neiespējami arī ir pašlaik pateikt, vai šis sakaras ar Hruščovu bija vai nē, jo daudzas lietas tiek turētas slepenības zīmoga ietvaros. Bet nianses uzpeld. Tās var salikt ķēdītē un izskaidrot, bet vai tā ir patiesība vai nē - katram pašam lemts spriest. Skaidrs ir viens - viņas skaistums pazudināja viņu, viņas šarms apbūra pasauli un trauslums salauza...

Dārzeņi un transplantācija

foto: businessinsider.com

Sasniegumi medicīnā notiek ik dienu un katrs no tiem sola ko labu, lai pagarinātu mūsu dzīvi vai lai to uzlabotu kādā veidā. Katrs no tiem reizē ir vienkāršs, bet arī pārsteidzošs. Viss fantastiskais taču patiesībā ir elementārais, ne tā? Orgānu pārstādīšana daudziem cilvēkiem ir devusi iespēju dzīvot tālāk, vēl un nepamest šo pasauli. Tomēr orgānu pārstādīšana ir diezgan sarežģīts process, kopumā, jo vajadzīgs gan orgāns, gan arī saderība, lai nenotiktu orgāna atgrūšana.

Nieres, aknas vai jauna sirds - vispieprasītākās operācijas transplantāciju jomā. Bet, kā jau minēju pirms tam, tā sakot "materiāls" ko pārstādīt ir ierobežots. Ne katrs novēl savu ķermeni pēc dabiskās nāves pārstādīšanai un arī ja novēl, ne vienmēr sanāk uzreiz atrast vajadzīgo cilvēku, kam to nodot, jo arī šeit laiks, kamēr orgāns ir derīgs pārstādīšanai, ir ierobežots.

Ko sasnieguši pētnieki šoreiz ir tik tiešām visnotaļ pārsteidzoši: parasta spināta lapas spēj simulēt sirds darbību un ritmu. Šis atklākjums izdarīts Vorčesteras politehniskajā institūtā, ASV, Masačūsetsas štats.

Pētniekiem nācās ilgi un vairākkārtīgi veikt, sākt, atkārtot pētījumus, taču ir manāms rezultāts un progress visā šajā. Viss process ir diezgan sarežģīts, tāpēc sīkās detaļās neiegrimšu, vien galvenos vadmotīvus pārstāstīt iedrošināšos.

Pētījuma laikā no spinātu lapas tiek izsūknētas visas tur esošās vielas. Paliek praktiski tikai pats lapas, tā sakot, karkass. Lapas karkass sastāv no neitrālas celulozes. Pēc tam pētnieki paņēma daļiņas no cilvēka sirds muskuļa un ievietoja tās lapas karkasā. Pēc vairākām dienām tika novērota minimāla, tomēr ritmiska darbība.

Protams, šie ir tikai pirmie soļi turpmākajos pētījumos, tomēr pats sākums ir visnotaļ cerīgs. Šī, ja tā sakot, tehnoloģija, iesvēl ilgu ceļu līdz nonāks praktiskā pielietojumā medicīnā un orgānu transplantācijā, tomēr tas ir sākums. Pastāv daudz barjeru, ko pārvarēt, un kā viena no pirmajām ir auga un cilvēka saderība un mijiedarbība.

Liekie orgāni cilvēka ķermenī

foto: fineartamerica.com

Mēs esam pieraduši domāt, ka evolūcija ir nekļūdīga, nejauša, bet nekļūdīga. Šo nejaušību pēc mēs pašlaik atrodamies uz evolūcijas koka augstākajiem zariem. Izrādās, ka laika gaitā, visam ejot uz priekšu, cilvēka ķermenī palikuši daži orgāni, kuru nozīme un pielietošana mūsdienās, vairs.. tā sakot, nav vajadzīga. Principā, viņi ir lieki, kā to saka vairums ārstu. Ir piecas atzīmes, par kurām var runāt, ka tās mums vispār nav vajadzīgas.

• Muskuļi, kas rada "zosādu". Nu tā sajūta, kad uz rokām, kājām, visi tur esošie matiņi saceļas vertikāli. Efekts rodas dažādu iemeslu pēc, bet fakts ka tie nav vairs vajadzīgi paliek. Vēsturiski ir tā, ka mūsu senči domājams, visi bijuši varen mataini. Senatnē tie tīri labi noderējuši arī kā atbaidīšanās līdzeklis, savā veidā - jo lielāks izskatās priekšmets, jo tas draudīgāks, un apmatojuma palielināšanās radīja šo efektu. Tāpat arī matainums, spalvojums, tīri labi noderēja kā siltuma aizturēšanas veids. Šodien mēs visi valkājam drēbes, bet šie muskuļi un apmatojums tomēr ir palicis mūsos.
• Ausu muskuļi. Daudz cilvēku māk arvien vēl kustināt ausis, nu nedaudz, bet māk. Mūsu senčiem "kustināt ausis" bija būtiski, lai dzirdētu skaņas, orientētos to virzienā, bet mūsdienās šī īpatnība vairs nav nepieciešama (izteiktā tās formā). Tie, kas šo spēju nav zaudējuši visnotaļ ir tuvāki senčiem nekā mēs, pārējie, tomēr šie muskuļi un to esamība mūsu ķermenī mūsdienās ir pilnīgi bezjēdzīga no praktiskā viedokļa.
• Gudrības zobi. Cilvēku vairumam šie zobi izaug ļoti vēlu - pēc 20...30 gadiem, kā kuram. To augšanas laikā un arī vēlāk ļoti daudzi vēršas pie zobārsta tieši viņu dēļ. Ēšanas procesā arī viņi nespēlē nekādu lomu un arī citādi nedod nekādu labumu kā vien diskomfortu.
• Apendikss. Senatnē šis orgāns, kas, principā ir aklās zarnas veidojums, palīdzēja pārtikas pārstrādē. Tajā esošās sulas un fermenti ļoti labi noderēja tam, lai pārstrādātu pārtiku. Mūsdienu cilvēks ēd un uzturā lieto produktus, kuru pārstrādei šis orgāns vispār nav vajadzīgs. Ne velti apendiksa operācijas ir vienas no izplatītākajām un ļoti liela cilvēku daļa ļoti labi dzīvo arī bez tā, neizjūtot nekādu diskomfortu vai veselības problēmas.
• Astes kauls. Senatnē, ja ticēt evolūcijas niansēm, cilvēkam bijusi aste, tāpat kā tuvējiem radiniekiem - spalvaiņiem pērtiķiem. Tomēr laika gaitā mēs pilnveidojāmies, un aste mums noteikti vairs nav vajadzīga (vismaz vairumam). Evolūcija gajusi uz priekšu, bet šis kauliņš palicis. Piedevām, tā esamība mūsos rada daudz negatīvu aspektu - nokrīti uz pēcpuses, un vari to traumēt un tad sekas ir ļoti nepatīkamas.

Vispār evolūcija ar mums ir izspēlējusi ļoti dīvainu joku, liekot saglabāt daudzas nianses, kas mums nav vajadzīgas un kas pārsteidz. Par to ja iegurņa kaula veidojums būtu 1% pavērsts uz citu pusi, mēs nespētu iet un vēl daudz matemātisku aprēķinu liek domāt un aizdomāties - vai tiešām evolūcija to visu izdarīja vai... tomēr kāds salika cilvēku kā no lego klucīšiem un pielaboja laika gaitā... Šaubos vai patiesību par savu patieso izcelsmi mēs uzzināsim kādreiz. Ticēt vienai vai otrai teorijai paliek katra paša ziņā, bet jāatceras, ka visas teorijas ir izdomājuši paši cilvēki. Diez vai citas dzīvības formas, piemēram, skudras, lāči, arī aizdomājas par šādiem jautājumiem? :)

Māksla un aizliegtas vielas

foto: nbcnews.com

Lai gūtu peļņu cilvēks ir spiests izgudrot ko jaunu. Inovācijas nelegālo vielu tirdzniecībā un veidos ir tikpat populāras kā sasniegumi citās nozarēs. Iztēle un spēja radīt neiedomājamus veidus noved pie peļņas un tā vai citādi - soda un ieslodzījuma. Pat ja cilvēks cenšas radīt mākslu.

Skaists mākslasdarbs vienmēr ir pieprasīts. Protams, ar atkāpēm.

Kāds radošs cilvēks izdomāja veidu, kā ievest ASV narkotikas. Viņš izgatavoja vāžu apveidus, tos noklāja ar metaamfetamīna kārtu un pa virsu tiem izkārtoja stikla lausku gabalus. Viss tika ievests valstī no Meksikas kā mākslas priekšmeti. Tomēr, izrādās ka zem tiem bija aizliegtās vielas 600 000 ASV dolāru vērtībā. Oriģināli, bet ne līdz galam. Grandiozais peļņas plāns izdevās daļēji, jo viņš pats nespēja tā sakot, atgūt narkotikas no izstrādājumiem un viņam bija vajadzīgs cilvēks, kas to māk. Šeit arī valsts iestāžu darbinieki nāca talkā, jo viņš sazinājās ar kādu cilvēku, kas patiesībā bija policijas darbinieks.

Pieķertajam mākslas censonim nu draud 22 gadi cietumā, ja tiesa (precīzāk, kad tiesa) viņu atzīs par vainīgu. Piedevām, arestēšanas brīdī viņš atzinies, ka ir nesen kā lietojis "mākslu".

Tā lūk - radoši, bet tomēr pretlikumīgi un ar visām izrietošajām sekām.

Nesija pazudusi!

foto: Nesija 1933. gadā /  CCI/REX/Shutterstock

Nevar jau tā teikt, ka pazudusi, jo lai pazustu, vispirms viņu vajadzētu atrast. Tomēr skaistās leģendas uzturētāji nu ir gaužām norūpējušies, jo... nav nekādas ziņas par Nesiju nu jau 8 mēnešus. Neviens to nav ne redzējis, ne nofotografējis kādu izplūdušu bildi. Pēdējo reizi to manījuši pagājušā gada augustā. Kur viņa pazudusi?

Arī Gerijs Kempbels, kurš ir Lohnesas Nezvēra kluba vadītājs ir norūpējis, jo tik ilga pazušana liekas mistiska. Vēl jo vairāk tāpēc, ka mūsdienās ikvienam ir telefons ar kameru vai turp dodoties noteikti pa rokai būs kāds foto/video rīks. Tomēr Kempbels izsakās cerīgi, sakot ka cer, ka drīzumā atkal parādīsies bildes. Pareģojums vai fakts, ka kāds bildes radīs, grūti teikt, bet leģenda jau ir fikcija, cik nu zināms no oficiāliem avotiem un paša pirmā foto autora atzinuma.

Tomēr, mēs vēlamies ticēt skaistajam, maģiskajam un pirmsvēsturiskajam, tāpēc, cerams, tiešām, liecības būs un Nesija atdzims 2017 atkal no jauna! Turam spuras!

Stjuartes bikini

foto: elitereaders.com

Stjuartes + bikini - izklausās neticami, bet ne nereāli. Izrādās, ir kompānijas kas cenšas piecēt savus klientus ne tikai ar to, ka nogādās kur vajag, bet arī vēl ar vizuālu odziņu lidojuma laikā. Vjetnamas privātā aviokompānija VietJet stjuartes ieģērba bikini (piedevām sarkanos un dzeltenos) to pirmajā lidojumā uz pludmales kūrortu. Diez cik patīkami pārsteigti bija vīrieši lidojuma sākumā, laikā, beigās! Heh.

Viss tas, cik nu var saprast, ir tikai promo kampaņa jeb reklāmas triks. Kompānija ar šādiem netradicionāliem izgājieniem, kas ir pilnīgi ārpus ierastā un pelēkā, pēdējos gados ieguvusi ļoti lielu popularitāti. Piedevām, kas vēl svarīgi - pasažieri varēja iegādāties kalendāru, kur meičas redzamas tajos pat bikini.

Vēl šeit var pieminēt faktu ka kompānijas īpašniece ir sieviete - Nguyen Thi Phuong Thao (grūts vārds pat uzrakstīt), un viņa ir pirmā Dienvidaustrumāzijas miljardiere-sieviete. Viņa Forbes tabulā ierindota 46. pozīcijā. Neslikti. Panākumus viņa guvusi tieši vairāk ar to, ka piedāvā nestandarta reklāmas kampaņas, idejas un to realizāciju, kas vainagojas ar panākumiem.

Sarkans un dzeltens...bikini...lidošana...pludmale... eh, laba ideja un īstenojums. Vajag biļetes pasūtīt!

Dzemdības avioreisa laikā

foto: twitter.com

Turkish Airlines lidojuma laikā, lainerim atrodoties 13 km augstumā (jeb 42 000 pēdu, standarta apzīmējums) pasaulē nāca meitenīte.

28 gadus vecā/jaunā Gvinjeas iedzīvotājai Diabi Nafi sākās dzemdības kolīdz laineris pacēlās no Konakri lidostas Gvinejā. Reiss sekoja ierastajam maršrutam uz Turcijas galvaspilsētu Istanbulu ar apstāšanos Ougadougou, Burkina Faso.

Dzemdībās viņai palīdzēja apkalpe un arī pasažieri. Viss notikabez jebkādiem starpgadījumiem. Meitenīti nosauca par Kadiju un uzreiz pēc nosēšanās viņu un māti nogādāja tuvējā slimnīcā. Slimnīcas preses dienests vēlāk paziņoja ka abas jūtas lieliski.

Turkish Airlines oficiālā Twitter lapa arī piedzīvoja atziņu par šo atgadījumu: "Sveicināta uz klāja, Princese! Aplausi mūsu apkalpei."

Malači!

Precētie atklāj ka ir dvīņi

foto: medicaldaily.com

Traka, traka pasaule. Kādus tik stāstus nenākas dzirdēt un par kādiem nenākas lasīt. Šoreiz par to, kā ģimenes dzīve, rutīna testi noved pie pārsteidzoša atklājuma - vīrs un sieva ir bioloģiskie dvīņi. Noticis tas viss Amerikā.

Pāris bijis precējies nu jau kādu laiciņu un viss šis pārsteidzošais atgadījums nācis klajā tikai pēc tam, kad veikti DNS testi tā sauktajā auglības klīnikā jeb globāli pazīstma ar saīsinājumu IVF (in vitro fertilization - mākslīgā apaugļošana). Kad dabiskā veidā viņiem nav sanācis tikt pie mazuļa, viņi devušies meklēt palīdzību pie speciālistiem. Tie veikuši visus vajadzīgos testus un....

Testi veikti Mississippi štatā esošajā Džeksonas pilsētiņā. Pārbaudīt saikni starp potenciālajiem vecākiem ir standarta lieta, ko veic ikvienam, kas vēršas pie šiem speciālistiem. Šoreiz testu rezultāti pārsteidza visus, jo tiešām, izrādās, ka vīrs un sieva ir bioloģiski radinieki, vēl vairāk - bioloģiskie dvīņi.

"Mana pirmā doma bija ka viņi ir attāli radinieki, brālēns ar māsīcu vai kaut kas tamlīdzīgs. Reti, bet tā notiek, taču veicot rūpīgāku pārbaudi varēja secināt, ka viņu radniecība ir daudz tuvāka nekā sākotnēji domāts," izteicās ārsts, kura vārdu gan preses slejās nevar atrast.

Vēlāk izpētot viņu personīgās lietas, datus, atklājās sakarības - viņi abi ir dzimuši vienā un tajā pat datumā 1984. gadā. Tas vien jau lika aizdomāties par saikni starp viņiem.

Protams, kā parasti pienākas, par to tiek informēti arī pacienti. Loģiski ka vecāki paši par to neko nezināja. Kad ārsts tiem pavēstīja šo vēsti, viņu pirmā reakcija bijusi "neticības pilni smiekli, smieklu lēkme".

"Vīrs teica, ka daudziem cilvēkiem ir viens un tas pats dzimšanas datums, kam reti kāds pievērš uzmanību; piedevām arī vizuālās līdžibas starp cilvēkiem taču pastāvot, tā kā arī tam viņi neesot pievērsuši nekādu nozīmi. Viņi bijuši pārliecināti ka nekādā gadījumā nav radinieki," skaidroja ārsts pacientu izteikumus.

Pēc ilglaicīgākas sarunas ar viņiem noskaidrojās arī citi lietas sīkumi. Izrādās, viņi satikušies augstskolā un uzreiz sākuši atteicību vīšanu. Satiekoties viņi esot izjutuši kaut kādu dziļu saikni, neizskaidrojamu.

Kas saistās ar viņu bērnību tad ir tā, ka viņi abi tikuši atdoti adoptācijai pēc tam, kad vecāki gājuši bojā autokatastrofā. Pa cik citi radinieki nav uzņēmušies rūpes par mazuļiem, viņus nodevuši valsts pārraudzībā, kur pēc adoptācijas procedūras tie nonākuši katrs savā ģimenē. Nevienam no viņiem jaunā ģimene nav pateikusi to, ka viņam ir dvīnis.

Pasaule datora radīta ilūzija?

foto: wikia.com

Tālajā 1998. gadā Izraēlā pētnieki nopietni pieķērās kam jau sen prātus urdošam - kvantu teorijai un pieņēmumam, ka novērotājs fiziski iespaido novērojuma gaitu. Izklausās dīvaini, bet tā nu tas sanāk. Par piemēru tam visam, citkārt, varu pieminēt kādu faktu no datorspēlēm: kamēr varonis neatrodas kartes citā vietā, mūsu datora resursi netiek tam izmantoti, lai to atainotu. Konkretizējot tas būtu tā: datorspēle kurā ir visa Rīgas karte. Varonis, kuru sauc Jānis, stāv pie Brīvības pieminekļa. Dators ataino visu tuvāko apkārtni un nedaudz līdz redzamajam horizontam, bet jo tālāk no Jāņa, jo mazāk resursi tiek izmantoti atainošanai, tādejādi taupot resursus, jo tie, kā nekā, ir ierobežoti. Nav jēgas atainot visu Rīgas karti, ja Jānis ir tikai vienā tās vietā. Kolīdz Jānis dodas tuvāk uz centra pusi, dators ataino, izmanto resursus, lai atainotu to kartes daļu kur viņš virzās. Daļa kur viņš bija iepriekš, paliek miglaina, jo tur viņa nav, tātad, resursi tās atainošanai tiek atslēgti. Faktiski, tur kur atrodas Jānis, atrodas arī resursi datora un viņš ietekmē apkārtējo, viņa, pasauli. Dzīvē tas viss ir citādāk.

Vai Mēness neeksistē, ja mēs uz to neskatamies ir viena no līdzteorijām šai matricas būtībai. Te atkal var iegrimt citā plaknē, sakot, ka daudzspēlētāju (kā realitāte mūsdienās) režīms ir kas cits, bet ja uz pasaules būtu viens cilvēks, tikai, iespējams, neskatoties uz Mēnesi tas tiešām neeksistētu. Kas to lai zin. Bet nu vairāk par pētījumu un tur atklātajiem faktiem, niansēm.

1998.gada 26. februārī Veismana institūtā tika veikts pētījums. Tiek izmantots liela elektronu intensitāte vienuviet - starā. Mērķis - pierādīt to, ka novērotājs ietekmē to kustību, īpašības. Un patiesi, pēc pētījuma rezultātiem sanāca, ka novērotājs fiziski un tieši ietekmē to, kā tie uzvedas kustībā.

Kad kvantu novērotājs tieši skatās, tad kvantu mehānika nosaka to, ka daļiņas var uzvesties arī kā viļņi. Tā tik tiešām var būt patiesība, attiecināma uz elektroniem submikronu līmenī jeb kad runa iet par attālumiem, kas mērāmi mazāk kā viena mikrona attālumā (mikrons ir viena tūkstošā daļa no milimetra). Kad elektroni uzvedas kā viļņi, viņi spēj pārvarēt šķērsli to ceļā un atkal saplūst vienotā vilnī pēc tā. Šī satikšanās tiek saukta par interferenci.

Un te sākas interesantais - interference notiek tikai tad, ja neviens šīs daļiņas, elektronus... nenovēro. Kolīdz novērotājs tieši pievērš savu uzmanību procesam, kad daļiņas virzās caur caurumiem (caurumi sienā, horizontāli, piemēram), to uzvedība mainās pilnīgi. Kad daļiņa virzās pa vienu no speciāli radītiem caurumiem sienā, skaidrs ir ka tā nevar reizē virzīties arī pa otru. Konkretizējot sanāk tā, ka elektroni, kad tos nenovēro, uzvedas kā viļni, bet kolīdz tos novēro, tās uzvedās kā daļiņas. Novērotājs faktiski fiziski iespaido tām no daļiņplūsmas pārvērsties viļnveida plūsmā.

Ejot eksperimentā tālāk pētnieku grupa izveidoja sienu kurā radīja divus caurumus un izgatavoja speciālu ierīci, kas spēj noķert un izmērīt daļiņas, kuru izmērs ir mazāks par vienu mirkonu. Tad uz sienā esošajiem caurumiem tika nosūtīti elektronu viļņi. Novērotājs pirmajā reizē nebija cilvēks, bet gan maza un ļoti izsmalcināta ierīce, kas sekoja elektroniem un to kustībai. Mazās ierīces uzdevums bija noteikt, vai elektroni savā ceļā caur caurumiem sienā maina savu elektrisko vadītspēju vai jaudu, apmēru vai nē.

Mazā ierīce nekādi neietekmēja pašus elektronus to virzībā vai procesā, nemainot to īpašības bet tikai nosakot to izmaiņas. Bet bija arī kāda nianse, ko pētnieki atklāja - pats fakts, ka pie viena no caurumiem piestiprināts šāds aparāts mainīja elektronu īpašības to kustībā. Tikai pats fakts, ka tā tur ir. Tā mainīja elektronu viļņu īpašības vienkārši atrodoties tur kā sava veida novērotājs. Kolīdz ierīcei paaugstināja tā sakot, jūtīgumu, mainījās arī iegūtie dati. Kolīdz detektoram, ja to tā var saukt, paaugstināja jūtīgumu, mainījās arī rezultāts, kolīdz samazināja - arī bija jūtamas izmaiņas. Pie jūtīgāka detektora interferences līmenis bija krietni mazāks, pie mazāk jūtīga - augstāks. Faktiski tas nozīmē to, ka kolīdz rūpīgāk tiek sekots līdzi procesam, tā tas uzvedas daudz adekvātāk.

Sīkākas detaļas par šo eksperimentu un vēl simtiem līdzīgo, nu jau ir pieejamas interneta ārēs. Un šis eksperiments ir ļoti populārs pētnieku vidū. Paliek vien jautājumu kaudze, un rodas arvien vairāk un vairāk, ja vien visus saliek kopā. Saules sistēmas uzbūve, tukšais mēness, tā vibrācija, planētu līdzsvars (teorija ka Saules otrā pusē ir identiska planēta Zemei, lai radītu kosmisko gravitācijas balansu) utt utt. Tomēr, kuram un cik un kāds, ir tas dators, kas spēj simulēt šo pasauli, ja tā tiešām ir. Lai arī filma Matrix iznāca tikai gadu pēc pirmā šī eksperimenta, teorija ir piedzīvojusi īstu izaugsmi un tai ir reāli vieta būt. Bet tomēr, padomājot arī no otras puses - piemēram, datorspēlē Sims, GTA vai jebkur, tiem, kurus nekontrolē pats cilvēks, ir vienalga, kas viņi, ko viņi, kur viņi. Šaubos ka viņiem ir radusies doma noskaidrot, kurš viņus simulē, rada, uztur, jo kolīdz spēli izslēdz, viņu elektroni pazūd, impulsu nav. Vai tieši tā būs, notiek, arī ar cilvēkiem? Nāve ir sava veida izslēgšana no realitātes spēles?

Gudrās piena pakas

foto: grapheneentrepreneur.com

Tā vien liekas, ka drīzumā pienāks diena, kad ieejot veikalā mobilais telefons pīkstēs, runās, sūtīs ziņas un bez tā dzīve faktiski nebūs iespējama. Viss jaunais, tehnoloģiskais, palīdz, bet reizē arī noslogo. Tomēr, ir lietas, kas noder un reti kad traucē. Šoreiz par to, kā nākotnes supermateriāls - graphīns (graphene; tulkot var dažādi, bet nu..) palīdzēs saprast to, kad produkts, pārtikas, vairs nebūs lietojams uzturā. Par piemēru - piens.

Trīsvienības Koledžas Uzlaboto Materiālu un Bioinženierzinātņu izpētes centrā jeb AMBER, Īrijā, pētnieku grupa radījusi tiešām unikālu lietu - sava veida uzlīmi, kas sastāv tikai no divdimensiju (2D) tranzistoriem, kuru ražošanā izmantoti tikai un vienīgi nanomateriāli. Sarežģīti radīt, izrunāt un domāt, bet ļoti viekārši lietot.

Šī tehnoloģija pati par sevi ir unikāla, jo, ar to var radīt daudzas lietas, kas citkārt pastāv tikai fantastikas filmās. Par piemēru - avīzes, kas satur video klipus (animētās avīzes?). Bet daudz praktiskāk pielietojums tam visam ir pārtikas industrijā. Uzlīmē šādu uzlīmi, nanotehnoloģisko brīnumu uz piena pakas un tā paziņos par to, kad pakas saturs sabojāsies, nebūs lietojams vairs uzturā.... nu ok, nebūs ieteicams to lietot.

Šī tehnoloģija (kuru izklāstīt galīgi nevarēšu) var tikt izmantota ļoooti daudzās sfērās, sākot no elektronikas, beidzot ar pārtikas industriju.

Tiem, kam ir vēlme par to palasīt sīkāk, var droši doties uz šo vietni, lai angļu versijā iepazītos ar visiem izpētes, radīšanas cikla aspektiem.

Feini, tiešām. Atverot ledusskapi vairs nebūs jāmeklē kur tad ir tas datums, kad piens būs čih-pih, bet gan varēs vienkārši apskatīt uzlīmi un miers, zināsim, ka vēl divas dienas. Pat arī tam, kas uzrakstīts, ticēt pagrūti, jo gadās jau visādi, īpaši pārtikas rūpniecībā. Bet uzlīme, nanotehnoloģiska, vadīsies no konkrētiem faktiem - temperatūras utt, kas nozīmē, ka tai varēs ticēt vairāk nekā uzrakstam ka līdz trešdienai piens derīgs. Iespaidīgi!

P.S. Izmaksas šai tehnoloģijai arī esot visai zemas, kas nozīmē... jāgaida tikai kāds, kas to uzsāks masveidā izplatīt!

Dimanta lāsts

foto: seeing-stars.com

Viens no atpazīstamākajiem dimantiem pasaulē - "Cerība" jeb Hope (angliski). Eh, nešpetni labs un dārgs. To sauc dažādos vārdos, pat iesaukās - "Karaļu rota" vai "Franču zilais". Fakts paliek fakts - tas ir pietiekami skaists un īpašs. 45.52 karāti jeb 9.104 grami smags. Debesu zils. Skaistulis (vai skaistule?). Bet ar to saistās lāsts jeb vairāk gan jāsaka, cilvēku māņticība un vēlme tulkot visu pa savam.

Neviens īsti nezin to, no kā tas tieši ticis "izgriezts" jeb noslīpēts, bet skaidrs ir tas, ka 1666. gadā to iegādājās franču dārgakmeņu tirgotājs Žans Baptists Taverniers. Tolaik dimants vēl nebija ieguvis savu formu un apveidu, un to noslīpējot tas kļuva par Franču Zilo. Tālāk Taverniers to pārdod karalim Luisam XIV 1668. gadā. 

Laiks iet bet dārgakmeņi uz vietas nepaliek un... 1791. gadā to nozog un pārveido, no vecā dimanta lielāko daļu nosauc par Cerību, jo to dārgakmeņu katalogā ievieto Londonā dzīvojošā banķieru ģimene - Hope. Tā no 1839. gadā dimants iegūst tā šodienas vārdu.

Šodien tā vērtība ir ap 250 miljoniem ASV dolāru. Bet pag, par lāstu tā arī aizmirsu pastāstīt, tikai vēsturiskais fakts. Nu tad pie lāstiem.

1. Žans Baptists-Taverniers. Tiek vēstīts, ka neilgi pēc tam, kad viņš nozadzis dimantu, viņš saslimis ar drudzi. Slimība progresējusi un viņš nomiris, viņa ķermeni pēc nāves esot saplosījuši vilki. (??). Protams, ir arī citas liecības, kas norāda, ka tas viss ir izdomas pilns stāsts, un ka viņš nodzīvojis līdz visai pieklājīgam vecyumam - 84 gadiem. Kam ticēt?

2. Karalis Luiss XIV. Pēc tā iegādes viņš liek to pārveidot. Šī pārveidošana notiek 1683. gadā. Saistīti vai nē, bet pats karalis iet bojā no gangrēnas un visi viņa bērni, kas varētu mantot troni mirst jau bērna gados. Visi izņemot vienu. 

3. Nikolass Foukuets (Nicholas Fouquet). Viņš bija karalim pietuvināta persona un tiek lēsts, ka īpašos gadījumos viņam ticis atļauts nēsāt šo dimantu. Tomēr tas nebija ilgi, jo laiki mainās, karaļu domas arī un tā sanāca, ka viņš karalim vairs nebija tik tuvs kā pienāktos tolaik un ticis padzīts no Francijas. Tomēr, ak jel, atkal karalis mainīja savas domas un padzīšanu aizstāja ar mūža ieslodzījumu. Grūti teikt, kāpēc tā, bet tiek runāts, ka tieši viņš bija tas, kuru vēsturē apraksta kā "Cilvēku dzelzs maskā". Tā vai savādāk, tieši viņš, skaidri zināms, bija tas, kurš 15 gadus pavadīja ieslodzījumā Pignerolas cietoksnī.

4. un 5. vieta pienākas Karalim Luisam XVI un Marijai Antoinettei. Luiss saņēma dimantu mantojumā un Marija to nēsāja. Vēsturiski nav liecību par to, ka viņa to vispār kādreiz nēsājusi, bet viņas un karaļa liktens un iznākums tīri labi var tikt savervēts kopā ar dimanta lāstu. Nejēdzīgi, bet varbūt der!

6. Vilhemls Fals bija holandiešu juvelieris kurš pārveidoja dimantu vēlreiz. Viņa nāve bija diezgan baisa - viņa paša dēls viņu nogalināja un pēcāk izdarīja pašnāvību.

7. Grieķu tirgotājs Simons Maoncharides bija īslaicīgs tā īpašnieks, bet arī viņam laikam, tomēr nepaveicās. Viņa nāve arī ir diezgan mistiska, bet nebūt neizskaidrojama. Viņš ar auto, kurā bija viņa sieva, viņu bērns, nobrauca no klints.

8. Evalīna Velša MakLīna (Evalyn Walsh McLean). Izlutināta miljonu mantiniece, kas dzīvoja berūpīgu dzīvi kā vairums bagātnieku. Par viņu pasaule uzzināja tikai tad, kad viņas vīrs 1911. gadā par 180 000 ASV dolāru iegādājās šo dimantu (un lāstu?). Viņa ir pirmā, kura tik tiešām ir redzama to nēsājam. Tiek runāts, ka viņa izgatavojusi speciālu ietvaru, lai varētu to pakārt kaklā savam sunim un ļaut tam staigāt ar to apkārt pa apartamentiem. Vai tur ir kāda saikne vai nē, bet, domājams, ka dimants apvainojās, jo, kas notiek tālāk, ir tiešām mistiski. Viņas vīramāte nomirst, viņas dēls mirst 9 gadu vecumā, vīrs aiziet pie citas sievietes un vēlāk mirst psihiatriskajā slimnīcā, viņas meita mirst no narkotiku pārdozēšanas 25 gadu vecumā. Viņai pašai nācās tirgot avīzes. Mirstot viņa arvien bija parādā lielas summas. Viņas bērni, kam izdevās paglābties no lāsta do pārdeva Harijam Vinstonam.

Ir vēl pāris mirkļi, kurus varētu pieminēt, bet tie jau ir sīkumi un tīrākā izdoma, manuprāt.

Kas vēl ir interesanti ir tas, ka ja šo dimantu patur zel ultravioletajiem stariem, un pēcāk izslēdz telpā gaismu, tas spīd sarkanā krāsā. Tas viss tāpēc, ka tā sastāvā ir bors, kas tam dod zilo krāsu dienasgaismā un bors, savienojumā ar slāpekli pēcāk rada sarkanīgo tā nokrāsu ultravioletajā apgaismojumā.

Protams, ikvienam dimantam ir vajadzīga sava leģenda, savs šarms, sava vēsture. Bet piesaistīt pie tā cilvēku dzīves un likteņus un likt domāt, ka dimants tos veidojis, slīpējis un radījis... nu es nezinu. Sakritības ir jā, bet tās visas, domājams, skaidrojamas tīri no cilvēciskās puses.

Tā vai savādāk, skaistums prasa upurus, un šis retais dimants ir tam viens labs pierādījums. Intriģējošs, dārgs, mūžīgs (gandrīz). Bet jāatceras, ka dimantus par meiteņu draugiem arī pataisīja komerciāli veiksmīgs triks un kampaņa. Bet vienalga, lai vai kā, iespaidīs akmenis un tā vēsture... tomēr intriģē, baida un pārsteidz.

Auto, drošība un internets

foto: topgear.com

Nākotne ir zaļajā enerģijā! Un tik tiešām, tur ir nākotne gan izaugsmei, gan inovācijām gan tam, lai saglabātu planētu dzīvotspējīgu ilgāk. Bet zaļajām tehnoloģijām būtībā ir arī mīnusi. Ne par to, ka lai ražotu elektrību tomēr nākas dedzināt ogles, naftu, gāzi un appludināt teritorijas (arvien cepjos par Staburagu), bet gan par ko citu - drošību. Elektroauto atšķirība ir tā, ka tajā ir pilns ar jaunākajām tehnoloģijām un tehnikas brīnumiem un... tas atrodas pieslēgts pie interneta visu tā kustības laiku. Tātad, to iespējams uzlauzt. Auto-terorisms, domāju, turpmākajos gados tikai attīstīsies, diemžēl, un mēs burtiski būsim savu tehnoloģisko agregātu vergi.

Ok, auto nav lēts, tā apkalpošana ir arīdzan diezgan padārga, piedevām, viss atkarīgs ir no elektrības cenām un protams, nobraukto km skaita. Vairāk brauc, vairāk lādē. Un Latvijā pagaidām šo uzlādes vietu arī nav tik daudz. Bet elektrību, lielāko daļu, arvien tāpat ražo no fosilajiem kurināmajiem. Nu labi, nianses, bet tās ir svarīgas.

Tesla ir viens labs amerikāņu sapņa piemērs. Izskatīgs, ātrs, elegants, pilns ar tehnoloģijām un... vienmēr pieslēgts internetam. Bet kurš par to maksā? Bezmaksas internets... neticas! Nu vispār, tā sanāk, bet ne visu auto dzīvi - tikai pirmso 4 tā dzīves gadus. Tas iekļauts līgumā (kurš tos lasa?), kur norādīts, ka auto interneta rēķinu apmaksās pats ražotājs, bet tikai 4 gadus. Grūti teikt, kurš piegādā pakalpojumus Teslām (3G minimums, 4G ieteicami būtu) Latvijā, bet pagaidām tas arī nav tik būtiski, jo daudzo daudzums uz ceļiem nav tik ļoti izteikti liels.

Kas vēl ir svarīgi, tad ja auto tiek uzlauzts, kā tas notiek ar web lapām, tad hakeris var ar auto darīt praktiski jebko, jo viss auto ir uz elektronikas. Par visu šo lika man aizdomāties Fast8 filma (ātrs un bez žēlastības 8 kā to varētu nosaukt vecajā versijā). Un tādu filmu kļūst arvien vairāk, kur parāda to, kā tehnoloģijas var tikt izmantotas. Un tas nav jautri, bet baismīgi un brīdina uzskatāmi par to ka reiz tā būs realitāte. Google auto kas brauc pats, tiekot uzlauzts.... negribētu es būt šādā auto. Vēl jo vairāk pārliecinos par to, ka jo mazāk elektronikas auto ir, jo tas ir lētāks un drošāks, piedevām, arī izskatās ne tik ļoti nolaizīts.

21.gadsimta šausmas nebūs cilvēkos, bet tehnikā un tajā, ko tā spēs vai nespēs darīt pakļaujoties kāda gribai. Taustiņus dauzīt un lemt cilvēku likteņus nu būs hakeru rokās, nevis valsts vadītāju. Lai gan arī tie nesnaudīs, domājams, jo pret visiem šādiem darbiem būs arī pretrīcība, domājams, arī juridiski vajadzēs jaunus noteikumus apsūdzībām. Neesmu dzirdējis ka tāds auto terorisms vai auto virtuāla vadības nozagšana būtu iekļauta pantos.

Fakts - nekas nav par brīvu, arī internets nē. Un fakts, ka jo mazāk elektronikas, jo labāk un drošāk, piedevām arī lētāk remontos. Metālus salabot ir vieglāk nekā pirkt elektronikas daļas. Prestižs? 20. gadsimta 50...60....70 gadu auto arvien būs līdzeklis, lai pārvietotos, piedevām, daudz izskatīgāks, kam nu tas svarīgi. Un elektronikas tur ir tikpat daudz cik mobilajā telefonā. Vai vērts riskēt pērkot pēdējo modeli tech-nikas čupā vai braukt auto vadot pašam, nedomājot ka var kas notikt elektronikā (un ja tās ir tik daudz). Es par vēsturi uz riteņiem un drošību uz ceļiem!

Kur pazūd cilvēki?

foto: fthmb.tqn.com

Grūti man būs konkrēti runāt par Latviju vai Eiropu un statistiku šeit, bet ja runā par ASV, tad tur skaitļi ir arī, diezgan šaubīgi. Tiek lēsts, ka ik gadu pazūd bez vēsts ap 10 miljoniem cilvēku. Piedevām 500 000 no tiem nekad vairāk netiek atrasti un netiek atrastas nekādas pēdas, ziņas, nojausmas kur tie varētu būt. Pusmiljons vienkārši izgaist? Citplanētieši nolaupa? Aizbēg uz citu planētu? Kur tie paliek, neviens nezin, vēl jo vairāk ka bez pēdām, bez vēsts pazūd arī ļoti pazīstami cilvēki. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir Stīvs Fosets, kurš pazuda 2007. gada septembra sākumā.

Protams, NLO un nolaupīšanu var uztver kā joku un psiholoģisko traumu izpausmi, bet daudzas lietas šajā sakarā ir ar tādiem pierādījumiem, ka nākas aizdomāties... kas par ^$%%$ notiek.

Ir vēl viena lieta, kas mūsdienās paliek arvien aktuālāka un reālāka - cilvēku tirdzniecība un orgānu tirgus. Kāpēc? ASV šajā sakarā ir labs piemērs tam, jo tur medicīna un orgānu pārstādīšanas operācijas ir ļoti populāras, rindas garas, Meksika (kur to dara nelegāli un vēl lielākos apjomos) tuvu. Pa cik ārsts (ģimenes ārsts kā to sauktu Latvijā) par cilvēku zin visu, nav grūti iedomāties, ka šo informāciju iespējams nozagt īpaši nepiepūloties. Bet te jau ir robeža starp fantastiku un izdomu.... vai arī nē?

Cenu starpība ir ārkārtīga, bet orgānu tirgus ir viens liels, lieeeels bizness. Cik daudz ir ārstu, kuriem atņemtas atļaujas nodarboties savā nozarē man būs grūti teikt, bet ASV gan jau šāda statistika, tīri teorētiski, ir pieejama. Un ne jau tie visi maina paradumus un atmet visam ar roku. Daudzi tik tiešām nodarbojas ar to nelegāli. Un domājams klientu tiem netrūkst. Tāpat kā rietumos, tā arī austrumos (Ķīna, Japāna, Malaizija utt) tam visam ir labs noiets, vien trūkst tā sakot, izejmateriāla no kā paņemt. Un šeit ļoti labi noder noziedzīgie grupējumi kam nolaupīt cilvēku nav nekas sarežģīts.

Tāpat arī darbaspēks arvien ir bijis viens no noteicošajiem faktoriem, kas diktē preces cenu. Jo lētāk, jo labāk, bet ja bezmaksas - ideāli.

Protams, grūti iedomāties, ka kāds speciāli brauks uz galvaspilsētu pēc cilvēka X, lai to pēcāk paverdzinātu fabrikā kaut kur tālu tālu prom. Bet ne viss, ko cilvēks redz un zin, nozīmē patiesību. Cilvēkus var iebiedēt, pakļaut, paverdzināt daudzos veidos. Draudi, specifiskas vielas uttt kļūst arvien izplatītākas, īpaši ja ņem vērā to, kādos apjomos interneta tumšajā pusē (kas ir 90...96% vides) notiek visa tirdzniecība narkotisko un citu nelegālo lietu sakarā.

Mūsdienās izaudzēt orgānus arī ir iespējams, bet lai to izdarītu, vajag lai sakrīt asingrupa (potenciālajam klientam ar tā saukto donoru) un vēl daudzi faktori. Lai izaudzētu orgānu vajag tikai cilmes šūnas, ko arī ja nu kas, atrodoties zem narkozes var paņemt un pēcāk cilvēku palaist vaļā vai... ja izņemts kāds orgāns, attiecīgi atbrīvoties tā, ka neviens nezinās ka tāds vispār bijis. Šeit arī ir daudz veidu, un daudzus no tiem parāda arī dažādās filmās, kur vairums cilvēku domā, ka tā ir fantastika, bet nē, diemžēl nē. Bet nu fantastika vai nē, tomēr fakts paliek fakts - cilvēki pazūd, bez vēsts, un netiek atrasti. Un neviens ne redz, ne dzird, ne ko zin par tiem. Vēl jo vairāk pārsteidz tas, ka mūsdienu tehnoloģiskajā pasaulē, kur kameras, sekošana ir gandrīz visam, viņus arī nevar nekādā veidā sadabūt rokā... praktiski zili brīnumi.

Kosmētika un cilvēks

foto: caareusa.org

Kosmētika.... sievietes...vīrieši...bērni...visi. Bez tās daudzas nozares vienkārši izbeigtu pastāvēt, bet būtu interesanti. Cik sanāktu ieekonomēt daudziem cilvēkiem (pārsvarā daiļajam dzimumam) netērējot kosmētikai līdzekļus! Eh, bet šoreiz ne par ekonomiku bet par pašu kosmētiku kā tādu.

Nekāds noslēpums ka vairums tās tiek ražots ASV, no patenti ir ASV, ražošana pārsvarā notiek Ķīnā un citās austrumu valstīs. Tomēr, vispirms lai produktu izlaistu, tam noteikti ir jāveic daudz dažādi testi, sastāva pārbaudes, vai ne? Nekā nebija. Šekur rekur pāris fakti par kosmētiku, kuru masveidā izmanto modes nozare un kino industrija un arī cilvēku vairums ikdienā.

• Vairumam kosmētikas ražotāju tādu publisku testu, pārbaužu vispār nav noteiktas. Īpaši tas saistās ar pārbaudēm uz dzīvniekiem. Viena liela daļa tā visa ir tīrākā pīle un meli, jo dzīvnieki un cilvēki, lai arī var izklausīties līdzīgi, tomēr uz tiem reaģē pilnīgi dažādi, kas nozīmē, ka šos testus veikt uz dzīvniekiem ir tikpat bezjēdzīgi kā censties ar kartupeli iemest lidmašīnai.
• Vidēji, statistiski, sievietes izmanto ap 13 dažādiem kosmētikas produktiem. Tātad, matemātiski var secināt, ka uz viņu ādas ik dienu nonāk ap 515 dažādi materiālu veidi, un tie visi praktiski ir vistīrākā ķīmija.
• ASV Pārtikas un zāļu pārvalde nav ieviesusi nekādu kontroli tam, kas ir vārds "organisks". Vairums cilvēku ar vārdu organisks saprot to, ka tas nācis no mātes dabas un nesatur nekādu ķīmiju, sintētiku, bet.... šeit (FDA jeb pārtikas un zāļu pārvalde ASV) arī ir tas būtiskais - uz paciņas var uzrakstīt ka tā sastāvā ir tikai organiski materiāli, ja vien sastāvā ir kaut 3% organikas. Pārējie 97% var būt vistīrākā un vismelnāki nepārbaudītākā ķīmija pasaulē. Tas viss būs organisks šo 3% pēc!
• FDA nespiež kosmētikas ražotājus veikt testus un pārbaudes, vismaz ne oficiālā līmenī. Vienīgā FDA prasība ir tāda, ka kompānijas, kas ražo šos produktus ir "tiesiski atbildīgas, lai to produkti būtu droši". Nekas vairāk. Burtiski tas nozīmē, ka ja viens produkts neradīja nekādas blakusparādības, tad citā izmantojot tās pašas vielas, sastāvu, var piesaukt to pašu - tas ir drošs, neskatoties uz citiem savienojumiem un ražošanas tehnoloģiju. Sastāvs tak daudz nemainās... būtībā.
• FDA tāpat arī nepārbauda materiālus no kā kosmētika tiek ražota, jo to kā produktu nevar iekļaut ne pārtikas ne arī medicīnas sadaļā. Būtiskākais ir vēl arī tas faktors, ka visi tie materiāli, kas ir aizliegti gan pārtikas, gan medicīnas/zāļu nozarē šeit tiek atļauti, jo regulējamās normas ir diezgan blāviem burtiem sacerētas. Visi materiāli, kas var izraisīt vēzi, pataloģijas, lēkmes, utt utt, šeit ir atļauti. Kam negadās kā saka un pieradīt tiešu saikni būs pagrūti un... ĻOOOTI dārgi.

Veiksmi kosmētikas biznesam! Un vēl vairāk veiksmi tiem, kas izmanto maz vai necik šo dārgo ķīmijas produktu! Personiski man nekas nav pret, bet uzskatu, ka dabīgums tomēr stāv pār visu mākslīgo. Arī intelektu :D)

Mēness bāze

foto: pop.h-cdn.co

Ķīnas kosmosa aģentūras vadītājs nupat kā izteicies par plāniem apvienoties ar Eiropas kosmosa aģentūru kopēju mērķu sasniegšanai. Šie mērķi protams attiecas uz mēness apguvi. Un ne tikai apguvi vai kolonizēšanu, bet gan daudz ko vairāk. Būtiskākie mērķi ir bāzes izveide, bāzes aprīkošana ar tehnoloģiju, kas ļautu veikt lidojumus uz Marsu un iespējamā ārpus-Saules-sistēmas ceļojumu apgūšana.

Zemes pavadoņa apgūšanas plāni jau ir ļoti sens pasākums un to īstenošanai vienmēr kaut kā pietrūkst. Šoreiz gan EKA (Eiropas kosmosa aģentūra) arī apstiprināja, oficiāli pat, to, ka jā, viņi vēloties uz Mēness izveidot "ciematu". Vairāk neko EKA vadītājs necentās piebilst ar to arī oficiālo publikāciju noslēdzot. Heh, maz informācijas par tik grandiozu projektu.

Šī "ciemata" izveides ideja arī nav jauna, bet tikai šoreiz to var saprast nedaudz izvērstāk - tiek plānots izveidot sava veida mazu pilsētiņu, kurā cilvēki strādātu un dzīvotu līdztekus ar robotiem un robotizētu tehniku. Šāda plāna īstenošana arī dotu iespēju izveidot un attīstīt kosmosa tūrismu, kas daudziem arvien liekas ļoti labs biznesa plāns. Vispār, pēdējos 20 gados kosmoss un investīcijas tajā, tehnoloģijās ap to, piedzīvo ļoti lielu izaugsmi.

Vēlu veiksmi apguvē un plānu īstenošanā.

Man šo visu tikai pavada viena skumja nots - par kosmosu mēs zinam daudz vairāk nekā par savu planētu (ja to var nosaukt par mūsu). Vai jēga censties uzzināt par kaimiņa dārzu otrā pilsētas galā daudz ko vairāk nekā pašam par savu piemājas zālienu, man grūti teikt, bet loģikas tur nav nekādas, lai ko tādu sāktu darīt. Komercija un kapitālisms visam pamatā liek saprast, ka tomēr kaimiņa dārzs būs interesantāks!