Baložu intelekts

foto: realbollywood.com

Bez kā nav iedomājama neviena lielpilsēta? Bez auto, bez cilvēkiem, sastrēgumiem? Nē, bez baložiem. Un izrādās, arī tie spēj adaptēties un tiem ir kāda unikāla spēja. Vismaz tā nu tagad ir noskaidrots. Pilsētas baloži spēj diezgan ātri atšķirt cilvēkus: viņi spēj pazīt tos, kas potenciāli uzskatāmi par tiem, kas viņus pabaros no pārējiem. Pētījumā iegūtie rezultāti ir arī izlasāmi žurnālā Animal Cognition.
Pētījums bija sadalīts divās daļās: sagatavošanās fāze un pati testēšanas fāze. Sagatavošanās daļā divas grupas : divas sievietes un vīrietis un sieviete. Viņi devās uz parku un vieni izturējās neitrāli pret putniem, bet otri tos atgaiņāja, dzina prom. Ārēji visi dalībnieki tika sagatavoti vizuāli atšķirīgi – katram no tiem mētelis bija citā krāsā. Eksperimenta otrajā daļā tie, kas viņus atgaiņāja pirms tam, sāka uzvesties pretēji – centās būt/izturēties neitrāli pret tiem, tomēr, baloži no viņiem izvairījās vienalga lai kas.
Putni spēja atcerēties cilvēkus un to, kā tie pirms tam pret tiem izturējušies. Līdz ar to, viņi spēja noskaidrot tos, pie kā varētu doties un gaidīt kādu cienastu. Eksperimenta laikā brīvprātīgie mainījās arī ar mēteļiem, tomēr baložus tie nespēja apmānīt: viņi tāpat uzturējās tuvāk tiem, kas varētu būt viņu barotāji daudz labprātāk nekā pie tiem, kas reiz viņu atgaiņāja.
Eksperiments pierāda to, ka baloži nemaz nav tik lieli muļķi, kā tas tiek uzskatīts vispārpieņemtās lietās. Tomēr, lai nu kā, jāatzīst, ka pārāk augsts intelekts šiem putniem arī nav. Jāsaka, ka viņi nespēj atšķirt cēloni-sekas principus (darbībās ar fiziskiem priekšmetiem). Ar šādiem izmēģinājumiem ļoti labi galā tiek vārnas un papagaiļi, kas uzskatāmi par izcilniekiem šajā jomā. Baloži – nespēj šādas lietas veikt, un te jāmin, ka arī kaķiem šis princips sagādā problēmas. Var teikt, ka kaķi un baloži atrodas vienādā, apmēram, intelekta līmenī.

Suņu riešana - cilvēka darbs

foto: freewallpaperz.info
Visiem zināms ir tas, ka suņi rej. Un mājas suņi, tā sakot, civilizētie, rej daudz vairāk nekā viņu savvaļas radinieki – piemēram, dingo. Riešanas izcelsmē vainojams esot... atkal cilvēks, jo tieši cilvēks savulaik, vairāku tūkstošu gadu garumā, pieradinot suņus, centies atrast tādus, kas uzvedušies visskaļāk. Ar tādu paziņojumu klajā nācis kāds Ungāru pētnieks, kurš specializējas suņu riešanas analīzē un suņu dabas izpētē. Šī pētnieka vārds – Ksaba Molnars (Csaba Molnar).
Pēc viņa vārdiem secinājums ir viens – savvaļas vilki un suņi praktiski nekad nerej. Riešanas process raksturīgs tikai un vienīgi kucēniem. Suņi, kas dzīvo pie cilvēkiem, uzvedas gluži pretēji – rej ļoooti bieži. Tā nu pētnieks secinājis, ka pieradinātais suns ir mērķtiecīgas selekcijas rezultāts. Viņš arī noteicis divus galvenos motīvus, pēc kuriem cilvēks izvēlējies suņus, kas rej. Pirmais – suņa rējienam jāvēsta kāda noteikta lietas būtība (piemēram, tuvojas ienaidnieks) jeb vienkāršāk sakot, riešanai ir jābūt pamatotai un ar jēgu (jā, pat suņa riešanai). Otrais – riešanai jābūt cilvēka interpretētai.
Pētnieks noskaidrojis, ka riešana, visiem suņiem, ir vienāda no skaņas akustikas viedokļa. Tomēr, tā mainās, kad suņi rej viens uz otra, piemēram, spēlējoties savā starpā. Tā nu viņš secinājis, ka selekcijai šeit ir liela nozīme: cilvēki speciāli izvēlējušies suņus, kuru riešanu tie varējuši... saprast. Riešana, kas notiek, kad tie spēlējas savā starpā, neietekmēja suņu dzīvi, jo tie tika uzskatīti par mazāk svarīgiem cilvēka mērķu sasniegšanai. Turpretī, mērķtiecīga riešana – noderīga lieta, kas spēja palīdzēt mūsu senčiem.
Pavisam nesen kāds cits kolektīvs secināja, ka suņu mātītes labāk interpretē notikumus un daudz adekvātāk reaģē uz vizuāliem materiāliem, stimulatoriem. Vienkāršāk sakot, suņu mātītes ir daudz gudrākas par suņu tēviņiem.

Dinozauri bija siltasiņu dzīvnieki?

foto:dinosaurs.wikia.com
Liekas, ka diskusijas un atklājumi, strīdi, par un ap dinozauriem būs vēl ilgu laiku. Tomēr, katrs jauns pieņēmums/atklājums nes ko jaunu un ļauj attīstīt vispārējas teorijas. Cerams, tās noved arī pie kā reāla un neatgāžama. Šoreiz – pieņēmums (ar pierādījumiem), ka dinozauri tomēr bijuši siltasiņu dzīvnieki, nu vai vismaz aukstasiņu dzīvnieki, bet ne tādā izpratnē, kādā mēs to saprotam, domājot par mūsdienu reptiļiem. Zinātniskā darba rezultāti publicēti arī žurnālā Science, kas nozīmē, ka īsti blēņas tas viss gan nav.
Ilgu laiku dinozaurus uzskatīja par aukstasiņu radībām jeb radībām, kurām ķermeņa temperatūra ir tieši saistīta ar apkārtējās vides ietekmi un temperatūru ap tiem. Tomēr, pēdējā laikā arvien vairāk speciālistu sliecās domāt, ka senie radījumi bija aukstasiņu radības – viņi spēja uzturēt ķermeņa temperatūru neatkarīgi no apkārtējās vides svārstībām (temperatūras izteiksmē).
Pētījuma autori centās noskaidrot, kā tad tur īsti ir izmantojot analīzes metodi. Šī metode tiek visbiežāk izmantota, lai modelētu un noteiktu to, kādi laikapstākļi tad bija... sen, ļoti sen un vēl senāk. Metodes pamatā ir izotopu daudzums konkrētā paraugā, kas tiek izmantots. Ar to daudzumu var arī noteikt, kādi bija laikapstākļi tad, kad tas sācis veidoties. Diezgan unikāla metode, kuru izmanto jau sen, jo izotopi un klimats ir cieši saistīti. Izotopi ir viena un tā paša elementa atomi, kuri satur katrs savu elektronu skaitu.
Pētnieki izmantoja 11 dažādus pārakmeņojušos zobu paraugus, kas piederējuši dinozauriem no Brachiosaurus un Camarasaurus dzimtes. Šie paraugi atrasti Oklahomas apkārtnē (ASV). Jāsaka, ka konkrēti izmantotie paraugi pieder dinozauriem, kas bija lielākie zālēdāji, kas jebkad atradušies uz mūsu planētas (vai vismaz līdz šim atklātie, jo svēruši ap 50 tonnām (brachiosaurus) / 30 tonnām (camarasaurus)). Viņiem bija gari kakli un astes, pārvietošanās notika uz visām četrām. Speciālisti analizēja CO2 saturu zobu emaljā, kurš sastāv no retiem oglekļa-13 izotopiem un skābekļa-18 izotopiem. Abu šo elementu klātbūtne liecina, ka temperatūra bijusi visai augsta (karsta).
Agrākie pētījumi vedinājuši domāt, ka dinozauri bijuši aukstasiņu dzīvnieki, kuru ķermeņa temperatūra bijusi aptuveni robežās no 40-45 grādiem pēc Celsija. Tomēr, tas ir pārāk liels cipars tik liela izmēra dzīvniekam. Pēc pētnieku domām, šādā gadījumā dinozauriem vajadzēja būt kaut kādai īpašai sistēmai, kas rūpējās par ķermeņa atdzesēšanas funkciju. Siltumu, pēc pētnieku domām, tie varēja zaudēt tieši pateicoties tam, ka viņiem bijušas tik garas astes un kakli.
Kā nu tur bija patiesībā, grūti teikt, tomēr pētījumi notiek un ik pa laikam mums rodas jaunas teorijas pārdomām, iespaidiem, kas... ved pie ģeniāliem atklājumiem!

PlayBoy Indonēzijā

Lieki teikt, ka porno industrija ir tā, kas virza daudzu lietu kustību tehnoloģiju ziņā, tomēr, nauda vienmēr iet roku rokā ar problēmām. Tā nu re, arī Playboy izdošana izrādās, var palīdzēt nonākt aiz restēm.
Tomēr, šoreiz par Indonēziju, kurā nupat kā augstākā tiesa attaisnojusi Ervinu Arnadu (Erwin Arnada), bijušo Playboy galveno redaktoru, un līdz ar to, viņš atbrīvots no apcietinājuma. Pats Ervins atzinis, ka šis notikums ir grandiozs pierādījums tam, ka valstī tomēr valda preses brīvība.
No cietuma viņš iznāca t-kreklā, uz kura bija uzraksts – „žurnālistika – tas nav noziegums”.
Indonēzijā pirmais Playboy numurs iznāca 2006. gada aprīlī. Tajā, kā jau šim žurnālam pieklājas, bija pāris divu puskailām indonēziešu sieviešu fotogrāfijas – televīzijas zvaigznes Andara Earlija un modeles Kartikas Gunavanas. Nākamajā dienā pēc numura iznākšanas vietējās islāma organizācijas sarīkoja žurnāla redakcijā grautiņu un pieprasīja nedēļas laikā slēgt žurnālu un atlaist visus darbiniekus.
Redakcija mainīja savu adresi, pārceļoties no Džakartas pilsētas uz Bali. No Bali jaunās mītnes viņi izdeva žurnāla otro numuru. Un pēc otrā numura izdošanas sākās problēmas: galveno redaktoru apsūdzēja morāles normu pārkāpšanā. 2007. gadā tiesa attaisnoja galveno redaktoru, bet augstākstāvošā tiesa lēma savādāk – atzina Ervinu vainīgu un piesprieda pusotru gadu ilgu cietumsodu. Pirmās lietas pārskatīšana notika 2010. gadā. Tad tiesa atkal rīkojās vēl nežēlīgāk, pagarinot cietumsodu līdz divu gadu termiņam iepriekšējā pusotra gada vietā.
Islāms Indonēzijā ir valsts galvenā reliģija, un tajā patvērumu guvuši aptuveni 90 procenti iedzīvotāju. Kas skar ticīgo skaitu, tad šeit tas ir īpaši liels, jo uz visām valsts teritorijā esošajām salām kopumā dzīvo aptuveni 240 miljoni cilvēku.

eBay aizliedz tirgot Hitlera figūriņas

eBay administrācija aizliegumi britam Filipam Fursmanam (Philip Fursman) pārdot interneta izsolēs Ādolfa Hitlera figūriņas.
eBay pārstāvis skaidro, ka pārdevējiem ir aizliegts tirgot eBay preces kurām ir saistība ar nacisma simboliku arī ar SS simboliku. Pārdodot šādas preces, tās var aizskart kādu citu lietotāju, un citkārt var nonākt pretrunā ar dažu valstu likumiem.
Pats Fursmans ir ļoti satraukts par šādu lēmumu: viņam esot lūgts izņemt savas preces no izsoles un tās tur vairs nelikt. Vēl esot interesanti tas, ka viņam ļauts tirgot Osama bin Ladena figūriņas. Bez Osama viņš vēl pārdod arī dažādus citus tēlus no „Taliban” rindām.
Pats viņš saka, ka Hitleru uzskatot par „šausmīgu personību”, tomēr viņam interesē viņš kā vēsturiska personība un ne vairāk.
Tās ražo kāda britu kompānija, no kuras viņš tās iepērk un pārdod tālāk. Vismaz tā vēsta pats Fursmans. Pats viņš tikai tās izkrāso (ar rokām) un pārdodot uzliek nelielu uzcenojumu par to, ka piedalījies krāsu darbos.
Preces, kas saistās ar Hitleru, viņa personību, eBay ir parādījušās jau arī agrāk. Piemēram, 2009. gadā parādījās izsole, kurā tika pārdota fīrera galvas pentogramma.

Pele - manipulators

Japāņu kompānija Double Research & Development piedāvā savu jaunāko radījumu – manipulatoru Amenbo. Tas īpašs ar to, ka principā, tā ir pele, bet reizē arī manipulators, jo ļauj darboties ar datoru, izmantojot visus piecus rokas pirkstus.
Kopumā tam ir sešo sensori – pieci pirkstu galos un viens – delnas vietai. Katrs sensors atbild par savu reģionu – pirkstu vai arī delnu. Visi kopā tie nodod datus par to, kā tad kustās kāds no pirkstiem, vai delna un attiecīgi uz to reaģē arī kursors datora ekrānā.
Šī manipulatora – peles izstrādātāji šo savu radījumu vairāk orientē tiem cilvēkiem, kam vajadzīga ļoti liela precizitāte darbā – 3D grafikas profesionāļiem (pārsvarā). Video demonstrācijā tiek rādīts, kā šis verķis darbojas dzīvē, kad to sinhronizē ar 3D CAD programmu.
Protams, izstrādātāji arī norāda uz to, cik tas ir lielisks, labāk nekā līdzvērtīgi produkti, piemēram Kinect. Redz, Amenbo fiksē ne tikai to, kā un kur kustās roka, bet arī to, cik liels spiediens tiek izdarīts uz manipulatoru. Manipulators spēj izvērtēt katra pirksta spiedienu un delnas atsevišķi, kas dod daudz lielāku precizitāti un līdz ar to – produktīvāku darbu.
Pašlaik šis jauninājums darbojas vienīgi un tikai ar tiem datoriem, kuri strādā ar Windows7 OS (operētājsistēmu). Vai tam būs pieejamas arī citas platformas, kurās tas varēs justies kā zivs ūdenī (pele brīvībā), pašlaik nav zināms.
Un kas vēl ir interesantāk – kompānija nav pateikusi, vai šo produktu sāks ražot masveidā (rūpnieciskā ražošana).

Spied taustiņus, lādē bateriju

Karaliskais tehnoloģiju institūts Melburnā (Austrālija) mūs pārsteidz ar jaunu ziņu – portatīvie datori varēšot uzlādēties no tā, ka lietotājs spaida klaviatūras taustiņus.
Ideja liekas sarežģīta, taču, viss ģeniālais taču ir vienkāršs, vai ne? Taustiņi tika jānoklāj ar īpašu materiālu, kas spēj pārveidot mehānisko enerģiju elektriskajā un... lieta darīta. Ja tā tiek izdarīts, tad mehāniskā enerģija, kas rodas, nospiežot taustiņus, tiek pārveidota elektriskajā un novadīta uz baterijām.
Tomēr, lai šo ideju īstenotu dzīvē, vajag radīt īpaši plānu plēvi, kas nodrošina mehāniskās enerģijas pārveidi elektriskajā. Tās biezumam jābūt vien pāris nanometri. Šī ideja un teorija ir aprakstīta žurnālā Advanced Functional Materials. Lieki atgādināt, ka teorija ir teorija, bet prakse – realitāte. Cik drīz tas tiks izdarīts, nav zināms, bet nu vismaz, ja ir teorija, tad jau ir cerība, ka kāds to arī realizēs.
Jāsaka, ka šāda materiāla izveide dotu lielu ieguldījumu vispār elektroenerģijas ekonomijā un pašražošanā, jo to varētu izmantot arī skārienjūtīgajos telefonos, automašīnās un... vēl daudz kur citur.
Gaidīsim, kad teorija materializēsies!

Princese Diānas kleitas

Princeses Diānas kleitu kolekcija nonākusi zem izsoļu namu āmura. Tā tika pārdota izsoļu namā Waddingtons, Kanādā. Par izsoles galveno preci kļuva melna kleita, kas darināta no zīda un samta, kuru darinājis Viktors Edelšeins. Tās galējā cena – 800 000 dolāru.
Melnā kleita, kurai ir dekoltē izgriezums, ir slavena ar to, ka tieši šajā kleitā viņa savulaik dejoja ar Holivudas aktieri Džonu Travoltu 1985. gadā, viesībās Baltajā namā.
Pārējās izsolē esošās kleitas tika pārdotas par summām, kas grozās ap 110 000 dolāru.
Pavisam izsolē nonāca 14 kleitas. To skaitā bija arī kleita, kuru princese Diāna izvēlējās tad, kad devās vīzītē uz Skotiju, uz filmas „Atpakaļ nākotnē” pirmizrādi.
Šo kolekciju izveidoja amerikāniete Morina Popeka Dankela. Viņa savulaik kleitas iegādājusies no Christies izsoļu nama. Pirkums izdarīts 1997. gadā.
Vairākus gadus pēc kārtas viņa šo kolekciju vadāja pa pasauli, nododot tos apskatei dažādos muzejos. Pirmo četru gadu laikā viņa ar visu šo padarīšanu spēja nopelnīt aptuveni miljons dolāru. Nauda tika nodota labdarības organizācijām.
Arī no pārdotajām kleitām, kuras tagad nu jau ir atradušas sev citus īpašniekus, iegūtā nauda, protams, tiks ziedota labdarībai. Daļa naudas tiks atdota arī meiteņu baleta skolai. Tas tāpēc, ka savulaik princese Diāna ļoti mīlēja mākslu un atbalstīja bērnu organizācijas.

Sieviešu sestais prāts darbojas

Kanādas zinātnieki atklājuši kādu unikālu lietu, kas piemīt daiļā dzimuma pārstāvēm. Proti, viņām esot unikāla spēja atpazīt gejus no tradicionāli orientētiem vīriešiem. Vēl interesanti ir tas, ka šī spēja īpaši aktualizējas un izceļas tad, kad sieviete ir romantiskā noskaņojumā un ir spējīga/gatava kļūt par topošo māmiņu.
Zinātnieki no Toronto universitātēs pie šāda slēdziena nākuši pēc tam, kad tika veikti virkne dažādu pētījumu. Eksperimentos piedalījās vairāki desmiti sieviešu. Pētījuma pilns apraksts pieejams žurnālā Psychological Science, bet daudz detalizētāku vadmotīvu izklāstu var izlasīt arī The Star mājaslapā.
Pētījuma ietvaros dalībniecēm tika dotas 80 dažādu vīriešu fotogrāfijas (protams, izskatīgu), no kuriem puse bija homoseksuāli orientēti, bet puse – heteroseksuāli. Tad nu bija jāizmanto savs sestais prāts un jāpasaka, kurš ir kādai orientācijai piederīgs. Tā nu arī beigās sanāca, ka vairāk pareizās atbildes deva tās sievietes, kurām bija sācies ikmēneša cikls.
Nākamajā pētījuma ciklā sievietēm bija jāizlasa mīlas stāsts, kuru priekš viņām bija radījuši paši pētnieki. Pēc šī mīlas stāsta izlasīšanas atkal tika dotas fotogrāfijas. Tas tika darīts tā iemesla pēc, lai radītu viņās romantiskas jūtas, noskaņu.
Arī šoreiz rezultāti bija iespaidīgi. Izrādās, ja sieviete atrodas romantiskā noskaņojumā, viņas iekšējais „radars” spēj atšķirt tradicionāli orientētus vīriešu no netradicionāli orientētajiem daudz precīzāk.
Līdz ar to, secinājums ir viens: sievietēm partneri palīdz izvēlēties ne tikai bioloģiskais pulkstens, bet arī noskaņojums un vēlme iemīlēties.

Dārgumi no jūras

publicitātes foto
Arī dārgumu medniekiem šad tad paveicas, un dažkārt – pat ļoti. Tā lūk, kādi ASV dārgumu mednieki atraduši jūras dzelmēs zelta gredzenu no 17. gadsimta. Par to, cik tas skaists, katram pašam spriest, tomēr pēc aptuvenām aplēsēm tā vērtība ir aptuveni... pusmiljons dolāru. Tiem, kam viss izsakās karātu sakarā, šeit jāmin skaitlis 10, jo tieši tik karātu ir tā galvenajai rotai – dārgakmenim, kas izmēros ir 2,7 x 2,5 centimetri.
Šo unikālo atradumu atklāja Mela Fišera uzņēmumā strādājošie nirēji. Vieta, kur tas atrasts – 56 kilometrus no Florida Keys. Tā ir salu grupa, kas atrodas Floridas štata dienvidu pašā malā.
Atradums attiecināms uz spāņu radītajām dārglietām. Tā ir viena no dārglietām, kas atrasta uz galeonas „Nuestra Senora de Atocha”. Nelaime šo galeonu piemeklējusi jau tālajā 1622. gadā, kad tas vētras laikā atrada mieru jūras dzelmē netālu no pieminēto salu arhipelāga.
Kas saistās ar to, kas vēl atrasts, tad te jāmin arī vēl divas sudraba karotītes. Iepriekš šajā rajonā, kur nogrima galeona, tika izceltas zelta ķemmes un vīstoklis. Abas iepriekšminētās lietas darinātas no tīra zelta.
Galeona „Nuestra Senora de Atocha” savulaik pārvadāja daudz vērtīgu kravu – galvenokārt zelta vērtslietas. Maršruti bija pārsvarā no spāņu kolonijām uz kādu no metropolēm. 1622. gada septembrī kuģis, kurš bija piekrauts ar dārglietām, zelta un sudraba stieņiem, iekļuva vētrā un nogrima netālu no Amerikas piekrastes. Pēdējo gadsimtu laikā bijuši daudz mēģinājumi to atrast un izcelt zudušās bagātības. 1985. gadā šie meklējumi guva panākumus – Mels Fišers pēc 16 gadu meklējumiem atrada šo kuģi un vietu, kur tas tobrīd atradās.
Jāpiemin vien tas, ka līdz šim no šī kuģa atlūzām, bijušās kravas, ir atgūtas mantas, zelts, sudrabs, par kopējo vērtību 450 miljoni dolāru. Un kā redzam, arvien kāds nieks atrodas, ko atrast, un kas maksā labu naudu, gan arī izskatās... ekskluzīvi.