>.

otrdiena, 2020. gada 24. marts

Vai siltāks laiks apstādinās koronavīrusu?

foto: entrepreneur.com

Tiek uzskatīts, ka vīrusu epidēmijas vairāk vai mazāk ir sezonālas. Daži eksperti tāpat arī uzskata, ka Covid-19 jeb SARS-CoV-2 izplatība mazināsies, kolīdz temperatūras paaugstināsies, tomēr, vai pandēmija arī var būt sezonāla?

Ir vīrusi, kuru izplatība novērojama tikai specifiskos gada mēnešos, posmos. Citreiz to izplatība un iespēja saslimt ir ļoti maza. Ziemas mēnešos iesnas ir ierasta lieta, tomēr vasarā ar to slimo maz cilvēku. Esot saistība tam, jo Covid-19 aizsākās tieši decembra vidū, kas liek domāt, ka tā varētu būt sezonāla. Bet tas ir tikai viens no pieņēmumiem. Jaunais vīruss ir maz izpētīts un pētījumu, kas skar tā iespējamo spēju izdzīvot siltākā vai aukstākā laikā, mainoties laikapstākļiem globāli, arvien nav pietiekami daudz lai varētu objektīvi spriest par to, kā būs patiesībā.

Ir viens pētījums, kuru veikusi Keita Templetone, Edinburgas universitātē, Lielbritānijā. Tur ir pētījumu dati, kas aptver 10 gadus ilgu laika posmu, un balstoties uz tā datiem, tiek lēsts, ka elpceļu vīrusi ir sezonāli, kas pārsvarā aptver tikai gada aukstākos mēnešus - no decembra līdz aprīlim. Tāpat arī ja skatās pašreizējo vīrusa izplatību, tad nākas saskatīt vienu kopsakarību - tas pārsvarā izplatās reģionos, kur temperatūras ir diezgan zemas (aukstas). Pētnieki domā, ka šis vīruss dod priekšroku reģioniem kur temperatūras ir zemas un kur ir samērā sauss gaiss. Pētījumā norādīts, ka augstākas (siltākas) temperatūras samazina vīrusa izplatību.

Tomēr, kā uzsver arī paši pētnieki, šie apsvērumi ir pārsvarā tikai teorētiski un tajos izmantota datorsimulācija nevis reālas valstis un vietas. Protams, izplatības apmēri un reģioni ir acīmredzami, tomēr vīrusus un to izplatību prognozēt ir diezgan grūti. Par piemēru tiek minēts Spāņu gripas uzliesmojums (laika posmā no 1918. līdz 1920. gadam), kas inficēja aptuveni 550 miljonus cilvēku. Tās izplatība aizsākās un bija īpaši aktīva un nāvējoša tieši vasaras mēnešos.

Pētnieki norāda, ka šīs gripas vīrusu uzbūve ir diezgan īpatnēja, kas ļauj tam ilgi izdzīvot, pārdzīvojot arī ne tik labvēlīgus apkārtējās vides apstākļus (vārds corona sengrieķu valodā nozīmē "vainags"). To uzbūve veidota tā, ka ap tiem ir eļļains apvalks, kas zināms kā lipīdu divslānis, kurā ir daudz proteīnu, kas spiežas uz āru, veidojot vainagam līdzīgu tā struktūru. Tieši eļļas (ne burtiski olīveļļa) apvalks ir tas, kas pasargā vīrusu no ārējiem apstākļiem un to ietekmes, ja vien tas neatrodas organismā (cilvēka). Siltumā tas ir daudz aktīvāks, tomēr aukstumā šī eļļa sacietē, radot sava veida čaulu, kas aizsargā tā kodola struktūru, liekot tam izdzīvot ilgāk un ir grūtāk prognozēt tā uzvedību un spēju pielāgoties. Vien neliela prognoze ir tā, ka daži pētnieki un epidemilogi uzskata, ka šis vīruss varētu būt daudz mazāk atkarīgs no apkārtējās vides ietekmēm.

Tieši no cilvēka uz cilvēku pārnesamība ir tas, kas ir jāsamazina cik vien iespējams. Tikai tad sāksies veids, kā pasaule var atbalt un izārstēt šo pandēmiju. Protams, arvien vairums pētnieku gaida pētījumus, lai izteiktos vairāk un konkrētāk spētu prognozēt to, kā tas turpinās izplatīties vai apstāsies.

Dezinfekcija, tīrība un izvairīšanās no tieša kontakta ar jebkuru cilvēku ieteicama. Iespējams, tas radīs antisociālas iezīmes, bet ja gribam eksistēt kā suga, šī ir vienīgā iespēja, norāda daži pētnieki!

sestdiena, 2020. gada 21. marts

Cik ilgi Covid-19 paliek uz virsmām?

foto: labmanager.com

Pasaule ir pārņemta ar koronavīrusu jeb Covid-19. Jautājumu ir daudz, atbilžu maz. Viens no būtiskākajiem jautājumiem ir tas, cik ilgi vīruss paliek uz virsmas, piemēram, galda, ja tai pieskarās inficēts cilvēks pēc šķaudīšanas.

Cilvēki paliek arvien izdomas bagātāki, kā atvērt durvis publiskās vietās, piesardzīgāki sabiedriskajā transportā - kam pieskarties, kam nē un kā. Pirmais ieteikums visur un vienmēr tagad ir - virsmu rūpīga, tiešām rūpīga, nežēlojot laiku un dezinfekcijas līdzekļus, dezinficēšana.

Līdzīgi kā šīs kategorijas vīrusi, arī Covid-19 izplatās ar gaisa palīdzību. Šķaudot no inficētā cilvēka deguna un mutes izdalās daudz mikropilienu, no kuriem ne visi nosēžas uz virsmām, daļa to, kas izmēros ir daudz mazāki, ceļo pa gaisu, to pašu gaisu, kuru līdzcilvēki ieelpo. Vienā šķaudienā var būt līdz pat 3000 pilienu, kuras agrāk vai vēlāk tiks ieelpotas vai nosēdīsies uz virsmām, drēbēm. Visbīstamākie tiek uzskatīti tieši tie pilieni, kas savu mazo izmēru pēc paliek gaisa sastāvā un ar to arī ceļo. Tāpat tiek norādīts, ka izkārnījumos vīrusa daudzums ir vairākkārt lielāks nekā citur, kas nozīmē to, ka tagad vairāk nekā jebkad rūpīga roku mazgāšana pēc labierīcību apmeklējuma ir pirmais nosacījums. Un vārds rūpīga ir burtiski jāsaprot, jo pārmērīgums šai sakarā nekad nebūs lietojams termins. Jo rūpīgāk, jo vairāk iespēju ka paliksim veseli un slimības neskarti.

ASV Slimību kontroles un novēršanas centrs norāda, ka veids, kad cilvēks pieskarās inficētajai virsmai un pēc tam savai sejai, nebūt nav galvenais veids kā slimība izplatās un kā ar to iespējams saslimt. Tas ir norādīts viņu mājaslapā (info angliski).

Tāpat nav īsti skaidrs, cik ilgi SARS-CoV-2 (tā sauc vīrusu, kas izraisa organisma saslimšanu ar Covid-19 infekciju) spēj dzīvot ārpus cilvēka ķermeņa (jeb bez organisma kurā parazitēt). Ja skatās uz citiem pētījumiem kas veikti ar šīs pašas grupas vīrusiem - Sars un Mers - tad zināms, ka vīruss spēj izdzīvot uz dažādām virsmām - metāla, stikla un plastmasas, vismaz deviņas dienas. Palīdz tas, ja šīs inficētās virsmas tiek rūpīgi (nevis pavirši) dezinficētas. Ir arī pētījumi, kas pierāda, ka vīruss spēj tīri labi izdzīvot uz virsmām, kas pakļautas daudz zemākām temperatūrām kurās tās atrodas, un tad vīrusa izdzīvošanas spējas palielinās līdz 28 dienām. Tomēr tas ir ne konkrēti par pašu Covid-19, bet gan šīs grupas citiem vīrusiem, kas neizraisīja masu pandēmiju un globālo ekonomikas lejupslīdi.

Ir iespējams runāt konkrēti par Covid-19 pētījumiem, kas veikti ASV, sadarbojoties daudziem pētniekiem no dažādiem institūtiem. No iegūtajiem datiem redzams, ka vīruss spēj izdzīvot pilienveidā trīs stundas pēc nonākšagas gaisa sastāvā (jeb pēc šķaudīšanas). Tāpat arīdzan tie pilieni, kuri ir izmēros starp 1-5 mikrometri (aptuveni 30 reizes mazāki kā cilvēka mata platums), spēj palikt gaisa sastāvā un turpināt kustību vairākas stundas. Konkrēti cik - atkarīgs no tā, cik bieži gaisa masas saskarās ar objektiem utt.

Tāpat ASV Nacionālais Veselības institūts (globāli saukts par NIH jeb National Institutes of Health) norāda, ka vīruss, atrodoties neventilējamās telpās spēj nodzīvot vien pāris stundas, jo laika gaitā tas tāpat nosēžas uz kādas no esošajām virsmām. Pētījums, kas saistās ar SARS-CoV-2 jeb koronavīrusu norāda uz to, ka visilgāk tas spēj izdzīvot uz kartona materiāla/virsmām - līdz 24 stundām; uz plastikas un nerūsējošā metāla (tērauda) virsmām - 2 līdz 3 dienas. No tā izriet, ka durvju rokturi ir potenciāli visbīstamākās virsmas, jo tos lieto visi, un reti kad tie tiek rūpīgi nodezinfekcēti. Bronzas virsmas un materiāli ir daudz ērtāki, jo uz šādām virsmām vīruss aizejot bojā maksimums četru stundu laikā.

Tiek vēstīts, ka esot iespēja vīrusu uz virsmas nogalināt pāris minūšu laikā, izmantojot dezinfekcijas līdzekļus, kuru sastāvā ir vismaz 62-71% alkohola vai 0.5% ūdeņraža pārskābes balinātāja vai arī parastā balinātāja, kurā ir vismaz 0.1% sodas hipohlorīta. Augstas temperatūras un mitrums arī esot viens no veidiem kā likt vīrusam aiziet bojā daudz ātrāk. Šeit jāmin, ka augstas temperatūras ir domātas tādas, kuras pārsniedz 56 grādus pēc Celsija. Pētījumos ar SARS vīruss nespēja izdzīvot šādos apstākļos.

Nav skaidrs arī tas, un šeit nav nekādu pētījumu, cik ilgi vai cik ātri vīruss aiziet bojā uz drēbēm vai auduma virsmām. Tās ir arī daudz grūtāk dezinficēt, kas padara vīrusa noturību tajās daudz augstāku (vismaz teorētiski).

Tiek norādīts, ka pētījumi un eksperimenti ar temperatūru un mitrumu, arvien notiek un pētnieki dara ko vien var.

Atcerēsimies, ka tikai rūpīga sekošana sev un sev tuvajiem, kārtīga un regulāra dezinfekcija, spēs pasaulē novērst masveida bojāeju. Domāsim par sevi, sev tuvajiem un arī apkārtējiem. Būsim atbildīgi brīžos kad katra nevīžība spēj radīt draudus mums pašiem, ne tikai apkārtējiem!

Koku vitālais svarīgums

foto: livescience.com

Pilsētvidē esošo koku daudzums ir būtisks tam, lai samazinātu temperatūras svārstības pilsētā. Tas samazina temperatūru un arī oglekļa dioksīda daudzumu, jeb vēlāk - smogu. Tomēr par ASV runājot statistika ir daudz nepatīkamāka - laika posmā no 2009. līdz 2014. gadam ASV pilsētu teritorijās un apdzīvojamās zonās esot tikuši izcirsti aptuveni 36 miljoni koku. Un šī tendence nesamazinās.

Cilvēku spēja aizdomāties par lokālām un globālām sekām nav īpaši diža. Nocērtot kokus ceļu būvei vai māju būvei tiek radīti labvēlīgi apstākļi tam, lai apkārtējā vidē, vēlāk globālā līmenī, rodas pastiprināts piesārņojums, jo nav koku, kas šo Co2 un slāpekļa dioksīdu attīrītu. Zināms, ka divi cilvēki dienas laikā izelpo to daudzumu gaisa, ko rada viens koks. Zūdot kokiem zūd gaiss, zūd arī vides spēja attīrīties.

Faktori, kurus labvēlīgi nes mums koki, ir daudz. Lūk dažu galveno uzskaitījums.

Siltuma samazinājums.
Koki rada ēnu mājām un arī ofisa ēkām, praktiski visam, kas atrodas to ēnā. Esot ēnā, ēkas mazāk uzsilst un rada temperatūras izlīdzinošu faktoru. Koki uzņem ūdeni un tas caur to lapām izgaro, atvēsinot vidi ap tiem. Pētījumi liecina, ka ja pilsētā puse no katra kvartāla būtu apstādīta ar kokiem, temperatūras izmaiņas būtu būtiskas un tas tikai uzlabotu pilsētas gaisa sastāvu un globāli vides uzlabošanos.

Gaisa piesārņojums.
Vispārzināms fakts, ka tieši koki ir tie, kas cīnās ar gaisa piesārņojumu. Tie savā veidā caur sevi izfiltrē visu piesārņoto vidi un atdod videi tīru skābekli.

Enerģijas ietaupījums.
Koki radot ēnu, rada arī mazāku vajadzību pēc gaisa kondicionieru izmantošanas. Kad koku nav, tad ēkas atrodas tiešos saules staros un ēkās esošie darbinieki izmanto gaisa kondicionierus lai ēkās nebūtu karsti. Līdz ar to, elektrības pieprasījums pieaug, un pārsvarā elektrību ražo izmantojot fosilo kurināmo, kas rada atkal ķēdes reakciju - izmešu daudzums iet uz augšu.

Ūdens kvalitātes uzlabojumi.
Koki būtībā ir arī sava veida ūdens attīrīšnas filtri, kas uzsūc netīro ūdeni, slāpekli un citus grunts piesārņojumus, tos izfiltrē caur sevi un atdod tīru produktu atpakaļ vidē.

Plūdu samazinājums.
Koku saknes stiprina augsni, radot mazākas augsnes aizplūšanas iespējas reizēs kad ūdens līmeņi paaugstinās. Tāpat arī koki izmanto paši ūdeni sev.

Trokšņa samazinājums.
Koki var samazināt arī apkārtnē radušos trokšņus. Piedevām, to zaros uzturās putni, vēja brāzmas kustina to lapas, kas esot vieni no aspektiem, kas psiholoģiski samazina tresa līmeni.

Aizsardzība no ultravioletajiem stariem.
Koki absorbē 96% no ultravioletajiem stariem, kas nonāk uz zemes virsmas.

Astētikas aspekts.
Jebkurš nekustamā īpašuma aģents pateiks, ka koki rada estētiski labāku iespaidu ap jebkuru mājokli. Tie esot arī veids kā paaugstināt īpašuma cenu, iespējams, nenozīmīgi, tomēr to radītais labums ir neatsverams.

Ekovides ieguvumi.
Putni mājo un vij ligzdas kokos, meklē patvērumu kokos. Un ne tikai putni izmanto kokus kā dzīves vidi. Daudzi dzīvnieki pasaulē izmanto kokus gan kā pārtikas avotu, gan kā slēpni, gan kā mājvietu. Tāpat arī lai patvertos no saules stariem. Ieguvums dzīvnieku valstij ir liels. Daži no augu valsts tāpat izmanto kokus kā parazīti, lai tur dzīvotu pat.

Koku ieguvums globāli ir iespējams, arvien nenovērtēts. Spēja izcirst tos ir liela, un vēlme pelnīt vēl lielāka. Cilvēks cerams, reiz sapratīs to, ka koki ir nozīmīgāki nekā jebkas cits apkārtējā vidē. Tie sniedz tik daudz, bet prasa tik maz, tomēr neskatoties uz to, cilvēks vēl cenšas tikt no tiem vaļā, pelnīt. Cerēsim, šī tendence mainīsies, jo neko nedarot lietas labā, globālais aspekts siltumnīcas emisiju sakarā var izrādīties daudz nozīmīgāks nekā domāts. Neapdomība nepaliek nesodīta.

Kuģu utilizācijas šausmas

foto: safety4sea.com

Ko iesākt ar naftas tankeriem jeb raksts par to, kādas idejas cilvēcei ir par to, kā daudz efektīvāk un mazāk toksiski apkārtējai videi utilizēt lielos kuģus.

Šoreiz par vienu no kuģu pēdējām piestātnēm - Alangu, kas atrodas Indijas rietumos. Tur esošā piekraste burtiski mudž no pamestiem kuģiem jeb tiem, kas ieskrienoties cenšas tikt pēc iespējas dziļāk sauszemē, lai vietējie darboņi to vēlāk gabaliņu pa gabaliņam, demontētu. Briesmas pastāv gan videi, gan darbiniekiem, jo viss toksiskais, kas atrodas kuģi, tā vai citādāk nonāk ūdenī, vēlāk zivīs un vēlāk - pašos cilvēkos. Darbinieki cenšoties nopelnīt vairāk, strādā bez jebkādas darba drošības tehnikas. Jo vairāk viņi atdalīs no kuģa, jo vairāk nopelnīs. Metāla iepirkuma cenas piekraste ir smieklīgas, un ja paskatās cik īpašniekiem maksātu šāda kuģa pareiza utilizācija, tad nākas aizdomāties par to, kā cilvēkus krāpj un kā piesārņo dabu, savu vidi, planētu, par to nemaz neuztraucoties ilgtermiņā. Īstemiņā, kur nu ilgtermiņā, tas nerūp lielajām organizācijām.

Ja skatās uz statistiku, tad katrs trešais kuģis, kas pašlaik kuģo pa jūru, savu dzīvi beigs tieši šeit. Metāls tiek uzpirkts turpat, piekrastē, lai kuģa daļas nav īpaši tālu jātransportē. Koku un metālu iepērk nekavējoties, pārstrādā un pārdod tālāk. Principā, rodas jaunas firmas, kas uzpērk tikai specifiskas lietas - lampiņas no kruīza kuģiem vai tankeriem, paklājus, mēbeles. Pārstrādei vai tālākpārdošanai noder viss ko vien var iegūt un kas ir palicis uz kuģa.

Vairums darbinieku šeit ir pārbraucēji no citām Indijas daļām. Pārsvarā no Uttar Pradesh - paša nabadzīgākā Indijas rajona. Viņu dzīve šeit ir zem katras kritikas - bez ūdens, bez labierīcībām un pat bez elektrības. Viņi dzīvo turpat netālu, būdās, ko reti kāds nosauks par māju vai vasarnīcu. Būtībā no kā sanāk uzcelt kaut ko, kam jumts kaut kāds ir, to arī ceļ, tur arī dzīvo. Ja pajumtes būvniecībai vajadzīgs koks, kas šeit ir ne tik lielā daudzumā, to pērk no vietējiem tirgotājiem, kas to iegūst no kuģu utilizācijas. Kā saka darbinieki, tad uzpircējiem rūp tikai tas, cik daudz pārstrādājamā materiāla tie iegūs, viņiem nav nekādu tiesību, kā arī darba devējs (uzpircējs) neuzņemas nekādu atbildību par tiem, ja notiek kāds nelaimes gadījums, un tie te notiek visai bieži.

Laika posmā no 2009. līdz 2019. gadam bojā gājuši 137 darbinieki, un praktiski katrs atzīst, ka ir ieguvis kaut vienu traumu. Protams, statistikai šai sakarā ticēt nevar, jo darba devēji nevēlas tikt saistīti ar to vai citu negadījumu, kas nozīmē, ka negadījumu un nāves gadījumu skaits noteikti ir daudz, daudz augstāks nekā oficiāli tiek uzrādīts. Tāpat arī ja ar kādu notiek kas nelāgs, tad tuvākā mazā klīnika atrodas aptuveni 50 kilometrus tālu, kurp jābrauc vairāk kā stunda pa ceļiem, kas vairāk atgādina bedru lauku.

Tāpat darbinieki ir tieši pakļauti merkūrija un asbesta izgarojumiem. Principā, visi smagie metāli, kas sastopami periodiskajā tabulā, ir darbinieku saskarsmē ik dienu, vairāk vai mazāk. Firmas pārdot kuģus utilizācijai, ietaupot miljonus to pareizai utilizācijai, un nenes nekādu atbildību par to, kas notiks ar tiem, kas kuģi sadalīs pēcāk. Pret darbiniekiem ir tāda nostāja - strādā, vai ej prom. Ja viņi nestrādās, viņi nespēs sūtīt naudu savām ģimenēm, kas dzīvo vietās, kur darba faktiski nav, tas nozīmē, ka viņiem nāksies ciest badu. Ja darbinieks aiziet bojā, scenārijs ir tas pats. Darba drošība? Negribi strādāt, būs kāds cits, kas neprasīs šādas lietas un darīs darbu. Cilvēki ir nostādīti ļoti liela dzīvības un izdzīvošanas riska priekšā. Izvēle ir maza. Kolīdz par šo visu vēlas oficiāli iegūt informāciju kāda organizācija, neviens nevēlas runāt, jo darba devēji ir atriebīgi. Viņi nemīl nevienu oficiālās varas vai reportieru klātbūtni. Piekraste ir privātīpašums, no kurienes var padzīt jebkuru, kurš tur atrodas un kurš ir nevēlams uzņēmumam, kuram pieder utilizācijas rajons.

Zivju ieguve šai reģionā jau sen ir izbeigta. Zivju nozverja samazinājusies jau kopš 1980tiem gadiem, kad šeit uzsāka masveida kuģu utilizāciju. Pēc stastistikas datiem nozvejas daudzums samazinājies par 75% pēdējo divu gadu laikā. Protams, cilvēki ir piesardzīgi, ja jānovērtē tas, kurš vainojams zivju izzušanā. Lieta tāda, ka šī nozare - kuģu utilizācija, ienes šim rajonam milzīgu naudu, un ja salīdzina ar zivju nozveju, tad utilizācija ir daudz izdevīgāka no ekonomiskā viedokļa.

Nākas prasīs - kā tad tā, vai kuģi pēc tā vārda nevar atrast un iesākt kaut ko? Var, bet te ir triks, ko izmanto šīs kēdes dalībnieki - tie nopērk utilizācijai paredzētu kuģi, maina tā vārdu, piederības valsti un... ved uz utilizācijas piekrasti. Parasti kuģi tiek reģistrēti tādās valstīs, kur ir mazāki utilizācijas nodokļi un daudz vairāk atvieglota šmaukšanās, kā tikt cauri sveikā, ātrāk nogādājot kuģi uz Alangas piekrasti, lai ar paisuma vilni ar to izbrauktu krastā.

Kas saistās ar lielajiem kuģiem, tad dažkārt tos atstāj kilometru, pusotru no krasta, un pamazām griež, metāla gabali krīt ūdenī vai tos transportē citos veidos. Kad kuģis paliek daudz vieglāks, kompaktāks, to pievelk tuvāk krastam. Šādā veidā utilizē ne tikai kuģus, tankerus, bet arī naftas platformas. Lēts veids kā tikt ar tām galā, radot milzīgus ekoloģijas piesārņojumus, jo ir paredzēts, ka kuģi pārdodot utilizācijai, uzņēmumam ir jāizvāc visi kaitīgie metāli, savienojumi no tā. To protams, reti kad dara, jo tas ir ļoti dārgs process un arī ne ātrs. Lētāk un ātrāk - uz Indijas piekrasti. Diemžēl nekas netiek darīts, lai situāciju mainītu un uzlabotu.

piektdiena, 2020. gada 20. marts

Astoņu stundu darbadienas vēsture

foto: gstatic.com / kankansa.com

Mūsdienu darba vide un ritms ir pierasta vide. Darbu vairums sāk vienā laikā, beidz pēc 8 stundām, vidējā darba dienā. Tam visam jau ir jābūt kādai vēsturei, pamatam, jo to vienā dienā cilvēks neizdomāja. Līdz tam cilvēce nonāca pamazām, ja vien varam ticēt vēstures faktiem.

Darba dienas garums un sākuma/beigu laiki mainījušies gadsimtiem ilgi. To noteica profesija, inovācijas un dažādi citi faktori.

Pirms zemkopības masveida izplatības cilvēce nestrādāja tik daudz kā varētu domāt. Tolaik, kad bija profesija mednieks-vācējs, cilvēks dienā vidēji pavadīja līdz astoņām stundām "darba" jeb laika, ko tas veltīja iztikas vākšanai, iegūšanai. Ir arī vēsturiski pierādījumi tam, ka Āfrikas ciltīs maksimums bija noteikts 15 darba stundas nedēļā. Tomēr, kā zināms viss mainās un plūst, nāk jaunas tehnoloģijas un iezīmes, veidi kā cilvēks ko dara. Piedevām, rodoties arvien vairāk profesijām cilvēks varēja specializēties kādā no tām, piemēram, zemkopībā un tikai. Tas laika gaitā nozīmēja to, ka cilvēks nodarbojoties tikai ar viena veida profesiju to izprot un iemācās daudz labāk, kas paaugstināja viņa produktivitāti. Mednieks-vācējs savulaik ievāca tikai 2 vai 3 kalorijas par katru vienu, ko iztērēja viņa paša organisms procesa laikā. Mainoties profesijām, rodoties inovatīviem veidiem zemkopībā (tai skaitā), šī attiecība kļuva daudz izteiktāka. Piemēram, tīri zemkopis spēja iegūt 33 kalorijas par katru vienu sevis izmantoto, mūsdienu fermerim šī attiecība ir vairāk nekā 300 pret 1, atkarībā no tehnoloģiju pieejamības.

Iespējams, ka darba regulēšanas un darbalaika attiecības Eiropā ienāca no Lielbritānijas. Tur pirmais likums, kas noteica bērnu darbu (un darbu līdz ar to vispār), bija Cotton Mills and Factories Act (Kokvilnas rūpnīcu likums), kas noteica ka bērniem līdz 9 gadiem strādāt aizliegts, un tiem, kas bija vecumā jaunāki par 16 (cik var saprast no 9-16 gadiem), strādāt maksimums 12 stundas dienā. Diezgan drastiski likumi, ja ņem vērā, ka tas tika ieviests vēl tālajā 1819. gadā.

Par darba nespējas apmaksu arī dati ir diezgan seni. Ēģiptē karalisko kapeņu cēlājiem Deir-el-Medina ciematā, par slimības dienām veica pilnu apmaksu jau laika posmā no 1550. gada pirms mūsu ēras līdz 1070. gadam pirms mūsu ēras. Vēsturiskas liecības.

Kas saistās ar vidēji standarta darba dienu - 8 stundas reiz 5 dienas = 40 stundas, tad šādu sistēmu pirmā ieviesta Ford kompānija (Ford Motor Company) jau 1926. gadā. Pirmā valsts, kas pielāgojās šādai sistēmai bija Urugvaja, vēl nedaudz pirms to izdarīja Ford - 1915. gada 17. novembrī to pēc politiķa Hosē Battle y Ordoneza centieniem beidzot arī apstiprināja par standartu.

Tomēr šāda sistēma nenāca uzreiz - 1760. līdz 1840. gads, pasaulei apgūstot tvaika dzinējus radās iespēja strādāt ilgāk, pateicoties gāzes apgaismes ierīcēm. Līdz ar to, pat ziemā, cilvēki strādāja vidēji pa 12 un vairāk stundām. Bija pietiekami gaismas, siltuma, kas nozīmēja lielāku produktivitāti. Nu vismaz tā centās vadība pārliecināt darbiniekus.

Džons Mejnards Kejnes 1930. gadā bija pārliecināts par to, ka viņa mazbērni strādās mazāk, proti, 3 stundas dienā "esot pietiekami, lai apmierinātu veco labo Ādamu mūsos". Tas nozīmēja 15 stundu darba nedēļu. Izrādījās savos apsvērumos viņš trakoti kļūdījās.

Šogad daudzi Somijā cerēja uz darba nedēļas samazināšanu uz četru stundu darba dienu. Tas viss notika pēc premjerministres Sannas Marin 2019. gada izteikuma, ka "četru dienu darba nedēļa, sešas stundas dienā, jo kāpēc tas nevarētu būt nākamais solis? Vai tiešām astoņas stundas ir vienīgā patiesība?" Tomēr, kā zināms, šis plāns tikai palika plāns.

2018. gadā Elonam Muskam, Tesla vadītājam, prasīja, cik ilgi jāstrādā, lai izmainītu pasauli. Uz to viņš atbildēja, ka "katram nepieciešamais laika daudzums ir dažāds, bet 80 stundas nedēļā ir pietiekami, un 100 stundas ir maksimums. Sāpju līmenis paaugstinās eksponentāli pēc 80 stundām."

Vai tas nozīmē, ka Ķīnā esošais "996" likums, kas paredz 12 stundu darba dienu sešas dienas nedēļā ir cilvēcīgs? Noteikti nē, teiks vairums, bet Džeks Ma, Alibaba dibinātājs reiz teica, ka "šis likums ir svētība. Kā gan citādāk varētu sasniegt panākumus, ja pats cilvēks neieguldītu nedaudz papildus laika un centienu?"

Cik būtu optimāla darba nedēļa? Vai tas būtu jāizvērtē individuāli vai tomēr jāļaujas standartam? Katram no mums taču ir savi plusi un mīnusi, kuri būtu jāindividualizē, bet... vai to darīt un kā, tas jālemj darba devējiem un tiem, kas mūsos saskata ko vairāk kā tikai par darbinieku.

NASA slēdz divus kosmosa centrus

foto: nyt.com / NewYork Times

NASA vadība paziņojusi, ka slēgs divus no saviem kosmosa centriem, lai censtos ierobežot covid-19 izplatību.

ASV kosmosa apguves aģentūra nākusi klajā ar ziņojumu, ka visi darbi Mičoudas rūpnīcā Ņūorleānā tiek pārtraukti. Tas nozīmē, ka raķete, kuras mērķis bija ceļojums uz Mēnesi, tiek uz laiku iesaldēta.

Tāpat otrs centrs - Stennis Kosmosa centrs Mississippi štatā, kurš nodarbojas ar raķešu paātrinātāju testēšanu, arī uz laiku tiek slēgts. Lieki teikt, ka Mēness apguves programmai tas ir liels trieciens. Nav arī zināms, uz cik ilgu laiku tiek iesaldēts šis projekts un tā virzība. Iespējams, ka Mēness apguves programma spēs astronautus turp nogādāt tikai 2024. gadā, ne ātrāk. Tomēr par konkrētiem datumiem šobrīd ir grūti ko prognozēt, jo neviens tā arī īsti nevar pateikt to, cik ilgi pandēmijas draudi pasaulē būs aktuāli.

Bija plānots, ka kapsulas testēšana lidojumam bez pilotiem notiks drīzumā, taču tagad tie tiek atlikti kā minimums uz laiku "pēc 2012. gada".

Labā ziņa ir tā, ka Kenedija kosmosa centrs Floridā arvien darbojas. Tur darbi arvien notiek pie visurgājēja testēšanas, kura starts uz Marsu, lai atrastu tur agrāk esošas dzīvības pazīmes, plānots šovasar. Pašlaik par to, vai šis projekts aizkavēsies, nav nekādu ziņu. Pastāv cerība, ka darbi netiks traucēti un projekts tiks novests līdz palaišanas fāzei un veiksmīgai visurgājēja nogādei uz sarkano planētu.

Elektroauto bažas

foto: motor1.com

Kamēr Latvija vēl apgūst eletroauto tirgu un tā priekšrocības/trūkumus, globāli pasaule jau bažījās par nākamiem soļiem - uzlāde un potenciāli elektrotīkla noslodzes. Ja runa iet par, piemēram Lielbritāniju, tad tur uzlādes punktu nav tik daudz. Ja īpašniekam neizdodas auto uzlādes punktu atrast pie mājas, pastāv iespēja, ka auto paliks neuzlādēts, vai arī jādodas uz citu vietu, kas var atrasties ļoti tālu. Valdības veiktas futūristiskais pērījums lēš, ka nākamajos 15 gados Lielbritānijā jauniegādātie auto būs tikai elektroauto vai uz ūdeņraža darbināmi agregāti.

Neskatoties uz to, ka pēdējos 12 mēnešos Lielbritānijā uzlādes staciju daudzums ir pieaudzis par 50%, uzlādes iespējas arvien ir diezgan mazas, jo ir daudz rajoni, kur šo staciju nav vispār.

Papildus tam, ir arī elektrotīkla aprēķini un potenciālie apjomi, kas nepieciešami, lai vairāk auto vienlaicīgi uzlādētu. Capital Economics pētījums norāda, ka tikai Lielbritānijā uzlādes tīkla izveide un darbības nodrošināšana līdz 2050. gadam izmaksās aptuveni 45,9 miljardus eiro. Bet pat tad nav drošības par to, ka elektroenerģijas ražotāji spēs nodrošināt nepieciešamo elektro daudzumu, kas nepieciešams visiem uzlādei novietotajiem auto.

Nākotnes vīzija, par uzlādes periodiem un ieradumiem paredz izstrādāt valstiska mēroga programmu, kas neļautu visiem elektroauto īpašniekiem savu auto uzlādi veikt visiem vienlaicīgi. Lai arī elektrotīkla noslodze un pieprasījums pēc elektrības Lielbritānijā ir samazinājies par 16% kopš 2002. gada, tas ir tikai tāpēc, ka esot veikts tīkla infrastruktūras efektivitātes paaugstināšanas komplekss. Elektroapgādes tīkla pārstāvis norāda, ka ik gadu varētu būt nepieciešams paaugstināt elektrotīkla piegādes iespējas par 10%, taču tas ir paveicams darbs. Tas būs saistīts tieši ar to, ka elektroauto īpašniekiem vajadzēs veikt savu auto uzlādi.

Tomēr, vēlētos zināt to, cik Latvijā ir iespējas elektroauto un cik tālredzīgi valsts uz to skatās. Citviet pasaulē elektroauto īpašniekiem tiek piedāvātas dažādas atlaides un pretimnākšana no valsts sektora, gan iegādājoties, gan to uzturot. Vai Latvija ir videi draudzīga auto vieta vai tomēr iekšdedzes dzinēju pārsvars arvien saglabāsies vēl ilgi valsts vīzijas vai nespējas vizualizēt, pēc?

Roboti, kas cīnās ar Covid-19

foto: YOUIBOT

Pasaule dara visu iespējamo, lai tiktu galā ar pandēmijas izplatību un Covid-19. Šeit lieti noder robottehnika, kas aprīkota ar ultravioletajiem stariem, kas spēj bojāt vīrusu un baktēriju DNS un RNS, lai tās vienkārši nespētu vairoties. Pieprasījums pēc šādām ierīcēm - robotiem - ir ļoti, ļoti augsts.

Liels pieprasījums pēc šādiem robotiem ir Ķīnā un Itālijā. Ražošanas apjomi ir trīskāršojušies pēdējā laikā. Dānijā šādu vienu robotu darbinieki spēj sakomplektēt dienas laikā.

Saskaņā ar starojuma būtību un tā darbības principu, arī cilvēkiem atrasties telpās ir aizliegts, jo tas bojā arī cilvēka organisma šūnas un to darbību principu, tāpēc robotam "tīrot" telpu, tajā nedrīkst atrasties neviens atskaitot pašu ierīci. Pēc telpas attīres ir gan viens nepatīkams efekts - tur nedaudz ož pēc degušiem matiem. Bet vismaz telpa ir pilnībā tīra no visa veida mikrobiem un vīrusiem, kaitīgiem cilvēkam.

Viens šāds robots maksā 67 000 dolāru (62500 euro). Sākotnējais to uzdevums bija tikt galā ar vīrusiem un novērst dažādas slimnīcā iegūstamas infekcijas, jo to ārstēšana ir dārga un bieži vien ir letāla. Medicīnas telpas tika apstarotas, lai nogalinātu it visus iespējamos mikrobus un cilvēkiem atkārtoti atrasties tur nebūtu risks iegūt veselības problēmas. Sakarā ar Covid-19 un efektivitāti pret to gan nav veikti nekādi pētījumi un testi, bet robottehnikas uzņēmuma pārstāvis ir pārliecināts, ka tas darbojas, jo agrākie testi pret Mers un Sars vīrusiem esot bijuši veiksmīgi.

Tiek lēsts, ka šāda tipa tehnika esot izmantota lai 2014. gadā attīrītu vienu slimnīcu, kurā bijis Ebolas uzliesmojums, kas pateicoties šai tehnikas esot veiksmīgi likvidēts.

CO2 izplūdes samazinās

foto: rac.co.uk

Katrai sliktai ziņai esot arī labā puse, to tik vien vajagot saskatīt. Globālā sasilšana un CO2 līmenis arvien ir aktuāla globāla problēma, bet cik var novērot, tad sakarā ar Covid-19 vīrusu kaitīgo izmešu daudzums ir samazinājies uz pusi, ja ņem datus par pagājušā gada tādu pašu laika periodu. Pašlaik tā ir laba ziņa, bet pētnieki uzskata, ka pēc pandēmijas beigām to līmeņi var atkal atgriezties un paaugstināties vairākas reizes, kas gada caurgriezumā datus atgriezīs sākotnējā līmenī, un pat augstāk nekā iepriekš.

Pētnieki cer, ka neskatoties uz to, ka pavasarī Co2 izmešu daudzums ir rekordaugsts, šogad tie būs daudz zemāki nekā pērn. Pavasarī trūdē lapas un citas lietas, kas nonāk vidē, bet auto izmešu skaits būs mazāks, noteikti. To pierāda arīdzan satelītu bildes no NASA.

foto: NASA

Ja salīdzina visu ciparu izteiksmē, tad šogad, salīdzinot ar pagājušo gadu, kopējais CO2 izmešu skaita daudzums ir samazinājies par 35%, bet ja skatās uz auto nozari un auto izmantošanu, tad tur šis cipars ir pat 50%.

Globāli it visur samazinās CO2 izmešu daudzums. Iemesls - cilvēki neizmanto auto, lai dotos uz darbu, gaisa satiksme ir gandrīz paralizēta, rūpnīcas slēgtas. Tiek lēsts, ka vēl kādu laiku varēs novērot ievērojamu CO2 samazinājumu, jo ierobežojumi būs spēkā vēl kādu laiku, atkarībā no tā, par kuru valsti iet runa.

Pētniekiem grūti prognozēt, cik lielu iespaidu atstās tas, ka cilvēkiem strādājot no mājām, tiks vairāk izmantota elektrība mājas apsildei un arī saimniecības iekārtas, kas savukārt arī patērē elektrību, tomēr tiek viesta cerība, ka gads noslēgsies uz pozitīvas atzīmes. 2008-2009. gada krīzes laikā, gada kopskatā pasaulē tika radīts par 5% mazāk kaitīgo izmešu nekā iepriekš.

Ūdens dzeršana nepalīdz tikt galā ar Covid-19

foto: timesofisrael.com

Kopš šīs pandēmijas sākuma globālajos medijos, sociālajos tīklos ir izplatījušās daudz dažādas versijas un ieteikumi, kas un kā labāk palīdz tikt galā ar šo slimību. Tomēr, lielākā daļa no šiem "ieteikumiem" ir cilvēku prātos radušās domas, kuriem ar reālo ārstēšanu nav nekāda sakara.

Ir bijuši dažādi jautri un vienlīdz interesanti ieteikumi, kā uzvarēt Covid-19. Viens no tādiem - kokaīna lietošana. Kad šis mīts tika apgāzts oficiāli, internetā parādījās mīts, ka ja cilvēki izvairīsies no saldējuma lietošanas, tas arī palīdzēs tikt galā ar šo slimību. Arī šo sociālo mītu izkliedēja, piedevām to izdarīja Unicef organizācija. Beigu beigās, laikam jau pie ideju ražošanas ķērās diezgan dīviani cilvēki, vismaz ja ne ar mērķiem ieviest šo ideju, tad ar ļaunām pieejām tam, kā ārstēt un kā palīdzēt izmisumā esošajiem. Ideja - dzerot balinātāju tas palīdz pret covid-19. Lieki teikt, ka nekāda sakara tur nav, bet tas ir vēl nāvējošāk nekā Covid-19, jo nāve var iestāties pāris minūšu laikā.

Pilsētvidēs un sociālajos medijos cilvēki runā, apspriež un cenšas radīt risinājumus. Protams, jāatzīst ka vairums šo ieteikumu ir tikai leģendas un cilvēku pieņēmumi, kuri nekādā veidā nepalīdzēs vairumam. Protams, pastāv iespēja, ka kādam tas palīdzēs, bet globāli tas neatrisinās problēmu. Un kas der vienam, neder visiem un otrādāk. Bet šos muļķīgos ieteikumus noteikti nevajadzētu ņemt par pilnu un izmēģināt. Tas var būt daudz nepatīkamāk kā sākotnēji domāts. Un arī mediķi nespēs šodien pietiekami ātri palīdzēt tiem, kas nodarbojas ar leģendu ieteikumiem un pašārstēšanos.

Viens no tā sakot, "sakarīgākajiem" ieteikumiem bija tāds, ka liela ūdens daudzuma lietošana palīdzot pret šo vīrusu un tā izplatību organismā, saslimšanu. Tomēr, pēc daudziem mediķu un organizāciju publiskotajiem datiem, nekas tāds nav patiesība. Drīzāk tas atkal ir blēņas un reālu labumu cīņā ar vīrusu neko nedos.

Sākotnēji ieteikumam bija sava veida dzelžaina loģika - cilvēkam vajag mitrināt mutes dobumu un rīkli dzerot ūdeni ik katras 15 minūtes. Līdz ar ūdeni vīruss nonāks barības vadā, un vēlāk kuņģī, kur kuņģa skābe to pilnībā iznīdēs.

Kā norāda ārsti, tad iespēja, ka cilvēks reizē noskalos visas baktērijas... vienkārši nepastāv. Pastāv liela iespēja, ka ja baktērijas, vīruss, ir nonācis mutē, barības vadā, tad vēl lielāka iespēja ir tam, ka tas ir arī deguna dobumā. Tāpat arī vīruss izplatās ne tikai caur deguna dobumu vai muti, bet arī caur acīm (pieskaroties tām).

Sava veida loģika tajā, ka kuņģī esošā skābe saēd pat metālu, palīdzēs tikt galā arī ar vīrusu ir. Bet ja iedziļinās realitātē un ikdienas dzīvē, tad tā var arī nenotikt. Covid-19 patogēns ir radniecīgs 2012. gadā Sauda Arābijā masveida saslimšanu izraisījušajam MERS vīrusam. Un šie abī vīrusi ir diezgan noturīgi pret atšākidītām skābēm, kuras ir sastopamas cilvēka kuņģa sulā īsi pēc pārtikas uzņemšanas. Pētījumos kas tolaik tika veikti, viena pacienta zarnu traktā tika atklāts vīruss, kurš tur bija jau iedzīvojies jeb kolonizējies, kas norādīja uz to, ka neskatoties uz kuņģa skābes saturu, tas spēj izdzīvot tiekot cauri kuņģim un nonākot zarnu traktā.

Pašlaik gan nav skaidrs vai tieši Covid-19 arī uzvedas tāpat, jo pētījumu tieši šai sakarā nav. Dažiem pacientiem ir novēroti tādi simptomi kā slikta dūša vai caureja, taču masveidā šie simptomi saslimušajiem netiek novēroti, kas liek domāt, ka vispārēji tie nav, un nav arī pierādīts, vai tie tieši saistīti ar vīrusu. Zināms vien tas, ka vairāk kā 50% tiem, kas saslimuši ar vīrusu, tas pēcāk konstatēts arī izkārnījumos. Tas nozīmē, ka izkārnījumos tas dzīvo daudz ilgāk nekā plaušās. Pat ja plaušas jau ir attīrījušās no vīrusa, izkārnījumos tas arvien ir vēl sastopams, kas liek domāt, ka pastāv atgriezeniska saslimšanas iespēja caur zarnu sieniņām.

Mutes dobuma un rīkles skalošana ar ūdeni tiešām palīdz pie dažādām elpceļu infekcijām, taču šoreiz šis vīruss uzvedas daudz savādāk un ar skalošanas metodēm ar to galā tikt diez vai izdoseis. Teorija par to, ka mutes skalošana varētu palīdzēt nāk no Japānas, kur 2005. gadā tika veikts pētījums, kurā 60 dienas ilgi eksperimenta dalībnieki skaloja mutes dobumu un rīkli ar ūdeni trīs reizes dienā. Pēcāk tika atklāts, ka viņiem tik tiešām ir daudz mazāka iespēja saslimt ar elpceļu slimībām. Tīrs ūdens pat pārspēja dažādus antiseptiskus šķidrumus un to izmantošanu.

Starp šo pētījumu un Covid-19 ir viena liela atšķirība - toreizējais pētījums tika veikts tikai par infekcijām, kas saistās ar augšējo ķermeņa daļu - sinusiem, rīkli un elpceļiem, bet kā zināms jau šodien, tad Covid-19 spēj skart arī zemāk esošās elpceļu daļas - plaušas un krūšu kurvi. Tāpat tolaik (Japānā veiktajā pētījumā) pacientiem tika lūgts pašiem ziņot par dažādiem simptomiem, tos neapsekoja ārsti, kuriem ir izglītība un zināšanas ievērot mazākās izmaiņas. Pats pacients sev ir ļoti slikts ārsts un arī novērotājs, ja vien nezin ko novērot.

svētdiena, 2020. gada 15. marts

Vai mēs uztveram laika ritējumu nepareizi?

foto: medium.com

Vairumam cilvēku laiks un tā ritējums ir ierasts jēdziens. Ar to vienmēr tiek saprasts tas, ka ir kaut kas, kas notiek bez mūsu ietekmes, un ko mēs izmainīt nevaram. Tāpat kā ūdens tek pa upi, tāpat iet laiks, bez mūsu ziņas un ietekmes uz to. Bet vai cilvēks spēj mainīt to veidu, kā viņš uztver laiku un laika būtību?

Jau rakstīju par to, ka cilvēkam ir savs iekšējais pulkstenis, kurš būtībā lai arī nav precīzs, kā atompulksteņi, tomēr tas spēj sajust laika virzību. Izrādās, ka neiroloģiska izpēte arī nav nekādus rezultātus devusi un zinātne arvien paliek bez atbildes kur un kā cilvēkam ir šis laika sajūtas gēns, orgāns izvietots. Varbūt tās ir smadzenes vai kāda to daļa? Iespējams. Bet konkrēti neviens nepateiks pašreiz.

Cik nu ir dzirdēts, tad jēdziens laiks ir sastopams tikai uz Zemes un ap Saules sistēmu. Vismaz tāda teorija ir astrofiziķu prātos. Tāpat arī uz Zemes ir ciltis, kuriem nav tāda vārda, kas apzīmētu vai nozīmē "laiks". Viena no tādām ciltīm ir Amondavas cilts, kura mīt Amazones mūžamežos. Jau 150 gadus pētnieki lauza galvu par to, kā noteikt cilvēka laika uztveri. Joprojām nekādu rezultātu. Mēs saprotam laiku un tā nozīmi, to, ka tas iet uz priekšu, bet kā mēs to izjūtam un saprotam bioloģiski neviens nevar pateikt.

Savulaik Aristotelis par laiku izteicās, ka tas ir kaut kas tāds, kas visu laiku, nepārtraukti mainās. Ap 160. gadu romiešu filozofs Marks Aurēlijs pirmo reizi minēja slaveno frāzi "laiks ir kā notikumu upe, plūstoša uz priekšu".

Neskatoties ka vairums pasaules atzīst to, ka laiks ir nemainīgs un konstants, atrodas tomēr daži kuri uzskata pavisam savādāk.

Viens no tiem, kas nepiekrita tam, ka laiks ir nemainīgs bija pats Alberts Einšteins. Tieši viņš pierādīja pasaulei ka laiku lietas, kas atrodas ap to. Būtībā tieši viņš norādīja uz to, ka laiks ir relatīvs, ka laiks palēninās, ja kāds cits objekts attiecībā pret to kustās ļoti ātri. Līdz ar to nenorit ierasto lietu būtība.

Grūti ir strīdēties ar tiem, kas teiks - visam ir sākums un beigas. Bet tomēr ir cilvēki, kas apstrīd lietu būtību (un labi ka tā). Kosmosā, Visumā liekas ka viss ir noticis tieši tā - ir bijis sākums, ir tagad un būs beigas, taču, iespējams, ka nē, iespējams ka dažas no teorijām spētu vismaz teorētiski iebilst šim argumentam. Karlo Rovelli, grāmatu autors un fiziķis, saka, ka laiks nerit ne uz priekšu, ne arī eksistē, tā ir vienkārši ilūzija.

Ja daži fiziķi saka, ka laiks neeksistē, iespējams varbūt tā arī ir, taču tas rada pretrunas - kā tad ir ar mūsu, cilvēka, laika un mirkļa uztveri, sadalījumu pagātne, tagadne un nākotne? Laika ilūzijas teorijas atbalstītāji norāda, ka šāda uztvere par laiku ir pieņamama tikai cilvēkam, cilvēkam kas dživo šeit uz Zemes, tagad. Citur Kosmosā šādu laika uztveri izmantot neesot iespējams.

Cilvēkam ir atmiņa, vienam labāka, citam ne tik ļoti. Balstoties uz atmiņu mēs varam noteikt tieši laika ritējumu, bet kā izrādās, tad lielāko daļu notikumu un faktu pat paši par sevi, mēs dzīves laikā vienkārši aizmirstam. Tā paliek nākotnei nevajadzīga informācija par pagātni, par notikumiem, kas nespēj ietekmēt nākotni tiešā veidā. Saglabājot atmiņā kaut kādu brīdi vai notikumu mēs būtībā izveidojam saikni ar laiku, vietu un objektiem, kas vieglāk palīdz to atcerēties. Neskatoties uz to, izrādās ka cilvēkus ir ļoti viegli pārliecināt par to, ka ar viņiem ir kaut kas noticis, lai gan patiesībā tā nav. Ielikt viņos viltus atmiņas ir ļoti viegli, ja vien tam pieiet no pareizās puses. Pishologi ir izmantojuši šādu pārliecināšanas tehniku un likuši cilvēkiem ticēt dažādām, teiksim, muļķībām, kas nekad nav notikušas. Kā vienu no tādām - satikšanās ar Bagsu Banniju (Bugs Bunny) Disnejlendas apmeklējuma laikā. Cilvēki tam notic, lai gan Bags Bannijs ir WArner Bros varonis un Disnejs to nekādīgi nevar izmantot Disnejlendas atrakciju parkā. Ielikt cilvēka atmiņā viltus atmiņas psihologiem nesastāda grūtības, kas liek secināt ka pārliecināt cilvēku nemaz nav tik grūti un cilvēkam sasaistīt šīs atmiņas ar reālām atmiņām no savas dzīves arī nemaz nav tik grūti.

Tiek lēsts, ka cilvēku lielākā kļūda esot tā, ka tie iedomājas savu nākotni tādu, kādu vēlētos, un gadiem ejot viltus iztēles augļi tiek samiksēti ar realitāti un beigu beigās veidojas nepareizas atmiņas un laika uztvere. Cik novērots, tad par atmiņām un par fantāziju darbojas līdzvērtīgi smadzeņu apgabali, kurus stimulējot, sanāk, ka tie pārklājas un sāk strādāt gan fantāzija, gan atmiņa, kas dod nepareizu pagātnes un tagadnes uztveri.

Lielisks piemērs, kā dzīvot šeit un tagad ir ar zīdaiņiem - viņiem nav ne nākotnes sapņu ne arī pagātnes atmiņu, lai kādas tās būtu. Viņu ikdiena ir pēc principa - vajag, vēlos. Viņi neatceras ka pirms dienas viņi bija vannā, vai ka pirms divām dienām bija aukstumā. Viņi dzīvo mirklim, nevis nākotnei. Kolīdz zīdainis paaugas, viņš sāk atcerēties, viņā rodas atmiņas par pagātni, tieši tad arī viņam rodas laika uztvere. Līdz tam šādas uztveres un apziņas par laika ritējumu viņiem nav.

Mūsu laika uztvere ir tas, ko mūsu prāts, apziņa rada. Laika uztvere rodas tikai pateicoties tam, ka strādā atmiņa, spēja koncentrēties, emocijas un mūsu spēja apzināties sevi šeit un tagad. Tieši mūsu laika apziņa mūs pieķēdē pie realitātes važām un realitātes apziņas šeit, šajā brīdī. Laiks dzīvo caur mums, caur mūsu ikdienu un to, kā mēs to pavadām un kā mēs to uztveram, ko no tās paglabājam sevī.

Aristotelis par atmiņu teica: atmiņas nav mūsu ikdienas pieredzes arhīvs, bet mūsu iespējas iztēloties nākotni. Tieši cilvēka atmiņas spēja laiku neuztvert lineāri, kā taisnu līniju, spēj dot mums tik daudz - spēju iztēloties, sapņot, radot mākslasdarbus, redzot vīzijas pabeigtiem projektiem (tilti, ēkas, auto). Bez šīs spējas mēs nebūtu mēs, līdz ar to sanāk, ka bez laika ietekmes mēs nespētu būt cilvēki. Bez spējas izdzīvot caur laiku un izlaist laiku caur sevi, mūsos zustu radošā puse.

Covid-19 sērga. Manas domas

foto: chla.org

Pasauli ir pārņēmis Covid, koronavīruss, Covid-19, sērga, kā nu to sauksim, būtību tas nemainīs. Raksts ir tikai manas domas un apsvērumi, nekā tieša vai konkrēta te nav, tikai manas domas! Neizmantot ļaunprātīgi.

Kur tas aizsākās? Cik zināms Ķīnā, un cik esmu skatījies video, kuru varētu augšuplādēt, ja vien tas jau nebūtu internetā pieejams, tas zvēru tirgū, kur visi ēd visu, kas kustās, lido vai rāpo. Mana versija - viens, kurš gatavo sikspārņus, kārtīgi to neizcepa un no tiem pārmetās uz cilvēkiem. Cilvēks nopirka, apēda sikspārni un slimība klāt. Atceroties to, ka Bēthovens nomira no labi neizceptas cūkgaļas, šeit gaļas apstrādes nianses liek lieku reizi sevi atgādināt.

Tālāk tā jau ir ķēdes reakcija, ja vienam ir, tad būs otram. Un nav jau teikts, ka viens sikspārnis bija slims, iespējams, visa saime, kuru noķēra, uzcepa un pārdeva (vai arī neuzcepa bet pārdeva jēlu gaļu, kas to lai zin). Cilvēku vidū nododas ar tiešu kontaktu ar inficēto (kontakts tuvumā, mazāks par 5 metriem), vai arī ja nošķaudies un trāpi kādam virsū (tātad, arī pilienu veidā, ja notiek siekalu, citu šķidrumu nodošana), vai arī nošķaudies rokā, un ar roku pieskaries, piemēram, rokturim veikalā, un cits pieskarās tam pašam rokturim. Pēc 14 dienām inkubācijas perioda, slimība ir klāt. Protams, tiek lēsts ka ir cilvēki kuri tīri teorētiski nevar ar to saslimt. Saslimšanas riks ir daudz lielāks gados vecākiem cilvēkiem. Laikam tas saistīts ar to, ka imūnsistēma noveco un vairs tik labi netiek galā. Statistika rāda arī to, ka tieši bojāgājušie diemžēl ir gados veci cilvēki.

Kas rada vislielāko pārsteigumu ir cilvēku neapdomība un klaja stulbība. Ja biļetes nopirktas, un tiek teikts, neizbraukt uz skartajiem un plaši inficētajiem reģioniem, skaidri tiek pateikts, bet nē, ja jau ir samaksāts, tad ar mani nekas nenotiks, ar citiem gan jau. Bet inkubācijas periods ir 14 dienas, citiem 21 diena, atbraucot jau nemaz nemanīsi ka esi slims. Un cilvēki novērtē savu atvaļinājumu, par kuru jau samaksāts, daudz augstāk nekā par savu pašu dzīvībām, sev līdzcilvēku dzīvībām vai apkārtējo dzīvībām. Pārsteidzoši.

Par valstīm - jā, Itālija ir otra vecākā valsts, ja skatās uz demogrāfisko situāciju pēc vecuma grupām. Itāļiem priekšā ir tikai Japāna, ja nekļūdos. Tāpat Vācijā ir daudz gados vecāku cilvēku. Tieši tur arī šo saslimšanas risku ir daudz augstāk un ne velti tagad tiek ieviesti pasākumi, kas nosaka, ka gados veciem cilvēkiem vispār būtu aizliegts iziet no mājas, vispār. Un tas būtu tikai pareizi, viņu pašu drošības pēc.

Maskas. Neviens no PVO (Pasaules Veselības Organizācija) nekur nav norādījis uz to, ka to lietošana tieši pasargā no saslimšanas. Tas ir vairāk darīts tāpēc, ka ja cilvēkam būs maska, viņš ar rokām nepieskarsies mutei tik bieži. Tur ir visa tā sāls. Ar baktērijām aplipusi roka pie mutes nonāks retāk ja uz mutes būs maska. Bet pašai maskai tieša sakara ar izsargāšanos nebūs. Nepalīdzēs tā ja slimais uzšķaudīs uz mums un viņa baktērijas nokļūs uz mūsu acs āboliem. Domāju arī tas ir veids kā inficēties, jo kā nekā, mirkobi ir mikrobi, un šķaudienā to ir daudz.

Dīvaini ir visa PVO uzvedība. Vispirms ilgu laiku, liekas ka nedēļu stāvēja ziņa, ka pasaule ir potenciāli pandēmijas priekšvakarē, BET neviens neizsludināja bargus izceļošanas/ceļošanas aizliegumus. Gaidīja, cerot ka cilvēki būs racionāli un apdomās visu. TIEŠĀM? Cilvēki, kuriem nauda mūsdienās izsaka vairāk nekā cita veselība, aizdomāsies? Novēloti tas viss notika, bet Ķīnā ierobežojumi lai arī tāpat nedaudz par vēlu, bija diezgan labi, jo cik nu var noprast no masu informācijas līdzekļiem, tur notiek situācijas uzlabošanās.

Bet no citas puses skatoties, mēs paši esam vainīgi - ēdam visu ko var, ko iespējams, un mūsdienu urbanizētā pasaule vīrusus ražo uz urrā. Zāles kas palīdzēja 5 gadus atpakaļ jau nav derīgas jo vīrusi mutē līdz ar zālēm. Un vairāk E vielu pārtikā nozīmē, ka mazāk imūnsistēmai ir iespējas pamanīt potenciālo kaitēkli, jo sintētika ir sintētika, organisms pret to neko nedara. Imūnsistēma spējīga sākt ko darīt tikai tad, ja tas ir dabisks veids.

Žēl būs tad, ja izrādīsies patiesība tiem, kas kladzināja par to, ka viens no pasaules gala scenārijiem ir pandēmija un cilvēces, nācijas, 90% izmiršana. Nedomāju ka tas notiks, ja vien cilvēks nesāks domāt kaut cik ar galvu. Ierobežojumi ir ieviesti, bet tāpat vienmēr būs tie, kas tos pārkāps tikai tāpēc, ka var un es vēlāk varēšu paziņot, ka jā, es tā uzvedos, un redz, iespējams, arī izdzīvoju.

Mani pārsteidz vēl tas, ka tiek lēsts, ja laiks paliks siltāks, viss vīruss pats izbeigsies. Nezinu gan nevienu vīrusu kas dzīvotu aukstumā. Parasti visām slimībām un mikrobiem tieši siltums patīk, nevis otrādāk. Iespējams, neesmu pazīstams tik daudz ar arktiskajā puslokā sastopamajiem vīrusiem, bet pieļauju domu, ka ja tur ir tādi, kas izdzīvo aukstumā, tad mums tie šeit, siltumā, paliekot siltākam, izmirtu. Bet vīruss šis ir radies Ķīnā, tur ir kā ir silts... vai arī tagad ir ledus laikmets un ziema? Tas mani tā kā nedaudz pārsteidz un ne uz pozitīvās nots.

Pie tam brīnos vēl arī par to, kā tad neviens ašs un izmanīgs amerikānis nav vēl Ķīnu tiesā iesūdzējis... viņu tieslietu sistēma to pieļautu, ja citās pasaules malās to uzskatītu par gaužām muļķīgu pieteikumu. Jo viss sākās tur, un tad tagad esot šādai situācijai kāda tā ir, kādam vajadzētu nest par to atbildību. Un jo skaļāk kliegsi, jo vairāk tevi dzirdēs, un amerikāņi māk skaļi kliegt, jo viņiemi r pietiekami daudz veidu kā to izdarīt, masu mediju kontrolēto auditoriju vien kaut paskaitot.

Ietekme uz ekonomiku? Protams, ļoti liela, taču domāju ka cilvēki strādājot mājās, ja vien tas iespējams, produktivitātes rādītājos tikai izaugs. Mājas ir komforta zona, darbs ir stresa perēklis. Strādājot nepiespiesti rodas daudz labāki rezultāti. Trakāk ir tiem uzņēmumiem, kam šādas iespējas nav. Piemēram, transports, veikali, celtniecība, apkalpojošā sfēra. Bet nākas aizdomāties, ka valstis sniegs sava veida palīdzību, kaut kādā veidā, jo pretējā gadījumā tas būtu diezgan bezatbildīgi, nepalīdzēt uzņēmumiem, kas cieš no pandēmijas. Juridiski protams, neko neizdarīsi, jo šis ir force de major, neietekmējama kataklizma utt, kas līgumos tā arī, līdzīgi, tiek atrunāta. Jācer vien, ka pēc pandēmijas laikā uzņēmumu peļņa spēs izlīdzināties gada laikā, pretējā gadījumā paliks daudz tukšu vietu īres tirgū un daudz uzņēmumu bankrotēs tieši nespējas gūt pat minimālu peļņu.

Varētu vēl filozofēt par daudz ko, tomēr domāju ka pašu galveno pateicu. Atbildība, apdomāt rīcību un iespējamās sekas, neskriet, neķert, nebūt grābslim un domāt uz priekšu. Lēnām censties pārdzīvot šo laiku kā vien tas iespējams, jo tikai pēc tam redzēsim savas kļūdas, kuras kāds izvērtēs, cits pasmiesies. Un ieteicams šo visu slimību uztvert nopietni, jo sērija ar mani jau nekas nenotiks šeit neies cauri.

Vai iespējams aizbēgt no.... laika?

foto: amazonaws.com

Laiks, pulkstenis, minūtes, dienas, gads... mūžība. Visa mūsu dzīve ir izmērama mirkļos, momentos, pie tam katram no tiem ir noteikts laiks, datums, kurš nekad neatkārtosies. Vai iespējams mazināt laika ietekmi uz mūsu ikdienu, uz mums pašiem? Strādāt ātrāk, nokļūt ātrāk, iepirkties ātrāk... Viss saistīts ar laiku, kas liekas, ir vienīgā ierobežotā lieta mūsu dzīvē.

Ietekmēt laika ritējumu nav iespējams, vismaz ne mūsu realitātē. Daudzi ir centušies un daudzi vēl centīsies izskaidrot tā fenomenu, bet skaidrs ir viens - ietekmēt pagātni mēs nevaram, kolīdz tā ir pagājusi, vienīgi cerēt, ka mūsu darbības nākotnē neradīs kardinālus draudus pašiem sev. Bet kā mazināt laika, pulkstens ietekmi uz mums pašiem un vai tas vispār ir iespējams?

Zinātnieki izgudro arvien precīzākus laikrāžus. Tomēr ikdienas lietošanā tiem ir maza vērtība, tie vairāk nepieciešami zinātnisko pētījumu veikšanai, kur sekundei ir jau milzīga loma. Mūsdienās rodas arvien vairāk piekritēju "dzīvo šim brīdim" frāzei. Un iespējams, tas arī ir pareizi - kāpēc pārdzīvot pagātni, ja to izmainīt vairs nevar, bet var ietekmēt tikai nākotni, un arī, vai var, grūti teikt, kas notiks pēc minūtes, tāpēc dzīvot šim brīdim liekas loģiski vispareizākais no šāda viedokļa.

Ir teiciens, ka laimīgie laiku neskaita. Tomēr cik pareizs vai aplams tas ir, man būs grūti teikt, vien zinu to, ka cilvēka organisms ar laiku ir ļoti uz tu. Ja cilvēks neredz pulksteni, viņa organisms tāpat darbojas pēc laika principiem - zin kad jāiet gulēt, kaut arī neredz ne pulksteni, ne dienasgaismu, tumsu. Tātad, sanāk, ka kaut kur mūsos, mūsu šūnās arīdzan ir sava veida laika izjūta? Jā, jo ja mums pasaka, ka kaimiņš atnāks ciemos pēc 10 minūtēm, šo laiku mēs apzināti varam plus mīnus noteikt.

Bet ir arī citi veidi kā salīdzināt. Ja nodarbe, kas mums jāveic, ir ļoti neinteresanta, mums laiks burtiski stāv uz vietas, bet ja saistoša, aizraujoša un interesanta - mēs laiku neievērojam un pat piemirstam cik tad īsti ir pulkstenis. Tas nozīmē, ka mūsu iekšējo pulksteni arī var izsist no līdzsvara. Tātad, tas nav precīzs. Tas darbojas tikai tad, ja nav dzīves galejību - prieka vai bēdu.

Tomēr, ja cilvēku ieliktu istabā, tas arvien spētu noteikt laiku. Un tas ir pateicoties organisma diennakts ritmiem, kurus nosaka mūsu organismā esošo molekulu "pulksteņi". Šie ritmi ir nekļūdīgi un tiem netraucē ārējie faktori. Te arīdzan ir cits aspekts par ko var pieminēt - ja iekšējo orgānu, šūnu, pulksteņi nesinronizējas, organismā rodas pataloģijas. Līdz ar to, nākas saprast, ka ar pataloģijām var tikt galā, ja notiktu pilnīga atpalikušā orgāna sinhronizācija ar citiem orgāniem. Tas būtu tā, kā smadzenes rāda laiku 11:59, bet sirds 12:02. Diemžēl teorētiski tas ir pareizi, tomēr kā to ieviest praksē, neviens vēl nezin, jo izpētes šai joma ir ļoti maz un arī esošās veicas ļoti lēni. Šis lauciņš ir sarežģīts un vēl neatklāts, jo neviens nezin īsti kā izpētīt to, par ko mēs maz zinam un joma, kurā mēs maz saprotam.

Tāpat te jāmin vēl kāds fakts - atmiņas un laika ritējums ir viens no faktoriem, kas mūs veido kā personības. Bez atmiņām un laika mēs nebūtu tie, kas esam šodien. Pat tikai ja būtu atmiņas, bet nebūtu laika, mēs būtu diezgan dizorientēti, vai otrādāk - mēs nespētu noteikt, kad un vai tas ir noticis, jo pie atmiņas nebūtu aptuvenā laika atzīmes. Iespējams, cilvēks sajuktu prātā, jo nespētu noteikt, vai šis brīdis ir realitāte, vai atmiņa, jo apziņa par laiku - tagad, bija vai būs būtu sašķobījusies pašos pamatos. Laiks ir svarīgāks par atmiņām sevis apzināšanai šai brīdī.

Mūsdienu pulksteni un 12 stundu ritmu izgudroja šumeri. Vēlāk ēģiptieši izmantoja obeliskus, lai saules ritējumu pa debess jumu sadalītu 12 sadaļās. Protams, toreizējie obelisku (saules) pulksteņi bija ļoti neprecīzi, jo dienas ilgums mainījās attiecībā pret to, kāds bija gadalaiks. Bet ideju kā tādu, konceptuāli, ieviesa pareizu un mēs pie tās pieturamies vēl šodien. Vēlāk, jau 17.gadsimtā, pulksteņu precizitāte jau bija plus mīnus 10 minūtes.

Jautrs fakts ir saistībā ar ASV. 1800tajos gados tur sākās dzelzceļa plaša izplatība, kas nozīmēja, ka bija vajadzība pēc vienotas laika sistēmas, jo pretējā gadījumā nekad nezini cikos vilciens pienāks, aties. Vēl 19.gadsimtā ASV katrai pilsētai bija ļauts izmantot savu laiku, atkarībā no tā, cikos lēca saule. Tā sanāca, ka bija aptuveni 300 dažādas laika joslas. Vilcienu satiksme izmantojot šo laika mērīšanas sistēmu bija neiespējama. 1883. gadā ASV tika ieviesta vienota laika mērīšanas un noteikšanas sistēma. Gadu vēlāk tika ieviesta Grīnvičas Meridiāna Laika josla un līdz ar to - globāla 24 stundu laika noteikšana (GMT - Greenwich Meridian Time).

Mūsdienās laika precizitāte ir visnotaļ augsta - ir pulkstenis, kas 15 miljardos gadu neatpaliks pat par sekundi. Mūsdienu modernā pasaule - GPS, datortehnika, biržas un komunikācijas sistēmas, strādā lieliski pateicoties šādiem precīziem un ilgtermiņā izmantojamiem, uzticamiem laikrāžiem.

Vai cilvēks var aizbēgt no laika ietekmes? Nē. Vai var aizbēgt no laika - pulkstens? Nē. Bet var izmēģināt ieklausīties savā iekšējā, bioloģiskajā pulkstenī. Tas neļaus aizmirst par būtiskiem ikdienas aspektiem, un esot ritmā ar savu iekšējo pulksteni, cilvēks dzīvos daudz komfortablāk un mierīgāk nekā esot ritmā ar atompulksteni, kas nepieļaus atpalikšanu no dzīves. Bet iespējams, reiz mums iederās atpalikt no ikdienas, atpalikt no stresa un visa, kas liek skriet un skriet, ļauties sev un ieklausīties tajā, kas ir mūsos, ieklausīties mūsu sirds pulkstenī.

Internets rada globālo sasilšanu

foto: otelco.com

Mūsdienas nav iedomājamas bez interneta. Praktiski lielākā pasaules daļa to uzskata par būtisku ikdienas sastāvdaļu, un grūti iebilst - epasti, ziņas, mūzika, video pārraides - tas viss caur internetu. Bet mūsdienās ir būtiski tas, cik daudz viena vai otra lieta nodara postu globālās sasilšanas jomā. Tad... vai internets rada kaut kādus draudus globālās sasilšanas sakarā?

Visas ierīces darbojas uz elektrības, kas savukārt tiek saražota dažādos veidos. Un ja ņem vērā, ka var izmērīt visu, tad izrādās, ka mūsu ikdienas interneta aktivitātes arī var izpaust pāris gramos oglekļa dioksīda veidā. Varbūt mūsu individuālā pieeja internetam nav nekas zīmīgs, bet, mūsu, cilvēku, ir daudz un lielāko daļu elektrības patērē... serveri un maršruzatori, serveru istabas un vietas, kur dati glabājās, tiek apstrādāti un pēc mūsu pieprasījuma mums tiek nosūtīti.

Pēc statistikas aplēsēm pašlaik internetu lieto aptuveni 4.1 miljards cilvēku ik dienu (53.6 procenti). Ja mūsu ikdienas aktivitātes rada pāris gramus oglekļa dioksīda, tad ņemot vērā 4,1 miljardus lietotāju tas sasummējas.

Bet cik tad kopā tas viss ir? Ja ticēt pētījumiem, tad globāli aptuveni 3,7% no visiem izmešiem nāk no interneta lietošanas un aprīkojuma kas vajadzīgs, lai tas darbotos. Tikpat daudz izmešus ik gadu rada arī aviosabiedrības un avioindustrija kopumā. Tiek lēsts, ka līdz 2025. gadam interneta lietotāju radītais oglekļa dioksīda izmešu daudzums dubultosies.

Sadalot tā sakot, "pa galviņām" izmešu daudzumu (1,7 miljardus tonnu, kas rodas no interneta lietošanas), sanāk ka ikviens mēs rada laikā radam aptuveni 400 gramus oglekļa dioksīda. Tas ir ieskaitot visus serverus un citas ierīces, kas nepieciešamas interneta darbībai.

Izrādās, ka arī pa reģioniem atšķiras tas, cik daudz kaitīguma mūsu atrašanās internetā rada. Tā piemēram, pētījumā noskaidrots ka 10 gadus atpakaļ vidējs Austrālijas interneta lietotājs radīja aptuveni 81 kilogramu oglekļa dioksīda gada laikā (links lasīšanai). Protams, gadu laikā ir pilnveidojušās tehnoloģijas un arī resursu atkalizmantošana rada mazāku šo ciparu, tomēr fakts ir un paliek fakts, ka internets nemaz nav tik nekaitīgs apkārtējai videi kā sākotnēji domāts.

Ir vēl daudz faktu, kurus varētu piesaukt, bet to uzskaite ir diezgan individuāla. Tā piemēram, nav īsti skaidrs vai šo pētījumu statistikā iekļaut tos izmešu daudzumus, kas rodas ražojot tehniku, un ieviešot interneta infrastruktūru kā tādu, un uzturot to. Zināms, ka ASV datu centri izmanto 2% no visas valstī izmantotās elektroenerģijas, bet globāli datu centri izmanto aptuveni 200 teravatus stundā.

Daudzās valstīs arī tiek norādīts tas, ka datu centru uzturēšanai tiek izmantota atjaunojamā, zaļā, enerģija, tomēr arī tas ir retums, jo pārsvarā tiek arvien izmantota fosilā kurināmā saražotā elektroenerģija.

Tiek runāts daudz par to, cik daudz katrs epasts rada izmešus un cik varētu ieekonomēt, darot vai nedarot konkrētas darbības. Dati ir pieejami diezgan plaši, gan par 10 gadus atpakaļ esošu epasta svaru gan arī par to, cik tas sver mūsdienās. Tomēr nomācoss ir fakts, ka nākotnē prognozē to, ka līdz 2040. gadam internets radīs aptuveni 14% no visiem oglekļa izmešiem globāli.

Vai tas nozīmē, ka būtu jāatsakās no interneta izmantošanas? Tas paliek katra paša ziņā, bet neteikti ir fakts, ka internets un informācija mūsdienās ir viss, ja ne galīgi galvenais. Zināt vai nezināt ir jautājums.

Cilvēces civilizācijas beigas?

foto: real-agenda.com

Civiliācijas ir radušās un izzudušas, dažas - bez pēdām pat, par daudzām mēs iespējams neko pat nezinām, pat nenojaušam. Bet kā tad tā? Vai tās ir iznīdētas? Nē, izrādās, ja paskatās vēsturiski atpakaļ, tad pašas civilizācijas ir radījušas priekšnoteikumus tam, lai... iznīdētu pašas sevi.

Atskatoties uz vēstures liecībām, kas mums pieejamas šai kontekstā, redzam, ka Romas impērija kļuva par upuri sevis vien radītām likstām - pārāk plaša impērija, klimata izmaiņas, vides degradācija un ļoti vāja impērijas pārvaldība. Papildus impērijas sabrukumam jāmin arī gotu iebrukums 410. gadā un vandāļu uzbrukums 455. gadā.

Romas impērija bija milzīga. 390. gadā tās kopējā platība bija 11.3 miljoni kvadrātkilometru (mūsdienu izpratnē lielāka par Kanādu, kura šodien ir 9,9 miljoni km2), piecus gadus vēlāk - samazinājās uz pusi, bet 476. gadā impērijas plašums bija... nulle. Kā tad tā?

Visas impērijas savulaik bija civilizācijas, bet ne visas civilizācijas kļuva par impērijām. Ir arī vēsturē labi piemēri, kā civilizācija spēja adaptēties un pārveidoties līdzi laikam, tādejādi neuzzūdot vispār, bet uz civilizāciju vispārējā fona, daudzuma ziņā, šādu gadījumu skaits ir pavisam mazs. Kā piemērus var minēt ķīniešu un ēģiptiešu civilizācijas. Ir arī piemēri kā pēc impērijas sagruvuma to galvaspilsētas tomēr pēc laika atkal spēj izaugt un kļut par būtisku centru pasaules kartē. Te jāmin tā pati Roma. Maiju drupas ir otrs piemērs tam, kā cilvēki reiz plauka, zēla un dzīvoja varenā impērijā, bet pat pēc gadsimtiem impērijas centrs tomēr neatdzima no pelniem. Tagad šī vieta ir tikai tūristu galamērķis, bet tur neviens nedzīvo.

Izrādās, ka pētnieki ir saskatījuši zināmas saistības ar to, kā iet bojā civilizācijas. Notiek "ikdienišķi negadījumi", kas ilgtermiņā noved pie tā, ka civilizācija, neatkarīgi no tehnoloģiskās attīstības vai izmēriem, nonāk uz izzušanas sliekšņa. Ja ticēt pētnieku liecībām, tad civilizācija it visā tās pastāvēšanas laikā ir apdraudēta ar izzušanu, neatkarīgi no tā, cik attīstīta tā ir. Tehnoloģijas un izmēri ir tikai pastiprinoši aspekti, jo vairāk tehnoloģiju un lielāka atkarība no tām, kā arī lielāks civilizācijas izmērs skaita ziņā rada tikai lielāku procentuālo iespēju uz neglābjamu kļūdu attīstības, virzības procesā.

No visiem iespējamiem scenārijiem, ir galvenie, kuri nosaka to, ka civilizācija atrodas uz izzušanas (izmiršanas) robežas.

Klimata izmaiņas.
Kad mainās klimats, mainās arī cilvēka ikdiena, visas civilizācijas ikdiena. Pie klimata izmaiņām parasti rodas ražas problēmas, palielinās bads un teritoriju pārvēršanās par tuksnesi, kas savukārt rada nepieciešamību meklēt jaunas apdzīvojamās platības. Globāli tas izraisa cilvēku apvienošanos mazās teritorijās, kas savukārt rada slimību paaugstināšanās, izplatības risku, konfliktus un noziegumu palielināšanos. Izdzīvo stiprākais!

Vides izmaiņas.
Civilizāciju sabrukšanas ir notikušas arī šī aspekta pēc. Mežu izciršana, ūdens piesārņojums, augsnes neauglība un bioloģisko vidu izzušana rada ķēdes reakciju cilvēkos.

Nevienlīdzība un oligarhija.
Finansiālā un politiskā nevienlīdzība var būt par noteicošajiem faktoriem tam, ka rodas sociāli lielas nevienlīdzības, sociālā noslāņošanās. Tāpat kā monopols un oligarhija rada augsni tam, ka rodas paaugstināts vispārējs sociālais stress, kas aiz sevis nes līdzi ekonomiskas un ekoloģiskas tipa problēmas.

Sarežģītība.
Sabiedrība kļūstot noslāņotāka, rada ap sevi dažādus barjeru veidus: notiek vispārēja nodalīšanās vienam no otra, birokrātiska barjeru radīšana. Tikai tās sabiedrības kas spēj šo posmu pārvarēt esot brīvi atvērtas, spēj to arī pārdzīvot un neradīt ķēdes reakciju uz sagrāves pusi. Te būtiski ir arī tas, cik enerģijas sabiedrības indivīds tērē tam vai citam centienam, un jo vairāk jācenšas un mazāk tiek sasniegts, jo vairāk rodas negatīvie sabiedriskie aspekti. Cikliskums, kas notiek ar sociālo pusi jau ir uzskaitīts vairākkārtīgi dažādās grāmatās un pētījumos. Un cilvēce atkal ir viena šī cikla izmaiņu priekšvakarā.

Ārējie faktori.
Šeit jāmin viss tas, kas netiek iekļauts iepriekšējos punktos - apokalipses četri jātnieki jeb - karš, dabas katastrofas, sērgas (slimības) un bads. Uzskatāms piemērs ir Acteku impērija, kuru iznīdēja Spāņu iebrucēji. Slimības ko tie atveda ar sevi radīja paniku, karš, kas bija visur, radīja badu. Viss kopumā, trīs jātnieki no četriem, nedeva impērijai nekādu iespēju pastāvēt.

Nejaušības.
Te var minēt tā saukto "Sarkanās karalienes efektu" Links ar info (angliski). Ja vienas sugas indivīdi patstāvīgi cīnās par izdzīvošanu pasaulē, kur vide mainās ik brīdi, iznīkšana ir viena no neizbēgamām iespējām.

Mūsdienās cilvēcei ir tik daudz iespēju sevi iznīdēt, ka grūti noticēt tam, ka mēs vēl esam uz šīs planētas un ka planēta arīdzan ir vēl arvien šeit. Cilvēki, valstis bruņojas cenšoties aizsargāties viens no otra, bet jāatceras, ka visa cilvēces būtība ir kā kāpiens pa trepēm - uzkāpjot uz pakāpiena, tas viena brīdī var lūzt, ja nē, kāpjam augstāk, tad reiz viens pakāpiens lūzt, notiek kritiens uz pāris pakāpieniem zemāk, kur tā noturās. Kāpjot augstāk sanāk tikt tālāk, bet reiz šis kritiens var izrādīties fatāls, jo kritiens būs no pašas kāpņu augšas... un diez vai tad cilvēce spēs piecelties. Jāsāk domāt šodien, lai rītdienas kritiens nebūtu tik zems un sāpīgs... vai fatāls.

Naftas platformu beigas

foto: offshore-mag.com

Nekāds jaunums nebūs tas, ka naftas resursi tomēr reiz beigsies. Ziemeļjūrā naftas platformu ir vairāk nekā citur. Kolīdz naftas daudzums urbumā samazinās, platformas uzturēšanas izmaksas aug, jo tā vairs nedod pietiekamu atvedi melnajā zeltā. Tomēr lielākās problēmas sāksies tad, kad simtiem šo platformu vajadzēs utilizēt, aizvākt, jo urbumos vairs nebūs palicis jēlnaftas. Un tas nebūt nav viegls uzdevums - aizvākt, utilizēt masveidīgo naftas platformu.

Ņemot vērā statistiku, nākotnes vīzijas ir vēl graujošākas, jo kā izrādās, tad trešdaļa no pašreiz esošajām platformām strādā ar zaudējumiem - to uzturēšana izmaksā vairāk nekā peļņa no naftas ko tās iegūst.

Visu saasina arī noteikumi, kādi saistās ar naftas platformām. Pirmais ir tāds, ka tās nedrīkst vienkārši atstāt jūrā, okeāna. 1998.gada martā 15 nāciju kopīgi parakstītajā protokolā, kas saistās ar Ziemeļaustrumu Atlantijas okeāna reģionu, ir norādīts, ka platforma, ja tā sver mazāk par 10 000 tonnām, ir jāaizvāc pilnībā. Pretējā gadījumā tā var traucēt okeāna ekosistēmu, tās izaugsmi un dzīvi.

Platformu utilizācijas aizsākumi meklējami vēl tālajā 1995. gadā, kad starp Shell koncernu un Greenpeace aktīvistiem bija nopietns konflikts. Aktīvisti okupēja vienu no Shell uzpildes platformām, kas pasaulei lika aizdomāties par to, ko iesākt ar šādām platformām un naftas urbšanas vietnēm vispār. Kopš tā laika ir ieviesti noteikumi, kas paredz ka platforma pēc tās darba beigšanas jānogādā krastā, pilnībā, un jāutilizē atbilstoši materiāliem. Inženieriem uzstādīt platformu jau nav viegls darbs, bet tās utilizācija ir vēl lielāks izaicinājums.

Ir arī daži atvieglojumi, kas gan skars tikai daļu platformu. Proti, platforma jāaizvāc pilnībā, ieskaitot arī tās "kājas" jeb pamatus. 10 000 tonnu izņēmums ir viens atvieglojums. Otrs - ja platforma uzstādīta pirms 1999. gada, kas nozīmē, ka lielu daļu tās var atstāt arī esošajā vietā. Pilnībā tā nav jāaizvāc, pat ja tās svars ir virs 10 000 tonnām.

Savulaik uzstādīt šādas platformas jau bija milzīgs sasniegums, bet tagad ir jāizgudro jaunas tehnoloģijas un veidi, kā tās novākt un nogādāt krastā.

Kas saistās ar statistiku, tad šī ir perspektīva joma - pašlaik ir aptuveni 470 platformu un aptuveni 3000 naftas vadu kuri būtu jādemontē. Tāpat ir arī aptuveni 5000 platformu, kuru "kājas" ir jānostriprina pie jūras/okeāna palatnes, pie tam, ja kājas varēs palikt, tad platformas virsma ir jādemontē, un tas ir ļoti izaicinošs uzdevums - dažas no tām sver 24 000 tonnu.

Šai sakarā ir labi salīdzināt. Piemēram Norvēģijai piederošās naftas platformas, kuras būtu jāaizvāc no Ekofisk lauka, sevī ietver 113 500 tonnas metāla elementu, kas jāpārvieto.

foto: wikipedia.org

Tas ir vēl nieks, jo metāls ir tikai daļa no visas platformas. Brenta laukā Ziemeļjūrā Shell pieder platforma, kuras kopējais svars ir aptuveni 300 000 tonnas. Tas ir tikpat cik sver Empire State Building ēka.

Ir divi galvenie veidi, kā sākt utilizācijas procesu. Viens - kad uz platformas esošais ceļamkrāns (tāds tur ir vienmēr), pa daļai pats jauc visu platformu, līdz tas iespējams, un krauj visu uz baržas, kas tālāk detaļas nogādā krastā. Alternatīva - izmantot peldošu ceļamkrānu (lielu) un jaukt visu pa lieliem elementiem. Protams, otrais process ir daudz dārgāks, bet efektīvāks un ātrāks. Pastāv arī trešais veids, kuru izmanto diezgan reti (Shell to dara ar Brent Delta platformu) - visu platformas augšējo daļu (platformu) aizvāks vienā reizē (sver tā 24 000 tonnas) izmantojot speciāli aprīkotus ceļamkrānus un pārbūvētus tankerus - platformas. Video var apskatīt šeit. Lai pārvietotu šo platformu nepieciešams arī jauna barža, kuģis, kas spēj pārvadāt tādus smagumus. Šeit palīgā nāk japāņi, kuriem ir jauns kuģis, kas sver nedaudz mazāk kā miljons tonnu un ir gandrīz puskilometru garš. Uz tā var izvietot šādus milzeņus un naftas platformas paliekas. Ja viss notiek pēc plāna, tad 97% no platformas 24 000 tonnām ir otrreizējai pārstrādāšanai izmantojami resursi.

Kas notiek ar platformas pamatu jeb "kājām"? Izrādās, ja tās tiek demontēt noteiktā dziļumā, tas var tur atstāt, ja vien tas netraucē kuģu satiksmei. To pacelšana būtu ļoti sarežģīta un grūta, lai neteiktu ka praktiski neiespējama.

Dziļākais urbums pasaulē

foto: wikipedia.org

Aukstais karš iezīmēja daudz dažādus sacensību veidus starp ASV un Krieviju. Viens no šādiem veidiem bija izurbt šahtu, veikt vienkārši urbumu dziļāk nekā iepriekš. Parasti šādi dziļurbumi atrodas Arktikā, jo tur urbt ledu ir daudz tehnoloģiski vieglāk, bet tolaik tika izlemts veikt uzbumu Kolas pussalā, Murmanskas apgabalā, Krievijā. Vēlāk šo vietu nosauks pat par ieeju ellē...

Šis urbums ir arvien pats dziļākais cilvēka radītais caurums uz planētas. Tā dziļums 12 262 metri. Pēc vietējo iedzīvotāju nostāstiem (leģendas un nostāstu tur ir daudz), urbums ir tik dziļš, ka varot dzirdēt to, kā ellē nonākušās dvēseles mokās.

Lai veiktu šo urbumu, Padomju savienībai bija nepieciešami gandrīz 20 gadi. Tomēr, neskatoties uz visiem centieniem, viņi īstenoja tikai trešdaļu no projekta sākotnēji iecerētā. Zemes garoza šai vietā ir aptuveni 36 km bieza, un līdz mantijai, kas bija projekta mērķis, viņi diemžēl tā arī netika.

Šis nebūt nebija vienīgais šāda tipa projekts bijušajā Padomju savienībā. Bija vairākas vietas kur centās īstenot mērķi: sasniegt Zemes mantiju. Diemžēl neviens no projektiem savu ieceri tā arī nesasniedza. Iemesli - temperatūra un inženiertehniskie risinājumi, kas gan tolaik, gan arī šodien, arvien nav pietiekami augstu attīstīti lai to veiktu.

Tiek lēss, ka japāņi esot atsākuši šāda tipa līdzīgu projektu, jo vēlme iegūt Zemes mantijas paraugus arvien ir liela. Omānā Zemes garozas biezums esot relatīvi mazs, kas nozīmē, ka turp varētu tikt ātrāk un iegūt mantijas paraugus daudz ātrāk. Bet arī tad, sanāktu ka šie Zemes mantijas paraugi būtu tādi, kāda mantija bija miljons gadu atpakaļ. nevis to, kāda tā ir tagad.

Sacensība aizsākās dažādos laikos, un līdz ar to, arī rezultāti bija dažādi. Protams, Padomju savienība tolaik slēpa visus datus un informāciju, līdz ar to bija grūti salīdzināt sacensību progresu. ASV šāda projekta ideja radās 1950tos gados. Amerikāņi izsecināja, ka ir daudz vieglāk to izdarīt zem ūdens, Meksikas līcī, kur garozas biezums zem ūdens ir daudz mazāks nekā uz sauszemes. Uz to viņus pamudināja novelista Džons Steinbeka idejas.

foto: Rakot13/CC BY-SA 3.0

Padomju savienība šim projektam pievērsās 1970. gadā. Vācieši Bavārijā arī aizsāka līdzvērtīgu projektu 1990. gadā. Diemžēl vāciešu pūliņi izrādījās daudz mazāk produktīvi - viņi izurba tikai 9 km dziļu urbumu.

Sacensības par dziļāko urbumu pasaulē tolaik izjauca arī vēl Apollo misija un sacensības par to, kurš pirmais dosies uz Mēnesi. Līdz ar to, urbuma projekts tika atcelts un ASV pievēsās tikai Mēness apguves programmai, plus arī izmaksas par urbumiem uzlidoja līdz debesīm. Lieki teikt, ka neviens nezināja to, kas un kā jādara, ko sagaidīt. Līdzīgi kā ar kosmosu, arī šeit tehnoloģijas un veidi bija jāizgudro no jauna, jāmācās no kļūdām, jāmēģina atkal un atkal.

Viena no lielākajām problēmām tolaik bija uzbums vertikāli. Tolaik nebija ne GPS sistēmu, kuras nāca palīgā daudz vēlāk. Tika izmantotas tās zināšanas kādas bija urbšanas tehnikai gāzes un naftas industrijā. Bet neskatoties uz to, bija nobīdes. Pirmos 4.7 kilometrus urbums bija praktiski ideāls, bet nākamos 1-2 km tā nobīde no vertikāles bija 200 metri.

Padomju savienība 90tos un 80tos jau centās nedaudz sadarboties ar Rietumiem, tomēr visi centieni iegūt kādu patiesu informāciju un palīdzību beidzās nesekmīgi. Lai arī tika radīta ilūzija par to, ka Padomju savienība vēlas būt atvērta, patiesībā nekas tāds nebija.

ASV atcēla Projektu Mohole (kā to sauca tolaik), sakarā ar izmaksām. Šeit par visu runā cipari: ASV kongresam un nodokļu maksātājiem pāris metri urbuma caur bazalta slāni (tā paliekas izcēla virszemē) izmaksāja aptuveni 33 miljonus eiro (mūsdienu naudā). Un tas bija par daudz tādam neperspektīvam projektam, kā to savulaik nosauca viens no ASV kongresa dalībniekiem savos memuāros.

1992. gadā Kolas superurbumu apturēja. Iemesls - temperatūra. Kad tā sasniedza 180 grādus pēc Celsija skalas, urbumu turpināt bija ļoti grūti, tehnoloģiski. Padomju Savienības sabrukums arī bija mīnuss - naudas lai turpinātu projektu vienkārši nebija. Trīs gadus vēlāk bija nolemts slēgt vietu, projektu un savākt mantas, izslēgt uguni un doties prom.

Gan vāciešu urbums, gan Padomju, tagad ir iecienīts tūrisma galamērķis. Tomēr ir vēl viena atsķirība starp abiem urbumiem. Nīderlandes mākslinieks Lotte Dževans (Lotte Geevan) bija iecerējis izmēģināt vēl ko nebijušu: viņš vāciešu urbumā nolaida mikrofonu, kas speciāli pasargāts no karstuma un.... skaņas ko viņš izdzirdēja bija diezgan īpatnējas. Skaņa - rīboņa, dziļa, kuru pētnieki nekādīgi nevar izskaidrot vēl līdz šai dienai. Klausoties šīs skaņas esot sajūta, ka esi ļoti mazs, niecīgs. Vēlāk pēc dažu rakstu publicēšanas, bija izteikumi ka šādi izklausoties elle.... Citas liecības un teorijas liek domāt, ka šāda skaņa ir planētas elpošanai. Kad planēta, kā dzīvs organisms (Gejas teorija) elpo, rodas šādas skaņas, līdžigi kā tad kad cilvēks elpo, arī ir dzirdama skaņa.

Japānas un citu valstu centieni atdzīvināt projektu ir diezgan nopietns solis tam, lai pirmo reizi cilvēces vēsturē iegūtu paraugus no Zemes mantijas. Tiks izmantots tas pats urbums, kas savulaik Projekta Mohole laikos, un kuģis Chikyū, kurš uzbūvēts jau 20 gadus atpakaļ. Ar mūsdienu tehnoloģijām un GPS ir iecere atrast veco urbumu un turpināt to, jo Zemes garoza šai vietā ir tikai 6 km bieza. Projektam ir nopients budžets, kas liek cerēt, ka tas tiks īstenots (savākti miljards ASV dolāru). Piedevām zemūdens urbšana ir daudz vieglāka no tehnoloģiskā (temperatūras) aspekta. Neskatoties uz to, ka Chikyū ir jau 20 gadus vecs kuģis, tas ir aprīkots ar visām mūsdienu tehnoloģijām un spēj kuģi noturēt uz ūdens, radot novirzes no sākotnējā kursa tikai par maksimums 50 cm.

Vienīgais, kas varētu izjaukt projekta sekmīgu pabeigšanu un ieceres sasniegšanu - izmaksas. Neskatoties uz to, ka jūrā urbt ir daudz vieglāk, tāpat nepieciešama infrastruktūra, bāze uz sauszemes, kas nodrošina piegādes, nepieciešamos resursus un tam visam jāstrādā 24 stundas diennaktī. Piedevām, ja kas notiks neparedzēts, nopietns, atkārtot to visu nebūs iespējams, tieši izmaksu pēc.

Cerēsim ka šis projekts tiks īstenots un pētniekiem beidzot būs iespēja skatīt Zemes mantijas paraugus dzīvē nevis tikai teorētiski tos apspriest. Pastāvot iespēja ka mantijā esot arī daudz svaigāki un neskarti dinozauru kauli un citas uz zemes sen dživojošu radību paliekas. Par to grūti spriest, jo temperatūras, kādos tās tur saglabājas gadu miljoniem ir lielas, tāpat jāņem vērā arī mantijas kustība, kas to visu pārmaļ. Tomēr, pētnieki cer un vēlas iegūt paraugus. Atliek tikai viņiem novēlēt veiksmi un mums - pacietību gaidot rezultātus.

sestdiena, 2020. gada 14. marts

Vairošanās pirmsākumi

Tiek lēsts, ka veids, kā mēs vairojamies radies jau līdz ar cilvēku, bet neviens nespēj izskaidrot to, kāpēc tieši šādā veidā notiek vairošanās. Pētnieki daudzu pētījumu rezultātā nākuši pie slēdziena, ka vairošanās dzimumceļā notikusi pateicoties vīrusiem.

Reti kurš aizdomājas par to, kādi ir pirmsākumi tam, kā cilvēks vairojas. Kāpēc mūs tik tiešām neatrod kāpostos vai neatnes stārķis, bet viss notiek tieši šādi, kā notiek.

Dabā ir novērots ļoti maz veidu, kad šūnas saplūst. Principā, tas ir tik reti, ka jau vien uzskatāms par brīnumu. Senās olbaltuma šūnas arī atrodas to šūnu grupā, kuras nelabprāt saplūst ar kādām citām. Un tās, kā zināms, atrodas visu vairošanās šūnu pamatā. Šo šūnu sastāvā esošās olbaltuma daļiņas pēc savas struktūras ir līdzvērtīgas Zika-Denga vīrusam.

Iespējams, ka sen sen, teorētiski, cilvēks arī ir vairojies citā veidā, taču evolūcijas īpatnības likušas tam ātrāk adaptēties vidē, kur vīrusi gandrīz vai nostādījuši izvēles priekšā - mainīties, vai iznīkt. Pa cik parazītu un vīrusu dzīves cikls ir daudz īstāks un tie evolucionē daudz ātrāk nekā cilvēks, tad arī izmaiņām, kas saistās ar cilvēku, vajadzēja notikt gandrīz vai ar pārlēciena spēku. Tomēr nav skaidrs, kā tad tieši un kad, cilvēka vairošanās notika šādā veidā, kāds tas ir arvien vēl mūsdienās un vai tiešām vīrusi un parazīti bija dzinējspēks tam, lai šāds veids rastos (??) un attīstītos.

Izpētot sīkāk dzimumšūnas un to sastāvā esošās olbaltumvielas (olšūnas un spermatozoīdos esošos olbaltuma savienojumus), pētnieki nākuši pie slēdziena, ka gēnos esošā struktūra NAR2 ir identiska infekciju vīrusos esošajiem gēniem jeb vīrusos ir tieši tādi paši gēni kā vairošanās šūnās mūsu organismos. Protams, ka bez vīrusiem nekur, bet tik lielu sakritību grūti iedomāties.

Interesanti ir arī tas, ka pat tiem organismiem, kuru vairošanās nenotiek dzimumceļā, to organismā šie gēni arīdzan ir sastopami un arī tie, neatkarīgi no bezrezultāta iznākuma, tāpat savienojas. Pētnieki sliecas domāt, ka tieši šādā veidā cilvēku vairošanās bijusi virzīta uz dzimumceļā esošu kontaktu un šūnu, gēnu, apmaiņu.

Jāsaka, ka pētījums ir diezgan miglains, un uz būtiskāko jautājumu tas atbildi tā arī nesniedz - kāpēc aizsācies un kā, šis vairošanās veids.

Marihuānas ietekme uz organismu

Vispirms vispārināšu tā, ka pagājušā gadsimta 60to un 70to gadu kustības ir pagājušas. Vēl nedaudz pirms tam arī uzskatīja, ka cigaretes nerada nekādu kaitējumu, jo... tad nebūs to, kas tās pērk. Loģikas trūkums radīja šo mītu. Kas saistās ar tabaku, vielām un alkoholu tad vispārināti var teikt, ka vēl nav pagājis tik ilgs laiks, lai globāli spriestu par to, kādas sekas tas viss atstāj ģenētiski un ilgtermiņā.

Vairums cilvēku ir pārliecināti, lasot rakstus un stāstus par ilgdzīvotājiem, kas smēķē un lieto alko utt utt, ka tie tieši tam, pateicoties, tik ilgi nodzīvojuši. Katram ir savs laiks dots, kā to izmantot paša ziņā, tomēr fakts, ka nekādu pozitīvu lietu visi mūsdienu aizliegtie augļi nedod. Ne jau velti ir ierobežojumi un aizliegumi.

"Puķu bērni" reiz teica, ka viss, kas no Dieva nācis, esot labs. Heh, nu labi, nebojāšu šo masveida kultūras vēstures lappusi. Mūsdienās marihuānu jeb "zālīti" izraksta arī cilvēkiem kā medicīnisku līdzekli atsevišķos gadījumos. Latvijā gan vēl neesmu dzirdējis, ka tas būtu tīri medicīniski atļauts. Daudzās citās valstīs, kur uzskati ir... modernāki vai brīvāki (vai muļķīgāki), to tīri labi pieprot. Bet kādas tad īstermiņa sekas un iespējami ilgtermiņa sekas rada šāda "Dieva auga" lietošana?

Arī šeit viedokļu ir tikpat daudz, cik pētījumu, bet ir sakarības, kas manāmas it visos pētījumos. Vispirms paaugstinās sirdsdarbība. Protams, kā kuram, jo katra organisms tomēr ir individuāls "aparāts". Tomēr vidēji sirds sāk pukstēt 20-50 reizes biežāk minūtes laikā plus ātrāka sirdsdarbība ir tieši saistīta ar to, ka paaugstinās arī asinsspiediens. Retu reizi, bet mediķi pieļauj šādu iespēju, iespējama arī sirdstrieka. Sirdstriekas risks pirmās stundas laikā pēc trafkas lietošanas ir vidēji piecas reizes augstāks.

Kas būtiski - gados jauniem vīriešiem ir pastiprināts risks saslimt ar sēklinieku vēzi. Pirmie pāris gadi lietošanas ir būtiskākie, kas nosaka, vai saslimšana notiks vai nē. Nu tā vismaz melš dažādi avoti. Tas nebūt nenozīmē, ka pēc, piemēram, 3 gadiem regulāras lietošanas, šāds risks vispār nepastāv. Pastāv.

Nebūt ne daudz kaišu un likstu esmu uzskaitījis, bet pašus pirmatnējos gan.

Visu skādi pastiprina vēl arī tas fakts, ka auga audzēšanas process ir pietiekami pilns ar ķīmiskām vielām un sastāviem, kas nekur īsti tā arī netiek vērā ņemti.

Lai runātu par konkrētiem gadījumiem, jāapseko būtu daudz un dažādi raksti, statistika. Ir kas kopējs visos rakstos vai vismaz vairumā no tiem. Ģenētiskās mutācijas, atkarības, principiāli visas smēķētāju slimības. Tiek noārdīta centrālā nervu sistēma un ļoti cieš imūnsistēma. Daudzi no rakstiem, kas veltīti šīs ārstēšanas metodes (ko izmanto kā alternatīvu ķīmijas terapijai un arī kā sāpju noņemšanas procedūru mājas apstākļos neizmantojot opiātus) slavināšanai un brīnišķā efekta parādīšanai. Bet, gribētu teikt vienu lietu, ka to lietojot, nekas pilnīgi nekas, labs nesanāks. Tikai masveida ķīmisko elementu, sazin vēl kādu, ieelpošana sevī un atkarības radīšana, sociālais diskomforts un atsvešināšanās + vēl kaudze nezināmu kaišu. Labāk ir nesākt, jo lai arī saka, ka labāk vienreiz dzīvē izmēģināt nekā 1000 reiz dzirdēt, ir tomēr lietas, par kurām 100000 reiz dzirdēt ir labāk nekā vienreiz izmēģināt. Šī ir viena no lietām, ko izmēģināt nav ieteicams.

Plastmasas atkritumu draudi

foto: hernaes.com

Mūsdienu urbanizācija nebūt nav iedomājama bez plastmasas: maisiņi, iepakojumi, krūzītes, kannas, pakas. Tas viss un vēl daudz vairāk ir nonācis mūsu ikdienā un turpina šeit būt. Kopš cilvēce sāka ražot un izmantot plastmasu (aizsākums meklējams 1950tos gados), ir saražotas aptuveni 6,3 miljardi tonnu plastmasas dažādu materiālu. Lielāko to daļu mēs esam izmetuši un aizmirsuši. Bet tikai aptuveni 600 miljoni tonnu no tā visa ir nodoti otrreizējai pārstrādei, 4.9 miljardi tonnu ir nonākuši izgāztuvēs... dabas pārvaldībā.

Par to, cik ļoti kaitīga ir plastmasa, un ka cilvēce sevi pati beidz nost, rakstīts ir daudz. Lielisks piemērs ir lielais plastmasas pleķis kas peld pa okeānu un vairākus simtus esoši apraksti un pētījumu rezultāti par to, ka plastmasa nesadalās okeānā, bet nonāk pat planktona sastāvā, kropļo dzīvniekus un ģenētiski rada anomālijas. Līdz ar to visu, Lielbritānija ir spērusi lielus soļus un centienus ierobežot, kaut cik iespējams, plastmasas izmantošanu. Sākot ar 2020. gadu visā Lielbritānijas teritorijā plastmasas trauciņi būs videi draudzīgi, kas pēc to vienreizējas lietošanas nonākot izgāztuvē, piemēram, laika gaitā sadalīsies paši, neatstājot nekādas tālejošas un postošas sekas apkārtējai videi. Šādu pašu scenariju ir paredzējusi arī Kanāda, kas šādus pašus noteikumus ieviesīs no 2021. gada.

Šis scenārijs ir interesants, jo tā pamatos stāv ļoti labi nodomi - aizvietot ierasto plastmasu ar, ja tā var izteikties, "zaļo plastmasu" (modē ir lietot vārdu zaļais - zaļā enerģija, zaļie auto). Kādi ir plusi? Ja ierastā plastmasa pastāvēs dabā vēl vismaz simts gadus, tad šo tā saukto zaļo plastmasu mikrobi apēdīs īsā laikā vien. Vai nu to iznīdēs mikrobi, pārvēršot biomasā, vai izšķīdinās ūdens vai arī iznīdēs ogļskābā gāze, rezultāts viens - tā neatstās kaitīgo ietekmi uz apkārtējo vidi.

Papildus tam, labā ziņa ir tā, ka to ne tikai var sadalīt mikrobi, bet to var arī izmantot kā kompostu - sajaukt ar pārtikas paliekām un radīt ļoti labu mēslojumu turpmākai izmantošanai. Protams, mājas apstākļos to izdarīt nevarēs, jo vairums šo plastmasas materiālu, lai tiktu izmantoti komposta radīšanā, jānonāk industriāli specializētās vietās. Mājās sajaucot to ar dažādiem pusdienu pārpalikumiem nevarēs gaidīt solīto rezultātu, toties ja nodots šis plastmasas iepakojums tiks specializēti tam paredzētā veidā, tas nonāks tur, kur no tā iznāks mēslojums vēlāk dārza mēslošanai.

Jāņem vēl vērā arī tas, ka ir ieviestas jaunas ES (Eiropas Savienības) regulas, kas zem numura EN13432 nosaka to, ka sadzīvē izmantojamai plastmasai 12 nedēļu laikā ir jāsadalās, ja tiek izmantota industriāla kompostēšanas metode. Piedevām, no sākotnējā materiāla pāri jāpaliek ne vairāk kā 10%. Tāpat pāri palikušais materiāls pēc 12 nedēļām nedrīkst radīt nekādu kaitējumu augsnei vai apkārtējai videi, izdalot (no sevis) smagos metālus vai laika gaitā radikāli mainot savu struktūru uz slikto pusi. Nu tas tā, vienkāršiem vārdiem.

Protams, visērtākā un visoptimālākā plastmasa ir tā, ko tagad dēvē par bioplastmasu. To izgatavo vairāk no augiem, nevis no fosilā kurināmā.

Apollo programma ciparu izteiksmē

foto: nasa.gov

0 - tieši tik pudeles brendija tika izdzertas kosmosā
0.2 - Apollo11 saņemtais radiācijas daudzums, (apzīmējums mērvienībai - rads)
1 - sieviešu skaits Apollo 11 misijas kontroles telpā
2 - jūdzes stundā - tik ātri pārvietojās rāpulis jeb ierīce kas pārvadā raķetes
4.5 - apdzīvojamā platība Mēness modulī, kubikmetros
5.50 - Apollo 11 izmantotā karoga cena, ko tie atstāja uz Mēness (cena ASV dolāros)
8 - astronautu skaits kas aizgāja bojā Apollo misijas laikā
12 - tik daudzi staigājuši pa Mēness virsmu misijas laikā
15.28 - kopējais kosmosa lidojuma ilgums Apollo 14 komandai pirms misijas sākuma, stundās
18 - tik daudz dažādu vārdu ir Apollo kosmosa kuģiem
21 - dienu skaits cik Apollo 11 komanda pavadija karantīnā
34 - procentuālā izteiksmē cik ASV iedzīvotāju atbalstīja Mēness misijas 1967.gadā
38 - vidējais Apollo astronautu vecums
60 - jūdzes noietas un nobrauktas kopā pa Mēness virsmu
64 - TV šķīvja diametrs metros, kas uztvēra bildes no Mēness
73 - stundu skaits cik ilgi Als Vordens (Al Worden) pavadīja viens kosmosā
74 - Apollo pavadoņa kompjūtera atmiņa, kilobaitos
75 - Apollo pārraides ilgums, minūtēs
111 - SAturn V nesējraķetes augstums, metros
150 - Nīla Ārmstronga sirds ritms, sitieni minūtē
362 - kopējais uz Mēness savākto iežu svars, kilogramos
500 - sēklu skaits, kopējais, kas izvests kosmosā
1202 - kopējais Apollo 11 brīdinājumu skaits (datora)
2382 - Saullēktu foto skaits
2800 - tik daudz kaloriju uzņēma Apollo astronauti ik dienu
38 000 - tik daudz stundu tika veiktas simulējot misijas norises pirms to norises
100 000 - Nīla Ārmstronga kosmosa tērpa izmaksas, ASV dolāros
238 855 - attālums līdz Mēnesim, jūdzēs
400 000 - kopējais cilvēku skaits, kas piedalījās visas Apollo misijas ietvaros
35 miljoni - kopējā SAturn V nesējraķetes jauda, Ņūtonos
388 miljoni - Mēness moduļa izmaksas
600 miljoni - Apollo 11 tv skatītāju kopējais skaits
25.4 miljardi - kopējā Apollo programmas izmaksa. Uzrādīta summa 1969. gada ASV dolāros (pēc inflācijas kursa šodien tas būtu aptuveni 179 miljardi)

Tīrība un SKS

foto: nasa.gov

SKS jeb Starptautiskā Kosmosa Stacija savulaik bija simbols vienotībai. Uz tās strādāja daudz dažādu valstu kosmonautu kam bija kopīgs mērķis. Tomēr arī SKS ir savs kalpošanas laiks. Savu darbu tā sāka 1986.gadā, un pēc 12 gadiem uz tās bija jau lērums problēmu - elektrības pārtraukumi, datortehnika novecojusi un nestrādāja pietiekami raiti, tāpat arī ekosistēma jeb klimata kontrole strādāja ar pārtraukumiem. Tomēr, kā izrādās, ne viss noveco pats par sevi. Kosmonauti, sīkāk izpētot, ievēroja, ka SKS čum un mudž no baktērijām - dzīviem organismiem ko tie savukārt, atveduši ciemos no Zemes.

Zem galvenās konsoles vāka bija ūdens bumbas, futbola bumbas izmēros, kuras bija pārpilnas ar dažādiem dzīviem īpatņiem: sēnēm, baktērijām un ērcēm (to vēlāk noskaidroja ekspertīze). Vēl lielāku pārsteigumu radīja baktērijas kas mielojās (lasīt - ēda) ar gumiju, kas kā izolācijas materiāls bija ap logiem, plus vēl tika atrastas skābi izdalošas baktērijas, kas centās tikt galā ar elektriskajiem materiāliem.

Tika izteiktas dažādas versijas, kas vainojams baktēriju un mikrobu nonākšanai kosmosā. Skaidrs bija viens - kosmosā stacijas moduļi tika nogādāti ideāli tīri, jo uz zemes tos kopā savāca burtiski sterilā vidē, kur nevarēja nokļūt nekas no tā, kas tur uzradās pēc pāris gadiem. Tātad, secinājums viens - biežie viesi, kosmonauti, kas strādāja SKS un mainījās ik pa laikam, bija atveduši ciemiņus un prom dodoties tos aizmirsuši. Tie, neskatoties uz skarbajiem apstākļiem, viegli sākuši vairoties un uzdzīvot SKS vidē.

Var jau arī gadīties tā, ka turp ceļojošie arī bija sterilizēti cik vien var, un baktērijas ir atdalījušās no pašiem kosmonautiem, no viņu ādas, šķidrumiem. Fakts paliek fakts - vairāk kā puse no mūsu organismā esošajām šūnām nav mūsu - tās ir dažādi vīrusi, baktērijas, sēnes, un citi svešķermeņi kuriem ar mūsu uzbūvi praktiski nav nekāda sakara, tie ir tikai līdzeksistējoši organismi, bez kuriem mēs gan nevaram.

Vēlākos pētījumos tika noskaidrots, ka uz SKS mierīgi dzīvo un eksistē 55 dažādu mikroorganismu kolonijas. Neskatoties uz skarbo vidi, gravitācijas trūkumu, tās tur jūtas visai labi un nekas neliecina par kādām pazīmēm, ka tās būtu uz iznīkšanas robežas. Neskatoties uz reglamentu, kas jāievēro SKS dzīvojošajiem, kolonijas turpina tur pastāvēt. Reglaments saka, ka ik nedēļu tās darbiniekiem (kosmonautiem), visas virsmas ir jānotīra ar mitru antibakteriālo salveti (materiālu) un jāizmanto putekļusūcējs lai savāktu jebkādus netīrumus kas varētu tur būt.

Šis notikums ir interesants arī no futūristiskā viedokļa, proti, ja esot Zemes tuvumā baktērijas jūtas labi, kas notiks ja cilvēce sāks izmantot SKS lai dotos tālākos kosmosa izpētes lidojumos un kas notiks ar baktērijām, kas noteikti dosies līdzi, nonākot aiz Van Allena jostas. Kā zināms Van Allena josta ir radiācijas reģions, kas aptver zemi, bet SKS orbitē zem tās, tātad, pašlaik SKS baktērijas dzīvo salīdzinoši līdzvērtīgos apstākļos kā uz Zemes. Pētnieki vēlas uzzināt kā tās uzvedīsies nonākot tiešā saskarsmē ar kosmosa radiāciju un starojumiem. Vai tās paliks agresīvas vai arī aizies bojā - tas ir jautājums, kuru pētnieki vēlas izzināt pirms ceļojumiem kosmosā no SKS.

Kas saistās ar baktērijām un kosmosu, ir vēl viens potenciāli interesants fakts. NASA plāno atgriezties uz Mēnesi, kur pirms 50 gadiem Apollo astronauti atstāja 96 maisus ar cilvēka atkritumiem. NASA tagad vēlas uzzināt, vai baktērijas šajos atkritumos ir vēl dzīvas un kas ar tām noticis. Tas ir viens no dzinējspēkiem atgriezties uz Mēness virsmas.