foto: medium.com
Vairumam cilvēku laiks un tā ritējums ir ierasts jēdziens. Ar to vienmēr tiek saprasts tas, ka ir kaut kas, kas notiek bez mūsu ietekmes, un ko mēs izmainīt nevaram. Tāpat kā ūdens tek pa upi, tāpat iet laiks, bez mūsu ziņas un ietekmes uz to. Bet vai cilvēks spēj mainīt to veidu, kā viņš uztver laiku un laika būtību?
Jau rakstīju par to, ka cilvēkam ir savs iekšējais pulkstenis, kurš būtībā lai arī nav precīzs, kā atompulksteņi, tomēr tas spēj sajust laika virzību. Izrādās, ka neiroloģiska izpēte arī nav nekādus rezultātus devusi un zinātne arvien paliek bez atbildes kur un kā cilvēkam ir šis laika sajūtas gēns, orgāns izvietots. Varbūt tās ir smadzenes vai kāda to daļa? Iespējams. Bet konkrēti neviens nepateiks pašreiz.
Cik nu ir dzirdēts, tad jēdziens laiks ir sastopams tikai uz Zemes un ap Saules sistēmu. Vismaz tāda teorija ir astrofiziķu prātos. Tāpat arī uz Zemes ir ciltis, kuriem nav tāda vārda, kas apzīmētu vai nozīmē "laiks". Viena no tādām ciltīm ir Amondavas cilts, kura mīt Amazones mūžamežos. Jau 150 gadus pētnieki lauza galvu par to, kā noteikt cilvēka laika uztveri. Joprojām nekādu rezultātu. Mēs saprotam laiku un tā nozīmi, to, ka tas iet uz priekšu, bet kā mēs to izjūtam un saprotam bioloģiski neviens nevar pateikt.
Savulaik Aristotelis par laiku izteicās, ka tas ir kaut kas tāds, kas visu laiku, nepārtraukti mainās. Ap 160. gadu romiešu filozofs Marks Aurēlijs pirmo reizi minēja slaveno frāzi "laiks ir kā notikumu upe, plūstoša uz priekšu".
Neskatoties ka vairums pasaules atzīst to, ka laiks ir nemainīgs un konstants, atrodas tomēr daži kuri uzskata pavisam savādāk.
Viens no tiem, kas nepiekrita tam, ka laiks ir nemainīgs bija pats Alberts Einšteins. Tieši viņš pierādīja pasaulei ka laiku lietas, kas atrodas ap to. Būtībā tieši viņš norādīja uz to, ka laiks ir relatīvs, ka laiks palēninās, ja kāds cits objekts attiecībā pret to kustās ļoti ātri. Līdz ar to nenorit ierasto lietu būtība.
Grūti ir strīdēties ar tiem, kas teiks - visam ir sākums un beigas. Bet tomēr ir cilvēki, kas apstrīd lietu būtību (un labi ka tā). Kosmosā, Visumā liekas ka viss ir noticis tieši tā - ir bijis sākums, ir tagad un būs beigas, taču, iespējams, ka nē, iespējams ka dažas no teorijām spētu vismaz teorētiski iebilst šim argumentam. Karlo Rovelli, grāmatu autors un fiziķis, saka, ka laiks nerit ne uz priekšu, ne arī eksistē, tā ir vienkārši ilūzija.
Ja daži fiziķi saka, ka laiks neeksistē, iespējams varbūt tā arī ir, taču tas rada pretrunas - kā tad ir ar mūsu, cilvēka, laika un mirkļa uztveri, sadalījumu pagātne, tagadne un nākotne? Laika ilūzijas teorijas atbalstītāji norāda, ka šāda uztvere par laiku ir pieņamama tikai cilvēkam, cilvēkam kas dživo šeit uz Zemes, tagad. Citur Kosmosā šādu laika uztveri izmantot neesot iespējams.
Cilvēkam ir atmiņa, vienam labāka, citam ne tik ļoti. Balstoties uz atmiņu mēs varam noteikt tieši laika ritējumu, bet kā izrādās, tad lielāko daļu notikumu un faktu pat paši par sevi, mēs dzīves laikā vienkārši aizmirstam. Tā paliek nākotnei nevajadzīga informācija par pagātni, par notikumiem, kas nespēj ietekmēt nākotni tiešā veidā. Saglabājot atmiņā kaut kādu brīdi vai notikumu mēs būtībā izveidojam saikni ar laiku, vietu un objektiem, kas vieglāk palīdz to atcerēties. Neskatoties uz to, izrādās ka cilvēkus ir ļoti viegli pārliecināt par to, ka ar viņiem ir kaut kas noticis, lai gan patiesībā tā nav. Ielikt viņos viltus atmiņas ir ļoti viegli, ja vien tam pieiet no pareizās puses. Pishologi ir izmantojuši šādu pārliecināšanas tehniku un likuši cilvēkiem ticēt dažādām, teiksim, muļķībām, kas nekad nav notikušas. Kā vienu no tādām - satikšanās ar Bagsu Banniju (Bugs Bunny) Disnejlendas apmeklējuma laikā. Cilvēki tam notic, lai gan Bags Bannijs ir WArner Bros varonis un Disnejs to nekādīgi nevar izmantot Disnejlendas atrakciju parkā. Ielikt cilvēka atmiņā viltus atmiņas psihologiem nesastāda grūtības, kas liek secināt ka pārliecināt cilvēku nemaz nav tik grūti un cilvēkam sasaistīt šīs atmiņas ar reālām atmiņām no savas dzīves arī nemaz nav tik grūti.
Tiek lēsts, ka cilvēku lielākā kļūda esot tā, ka tie iedomājas savu nākotni tādu, kādu vēlētos, un gadiem ejot viltus iztēles augļi tiek samiksēti ar realitāti un beigu beigās veidojas nepareizas atmiņas un laika uztvere. Cik novērots, tad par atmiņām un par fantāziju darbojas līdzvērtīgi smadzeņu apgabali, kurus stimulējot, sanāk, ka tie pārklājas un sāk strādāt gan fantāzija, gan atmiņa, kas dod nepareizu pagātnes un tagadnes uztveri.
Lielisks piemērs, kā dzīvot šeit un tagad ir ar zīdaiņiem - viņiem nav ne nākotnes sapņu ne arī pagātnes atmiņu, lai kādas tās būtu. Viņu ikdiena ir pēc principa - vajag, vēlos. Viņi neatceras ka pirms dienas viņi bija vannā, vai ka pirms divām dienām bija aukstumā. Viņi dzīvo mirklim, nevis nākotnei. Kolīdz zīdainis paaugas, viņš sāk atcerēties, viņā rodas atmiņas par pagātni, tieši tad arī viņam rodas laika uztvere. Līdz tam šādas uztveres un apziņas par laika ritējumu viņiem nav.
Mūsu laika uztvere ir tas, ko mūsu prāts, apziņa rada. Laika uztvere rodas tikai pateicoties tam, ka strādā atmiņa, spēja koncentrēties, emocijas un mūsu spēja apzināties sevi šeit un tagad. Tieši mūsu laika apziņa mūs pieķēdē pie realitātes važām un realitātes apziņas šeit, šajā brīdī. Laiks dzīvo caur mums, caur mūsu ikdienu un to, kā mēs to pavadām un kā mēs to uztveram, ko no tās paglabājam sevī.
Aristotelis par atmiņu teica: atmiņas nav mūsu ikdienas pieredzes arhīvs, bet mūsu iespējas iztēloties nākotni. Tieši cilvēka atmiņas spēja laiku neuztvert lineāri, kā taisnu līniju, spēj dot mums tik daudz - spēju iztēloties, sapņot, radot mākslasdarbus, redzot vīzijas pabeigtiem projektiem (tilti, ēkas, auto). Bez šīs spējas mēs nebūtu mēs, līdz ar to sanāk, ka bez laika ietekmes mēs nespētu būt cilvēki. Bez spējas izdzīvot caur laiku un izlaist laiku caur sevi, mūsos zustu radošā puse.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru