Ceļojumi izmantojot melnos caurumus

foto: creoflick.net

Melnie caurumi ir milzīgas gravitācijas tipa lamatas no kurām nekas nevar aizbēgt, pat ne gaisma. Tie iznīcina visu, vai arī nē... Šeit domas dalās daudzos virzienos. Vieni domā, ka viss izzūd, nepaliek nekas, pat ne fotoni, kas ir nemirstīgi citkārt, citi domā, ka melnā cauruma otrā pusē ir baltais caurums, kas matēriju vienkārši pārdala citā dimensijā, trešie domā, ka tieši melnie caurumi ir tehnoloģija, dabiska, kas ļauj ceļot telpā un laikā. Piedevām, daudzi sliecas domāt arī par to, ka tieši ceļošana laikā ir tas, kas ir visreālākais, bet visi dati un patiesība par šo tehnoloģiju un niansēm, atrodas zem tāda slepenības zīmola, ka diez vai tuvākajos gadsimtos tos cilvēces masas uzzinās pat.

Zinātniskā fantastika šajā jomā ir diezgan plaša, bet ir arī notikumi, kurus var saistīt ar ikdienas dzīvi un notikumiem, iesaistot reālas personības. Piemēram, Stīvena Kinga grāmatā "11/22/63" tās galvenais varonis dodas atpakaļ pagātnē, lai glābtu no nāves Džonu Kenediju. Tas no zinātniskās fantastikas jomas, bet no reālas dzīves - Nikola Tesla un Hermans Hollerits... centās... glābt Abrahamu Linkolnu.

Vēsturiski zināms tas fakts, ka Tesla kopā ar Holleritu strādāja pie projekta, kam tika dots nosaukums "Vordenklifa". Ja Tesla bija fiziķis, tad Hollerits - nebūt ne. Viņš vairāk bija izgudrotājs, cilvēks kurš radīja elektrisko tabultipa sistēmu un skaitļošanas mašīnu (principā, datora priekšgājējs agrīns). Tieši Holleritam pieder perfokaršu sistēmas ideja, kuru vēlākajos gados izmantoja praktiski visi, tai skaitā arī IBM. Jau 1896. gadā viņš nodibināja kompāniju "Tabulating Machine Company", kas laika gaitā pārtop par IBM (tagad tas ir Lenovo produkts).

Lai arī Hollerits nebija fiziķis, viņš bija sava laika ideju pilns avantūrists, kas vēlākos gados sponsorēja Teslu viņa eksperimentos. Jāsaka gan, ka viņa vēlme bija krasi atšķirīga no Teslas mērķiem. Hollerits vēlējās padarīt pasauli labāku, bet piedevām, no tā visa iegūt labumu, naudu un slavu un nevēlējās to dalīt ne ar vienu.

Tesla bija ārkārtīgi izteikti ģeniāls cilvēks, tomēr viņam pietrūka līdzekļu savu ideju realizācijai. Šeit lieti noderēja Hollerita nauda. Kopīgiem spēkiem viņi radīja ierīci, kas pēc tās apraksta spēj radīt melnos caurumus. Jā, melnos caurumus šeit, uz zemes!!! Teslas ieceres bija tādas, ka ierīce tiek radīta vispirms ar mērķi ceļot pagātnē. Par ceļošanu nākotnē uz to brīdi nekādu runu nebija. Hollerits ierīci nosauca par "Laika perforātoru".

Ierīces gala versija tika pabeigta 1903. gadā. Pēc apspriedes tiek nolemts, ka pirmais pagātnē dosies Hollerits. Tā nu 1903. gada 17. decembrī, pēc dažādiem aprakstiem, esot pabijis mezozoja ērā un arī veiksmīgi atgriezies atpakaļ. Ceļojums turp un atpakaļ aizņēma vien četras stundas.

Pēc pirmā veiksmīgā eksperimenta tika nolemts nosūtīt viņu vēlreiz pagātnē, tikai šoreiz ar konkrētu mērķi un uz konkrētu datumu un vietu - 1865. gada aprīli, lai glābtu prezidentu Linkolnu. Ierīces darbināšanai bija nepieciešams kolosāls enerģijas apjoms, tāpēc abi izgudrotāji nolēma izmantot kaimiņu ciemata elektrotīklu, pieslēdzoties tam, tā sakot, pa kluso. Rezultāts - kaimiņu ciemā elektrības padeve pazuda vispār, bet Hollerits paspēja nokļūt Forda teātrī, kur uz izrādi "Mans amerikāņu brālēns" savācās visi viesi, tai skaitā Linkolns un arī viņa slepkava. Atgriezies no ceļojuma Hollerits pavēstīja, ka Linkolna slepkavam iesitis ar viskija pudeli pa galvu, tādejādi ielaužot viņam galvaskausu. Tam vajadzēja iztraucēt notikumu gaitu, tomēr, nekā. Nākamajā dienā gan Tesla, gan Hollerits devās uz bibliotēku, lai pārbaudītu pagātnes datus par šo notikumu un, kā izrādījās, nekas nav mainījies. Viss palicis tieši tāpat kā iepriekš bez nekādām izmaiņām: Linkolna nāves datums arvien tas pats - 1865. gada 15. aprīlis, slepkavas vārds tas pats - aktieris Džons Buts.

Turmpāko trīs gadu laikā viņi abi veica vēl virkni mēģinājumu izmainīt vēstures ritējumu, bet bez jebkādiem rezultātiem. Laika gaitā Teslam radās aizdomas, ka Hollerits melo un visus notikumus tikai skaisti apraksta, bet patiesībā zem tiem nav nekāda fiziska pamata domāt, ka tiešām notikušas kaut kādas izmaiņas pagātnes notikumos.

Hollerits no projekta aizgāja, līdzi paņemot arī visus finansu līdzekļus. Tesla šo ideju nepameta, vismaz teoriju līmenī un nākamos 15 gadus turpināja nodarboties ar teorētiskām eksperimenta niansēm. Beigu beigās viņš izdarīja secinājumus: cenšoties izmainīt pagātnes notikumus realitāte sadalās atzaros. Laika gaitā šie sazarojumi cenšas kļūt identiski viens otram un sinhronizējas savā starpā. Tā paralēlā realitātē, kas radās ar Hollerita iejaukšanos notikumu gaitā, Linkolns izrādes laikā pārdzērās viskiju un nokrita ejot pa kāpnēm, salaužot sev kaklu. Lai nenosauktu viņa nāves patiesos iemeslus tika nolemts mirušajam prezidentam iešaut galvā un vainu novelt uz tā paša Buta.

Eksperiments tā sākotnējā iecerē neizdevās, tāpēc visi pieraksti un aprēķini tika sadedzināti; visticamākais, speciāli.

Ir ne mazāk interesanti izteikumi par to, kas saistās ar hronomirāžas ceļojumiem. Maikls Reflijs, kas savulaik strādāja CIP savulaik stāstīja, ka viņu vairākus gadus laiku pa laikam teleportējuši uz Marsu. Piedevām, ierīce, ar ko tas darīts, būvēta izmantojot Teslas rasējumus (dīvaini gan, bet cik zināms, Tesla nekādus rasējumus vispār neveica). Uz Marsu ar šīs ierīces palīdzību esot sūtīt vairāki cilvēki, ne tikai viņš viens pats. Vislielākajā slepenībā atrodas projekts un ziņas par to, ka tieši izmantojot šo ierīci uz Marsa jau ir izveidota kolonija un visi, kas no šī projekta aiziet, tiek pakļauti pilnīgai atmiņas izdzēšanai (attīrīšanai). Reflijs, mistiskā kārtā, no šīs procedūras izvairījies vai arī spējis saglabāt ziņas par šiem ceļojumiem.

Ir vēl kāds cilvēks, kam ir visnotaļ interesantas idejas par šo tēmu - Dāvids Paulides. Viņš līdz 2009. gadam stādāja par policistu San-Hosē (ASV) policijas iecirknī. Viņš norāda uz to, ka ir novērojama dīvaina likumsakarība tajā, kā un kur Ziemeļamerikas kontinentā pazūd cilvēki. Analizējot vairāk kā 2000 pazušanas gadījumu viņš secināja, ka cilvēki galvenokārt pazūd konkrētās vietās, visbiežāk tas notiek parkos, kur ir ūdenskrātuves. Tiem, kurus pēc pazušanas izdevās atrast, tika novērota amnēzija (atmiņas zudums). Tiem, kurus atrada mirušus, nāves cēloni noteikt bija neiespējams. Dīvainības ir arī ar to, kā atrod ķermeņus - dzīvus vai mirušus, šeit īsti nav krasas atšķirības, daudzreiz atrod vietās, kur ir grūti piekļūt, vai arī vietās, kur viss ticis pārmeklēts līdz pēdējam centimetram. Un pēkšņi tur atrod, lai gan vairs nemeklē šajās vietās. Tīrākā mistika, kas galīgi ar sakritībām neiet kopā.

Kopīga iezīme ir arī tā, ka daudzreiz uz pazudušo ķermeņiem nav bijis apavu vai apģērba vispār. Ar to arī skaidrojams tas fakts, kāpēc speciāli apmācīti suņi bijuši pilnīgi bezspēcīgi cilvēku meklēšanā - nav apģērba, nav pēdu. Ir arī novērots, ka suņi dažkārt uzvedas dīvaini - riņķo vienuviet, nekustas nekur it kā cilvēks būtu tur, bet tur nekā uz to brīdi nav. Suns riņķo, nervozē un tad apsēžas, liekot saprast, ka atradis meklēto... bet... nekas nav redzams. Tas liek domāt, ka smaržas pēdas iet līdz tai vietai un tad pēkšņi pazūd nebūtībā.

Ir arī novērojumi kad cilvēks pazūd vienā vietā, bet pēc īsa brīža parādās citviet. Tā 1952. gada 10. aprīlī no savas mājas pagalma pazuda divgadīgs puisēns. Pēdējo reizi viņu manīja ieskrienot šķūnītī. Pēc 19 stundām bērnu atrada, dzīvu, 24 kilometrus no mājām. Viņš gulēja uz aizsaluša dīķa ledus, seja uz leju. Puisēns bija dzīvs. Vēl viens gadījums - 1957. gada 13. jūnijā no Sjerra-Nevadas kalnu apvidus pazuda divgadīgais Deivids Alens Skots. Tēvs tikai uz mirkli atgāja viņa, bet kad atgriezās - bērna vairs nebija. Viņu atrada tikai pēc trīs dienām - vienā no kalna virsotnēm. Lieki teikt, ka divgadīgs bērns uzkāpt kalnā pats nevarēja.

Vēl savas analīzes laikā Dāvids secina, ka visbiežāk pazūd gados jauni vīrieši, Minesottas un Viskonsīnas apgabalos. Tur esot viens scenārijs - ar draugiem notiek iedzeršana kādā bārā, neviens neatceras, kā konkrētais jaunietis aizgājis, cikos, no bāra, viņš pazūd, pēc pāris dienām viņu atrod kādā ūdenstilpnē jau mirušu. Ekspertīze parasti uzrāda to, ka ķermenis ūdenī atradies vien dienu vai divas, kamēr cilvēks par pazudušu tiek uzskatīts jau daudz ilgāku laiku.

Var uzskatīt, ka šeit visur ir pamatā loģisks izskaidrojums, lai gan katrs gadījums jāizskata individuāli. Tomēr, ja simtiem pazušanu ir līdzīgs scenārija sākums un beigas un mistiska vidusdaļa, tad kaut kāda kopsakarība tomēr ir novērojama. Iespējams, visi mēs negribot kļūstam par kaut kāda eksperimenta dalībniekiem, kur visiem ir vienots sākums un beigas, bet vidusdaļu atcerēties nav lemts, vai arī nav kam vairs to pastāstīt.

Miljonārs PSRS laikos? Neiespējami

foto: 123rf.com

Pasaule pēdējos 50..70 gados ir krasi mainījusies. Ja ap 1950tiem gadiem uzņēmējdarbību klasificēja kā nelikumīgu un tā saucamos uzņēmējus, biznesmeņus sūtīja uz GALGA nometnēm, tad mūsdienās neko tādu nevar īsti novērot. Bet te rodas jautājums - vai tiešām PSRS laikos bija miljonāri vai miljardieri un ja jā, kur tie palika, ja nē - vai baumām ir kāds pamats?

Protams, tie, kas māk un spēj un izprot sistēmu, bijuši vienmēr, arī PSRS laikos, pirms tam, pēc tam un vienmēr. Piedevām, konkrēti šoreiz par notikumiem, kas eksistēja gadu desmitu ilgā laika periodā, un mūsdienu vēsturniekiem rada arvien lielu izbrīnu un finansistu vidū - nesapratni - nu kā tā!?

Nikolajs Maksimovičs Pavļenko bija īsts rekordists PSRS laiku biznesa radīšanā, vadīšanā un vispārējā attīstībā. Viņš bija tik tāls stratēģis un plānotājs, ka beigu beigās spēja izveidot par militāru vienību, kas viņam nesa pasakainu peļņu. Pēc ienākumiem tolaik, pārrēķinot mūsdienās, viņš noteikti būtu Krievijas oligarhu vidū, iespējams pat krietni virs tiem naudas, īpašumu, varas ziņā.

Bet viņa visa impērija radās un attīstījās laikā, kad pie varas bija Staļins, un šāda biznesa veidošana bija pretlikumīga itvisos tās veidos, paveidos un izpausmēs un vienīgais sods, kas bija paredzams - piespiedu kārtā ķermenī tiek uzpildīts svins (nošaušana). Bet nu, nedaudz sīkāk, kā un kas tad īsti notikās tolaik.

Ģimenē Nikolajs bija septītais bērns - pats jaunākais (pastarītis). Viņa tēvs pēc profesijas bija dzirnavnieks. Puisēns piedzima 1908.gadā (citi dati saka, ka 1914. gadā), Jaunpiekūnu ciemā, netālu no Kijevas. Lai arī ģimene tika uzskatīta par turīgu, tajā visi strādāja no gaismas līdz gaismai. No darba nevarēja izvairīties arī bērni. Mazajam Koļam (Nikolajs - Koļa) šāda nākotnes vīzija nu galīgi nepatika. Jau kopš agras bērnības viņš iemācījās ar viltību izvairīties no darbiem un situācijām, kurās viņam sanāca iekulties šo pašu melu un izvairīguma pēc. Visā vienmēr tika vainoti vecākie brāļi un māsas. Tomēr neskatoties uz visām blēņām, visai bieži viņš saņēma pērienu par šiem saviem izgājieniem.

Beidzot baznīcas skolu viņš saprata, ka zemkopība un dzirnavas nu galīgi nav tas, kur ir viņa būtība un kas ir viņa nākotnes aicinājums, viņa sapnis. Pametot visu viņš dodas pie vietējā ciema vecākā, kuram palīdz sastādīt dažādus līgumus un papīrus. Ciema vecākais (ciema vecis) izrādījās arī kaislīgs kāršu spēlmanis. Tā nu viņš jauno palīgu iemāca arī spēlēt kārtis... sev parnelaimi jo mazais Koļa drīz vien veco vīru sāk apspēlēt un īsā laikā iegūst nelielu naudas daudzumu jeb tā sakot, starta kapitālu tālākajiem plāniem.

Pienāk 1928. gads, atsavināšanas un koplietošanas laiks. Tā Koļas tēvs, kopā ar citiem ģimenes locekļiem tiek izsūtīts, pie tam zaudējot visus uz to brīdi tiem piederošos īpašumus. Koļa ir viltīgāks, un iemanās noviltot dokumentus, uzrādot sevi par daudzbērnu ģimenes atvasi, kuriem nepieder nekas, kuri ir praktiski nabagi. Pie šīs viltošnas viņš sevam vecumam pieliek klāt arī četrus gadus - lai varētu būt komjauniešu partijas loceklis un pamatoti tikt sūtīts uz dažādām guberņas vietām kā jauno ideju un komunistiskās vīzijas sludinātājs un ideju paudējs.

Tā kļūstot vēl reizē arī par celtnieku burtiski, viņš dodas uz dažādam vietām, kur tad arī notiek dažādi celtniecības darbi. Viņš kļūst par ceļu būves darbinieku. Savu darba entuziasmu viņš galvenokārt izrāda nevis darbu norises vietā, bet gan komjauniešu sanāksmēs, kur noniecina citus kolēģus (biedrus) par viņu buržuāzistiskajiem uzskatiem. Ar visiem šiem sava veida izlēcieniem viņš tiek pamanīts un valde nolemj viņu nosūtīt uz inženier-celtniecības institūtu. Lai arī idejiski viņš ir spēcīgs, tomēr mācībās nespēj pierādīt sevi tikpat dedzīgi. Lai arī mācības neiet, un tās tiek nodībītas uz otro, vēlāk uz trešo plānu, citviet viņš arvien ir tikpat derdzīgs kā iepriekš: muldēšana un vāvuļošana sanāksmēs viņam padodas, tāpat kā padodas nosūdzēt un nomelnot visus kolēģus, kas tā vai citādi viņam nav izdevīgi. No institūta viņu izslēdz nesekmības pēc, bet viņu atkal pamana, šoreiz NKVD (Народный комиссариат внутренних дел) darbinieki - Kerzons un Sahno. Tā veiksmīgais ziņotājs (sūdzambībele; stukačs pēc toreizējiem izteikumiem) tiek iesaukts cīņai pret trockiešiem. Viņi viņam palīdz iegūt amatu arī diezgan prestižā organizācijā - "Virsmilitārbūve" (Главвоенстрой). Tur viņu ieceļ nevis vienkārši par strādnieku vai palīgu, bet gan par darbu vadītāju.

Pavisam pēc neilga laika jaunais darbinieks iejūtas jaunajā amatā pilnībā un saport, ka grāmatvedība uzņēmumā ir zem katras kritikas. Bet tas arī ir viņam izdevīgi, nudien, kāpēc tad lai to neizmanto? Būvmateriālu zādzības var notikt milzīgos apmēros un to neviens pat nepamanīs. Drīz vien viņš satiek sava veida domubiedru - Ļenkas Rudničenko apveidā. Tā parāda viņam to, kā var iegūt valsts nozīmes zīmogus, par izejmateriālu izmantojot zābaka zoli. Izgrieztie paraugi no oriģināla praktiski tolaik nav atšķirami. Drīz vien pēc tam tiek nodibināts kooperatīvs "Uz priekšu" (Вперед). Pirmā sekmīgi veiktā zādzība-afēra bija piecu zāģmateriālu vagonu pārdošana. Viss notika bez jebkādām kļūdām vai starpgadījumiem un tas nozīmēja tikai vienu - lietu var un vajag turpināt. Jāsaka tikai tas, ka Koļam bija viena būtiska iezīme, kas, iespējams, viņam nesa tik labu peļņu un ietekmi - viņš mācēja zagt, zaga tā sakot, ar prātu. Līdz ar to, ka šo zādzību bija daudz, bet mazos izmēros, pieķeršana un aizdomas tā arī ilgu laiku nevienam neradās.

Visu ienesīgo biznesu pārtrauc karš. Viņš kopā ar saviem biedriem ir spiests atkāpties. 1941. gada jūnijā viņš kā vecākais leitnants, kopā ar pārējiem 2-ā strēlnieku korpusā esošajiem kareivjiem atkāpjas līdz par Vjazmai.

Neskatoties uz to, ka apkārt notiek karš, arī šeit viņš visnotaļ labi iejūtas savu mahināciju aurā. Tā paša, 1941. gada, oktobrī viņš vilto norīkojuma dokumentus, kuros tiek teikts, ka viņu sūta kaut kāda tur lidlauka meklējumos. Plus, vēl viens viltojums ir (domājams, šo viņš nopircis par ļooooti lielu naudu) "visatļautības zīme" jeb citiem vārdiem sakot - Caurlaide visur (Проруск везде). Šī caurlaide tolaik nozīmēja, ka tās uzrādītāju nepārbauda ne čekisti ne arī kāds no militārās armijas virsniekiem. Tas būtībā nozīmē, ka varēja doties jebkur un darīt, pārvadāt jebko. Tieši ar šo caurlaidi viņš veiksmīgi nokļūst līdz Kaļiņina pilsēta (tagad to sauc par Tveru).

Protams, oficiāli tā skaitās dezertēšana un par to pienākas visai bargs sods. Labākais, ko Koļa tolaik varētu darīt - gaidīt un nekur īsti nerādīties, kamēr viss norimst vai arī... kamēr karš beidzas. Bet viņam ir citi plāni: viņš satiekas ar Rudičenko un citiem saviem domubiedriem. Kopīgi viņi nodibina kooperatīvu "УВСР-5" (Участок военно-строительных работ Калининского фронта jeb Kaļiņinas militāro-celtniecības darbu iecirknis). Rudičenko šajā krāpniecības pasākumā arī iegulda savu artavu izgriežot zīmogus ar ģērboni uz tiem, kā arī sagatavo citus nepieciešamos zīmogus un spiedogus ar attiecīgām emblēmām un simboliem. Visas atļaujas un sertifikātus, kā arī citus nepieciešamos dokumentus uzdrukāja vietējā tipogrāfijā, kur apmaiņas (bartera) ceļā par to visu nācās samaksāt ar sautētas cūkgaļas un iebiezinātā piena kravu. Pienācīgas drēbes ar visiem atšķirības simboliem pasūtīja pie drēbnieka vai arī ja bija iespēja - pirka vietējā tirgū. Koļatolaik jau sev bija uztaisījis visai augsta ranga - kapteiņa (3 pakāpes kara inženieris) amatu, kas bija vajadzīgs, lai izmantojot vēl finansu līdzekļus uzpirktu vajadzīgos cilvēkus jaunu padoto iegūšanai. Šeit bija vajadzīgi tādi, kas atguvušies pēc ievainojumiem kara laukā vai arī dažādu iemeslu pēc (ievainojums utt) nav spējuši pievienoties atpakaļ saviem agrākajiem biedriem un pulkam. Šādi cilvēki, viņaprāt, pie viņa varēs turpināt kara dienestu un pildīt vispārīgi uzdotos nolikuma punktus.

Koļa tolaik jau bija kļuvis par vēl slīpētāku un viltīgāku cilvēku. Viņa prāts darbojās kā īstenam kriminālnoziedzniekam, tomēr tas ir skatoties vispārēji. Tā viņš atstāja ļoti labu iespaidu: likās izglītots, enerģisks un ļoti intelektuāls cilvēks, kas pār visām varēm cenšas nodoties mērķu sasniegšanai pieejot tam ar vislielāko degsmi un vislabākajām manierēm. Arī psihologa spējas viņā iezīmējās ļoti labi, jo savulaik viņš spēja ieintresēt un par labu sev ieinteresēt evakuācijas punkta priekšnieku Budenko pusē. Tas nozīmēja, ka viņš viņus ņems tā sakot, savā paspārnē. Tobrīd Koļa izdara vēl kādu viltojumu - dokumentu, kas norāda uz to, ka gan viņš, gan visi viņa padotie tieši atbild tikai un vienīgi augstāk stāvošajam virspavēlniekam. Tas nozīmēja to, ka neviens no tuvējiem vai tālākiem pārvaldes orgāniem nevarēja uzdrošināties veikt kaut kādas pārbaudes, jo... viņi bija rankos par mazu, lai ko tādu darītu, nebija atļaujas pieķerties. Koļam un viņa sabiedrotajiem tā bija faktiski brīvība visus tās izpausmes veidos.

Kad bija iegūta, kā to teiktu mūsdienās, juridiskā neaizskaramība un viltus armijas apakšnodaļa bija savākusi pietiekami daudz dienējošo, tā sāka nodarboties ar ceļu būves darbiem, slēdozt līgumus ar citām dažāda tipa organizācijām. Visi norēķini notika tikai skaidrā naudā, kas nozīmēja, ka naudas plūsmas kontrole nav iespējama un krāpniekiem tā bija īsta zelta bedre. Lieki teikt, ka naudas lielāko daļu saņēma pats Koļa, bet viņš nebija skops - sev tuvākos arī neaizmirsa un dalījās ar tiem; tāpat arī viņa fiktīvās militārās vienības kareivji saņēma daļiņu naudas, kas bija daudz, daudz augstāka nekā likumīgajās militārajās vienībās dienējošajiem. Vēlākie pētījumi un izmeklēšana lika saprast to, ka viena daļa no viņiem, kas šo naudu saņēma, esot organizācijas pašā apakšā, nemaz nenojauta, ka strādā uz fiktīvu organizāciju jeb burtiski pareizāk teikt - uz kriminālnoziedzniekiem.

Ja runā par šiem pasūtījumiem un to izpildi, tad šeit nav kur īsti piesieties vai ko sliktu teikt: visi darbi tika paveikti laikā, tiem bija laba kvalitāte pēc tālaika standartiem un pasūtītāji vienmēr bija apmierināti par padarīto. Koļa, vadītājs, pierādīja sevi kā izcilu darbu vadītāju, kas visiem sīkumiem pievērsa ļoti lielu uzmanību. Par katru kļūdu pienācās smags sods, un disciplīna līdz ar to šajā "grupējumā" bija dzelžaina. Tieši precizitāte un kvalitāte, kā arī spēja iekļauties termiņos bija tās lietas, kas visiem lika vēlēties tikai to, lai tieši viņi veic nepieciešamos darbus. Un darbu apjoms auga, nauda bija, un drīz vien tās faktiskais īpašnieks bija jau miljonārs, burtiski, tikai... pagrīdes, jo par to un tādiem apjomiem runāt tolaik nevarēja.

Koļas brigāde visu laiku sekoja Sarkanās armijas pēdās un kara beigās arī nonāca Berlīnē. Tiekot pāri tēvzemes robežām brigādes priekšnieks - Koļa, tā sakot, "izpleta spārnus". Viņa vienībā esošie kareivji nu kļuva par marodieriem, kas galvenokārt nodarbojās ar to, ka apzaga vietējos iedzīvotājus. Viņš tāpat arī uzpirka pāris no augstu stāvošiem vadītājiem, lai kara beigu daļā varētu iegūt savā lietošanā vilciena sastāvu no 30 vagoniem. Tajā viņa laupītāju brigāde sakrāva visu, ko vien bija spējuši savulaik nozagt: desmitiem tonnu cukura, miltu, graudaugu, simtiem mājdzīvnieku, desmit kravas auto un piecus traktorus, kā arī pāris vieglo automašīnu. To visu ātri izveda un pārdeva. Pardoto naudu viņš sadalīja - katrs kareivis ieguva no 7-12 tūkstošiem rubļu, virsniekiem - no 15-25 tūkstošiem rubļu, bet sev  atstāja ap 90 tūkstošiem rubļu. Pēc šīs grandiozās izpārdošanas viņš visus sev padotos demobilizēja (90 tūkstoši toreiz ir nedaudz vairāk kā 1 miljons euro šodien).

Drīz vien pēc tam Koļa ar saviem domubiedriem atkal parādījās, šoreiz Ļvovas pilsētā, kur nodibināja YBC-1 (Управление военного стоительства jeb Militārās celtniecības pārvalde). Šim kooperatīvam, firmai, kā to sauktu mūsdienās, bija daudz filiāles arī PSRS rietumos, tā kā to droši var nosaukt par mātes-meitas korporāciju, tālaika izpratnē. No 1948. līdz 1952. gadiem šī organizācija noslēdza 64 dažādus ar celtniecību saistītus līgumus par kopējo summu 38 717 600 rubļi (mūsdienu ekvivalentā tas ir 460 644 445 euro). Šāds naudas apjoms Koļam galīgi sagrozīja galvu. Vispirms viņš sevi paaugstināja līdz pulkvedim, tad piešķīra dažādus ordeņus un tad, sajuties arvien neuzvarams, ar tiem visiem dižojās dažādu pasākumu laikā.

Visu viņa shēmu atklāja pavisam nejauši, kā jau tas parasti ir. Moldāvijas kolhozniekam Il'jam Efremenko, kas nostrādāja YBC-1 vairāk par gadu, pie atlaišanas nepareizi aprēķināja izmaksājamo algu - samaksāja par 200 rubļiem mazāk nekā pienākas. Tomēr šis sīkumsviņu ļoti aizkaitināja.Viņš rakstīja sūdzības visur, kur vien varēja. Beigu beigās viņa vēstules sasniedza arī PSRS Augstāko padomi un Militāro prokuratūru. Pēc veiktajām pārbaudēm atklājās, ka šādas militārās nodaļas, vienības nemaz nav - tā neeksistē nekur nevienā dokumentā. Aizsardzības ministrija bija izbrīnīta.. kā tad tā!? 1952. gada 23. novembrī Pavļenko un viņa domubiedri tika arestēti. 1955. gada 4. aprīlī Maskavas kara tribunāls piesprieda augstāko soda mēru Pavļenko un visiem 16 viņa tuvējiem "biznesa partneriem" - cietumsodus no 5 līdz 25 gadiem, kā nu kuram.

Kurš nomušīja Staļinu?

foto: wikipedia.org

Staļins - vēsturiski liela personība. Tomēr viņa nāves diena, 1953. gada 5. marts, iegājis vēsturē arī ar dažādiem sīkiem, bet noslēpumainības pilniem notikumiem un iepriekš esošām ķēdes reakcijas sakritībām. Protams, tas viss var izrādīties tikai izdoma un baumas, bet...visos melos ir maza daļa patiesības, ne tā?

Oficiālais nāves laiks - 21:50, 5.martā, 1953. gads. Tomēr, kad vadonis nomira, ap viņu tika savākts vesels ārstu konsīlijs, jo toreiz visi bija, pirmkārt, šokā: ko, kā, kāpēc, kad darīt tagad? Kults un vara, kas balstījās uz vienu cilvēku, nu bija beidzis pastāvēt.... tāpēc doma par nedabīgu nāvi bija pirmais, kas iezagās daudzu cilvēku prātos.

Jau pāris dienas pirms savas nāves Staļina pašsajūta pasliktinājās. Kopš 2.marta pie viņa bija sabraukuši toreizējie medicīnas doktori, zinātnes spīdekļi, kas arī visiem veidiem centās vadonim kā līdzēt. Viņu diagnoze bija vienbalsīga - masveida asins izplūdums smadzeņu kreisajā puslodē, kas ir kā sekas hipertonijai (augsts asinsspiediens) un aterosklerozei smadzeņu artērijās. Lai arī diagnoze bija vienbalsīga, tomēr speciālisti vēlējās balstīt savus pieņēmumus uz kādu vēsturisku pacienta slimības faktu. Tika palūgts atvest viņa slimības vēsturi, bet.. izrādījās ka kremļa slimnīcā tās nav. Dārza mājiņa (jeb dāča, kā to teiktu toreiz) vai vasarnīca, kur Staļins dzīvoja savus pēdējos gadus, nebija aprīkota ne ar kādu medicīnisko tehniku, tur pat nebija nekādu zāļu vai medmāsu.

Un te sākas jukas, jo kā izrādās, medicīnas spīdekļu kopistiski izteiktā diagnoze bija pilnīgi nepareiza. Sazvērestības teorijām vieta būt un jājautā - vai vienbalsīgi pieņēma nepareizo vai negribēja palīdzēt, jo, kā nekā, lai sāktu ko jaunu, vecajam ir jāaiziet. Tomēr, bija vēl arī tas, ka cilvēki arvien baidījās no iespējamām sava pateiktā sekām, un varbūt tieši tas kalpoja kā veids, lai noslēptu patieso diagnozi - saindēšanās.

Par klajiem meliem tagad tiek uzskatīta arī oficiālā versija, kas tika izplatīta tolaik: Staļins bija ļoti slims, slimība īpaši saasinājusies pēc sastringtās situācijas beidzoties Otrajam pasaules karam. Meli un meli. Par visu skaidrāk runā tie nedaudzie fakti, kas palikuši dokumentēti Staļinam apmeklējot ārstus (sanatorijus). Vispār, tolaik viņu uzraudzīja kā vislielāko pasaules dārgumu un vissīkākā saslimšana beidzās ar milzīgu ārstu pārbaužu sēriju. 1952. gada janvāris. Staļinam ir augsta temperatūra, viņš slimo gripu ļoti asā tās izpausmē, bet, pārsteigumu izraisa cits fakts - 73 gadīgajam vadonim asinsspiediens ir 140 uz 80. Šādā vecumā šāds asinsspiediens ir brīnums, nevis tikai labs rādītājs tolaik. Nekādu īpašo sūdzību viņam par veselību nav ilgi - līdz pat 1953. gada no 28.februāra uz 1.martu naktij. Kas bija tas faktors, kas izraisīja tik krasu veselības pasliktināšanos un pavisam drīzo nāvi? Skaidri zināms tas, ka savā vasarnīcā 28.februārī Staļinam bija viesi - Hrušovs, Berija, Malenkovs un Bulganins. Viesi ietur vakariņas. Pēc tām arī visa jezga sākas. Satraukums šaudās gaisā, neziņa, bezdarbība un.. ārstus pie smagi slimā Staļina arī uzreiz nelaiž - tikai pēc aptuveni diennakts tiem tiek dota atļauja pietuvoties. Bet neskatoties uz to pēc 4 dienām Staļins mirst.

Daudzi vēsturnieki jau sen ir pārliecināti par to, ka Staļinu noindēja. Par sava veica liecību kalpo dokumenti un ārstu pieraksti laika posmā no 2 līdz 5.martam. Tur nepārprotami rakstīts, ka vadoņa nāve ir ar vardarbīguma pazīmēm. Bet kuram tas viss bija izdevīgi?

Visiem skaidrs ir tas fakts, ka nevar kļūt par sava veidu elku tautai, neiedzīvojoties arī ienaidniekos. Un Staļinam tādu bija daudz, tur arīdzan šaubu nav. Ir arī novērojumi no drošiem avotiem, ka pēc tam, kad Staļins jau bija miris, sasauktajā partijas sēdē vairumam no tur esošajiem tās dalībniekiem sejā bija redzams atvieglojums, nevis bailes, neziņa vai izbrīns. Pirmais aizdomās turamo rindās protams, ierindots Berija, jo tieši Berija, pēc daudzu liecinieku teiktā, uzreiz pēc vadoņa nāves nespējis slēpt savu prieku. Un viņš maija svētku laikā Molotovam esot tieši tā arī pateicis: "Es visus izglābu no Staļina."

Par to, ka Staļins gribējis arestēt Beriju, pats Berija arīdzan esot nojautis, tāpēc, kam nekā nav ko zaudēt, var iegūt visu vai neko. Berija dēls - Sergo, vienā no intervijām tā arī izteicās, ka "jau 1952. gadā viņa tēvs zināja, ka viņam nav ko zaudēt. Mans tēvs nebija ne gļēvulis, ne arī auns, kurš dosies neapdomājot skries baram līdzi drošā nāvē. Es neizslēdzu to, ka viņam bija kas padomā... Viņam attiecīgajos dienestos vienmēr bija savi cilvēki, piedevām, viņam bija pašam savs izlūkdienests, kas bija pilnīgi neatkarīga no visiem un visa."

Vēl viena no nāves teorijām ir "lielais četrinieks" jeb savienība, kurā bija Berija, Hruščovs, Malenkovs un Bulganins. Šai teorijai par aizdomu pamatu kalpo tas, ka partijas XX saietā Staļins paziņoja, ka vēlas tikt galāno visiem vecajiem "politbiroja" darbiniekiem. Un visi četri tieši bija politbiroja kvēlākās gaismas. Vienīgi no visa četrinieka īsti neiederas Berija. Neiederas tāpēc, ka, lai arī viņu uzskata par idejas autoru un izpildītāju, ar viņu izrēķinājās drīz vien pēc paša Staļina nāves. Tātad, visi gali ūdenī burtiski, ne Staļina, ne viņa bendes.

Bet iespējams, ka vainīgie ir nevis pašmāju soģi, bet gan ārvalstu roka, rietumu roka. Šeit skaidrojums ir pavisam cits. Tolaik jau eksistēja tā sauktais dolāra kuults, kad dolārs bija par pamatu visam un visur. 1952. gada aprīlī Maskavā notiek starptautiskais ekonomiskais saiets, kurā PSRS, Austrumeiropas valstis un Ķīna vienojas par jaunas tirgus zonas radīšanu, kā alternatīvu dolāra tirgus videi. Šai idejai kvēli pievienojas arī Īrija, Islande, Meksika, Argentīna, Urugvaja, Etiopija, Irāna, Austrija un Šveice. Staļina piedāvājums izveidot kopējo tirgu balstās uz rubli, nevis dolāru kā galveno valūtu. Lai arī jautājumā par rubli kā galveno valūtu valstis šaubās, pirmo - jaunu ekonomisko zonu, atbalsta pilnīgi visi no dalībniekiem.

Lieki teikt, ka dolāra kults un nozīme toreizējā tirdzniecībā bija noteicošā un ASV šīs pozīcijas negribēja zaudēt. Nianse, bet fakts - PSRS arī no pēckara postījumiem atguvās negaidīti ātri. Burtiski jau 1948. gadā valsts bija atguvusies no kara postījumiem un sekām. Ekonomikas izaugsme bija tiešām fantastiski pozitīva. Un ASV saprata, ka ja tiks izveidota savienība, kurā ir PSRS resursi un Ķīnas darbaspēks, Rietumu ekonomikai būs grūti laiki. Un PSRS vadībā toreiz bija Staļins. Otrais pasaules karš pierādīja Rietumiem, ka ar PSRS karot labāk ir vienā pusē, nevis pretējās, un šīs rubļa ekonomiskās zonas izveide... par visu cenu bija jālikvidē, bet likvidēt to varēja kopā tikai ar idejas autoru un tās virzītāju - Staļinu.

Un tas tika panākts, plāns likvidēts.... un....

Vienība 731: balto halātu šausmas

foto: wikipedia.org; Unit 731

Kad runa iet par Otro pasaules karu un cilvēku mocīšanu, tām šausmām, pirmais, kas nāk prātā ir koncentrācijas nometnes un galvenokārt - Aušvica. Tomēr, vāciešu nometnes patiesībā ir tīrais sīkums, ja salīdzina ar japāņu nometnēm, kur tolaik notika bioloģisko ieroču izmēģinājumi uz/pret cilvēkiem.

Vienība 731, kā nu tā iegājusi vēstures atmiņās nodarbojās galvenokārt tikai un vienīgi ar bioloģisko ieroči izstrādi un pārbaudi. Šo šausmu brigādi vadīja medicīnas dienesta ģenerālis Siro Isii. No saviem padotajiem viņš prasīja šausmīgas lietas, un viena no tām - izpētīt cilvēka organismu, palīgā ņemot visneiedomājamākās metodes.

Japāņi par savu eksperimentu vietu izvēlējās teritoriju Ķīnā, Žejiangas provincē. Tur notika eksperimenti ar baterioloģiskajiem ieročiem. Arī teritorijas izvēle nebija nejauša bet īpaši plānota, jo ja nu notiek kas neparedzēts vai baktērijas nekontrolēti nonāk apkārtējā vidē, labāk lai tas notiek citviet, nevis pie pašiem mājās.

1932. gadā netālu no Pingfangas tika sagatavots zemes apgabals nākamajam slepenam būvobjektam. Lai izbrīvētu vietu, tika sadedzinātas un iznīcinātas aptuveni 300 vietējo iedzīvotāju mājas. Agrākos māju īpašniekus neviens nepasaudzēja vai nedeva tiem kompensāciju, tieši pretēji - tos vienkārši padzina. Par nākošā projekta vadītāju tika iecelts Siro Isii, Japānas imperatora armijas ģenerālleitnants. Viņš jau iepriekš bija nonācis toreizējā Japānas imperatora Hirihito redzeslokā, jo bija paspējis atšķirties ar diezgan radikālām idejām. Viena no tām izmantot viņa radītās blusas, kuras slimas ar mēri, tās sapildīt bumbās un bumbas vēlāk nomest uz Krievijas pilsētām. Labums vien tas, ka blusas nebija spējīgas izdzīvot šāda veida kritienā, kas nozīmēja, ka plāns netiks īstenots. Bet nežēlastība un izdoma Siro deva iespēju kļūt par nākošā necilvēcīgā projekta vadītāju. Vēlākos gados šajā objektā notika eksperimenti arī ar mēri, vēlāk ar dažādiem citiem bioloģiska tipa ieročiem, aiz kuriem visiem bija tas pats sadists Siro Isii.

Nosaukums "Vienība 731" šim objektam un projektam tika piešķirts tāpēc, ka tā parto runāja šifrētā veidā, un ar to visiem bija skaidrs, ka tas nozīmē nākotni ko sniegs šis projekts un panākumus ko japāņi gūs izmantojot bakterioloģiskos ieročus, galvenokārt mēra veidā.

Pats objekts bija kvadrāta veida būve, kuras sienu garums bija 6 kilometri. Tajā bija arī lidmašīnām domāts skrejceļš, dzelzceļa sliežu pieeja, dzīvojamās mājas, cietums, laboratorijas un arī reliģiskā ēka. Par šo vietu vēl ir viena interesants un reizē šausminošs fakts - lidlauks tika paredzēts tam, lai lidmašīnas spētu pacelties, nolaisties un notriekt jebkuru gaisa objektu, kas pietuvojās šim slepenajam objektam. Vienalga vai tas bija ienaidnieks lidaparāts vai pašu - japāņu pilotējams, notriekt tika pavēlēts VISUS. Neviens nedrīkstēja pat nojaust par šī objekta esamību.

"731 Vienība" nodarbojās ar diezgan plašu bioloģisko ieroču izstrādi, pilnveidošanu un testēšanu. Mēris bija tikai viena no visām iespējamām sērgām, ko šeit pilnveidoja. Tāpat notika darbs ar dažādām citām slimībām un to baktērijām: holēras, tīfa, sibīrijas mēra un tuberkolozes pilnveidošanu. Lieki teikt, ka tik daudz un tik dažādu slimību izpēte un pilnveidošana draudēja ar vienu iznākumu - masveida un globālu bioloģisko ieroču izmantošanu savas uzvaras un dominances nodrošināšanai.

Peles, žurkas, jūras cūciņas tika piegādātas regulāri, lai būtu uz ko izmēģināt bioloģisko sērgu. Tāpat, ja ticēt dažādiem dokumentiem, regulāri tika piegādāti arī cilvēki, piedevām, ne tikai karagūstekņi, bet pat tādu, kurus vienkārši noķēra uz ielas un aizveda nezināmā virzienā (nolaupīšana). Arī japāņas policija neizjuta nekādu līdzjūtību pret tiem, kas ieradās policijā, lai uzzinātu par saviem bezvēsts pazudušajiem radiniekiem. Tā vietā lai tiem sniegtu kaut kādu informāciju, tos sagūstīja un nosūtīja uz šo nomenti, tā sakot, lai būtu materiāls uz ko izmēģināt brīnumzāles.

Pašu darbinieku attieksme pret sagūstītajiem "eksperimentu trusīšiem" arī nebija nekāda labā.... grūti gan to bija gaidīt. Visus nelaimes putnus tie dēvēja par "baļķiem". Nonākot tur katram no tiem tika piešķirts trīsciparu skaitlis, kā sava atšķirības zīme. Trīs ciparu apzīmējumā arī bija sava nozīme - pirmais cipars apzīmēja konkrētu laboratoriju jeb eksperimenta tipu, kam plānots un tiks pakļauts konkrēts cilvēks.

Neviens no gūstekņiem netika nodarbināts ar smagu darbu. Tos arī ļoti labi baroja. Iemesli tam bija ne jau cilvēcība, bet gan tas, ka eksperimenta autoriem vajadzēja precīzus datus, lai gūstekņi, mirstot, ietu bojā no baktēriju radītām sekām, nevis no bada, pārslodzes vai kādas citas neplānotas kaites. Viss tika darīts tikai lai maksimizētu rezultātus. Nav īsti konkrētu datu, bet ir tikai aptuvenas nojausmas par to, cik cilvēku aizgājuši šeit bojā. Sākot no 3000 un beidzot ar 250 000.

Visi sagūstītie, protams saprata, ka nekas labs to tuvākajā nākotnē nav gaidāms. Neskatoties uz to, ka tos nenodarbināja un baroja, viņiem bija skaidrs ar ko šeit nodarbojas. Tomēr, arī japāņi, tāpat kā vācieši, izmantoja viltības, lai cilvēkos radītu ilūzijas. Kad tos veda uz eksperimentiem, tika teikts, ka viņus plāno palaist brīvībā, tikai pirms atbrīvošanas viņus vajag vakcinēt pret kaut kādu slimību. Pretošanās nebija un cilvēks maldīgi domājot labprātīgi devās nāvē. Paralēles ar vāciešu gāzes kamerām ir acīmredzamas.

Kādas zvērestības šeit darījās? Neiedomājamas un neaprakstāmas, bet nu centīšos izskaidrot. Protams, ikviens ieguva savu poti - poti, kurā bija dažādas slimības, infekcijas. Katram, balstoties uz pirmo ciparu, tika dažādas sērgas salaistas ķermenī. Tāpat arī cilvēkiem grieza (precīzāk, cirta) nost ķermeņa daļas tiem vēl esot dzīviem. Nekādas narkozes netika izmantotas un tas viss tika darīts upuriem esot vēl dzīviem. Tika pētīts, kā šādas mokas ietekmē tos, kas saņēmuši infekciju un kā tas darbojas uz tiem, kam sērga vēl nav iešpircēta. Neiedomājama cietsirdība.

Tāpat notika arī eksperimenti ar keramiskajām bumbām, kas pildītas ar blusām. Upurus piesēja pie stabiem 5-10 metru attālumā vienu no otra. Tad no dažāda augstuma, dažādos leņķos tika mestas šīs keramiskās bumbas un tika pētīts, kāds ir optimālais augstuma un leņķa attiecības indekss, lai visefektīvāk trāpītu mērķiem.

Bioloģiskajiem eksperimentiem papildus tika veikti arī citi izmēģinājumi: kas notiek ja cilvēkam vēnā ielaiž gaisu; pēc cik ilga laika cilvēks nomirst ja viņu tur ar galvu uz leju. Tāpat bija arī izmēģinājumi ar centrifūgu un to, cik ilgs laiks vajadzīgs, lai upuris ietu bojā, kādi tam noteicošie faktori, cēloņi un kā tieši viss notiek. Cilvēkiem notecināja visas asinis un tās aizstāja ar pērtiķa asinīm. Tāpat tika veikta vizuāla orgānu novērošana, uzšķērdot cilvēku tam esot dzīvam - plaušu darbība, kā cilvēks elpo, kā tās kustās un citu orgānu novērošana.

Tāpat bija dažādas procedūras ar aukstumu, karstumu un vēl daudz daudz neiedomājamāku eksperimentu un veidu, kā mocīt un nobendēt cilvēkus. Pats Siro Isi nodarbojās ar vēl ko neiedomājamāku - dzīviem cilvēkiem izgrieza daļu orgānu, piemēram, nieres, plaušas, aknu daļas vai pat smadzeņu puslodi, un pētīja, kas notiek ar cilvēku, cik ilgi tas spēj dzīvot un kā šīs dzīves stundas, dienas, norit.

Kompleksā bija izveidota īpaša istaba, kura bija jāapmeklē visiem tās darbiniekiem. Tur stikla traukos bija dažādas cilvēka ķermeņa daļas, orgāni, galvas. Viss tika darīts aiz tā, lai projekta dalībniek ivarētu redzēt viens otra darbus un novērtēt tos, ieteikt, dot padomus un arī tāpēc, lai viņi pierastu pie domas, ka upuri/gūstekņi ir tikai izejmateriāls un viņos nekā cilvēcīga nav, tāpēc tos nav vērts žēlot. Viņi ir nepilnvērtīgi un tikai veids, kā sasniegt vēlamo rezultātu un nekas vairāk.

Skaidrs ir viens, ka ja šī vieta turpinātu darboties vēl kādu laiku, pasaulē noteikti notiktu vēl viens karš - šoreiz tikai bioloģiskais, pret kuru nezinātājiem iespēju izdzīvot praktiski nebūtu nekādu. Par laimi 1945. gadā padomju spēki ieņem Mandžuriju un Ziemeļķīnu. "731 vienībai" tiek dota pavēle atkāpties. Lielākā materiālu un bioloģisko materiālu tika steigā aizvesta uz Japānu. Ir liecības, ka daži darbinieki centās nokopēt dokumentus un paņemt tos sev līdzi, lai vēlāk vai nu turpinātu darbu vai arī tos izdevīgi pārdotu. Divi šādi darbinieki tika noķerti un pats Isii pavēlējis tos smagi piekaut (dīvaini ka ne nogalināt).

Isii evakuācijas laikā dod vēl vienu skaidru pavēli - nogalināt visus gūstekņus, iznīcināt visu tehniku, un visu, kas varētu ienaidniekam dot kādu nojausmu par rezultātiem vai to gaitu, kā arī uzspridzināt visas ēkas, kompleksu pametot. Gūstekņu nonāvēšanai tika izmantota gāze, bet tiem, kas no tās nenomira, vēlāk nācās mirt no lodēm. Gūstekņu ķermeņus sameta jau iepriekš izraktā bedrē, aplēja ar benzīnu un aizdedzināja. Pie šīs dedzināšanas centās sadedzināt arī visu pārējo, ko nu vien bija iespējams aizdedzināt neaizvedot līdzi. Ēku spridzināšana notika sekmīgi bet pēcāk sekojošais ugungrēks bija... likumsakarīgs, bet arī ar nelielu nesapratni: paši ēku iemītnieki to necentās nodzēst, bet tuvējās (tālāk esošās) nometnes darbinieki visām varēm steidzās palīgā. Viņus pārsteidza pašu darbinieku teiktais, lai necenšoties apdzēst ugunsgrēku. Kā nekā, pat netālu esošie nedrīkstēja ne redzēt, ne zināt to, kas patiesībā tur notika un ar ko viņi nodarbojās.

Visus eksperimentos iesaistītos dzīvniekus gan neizdevās nolikvidēt, liela daļa žurku, peļu aizbēga. Personāla evakuācijai tika sagatavoti 15 dzelzceļa sastāvi. Visiem darbiniekiem iedeva speciālas kapsulas ar indi, gadījumā ja tos sagūstītu. Sastāviem bija prioritāte un tos visur laida cauri bez īpašām pārbaudēm, bet bailēs par rītdienu un no nezināmā daudzi no darbiniekiem kopistiski beidza dzīvi izdarot pašnāvības (vai arī izmantojot indi). Noslēpumam bija jāpaliek noslēpumam cik vien ilgi tas iespējams, un lai cik dzīvības tas prasītu.

Lieki teikt, ka īsi pirms evakuācijas nometnes vadītājs Siro Isii uzrunāja savus darbiniekus ar pēdējo runu, kurā uzsvēra to, ka 731 vienības noslēpumiem jāpaliek tādiem vienmēr, nedrīkst neko atklāt, pretējā gadījumā nodevējus gaida bargs sods. Bet ne vienmēr izdodas pieturēties teiktajiem un spēcīgajiem vārdiem. Pats Isii, atgriežoties Japānā 1945. gadā, uzreiz piedāvāja amerikāņiem visu viņam pieejamo informāciju par eksperimenta norisēm un to rezultātiem. Par visu šo informāciju viņš vien gribēja paglābties no kara tribunāla un lūdza, lai visas apsūdzības atsauc. Beigu beigās, lielākā daļa "731 vienības" vadošo darbinieku pārvācās uz dzīvi ASV, kur kļuva par mediķiem un atvēra pat savas personīgās klīnikas. Sodu vien saņēma tie, kasizmantoja indes kapsulas, paši sevi tādā veidā pazudinot.

Tomēr, sabiedrībai vajadzēja kādu kuru vainot. Tā nu 1949. gada decembrī aizsākās tiesas process pret bijušajiem "731 vienības" darbiniekiem - japāņu armijā dienējošajiem. Viņus apsūdzēja bioloģisko (bateriālo) ieroču izgatavošanā un izmēģinājumiem, kas sevī ietver šo ieroču izmantošanu pret cilvēkiem. No 2600 darbiniekiem kas reiz strādāja šajā nometnē, notiesāt izdevās vien... 12. Bet arī šeit bija ļoti krasas atšķirības sodos. Visiem 12 tika piespriesti dažādi sodi, sākot no 2 gadiem un beidzot ar 25 gadiem ieslodzījuma. Nāves sods netika piespriets nevienam no apsūdzētajiem, jo PSRS 1947. gadā pievienojās paktam par nāvessoda aizliegumu.

Līdz ar to, viss process tika izbeigts. Hirohito brālēns - Takeda (nomira 1992.gadā), kurš bija "731 vienības" galvenais pārraugs un kurators, netika apsūdzēts vispār. Pats šausmu nometnes vadītājs - Siro Isii nomira 1959. gadā, Tokijā, no kakla vēža. Bet neskatoties uz to, viņam netika liegts līdz pat pēdējai dzīves dienai nodarboties ar mikrobioloģiju un pētījumiem šajā nozarē. Pilnīgi neticami un apšaubāmi fakti, bet ja skatās globāli - kas ieguva visus pētījuma datus, tad lieki teikt, vai vajadzētu kādu apsūdzēt vai tiesāt. Informācija ir daudz svarīgāka.

Kas saistās ar ieguvējiem tad tā noteikti ir ASV, jo tieši turp aizplūda viss materiāls un rezultāti. Protams, arī pašā ASV ir aizliegts veikt jebkāda veida eksperimentus uz cilvēkiem, ja vien... cilvēks nav parakstījis speciālu atļauju tam, ka ļauj ko tādu veikt/darīt. Bet tomēr, neskatoties uz šiem faktiem, ik palaikam ASV presē parādās arvien jaunas "731 vienības", tikai mūsdienu veidā. Protams, ne tik šausmīgi, bet paralēles var vilkt. Tā 2004. gadā preses slejas pildīja ziņas par to, ka notiek medicīniski eksperimenti bērnu namos, kur uzturas ar HIV inficēti bērni. Viņi bija izmēģinājuma trusīši kādam indīgam preperātam, kuru rezultātā bērniem sākās krampji un uzpampa locītavas. Tiešas saistības gan ar "731 vienību" šeit nav, bet aura... aura jūtama.

Krievijas pēdējā cara sadisms

foto: wikipedia.org

Vēsturiski skatoties valdnieku un karaļu lielākā daļa bija kaislīgi mednieki. Skaidrot šo savdabīgo vaļasprieku ir pagrūti, jo karaļus/carus grūti apvainot kādā noziegumā, bet ja skatās no analīzes puses, rodas pavisam cita aina.

Piezīmēs, kas saglabājušās līdz mūsdienām, skaidri redzams, ka Nikolajs II principā, centās nomušīt visu, kas vien bija ap viņu, visu dzīvo. Pastaigājoties ar suni vārnu šaušana bija tikpat ierasta lieta kā iešana. Pastaiga vienatnē - viena vai divas vārnas noteikti būs beigtas.

Tolaik impērijā pastāvēja īpaša pārvalde - Imperatora pils pārvalde, kas tieši bija atbildīga par visu, kas saistās ar valdnieka un viņa ģimenes dzīvi un tās labklājības nodrošināšanu. Viņu atskaitēs, kas tika veiktas pēc ikvienas medību sezonas beigām, var uzskatāmi redzēt cik un kas tieši ticis nošauts medību laikā.

Tā ņemot palīgā statistiku, izriet sekojoši dati - sešu gadu laikā (1896., 1899., 1900., 1902., 1908. un 1911. gadi) NIkolajs II, neskaitot lāčus, vilkus un aļņus, tika nošāvis 3786 klaiņojošus suņus un 6176 kaķus. Tāpat arī statistikā iekļuvušas nošautās vārnas, kuru kopskaits pa iepriekš minētajiem gadiem ir visai biedējošs - 20 547.

Teležurnālists Aleksandrs Nevzorovs savulaik norādīja uz to, ka Nikolajs II patiesībā bija sadists, ar izteiktu patoloģisku naidu pret kaķiem un vārnām. "Viņam nogalināt jau kļuva par nepieciešamību. Pastaigājoties viņšvienmēr līdzi ņēma ieroci un centās nošaut visus redzētos dzīvniekus." Izteikumi ir jau fakts, bet cik tie reāli atbilst patiesībai? Protams, statistika arī ir biedējoša, bet, bet... ir taču meli, patiesība un statistika, un kā zināms, karaļa, cara pēc to var visādi pagrozīt, lai iebiedētu utt utt.

Nikolajs II bija ļoti labi tam laikam izglītots cilvēks. Privātskolotāji viņam sniedza lielisku 8 gadus (mājas) izglītību un pēc tam vēl četrus gadus viņš apguva augstākās zinātnes. Viņš brīvi runāja franciski, vāciski un angliski, ļoti labi orientējās botānikā, zooloģijā un anatomijā. Tāpat skološanās laikā viņš apguva ekonomikas un juridisko zinātņu kursu.

Nikolaja II tēvs - Aleksandrs III, nākamā cara skolotājiem konkrēti izteica to, kādi ir viņa nākotnes plāni un vīzija par sava dēla izglītību. Viņš vēlējās redzēt centīgu jaunēkli, kuru skolo un māca pēc visiem stingrības pamatprincipiem kas tolaik bija zināmi. Bet vispirms, skolotājiem vajadzēja panākt to, lai viņš ir ne tikai izglītots, bet vispirms, un vissvarīgākais - godīgs un pieklājīgs. Jaunības gados viņš divus gadus bija militārajā nometnē, kur bija jaunākais virsnieks, pie tam, nekādas privilēģijas gan viņam nepienācās, ja salīdzina ar citiem nometnes dalībniekiem. 23 gados par viņu varēja teikt to, ka viņam ir izcila izglītība, viņš ir ļoti reliģiozs cilvēks, kurš mīl savu dzimteni un ir gatavs tai kalpot cik vien labi tas iespējams.

1894. gadā viņš 26 gadu vecumā kļūst par Krievijas caru (viņa tēvs mirst). Savu laikabiedru atmiņās par viņu tiek teikts, ka viņš savā būtībā ir ļoti atvērts un brīvs cilvēks, kurā tomēr ir pamanāmas karaliskās izpausmes. Vēl tiek minēts, ka viņš nekad neesot uz kādu kliedzis vai runājis paaugstinātos toņos. Dīvaini ir arī kas cits - ir raksturojumi, kuros minēts tas, ka pēc izskata par viņu galīgi neesot varējis teikt, ka viņš esot cars, impērijas valdnieks. Vizuālās atmiņas par viņu tiek aprakstītas kā: neizlēmīgs un nespējīgs gudri vadīt valsti. Tas var būt arī patiesība, jo viņa tēvs 1892. gadā savos pierakstos par nākamo mantinieku raksta: "Viņš vēl ir pavisam puika un viņam arvien ir bērna domāšana." Interesants fakts, ja ņem vērā to faktuu, ka tēvs apraksta jaunēkli kuram jau ir 24 gadi!

Ja skatās uz vārnu un kaķu nošaušanu, tad ir vēl fakts, kas liekas diezgan dīvains un šis fakts tiek ņemts no paša Nikolaja II dienasgrāmatām jeb pierakstiem. Viņš savas vārnu medības nepārtrauca pat revolūcijas laikā (1905.-1907. gadi). Pierakstos gandrīz līdzās atrodas divi pieraksti (jeb atzīmes paša Nikolaja II rokām rakstītas): viena par to, ka strādnieki centās ieņemt Ziemas pili un otra piezīme - "pastaigājos un nošāvu četras vārnas". Sanāk, ka pils ieņemšana un vispārējie nemieri ir viņaprāt līdzvērtīgi vārnu šaušanai. Nedaudz trūkst loģikas, vismaz mūsdienu cilvēku prātos, bet... grūti modelēt to, kā cilvēks domāja pirms gadsimta un piedevām vēl valsts vadītājs juku laikos, ja tā var teikt.

Zināms vēl arī tas, ka Nikolaja II sieva visādi centās motivēt un mainīt vīru. Savās vēstulēs viņa ļoti bieži min to, ka viņam vajag kļūt par stingru vadoni, bet, kā zināms, ne šīs vēstules, ne arī kas cits viņu jau nespēja izmainīt un vēsturē viņš iegāja kā cars, kuram pietrūka izlēmības un rakstura lai pieņemtu pareizos lēmumus pareizā laikā.

Psihologi un psihiatri uzskata, ka tieši vārnu un klaiņojošu dzīvnieku apšaušana būtībā bija sava veida zāles viņam pašam - tādejādi viņš centās sev un apkārtējiem parādīt savu nozīmīgumu un varu (vismaz pār kaut ko).

Jāsaka, ka tolaik arī likumi bija nedaudz citi, cik nu tas var izskaidrot visu. Lieta tāda, ka klaiņojoši dzīvnieki (kaķi, suņi) bija diezgan liels drauds iedzīvotājiem. 1892. gadā, divus gadus pirms Nikolajs kļūst par caru, tiek izdots likums, kas nosaka, ka Krievijas impērijā tiek atļauts lauku apvidos un mežos nošaut klaiņojošus suņus un kaķus. Atļauja derīga visu cauru gadu. Nonāvēt atļauts visos iespējamos veidos, izņemot indēšanu. Tāpat arī šī likuma ietvaros ir punkts, kas paredz nelielu atlīdzību tiem, kas var pierādīt to, ka nošāvuši to vai citu dzīvnieku. Maskavas apkaimē par četru kaķu (vēlams, klaiņojošu, bet kā pierādīt - netiek minēts) ķepu uzrādi tiek izmaksāta 15 kapeiku liela atlīdzība. Protams, ka tas viss ir ļoti nežēlīgi un sadistiski, bet ir arī argumenti, kas norāda uz to, ka šāda veida neželastība un mantrausība devusi arī labumu. Toreiz uzskatīja, ka vārnas izposta citu putnu ligzdas, kā to dara arī klaiņojoši kaķi. Piedevām, kaķiem vēl ir arī blusas, kas spēj pārnēsāt visādas slimības. Tiek lēsts, ka 1911. gadā Odesā, tieši pateicoties tam, ka tika iznīcināti kaķi (klaiņojoši), tika ierobežota mēra epidēmijas izplatība. Iespējams ka tā, jo kaķi tiešām sevī pārnēsā blusas, kas savukārt sevī mierīgi uztur mēri.

Pēc dažādiem dokumentiem, tiek lēsts, ka Nikolajs II vārnu, kā arī klaiņojošu kaķu un suņu nošaušanu uzskatīja par sava veida cēlu lietu, jo to eksistence cilvēcei nedeva nekādu labumu. Faktiski, tie traucēja, tāpēc to nošaušana bija pat labs darbs. Raksta sākumā minētos 20 547 nošautos putnus - vārnas, gan noteikti nenošāva Nikolajs II viens pats, jo statistika tiek apkopa par visiem, kas piedalījušies medībās kopumā, nevis par katru atsevišķi.

Savā būtībā Nikolajs II nebija dzīvnieku nīdējs, vismaz ja paskatās uz viņa mājdzīvniekiem - suņiem. Kopumā viņam to bija 11 un mīluļi bija divi kolliji. Visi suņi dzīvoja, tā sakot, savos apartamentos un tiem pat bija sava kapsēta, kur tos guldīja nepieciešamības gadījumā. Arī kaķi bijuši - kopumā trīs. Vēl interesanti ir tas, ka tēvs (Nikolajs II) savam dēlam atļāva turēt kaķi, neskatoties uz to, ka viņam bija gemofīlija (asins sarecēšanas problēmas), kas nozīmēja, ka bija patstāvīgas bailes ka no kaķa iespējamiem skrāpējumiem bērns var noasiņot. Bet šī nianse pierāda to, ka viņš nebūt nebija kaķu vai suņu nīdējs, tieši otrādi. Bet kā jau minēju iepriekš - viņš visā centās saskatīt labumu un jēgu, lai katra lieta, darbs nestu augļus un labumu kaut kādu.

Pazudušās planētas meklējumos

foto: wikimedia.org

Cilvēks ir ļoti ziņkārīga, citkārt arī zinātkāra būtne. Uzzinot atbildi uz vienu jautājumu rodas 7 papildjautājumi un tā šī ģeometriskā progresija jau turpinās gadu simtiem. Protams, tā virza mūs tuvāk patiesībai, daļai tās, bet ne pilnīgai. Arī kosmosā ir daudz mīklu un jautājumu un neizskaidrojamu, arvien, lietu. Atklājumi, liekas nomierina urdošos prātus, bet, pēc pirmās eiforijas norimšanas rodas vēl jautājumi, vēl jautājumi, kas atkal kādu laiku paliek bez atbildēm.

Tā viena no lielākajām mīklām Saules sistēmā tiek uzskatīta... pazudusī planēta. Pēc visiem astronomiskajiem datiem un ierastajiem principiem, starp Marsu un Jupiteru vajadzēja atrasties vēl vienai planētai. Bet tās tur nav. Palikuši tikai dažādi, tā sakot, atkritumi pēc katastrofas, ko zinātne tagad dēvē visu vienā nosaukumā - asteroīdu josla. Var piekrist tam, ka visās zvaigžņu sistēmās ir jābūt kādai vietai, kur krāties pārpalikumiem pēc planētu, vides sistēmas, radīšanas, bet parasti šādas vietas neatrodas starpplanētu telpā. Piedevām, arī ja ņem vērā dažādu tautu leģendas, nostāstus, mītus un citus cilvēces agrāko laiku novērojumus, tad lielākajā daļā šo stāstu ir norādes par to, ka visumā notikusi ļoti liela mēroga katastrofa - Faetona bojāeja.

Protams, jaunas planētas iespējamība un vēlākā izzušana ir apveltīta ar ļoti daudziem nostāstiem, teorijām, pieņēmumiem un vēl visādām gan bļēņām, gan zinātniskiem skaitļojumiem. Savu artavu visā pieliek arī biologi, sakot, ka uz šīs izzudušās planētas reiz bijusi civilizācija, kas savā attīstībā bijusi tālu priekšā mums.

Kurš no šiem pieņēmumiem un pat zinātniskajām fantastikām ir patiess - grūti teikt un šaubos, vai reālu 99,9999999% patiesību mēs jebkad uzzināsim, tomēr skaidrs ir viens - šis jautājums, par asteroīdu joslu, zinātnes prātus urda jau ļoti sen. 17. gadsimtā Johanness Keplers izvirzīja oficiālu teoriju tam, ka tur IR jābūt planētai, nu vismaz, kādreiz bija jābūt. Un kopš tā laika strīdi nerimstas jau oficiālos veidos. Gāja laiks, teorijas radās un izzuda, bet ideja netika aizmirsta. Tā gandrīz pēc 100 gadiem vācu astronomi (liekas, ka Bodē un Ticiuss) nāca klajā ar matemātisku sakarību, kas ļauj izskaitļot planētas attālumus līdz Saulei pēc vienkārša principa: 0,3,6,12,24,48,96.192. Katrs nākamais cipars pēc trešā rindas sākumā (jeb pēc 6) ir divreiz lielāks nekā iepriekšējais. Tad pie visiem cipariem pieskaitam 4, sanāk 4,7,10,16,28,52,100,196. Izdalam visus šos iegūtos ciparus ar 10 un... iznākums ir ļoti precīzi dati par to cik tālu katra Saules sistēmas planēta atrodas no sava spīdekļa. Šajā visā matemātikā viņi saskatīja trūkstošo planētu, jo sanāk tā, ka 0.4 atbilst Merkūrijam, 0.7 - Venērai, 1 - Zemei, 1,6 - Marsam, 2,8 - NEKAM, 5,2 - Jupiteram, 10 - Saturnam un 19,6 - Urānam, kas uz to brīdi vēl nemaz nebija atklāta. Ilgu laiku šo matemātisko principu visi uzskatīja par sakritību un izdomājumu, līdzpienāca 1781. gads. Viljams Geršels, izmantojot šo matemātisko sakritību, atrada Urānu. Tikai tad zinātnes doktori atzina, ka jā, redz, šī matemātiskā sakritība tiešām strādā un ir patiesa un tā ir izmantojama. Bet jaunās planētas atklāšanas jezgā tika aizmirsts tas, ka indekss 2,8 nepieder nekam, jeb precīzāk, pieder astroīdu joslai, kura nav planēta, ir tikai kosmiskais karalauks/atkritumu vietne.

Kad viss norima, astronomi atkal ķērās pie izpētes un šoreiz stingri nolēmuši tomēr atrast planētu, izmantojot šo matemātisko likumsakarību. Atkal daudzu gadu ilgi pētījumi, līdz pienāk 1801. gads. Palermo (Sicīlijā) observatorijas toreizējam direktoram Džuzeppe Piacci izdodas saskarīt debess ķermeni, kas pēc viņa apsvērumiem, arī ir pazudusī planēta starp Marsu un Jupiteru. Atklājums notiek izmantojot to pašu matemātisko sakarību, ko jau iepriekš. Tomēr, atklājums ir interesants vēl arī ar to, ka debess ķermenis ir ļoti blāvs, sīks un ne ar ko neievērojams. Arī izmēru ziņā tas ir... knīpa - vien 960 km diametrā. Neskatoties uz to, ka tā nekļūst par planētu, to nosauc par Cerreru (droši vien Porsche aizguva vārdu tālākai izmantošanai).

Gadu vēlāk ārsts - astronoms iesācējs, Heinrihs Olberss 2,8 astronomisko vienību attālumā no Saules arī atklāja knīpu - Pallādu. Vēlāk šajā pat joslā tika atklāti vēl daži lieli objekti - Junona, Vesta, Astreja. Beigu beigās astronomi šo joslu sāka izpētīt pēc iespējas sīkāk un 20. gadsimta sākumā kopumā tika atklāti vairāk kā 300 mazu izmēru objekti, visi asteroīdu joslā. Vēl gadsimtu vēlāk - uz 21. gadsimta sākumu, kopējais izpētīto objektu skaits mērāms pāri par 670 tūkstošiem, bet nosaukumus ieguvuši vien ap 19 tūkstošiem objektu.

Te ir arī vēl kas interesants - lai arī daudzi šie objekti tiek pieskaitīti pie kosmiskajiem atkritumiem un tiem tā kā būtu jāuzturas asteroīdu joslā, tie nebūt tā neuzvedas. Ir daudzi joslas ceļotāji, piemēram, Ikars, kurš (kā leģendā) ik pa 19 gadiem ļoti pietuvojas Saulei, Eross bieži šķērso Marsa orbītu, Amūrs, Hermess, Apollons un Ganimēds šķērso gan Merkūra, gan Venēras orbītas. Ceļošana notiek, lai gan tiem vajadzētu uzvesties pavisam mierīgāk un prognozējamāk.

Teorētiķi ir arī aprēķinājuši, ka ja visu šo masu, materiālu, kas izkaisīts asteroīdu joslā, savāktu kopā, sanāktu izveidot planētu, kas izmēru zinā būtu līdzvērtīga Zemei, iespējams, pat nedaudz lielāka par to. Bet tas ir teorētiski. Tomēr, šeit arī rodas sava veida jautājums - vai tā tas nebija agrāk, pirms katastrofas, jo iespējams, tieši reiz tur riņķojoša planēta, burtiski izjuka pa sastāvdaļām, veidojot asteroīdu joslu ar tās dažādajiem, neparedzamajiem, iemītniekiem.

Par to, kas varēja kalpot par iemesliem tam, ka Faetons, mistiskā asteroīdu joslas planēta, pazuda, teikt grūti, vien varam balstītiesuz pieņēmumiem, teorijām un aprēķiniem. Pats Heinrihs Olberss (Pallādas atklājējs) izteica varbūtību, ka Jupitera un Saules gravitācijas spēku ietekmē šo planētu laika gaitā vienkārši sarāva gabalos.

Dažādas teorijas par šo bojāejas tēmu ir arī dažādos zinātniskās fantastikas darbos. 1960. gadā rakstnieks Anatolijs Mitrofanovs ("Uz desmitās planētas") izsaka varbūtību un apraksta to, ka katastrofa notikusi augstu attīstītas Faetona civilizācijas pēc. Tā centusies izmantot vulkānisko darbību, kas īpaši bijusi izteikta, jo planēta izjutusi spēcīgu Jupitera gravitācijas ietekmi, tāpat kā Saules. Planētas kodols bijis ļoti aktīvs un vulkānisms bijis viens no izmantojamiem enerģijas veidiem, tomēr, neveiksmīgs īstenojums novedis pie katastrofas.

Zinātniskā fantastika ir laba ar to, ka dažkārt teorijas tiešām nonāk saskaņā ar vēlāko realitāti. Tomēr šādu iespēju - saprāta iejaukšanās - pieļaut ir pāragri un arī pierādījumu tam nav vispār nekādu, kā vien tikai teorijas no sērijas, varbūt, iespējams.

Iespējamāka ir teorija par to, ka pirms 4,5 miljardiem gadu (500....600 miljonus gadu pēc tam, kad Saules sistēma vispār izveidojās), kosmisks ķermenis, kas izmēros bija tā kā Mēness, no kosmosa dzīlēm apciemoja Saules sistēmu un ietriecās Faetonā, sadalot to sīkos gabaliņos. Vislielākā katastrofa Saules sistēmā, bet.. arī tikai kā teorija, bez pierādījumiem, jo tik senus pierādījumus grūti atrast un vēl grūtāk - fiziski tos iegūt izpētei.

Atomkarš, planētu sadursmes savstarpēji, gravitācijas lauka ietekmes - tas viss ir iespējams, bet kā teorijas. Ļoti maz ticams, ka reiz kāds varēs droši pateikt par iemesliem un cēloņiem visam šim. Ir arī Faetona teorijas pretinieki, kas uzskata, ka planēta tur tā sakot, bijusi plānota, bet materiāls, kas arvien palicis asteroīdu joslā, nespēja sablīvēties kopā Jupitera gravitācijas pēc. Tāpēc, planēta neizveidojās miljonu gadu laikā, un viss materiāls arvien palika turpat - tā sakot, celtniecības būvbedrē.

Pie visa šī vēl var pieminēt arī kādu pavisam traku teoriju - Saules sistēmā reiz bijušas visas saules - Saule, kura arvien spīd un silda mūs, un.. Jupiters. Pirms miljardiem gadu Faetons un Marss bijušas planētas, kas atradušās Jupitera gravitācijas ietekmē un riņķojušas ap to. Uz Faetona bijusi civilizācija, kas tehnoloģiski sasniegusi ļoti augstu attīstības pakāpi. Tā spējusi kolonizēt arī blakus esošās planētas - Marsu, Zemi un Venēru. Protams, tam visam vajadzīgs bijis ilgs laiks, jo visu kolonizāciju faetonieši sākuši praktiski no nulles, radot gan atmosfēru, gan visu pārējo dzīvībai nepieciešamo. Laika gaitā Jupiters "aizsvilies", pārvēršoties par pārnovu, savos izmēros izplešoties līdz Faetona orbītai, pēcāk atkal saraujoties līdz pašreizējiem gāzveida planētas izmēriem. Procesā radītā enerģija burtiski nolija uz Faetona un sarāva to gabalos. Šī kosmiskā kataklizma atstāja ietekmi arī uz citām divzvaigžņu sistēmā esošajām planētām - tās visas tika izstumtas no to sākotnējām orbītām. Vislielākie postījumi bija uz Marsa, Zemes un Venēras. Faetoniešu radītās dzīvības formas, viss pārējais, tika iznīdēts pilnībā. Bojā aizgāja arī paši faeotonieši. Izglābās vien tie, kas tolaik bija nosūtīti ekspedīcijās uz citām zvaigžņu sistēmām - Centauru, Sīriusa utt. Pēc miljoniem gadu, kad situācija nu jau tikai vairs Saules (nevis Saules-Jupitera) sistēmā norima, viņi atgriezās un ievēroja, ka Zeme ir vienīgā planēta, uz kuras iespējams turpināt dzīvību un tās attīstību. Vēl jaunums viņiem bija tas, ka nu Zemei ir savs pavadonis - Mēness. Mēness bija viss tas, kas bija palicis pāri no viņu pašu planētas - Faetona, jo Mēnss ir tās kodols, agrākais.

Nejauši sanāk pieskarties arī Mēness rašanās mītam vai faktam. Zināms vien tas, ka pat seno maiju pierakstos ir minēts tas, ka debesīs nav redzams Mēness, tikai zvaigznes. Tāpat par to runā arī Aleksandrijas bibliotēkas galvenais pārzinis. Šādu informāciju viņš esot atradis ļoti senos (runa iet par to, ka viņš to lasījis 3. gadsimtā pirms mūsu ēras) pierakstos šādas norādes. Vēlāk gan šie senie manuskripti sadeguši ugunsgrēka laikā. Bet šeit runa iet par to laiku, kas bijis pirms Lielajiem plūdiem. Par debess jumu bez Mēness, tikai ar zvaigznēm, runā arī Diendivāfrikas bušmeņu mīti. Dažādās pasaules malās iet runa par vienu un to pašu faktu - debess bez Mēness. Bet tas bijis sen, iespējams, pirms Faetons aizgāja bojā un tā kodols kļuva par Mēnesi mums. Iespējams, iespējams nē, bet skaidrs - Mēness skan, kā zvans... par to ir daudz faktu. Bet par to citreiz.

Kosmonautu aptieka

foto: youtube.com

Mūsdienu bērni reti kad vairs sapņo kļūt par kosmonautiem. Tas vairs nav tik eksotiski kā savulaik. Tomēr ar visu eksotiku un popularitāti ir arī lietas, kas nebūt nav tās patīkamākās. Jā, pirms došanās prom no mūsu planētas viņus visus rūpīgi appēta, iztausta, pārbauda uz to un šito, bet neviens nav pasargāts no ikdienišķām slimībām - saaukstēšanās, iesnām, klepus vai traumām un lūzumiem. Uz Zemes tas viss ir vienkārši - tuvākā slimnīca vai traumpunkts, bet kosmosā - pašam jātiek galā, ātros neizsauksi. Kā tad tur viss notiek?

SKS (Starptautiskā Kosmosa Stacija) svinot savu 15 gadu pastāvēšanas mirkli tika ierauts sava veida pētījumā. Amerikāņu pētnieku grupa, kuru vadīja Virdžinija Voltringa, veica datu apkopošanu, izpēti un izzināšanu par jautājumu "Kosmonautu slimības un ārstēšana lidojuma laikā". Kopumā tika izmantoti dati par 24 dažādiem kosmonautiem - 20 vīriešiem un 4 sievietēm. Vidēji ikviens no pētījumā iekļautajiem cilvēkiem kosmosā pavadīja 159 diennaktis. No visiem apsekotajiem indivīdiem tikai divi vīrieši un viena sieviete neizmantoja pilnīgi nekādus medikamentus.

Dati, kas izmantoti pētījumā, ņemti no oficiālajiem pierakstiem jeb žurnāliem, kā arī no protokoliem kas sastādīti slēgta tipa konferencēs (tās notiek pēc katras kosmiskās ekspedīcijas beigām).

Visvairāk sūdzību kosmonautiem bija par muskuļu un locītavu sāpēm, ko var definēt kā sekas pēc dažādiem sasitumiem un sastiepumiem esot bezsvara stāvoklī. Kā zāles galvenokārt tika izmantots ibuprofēns (73% gadījumu locītavu sāpju sakarā un 70% muskuļu sāpju gadījumā). To pašu ibuprofēnu astronauti lietoja arī tad, ja sāpēja galva (parasti galvassāpes ir ierasta lieta, jo SKS elpojamais gaiss ir ar diezgan lielu ogļskābās gāzes īpatsvaru plus ir jūtamas spiediena izmaiņas). Citkārt pie galvassāpju novēršanas līdzekļiem minams arī ierastais aspirīns un paracetamols. Ikdienišķas lietas, tāpat kā uz zemes.

Otrajā vietā veselības problēmu sarakstā ierindojas dažādas ar ādu saistītas kaites - izsitumi vai dažādas sēnītes tipa saslimšanas. Šādas kaites tika reģistrētas četriem astronautiem. Dīvaini vien ir tas, ka četriem cilvēkiem šādi saslimšanas gadījumi reģistrēti 46 reizes un pārsvarā visi mēģinājumi ārstēt vai kaut kā uzlabot situāciju beigušies ar vienu un to pašu diagnozi - "Izsitumi nepazūd" (kā tas dokumentēts protokolos). Acīmredzot, pieņēmums ka kosmosā ierastās slimības uzvedas citādāk, tomēr šeit uzskatāmi pierāda savu patiesību. Vēl tiek minēts tas, ka dažiem ekipāžas dalībniekiem ādas saslimšana bijusi alerģiska tipa, un tie lietojuši dažādus antigistamīna preperātus.

NASA specializētajā medicīnas centrā ir dati, kas liecina par to, ka pusgads kosmosā nozīmē to, ka cilvēka āda zaudē 20% savas struktūras (jeb paliek plānāka). Iespējams, ka ādas saslimšanas ir tieši saistītas ar šo efektu, bet tieši tas pagaidām vismaz nav saistīts.

Pa cik SKS atrodas kosmosā, aptuveni 360 km augstumā, tur nepastāv tādas ierastas lietas kā diena un nakts. Gaišs visu cauru gadu. Tas savukārt rada problēmas ar miegu. Izpētīts un secināts tika tas, ka vidēji astronauti guļ 5....6 stundas diennaktī, kas pie viņu darba apjoma un vispārējās situācijas, ir ļoti, ļoti maz. Izjauktais dienas/nakts ritms savukārt rada miega badu, un lai aizmigtu liela daļa astronautu ir bijuši spiesti lietot miegazāles. Šeit kā vispopulārākās var minēt zolpidēmu un zaleplonu, citkārt arī zāles kas satur maltonīnu - vielu, kas palīdz organismam pieturēties pie diennakts ritma. Kas attiecas uz statistiku šajā jomā, tad 17 no 24 apsekotajiem lietojuši miegazāles.

Pētījums beigu beigās lika secināt jau to, ko daudzi sen saprata un zināja - atrašanās ilgtermiņā bezsvara stāvoklī neko labu organismam nedod. Pakāpeniski notiek muskuļu atrofija, kaulu struktūra izmainās (tie paliek trauslāki un mazāk uzņēmīgi pret fiziskām slodzēm, iedarbībām), tāpat rodas problēmas ar imūnsistēmas un sirdsdarbību. Vēl var minēt arī to, ka visu laiku atrodoties slēgta tipa telpā, komunicējot ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem visu laiku, beigu beigās rada dažādas sociāla tipa problēmas un depresiju kā vienu no galaiznākumiem. Ņemot vērā visu šo var secināt tikai to, ka lidojumiem ilgtermiņā mūsu organisms nav paredzēts. Tāpēc ceļošana līdz tuvākām zvaigznēm atkal jāpārceļ nedaudz tālākā nākotnē, kad ceļošana būs iespējama ar ātrumiem, kas tuvi gaismas ātrumam vai... pat ātrāki par to.

Divas Saules debesīs

foto: universetoday.com

Procesi, kas notiek citviet kosmosā, liekas mūs ietekmē maz. Tomēr tā nemaz nav. Pastāv iespēja, ka kādudien mūsu debesīs būs divas Saules, nevis tikai viena, kā to esam pieraduši redzēt visu savu apzināto dzīves ciklu. Iemesls - Betelgeizas bojāeja.

Betelgeiza ir vienkārši neiedomājama izmēra zvaigzne, kas atrodas Oriona zvaigznājā. Lai arī attālums līdz tai ir 640 gaismas gadu, tās bojāeja var mums nest virkni nepatīkamu notikumu. Protams, par to, kad un vai tas notiks, ir daudz pieņēmumu, jo gaisma, kas no tās nāk, ir pietiekami veca lai mēs varētu spriest par pašas pārnovas likteni. Tiek lēsts, ka tās rotācijas ass nav vērsta uz Zemi un ka tās sprādizens neapdraudēs dzīvības pastāvēšanu uz Zemes, bet... tie ir tikai matemātiski skaitļojumi un novērojumu virkne, bet patiesos mērogus un sekas prognozēt ir pagrūti, jo ir daudz faktoru, kas netiek ņemti vērā un par kuru eksistenci mēs nemaz nenojaušam (līdzīgi kā neizskaidrojamais zondes paātrinājuma efekts šad tad).

Ir arī skaista leģenda, kas stāv aiz vai pirms visa šī. Sen senos laikos, netālā galaktikā notika varenais titānu un dievu karš. Dievu vadonis - Zevs, šajā masveida kaujā guva virsroku un zaudējošos titānus ieslodzīja Tartaras dzīlēs. Varenākajam no titānu vidus - Atlasam, Zevs piesprieda citu sodu: mūžīgi mūžos viņam bija lemts uz saviem pleciem turēt debesis, bet septiņas viņa meitas kļuva par izstumtajām, kurām nebija ne mājas, ne arī kādas aizsardzības pret skarbo visumu. Drīz pēc Atlasa sodīšanas viņa meitas sāka vajāt Orions - mednieks, kurš bija Poseidona, jūras valdnieka, dēls.

Atlasa meitas izmisumā devās pie Zeva un lūdza tam palīdzību. Zevs apžēlojās un pārvērta tās Plejādes zvaigznājā (Sietiņš debesīs, Vērša zvaigznājā, īpaši ar neapbruņotu aci redzamas septiņas zvaigznes). Lai Atlasa meitas nejustos apdraudētas arī turpmāk, pats vajātājs - Orions, arī tika pārvērsts zvaigznājā. Nonākot debess jumā, Orions uzreiz sevi apkāra ar dārglietām: uz labā pleca uzlika sev rubīna akmeni - Betelgeizu, jostā iekāra trīs spožus dimantus - Alnitaku, Alnilamu un Mintaku. Par kāju aprocēm viņš arī neaizmirsa - tās ieguva Rigela un Saifa dimantus (spīdekļus).

Neskatoties uz to, ka visas šīs zvaigznes ir spožas un ļoti izteiksmīgas debess ziemeļu pusē, astronomi un pētnieki vairāk nodarbojas tieši ar Betelgeizas izpēti.

Un ne velti, jo tiešām, šī zvaigzne ir ļoti savdabīga. Sarkanais milzis nonācis nu tiktāl savā zvaigznes dzīves ciklā, ka atrodas uz nāves robežas. Degvielas daudzums, ko tas spēj izmantot, tuvojas 0 atzīmei, kas nozīmē, ka nenovēršami notiks supersprādziens. Ir vēl daudz citas nianses, ko der pieminēt, ja aplūko tieši šo zvaigzni.

1920. gadā Betelgeiza bija pirmā no zvaigznēm (neskaitot Sauli), kurai tika reģistrēts diametra mainīgums. Drīz vien pēc tam tika noskaidrots ka diametrs šai zvaigznei mainās: vienu brīdi tā pēc izmēriem atbilst Saulei, citreiz izplešas līdz Marsam, citreiz līdz Jupiteram. Secināts tika fakts - Betelgeize ir pulsējoša tipa zvaigzne, kurai ir nepareiza un asimetriska forma. Astrofiziķi nespēj īsti pateikt, vai tā ir vai nē, bet ir pieņēmumi, ka viņai ir sava veida kompanjons, kurš paslēpts milzīgajā gāzes mākonī, kas aptver pašu zvaigzni. Gāzes apvalka, mākoņa pēc to nevar pamanīt, un tieši šis sava veida kompanjons, tuvējais draugs, ir tas, kas atbildīgs par to, ka zvaigznei ir nepareiza forma un tās izmēri patstāvīgi mainās.

Astronomi runājot par šo zvaigzni ļoti bieži izmanto vārdus "iespējams, varbūt". Ja runā par attālumiem, no Saules līdz Betelgeizai, tad arī šeit jālieto dažādi cipari; attālums ir vai nu 420 vai 650 gaismas gadi. Konkrēti cik - neviens nepateiks. Astronomiem šādas variācijas nebūt nepatīk, bet... ko darīt. Arī par masu un zvaigznes rādiusu runāt konkrēti nevar. Masa var būt robežās no 13 līdz 17 Saules masām, bet rādiuss svārstās no 900 līdz 1200 Saules rādiusiem. Tā vien liekas, ka konkrētus ciparus šai zvaigznei dot nevarēs... vismaz tās dzīves ciklā.

Astronomi skaidri apjauš tikai to, kāds liktenis to gaida. Neskatoties uz to, ka tā ir ļoti jauna zvaizne - aptuveni 10 miljonus gadu veca, tās dzīves cikls jau ir pie beigām. Skaidrojums tam esot gana vienkāršs - tā izmanto savu degvielu tūkstošreiž ātrāk nekā mūsu Saule. No tā arī visas dinamiskās sekas un nepastāvīgums.

Visām zvaigznēm ir viens un tas pats dzīves cikls - tās eksistē kamēr tām pietiek enerģijas. Uz tās notiekošie kodoltermiskie procesi pārvērš ūdeņradi hēlijā. Kamēr zvaigznei pietiek ūdeņraža, tā dzīvo, kolīdz tas beidzas - zvaigznei pienāk beigas, jo zvaigznes kodolā tiek izjaukts hidrostatiskais līdzsvars. Tas savukārt rada izplešanās faktoru - tā izaug savos izmēros, citkārt pat tūkstošiem reižu, tādejādi iznīcinot (jeb apēdot) sev tuvumā esošās planētas, zvaigznes. Tas notiek ar visām zvaigznēm un reiz notiks arī ar mūsu Sauli (aptueni pēc 3..4....vai 5 miljardiem gadu, grūti teikt).

Kad zvaigzne pārstrādā pēdējo ūdeņraža molekulu, kodoltermiskais cikls apstājas, zvaigzne izplešas, bet tās kodols saraujas sīkā punktā. Notiek tā sauktais gravitācijas sabrukums, kura rezultātā ļoti ātri (pēc Zemes laika izmēriem vien pāris mēnešos) tā pārvērtīsies par ļoti spilgtu, bet sīku, balto punduri. Pēc vairākiem miljoniem gadu šis sīkais punduris atdzisīs un kļūs par tumšo punduri, kas pēc savas struktūras būs ļoti ciets un blīvs. Agrāko spīdekli tajā varēs vien atpazīt pēc gravitācijas un masas izteiksmēm.

Tā tas notiek ar lielāko daļu parasto zvaigžņu, kas savu dzīvi izbeidz pēcvienota scenārija. Betelgeiza nav parasta zvaigzne, tāpēc astronomi domā, ka tās dzīves beigas nebūt nebūs pēc ierastā scenārija. Vairums astronomu uzskata, ka tad kad pienāks Betelgeizas beigas, notiks viens varens sprādziens, kura rezultātā viņa pārvērtīsies par supernovu (pagaidām to uzskata par pārnovu). Uz Zemes tolaik dzīvojošie varēs baudīt ļoti spilgtas naktis, jo gaisma no tās neizzudīs vairāku nedēļu, iespējams mēnešu garumā. Pēc tam Betelgeiza kļūs par spīdošu gāzveida vidi, un tās gaisma būs tikpat spēcīga kā pašlaik var novērot pilnmēness naktī spīdošu Mēnesi. Tikai tā spīdēs visu laiku, nepārtraukti.

Tomēr, viss ir tikai no sērijas "varbūt, iespējams", jo par Betelgeizu runāt konkrēti nevar. Iespējams, ka savas masas, izmēru, pulsācijas un nepastāvīgās dabas pēc tā nekļūs par balto punduri bet uzsprāgs. Šeit jāpieiet no teorijas aspekta. Proti, ūdeņradis kodoltermiskās reakcijas laikā tiek pārvērsts par hēliju, bet zvaigznes dzīlēs var notikt arī citi kodoltermiskie procesi līdztekus galvenajiem. Brīdī kad hēlija masa zvaigznes dzīlēs kļūst pārāk liela, kodols var neizturēt sav pašmasu un sāk sarauties. Procesā radīta temperatūra var pārvērst tur esošo hēliju ogleklī, oglekli skābeklī, skābekli kremnijā, kremniju dzelzī. Lieki teikt, ka visu šo pārvērtību starpā izdalās neaptverami daudz enerģijas.

Procesa galarezultātā zvaigznes centrā rodas jauns dzelzs kodols. Tas izplešas līdz tam brīdim, kad pieaugošais gravitācijas spēks neizjauc to veidojošo elementu atomu struktūru. Elektroni, kas riņķo ap elementa (daļiņu) kodoliem gravitācijas iedarbībā tiek saspiesti uz atoma kodola virsmas, pārvēršot tos no protoniem neitronos. Tajā brīdī pārstāj eksistēt atomi kodolā, paliek tikai neitronu kodoli, kas izmēros ir miljoniem reižu mazāki. Ķēdes reakcijā samazinās arī paša kodola izmēri (miljoniem reižu). Starp kodolu un zvaigznes iekšējo gāzveida masu veidojas vakuuma slānis. Gravitācijas ietekmē daļinām jākrīt uz kodolu, bet tur esošais neitronu kodols tās atgrūž, krist tām nav kur. Visu procesu caustrāvo milzīgs temperatūras un enerģijas daudzums. Procesu kulminācija - sprādziens, kad ap kodolu esošais gāzes mākonis vienkārši uzsprāgst, kļūstot par supernovu. Tas ir viens no iespējamiem variantiem. Vai un kad tas notiks - neiespējami spriest, kā arī vai tiešām scenārijs būs šāds. Bet tiek pieļauta iespēja, ka supernovas rašanās ir daudz reālāka par citiem iespējamiem scenaŗijiem.

Vai mēs to redzēsim? Iespējams, jo Saules sistēma atrodas nedaudz atšķirti no citām zvaigžnu kopuma sistēmām. Mēs patiesībā, esam tā kā starp divām Piena Ceļa zvaigžnu kopuma spirālēm. Tāpat arī līdz mūsu galaktikas centram ir ļoti patālu - 32 660 gaismas gadi. Esam par tālu, lai šādi supernovu procesi būtu novērojami ar neapbruņotu aci. Tomēr, tas arīdzan ir labi, jo tas savukārt nozīmē to, ka jo tālāk no sprādziena, jo tā sekas mūs var ietekmēt daudz mazāk.

Tomēr vēsturē ir dokumentēti šādi gadījumi, kad novērojumus varēja veikt, piedevām bez speciālas tehnikas. Tālajā 1054. gadā ķīniešu un arābu astronomi novēroja supernovas sprādzienu Vērša zvaigznājā.

Satraukties nav pamata, jo tāpat šos procesus mēs ietekmēt nevaram. Skaidrs tikai ka Betelgeizas beigas ir pavisam tuvu, to parāda pēdējo 10 gadu pētījumi un novērojumi. Novērot un izbaudīt - lūk ieteikums!

Marsa apguves iespējas

foto: wikipedia.org

ASV prezidents Džordžs Bušs savulaik nāca klajā ar ļoti tālejošiem plāniem saistībā ar Marsu. Ambīciozais projekts paredz arī pilotējamu lidojumu turp (bet vai atpakaļ - noteikti nē). Pēc šī detalizēti ieskicētā plāna līdz 2030. gadam ir jāveic visi sagatavošanās darbi, tajā skaitā zinātniski pētnieciskais darbs, konstrukciju izstrāde un sagatavošana, nesējraķetes sagatavošana, paša kosmiskā kuģa, kā arī pilotējamā moduļa izstrāde. Pāris vārdos aprakstot šo visu, grūti aizdomāties par darbu apjomu, kas tajā visā jāiegulda un izmaksām. Tomēr, kosmosa apguve notiek un to apturēt neviens nevēlas. ASV jau tāpat ir ieguldījusi milzīgus līdzekļus Marsa izpētei un robotizētas izpētes tehnikas nosūtīšanai turp. Tolaik kas Bušs jaunākais tā sakot, prezentēja šo ideju-plānu, viss izskatījās cerīgi, bet gadiem ejot, cilvēce saprata, ka tomēr apgūt it kā netālu planētu nebūt nav tik vienkārši, viegli un lēti. Ir daudz traucējošu un daudz neparedzamu faktoru, ar kuriem cilvēks, tehnika, var saskarties ceļā turp un jau esot tuvmā vai pat uz Marsa.

Protams, arī Padomju savienības plānos jau izsenis Marss ir bijis kā viens no apguves punktiem. Marsa apceres domas Padomijā aizsākās jau pagājušā gadsimta 60tos gados, kad 1964. gadā Koroļovs Hruščovam piedāvāja projektu ekspedīcijai uz Marsu. Nevar vainot tālaika cilvēku ambīcijas, jo tās vienmēr ir visiem bijušas augstas, bet tehnoloģiskais faktors no augstumiem cilvēku nolaida atpakaļ uz Zemes, tā to pierāda vēsture, jo arvien neviens uz Marsa vēl nav izkāpis.

Toreizējais projekts bija tiešām grandiozs - nesējraķete H-1 nogādā uz Marsa divus, iespējams pat trīs, cilvēkus. Tolaik cilvēki sapņoja grandiozāk un plāns paredzēja arī kosmosa pirmatklājējus nogādāt atpakaļ uz Zemes. Kā alternatīva bija patstāvīgas bāzes vietas izveide uz Marsa. Abas ieceres bija labas, īstenojamas, vismaz tā likās tā laika cilvēkam.

Spiegošana un izpēte valstu (ASV un PSRS) starpā nobremzēja PSRS projektu, jo ASV ieguldīja Apollo programmā tādus līdzekļus, kas vairākkārt pārsniedza PSRS budžetu šajā jomā. Hruščovs tolaik esot ne pajokam sadusmojies, uzsitis kulaku galdā un aizliedzis Koroļovam nodarboties ar Marsa projektu, liekot visus spēkus ieguldīt Mēness apguves programmas īstenošanā. Laikam jau šī plānu maiņa atstāja lielu iespaidu uz visu PSRS toreizējo kosmosa programmu, jo pārslēgties no viena projekta un pielāgot tehniku otram, bija pagrūti. Tā PSRS zaudēja Mēness apguves sacīkstes, kolīdz 1969. gadā ASV kosmonauti izkāpa uz Mēness. Nākamais PSRS vadonis - Brežņevs nolēma nepieļaut priekšgājēja kļūdas un centās īstenot tuvējā kosmosa apguvi ar zondēm, visus padomijas kosmonautikas spēkus virzot uz projektu "Dimants", kas savā būtībā bija vairāk uz militāro, nevis civilo, orientēts plāns.

Grūti teikt, kā būtu Koroļovam gājis, ja viņam ļautu īstenot Marsa projektu. Skaidrs vien tas, ka viņam šī ideja radās jau 1960. gādā, un pēc plāna Marsa apguvei vajadzēja īstenoties jau 1976. gadā. Ja vien... ja vien. 1976. gadā tad, tīri teorētiski, pēc plāna uz Marsa būtu izkāpis cilvēks. Visas skices, plāni, aprēķini bija ļoti rūpīgi un detalizēti, kas varēja garantēt arī izdošanos. Iespējams. Kā nu būtu bijis, grūti teikt. Koroļovs savos plānos arī aptvēra tādas nianses kā Mēness kolonizāciju un patstāvīgas bāzes izveidi tur, Marsa pavadoņu Deimosa un Fobosa apguvi. Plāni tik tiešām bija grandiozi, bet acīmredzamā aukstā kara ietekme izdarīja savu.

Pēc sakāves Mēness sacīkstēs, PSRS ilgi nevarēja atgūties. Jā, bija daudz dažādu veiksmīgu lidojumu uz Mēnesi, lai iegūtu grunts paraugus - zondes arī atgriezās ar tiem; bija arī īstenoti tādi projekti kā "Burāns" un "Mir", bet patiesībā, ir daudz arī tādu projektu, kas beidzās nesekmīgi. Marsa sakarā vien aptuveni 20 projekti beidzās nesekmīgi. Pēdējie smagākie triecieni Krievijas kosmosa apguves programmas ietvaros bija divu automatizēto starpplanētu staciju pazaudēšana - "Mars-96" un "Fobos grunt".

NASA kopīgi ar EKA (Eiropas Kosmosa Aģentūra) cenšas īstenot projektu "Eksomarss" (Exomars), kas ir diezgan grandiozs projekts ar vairākpakāpju secību. 2016. gadā uz Marsu tika nosūtīta orbitālā  zonde "Šiaparelli" (Schiaparelli), plāna otrajā fāzē 2018. gadā turp tiks nosūtīts robotizētais izpētes aparāts "Exomars Rover".

Kā redzam, plāni šodien ir daudz piezemētāki gan ASV, gan Krievijas izteikumos. Protams, šie ir tikai oficiālie plāni, bet tāpat - vairs nav tā mēroga, kāds tas bija pagājušajā gadsimtā, kad cilvēki sapņoja vērienīgi. Iespējams, zināšanas un saprastie fakti pēdējos 50 gados devuši savu - piezemētību un vēlmi īstenot nedaudz, bet īstenot, nevis projektu atcelt vai nosūtīt metāllūžņos. Tomēr, apguve notiek, kaut maziem soļiem, bet notiek. Ir tak teiciens, ka jebkurš ilgs, garš ceļojums sākas ar pirmo soli - kaut vai maziņu, bet soli.

Magnētiskais dzinējs bez degvielas

foto: iflscience.com

Lai arī pēdējos gados mums liekas, ka tehnoloģiskais progress iet uz priekšu lieliem soļiem, būtībā, nekas tamlīdzīgs - auto dzinēji arvien ir tie paši, kas 20.gadsimta sākumā jeb izgudrošanas brīdī, arī elektrības izmantošanas veids palicis vecais utt. Viss jaunais rodas no vecā, vai labi aizmirstā. Mūžīgais dzinējs ir viens laba piemērs, kas parāda to, ka būtībā līdz tuvākajai citai galaktikai, mums nenonākt nekad.... vai arī nonākt?

Magnētisms un dzinēji būtībā tiek saistīti ļoti un ne velti, jo viens papildina otru un bez viena nav otra, nākotnes tehnoloģijās. Noslēpums jeb viltība ir tajā, lai magnētisko lauku (starus) neizlaistu no kodola vides jeb faktiski, magnētiskais lauks paliek tikai un vienīgi pašā ierīcē, kas to izstaro. Vienkāršāk, vēl, sakot, ja piemēram, monēta izstaro un rada magnētisko lauku, tad to var izmantot šajā tehnoloģijā tikai tad, ja tiek ierobežots magnetiskā lauka darbības lauks, to saglabājot tikai monētas apveidos un nekur tālāk, ārpus tās. Principā, mistisks veids, bet tiek radīta enerģija, lai arī šis princips ir pretrunā ar pamattēzi, kura vēsta, ka magnētiskajam laukam tikai esot ārējā kustībā, tiek saglabāts impulss (bez kura nekas nenotiek).

Šis atklājums nedaudz vēlāk sadalīja zinātnisko pasauli divās daļās: vieni, kas šim fenomenam un faktam tic un vēlas to attīstīt un izmantot un, protams, tajos, kas to uzskata par blēņām, lai neteiktu vairāk. Jāsaka, ka abām pusēm ir savi argumenti, spēcīgi, lai nosliektos vienā vai otrā virzienā. Pirmkārt, tehnoloģija it kā ir, eksistē, tās būtību pierāda jūtīgas novērotājierīces, bet.... BET lieta tāda, ka šis spēks, izmantojamais, kas var tikt nodots dzinējam ir ļoti minimāls. Mikroskopisks spēks tādai nozarei kā aeronautika neko nedod, jo tā izmantošana sākotnēji jau ir bezjēdzīgs naudas un cilvēkstundu tērēšanas pasākums. Bet... atkal BET. NASA fiksēja spēku, kas mērāms 0.4 ņūtoni uz vienu kilovatu. Ar šādiem dotumiem NASA zonde New Hirozonts līdz Plutonam tiktu nogādāta vien pusotra gada laikā pretēji mūsdienu tehnoloģijām, kas to turp nesa vairākus gadu desmitus.

Ne reizi vien zinātnē ir bijuši gadījumi, kad pētnieki paļaujas uz mērījumiem un iegūtajiem datiem, bet izrādās, ka tie ir vienkārši kļūda vai izdoma, un realitātē nekādu datu nemaz nav. Ir vienkārši nekas. Lai šoreiz nepieļautu tādu pašu kļūdu, pētījums tika atkārtots un atkārtots, lai pārbaudītu, vai tiešām šāda tipa tehnoloģija spēj strādāt ar atdevi.Vācijas aerokosmiskajā inžeriertehniskajā centrā to arī centās noskaidrot. Pētījums tika ļoti rūpīgi sagatavots, lai nepieļautu nekādu ārēju iedarbību vai kļūdas un agrāk vērā neņemtus procesus, ietekmes jomas. Tomēr, lai cik rūpīgi tas tika sagatavots, rezultāts viens un tas pats - dzinējs darbojās, atdeve bija, bet izskaidrot šos procesus loģiski tā arī nevienam neizdevās arvien. Piedevām, tika novērota vēl kāda nianse, kas daudzus pārsteidza vēl vairāk - dzinēja jauda turpināja par sevi likt manīt pat tad, kad dzinēju pašu izslēdza. Neliels skaidrojums tam var tikt rasts tajā faktā, ka siltuma efekts turpina dot nelielu enerģijas lādiņu dzineāj darbībai tam esot pat izslēgtam, taču arī šie pieņēmumi pagaidām paliek tikai minējumu un teoriju veidā. Īsta skaidrojuma šim fenomenam un dzinējam arvien nav.

Protams, daudziem tas viss liekas bezjēdzīgs laika tērēšanas veids, bet, ja atceras dažus zinātnes brīžus, kas jau iepriekš vēsturē notikuši un turpmākos notikumus, pasākums pārvēršas interesantā ceļojumā nezināmā virzienā ar iespēju uzzināt ko jaunu, nu kaut kad, drīz. Te jāmin tas, ka jau 19. gadsimtā amerikāņu žurnālā American Journal of Science fiziķi Alberts Maikelsons un Henrijs Morlijs publicēja eksperimenta aprakstu, kas savā būtībā bija tikpat fenomenāls kā šis. Šie pētījumi noveda pie tā sauktā "ētera krīzes" fakta un vēl vēlāk šo darbu iespaidā radās relativitātes teorija. 20. gadsimta sākumānotika eksperimenti ar beta sairšanas faktu, kas savā būtībā arī bija uz robežas ar fantastiku, jo savā būtībā krasi bija pretrunā ar enerģijas saglabāšanas principu. Laika gaitā zinātne spēja izskaidrot loģiski visus šos fenomenālos, tolaik, procesus.

Žils Verns jau vēl pirms tehnoloģiskā laikmeta, izteica pieņēmumu, ka cilvēks spēs ceļot uz jebkurām zvaigznēm izmantojot kuģus, kas būvēti ar dzinēju, kam pamatā kalpo bura-spogulis, kas savāc un atstaro fotonus (nemirstīgās daļiņas kosmosā). Tādejādi, teorētiski tika pieļauts veids, kā ceļot ar ātrumiem, kas tuvināmi gaismas ātrumam. Tolaik tas viss bija un vēl arvien paliek zinātniskās fantastikas veidā, bet cilvēks savos darbos tuvojas šim sliksnim, kad no izdomas tas kļūs par taustāmu un izmantojamu lietu.

Buras-spoguļa tehnoloģija teorētiski ir ļoti perspektīva, bet atkal ir bet: lai šāds kosmosa kuģis būtu darba atdeves spējīgs jeb citiem vārdiem - spētu pārvietoties, vajadzīgas buras, kuru viens kvadrātmetrs svērtu ne vairāk kā 0.1 gramu. Ilgu laiku šie aprēķini neļāva virzīties nevienā virzienā, līdz Kalifornijas universitātes pētnieks Filips Lubins nepiedāvāja izmantot buras daudz mazākos izmēros, bet gaismas starus uz tām fokusēt ar lāzeru. Tad buru izmērs samazinās, bet lāzers pastiprina gaismas koncentrāciju. Piedevām, Lubins šo teoriju izvirzīja jau tālajos 1970tos gados, kad lāzera tehnoloģijas un jauda bija ļoti niecīga. Mūsdienās izmantojot šo pieņēmumu ir teorētiski iespējams nosūtīt 10 tonnīgas zondes Saules sistēmas ietvaros. Bija atkal BET BET - toreizējie aprēķini matemātiski pieļāva iespēju pārvietoties ar šo tehnoloģiju, tomēr lāzera izmēri un nepieciešamais enerģijas daudzums bija pārāk liels. Lai zonde turpinātu kustību, vajadzētu lāzerus, kuru toreizējais saules bateriju barojošais lauks būtu nepieciešams vairāku tūkstošu kilometru izteiksmē. Un tiem visiem, gan lāzeriem, gan saules baterijām būtu jābūt Zemes orbītā. Teorētiski iespējama, bet praktiski nerealizējama tehnoloģija - vismaz tolaik, 1970tos. Bet faktisku iespēju un pārliecību tas deva, kas nozīmēja, ka šīs idejas un tehnoloģijas tika attīstītas tālāk, vien risinot galvenās problēmas - enerģija un izmērs.

Ceļot starp zvaigznēm arvien ir un paliek cilvēcessapnis. Zinātniskās fantastikas darbos ir kosmosa kuģi, kas kustas izmantojot saspiestās telpas efektu: kuģa priekšpusē kuģis saspiež telpu (tehnoloģija, kad tiek izmantota negatīvā enerģija) un aiz sevis to atkal it kā atgriež tās sākotnējā formā/veidā. Pats kuģis šī efekta centrā atrodas tādā kā burbulī. Visa ideja bija ļoti grandioza un lieliska, tikai atkal tas pats vecais BET un enerģijas faktors. Izmantojot šādu kosmosa kuģi, kura izmērs būtu ap 200 metriem, veiksmīgi virzītu pa kosmosa plašumiem, vajadzētu tādu enerģijas apjomu, kas cietās degvielas izteiksmē svērtu tikpat cik Jupiters. Atkal - skaista teorija, bet viss atduras tajā, ka nepieciešamās enerģijas apjoms ir pārāk prasīgs un to pārvarēt nav iespējams. Vai arī ir? Šeit var pieminēt tehnoloģiju, kurai dots apzīmējums EmDrive. Laiks mainīja uztveres veidu un tehnoloģiju, un NASA nu jau teorētiski ir pierādījusi, un arī praktiski, eksperimentu veidā, ka šāda tehnoloģija ir iespējama un enerģijas apjomi jau nu ir daaaaudz mazāki, jo uz doto brīdi tiek izslēgts negatīvās enerģijas (virzītājspēka) faktors.

Visas teorijas ir labas un tām ir vieta būt. Cerams, ka vien cilvēce tās attīstīs un radīs ko jaunu, jo citādāk, mēs arvien vēl pārvietojamies uz iekšdedzes dzinējiem, kuri tika radīti 1807. gadā (nejaukt ar Forda izgudrojumu 20.gadsimta sākumā; masveida ražošanas fakts gan notika tad). Bet ir vēl daudz jautājumu par to, kas būs kad cilvēks sasniegs zvaigznes, tuvākas un tālākas un vai to, ko mēs tur atradīsim, mums tiešām vajag? Vai arī pats fakts par to, ka kosmosu, tuvāku un tālāku, mēs pazīsam vairāk nekā paši savu planētu, bet jau raujamies tur - nezināmajā. Protams, vēlme izpētīt vienmēr ir bijis virzītājspēks progresam, bet tas robežojas ar pārgalvību un neveiksmēm. Piemēram var teikt to - cik cilvēku aizgāja bojā pirmajos jūrasbraucienos un cik vietējo tika nogalināti (eiropiešu slakteri un konkistadori). Vai mēs esam izauguši no tā, kādi bijām reiz? Vai esam palikuši iejūtīgāki pret citiem ,dabu, sevi? Nē. Vēlme iegūt, valdīt un finansiāli augt - virza, bet... kurp?

Mīti par komētām

foto: mshanken.com

Komētas ir skaistas debesu ceļotājas, vai ceļotāji... grūti teikt. Laikam jāvadās no vispārinājuma, nepiesaistot tās nevienam no dzimumiem, tā būtu ērtāk. Ir daudzi mīti, kas saistās ar tām un ap tām. Par dažiem no tiem varēšu pastāstīt sīkāk.

• Senatnē komētu parādīšanās tika saistīta ar dažādām māņticībām un pareģojumiem, kas neko labu beigu beigās nenesa. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir Romas imperators Nerons, kurš Galileja komētas parādīšanos tulkoja kā savu drīzu bojāeju un... lika nogalināt visus savus iespējamos pēcnācējus. Vēl var pieminēt pāvestu Kalikstu III, kurš komētu uzskatīja par sātanu, un centās to visādi izslēgt... no baznīcas... jā, tieši tā, komētu izslēgt no kristietības. Ir arī tie, kas komētas parādīšanos tulkoja labvēlīgi. Tā piemēram, Viljams Iekarotājs Galileja komētas parādīšanos 1066. gadā uzskatīja par zīmi, tā sakot, no augšas, burtiski, un domāja, ka tādejādi tiek parādīts tas, ka viņa karadarbība būs sekmīga. Vadoties no tā, viņš iebruka Anglijas teritorijā. Tuvāk mūsdienām cilvēki palika nedaudz, nedaudz prātīgāki. 1909. gadā radās teorija, ka komēta, pietuvosies Zemei un uzsprāgs, aiz sevis atstājot "jautrās gāzes" mākoni. Daudzi to uztvēra burtiski un noticēja šai... teorijai, jo gadu vēlāk Eiropā un arī ASV aizsākās diezgan būtisks "tusiņu" laiks, grandiozu tusiņu laiks. Sprādziens nenotika, visi palika dzīvi un... veseli, bet izpriecas turpinājās uz urrā. Patīkamas māņticības, ne?
• Kosmosā komētas kustības ātrums samazinās, piedevām ļoti. Tie var būt daži simti, pat daži desmiti metru sekundē. Jo tā nonāk tuvāk zvaigznei (Saulei), jo tās ātrums pieaug. Tuvākos izmēros runājot - par Sauli, tas ir tā, ka ja tālā kosmosā pa savu orbītu komēta kustas kā gliemezis, tad Saules tuvumā tās ātrums jau ir ap 40 kilometriem sekundē. Lai kā negribētos piesaukt loģiku, bet grūti bez tās: ja komēta kustēsies ļoti lēnu, Saules gravitācija to pievilks un tā aizies bojā/izzudīs.
• Arī komētām ir ierobežots dzīves cikls. Iik reizi palidojot garām kādai zvaigznei, piemēram, Saulei, tā zaudē daļu no savas masas. Beigu beigās, šāda apriņķošana samazina tās izmērus ļoti būtiski un jo biežāka apriņķošana, jo tā paliek arvien mazāka un mazāka un var gadīties, ka tā vairs neatgriežas vai arī esot tās tuvumā, vienkārši eksplodē. Šo un vēl daudzu faktoru pēc, ir ļoti grūti konkrēti pateikt, cik ilgs būs konkrētas komētas dzīves cikls. Bet acis tās priecē ļoti, ne tā!?
• Komētu atklāšana un pamanīšana nebūt nav viegla. Tiek lēsts, ka vien mūsu Saules sistēmā to skaits var būt vairāk imiljoni. Grūti teikt, jo novērotas tiek lielākās, potenciāli bīstamākās mūsu planētai, bet arī to novērošana daudzkārt tiek apgrūtināta dažādu aspektu pēc, kas notiek kosmosā un kurus mēs ietekmēt nekādīgi nevaram.
• Iespējams, ka tieši komētas atnesa uz Zemi dzīvību. Par pamatu šādam apgalvojumam ir kosmiskās zondes iegūtie dati no komētas Wild 2 jau 2009. gadā. Komētas astē esošo daļiņu analīze parādīja, ka tās sastāvā ir glitīns (aminoskābe). To uzskata par būtisku faktoru olbaltumtipa dzīvības pastāvēšanai. Ja tā, tad tieši komētas ir tās, kas uz Zemi nogādāja gandrīz 10 triljonus kilogramu materiāla, lai vēlāk šeit varētu veidoties dzīvības dažādās formas. Papildus šai teorijai vēl nāca atklājums 2011. gadā, kurā tika noskaidrots, ka ūdens, kāds atrodams komētu sastāvā pēc ķīmiskās analīzes (jeb sastāva) ir burtiski identisks tam, kāds sastopams Zemes okeānos. Ja tā, tad tieši komētas uz Zemi nesa gan ūdeni, gan dažādas oblaltumvielas, to pirmatnējos veidos un sekmēja dzīvības rašanos.
• Komētu pašaizsardzība arīdzan ir viens būtisks faktors, kuru nu jau ņem vērā, būvējot zondes, kas paredzētas, lai pietuvinātos tām. 1980tos gados Galileja komētas apciemojumu sagaidīja vairākas zondes - gan padomju Vega, gan Eiropas kosmosa aģentūras (Giotto) gan arī divas japāņu zondes. Kolīdz tās pietuvojās komētai līdz atzīmei 10 tūkstoši kilometru, tās nonāca burtiski kara laukā - mikrodaļiņu uzbrukums turpinājās nepārtraukti (aste). Giotto paspēja pietuvināties komētai 660 kilometru attālumā līdz tika iznīcināts pilnībā. Padomju zondēm veicās nedaudz labāk, bet japāņu zondes vispār nespēja pietuvināties komētai tik tuvu, lai iegūtu kaut kaut kādus datus. Šie gadījumi kalpoja par labu mācību inženieriem un nākotnes projektiem. Nākamā zonde - Stardust, kuras mērķis bija pēc iespējas sīkāk izpētīt komētu Wild 2, tika aprīkota ar keramiskajām bruņām. Tieši pateicoties bruņām, Stardust spēja pietuvoties komētai līdz 250 kilometru attālumam. 
• Komētām ir divas astes - viena vērsta uz zvaigznes (Saules) pusi un otra - kustības pretējā virzienā. Jonizētā gāze komētas "priekšgala astei" arī sastāv no putekļu daļiņām. Tiek lēsts, ka šīs priekšpuses astes garums, kas stiepjas uz zvaigznes pusi, garums ir sešas reizes lielāks par aizmugures astes izmēriem. Aizmugures aste jeb īstā aste, kā to saprotam mēs, putekļu daļiņas spēj atstāt aiz sevis pat simtiem miljonu kilometru garā ceļā.
• Komētas kodols sastāv no sasaluša sniega,ledus un dažādiem akmeņiem. Tas vienkārši izsakoties. Parasti kodola diametrs nepārsniedz 15 kilometrus. Komētas, atšķirībā no planētām un zvaigznēm, nav pareizes formas (sfēra), jo to masa ir pārāk niecīga lai tās gravitācija to spētu pārveidot par sfēru (sfēra ir visierastākā forma kosmosā). Komētas kodols tiek uzskatīts par vistumšāko kosmisko objektu, jo tā atstaro tikai ap 4% saules gaismas.
• Komētām ir pašām sava atmosfēra. Nelielais mākonis, kurā tā ietīta savā kustībā ir putekļu, gāzu un tvaiku veidojums. Kolīdz tās pietuvojas Saulei, ledus tās dzīlēs sāk kust un pārvēršas gāzē. Tas veido brīvu atmosfēru, kas savos izmēros var sasniegt tiešām kolosālus apmērus, kamēr kopējā tās (atmosfēras) masas ir niecīga. Piemēram var minēt Holmsa komētu, kuras vizuālās atmosfēras diametrs 2007. gadā sasniedza 1 400 000 kilometru (mūsu Saules diametrs ir 1 392 000 kilometri). Tieši šīs īpatnības pēc šo kometu varēja novērot bez teleskopiem vai speciālas tehnikas, lai gan tā atradās Perseja zvaigznājā.
• Komētas cilvēki novēro jau tūkstošiem gadu. Pats termins komētēs (matainais) esot radies ap piekto gadsimtu pirms mūsu ēras. Tieši tā grieķu toreizējie zinātnieki un filozofi sāka dēvēt debesu ķermeņus kurus tiem nācās novērot. Visbiežāk novērotais un tā sakot, vispopulārākais - Galileja komēta (tolaik, visticamākais, izmantots cits nosaukums). Viņu var novērot ļoti periodiski - aptuveni ik pa 76 gadiem. Nākamo reizi Galileja komēta mūs apciemos 2061. gadā.
• Komētas var sadurties ar Zemi un visticamākais, reiz sensensen atpakaļ, tas tā arī notika. Pētnieki sliecas domāt, ka aptuveni 28 miljonus gadus agrāk Zemē ietriecās komēta. Tās paliekas 1996. gadā atrada Sahāras tuksnesī. Toreiz tika atrasts arī dīvains minerāls, kurš pēc savas struktūras atgādināja vairāk tumšos dimantus. Nodēvēja to par Ipatiju (Ipatija bija zinātniece, seiviete, grieķu izcelsmes, kas dzīvoja Aleksandijā laika posmā no 370.-415. gadiem). Pēc ilgiem pētījumiem tika secināts, ka Ipatija tik tiešām ir komētas kodols. Tieši šī katastrofa agrāk radījusi daudz un dažādu dabisko stiklu paliekas Lībijas tuksnesī. Lieki teikt, ka stikls un stikla tipa izstrādājumi, paliekas, rodas tikai pie ļoti augstām temperatūrām, kuras tuksnesī, lai nu kā, dabiskos apstākļos (Saules temperatūra) rasties nevar.