Vienība 731: balto halātu šausmas

foto: wikipedia.org; Unit 731

Kad runa iet par Otro pasaules karu un cilvēku mocīšanu, tām šausmām, pirmais, kas nāk prātā ir koncentrācijas nometnes un galvenokārt - Aušvica. Tomēr, vāciešu nometnes patiesībā ir tīrais sīkums, ja salīdzina ar japāņu nometnēm, kur tolaik notika bioloģisko ieroču izmēģinājumi uz/pret cilvēkiem.

Vienība 731, kā nu tā iegājusi vēstures atmiņās nodarbojās galvenokārt tikai un vienīgi ar bioloģisko ieroči izstrādi un pārbaudi. Šo šausmu brigādi vadīja medicīnas dienesta ģenerālis Siro Isii. No saviem padotajiem viņš prasīja šausmīgas lietas, un viena no tām - izpētīt cilvēka organismu, palīgā ņemot visneiedomājamākās metodes.

Japāņi par savu eksperimentu vietu izvēlējās teritoriju Ķīnā, Žejiangas provincē. Tur notika eksperimenti ar baterioloģiskajiem ieročiem. Arī teritorijas izvēle nebija nejauša bet īpaši plānota, jo ja nu notiek kas neparedzēts vai baktērijas nekontrolēti nonāk apkārtējā vidē, labāk lai tas notiek citviet, nevis pie pašiem mājās.

1932. gadā netālu no Pingfangas tika sagatavots zemes apgabals nākamajam slepenam būvobjektam. Lai izbrīvētu vietu, tika sadedzinātas un iznīcinātas aptuveni 300 vietējo iedzīvotāju mājas. Agrākos māju īpašniekus neviens nepasaudzēja vai nedeva tiem kompensāciju, tieši pretēji - tos vienkārši padzina. Par nākošā projekta vadītāju tika iecelts Siro Isii, Japānas imperatora armijas ģenerālleitnants. Viņš jau iepriekš bija nonācis toreizējā Japānas imperatora Hirihito redzeslokā, jo bija paspējis atšķirties ar diezgan radikālām idejām. Viena no tām izmantot viņa radītās blusas, kuras slimas ar mēri, tās sapildīt bumbās un bumbas vēlāk nomest uz Krievijas pilsētām. Labums vien tas, ka blusas nebija spējīgas izdzīvot šāda veida kritienā, kas nozīmēja, ka plāns netiks īstenots. Bet nežēlastība un izdoma Siro deva iespēju kļūt par nākošā necilvēcīgā projekta vadītāju. Vēlākos gados šajā objektā notika eksperimenti arī ar mēri, vēlāk ar dažādiem citiem bioloģiska tipa ieročiem, aiz kuriem visiem bija tas pats sadists Siro Isii.

Nosaukums "Vienība 731" šim objektam un projektam tika piešķirts tāpēc, ka tā parto runāja šifrētā veidā, un ar to visiem bija skaidrs, ka tas nozīmē nākotni ko sniegs šis projekts un panākumus ko japāņi gūs izmantojot bakterioloģiskos ieročus, galvenokārt mēra veidā.

Pats objekts bija kvadrāta veida būve, kuras sienu garums bija 6 kilometri. Tajā bija arī lidmašīnām domāts skrejceļš, dzelzceļa sliežu pieeja, dzīvojamās mājas, cietums, laboratorijas un arī reliģiskā ēka. Par šo vietu vēl ir viena interesants un reizē šausminošs fakts - lidlauks tika paredzēts tam, lai lidmašīnas spētu pacelties, nolaisties un notriekt jebkuru gaisa objektu, kas pietuvojās šim slepenajam objektam. Vienalga vai tas bija ienaidnieks lidaparāts vai pašu - japāņu pilotējams, notriekt tika pavēlēts VISUS. Neviens nedrīkstēja pat nojaust par šī objekta esamību.

"731 Vienība" nodarbojās ar diezgan plašu bioloģisko ieroču izstrādi, pilnveidošanu un testēšanu. Mēris bija tikai viena no visām iespējamām sērgām, ko šeit pilnveidoja. Tāpat notika darbs ar dažādām citām slimībām un to baktērijām: holēras, tīfa, sibīrijas mēra un tuberkolozes pilnveidošanu. Lieki teikt, ka tik daudz un tik dažādu slimību izpēte un pilnveidošana draudēja ar vienu iznākumu - masveida un globālu bioloģisko ieroču izmantošanu savas uzvaras un dominances nodrošināšanai.

Peles, žurkas, jūras cūciņas tika piegādātas regulāri, lai būtu uz ko izmēģināt bioloģisko sērgu. Tāpat, ja ticēt dažādiem dokumentiem, regulāri tika piegādāti arī cilvēki, piedevām, ne tikai karagūstekņi, bet pat tādu, kurus vienkārši noķēra uz ielas un aizveda nezināmā virzienā (nolaupīšana). Arī japāņas policija neizjuta nekādu līdzjūtību pret tiem, kas ieradās policijā, lai uzzinātu par saviem bezvēsts pazudušajiem radiniekiem. Tā vietā lai tiem sniegtu kaut kādu informāciju, tos sagūstīja un nosūtīja uz šo nomenti, tā sakot, lai būtu materiāls uz ko izmēģināt brīnumzāles.

Pašu darbinieku attieksme pret sagūstītajiem "eksperimentu trusīšiem" arī nebija nekāda labā.... grūti gan to bija gaidīt. Visus nelaimes putnus tie dēvēja par "baļķiem". Nonākot tur katram no tiem tika piešķirts trīsciparu skaitlis, kā sava atšķirības zīme. Trīs ciparu apzīmējumā arī bija sava nozīme - pirmais cipars apzīmēja konkrētu laboratoriju jeb eksperimenta tipu, kam plānots un tiks pakļauts konkrēts cilvēks.

Neviens no gūstekņiem netika nodarbināts ar smagu darbu. Tos arī ļoti labi baroja. Iemesli tam bija ne jau cilvēcība, bet gan tas, ka eksperimenta autoriem vajadzēja precīzus datus, lai gūstekņi, mirstot, ietu bojā no baktēriju radītām sekām, nevis no bada, pārslodzes vai kādas citas neplānotas kaites. Viss tika darīts tikai lai maksimizētu rezultātus. Nav īsti konkrētu datu, bet ir tikai aptuvenas nojausmas par to, cik cilvēku aizgājuši šeit bojā. Sākot no 3000 un beidzot ar 250 000.

Visi sagūstītie, protams saprata, ka nekas labs to tuvākajā nākotnē nav gaidāms. Neskatoties uz to, ka tos nenodarbināja un baroja, viņiem bija skaidrs ar ko šeit nodarbojas. Tomēr, arī japāņi, tāpat kā vācieši, izmantoja viltības, lai cilvēkos radītu ilūzijas. Kad tos veda uz eksperimentiem, tika teikts, ka viņus plāno palaist brīvībā, tikai pirms atbrīvošanas viņus vajag vakcinēt pret kaut kādu slimību. Pretošanās nebija un cilvēks maldīgi domājot labprātīgi devās nāvē. Paralēles ar vāciešu gāzes kamerām ir acīmredzamas.

Kādas zvērestības šeit darījās? Neiedomājamas un neaprakstāmas, bet nu centīšos izskaidrot. Protams, ikviens ieguva savu poti - poti, kurā bija dažādas slimības, infekcijas. Katram, balstoties uz pirmo ciparu, tika dažādas sērgas salaistas ķermenī. Tāpat arī cilvēkiem grieza (precīzāk, cirta) nost ķermeņa daļas tiem vēl esot dzīviem. Nekādas narkozes netika izmantotas un tas viss tika darīts upuriem esot vēl dzīviem. Tika pētīts, kā šādas mokas ietekmē tos, kas saņēmuši infekciju un kā tas darbojas uz tiem, kam sērga vēl nav iešpircēta. Neiedomājama cietsirdība.

Tāpat notika arī eksperimenti ar keramiskajām bumbām, kas pildītas ar blusām. Upurus piesēja pie stabiem 5-10 metru attālumā vienu no otra. Tad no dažāda augstuma, dažādos leņķos tika mestas šīs keramiskās bumbas un tika pētīts, kāds ir optimālais augstuma un leņķa attiecības indekss, lai visefektīvāk trāpītu mērķiem.

Bioloģiskajiem eksperimentiem papildus tika veikti arī citi izmēģinājumi: kas notiek ja cilvēkam vēnā ielaiž gaisu; pēc cik ilga laika cilvēks nomirst ja viņu tur ar galvu uz leju. Tāpat bija arī izmēģinājumi ar centrifūgu un to, cik ilgs laiks vajadzīgs, lai upuris ietu bojā, kādi tam noteicošie faktori, cēloņi un kā tieši viss notiek. Cilvēkiem notecināja visas asinis un tās aizstāja ar pērtiķa asinīm. Tāpat tika veikta vizuāla orgānu novērošana, uzšķērdot cilvēku tam esot dzīvam - plaušu darbība, kā cilvēks elpo, kā tās kustās un citu orgānu novērošana.

Tāpat bija dažādas procedūras ar aukstumu, karstumu un vēl daudz daudz neiedomājamāku eksperimentu un veidu, kā mocīt un nobendēt cilvēkus. Pats Siro Isi nodarbojās ar vēl ko neiedomājamāku - dzīviem cilvēkiem izgrieza daļu orgānu, piemēram, nieres, plaušas, aknu daļas vai pat smadzeņu puslodi, un pētīja, kas notiek ar cilvēku, cik ilgi tas spēj dzīvot un kā šīs dzīves stundas, dienas, norit.

Kompleksā bija izveidota īpaša istaba, kura bija jāapmeklē visiem tās darbiniekiem. Tur stikla traukos bija dažādas cilvēka ķermeņa daļas, orgāni, galvas. Viss tika darīts aiz tā, lai projekta dalībniek ivarētu redzēt viens otra darbus un novērtēt tos, ieteikt, dot padomus un arī tāpēc, lai viņi pierastu pie domas, ka upuri/gūstekņi ir tikai izejmateriāls un viņos nekā cilvēcīga nav, tāpēc tos nav vērts žēlot. Viņi ir nepilnvērtīgi un tikai veids, kā sasniegt vēlamo rezultātu un nekas vairāk.

Skaidrs ir viens, ka ja šī vieta turpinātu darboties vēl kādu laiku, pasaulē noteikti notiktu vēl viens karš - šoreiz tikai bioloģiskais, pret kuru nezinātājiem iespēju izdzīvot praktiski nebūtu nekādu. Par laimi 1945. gadā padomju spēki ieņem Mandžuriju un Ziemeļķīnu. "731 vienībai" tiek dota pavēle atkāpties. Lielākā materiālu un bioloģisko materiālu tika steigā aizvesta uz Japānu. Ir liecības, ka daži darbinieki centās nokopēt dokumentus un paņemt tos sev līdzi, lai vēlāk vai nu turpinātu darbu vai arī tos izdevīgi pārdotu. Divi šādi darbinieki tika noķerti un pats Isii pavēlējis tos smagi piekaut (dīvaini ka ne nogalināt).

Isii evakuācijas laikā dod vēl vienu skaidru pavēli - nogalināt visus gūstekņus, iznīcināt visu tehniku, un visu, kas varētu ienaidniekam dot kādu nojausmu par rezultātiem vai to gaitu, kā arī uzspridzināt visas ēkas, kompleksu pametot. Gūstekņu nonāvēšanai tika izmantota gāze, bet tiem, kas no tās nenomira, vēlāk nācās mirt no lodēm. Gūstekņu ķermeņus sameta jau iepriekš izraktā bedrē, aplēja ar benzīnu un aizdedzināja. Pie šīs dedzināšanas centās sadedzināt arī visu pārējo, ko nu vien bija iespējams aizdedzināt neaizvedot līdzi. Ēku spridzināšana notika sekmīgi bet pēcāk sekojošais ugungrēks bija... likumsakarīgs, bet arī ar nelielu nesapratni: paši ēku iemītnieki to necentās nodzēst, bet tuvējās (tālāk esošās) nometnes darbinieki visām varēm steidzās palīgā. Viņus pārsteidza pašu darbinieku teiktais, lai necenšoties apdzēst ugunsgrēku. Kā nekā, pat netālu esošie nedrīkstēja ne redzēt, ne zināt to, kas patiesībā tur notika un ar ko viņi nodarbojās.

Visus eksperimentos iesaistītos dzīvniekus gan neizdevās nolikvidēt, liela daļa žurku, peļu aizbēga. Personāla evakuācijai tika sagatavoti 15 dzelzceļa sastāvi. Visiem darbiniekiem iedeva speciālas kapsulas ar indi, gadījumā ja tos sagūstītu. Sastāviem bija prioritāte un tos visur laida cauri bez īpašām pārbaudēm, bet bailēs par rītdienu un no nezināmā daudzi no darbiniekiem kopistiski beidza dzīvi izdarot pašnāvības (vai arī izmantojot indi). Noslēpumam bija jāpaliek noslēpumam cik vien ilgi tas iespējams, un lai cik dzīvības tas prasītu.

Lieki teikt, ka īsi pirms evakuācijas nometnes vadītājs Siro Isii uzrunāja savus darbiniekus ar pēdējo runu, kurā uzsvēra to, ka 731 vienības noslēpumiem jāpaliek tādiem vienmēr, nedrīkst neko atklāt, pretējā gadījumā nodevējus gaida bargs sods. Bet ne vienmēr izdodas pieturēties teiktajiem un spēcīgajiem vārdiem. Pats Isii, atgriežoties Japānā 1945. gadā, uzreiz piedāvāja amerikāņiem visu viņam pieejamo informāciju par eksperimenta norisēm un to rezultātiem. Par visu šo informāciju viņš vien gribēja paglābties no kara tribunāla un lūdza, lai visas apsūdzības atsauc. Beigu beigās, lielākā daļa "731 vienības" vadošo darbinieku pārvācās uz dzīvi ASV, kur kļuva par mediķiem un atvēra pat savas personīgās klīnikas. Sodu vien saņēma tie, kasizmantoja indes kapsulas, paši sevi tādā veidā pazudinot.

Tomēr, sabiedrībai vajadzēja kādu kuru vainot. Tā nu 1949. gada decembrī aizsākās tiesas process pret bijušajiem "731 vienības" darbiniekiem - japāņu armijā dienējošajiem. Viņus apsūdzēja bioloģisko (bateriālo) ieroču izgatavošanā un izmēģinājumiem, kas sevī ietver šo ieroču izmantošanu pret cilvēkiem. No 2600 darbiniekiem kas reiz strādāja šajā nometnē, notiesāt izdevās vien... 12. Bet arī šeit bija ļoti krasas atšķirības sodos. Visiem 12 tika piespriesti dažādi sodi, sākot no 2 gadiem un beidzot ar 25 gadiem ieslodzījuma. Nāves sods netika piespriets nevienam no apsūdzētajiem, jo PSRS 1947. gadā pievienojās paktam par nāvessoda aizliegumu.

Līdz ar to, viss process tika izbeigts. Hirohito brālēns - Takeda (nomira 1992.gadā), kurš bija "731 vienības" galvenais pārraugs un kurators, netika apsūdzēts vispār. Pats šausmu nometnes vadītājs - Siro Isii nomira 1959. gadā, Tokijā, no kakla vēža. Bet neskatoties uz to, viņam netika liegts līdz pat pēdējai dzīves dienai nodarboties ar mikrobioloģiju un pētījumiem šajā nozarē. Pilnīgi neticami un apšaubāmi fakti, bet ja skatās globāli - kas ieguva visus pētījuma datus, tad lieki teikt, vai vajadzētu kādu apsūdzēt vai tiesāt. Informācija ir daudz svarīgāka.

Kas saistās ar ieguvējiem tad tā noteikti ir ASV, jo tieši turp aizplūda viss materiāls un rezultāti. Protams, arī pašā ASV ir aizliegts veikt jebkāda veida eksperimentus uz cilvēkiem, ja vien... cilvēks nav parakstījis speciālu atļauju tam, ka ļauj ko tādu veikt/darīt. Bet tomēr, neskatoties uz šiem faktiem, ik palaikam ASV presē parādās arvien jaunas "731 vienības", tikai mūsdienu veidā. Protams, ne tik šausmīgi, bet paralēles var vilkt. Tā 2004. gadā preses slejas pildīja ziņas par to, ka notiek medicīniski eksperimenti bērnu namos, kur uzturas ar HIV inficēti bērni. Viņi bija izmēģinājuma trusīši kādam indīgam preperātam, kuru rezultātā bērniem sākās krampji un uzpampa locītavas. Tiešas saistības gan ar "731 vienību" šeit nav, bet aura... aura jūtama.