foto: creoflick.net
Melnie caurumi ir milzīgas gravitācijas tipa lamatas no kurām nekas nevar aizbēgt, pat ne gaisma. Tie iznīcina visu, vai arī nē... Šeit domas dalās daudzos virzienos. Vieni domā, ka viss izzūd, nepaliek nekas, pat ne fotoni, kas ir nemirstīgi citkārt, citi domā, ka melnā cauruma otrā pusē ir baltais caurums, kas matēriju vienkārši pārdala citā dimensijā, trešie domā, ka tieši melnie caurumi ir tehnoloģija, dabiska, kas ļauj ceļot telpā un laikā. Piedevām, daudzi sliecas domāt arī par to, ka tieši ceļošana laikā ir tas, kas ir visreālākais, bet visi dati un patiesība par šo tehnoloģiju un niansēm, atrodas zem tāda slepenības zīmola, ka diez vai tuvākajos gadsimtos tos cilvēces masas uzzinās pat.
Zinātniskā fantastika šajā jomā ir diezgan plaša, bet ir arī notikumi, kurus var saistīt ar ikdienas dzīvi un notikumiem, iesaistot reālas personības. Piemēram, Stīvena Kinga grāmatā "11/22/63" tās galvenais varonis dodas atpakaļ pagātnē, lai glābtu no nāves Džonu Kenediju. Tas no zinātniskās fantastikas jomas, bet no reālas dzīves - Nikola Tesla un Hermans Hollerits... centās... glābt Abrahamu Linkolnu.
Vēsturiski zināms tas fakts, ka Tesla kopā ar Holleritu strādāja pie projekta, kam tika dots nosaukums "Vordenklifa". Ja Tesla bija fiziķis, tad Hollerits - nebūt ne. Viņš vairāk bija izgudrotājs, cilvēks kurš radīja elektrisko tabultipa sistēmu un skaitļošanas mašīnu (principā, datora priekšgājējs agrīns). Tieši Holleritam pieder perfokaršu sistēmas ideja, kuru vēlākajos gados izmantoja praktiski visi, tai skaitā arī IBM. Jau 1896. gadā viņš nodibināja kompāniju "Tabulating Machine Company", kas laika gaitā pārtop par IBM (tagad tas ir Lenovo produkts).
Lai arī Hollerits nebija fiziķis, viņš bija sava laika ideju pilns avantūrists, kas vēlākos gados sponsorēja Teslu viņa eksperimentos. Jāsaka gan, ka viņa vēlme bija krasi atšķirīga no Teslas mērķiem. Hollerits vēlējās padarīt pasauli labāku, bet piedevām, no tā visa iegūt labumu, naudu un slavu un nevēlējās to dalīt ne ar vienu.
Tesla bija ārkārtīgi izteikti ģeniāls cilvēks, tomēr viņam pietrūka līdzekļu savu ideju realizācijai. Šeit lieti noderēja Hollerita nauda. Kopīgiem spēkiem viņi radīja ierīci, kas pēc tās apraksta spēj radīt melnos caurumus. Jā, melnos caurumus šeit, uz zemes!!! Teslas ieceres bija tādas, ka ierīce tiek radīta vispirms ar mērķi ceļot pagātnē. Par ceļošanu nākotnē uz to brīdi nekādu runu nebija. Hollerits ierīci nosauca par "Laika perforātoru".
Ierīces gala versija tika pabeigta 1903. gadā. Pēc apspriedes tiek nolemts, ka pirmais pagātnē dosies Hollerits. Tā nu 1903. gada 17. decembrī, pēc dažādiem aprakstiem, esot pabijis mezozoja ērā un arī veiksmīgi atgriezies atpakaļ. Ceļojums turp un atpakaļ aizņēma vien četras stundas.
Pēc pirmā veiksmīgā eksperimenta tika nolemts nosūtīt viņu vēlreiz pagātnē, tikai šoreiz ar konkrētu mērķi un uz konkrētu datumu un vietu - 1865. gada aprīli, lai glābtu prezidentu Linkolnu. Ierīces darbināšanai bija nepieciešams kolosāls enerģijas apjoms, tāpēc abi izgudrotāji nolēma izmantot kaimiņu ciemata elektrotīklu, pieslēdzoties tam, tā sakot, pa kluso. Rezultāts - kaimiņu ciemā elektrības padeve pazuda vispār, bet Hollerits paspēja nokļūt Forda teātrī, kur uz izrādi "Mans amerikāņu brālēns" savācās visi viesi, tai skaitā Linkolns un arī viņa slepkava. Atgriezies no ceļojuma Hollerits pavēstīja, ka Linkolna slepkavam iesitis ar viskija pudeli pa galvu, tādejādi ielaužot viņam galvaskausu. Tam vajadzēja iztraucēt notikumu gaitu, tomēr, nekā. Nākamajā dienā gan Tesla, gan Hollerits devās uz bibliotēku, lai pārbaudītu pagātnes datus par šo notikumu un, kā izrādījās, nekas nav mainījies. Viss palicis tieši tāpat kā iepriekš bez nekādām izmaiņām: Linkolna nāves datums arvien tas pats - 1865. gada 15. aprīlis, slepkavas vārds tas pats - aktieris Džons Buts.
Turmpāko trīs gadu laikā viņi abi veica vēl virkni mēģinājumu izmainīt vēstures ritējumu, bet bez jebkādiem rezultātiem. Laika gaitā Teslam radās aizdomas, ka Hollerits melo un visus notikumus tikai skaisti apraksta, bet patiesībā zem tiem nav nekāda fiziska pamata domāt, ka tiešām notikušas kaut kādas izmaiņas pagātnes notikumos.
Hollerits no projekta aizgāja, līdzi paņemot arī visus finansu līdzekļus. Tesla šo ideju nepameta, vismaz teoriju līmenī un nākamos 15 gadus turpināja nodarboties ar teorētiskām eksperimenta niansēm. Beigu beigās viņš izdarīja secinājumus: cenšoties izmainīt pagātnes notikumus realitāte sadalās atzaros. Laika gaitā šie sazarojumi cenšas kļūt identiski viens otram un sinhronizējas savā starpā. Tā paralēlā realitātē, kas radās ar Hollerita iejaukšanos notikumu gaitā, Linkolns izrādes laikā pārdzērās viskiju un nokrita ejot pa kāpnēm, salaužot sev kaklu. Lai nenosauktu viņa nāves patiesos iemeslus tika nolemts mirušajam prezidentam iešaut galvā un vainu novelt uz tā paša Buta.
Eksperiments tā sākotnējā iecerē neizdevās, tāpēc visi pieraksti un aprēķini tika sadedzināti; visticamākais, speciāli.
Ir ne mazāk interesanti izteikumi par to, kas saistās ar hronomirāžas ceļojumiem. Maikls Reflijs, kas savulaik strādāja CIP savulaik stāstīja, ka viņu vairākus gadus laiku pa laikam teleportējuši uz Marsu. Piedevām, ierīce, ar ko tas darīts, būvēta izmantojot Teslas rasējumus (dīvaini gan, bet cik zināms, Tesla nekādus rasējumus vispār neveica). Uz Marsu ar šīs ierīces palīdzību esot sūtīt vairāki cilvēki, ne tikai viņš viens pats. Vislielākajā slepenībā atrodas projekts un ziņas par to, ka tieši izmantojot šo ierīci uz Marsa jau ir izveidota kolonija un visi, kas no šī projekta aiziet, tiek pakļauti pilnīgai atmiņas izdzēšanai (attīrīšanai). Reflijs, mistiskā kārtā, no šīs procedūras izvairījies vai arī spējis saglabāt ziņas par šiem ceļojumiem.
Ir vēl kāds cilvēks, kam ir visnotaļ interesantas idejas par šo tēmu - Dāvids Paulides. Viņš līdz 2009. gadam stādāja par policistu San-Hosē (ASV) policijas iecirknī. Viņš norāda uz to, ka ir novērojama dīvaina likumsakarība tajā, kā un kur Ziemeļamerikas kontinentā pazūd cilvēki. Analizējot vairāk kā 2000 pazušanas gadījumu viņš secināja, ka cilvēki galvenokārt pazūd konkrētās vietās, visbiežāk tas notiek parkos, kur ir ūdenskrātuves. Tiem, kurus pēc pazušanas izdevās atrast, tika novērota amnēzija (atmiņas zudums). Tiem, kurus atrada mirušus, nāves cēloni noteikt bija neiespējams. Dīvainības ir arī ar to, kā atrod ķermeņus - dzīvus vai mirušus, šeit īsti nav krasas atšķirības, daudzreiz atrod vietās, kur ir grūti piekļūt, vai arī vietās, kur viss ticis pārmeklēts līdz pēdējam centimetram. Un pēkšņi tur atrod, lai gan vairs nemeklē šajās vietās. Tīrākā mistika, kas galīgi ar sakritībām neiet kopā.
Kopīga iezīme ir arī tā, ka daudzreiz uz pazudušo ķermeņiem nav bijis apavu vai apģērba vispār. Ar to arī skaidrojams tas fakts, kāpēc speciāli apmācīti suņi bijuši pilnīgi bezspēcīgi cilvēku meklēšanā - nav apģērba, nav pēdu. Ir arī novērots, ka suņi dažkārt uzvedas dīvaini - riņķo vienuviet, nekustas nekur it kā cilvēks būtu tur, bet tur nekā uz to brīdi nav. Suns riņķo, nervozē un tad apsēžas, liekot saprast, ka atradis meklēto... bet... nekas nav redzams. Tas liek domāt, ka smaržas pēdas iet līdz tai vietai un tad pēkšņi pazūd nebūtībā.
Ir arī novērojumi kad cilvēks pazūd vienā vietā, bet pēc īsa brīža parādās citviet. Tā 1952. gada 10. aprīlī no savas mājas pagalma pazuda divgadīgs puisēns. Pēdējo reizi viņu manīja ieskrienot šķūnītī. Pēc 19 stundām bērnu atrada, dzīvu, 24 kilometrus no mājām. Viņš gulēja uz aizsaluša dīķa ledus, seja uz leju. Puisēns bija dzīvs. Vēl viens gadījums - 1957. gada 13. jūnijā no Sjerra-Nevadas kalnu apvidus pazuda divgadīgais Deivids Alens Skots. Tēvs tikai uz mirkli atgāja viņa, bet kad atgriezās - bērna vairs nebija. Viņu atrada tikai pēc trīs dienām - vienā no kalna virsotnēm. Lieki teikt, ka divgadīgs bērns uzkāpt kalnā pats nevarēja.
Vēl savas analīzes laikā Dāvids secina, ka visbiežāk pazūd gados jauni vīrieši, Minesottas un Viskonsīnas apgabalos. Tur esot viens scenārijs - ar draugiem notiek iedzeršana kādā bārā, neviens neatceras, kā konkrētais jaunietis aizgājis, cikos, no bāra, viņš pazūd, pēc pāris dienām viņu atrod kādā ūdenstilpnē jau mirušu. Ekspertīze parasti uzrāda to, ka ķermenis ūdenī atradies vien dienu vai divas, kamēr cilvēks par pazudušu tiek uzskatīts jau daudz ilgāku laiku.
Var uzskatīt, ka šeit visur ir pamatā loģisks izskaidrojums, lai gan katrs gadījums jāizskata individuāli. Tomēr, ja simtiem pazušanu ir līdzīgs scenārija sākums un beigas un mistiska vidusdaļa, tad kaut kāda kopsakarība tomēr ir novērojama. Iespējams, visi mēs negribot kļūstam par kaut kāda eksperimenta dalībniekiem, kur visiem ir vienots sākums un beigas, bet vidusdaļu atcerēties nav lemts, vai arī nav kam vairs to pastāstīt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru