Magnētiskais dzinējs bez degvielas

foto: iflscience.com

Lai arī pēdējos gados mums liekas, ka tehnoloģiskais progress iet uz priekšu lieliem soļiem, būtībā, nekas tamlīdzīgs - auto dzinēji arvien ir tie paši, kas 20.gadsimta sākumā jeb izgudrošanas brīdī, arī elektrības izmantošanas veids palicis vecais utt. Viss jaunais rodas no vecā, vai labi aizmirstā. Mūžīgais dzinējs ir viens laba piemērs, kas parāda to, ka būtībā līdz tuvākajai citai galaktikai, mums nenonākt nekad.... vai arī nonākt?

Magnētisms un dzinēji būtībā tiek saistīti ļoti un ne velti, jo viens papildina otru un bez viena nav otra, nākotnes tehnoloģijās. Noslēpums jeb viltība ir tajā, lai magnētisko lauku (starus) neizlaistu no kodola vides jeb faktiski, magnētiskais lauks paliek tikai un vienīgi pašā ierīcē, kas to izstaro. Vienkāršāk, vēl, sakot, ja piemēram, monēta izstaro un rada magnētisko lauku, tad to var izmantot šajā tehnoloģijā tikai tad, ja tiek ierobežots magnetiskā lauka darbības lauks, to saglabājot tikai monētas apveidos un nekur tālāk, ārpus tās. Principā, mistisks veids, bet tiek radīta enerģija, lai arī šis princips ir pretrunā ar pamattēzi, kura vēsta, ka magnētiskajam laukam tikai esot ārējā kustībā, tiek saglabāts impulss (bez kura nekas nenotiek).

Šis atklājums nedaudz vēlāk sadalīja zinātnisko pasauli divās daļās: vieni, kas šim fenomenam un faktam tic un vēlas to attīstīt un izmantot un, protams, tajos, kas to uzskata par blēņām, lai neteiktu vairāk. Jāsaka, ka abām pusēm ir savi argumenti, spēcīgi, lai nosliektos vienā vai otrā virzienā. Pirmkārt, tehnoloģija it kā ir, eksistē, tās būtību pierāda jūtīgas novērotājierīces, bet.... BET lieta tāda, ka šis spēks, izmantojamais, kas var tikt nodots dzinējam ir ļoti minimāls. Mikroskopisks spēks tādai nozarei kā aeronautika neko nedod, jo tā izmantošana sākotnēji jau ir bezjēdzīgs naudas un cilvēkstundu tērēšanas pasākums. Bet... atkal BET. NASA fiksēja spēku, kas mērāms 0.4 ņūtoni uz vienu kilovatu. Ar šādiem dotumiem NASA zonde New Hirozonts līdz Plutonam tiktu nogādāta vien pusotra gada laikā pretēji mūsdienu tehnoloģijām, kas to turp nesa vairākus gadu desmitus.

Ne reizi vien zinātnē ir bijuši gadījumi, kad pētnieki paļaujas uz mērījumiem un iegūtajiem datiem, bet izrādās, ka tie ir vienkārši kļūda vai izdoma, un realitātē nekādu datu nemaz nav. Ir vienkārši nekas. Lai šoreiz nepieļautu tādu pašu kļūdu, pētījums tika atkārtots un atkārtots, lai pārbaudītu, vai tiešām šāda tipa tehnoloģija spēj strādāt ar atdevi.Vācijas aerokosmiskajā inžeriertehniskajā centrā to arī centās noskaidrot. Pētījums tika ļoti rūpīgi sagatavots, lai nepieļautu nekādu ārēju iedarbību vai kļūdas un agrāk vērā neņemtus procesus, ietekmes jomas. Tomēr, lai cik rūpīgi tas tika sagatavots, rezultāts viens un tas pats - dzinējs darbojās, atdeve bija, bet izskaidrot šos procesus loģiski tā arī nevienam neizdevās arvien. Piedevām, tika novērota vēl kāda nianse, kas daudzus pārsteidza vēl vairāk - dzinēja jauda turpināja par sevi likt manīt pat tad, kad dzinēju pašu izslēdza. Neliels skaidrojums tam var tikt rasts tajā faktā, ka siltuma efekts turpina dot nelielu enerģijas lādiņu dzineāj darbībai tam esot pat izslēgtam, taču arī šie pieņēmumi pagaidām paliek tikai minējumu un teoriju veidā. Īsta skaidrojuma šim fenomenam un dzinējam arvien nav.

Protams, daudziem tas viss liekas bezjēdzīgs laika tērēšanas veids, bet, ja atceras dažus zinātnes brīžus, kas jau iepriekš vēsturē notikuši un turpmākos notikumus, pasākums pārvēršas interesantā ceļojumā nezināmā virzienā ar iespēju uzzināt ko jaunu, nu kaut kad, drīz. Te jāmin tas, ka jau 19. gadsimtā amerikāņu žurnālā American Journal of Science fiziķi Alberts Maikelsons un Henrijs Morlijs publicēja eksperimenta aprakstu, kas savā būtībā bija tikpat fenomenāls kā šis. Šie pētījumi noveda pie tā sauktā "ētera krīzes" fakta un vēl vēlāk šo darbu iespaidā radās relativitātes teorija. 20. gadsimta sākumānotika eksperimenti ar beta sairšanas faktu, kas savā būtībā arī bija uz robežas ar fantastiku, jo savā būtībā krasi bija pretrunā ar enerģijas saglabāšanas principu. Laika gaitā zinātne spēja izskaidrot loģiski visus šos fenomenālos, tolaik, procesus.

Žils Verns jau vēl pirms tehnoloģiskā laikmeta, izteica pieņēmumu, ka cilvēks spēs ceļot uz jebkurām zvaigznēm izmantojot kuģus, kas būvēti ar dzinēju, kam pamatā kalpo bura-spogulis, kas savāc un atstaro fotonus (nemirstīgās daļiņas kosmosā). Tādejādi, teorētiski tika pieļauts veids, kā ceļot ar ātrumiem, kas tuvināmi gaismas ātrumam. Tolaik tas viss bija un vēl arvien paliek zinātniskās fantastikas veidā, bet cilvēks savos darbos tuvojas šim sliksnim, kad no izdomas tas kļūs par taustāmu un izmantojamu lietu.

Buras-spoguļa tehnoloģija teorētiski ir ļoti perspektīva, bet atkal ir bet: lai šāds kosmosa kuģis būtu darba atdeves spējīgs jeb citiem vārdiem - spētu pārvietoties, vajadzīgas buras, kuru viens kvadrātmetrs svērtu ne vairāk kā 0.1 gramu. Ilgu laiku šie aprēķini neļāva virzīties nevienā virzienā, līdz Kalifornijas universitātes pētnieks Filips Lubins nepiedāvāja izmantot buras daudz mazākos izmēros, bet gaismas starus uz tām fokusēt ar lāzeru. Tad buru izmērs samazinās, bet lāzers pastiprina gaismas koncentrāciju. Piedevām, Lubins šo teoriju izvirzīja jau tālajos 1970tos gados, kad lāzera tehnoloģijas un jauda bija ļoti niecīga. Mūsdienās izmantojot šo pieņēmumu ir teorētiski iespējams nosūtīt 10 tonnīgas zondes Saules sistēmas ietvaros. Bija atkal BET BET - toreizējie aprēķini matemātiski pieļāva iespēju pārvietoties ar šo tehnoloģiju, tomēr lāzera izmēri un nepieciešamais enerģijas daudzums bija pārāk liels. Lai zonde turpinātu kustību, vajadzētu lāzerus, kuru toreizējais saules bateriju barojošais lauks būtu nepieciešams vairāku tūkstošu kilometru izteiksmē. Un tiem visiem, gan lāzeriem, gan saules baterijām būtu jābūt Zemes orbītā. Teorētiski iespējama, bet praktiski nerealizējama tehnoloģija - vismaz tolaik, 1970tos. Bet faktisku iespēju un pārliecību tas deva, kas nozīmēja, ka šīs idejas un tehnoloģijas tika attīstītas tālāk, vien risinot galvenās problēmas - enerģija un izmērs.

Ceļot starp zvaigznēm arvien ir un paliek cilvēcessapnis. Zinātniskās fantastikas darbos ir kosmosa kuģi, kas kustas izmantojot saspiestās telpas efektu: kuģa priekšpusē kuģis saspiež telpu (tehnoloģija, kad tiek izmantota negatīvā enerģija) un aiz sevis to atkal it kā atgriež tās sākotnējā formā/veidā. Pats kuģis šī efekta centrā atrodas tādā kā burbulī. Visa ideja bija ļoti grandioza un lieliska, tikai atkal tas pats vecais BET un enerģijas faktors. Izmantojot šādu kosmosa kuģi, kura izmērs būtu ap 200 metriem, veiksmīgi virzītu pa kosmosa plašumiem, vajadzētu tādu enerģijas apjomu, kas cietās degvielas izteiksmē svērtu tikpat cik Jupiters. Atkal - skaista teorija, bet viss atduras tajā, ka nepieciešamās enerģijas apjoms ir pārāk prasīgs un to pārvarēt nav iespējams. Vai arī ir? Šeit var pieminēt tehnoloģiju, kurai dots apzīmējums EmDrive. Laiks mainīja uztveres veidu un tehnoloģiju, un NASA nu jau teorētiski ir pierādījusi, un arī praktiski, eksperimentu veidā, ka šāda tehnoloģija ir iespējama un enerģijas apjomi jau nu ir daaaaudz mazāki, jo uz doto brīdi tiek izslēgts negatīvās enerģijas (virzītājspēka) faktors.

Visas teorijas ir labas un tām ir vieta būt. Cerams, ka vien cilvēce tās attīstīs un radīs ko jaunu, jo citādāk, mēs arvien vēl pārvietojamies uz iekšdedzes dzinējiem, kuri tika radīti 1807. gadā (nejaukt ar Forda izgudrojumu 20.gadsimta sākumā; masveida ražošanas fakts gan notika tad). Bet ir vēl daudz jautājumu par to, kas būs kad cilvēks sasniegs zvaigznes, tuvākas un tālākas un vai to, ko mēs tur atradīsim, mums tiešām vajag? Vai arī pats fakts par to, ka kosmosu, tuvāku un tālāku, mēs pazīsam vairāk nekā paši savu planētu, bet jau raujamies tur - nezināmajā. Protams, vēlme izpētīt vienmēr ir bijis virzītājspēks progresam, bet tas robežojas ar pārgalvību un neveiksmēm. Piemēram var teikt to - cik cilvēku aizgāja bojā pirmajos jūrasbraucienos un cik vietējo tika nogalināti (eiropiešu slakteri un konkistadori). Vai mēs esam izauguši no tā, kādi bijām reiz? Vai esam palikuši iejūtīgāki pret citiem ,dabu, sevi? Nē. Vēlme iegūt, valdīt un finansiāli augt - virza, bet... kurp?