foto: wikipedia.org
Vēsturiski skatoties valdnieku un karaļu lielākā daļa bija kaislīgi mednieki. Skaidrot šo savdabīgo vaļasprieku ir pagrūti, jo karaļus/carus grūti apvainot kādā noziegumā, bet ja skatās no analīzes puses, rodas pavisam cita aina.
Piezīmēs, kas saglabājušās līdz mūsdienām, skaidri redzams, ka Nikolajs II principā, centās nomušīt visu, kas vien bija ap viņu, visu dzīvo. Pastaigājoties ar suni vārnu šaušana bija tikpat ierasta lieta kā iešana. Pastaiga vienatnē - viena vai divas vārnas noteikti būs beigtas.
Tolaik impērijā pastāvēja īpaša pārvalde - Imperatora pils pārvalde, kas tieši bija atbildīga par visu, kas saistās ar valdnieka un viņa ģimenes dzīvi un tās labklājības nodrošināšanu. Viņu atskaitēs, kas tika veiktas pēc ikvienas medību sezonas beigām, var uzskatāmi redzēt cik un kas tieši ticis nošauts medību laikā.
Tā ņemot palīgā statistiku, izriet sekojoši dati - sešu gadu laikā (1896., 1899., 1900., 1902., 1908. un 1911. gadi) NIkolajs II, neskaitot lāčus, vilkus un aļņus, tika nošāvis 3786 klaiņojošus suņus un 6176 kaķus. Tāpat arī statistikā iekļuvušas nošautās vārnas, kuru kopskaits pa iepriekš minētajiem gadiem ir visai biedējošs - 20 547.
Teležurnālists Aleksandrs Nevzorovs savulaik norādīja uz to, ka Nikolajs II patiesībā bija sadists, ar izteiktu patoloģisku naidu pret kaķiem un vārnām. "Viņam nogalināt jau kļuva par nepieciešamību. Pastaigājoties viņšvienmēr līdzi ņēma ieroci un centās nošaut visus redzētos dzīvniekus." Izteikumi ir jau fakts, bet cik tie reāli atbilst patiesībai? Protams, statistika arī ir biedējoša, bet, bet... ir taču meli, patiesība un statistika, un kā zināms, karaļa, cara pēc to var visādi pagrozīt, lai iebiedētu utt utt.
Nikolajs II bija ļoti labi tam laikam izglītots cilvēks. Privātskolotāji viņam sniedza lielisku 8 gadus (mājas) izglītību un pēc tam vēl četrus gadus viņš apguva augstākās zinātnes. Viņš brīvi runāja franciski, vāciski un angliski, ļoti labi orientējās botānikā, zooloģijā un anatomijā. Tāpat skološanās laikā viņš apguva ekonomikas un juridisko zinātņu kursu.
Nikolaja II tēvs - Aleksandrs III, nākamā cara skolotājiem konkrēti izteica to, kādi ir viņa nākotnes plāni un vīzija par sava dēla izglītību. Viņš vēlējās redzēt centīgu jaunēkli, kuru skolo un māca pēc visiem stingrības pamatprincipiem kas tolaik bija zināmi. Bet vispirms, skolotājiem vajadzēja panākt to, lai viņš ir ne tikai izglītots, bet vispirms, un vissvarīgākais - godīgs un pieklājīgs. Jaunības gados viņš divus gadus bija militārajā nometnē, kur bija jaunākais virsnieks, pie tam, nekādas privilēģijas gan viņam nepienācās, ja salīdzina ar citiem nometnes dalībniekiem. 23 gados par viņu varēja teikt to, ka viņam ir izcila izglītība, viņš ir ļoti reliģiozs cilvēks, kurš mīl savu dzimteni un ir gatavs tai kalpot cik vien labi tas iespējams.
1894. gadā viņš 26 gadu vecumā kļūst par Krievijas caru (viņa tēvs mirst). Savu laikabiedru atmiņās par viņu tiek teikts, ka viņš savā būtībā ir ļoti atvērts un brīvs cilvēks, kurā tomēr ir pamanāmas karaliskās izpausmes. Vēl tiek minēts, ka viņš nekad neesot uz kādu kliedzis vai runājis paaugstinātos toņos. Dīvaini ir arī kas cits - ir raksturojumi, kuros minēts tas, ka pēc izskata par viņu galīgi neesot varējis teikt, ka viņš esot cars, impērijas valdnieks. Vizuālās atmiņas par viņu tiek aprakstītas kā: neizlēmīgs un nespējīgs gudri vadīt valsti. Tas var būt arī patiesība, jo viņa tēvs 1892. gadā savos pierakstos par nākamo mantinieku raksta: "Viņš vēl ir pavisam puika un viņam arvien ir bērna domāšana." Interesants fakts, ja ņem vērā to faktuu, ka tēvs apraksta jaunēkli kuram jau ir 24 gadi!
Ja skatās uz vārnu un kaķu nošaušanu, tad ir vēl fakts, kas liekas diezgan dīvains un šis fakts tiek ņemts no paša Nikolaja II dienasgrāmatām jeb pierakstiem. Viņš savas vārnu medības nepārtrauca pat revolūcijas laikā (1905.-1907. gadi). Pierakstos gandrīz līdzās atrodas divi pieraksti (jeb atzīmes paša Nikolaja II rokām rakstītas): viena par to, ka strādnieki centās ieņemt Ziemas pili un otra piezīme - "pastaigājos un nošāvu četras vārnas". Sanāk, ka pils ieņemšana un vispārējie nemieri ir viņaprāt līdzvērtīgi vārnu šaušanai. Nedaudz trūkst loģikas, vismaz mūsdienu cilvēku prātos, bet... grūti modelēt to, kā cilvēks domāja pirms gadsimta un piedevām vēl valsts vadītājs juku laikos, ja tā var teikt.
Zināms vēl arī tas, ka Nikolaja II sieva visādi centās motivēt un mainīt vīru. Savās vēstulēs viņa ļoti bieži min to, ka viņam vajag kļūt par stingru vadoni, bet, kā zināms, ne šīs vēstules, ne arī kas cits viņu jau nespēja izmainīt un vēsturē viņš iegāja kā cars, kuram pietrūka izlēmības un rakstura lai pieņemtu pareizos lēmumus pareizā laikā.
Psihologi un psihiatri uzskata, ka tieši vārnu un klaiņojošu dzīvnieku apšaušana būtībā bija sava veida zāles viņam pašam - tādejādi viņš centās sev un apkārtējiem parādīt savu nozīmīgumu un varu (vismaz pār kaut ko).
Jāsaka, ka tolaik arī likumi bija nedaudz citi, cik nu tas var izskaidrot visu. Lieta tāda, ka klaiņojoši dzīvnieki (kaķi, suņi) bija diezgan liels drauds iedzīvotājiem. 1892. gadā, divus gadus pirms Nikolajs kļūst par caru, tiek izdots likums, kas nosaka, ka Krievijas impērijā tiek atļauts lauku apvidos un mežos nošaut klaiņojošus suņus un kaķus. Atļauja derīga visu cauru gadu. Nonāvēt atļauts visos iespējamos veidos, izņemot indēšanu. Tāpat arī šī likuma ietvaros ir punkts, kas paredz nelielu atlīdzību tiem, kas var pierādīt to, ka nošāvuši to vai citu dzīvnieku. Maskavas apkaimē par četru kaķu (vēlams, klaiņojošu, bet kā pierādīt - netiek minēts) ķepu uzrādi tiek izmaksāta 15 kapeiku liela atlīdzība. Protams, ka tas viss ir ļoti nežēlīgi un sadistiski, bet ir arī argumenti, kas norāda uz to, ka šāda veida neželastība un mantrausība devusi arī labumu. Toreiz uzskatīja, ka vārnas izposta citu putnu ligzdas, kā to dara arī klaiņojoši kaķi. Piedevām, kaķiem vēl ir arī blusas, kas spēj pārnēsāt visādas slimības. Tiek lēsts, ka 1911. gadā Odesā, tieši pateicoties tam, ka tika iznīcināti kaķi (klaiņojoši), tika ierobežota mēra epidēmijas izplatība. Iespējams ka tā, jo kaķi tiešām sevī pārnēsā blusas, kas savukārt sevī mierīgi uztur mēri.
Pēc dažādiem dokumentiem, tiek lēsts, ka Nikolajs II vārnu, kā arī klaiņojošu kaķu un suņu nošaušanu uzskatīja par sava veida cēlu lietu, jo to eksistence cilvēcei nedeva nekādu labumu. Faktiski, tie traucēja, tāpēc to nošaušana bija pat labs darbs. Raksta sākumā minētos 20 547 nošautos putnus - vārnas, gan noteikti nenošāva Nikolajs II viens pats, jo statistika tiek apkopa par visiem, kas piedalījušies medībās kopumā, nevis par katru atsevišķi.
Savā būtībā Nikolajs II nebija dzīvnieku nīdējs, vismaz ja paskatās uz viņa mājdzīvniekiem - suņiem. Kopumā viņam to bija 11 un mīluļi bija divi kolliji. Visi suņi dzīvoja, tā sakot, savos apartamentos un tiem pat bija sava kapsēta, kur tos guldīja nepieciešamības gadījumā. Arī kaķi bijuši - kopumā trīs. Vēl interesanti ir tas, ka tēvs (Nikolajs II) savam dēlam atļāva turēt kaķi, neskatoties uz to, ka viņam bija gemofīlija (asins sarecēšanas problēmas), kas nozīmēja, ka bija patstāvīgas bailes ka no kaķa iespējamiem skrāpējumiem bērns var noasiņot. Bet šī nianse pierāda to, ka viņš nebūt nebija kaķu vai suņu nīdējs, tieši otrādi. Bet kā jau minēju iepriekš - viņš visā centās saskatīt labumu un jēgu, lai katra lieta, darbs nestu augļus un labumu kaut kādu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru