Pazudušās planētas meklējumos

foto: wikimedia.org

Cilvēks ir ļoti ziņkārīga, citkārt arī zinātkāra būtne. Uzzinot atbildi uz vienu jautājumu rodas 7 papildjautājumi un tā šī ģeometriskā progresija jau turpinās gadu simtiem. Protams, tā virza mūs tuvāk patiesībai, daļai tās, bet ne pilnīgai. Arī kosmosā ir daudz mīklu un jautājumu un neizskaidrojamu, arvien, lietu. Atklājumi, liekas nomierina urdošos prātus, bet, pēc pirmās eiforijas norimšanas rodas vēl jautājumi, vēl jautājumi, kas atkal kādu laiku paliek bez atbildēm.

Tā viena no lielākajām mīklām Saules sistēmā tiek uzskatīta... pazudusī planēta. Pēc visiem astronomiskajiem datiem un ierastajiem principiem, starp Marsu un Jupiteru vajadzēja atrasties vēl vienai planētai. Bet tās tur nav. Palikuši tikai dažādi, tā sakot, atkritumi pēc katastrofas, ko zinātne tagad dēvē visu vienā nosaukumā - asteroīdu josla. Var piekrist tam, ka visās zvaigžņu sistēmās ir jābūt kādai vietai, kur krāties pārpalikumiem pēc planētu, vides sistēmas, radīšanas, bet parasti šādas vietas neatrodas starpplanētu telpā. Piedevām, arī ja ņem vērā dažādu tautu leģendas, nostāstus, mītus un citus cilvēces agrāko laiku novērojumus, tad lielākajā daļā šo stāstu ir norādes par to, ka visumā notikusi ļoti liela mēroga katastrofa - Faetona bojāeja.

Protams, jaunas planētas iespējamība un vēlākā izzušana ir apveltīta ar ļoti daudziem nostāstiem, teorijām, pieņēmumiem un vēl visādām gan bļēņām, gan zinātniskiem skaitļojumiem. Savu artavu visā pieliek arī biologi, sakot, ka uz šīs izzudušās planētas reiz bijusi civilizācija, kas savā attīstībā bijusi tālu priekšā mums.

Kurš no šiem pieņēmumiem un pat zinātniskajām fantastikām ir patiess - grūti teikt un šaubos, vai reālu 99,9999999% patiesību mēs jebkad uzzināsim, tomēr skaidrs ir viens - šis jautājums, par asteroīdu joslu, zinātnes prātus urda jau ļoti sen. 17. gadsimtā Johanness Keplers izvirzīja oficiālu teoriju tam, ka tur IR jābūt planētai, nu vismaz, kādreiz bija jābūt. Un kopš tā laika strīdi nerimstas jau oficiālos veidos. Gāja laiks, teorijas radās un izzuda, bet ideja netika aizmirsta. Tā gandrīz pēc 100 gadiem vācu astronomi (liekas, ka Bodē un Ticiuss) nāca klajā ar matemātisku sakarību, kas ļauj izskaitļot planētas attālumus līdz Saulei pēc vienkārša principa: 0,3,6,12,24,48,96.192. Katrs nākamais cipars pēc trešā rindas sākumā (jeb pēc 6) ir divreiz lielāks nekā iepriekšējais. Tad pie visiem cipariem pieskaitam 4, sanāk 4,7,10,16,28,52,100,196. Izdalam visus šos iegūtos ciparus ar 10 un... iznākums ir ļoti precīzi dati par to cik tālu katra Saules sistēmas planēta atrodas no sava spīdekļa. Šajā visā matemātikā viņi saskatīja trūkstošo planētu, jo sanāk tā, ka 0.4 atbilst Merkūrijam, 0.7 - Venērai, 1 - Zemei, 1,6 - Marsam, 2,8 - NEKAM, 5,2 - Jupiteram, 10 - Saturnam un 19,6 - Urānam, kas uz to brīdi vēl nemaz nebija atklāta. Ilgu laiku šo matemātisko principu visi uzskatīja par sakritību un izdomājumu, līdzpienāca 1781. gads. Viljams Geršels, izmantojot šo matemātisko sakritību, atrada Urānu. Tikai tad zinātnes doktori atzina, ka jā, redz, šī matemātiskā sakritība tiešām strādā un ir patiesa un tā ir izmantojama. Bet jaunās planētas atklāšanas jezgā tika aizmirsts tas, ka indekss 2,8 nepieder nekam, jeb precīzāk, pieder astroīdu joslai, kura nav planēta, ir tikai kosmiskais karalauks/atkritumu vietne.

Kad viss norima, astronomi atkal ķērās pie izpētes un šoreiz stingri nolēmuši tomēr atrast planētu, izmantojot šo matemātisko likumsakarību. Atkal daudzu gadu ilgi pētījumi, līdz pienāk 1801. gads. Palermo (Sicīlijā) observatorijas toreizējam direktoram Džuzeppe Piacci izdodas saskarīt debess ķermeni, kas pēc viņa apsvērumiem, arī ir pazudusī planēta starp Marsu un Jupiteru. Atklājums notiek izmantojot to pašu matemātisko sakarību, ko jau iepriekš. Tomēr, atklājums ir interesants vēl arī ar to, ka debess ķermenis ir ļoti blāvs, sīks un ne ar ko neievērojams. Arī izmēru ziņā tas ir... knīpa - vien 960 km diametrā. Neskatoties uz to, ka tā nekļūst par planētu, to nosauc par Cerreru (droši vien Porsche aizguva vārdu tālākai izmantošanai).

Gadu vēlāk ārsts - astronoms iesācējs, Heinrihs Olberss 2,8 astronomisko vienību attālumā no Saules arī atklāja knīpu - Pallādu. Vēlāk šajā pat joslā tika atklāti vēl daži lieli objekti - Junona, Vesta, Astreja. Beigu beigās astronomi šo joslu sāka izpētīt pēc iespējas sīkāk un 20. gadsimta sākumā kopumā tika atklāti vairāk kā 300 mazu izmēru objekti, visi asteroīdu joslā. Vēl gadsimtu vēlāk - uz 21. gadsimta sākumu, kopējais izpētīto objektu skaits mērāms pāri par 670 tūkstošiem, bet nosaukumus ieguvuši vien ap 19 tūkstošiem objektu.

Te ir arī vēl kas interesants - lai arī daudzi šie objekti tiek pieskaitīti pie kosmiskajiem atkritumiem un tiem tā kā būtu jāuzturas asteroīdu joslā, tie nebūt tā neuzvedas. Ir daudzi joslas ceļotāji, piemēram, Ikars, kurš (kā leģendā) ik pa 19 gadiem ļoti pietuvojas Saulei, Eross bieži šķērso Marsa orbītu, Amūrs, Hermess, Apollons un Ganimēds šķērso gan Merkūra, gan Venēras orbītas. Ceļošana notiek, lai gan tiem vajadzētu uzvesties pavisam mierīgāk un prognozējamāk.

Teorētiķi ir arī aprēķinājuši, ka ja visu šo masu, materiālu, kas izkaisīts asteroīdu joslā, savāktu kopā, sanāktu izveidot planētu, kas izmēru zinā būtu līdzvērtīga Zemei, iespējams, pat nedaudz lielāka par to. Bet tas ir teorētiski. Tomēr, šeit arī rodas sava veida jautājums - vai tā tas nebija agrāk, pirms katastrofas, jo iespējams, tieši reiz tur riņķojoša planēta, burtiski izjuka pa sastāvdaļām, veidojot asteroīdu joslu ar tās dažādajiem, neparedzamajiem, iemītniekiem.

Par to, kas varēja kalpot par iemesliem tam, ka Faetons, mistiskā asteroīdu joslas planēta, pazuda, teikt grūti, vien varam balstītiesuz pieņēmumiem, teorijām un aprēķiniem. Pats Heinrihs Olberss (Pallādas atklājējs) izteica varbūtību, ka Jupitera un Saules gravitācijas spēku ietekmē šo planētu laika gaitā vienkārši sarāva gabalos.

Dažādas teorijas par šo bojāejas tēmu ir arī dažādos zinātniskās fantastikas darbos. 1960. gadā rakstnieks Anatolijs Mitrofanovs ("Uz desmitās planētas") izsaka varbūtību un apraksta to, ka katastrofa notikusi augstu attīstītas Faetona civilizācijas pēc. Tā centusies izmantot vulkānisko darbību, kas īpaši bijusi izteikta, jo planēta izjutusi spēcīgu Jupitera gravitācijas ietekmi, tāpat kā Saules. Planētas kodols bijis ļoti aktīvs un vulkānisms bijis viens no izmantojamiem enerģijas veidiem, tomēr, neveiksmīgs īstenojums novedis pie katastrofas.

Zinātniskā fantastika ir laba ar to, ka dažkārt teorijas tiešām nonāk saskaņā ar vēlāko realitāti. Tomēr šādu iespēju - saprāta iejaukšanās - pieļaut ir pāragri un arī pierādījumu tam nav vispār nekādu, kā vien tikai teorijas no sērijas, varbūt, iespējams.

Iespējamāka ir teorija par to, ka pirms 4,5 miljardiem gadu (500....600 miljonus gadu pēc tam, kad Saules sistēma vispār izveidojās), kosmisks ķermenis, kas izmēros bija tā kā Mēness, no kosmosa dzīlēm apciemoja Saules sistēmu un ietriecās Faetonā, sadalot to sīkos gabaliņos. Vislielākā katastrofa Saules sistēmā, bet.. arī tikai kā teorija, bez pierādījumiem, jo tik senus pierādījumus grūti atrast un vēl grūtāk - fiziski tos iegūt izpētei.

Atomkarš, planētu sadursmes savstarpēji, gravitācijas lauka ietekmes - tas viss ir iespējams, bet kā teorijas. Ļoti maz ticams, ka reiz kāds varēs droši pateikt par iemesliem un cēloņiem visam šim. Ir arī Faetona teorijas pretinieki, kas uzskata, ka planēta tur tā sakot, bijusi plānota, bet materiāls, kas arvien palicis asteroīdu joslā, nespēja sablīvēties kopā Jupitera gravitācijas pēc. Tāpēc, planēta neizveidojās miljonu gadu laikā, un viss materiāls arvien palika turpat - tā sakot, celtniecības būvbedrē.

Pie visa šī vēl var pieminēt arī kādu pavisam traku teoriju - Saules sistēmā reiz bijušas visas saules - Saule, kura arvien spīd un silda mūs, un.. Jupiters. Pirms miljardiem gadu Faetons un Marss bijušas planētas, kas atradušās Jupitera gravitācijas ietekmē un riņķojušas ap to. Uz Faetona bijusi civilizācija, kas tehnoloģiski sasniegusi ļoti augstu attīstības pakāpi. Tā spējusi kolonizēt arī blakus esošās planētas - Marsu, Zemi un Venēru. Protams, tam visam vajadzīgs bijis ilgs laiks, jo visu kolonizāciju faetonieši sākuši praktiski no nulles, radot gan atmosfēru, gan visu pārējo dzīvībai nepieciešamo. Laika gaitā Jupiters "aizsvilies", pārvēršoties par pārnovu, savos izmēros izplešoties līdz Faetona orbītai, pēcāk atkal saraujoties līdz pašreizējiem gāzveida planētas izmēriem. Procesā radītā enerģija burtiski nolija uz Faetona un sarāva to gabalos. Šī kosmiskā kataklizma atstāja ietekmi arī uz citām divzvaigžņu sistēmā esošajām planētām - tās visas tika izstumtas no to sākotnējām orbītām. Vislielākie postījumi bija uz Marsa, Zemes un Venēras. Faetoniešu radītās dzīvības formas, viss pārējais, tika iznīdēts pilnībā. Bojā aizgāja arī paši faeotonieši. Izglābās vien tie, kas tolaik bija nosūtīti ekspedīcijās uz citām zvaigžņu sistēmām - Centauru, Sīriusa utt. Pēc miljoniem gadu, kad situācija nu jau tikai vairs Saules (nevis Saules-Jupitera) sistēmā norima, viņi atgriezās un ievēroja, ka Zeme ir vienīgā planēta, uz kuras iespējams turpināt dzīvību un tās attīstību. Vēl jaunums viņiem bija tas, ka nu Zemei ir savs pavadonis - Mēness. Mēness bija viss tas, kas bija palicis pāri no viņu pašu planētas - Faetona, jo Mēnss ir tās kodols, agrākais.

Nejauši sanāk pieskarties arī Mēness rašanās mītam vai faktam. Zināms vien tas, ka pat seno maiju pierakstos ir minēts tas, ka debesīs nav redzams Mēness, tikai zvaigznes. Tāpat par to runā arī Aleksandrijas bibliotēkas galvenais pārzinis. Šādu informāciju viņš esot atradis ļoti senos (runa iet par to, ka viņš to lasījis 3. gadsimtā pirms mūsu ēras) pierakstos šādas norādes. Vēlāk gan šie senie manuskripti sadeguši ugunsgrēka laikā. Bet šeit runa iet par to laiku, kas bijis pirms Lielajiem plūdiem. Par debess jumu bez Mēness, tikai ar zvaigznēm, runā arī Diendivāfrikas bušmeņu mīti. Dažādās pasaules malās iet runa par vienu un to pašu faktu - debess bez Mēness. Bet tas bijis sen, iespējams, pirms Faetons aizgāja bojā un tā kodols kļuva par Mēnesi mums. Iespējams, iespējams nē, bet skaidrs - Mēness skan, kā zvans... par to ir daudz faktu. Bet par to citreiz.