Cilvēka smadzeņu nianses

foto; cdn.the-scientist.com

Par cilvēka smadzeņu būtību ir zināms diezgan maz. Tiek lēsts, ka cilvēks vairāk zin par kosmosu un kosmoloģiskiem faktiem, notikumiem, nekā pats par savām smadzenēm - būtiskāko organisma orgānu, daļu. Cilvēka smadzenes sastāv no vidēji 90 miljardiem neironu jeb nervu šūnām. Ik katrs neirons "komunicē" vidēji vēl ar 1000 citiem, tuvāk esošiem neironiem. Tieši neironi un to savienojumi rada atmiņas, izjūtas, mīlestību, sāpes, it visu. Tie ir spējīgi uz daudz ko, bet nespēj izjust... sāpes.

Faktu, ka cilvēka smadzenes sastāv no šāda tipa šūnu savienojumiem atklāta tika nebūt tik sen - aptuveni pirms 100 gadiem. Tolaik pētījumi tika veikti vien uz smadzenēm, kas jau bija faktiski mirušas, jo šāda tipa eksperimentus uz dzīviem cilvēkiem neveica. Reāli strādājošas smadzeņu šūnas, neironus, cilvēks spēja vien aplūkot pirms aptuveni 25 gadiem. Pateicoties tam, ka cilvēcei kļuva pieejama daudz labāka medicīniskā aparatūra, precīzāk - skaneri, mēs spējām ielūkoties smadzenēs un to būtībā daudz rūpīgāk un dziļāk. Pēc neironu atklāšanas tikušas radītas simtiem grāmatu un rakstu par to, kā tās strādā, ko mēs varam no tām iemācīties un to, ko tās sevī slēpj un kādu potenciālu glabā, par kuru mēs, paši cilvēki, būtībā nemaz nenojaušam.

Pāris gadus atpakaļ tieši ASV valdība smadzeņu izpētei piešķīra 3 miljardus dolāru. "The Brain Acitivity Map" projekts izrādījās ļoti perspektīvs, jo tieši šis projekts nodarbojas ar to, lai izpētītu smadzenes un visu, kas ar tām saistās. Tieši spēja saprast smadzeņu darbības principus un veikt to detalizētu izpēti ir veids kā saprast to, kā cīnīties ar dažādām psihiskām saslimšanām un iespējams, ar slimībām kopumā, jo daudzi uzskata par faktu to, ka slimības sākas galvā, smadzenēs, un tur arī izbeidzas.

Smadzeņu izpēte ir cieši saistīta arī ar... filozofiskiem jautājumiem, jo tieši smadzenes ir tās, kas ir tā sakot, atbildīgas par saprātu un apziņu. Un kā noskaidrots, smadzeņu aktivitāti būtībā ir impulsu apmaiņa, kas varētu nozīmēt, ka cilvēks ir impulsu vadīts objekts.

Tomēr, kā uzskata daļa pētnieku, pats cilvēks par sevi un savu smadzeņu darbību apjauš diezgan maz. Būtībā, pat mūsu uzskati par to, kāds princips notiek smadzenēs un uz ko tās balstās, ir arī diezgan mānīgs, jo ikviens jauns pētījums maina priekšstatu par iepriekšējo. Tiek lēsts, ka būtībā, cilvēka smadzenes aktīvi nodarbojas ar to, ko sauc par pašapziņu, cenšoties saprast pašas sevi. Jāsaka, ka iespējams, arī tie ir maldi, jo cilvēks jau savā būtībā nespēj apzināties sevi divreiz un saprast pašam sevi nav vajadzības, bet saprast līdzcilvēkus šķiet neiespējami. Pētnieku vēlmes izveidot kopēju modeli tam, kā cilvēks domā, uzvedas, šķiet jau pašā saknē lemtas neveiksmei, jo ikviens domā savādāk, un modelēt smadzeņu būtību kopējos vilcienos vien jau ir grūti, individuāli - neiespējami. 

Bet ja paskatās uz citiem dzīvniekiem, tad te nākas rast arī dažas pārsteidzošas lietas. Piemēram, bites smadzenes sver vien tikai 1 miligramu un tajā ir ne vairāk kā miljons neironu. Bet neskatoties uz to, tās spēj orientēties apvidū, komunicēt savā starpā, veidojot tā saukto kopējo apziņu. Tāpat arī par jaunas mājvietas izvēli tās lemj kopīgi, balstoties uz to, kādu informāciju atnest izlūki. Kopējā apziņa tikai ar miljons neironiem spēj daudz, tad cik liels potenciāls ir paslēpts mūsos, ar mūsu vismaz 90 miljardiem neironu šūnu un savienojumu? Protams, viena nianse mūs atšķir no bitēm - mēs neveidojam kopējo apziņu, vienoto domāšanas veidu, tas mums katram in individuāls un neapstrīdams, bet ja mēs spētu apvienot šo neironu darbību kopējiem mērķiem, iespējams, mēs sen jau būtu pāris attīstības stadijas tālāk, nekā esam šobrīd.