Kolibri - iedvesmas putns

foto: alfonsosegura.com

Kolibri - pats mazākais putns pasaulē. Tā masa vidēji ir līdz 2 gramiem. Tas ir vidēji, jo katrā sugā ir arī lielāki īpatņi. Lielākie izmēros ir pat 20 cm garumā. Bet tas ir tā sakot, nestandarts pat. Šie fantastiskie dabas veidojumi ir iekļuvuši Ginesa rekordu grāmatā vairākās kategorijās, bet nu, visu pēc kārtas.

Putniņš dzīvo dažādās planētas vietās - kalnos, ielejās, tuksnešainos apvidos. Protams, te arī pa pasugām atšķiras - viena veida kolibri dzīvo ļoti ierobežotā vidē, kamēr citi aptver milzīgus areālus. Ir arī tādi īpatņi kas mīl dzīvot viena kalna apkaimē, vai vienas ielejas ietvaros. Dabas dažādība pārsteidz it visur. Bet lai cik daba būtu pārsteidzoša, jāsaka ka šeit ir tīri anatomiskās īpatnības: knābja garums un konkrētā apvidū esošo ziedu veids. Ziediem jābūt tādiem lai putns varētu likt līdz nektāram. Īsāks knābis un dziļāki ziedi galīgi nederēs kolibri mājvietai.

Putniņš vairāk sastopams planētas rietumu pusē, piedevām, ne tikai planētas siltajos rajonos, bet arī tur, kur temperatūra ir nedaudz vēsāka kā varētu likties. Tas dzīvo gan Ziemeļ, gan arī Dienvidamerikas kontinentos, tomēr vislielākais to īpatsvars sastopams Amazones upes baseinā. Ekvadorā sastopami diezgan daudzi šo puntu veidi kamēr Dienvidamerikā un Ugunszemē sastopams tikai viens pats tā paveids.

Lai arī putniņs ir ļoti mazs, tā apetīte ir divkārt liela. Diennakts laikā tas apēd barību, kas masas ziņā divreiz pārsniedz viņa paša svaru. Šāda sakarība ir tikai tāpēc, lai tā mazais, bet sparīgais organisms un ātrā vielmaiņa spētu nodrošināt tā ķermeni ar enerģiju. Kā nekā, viņa visa dzīve paiet kustībā, un ar mazāk barības tas vienkārši nespēs kustēties spēku izsīkuma pēc vai arī kad tā ķermeņa temperatūra krītas zem minimālās robežas, tas aiziet bojā. Viens no diviem.

Kāda tad ir šī barība? Galvenokārt nektārs un ļoti sīki kukaiņi. Viņu knābis ir speciāli izveidojies laika gaitā tā, lai tā garums būtu piemērots nektāra ieguvei tieši no zieda. Visiem kolibri knābja garums ir izteikti garš, un ir arī pasugas kurām knābja garums ir garāks pat par paša putna ķermeņa garumu.

Unikāls nav tikai viņu knābis vai organisms, bet arī viņu mēle. Putniņa mēle būtībā ir caurulīte ar mazu piesūcekni tās galā. Iegūstot nektāru no zieda, tas tikai nedaudz atver knābi, lai pa pašu tā galu varētu izbāzt mēli un iesūkt nektāru. Nektārs pa tiešo nonāk mutes dobumā, tālāk barības vadā un tālāk, izlaižot kuņģi uzreiz pa taisno uz zrnām. Ja gadījumā nektārā ir "aizķēries" kāds mazs kukainis, tas nonāk kuņģī. Fantastiska sadales sistēma, unikāli fantastiska.

Visa nektāra savākšana, tāpat kā kukaiņu ķeršana notiek gaisā. Putns nesēž vienuviet. Arī barojot mazuļus tas nektāru iepilina tiem knābjos atrodoties gaisā, lidinoties virs tiem.

Pats pazīstamākais fakts ir viņu spārni. To kustība nav tā kā vairumam putnu - uz augšu un leju, bet veids, kā tie kustina spārnus ir salīdzināms astoņniekam gaisā. Spārni visu laiku savā veidā tā kā rotē, radot mazu dūkšanas skaņu. Šis fakts ir zināms gandrīz jebkuram. Kas vēl svarīgi - jo mazāks putns savos izmēros, jo to spārnu vēzienu skaits ir lielāks. Tā piemēram, putniņš kura svars ir ap 2 gramiem (par piemēru, sarkanais kolibri), sekundes laikā veic 50 spārnu kustības. Putns kura svars ir ap 6 gramiem sekundē vicina spārnus tikai vidēji 21...23 reizes. Pārošanās sezonas laikā viņu spārnu vēziens var dubultoties un sasniegt pat dažiem īpatņiem 100 vēzienus sekundes laikā. Tāpat arī to spalvas nebūt nav vienā noteiktā krāsā. To krāsa mainās atkarībā no gaismas spektra kādā tie dotajā mirklī atrodas, un pārsvarā krāsu gammā var teikt, ka ir visa varavīksne ietverta.

Šāda kustība un dzīvīgums prasa ļoti lielu enerģiju un līdz ar to, lielu asinsapmaiņu. Motors jeb sirds putniņam ir arī diezgan unikāls orgāns. Pirmkārt, tā ir trīsreiz lielāka par kuņģi un aizņem kopumā pusi no putns ķermeņa. Ja runā par sirdspukstu skaitu, tad ir dažas putnu pasugas, kurām minūtes laikā sirds pukst līdz pat 1000 sitieniem! 1000!!!!!!

Viņu ķermeņa temperatūra arī ir diezgan nepastāvīga lieta. Neskatoties uz to, ka viņi skaitās siltasiņu dzīvnieki, par tādiem tos var uzskatīt tikai tad, kad viņi lido. Un pa cik viņi lido dienas lielāko daļu, tad šeit arī pieņēmuma fakts. Tomēr tad, kad uznāk nakts, viņi cenšas atrast kādu vietu kur nosēsties un pārnakšņot. Tādos brīžos putniņa ķermeņa temperatūra krītas līdz 17....21 grādam pēc Celsija skalas. Šīs temperatūras pārmaiņas organismā putnu faktiski paralizē un tā tas paliek līdz rīta gaismai, kamēr gaismas klātbūtne to atkal nepamodina. Maksimums, ko šādā fāzē vai formā putns spēj pavadīt ir 15-20 stundas. Nebrīvē esošo kolibri novērojumi arī sniedz diezgan interesantu informāciju - ja putnam nepietiek barības, tas paliek ļengans, nosēžas uz zemes, saraujas kamoliņā un cenšas paslēpt savu ķermeni nosedzot to ar saviem spārniem. Ķermeņa temperatūra šādos brīžos arī krītas un vienīgais, kā viņu var atdzīvināt no šīs miega jeb pārakmeņošanās fāzes - sasildīt, paņemot rokās un iedodot barību (nebrīvē augošus kolibri baro ar medu kas izšķīdināts ūdenī).

Pārus un putnu ģimenes kolibri neveido. Mātītēm ir lemts veidot gan ligzdu, gan rūpēties par mazuļiem. Viņu ligzdas izvēles vieta arī ir ļoti dažāda - zariņi, palmu lapas un pat... istabā pie griestiem esoša lampa. Kā nu putns izdomās. Tāpat arī izmēri var būt dažādi - sākot no valrieksta lieluma ligzdas, beidzot ar futbola bumbas izmēriem.

Jāsaka, ka daudz viņu veidi ir pakļauti iznīcībai. Vismaz 5 veidi ir ierakstīti sarkanajā grāmatā kā uz izzušanas robežas. Masveidā viņus centās nogalināt jau kopš 18. gadsimta. Iemesls protams bija krāšņās spalvas. Nekas cits jau no putniņa nav izmantojams, jo tas ir tik maziņš, bet tik graciozi krāšņs un pārsteidzoši fantastisks. Ne velti šis putns ir bijusi iedvesma arī kara tehnikai (helikopteriem). Protams, iedvesma un tā fantastiskās dzīves detaļas iedvesmo ne tikai kara tehnikas sakarā, bet arī citviet. Cerams, šis skaistums, dūcošais darbonis, nepazudīs no planētas tik ātri!