Cilvēki bez atmiņas

foto: mashable.com

Kiribati salu arhipelāgs un valsts ir visnotaļ viena dīvaina un savā veidā ļoti īpatnēja vieta pasaulē. Protams, kūrorta cienīga vieta, jo temperatūra tur reti kad ir zem plus 20 grādiem pēc Celsija skalas. Tomēr ne klimats ir tas, kas pārsteidz. Pārsteidz cilvēki, kas tur mīt. Lai arī viņi ir kristieši, viņi daudz nedomā par rītdienu un neuztraucas par daudziem tādiem dzīves sīkumiem, par kuriem vidējs eiropietis būtu panikā. Doties jūrā bez kompasa - mierīgi, zvejot un piekraut laivu līdz malām pilnu ar zivīm, tā, ka ūdens smeļas - mierīgi.

Šeit arī ir kāda cita nianse - būt bagātam ir kauns. Ja ticēt internetā esošajām baumām, tad tie, kurus eiropieši uzskatītu par veiksmīgiem cilvēkiem, kam ir tā sakot, nauda un manta, šeit tādus uzskata par izstumtajiem. Bagātība ir nelāga ieraža un būtība, ko neviens neciena. Tiek lēsts, ka tur nav arī zagļu, nabagu vai ubagotāju. Vairums cilvēku visi ir vienlīdzīgi viens pret otru.

Tomēr ne tāpēc šī vieta apbur cilvēkus. Ir arī vēl kas vairāk, kas vairāk par mantisko un reliģisko pusi šai pasaules noslēpumainajā vietā. Tur ierodoties uzreiz, pirmā lieta, kas jādara - jānodod upuris vietējām dievībām lai tās neuzsūta ko nelāgu, kamēr atrodaties šai vietā. Ziedojumiem derēs jebkas - alkohols, cigaretes, nauda, manta, jebkas, ko var atstāt pie vienas no četrām dievību statujām. Jāsaka, ka šī vieta atšķiras arī tādā jomā, ka neskatoties uz to, ka vairums šeit vietējo ir kristieši, kas tic Bībelei, tie neaizmirst arī par saviem senču dieviem un dievībām un ar tiem saistītajiem rituāliem un procesiem.

Iespējams tāpēc Marakei reti kad parādās kāds baltais cilvēks. Bet tieši eksotika Marakei ir tā, kas apbur. Tieši šeit sastopama Nei Tangangau. No viņas ir jābaidās, jo viņu uzskata par vienu no nešpentākajām no četrām šeit esošajām. Dusmās viņa spēj gaisā izdalīt pretīgu smaku, ka cilvēki ģībst acumirklī. Pragmatiskam eiropietim tas liksies neiespējami, bet, eksotikai ir jātic!

Tomēr viņu atceras ne tikai smirdoņas pēc, bet gan arī tāpēc, ka viņu uzskata par to dievību, kas tieši ir atbildīga par vietējo iedzīvotāju atmiņu. Kā izrādās, vietējiem iedzīvotājiem ir ļoti, nu ļoti slikta atmiņa. To uzsver arī pētnieki, kas centās noskaidrot šīs cilvēku īpatnības patiesos cēloņus. Labākajā gadījumā vietējie var atcerēties to, kas noticis šorīt. Ja runa iet par notikumiem, kas bijuši pirms nedēļas, mēneša - velti cerēt ka kāds ko spēs atbildēt vai pastāstīt. Cilvēki vienkārši nespēj noturēt atmiņā šo informāciju. Varbūt arī tas ir labi, jo šī sliktā atmiņa ļauj viņiem neatcerēties to faktu, ka tieši arhipelāga lielākajā salā - Ziemassvētku salā - 20.gadsimta 50to gadu beigās amerikāņi izmēģināja atombumbas.

Vietējie iedzīvotāji ciena, mīl un tik tiešām dievina Nei dievieti. Pēc viņu ticējumiem viņas vismīļākā "uzkoda" ir cilvēku atmiņas. Tieši šo baiļu un ticības pēc reizi gadā vietējie iedzīvotāji ar maziem bērniem dodas uz Marakei salu un pludmalē pavada visu nakti, guļot pie dievietes statujas. Ticējums vēsta, ka dievība aktivizējas tad, kad cilvēks guļ. Caur degunu tā izsūc cilvēka atmiņu.

Protams, viss tas liekas abnormāli, bet... ir arī īpaša sistēma. Piemēram, cilvēks var sevi nosaukt jebkādā vārdā kā vien grib. Šodien viņš var būt Jānis, rīt Maikls, parīt Džons. Un vienalga, kas teikts oficiālajos dokumentos. Lai mazinātu jucekli, katram iedzīvotājam uz ķermeņa atrodas cipars, kas apzīmē viņa atbilstību noteiktai identitātei. Un tad ir vienalga vai sauc sevi par Maiklu vai Čārlzu, dokumentos atradīs, ka patiesībā esi Džons. Cipari ir ietetovēti un nevar tikt mainīti nekādā gadījumā.

Interesanti ir arī attieksme pret bērniem: reti kura māte spēs pateikt to, cik viņai īsti ir bērnu. Tomēr, ja vienā brīdī viņa secina, ka bērnu viņai ir par daudz, viņa var kādu no saviem bērniem uzdāvināt radiniekiem vai paziņām, lai tie audzina. Izklausās nereāli, sirreāli, bet tā nu šo vietu apraksta.