Faraonu nāves noslēpumi

foto: ancient-egypt.info

Hovards Kārters kļuva globāli pazīstams tikai pēc sava atklājuma Valdnieku ielejā 1922. gadā. Tieši viņš atrada neskartās Tutanhamona kapenes un visas greznās tur esošās mantas. Tutanhamons bija astoņpadsmitās Senās Ēģiptes dinastijas divpadsmitais valdnieks. Grūti teikt, vai viņam tik tiešām ir bijusi kāda radniecība ar Amenhotepu IV, bet tiek lēsts, ka viņš varējis būt tā radinieks - dēls vai pusbrālis. Pēc liecībām Tutanhamons dzimis aptuveni 1341. gadā pirms mūsu ēras un miris aptuveni 18 gadu vecumā. Pie varas grožiem viņš paspēja pabūt vien savas dzīves gadus.

Šeit rodas jautājums - pie tā laika tehnoloģijām un medicīnas, kas Senajā Ēģiptē tolaik bija ļoti attīstīta, neviens nespēja glābt valdnieku? Pirmais uz šo jautājumu centās rast atbildi Ronalds Harrisons jau 1968. gadā. Viņš izpētīja daudzos faraona galvaskausa rentgena uzņēmumus un atrada tajās, iespējams, mīklas risinājumu. Izrādās, ka galvaskausa iekšpusē ir redzamas pēdas, kas liecina, ka pirms nāves valdnieks saņēmis spēcīgu sitienu pa galvu. Turpinot savus pētījumus viņš secināja arī to, ka iespējams, valdnieka ķermenis bijis tik ļoti sakropļots, ka šis sitiens ir tikai viens mazs cinītis notikumu ķēdē, jo ne velti valdnieka sarkofāgā nebija arī Tutanhamona krūšu kurvja dažu kaulu - ribu. Iespējams senie mediķi un mumifikācijā iesaistītie negribēja parādīt pasaulei un aizkapa dzīvei faraonu tādā formā, kāds tas bija uz nāves brīdi, tāpēc arī krūšu kurvi... nelika. Visu to kopā saliekot, nākas domāt, ka nāve iestājusies vardarbības ceļā.

Ir arī daudz citu mazu faktu, kas liek domāt, ka viss process un apbedījums bijis sasteigts. Kā zināms, faraoni vairāk vai mazāk centās sākt kapeņu būvniecību uzreiz nonākot tronī, lai vajadzības gadījumā kapenes būtu jau gatavas. Bet kas saistās ar Tutanhamonu, tad ir tā, ka viņa sarkofāga atrašanās telpa liekas nepabeigta. Tāpat arī visas relikvijas, kas šeit tika atrastas ir ar nelielu dīvainību - liekas, ka tās ir paņemtas no citām kapenēm un uz tām esošo patieso īpašnieku vārdi steigā pārrakstīti no oriģinālā uz vārdu "Tutanhamons". Ja valdnieks ir slims vai vecs, visa procesija jau tiek laicīgi sagatavota, kā tas bijis ar citiem valdniekiem. Bet ar Tutanhamonu tā nenotiek... sitiena pēdas pa galvu.... artefakti ar steigā izlabotiem īpašnieka vārdiem.... mistiski, bet nu jau tie ir fakti.

Ja pieļauj tādu domu, ka Tutanhamons bijis Ehnatona dēls, tad daļēji var rast skaidrojumu tam, kāpēc viss sasteigts un tas daudzkārt skaidro arī citas nianses. Ehnatonam bija spēcīgs konflikts ar priesteriem un vadošajiem reliģiskajiem pārstāvjiem, jo viņš bija pirmais, kas atteicās pielūgt senos un vecos dievus. Tā vietā viņš aizsāka jaunu dievību ciklu - pielūgt Atonu, saules diska dievu. Tieši šī iemesla pēc, visticamākais, ne viņš, ne arī Tutanhamons nav pieminēti valdošo faraonu sarakstā, kas atrodams Seti templī Abidosas pilsētā.

Lieki teikt, ka šādi fakti vedina domāt, ka kādam valdnieks tomēr ir dikti nepaticis. Nepatika tolaik robežojās ar vēlmi nomušīt, kā jau tas vienmēr ir. Beigts vēl nenozīmēja neko, vajadzēja izdarīt tā, lai viņa vārdu vēsture neatceras. Tas, ēģiptiešu domās toreiz bija pats adekvātākais soda mērs. Aizdomās par Tutanhamona nonāvēšanu vardarbībā ceļā tiek turēts Horemhebs - pietuvināta persona valdniekam, kas ļoti ilgu laiku bija arī karaspēka virspavēlnieks. Viņš sāka savu ceļu augšup jau Enhatona laikā, turpināja Tutanhamona laikā un beigās kļuva par faraonu četrus gadus pēc Tutanhamona nāves. Tieši viņš vēlāk centās izdzēst Tutanhamona vārdu no vēstures liekot savu vārdu pārrakstīt pāri jau iegravētajam Tutanhamona vārdam. Viņš varēja būt izdevīgs valdnieks, jo piekrita atjaunot veco dievību un reliģisko kārtību, kas tīri labi noderēja tiem, kas priestu un reliģisko darboņu rindās jau bija gadu desmitiem un negribēja pārmaiņas. Pa cik viņa pārziņā bija karaspēks un bija augusi viņa ietekme arī citās sfērās, kā nekā, viņš bija valdniekam ļoti tuvu stāvošs, iespējas izdarīt valdnieku maiņu bija.

Potenciālo aizdomās turamo lomā ierindots tiek arī Ajs (Ay), kurš bija Tutanhamona vectēvs. Viņš valdīja veselus četrus gadus, uzreiz pēc tam kad viņa mazdēls pēkšņi nomirst. Piedevām, vectēvs apprecēja mazdēla sievu - Anhesenamonu. Pārņemt varu pēc mazdēla nāves Ajs bija tiesīgs, jo savā veidā, var uzskatīt, ka bija tāds kā premjerministrs (kā to sauktu mūsdienās) tad, kad valdīja Tutanhamons. Vēlāk varas groži pāriet Horemheba rokās.

Iespējams, tikai iespējams, arī Tutanhamona sieva bija pie vainas un zināja par sazvērestību un vēlmi nogalināt faraonu. Par to ir maz liecību un pierādīt iespējamo saikni vairs nav iespējams, paliek tikai pieņēmumu un minējumu veids, apvijot to visu ar leģendas cienīgiem argumentiem.

Protams, ja skatās uz to, kā pret visiem šiem faktiem vai minējumiem atteicas pasaulē vadošie speciālisti, tad nākas atzīt, ka izteikumi paliek tikai izteikumi, teorijas. Rentgena analīze neko daudz nedod, bet ir arī analīzes, kas veiktas daudz rūpīgāk un kuru dati arvien tiek uzskatīti jau par faktiskiem nāves pierādījumiem. 2005. gadā tika veikta pilna mūmijas apsekošana ar datortomogrāfiju. Tika atklāts, ka mūmificētajam cilvēkam dzīvam esot ir bijusi lauzta kreisās kājas pēda. Tas savukārt ilglaicīgā periodā var radīt asins saindēšanos. 2007. gadā tika izvirzīta teorija par to, ka valdnieks šo traumu ieguvis medību laikā krītot no karietes/pajūga. Pa cik pie sarkofāga tika atrasti arī pavasara ziedi, tad tika secināts, ka mumifikācijas process aizsākts 6 nedēļas pirms tam, un 6 nedēļaspirms šo ziedu ziedēšanas sanāk tieši ziemasmedību sezonas vidusdaļa. Piedevām ziediem kopā ar faraonu viņa apbedījumu istabā bija arī pajūgs, kas izmantojams medībām. Tas nozīmēja tikai to, ka faraonam dzīvam esot viņš ir bijis kaislīgs mednieks.

Kaula fragments ko iepriekš izdevās atrast faraona galvaskausā netika izmantots kā pierādījums nāves iemesliem, bet viss tika norakstīts uz to, ka tas, visticamākais ir vai nu mumifikācijas procesā pieļauta kļūda vai arī kāds no Kārtera komandas nemākulīgiem darboņiem izdarījis kādu kļūdu pārvietošanas laikā un tāpēc arī galvaskausā atrodams kaulu fragments.

Protams, patiesību izlobīt ir grūti, bet visu vēl vairāk saasina prese un tās izdomājumi. Kapeņu atradējs Kārters, kopā ar lordu Karnarvonu par atradumu informēja presi, bet izdarīja to tā, ka tikai laikraksts "Times" ieguva tiesības publicēt šīs ziņas. Konkurentiem faktiski nepalika nekā no sensācijas. Cik nu ticēt, cik nē, tad viens žurnālists esot uzrakstījis rakstu ar specīgu nosaukumu "Faraonu lāsts". Tajā stāstīts, ka Hovards kārters izrakumos esot atradis māla plāksnīti, uz kuras esot bijis vēstīts par nāvi visiem tiem, kas patraucēs mirušo faraonu pīšļus. Baidoties no panikas strādnieku vidū, Kārters to esot saplēsis un lauskas noslēpis lai neviens nevarētu šo mānticību nodot presei.

Lieki teikt, ka šis stāsts laika gaitā tiek tiešām palika par jau leģendu un visai ticamu patiesību, jo kā nuu ne - visi, kam bija kāda lielāka vai mazāka saistība ar Tutanhamona kapenēm un mūmijas atrašanu, aizgāja bojā. Katru reizi kādam nomirstot presei bija iespēja vēlreiz pārstāstīt visus šos notikumus un atgādināt par lāsta esamību. 2005. gads arī neizpalika ar brīnumiem. Toreiz mūmiju bija nolemts nodot datortomogrāfijas analīzei. Kolīdz to sāka pārvietot, tuksnesī pēkšņi sacēlās vējš un datortomogrāfs nezināmu iemeslu pēc uz vairākam stundām atteicās darboties.

Būs pagrūti pat šodien izskaidrot visas nāves un sakritības ap ekspedīciju un tās dalībniekiem. Internetā ir sazvērestības teorijas par šo tēmu, un ne viena vien. Tiek lēsts ka bojā aizgājuši visi 26 ekspedīcijā iesaistītie cilvēki. Viss tas noticis 10 gadu ilgā laika periodā. Vienīgi no lāsta pglābās pats Hovards Kārters, kurš nomira 1939. gadā 64 gadu vecumā. Kā viņš spēja izbēgt no lāsta, nav skaidrs. Citi stāsta, ka mirklī kad esot nomiris lords Karnarvons, Ēģiptē esot nodzisušas visas ugunis un viņa mājā esošais suns esot sācis gaudot un tā gaudojis vairākas minūtes no vietas.