Miljonārs PSRS laikos? Neiespējami

foto: 123rf.com

Pasaule pēdējos 50..70 gados ir krasi mainījusies. Ja ap 1950tiem gadiem uzņēmējdarbību klasificēja kā nelikumīgu un tā saucamos uzņēmējus, biznesmeņus sūtīja uz GALGA nometnēm, tad mūsdienās neko tādu nevar īsti novērot. Bet te rodas jautājums - vai tiešām PSRS laikos bija miljonāri vai miljardieri un ja jā, kur tie palika, ja nē - vai baumām ir kāds pamats?

Protams, tie, kas māk un spēj un izprot sistēmu, bijuši vienmēr, arī PSRS laikos, pirms tam, pēc tam un vienmēr. Piedevām, konkrēti šoreiz par notikumiem, kas eksistēja gadu desmitu ilgā laika periodā, un mūsdienu vēsturniekiem rada arvien lielu izbrīnu un finansistu vidū - nesapratni - nu kā tā!?

Nikolajs Maksimovičs Pavļenko bija īsts rekordists PSRS laiku biznesa radīšanā, vadīšanā un vispārējā attīstībā. Viņš bija tik tāls stratēģis un plānotājs, ka beigu beigās spēja izveidot par militāru vienību, kas viņam nesa pasakainu peļņu. Pēc ienākumiem tolaik, pārrēķinot mūsdienās, viņš noteikti būtu Krievijas oligarhu vidū, iespējams pat krietni virs tiem naudas, īpašumu, varas ziņā.

Bet viņa visa impērija radās un attīstījās laikā, kad pie varas bija Staļins, un šāda biznesa veidošana bija pretlikumīga itvisos tās veidos, paveidos un izpausmēs un vienīgais sods, kas bija paredzams - piespiedu kārtā ķermenī tiek uzpildīts svins (nošaušana). Bet nu, nedaudz sīkāk, kā un kas tad īsti notikās tolaik.

Ģimenē Nikolajs bija septītais bērns - pats jaunākais (pastarītis). Viņa tēvs pēc profesijas bija dzirnavnieks. Puisēns piedzima 1908.gadā (citi dati saka, ka 1914. gadā), Jaunpiekūnu ciemā, netālu no Kijevas. Lai arī ģimene tika uzskatīta par turīgu, tajā visi strādāja no gaismas līdz gaismai. No darba nevarēja izvairīties arī bērni. Mazajam Koļam (Nikolajs - Koļa) šāda nākotnes vīzija nu galīgi nepatika. Jau kopš agras bērnības viņš iemācījās ar viltību izvairīties no darbiem un situācijām, kurās viņam sanāca iekulties šo pašu melu un izvairīguma pēc. Visā vienmēr tika vainoti vecākie brāļi un māsas. Tomēr neskatoties uz visām blēņām, visai bieži viņš saņēma pērienu par šiem saviem izgājieniem.

Beidzot baznīcas skolu viņš saprata, ka zemkopība un dzirnavas nu galīgi nav tas, kur ir viņa būtība un kas ir viņa nākotnes aicinājums, viņa sapnis. Pametot visu viņš dodas pie vietējā ciema vecākā, kuram palīdz sastādīt dažādus līgumus un papīrus. Ciema vecākais (ciema vecis) izrādījās arī kaislīgs kāršu spēlmanis. Tā nu viņš jauno palīgu iemāca arī spēlēt kārtis... sev parnelaimi jo mazais Koļa drīz vien veco vīru sāk apspēlēt un īsā laikā iegūst nelielu naudas daudzumu jeb tā sakot, starta kapitālu tālākajiem plāniem.

Pienāk 1928. gads, atsavināšanas un koplietošanas laiks. Tā Koļas tēvs, kopā ar citiem ģimenes locekļiem tiek izsūtīts, pie tam zaudējot visus uz to brīdi tiem piederošos īpašumus. Koļa ir viltīgāks, un iemanās noviltot dokumentus, uzrādot sevi par daudzbērnu ģimenes atvasi, kuriem nepieder nekas, kuri ir praktiski nabagi. Pie šīs viltošnas viņš sevam vecumam pieliek klāt arī četrus gadus - lai varētu būt komjauniešu partijas loceklis un pamatoti tikt sūtīts uz dažādām guberņas vietām kā jauno ideju un komunistiskās vīzijas sludinātājs un ideju paudējs.

Tā kļūstot vēl reizē arī par celtnieku burtiski, viņš dodas uz dažādam vietām, kur tad arī notiek dažādi celtniecības darbi. Viņš kļūst par ceļu būves darbinieku. Savu darba entuziasmu viņš galvenokārt izrāda nevis darbu norises vietā, bet gan komjauniešu sanāksmēs, kur noniecina citus kolēģus (biedrus) par viņu buržuāzistiskajiem uzskatiem. Ar visiem šiem sava veida izlēcieniem viņš tiek pamanīts un valde nolemj viņu nosūtīt uz inženier-celtniecības institūtu. Lai arī idejiski viņš ir spēcīgs, tomēr mācībās nespēj pierādīt sevi tikpat dedzīgi. Lai arī mācības neiet, un tās tiek nodībītas uz otro, vēlāk uz trešo plānu, citviet viņš arvien ir tikpat derdzīgs kā iepriekš: muldēšana un vāvuļošana sanāksmēs viņam padodas, tāpat kā padodas nosūdzēt un nomelnot visus kolēģus, kas tā vai citādi viņam nav izdevīgi. No institūta viņu izslēdz nesekmības pēc, bet viņu atkal pamana, šoreiz NKVD (Народный комиссариат внутренних дел) darbinieki - Kerzons un Sahno. Tā veiksmīgais ziņotājs (sūdzambībele; stukačs pēc toreizējiem izteikumiem) tiek iesaukts cīņai pret trockiešiem. Viņi viņam palīdz iegūt amatu arī diezgan prestižā organizācijā - "Virsmilitārbūve" (Главвоенстрой). Tur viņu ieceļ nevis vienkārši par strādnieku vai palīgu, bet gan par darbu vadītāju.

Pavisam pēc neilga laika jaunais darbinieks iejūtas jaunajā amatā pilnībā un saport, ka grāmatvedība uzņēmumā ir zem katras kritikas. Bet tas arī ir viņam izdevīgi, nudien, kāpēc tad lai to neizmanto? Būvmateriālu zādzības var notikt milzīgos apmēros un to neviens pat nepamanīs. Drīz vien viņš satiek sava veida domubiedru - Ļenkas Rudničenko apveidā. Tā parāda viņam to, kā var iegūt valsts nozīmes zīmogus, par izejmateriālu izmantojot zābaka zoli. Izgrieztie paraugi no oriģināla praktiski tolaik nav atšķirami. Drīz vien pēc tam tiek nodibināts kooperatīvs "Uz priekšu" (Вперед). Pirmā sekmīgi veiktā zādzība-afēra bija piecu zāģmateriālu vagonu pārdošana. Viss notika bez jebkādām kļūdām vai starpgadījumiem un tas nozīmēja tikai vienu - lietu var un vajag turpināt. Jāsaka tikai tas, ka Koļam bija viena būtiska iezīme, kas, iespējams, viņam nesa tik labu peļņu un ietekmi - viņš mācēja zagt, zaga tā sakot, ar prātu. Līdz ar to, ka šo zādzību bija daudz, bet mazos izmēros, pieķeršana un aizdomas tā arī ilgu laiku nevienam neradās.

Visu ienesīgo biznesu pārtrauc karš. Viņš kopā ar saviem biedriem ir spiests atkāpties. 1941. gada jūnijā viņš kā vecākais leitnants, kopā ar pārējiem 2-ā strēlnieku korpusā esošajiem kareivjiem atkāpjas līdz par Vjazmai.

Neskatoties uz to, ka apkārt notiek karš, arī šeit viņš visnotaļ labi iejūtas savu mahināciju aurā. Tā paša, 1941. gada, oktobrī viņš vilto norīkojuma dokumentus, kuros tiek teikts, ka viņu sūta kaut kāda tur lidlauka meklējumos. Plus, vēl viens viltojums ir (domājams, šo viņš nopircis par ļooooti lielu naudu) "visatļautības zīme" jeb citiem vārdiem sakot - Caurlaide visur (Проруск везде). Šī caurlaide tolaik nozīmēja, ka tās uzrādītāju nepārbauda ne čekisti ne arī kāds no militārās armijas virsniekiem. Tas būtībā nozīmē, ka varēja doties jebkur un darīt, pārvadāt jebko. Tieši ar šo caurlaidi viņš veiksmīgi nokļūst līdz Kaļiņina pilsēta (tagad to sauc par Tveru).

Protams, oficiāli tā skaitās dezertēšana un par to pienākas visai bargs sods. Labākais, ko Koļa tolaik varētu darīt - gaidīt un nekur īsti nerādīties, kamēr viss norimst vai arī... kamēr karš beidzas. Bet viņam ir citi plāni: viņš satiekas ar Rudičenko un citiem saviem domubiedriem. Kopīgi viņi nodibina kooperatīvu "УВСР-5" (Участок военно-строительных работ Калининского фронта jeb Kaļiņinas militāro-celtniecības darbu iecirknis). Rudičenko šajā krāpniecības pasākumā arī iegulda savu artavu izgriežot zīmogus ar ģērboni uz tiem, kā arī sagatavo citus nepieciešamos zīmogus un spiedogus ar attiecīgām emblēmām un simboliem. Visas atļaujas un sertifikātus, kā arī citus nepieciešamos dokumentus uzdrukāja vietējā tipogrāfijā, kur apmaiņas (bartera) ceļā par to visu nācās samaksāt ar sautētas cūkgaļas un iebiezinātā piena kravu. Pienācīgas drēbes ar visiem atšķirības simboliem pasūtīja pie drēbnieka vai arī ja bija iespēja - pirka vietējā tirgū. Koļatolaik jau sev bija uztaisījis visai augsta ranga - kapteiņa (3 pakāpes kara inženieris) amatu, kas bija vajadzīgs, lai izmantojot vēl finansu līdzekļus uzpirktu vajadzīgos cilvēkus jaunu padoto iegūšanai. Šeit bija vajadzīgi tādi, kas atguvušies pēc ievainojumiem kara laukā vai arī dažādu iemeslu pēc (ievainojums utt) nav spējuši pievienoties atpakaļ saviem agrākajiem biedriem un pulkam. Šādi cilvēki, viņaprāt, pie viņa varēs turpināt kara dienestu un pildīt vispārīgi uzdotos nolikuma punktus.

Koļa tolaik jau bija kļuvis par vēl slīpētāku un viltīgāku cilvēku. Viņa prāts darbojās kā īstenam kriminālnoziedzniekam, tomēr tas ir skatoties vispārēji. Tā viņš atstāja ļoti labu iespaidu: likās izglītots, enerģisks un ļoti intelektuāls cilvēks, kas pār visām varēm cenšas nodoties mērķu sasniegšanai pieejot tam ar vislielāko degsmi un vislabākajām manierēm. Arī psihologa spējas viņā iezīmējās ļoti labi, jo savulaik viņš spēja ieintresēt un par labu sev ieinteresēt evakuācijas punkta priekšnieku Budenko pusē. Tas nozīmēja, ka viņš viņus ņems tā sakot, savā paspārnē. Tobrīd Koļa izdara vēl kādu viltojumu - dokumentu, kas norāda uz to, ka gan viņš, gan visi viņa padotie tieši atbild tikai un vienīgi augstāk stāvošajam virspavēlniekam. Tas nozīmēja to, ka neviens no tuvējiem vai tālākiem pārvaldes orgāniem nevarēja uzdrošināties veikt kaut kādas pārbaudes, jo... viņi bija rankos par mazu, lai ko tādu darītu, nebija atļaujas pieķerties. Koļam un viņa sabiedrotajiem tā bija faktiski brīvība visus tās izpausmes veidos.

Kad bija iegūta, kā to teiktu mūsdienās, juridiskā neaizskaramība un viltus armijas apakšnodaļa bija savākusi pietiekami daudz dienējošo, tā sāka nodarboties ar ceļu būves darbiem, slēdozt līgumus ar citām dažāda tipa organizācijām. Visi norēķini notika tikai skaidrā naudā, kas nozīmēja, ka naudas plūsmas kontrole nav iespējama un krāpniekiem tā bija īsta zelta bedre. Lieki teikt, ka naudas lielāko daļu saņēma pats Koļa, bet viņš nebija skops - sev tuvākos arī neaizmirsa un dalījās ar tiem; tāpat arī viņa fiktīvās militārās vienības kareivji saņēma daļiņu naudas, kas bija daudz, daudz augstāka nekā likumīgajās militārajās vienībās dienējošajiem. Vēlākie pētījumi un izmeklēšana lika saprast to, ka viena daļa no viņiem, kas šo naudu saņēma, esot organizācijas pašā apakšā, nemaz nenojauta, ka strādā uz fiktīvu organizāciju jeb burtiski pareizāk teikt - uz kriminālnoziedzniekiem.

Ja runā par šiem pasūtījumiem un to izpildi, tad šeit nav kur īsti piesieties vai ko sliktu teikt: visi darbi tika paveikti laikā, tiem bija laba kvalitāte pēc tālaika standartiem un pasūtītāji vienmēr bija apmierināti par padarīto. Koļa, vadītājs, pierādīja sevi kā izcilu darbu vadītāju, kas visiem sīkumiem pievērsa ļoti lielu uzmanību. Par katru kļūdu pienācās smags sods, un disciplīna līdz ar to šajā "grupējumā" bija dzelžaina. Tieši precizitāte un kvalitāte, kā arī spēja iekļauties termiņos bija tās lietas, kas visiem lika vēlēties tikai to, lai tieši viņi veic nepieciešamos darbus. Un darbu apjoms auga, nauda bija, un drīz vien tās faktiskais īpašnieks bija jau miljonārs, burtiski, tikai... pagrīdes, jo par to un tādiem apjomiem runāt tolaik nevarēja.

Koļas brigāde visu laiku sekoja Sarkanās armijas pēdās un kara beigās arī nonāca Berlīnē. Tiekot pāri tēvzemes robežām brigādes priekšnieks - Koļa, tā sakot, "izpleta spārnus". Viņa vienībā esošie kareivji nu kļuva par marodieriem, kas galvenokārt nodarbojās ar to, ka apzaga vietējos iedzīvotājus. Viņš tāpat arī uzpirka pāris no augstu stāvošiem vadītājiem, lai kara beigu daļā varētu iegūt savā lietošanā vilciena sastāvu no 30 vagoniem. Tajā viņa laupītāju brigāde sakrāva visu, ko vien bija spējuši savulaik nozagt: desmitiem tonnu cukura, miltu, graudaugu, simtiem mājdzīvnieku, desmit kravas auto un piecus traktorus, kā arī pāris vieglo automašīnu. To visu ātri izveda un pārdeva. Pardoto naudu viņš sadalīja - katrs kareivis ieguva no 7-12 tūkstošiem rubļu, virsniekiem - no 15-25 tūkstošiem rubļu, bet sev  atstāja ap 90 tūkstošiem rubļu. Pēc šīs grandiozās izpārdošanas viņš visus sev padotos demobilizēja (90 tūkstoši toreiz ir nedaudz vairāk kā 1 miljons euro šodien).

Drīz vien pēc tam Koļa ar saviem domubiedriem atkal parādījās, šoreiz Ļvovas pilsētā, kur nodibināja YBC-1 (Управление военного стоительства jeb Militārās celtniecības pārvalde). Šim kooperatīvam, firmai, kā to sauktu mūsdienās, bija daudz filiāles arī PSRS rietumos, tā kā to droši var nosaukt par mātes-meitas korporāciju, tālaika izpratnē. No 1948. līdz 1952. gadiem šī organizācija noslēdza 64 dažādus ar celtniecību saistītus līgumus par kopējo summu 38 717 600 rubļi (mūsdienu ekvivalentā tas ir 460 644 445 euro). Šāds naudas apjoms Koļam galīgi sagrozīja galvu. Vispirms viņš sevi paaugstināja līdz pulkvedim, tad piešķīra dažādus ordeņus un tad, sajuties arvien neuzvarams, ar tiem visiem dižojās dažādu pasākumu laikā.

Visu viņa shēmu atklāja pavisam nejauši, kā jau tas parasti ir. Moldāvijas kolhozniekam Il'jam Efremenko, kas nostrādāja YBC-1 vairāk par gadu, pie atlaišanas nepareizi aprēķināja izmaksājamo algu - samaksāja par 200 rubļiem mazāk nekā pienākas. Tomēr šis sīkumsviņu ļoti aizkaitināja.Viņš rakstīja sūdzības visur, kur vien varēja. Beigu beigās viņa vēstules sasniedza arī PSRS Augstāko padomi un Militāro prokuratūru. Pēc veiktajām pārbaudēm atklājās, ka šādas militārās nodaļas, vienības nemaz nav - tā neeksistē nekur nevienā dokumentā. Aizsardzības ministrija bija izbrīnīta.. kā tad tā!? 1952. gada 23. novembrī Pavļenko un viņa domubiedri tika arestēti. 1955. gada 4. aprīlī Maskavas kara tribunāls piesprieda augstāko soda mēru Pavļenko un visiem 16 viņa tuvējiem "biznesa partneriem" - cietumsodus no 5 līdz 25 gadiem, kā nu kuram.