Kurš nomušīja Staļinu?

foto: wikipedia.org

Staļins - vēsturiski liela personība. Tomēr viņa nāves diena, 1953. gada 5. marts, iegājis vēsturē arī ar dažādiem sīkiem, bet noslēpumainības pilniem notikumiem un iepriekš esošām ķēdes reakcijas sakritībām. Protams, tas viss var izrādīties tikai izdoma un baumas, bet...visos melos ir maza daļa patiesības, ne tā?

Oficiālais nāves laiks - 21:50, 5.martā, 1953. gads. Tomēr, kad vadonis nomira, ap viņu tika savākts vesels ārstu konsīlijs, jo toreiz visi bija, pirmkārt, šokā: ko, kā, kāpēc, kad darīt tagad? Kults un vara, kas balstījās uz vienu cilvēku, nu bija beidzis pastāvēt.... tāpēc doma par nedabīgu nāvi bija pirmais, kas iezagās daudzu cilvēku prātos.

Jau pāris dienas pirms savas nāves Staļina pašsajūta pasliktinājās. Kopš 2.marta pie viņa bija sabraukuši toreizējie medicīnas doktori, zinātnes spīdekļi, kas arī visiem veidiem centās vadonim kā līdzēt. Viņu diagnoze bija vienbalsīga - masveida asins izplūdums smadzeņu kreisajā puslodē, kas ir kā sekas hipertonijai (augsts asinsspiediens) un aterosklerozei smadzeņu artērijās. Lai arī diagnoze bija vienbalsīga, tomēr speciālisti vēlējās balstīt savus pieņēmumus uz kādu vēsturisku pacienta slimības faktu. Tika palūgts atvest viņa slimības vēsturi, bet.. izrādījās ka kremļa slimnīcā tās nav. Dārza mājiņa (jeb dāča, kā to teiktu toreiz) vai vasarnīca, kur Staļins dzīvoja savus pēdējos gadus, nebija aprīkota ne ar kādu medicīnisko tehniku, tur pat nebija nekādu zāļu vai medmāsu.

Un te sākas jukas, jo kā izrādās, medicīnas spīdekļu kopistiski izteiktā diagnoze bija pilnīgi nepareiza. Sazvērestības teorijām vieta būt un jājautā - vai vienbalsīgi pieņēma nepareizo vai negribēja palīdzēt, jo, kā nekā, lai sāktu ko jaunu, vecajam ir jāaiziet. Tomēr, bija vēl arī tas, ka cilvēki arvien baidījās no iespējamām sava pateiktā sekām, un varbūt tieši tas kalpoja kā veids, lai noslēptu patieso diagnozi - saindēšanās.

Par klajiem meliem tagad tiek uzskatīta arī oficiālā versija, kas tika izplatīta tolaik: Staļins bija ļoti slims, slimība īpaši saasinājusies pēc sastringtās situācijas beidzoties Otrajam pasaules karam. Meli un meli. Par visu skaidrāk runā tie nedaudzie fakti, kas palikuši dokumentēti Staļinam apmeklējot ārstus (sanatorijus). Vispār, tolaik viņu uzraudzīja kā vislielāko pasaules dārgumu un vissīkākā saslimšana beidzās ar milzīgu ārstu pārbaužu sēriju. 1952. gada janvāris. Staļinam ir augsta temperatūra, viņš slimo gripu ļoti asā tās izpausmē, bet, pārsteigumu izraisa cits fakts - 73 gadīgajam vadonim asinsspiediens ir 140 uz 80. Šādā vecumā šāds asinsspiediens ir brīnums, nevis tikai labs rādītājs tolaik. Nekādu īpašo sūdzību viņam par veselību nav ilgi - līdz pat 1953. gada no 28.februāra uz 1.martu naktij. Kas bija tas faktors, kas izraisīja tik krasu veselības pasliktināšanos un pavisam drīzo nāvi? Skaidri zināms tas, ka savā vasarnīcā 28.februārī Staļinam bija viesi - Hrušovs, Berija, Malenkovs un Bulganins. Viesi ietur vakariņas. Pēc tām arī visa jezga sākas. Satraukums šaudās gaisā, neziņa, bezdarbība un.. ārstus pie smagi slimā Staļina arī uzreiz nelaiž - tikai pēc aptuveni diennakts tiem tiek dota atļauja pietuvoties. Bet neskatoties uz to pēc 4 dienām Staļins mirst.

Daudzi vēsturnieki jau sen ir pārliecināti par to, ka Staļinu noindēja. Par sava veica liecību kalpo dokumenti un ārstu pieraksti laika posmā no 2 līdz 5.martam. Tur nepārprotami rakstīts, ka vadoņa nāve ir ar vardarbīguma pazīmēm. Bet kuram tas viss bija izdevīgi?

Visiem skaidrs ir tas fakts, ka nevar kļūt par sava veidu elku tautai, neiedzīvojoties arī ienaidniekos. Un Staļinam tādu bija daudz, tur arīdzan šaubu nav. Ir arī novērojumi no drošiem avotiem, ka pēc tam, kad Staļins jau bija miris, sasauktajā partijas sēdē vairumam no tur esošajiem tās dalībniekiem sejā bija redzams atvieglojums, nevis bailes, neziņa vai izbrīns. Pirmais aizdomās turamo rindās protams, ierindots Berija, jo tieši Berija, pēc daudzu liecinieku teiktā, uzreiz pēc vadoņa nāves nespējis slēpt savu prieku. Un viņš maija svētku laikā Molotovam esot tieši tā arī pateicis: "Es visus izglābu no Staļina."

Par to, ka Staļins gribējis arestēt Beriju, pats Berija arīdzan esot nojautis, tāpēc, kam nekā nav ko zaudēt, var iegūt visu vai neko. Berija dēls - Sergo, vienā no intervijām tā arī izteicās, ka "jau 1952. gadā viņa tēvs zināja, ka viņam nav ko zaudēt. Mans tēvs nebija ne gļēvulis, ne arī auns, kurš dosies neapdomājot skries baram līdzi drošā nāvē. Es neizslēdzu to, ka viņam bija kas padomā... Viņam attiecīgajos dienestos vienmēr bija savi cilvēki, piedevām, viņam bija pašam savs izlūkdienests, kas bija pilnīgi neatkarīga no visiem un visa."

Vēl viena no nāves teorijām ir "lielais četrinieks" jeb savienība, kurā bija Berija, Hruščovs, Malenkovs un Bulganins. Šai teorijai par aizdomu pamatu kalpo tas, ka partijas XX saietā Staļins paziņoja, ka vēlas tikt galāno visiem vecajiem "politbiroja" darbiniekiem. Un visi četri tieši bija politbiroja kvēlākās gaismas. Vienīgi no visa četrinieka īsti neiederas Berija. Neiederas tāpēc, ka, lai arī viņu uzskata par idejas autoru un izpildītāju, ar viņu izrēķinājās drīz vien pēc paša Staļina nāves. Tātad, visi gali ūdenī burtiski, ne Staļina, ne viņa bendes.

Bet iespējams, ka vainīgie ir nevis pašmāju soģi, bet gan ārvalstu roka, rietumu roka. Šeit skaidrojums ir pavisam cits. Tolaik jau eksistēja tā sauktais dolāra kuults, kad dolārs bija par pamatu visam un visur. 1952. gada aprīlī Maskavā notiek starptautiskais ekonomiskais saiets, kurā PSRS, Austrumeiropas valstis un Ķīna vienojas par jaunas tirgus zonas radīšanu, kā alternatīvu dolāra tirgus videi. Šai idejai kvēli pievienojas arī Īrija, Islande, Meksika, Argentīna, Urugvaja, Etiopija, Irāna, Austrija un Šveice. Staļina piedāvājums izveidot kopējo tirgu balstās uz rubli, nevis dolāru kā galveno valūtu. Lai arī jautājumā par rubli kā galveno valūtu valstis šaubās, pirmo - jaunu ekonomisko zonu, atbalsta pilnīgi visi no dalībniekiem.

Lieki teikt, ka dolāra kults un nozīme toreizējā tirdzniecībā bija noteicošā un ASV šīs pozīcijas negribēja zaudēt. Nianse, bet fakts - PSRS arī no pēckara postījumiem atguvās negaidīti ātri. Burtiski jau 1948. gadā valsts bija atguvusies no kara postījumiem un sekām. Ekonomikas izaugsme bija tiešām fantastiski pozitīva. Un ASV saprata, ka ja tiks izveidota savienība, kurā ir PSRS resursi un Ķīnas darbaspēks, Rietumu ekonomikai būs grūti laiki. Un PSRS vadībā toreiz bija Staļins. Otrais pasaules karš pierādīja Rietumiem, ka ar PSRS karot labāk ir vienā pusē, nevis pretējās, un šīs rubļa ekonomiskās zonas izveide... par visu cenu bija jālikvidē, bet likvidēt to varēja kopā tikai ar idejas autoru un tās virzītāju - Staļinu.

Un tas tika panākts, plāns likvidēts.... un....