Levitācija - mīts?

foto: tanahoy.com

Austrumu mitoloģijā raksturīga ir Dieva spēja lidot. Taču šī unikālā māksla piemita arī parastiem mirstīgajiem. Piemēram, Indijā, brahmani, jogi, svētie vientuļnieki, magi, faķīri...

Indiešu zinībās ir pat praktiski levitācijas norādījumi, savdabīgs nou-hau, kas dod padomu, kā sevi sagatavot, lai atrautos no zemes. Taču to nav iespējams precīzi pārvērst mūsdienu valodā.

Levitanti pacēlās gaisā aptuveni 90 cm no zemes. Turklāt to darīja ne jau tapēc, lai kādu pārsteigtu, bet tādēļ, ka tādā stāvoklī ērtāk izpildīt reliģiskos rituālus.

Senatnē levitāciju praktizēja arī Tibetā. Budistu teksti vēstī, ka mūsu ēras 527.gadā tibetiešu klosterī Šaolinā ieradāš indiešu budisma pamatlicējs Bodhidharma un mūkiem iemācīja pārvaldīt ķermeņa enerģiju - lodijuma priekšnoteikumus. Arī pats Buda un viņa līdzbiedrs Samats spēja stundām ilgi atrasties karājamies gaisā.

Raksturīgi, ka levitācija Indijā un Tibetā saglabājusies līdz mūsdienam. Piemēram, britu ceļotāja Aleksandra Davida - Neela vērojusi, kā Čang Tanga kalnu virsotnē kāds budistu mūks, sēžot ar krūtīm piespiestām kājām, lidoja vairākus metrus, pieskārās zemei un atkal pacēlās gaisā - līdzīgi bumbai. Viņa skatiens bija vērsts tālumā - uz zvaigzni, kas tam vien ir redzama.

Kopš seniem laikiem levitācija bija pazīstama arī Eiropā, taču ar kādu raksturīgu īpatnību. Atšķirībā no austrumu brahmaniem, jogiem, lamā, neviens no viņiem necentās apgūt levitācijas mākslu un lidojumiem negatavojās. Viņi parasti pacēlās gaisā reliģiskajā ekstāzē, pat par to nedomādami.

Pirmā oficiāli fiksētā levitante ir Svētā Terēze. 230 katoļu mācītāji bija liecinieki viņas lidojumiem. Par savu neparasto "spēju", kā pati svētā uzskatīja, viņa stāstīja biogrāfijā 1565.gadā.

- Pacēlums ir kā negaidīts, griezīgs trieciens, - viņa raksta. - Un pirms spēj sakopot domas vai atgūties, šķiet, mākonis jau nes debesīs... Es apzināti redzēju, ka atrodos gaisā... Kad beidzās šis pacēlums, es ķermenī izjutu neparastu vieglumu, it kā būtu bezsvara stāvoklī...

Interesanti, ka pati Svētā Terēze negribeja lidot! Mūķene - levitante ilgi lūgusi Dievu, lai vins no šīs mīlestības izpausmes to atbrīvotu. Galu galā šīs lūgšanas bija uzklausītas, un Terēzes lidojumi izbeidzās.

Visvairāk pazīstams "lidojošais cilvēks" ir Josifs Deza (1603.-1663.), kurš dzīvoja Itālijā. Kopš bērnības viņš bija ļoti ticīgs, dažādi sevi spīdzināja, lai izbaudītu reliģisko ekstāzi. Kad tika uzņemts franciskāņu ordenī, viņš patiesi piedzīvoja ekstāzi. Taču visu sarežģīja tas, ka šādos gadījumos pacēlās gaisā. Kādā reizē tas notika katoļu baznīcas vadītāja acu priekšā. Josifs atbrauca uz Romu audiencē pie pāvesta Urbana III. Josifs no saviļņojuma pacēlās gaisā un lidinājās tik ilgi, kamēr franciskāņu ordeņa galva viņu "atdzīvināja". Josifa vairāk nekā simts lidojumus, ir novērojuši toreizējie zinātnieki, atstājot oficialas liecības. Šādi lidojumi ticīgos mulsināja un 1653.gadā Josifam pavēlēja dzīvot kādā tālajā nomales klosterī. Taču, lai kur viņš arī atrastos - viņu pārvietoja no viena klostera uz otru - brīnumi turpinājās, cilvēku pūļi gribēja to redzēt. Beidzot Josifu ievietoja Ozimo klosterī, kur 1663.gadā viņš mira.

Baznīcu hronika liecina, ka bijis aptuveni 300 cilvēku, kas spēja pacelties gaisā citu acu priekšā. Oficiālajā sarakstā nav raganu - nav jebkādu ziņu, cik viņu sadedzināts sārtos, noslīcināts vai citādi nomocīts.

19.gadsimtā visvairāk pazīstams lidojošais cilvēks bija Deniels Duglass Hjūms. Viņa pirmais slavenais lidojums šādi aprakstīts kādā amerikāņu avīzē: "Pēkšņi Hjūms, pāŗsteigdams visu kompāniju, sāka atrauties no grīdas. Es paņēmu viņu aiz rokas un redzēju viņa kājas, kas lidinājās gaisā vairākus centimetrus no grīdas. Cīņā ar dažādām izjūtām - pārmaiņus gab bailes, gan sajūsma - lika Hjūmam nodrebēt no galvas līdz kājām, turklāt bija redzams, kā viņš zaudējis runas spējas. Pēc kāda laiciņa Hjūms nolaidās zemē, tad atkal atrāvās no grīdas. Trešajā reizē viņš pacēlās līdz griestiem un viegli tiem pieskārās ar rokām un kājām!"

Vēlāk Hjūms iemācījās levitēt pēc paša gribas. 40 gadus, tūkstošiem cilvēku acu priekšā, viņš demonstrēja savu unikālo mākslu. To redzēja rakstnieki, zinātnieki, imperators Napoleons III. Nekad netika atklātas jebkādas blēdības.

Starp citu, Hjūms nav vienīgais, kas zinātniekiem sagādāja ne mazums grūtību.

1934.gadā anglis Moris Vilsons, kas ilgus gadus trenējies pēc jogu levitācijas metodes, nolēmis ar lidojumiem virs zemes iekarot Everesta virsotni. Nākamajā gadā viņa nosalušo ķermeni atrada kalnos. Vilsons līdz virsotnei "nenolidoja" pavisam maz.

Vislabākos panākumus levitācijā guvuši jogu metodes pielietotāji. Gadsimtu gaitā daļa no šīs metodikas pazaudēta, tomēr šis tas ir saglabājies. ASV fiziķis Mahariši Maheš Jogi 1971.gadā Feierfildes pilsētā (Aiovas štats) atklāja savu universitāti. Pēc tam bija atklāts Eiropas pētniecības centrs Šveicē un mācību centri Anglijā, Indijā un citās valstīs. Tajos uzaicināti dažāda profila speciālisti - fiziķi, indiešu filozofijas pazinēji, matemātiķi, ārsti, inženieri, psihologi ar vienu mērķi - padarīt cilvēku laimīgu. Par programmas daļu kļuva levitācijas mācība.

Vašingtonā 1986.gadā notika pirmās "lidojošo jogu" sacensības. Protams, rezultāti nav tādi kā levitācijas pagātnē, tomēr tie ir iespaidīgi - pacelšanāš 60 cm augstumā un pārvietošanāš 1,8 m pa horizontāli. Tiesa, par lidojumiem to nevar nosaukt. Drīzāk tie bija īsi "pacēlieni": lotosa pozā nekustīgi sēdošais cilvēks pēkšņi paceļas gaisā, kādu brīdi neksutīgi "karājas", pēc tam tikpat lēni piezemējas. 1993.gadā Hāgā notikušajās "lidojošo jogu" sacensībās Subha Čandra pacēlās virs zemes 90 cm, un horizontāli nolidoja 187 cm, gaisā uzturējies 3 - 4 minūtes.

Levitāciju uzskata kā brīnumu vai mīklainu fenomenu, kas robežojas ar fantastiku un ir pretrunā zinātnes likumiem. Un šis vērtējums nemainīsies, kamēr nebūs atrast atbilde uz galveno jautājumu: kāds ir spēks, kas paceļ cilvēku gaisā? Vai tas rodas paša organismā, mobilizējot kādas iekšējās rezerves, sleptās iespējas, vai arī tā avots atrodas ārpus cilvēka un viņš tam tikai "pieslēdzas".

Viedokļi par levitācijas fizisko dabu ir diezgan pretrunīgi arvien. Daudzi pētnieki uzskata, ka levitācija rodas, pateicoties biogrāvitācijas laukam, ko veido īpaša smadzeņu izstarotā psihiskā enerģija. Šo hipotēzi apliecina bioloģijas zinātņu doktors Aleksandrs Dubrovs. Viņaprāt, tāds biogrāvitācijas lauks veidojas, pateicoties levitanta apzinātam spēkam, tādēļ viņš spēj to pārvaldīt - mainīt lidojuma virzienu. Protams, arī te ir daudz neatbildētu jautājumu. Daži vispār to noliedza.

1991.gadā zinātnisks žurnāls "Neičes" publicēja sensacionālu fotogrāfiju: Tokijas pētniecības labaratorijas direktors sēdēja uz keramikas trauka zinamā attālumā no zemes. Cilvēka un trauka masa bija 120 kg, un tas netraucēja "lidināties" gaisā! Vēlāk to nosauca par "Meisnera efektu". Tas nozīmē - ja virs magnēta novieto pusvadītāju, tas karāsies gaisā. Ja virs tā rodas zona, kurā novieto priekšmetu, arī dzīvo objektu, svars samazinās. Pētniekiem tādejādi jau izdevies bija "pakarināt gaisā" peles un vardes, savos eksperimentos šajā sakarā.

Protams, arvien to nevar atzīt par levitāciju šī vārda pilnā nozime. Taču, ja izdosies pierādīt, ka šādos gadījumos dzīvo objektu "lidināšanos" nosaka "molekulārais magnētisms", iespējams tiks atklāts "lidojošo cilvēku" noslēpums.