Ceļotāji laikā

foto: kingsgalleries.com

Daudzi ir dzirdējuši par mirušo dvēseļu pārvietošanos. Reģistrēts desmitiem fenomenu – pārvēršanās, kad savā biogrāfijā cilvēki atklāj kādas konkrētas personības iezīmes, par ko agrāk nekad nav dzirdējuši. Reizēm cilvēks pēkšņi sāk runāt svešvalodā, lai gan savā tagadējā dzīvē to nekad nav mācījies. Gadās arī kuriozi. Piemēram, Īrijas iedzīvotājs Sonni Satonoms mājās lasīja avīzi, kad pie durvīm kāds piezvanīja. Uz sliekšņa stāvēja sveša sieviete. „Mans dārgais Sonni! Esmu tava māte!” viņa sacīja. 73 gadus vecajam Sonni Satonomam viņa gan varētu būt vienīgi meita. Vēlāk pārliecinājās, ka viņa patiesi esot māte. „Dženija Kokele,” kā sieviete sevi nosauca, patiesi visu zina par viņa ģimeni, pat sīkumus, ko vienīgi viņu māte varēja zināt. Piemēram, ka bērnībā viņam bija  iemīļotais sunītis Smouks, bet brālim ļoti vēlu attīstījās zobi. Viņa pat raksturoja divus portretus – savu un mammas brāļa, kas pirms kara atradās ēdamistabā pie sienas.

Pati Dženija Kokele nešaubījās, ka iepriekšējā dzīvē bijusi Meri Satonoma, septiņu bērnu māte, mirusi 1932.gadā. bērnībā bieži sapņojusi par iepriekšējo dzīvi, kur viss notika kā īstenībā. Labi atceras savus bērnus, mājas vietu, istabu izvietojumu, nerunājot par personiskās dzīves sīkumiem.

Dženija Kokele pašreizējā dzīvē bija precējusies, ir vīrs un divi bērni. Dzimusi un augusi angļu pilsētiņā Northemptonširā, nekad agrāk nav bijusi Īrijā. Taču mieru nedeva sapņi, un viņa nolēma sameklēt savus septiņus bērnus no iepriekšējās dzīves. Pirmais no viņiem izrādījās Sonni Satonoms. Lai gan ar saviem brāļiem un māsām viņam nebija nekādu sakaru, „īstā māte” atrada visus.

Vēl pārsteidzošāks notikums reģistrēts Anglijas pilsētā Blakpulē. Kāda Rozmarija, Frederika Vuda paciente pēkšņi sāka runāt... senēģiptiešu valodā. Turklāt apgalvoja, ka uztur sakarus ar faraona Amenhotepa III sievu, kas dzīvojis aptuveni 14.gadu simtus pirms mūsu ēras. Pēc Rozmarijas vārdiem, viņa tolaik bijusi sīriešu verdzene, dejotāja, bet faraona sieva pieņēmusi viņu par mājkalpotāju. Abas esot noslīkušas, kad bēgdamas glābās no priesteru dusmām.

Zinātnieki ilgu laiku pat atteicās apspriest jautājumu par dvēseles pārvērtībām, uzskatot to par abstraktu filozofisku prātošanu. Taču daudzu mediķu apliecināti fakti lika mainīt savu viedokli. Zinātniskajos darbos dvēseli pēc tam sāka piesardzīgi dēvēt par „cilvēka enerģētisko būtību.”

Cilvēku vairākums neizjūt reinkarnāciju un par savām iepriekšējām dzīvēm nekā nezina. Taču gadās, ka cilvēkā it kā pamostas otrais es – liek par sevi just cita dvēselei, kas cenās izspiest patieso. Rezultātā notiek tas, ko psihiatrijā sauc par personības sašķelšanos, no kā cilvēks jūtas neērti, nereti pat cieš.

Personības sašķelšanās fenomena pētīšana rada interesantu slēdzienu. Ja viena vai vairākas dvēseles spēj izpausties vienā miesā, neietekmējot viena otru, tātad tās eksistē blakus, katra savā teritorijā, tā sakot. Tādā gadījumā var veidot hipotēzes aŗi par cilvēka dvēseles fizisko dabu. Tehnisko zinātņu doktors Igors Blatovs uzskata,k a līdzās smadzenēm un ar to saistītu apziņu cilvēkam ir vēl arī „dvēsele” – sava veida programmu glabātuve, kas nodrošina organisma funkcionēšanu visos līmeņos – sākot no nervu darbības līdz dažādiem procesiem šūnās. Pati apziņa ir dvēseles darbības rezultāts.

Visas cilvēces vēstures laikā dzīvojuši un dzīvo tā sauktie „cilvēki no nākotnes.” Fiziski viņi ir sava laika bērni, jo viņiem ir mātes un bērni. Taču viņi ir uzkrītoši atšķirīgi no citiem cilvēkiem ar saprātu, bet galvenokārt – garīgi. Par tādiem mēdz runāt – tie nav no šīs pasaules. No kā tas tad? Intuitīvi jūtam – varētu būt citplanētieši. Tomēr vairāk tos mūsdienās uzskata par ģēnijiem, nevis citu planētu būtnēm. Raksturīgs piemērs – izcilais itāļu gleznotājs, tēlnieks un arhitekts Leonard oda Vinči. Viņa gleznas pazīst visā pasaulē, toties nedaudzi speciālisti pazīst viņa atklājumus matemātikā, mehānikā un dabas zinātnēs. Vēl 15.gadsimtā viņš projektējis tankus un zemūdeni, lidojošos aparātus un izpletni, metalurģijas krāsnis, drukāšanas, kokapstrādes un zemes rakšanas mašīnas, aušanas darbgaldus. Pirmais aprakstījis skeleta un nervu uzbūvi un svarīgāko sastāvdaļu funkcijas, atklāja sakņu spiedienu un sulu kustību augiem, lika pamatus kosmoloģijai, paziņodams, ka Zeme esot tikai smilšu graudiņš Visumā. Leonardo da Vinči darbi tik ļoti apsteidz tā laika zinātnes, ka tos spēja attiecīgi novērtēt tikai pēc gadsimta, atklājot šī cilvēka ģeniālos skatījumus tālajā nākotnē, kurai viņš īstenībā, arī piederēja.

Ar viņu salīdzināms cits cilvēks no nākotnes – rakstnieks Žils Verns... Piemēram, viņa romānā „No Zemes un Mēnesi” stāstīts par triju cilvēku lidojumu alumīnija kapsulā uz mūsu planētas pavadoni, atgriežoties uz Zemes, tā nolaidās okeānā. Amerikāņi to atrada. žilsVerns savu kapsulu – lādiņu noveitoja Floridā, netālu no vietas, kur no kosmodroma „Apollons-9” palaists uz Mēnesi. Viņa lādiņa lidojuma trajektorijas parametri gandrīz pilnībā sakrita ar amerikāņu Mēness kuģu lidojumu parametriem. Laika ziņā viņš kļūdījās tikai par pāris sekundēm. Tāpat romānā aprakstītais lādiņš ļoti maz atšķīrās no „Apollon” piezemēšanās moduļa.

Tamlīdzīgu saskarsmju ar nākotni Žila Verna romānos nav mazums. Šķiet, nav nejaušība, ka Žila Verna apjūsmotāji bija tādi izcili cilvēki kā Cialkovski, akadēmiķis Obručevs, aviokonstruktors Tupoļevs un akadēmiķis Koroļovs. Iespējams, ka viņi rakstniekā izjuta savu līdzcilvēku, jo arī paši bija cilvēki no nākotnes. Skeptiķi varētu iebilst, ka tas neesot iespējams. Bet kāpēc gan ne? Runa taču ir nevis par viņa fiziskās miesas pārvietošanos laikā, bet dvēseles pārceļošanu no nākotnes tagadnē.

Pēc vienas no hipotēzēm, dvēsele ir programmu kopums, kas nodrošina ne vien smadzeņu darbību, bet arī nosaka cilvēka garīgo pasauli. Tāpēc, kad tās diktē viņam nākotnes – ne no šīs pasaules – uzvedības normu, bet apkārtējā īstenība – pašreizējās sabiedrības morāles normas – gluži citādas, cilvēkā rodas iekšējais konflikts, kas viņam sagādā ciešanas. Lai samazinātu šo konfliktu, viņš cenšas sevi izolēt no apkārtējās īstenības, pēc iespējas mazāk ar to saskarties. Dažām personībām pat rodas īpaša psihiskā situācija, kad cilvēks ieslēdzās savā iekšējā dzīvē, novēršoties no ārpasaules. Sevišķi spilgti tas izpaužas bērniem, kuru vēl nespēcīgā psihe nespēj cīnīties ar tai nevēlamajām ārējām ietekmēm. Bērns ap sevi it kā uzceļ neredzamu sienu, neuzņemot un neapstrādājot no ārpuses nākošo informāciju.

Pieaugušajiem cilvēkiem ir vieglāk rast izeju no konfliktsituācijas, kas radusies viņos, iemiesojoties dvēselēm no nākotnes. Viņš sāk enerģiski cīnīties par to, lai mūsdienu sabiedrībā ieviestu viņos iemiesotas programmas, kas tuvas dvēselei, un tad viņi kļūst par aktīviem cilvēka tikumības pilnveidotājiem.

Gluži citādi tas ir ar pasīvām personībām. Kad viņu miesās pārceļo nesavlaicīgas programmas, tie nespēj samierināties ar sava laika morāles normām, atstāj šo sabiedrību un kļūst mūki vai vientuļnieki.

Rodas arī jautājums: ja visos laikmetos parasto cilvēku vidū ir ieceļotājs no nākotnes, tad kāpēc cilvēces vēsturē ir tik maz Leonardo da Vinči, bet tieši otrādi – ļoti daudz tādu, kas cīnās par cilvēku un visas sabiedrības garīgo pilnveidi? Tā nav nejaušība. Cēloņus atklāja Žils Verns. Savu romāna varoņu vārdiem viņš izsaka noteikumus, kas cilvēcei jāievēro, ja tā patiesi vēlas iet progresa ceļu: „Zinātnes sasniegumi nedrīkst apsteigt tikumisko pilnveidi!” Iespējams, tieši tādēļ cilvēki no nākotnes tik reti un skopi ziņo svarīgu zinātniski tehnisku informāciju, jo mūsdienu sabiedrība tam vēl nav nobriedusi un nav gatava uzņemt to, ko tai pavēstīs.

Ģeniālā vājprātība?

foto: physicsworld.com

Daudzi uzskata, ka būt par ģēniju ir lieliski. Tomēr, ne visi tā domā. Daudzi ģēnijus, talantīgus cilvēkus uzskata par savādniekiem, dīvaiņiem, jukušajiem savā veidā. Kā citādi cilvēks pats sev izskaidros otra unikālās īpašības?

Protams, ģēnijs – tas ir brīnišķīgi, tas ir kultūras un progresa dzinulis, taču pats viņš aprasti slikti beidz savu dzīvi. Visvieglākais variants ir, ja vienkārši nodzeras, bet var arī vispār „saiet uz īso”. Ja šodien tiek ārstēti kaut kādi par nenozīmīgi traucējumi, pilnīgi iespējams, atbrīvojamies arī no pagaidām apslēptiem talanta iedīgļiem. Tā ka, nevajag sapņot kļūt par ģēniju, piedāvājot pasaulei ko gudru, labu un mūžīgu, bet labāk nodzīvojiet pa vidu vai nedaudz virs tā.

Kā apstiprinājumu var minēt veselu dižvīru sarakstu, kuriem liktenis nav bijis apskaužams. Šajā sarakstā nav, laikam gan tikai pāris no pasaules dižajiem cilvēkiem. Piemērs, Puškins, kurš tikai izcēlās ar nevaldāmu pietāti pret daiļo dzimumu. Lai gan to nevar uzskatīt par netikumu pat. Gogolis dzīvi beidza kā šizofrēniķis. Ļermontovs bija spilgti izteikts šizoīdais psihopāts. Dostojevskis cieta no epilepsijas, kas arī ir psihiskās nepilnvērtības pazīme. Mocarts visu mūžu bija pārliecināts, ka viņu grasās noindēt itāļi. Šūmanis 46 gadus vecumā zaudēja prātu, viņuvajāja runājoši galdi, bet Bēthovens un Mendelsons no saviem kapiem viņam diktēja melodijas. Starp citu, Mendelsons arī pats bija pakļauts melanholijas lēkmēm. Ņūtons mūža nogalē cieta no psihiskiem traucējumiem, pilnīgi nepanesa nekādu kritiku, iekrizdams notrulinājumā. Svifts nomira ar pilnīgi traucētām prāta spējām, bet Ruso vienmēr domāja, ka ne vien visi cilvēki, bet arī visas dabas stihijas ir sazvērējušies pret viņu. Pat Ļevu Tolstoju mocīja epileptiskas histērijas lēkmes, citādi viņš nebūtu bijis dižs rakstnieks. Tie ir tikai psihopāti. Daudz vairāk bijis alkoholiķu, kas galu galā arī noved pie psihiskiem traucējumiem. Un visīstākais alkoholiķis, izrādās, bijis Maķedonijas Aleksandrs, kurš savos 33 gados nomira nevis no drudža, kā tika uzskatīts, bet gan no vīna – 10 reizes no vietas iztukšojis Herkulesa kausu. Īsti dzērāji bija Jūlijs Cēzars, Sokrats, Seneka, Rembrants, Hofmanis, Misē, Bēthovens, Hendelis, Gluks, Musorgskis, kurš mūža beigās galīgi nodzērās, un pat lielais dziednieks Avicena – viņš, laikam gan, kā neviens cits apzinājās, kādu ļaunumu alkohols nodara veselībai.

Papildus visiem jau pieminētajiem: Benvenutto Čellini – zaglis un nelietis. Fransuā Viņons – dzīvokļu zaglis un karātavu kandidāts, kurš gaišredzīgi rakstīja par sevi: „Un kāds šai pakaļai ir svars, to drīz vien zinās kakls.” Mopasāns pēdējos mūža gadus pavadīja trako namā, pilnīgi zaudējis cilvēka skatu. Tādu dzērāju kā Hemingvejs vēl vajadzētu pameklēt. Lielais komponists Čaikovskis mocījās homoseksuālisma dēļ, tācu nevarēja ne pārvarēt sevi, ne pāraudzināt savu brāli Modestu. Homoseksuālists bija arī Garsija Lorka, turklāt par viņa pirmo „mīlestību” mēdz dēvēt Salvadoru Dalī. Un tamlīdzīgu uzskaitījumu varētu turpināt. Kaut gan, runa nav par to.

Vai ģenialitāte patiešām ir tikai vājprāta paveids? Strīdi par to turpinājās un turpināsies. Jau vairāk kā divus tūkstošus gadu cilvēki par to nespēj tikt skaidrībā, nonākot pie vienota secinājuma. Strīdus objekts arvien ir. Tā nu ir iekārtots cilvēka organisms, ka jebkāda izkrišana no „vidējā” stāvokļa, nav svarīgi, fiziskā vai psihiskā, liecina, ka viss nav kārtībā. To saprata jau sirmā senatnē. Bet ģenialitāte – tā ir neapšaubāmi izkrišana.

Ikdienišķiem cilvēkiem ļoti patīk meklēt vainas dižajos: nav jau viņi nemaz labāki, bet savā ziņā ir pat sliktāki par mani. Vai tad starp vienkāršajiem ļaudīm ir maz psihopātu un alkoholiķu? Viņi tikai nav mums visiem acu priekšā, kā slavenības. Bet zinātniskie pētījumi tomēr sniedz mazliet citādu, daudz sarežģītāku ainu. Talanta, ģēnija problēma attiecībā uz garīgām slimībām patiešām pastāv, un pirmoreiz uz sistēmas pamatiem 19.gadsimta sešdesmitajos gados to nostādīja pazīstamais itāļu psihiatrs un kriminologs Čezare Lombrozo. Viņš arī apgalvoja, ka apdāvināts cilvēks gandrīz vai obligāti ir psihiski slims, pamatojot šo ideju ar lielu faktu materiālu. Taču Lombrozo vispār piemita tieksme uz galējībām. Pietiek atcerēties viņa slaveno un sen nežēlastībā kritušo teoriju par to, ka galvaskausa uzbūve nosaka cilvēka kriminālās noslieces. Savā laikā ar to nodarbojās daudzi: izskatīja prāvu ģēniju un talantu sarakstu, un no tā secināja, ka nebūt visiem izrādījās psihiskas dīvainības. Piemērs, Gēte. Viņš bija ļoti harmonisks, mierīgs cilvēks, bez visādām novirzēm, talantīgs. Taču tas viss ir tikai empīriski, īstās zinātnes līmenī...

Īstās zinātnes līmenī viss izrādījās ļoti grūti. Psihika ir neticami sarežģīta un smalka substance, un nav vēl tāda instrumenta, kurš ļautu ielīst smadzenēs un tikt skaidrībā, kas tur ir normas robežās, un kas īsti nav. Visu nākas noteikt pēc reakcijām uz ārējām iedarbībām, bet tās ne vienmēr var interpretēt maksimāli ticami. Un tomēr zinātnieki pratuši atrast kritērijus, pēc kurām tie salīdzina neapšaubāmi talantīgas personas ar personām, kurām patiešām bija psihiskās novirzes. Daudzie dažādās valstīs veiktie eksperimenti deva vienādus rezultātus: puse no talantīgajiem un ģeniālajiem cilvēkiem necieš no jebkādām psihiskām novirzēm. Secinājums tad ievieš cerības: daba te nav pie vainas.

Taču, ja daba jau sākotnēji talantīgo un ģeniālo cilvēku liktenī nav ielikusi traģisku finālu, ar ko tad tomēr ir īsti izskaidrojams tas, ka puse no viņiem galu galā vai nu psihiski saslimst vai nodzeras, kas arī liecina par psihisku vainu! Modernā zinātne ir ar savu hipotēzi par šo tēmu.

Pastāv teiciens: „Talants – tie ir tikai deviņdesmit procenti darba.” Iespējams, ka te arī slēpjas problēmas būtība. Jo radošās spējas cilvēkā ir ieliktas ģenētiski. Ja to nav, tad var rauties no rīta līdz vakaram, vienalga neko izcilu neradīsi. Tā arī ir grafomānu traģēdija: viņi neatlaidīgi strādā, apraksta papīra kalnus, bet diemžēl... nekāda rezultāta. Tomēr arī dabas talants nekad nevarēs izpausties, ja tā īpašnieks ir sliņķis. Tikai darbs, milzīgs, saspringts, nepārtraukts, ļauj radīt lielisku mākslas darbu, konstruēt jaunas tehnoloģijas, kurām pasaulē nav analogu. Taču, vai spējat iedomāties, kādu slodzi savām smadzenēm uzveļ apdāvinātie cilvēki, liekot tām saspringti strādāt ik sekundes, ne tikai esot nomodā, bet arī miegā, zemapziņā. Un līdz ar to, loģisks secinājums – ne katras smadzenes iztur. Un tad seko alkohols vai psihiska novirze.

Principā, sanāk otrādāk. Psihopātija nav ģenialitātes iemesls, bet gan tā sekas. Tā vai citādi, par visu mums nākas maksāt. Ģēnijs maksā ar savu veselību par visu dižo, ko viņi dāvā citiem, līdzcilvēkiem... Nākotne un attīstība prasa upurus! Ne tā?

Čūskas skūpsts

foto: wikipedia.org

Kāds aizvadīto gadsimtu zoologs- asprātis, acīmredzot ar noslieci uz „melno humoru”, uzšņāpis latīņu nosaukumu jaunaprakstītajai radībai – „Ophidiophagus hanna” un, indīgi smīnot, pierakstīja - „gamadriāda”, būdams apmierināts ar sevi.

Driādas, kā zināms, ir koku nimfas, kuras kaitinājušas nogurušos ceļiniekus. Viņas ņirbināja savus baltos ķermeņus, slēpdamās un parādīdamās koku lapotnē. Tiešām, mūsu gamadriāda spēj zibenīgi pazust tropu augājā, veikli apvijoties ap stumbru. Tiesa, gamadriādai nav ne roku, ne kāju, bet tas viņai nemaz netraucē pazust un uzbrukt: viņa nēsā savu eleganto svītraino „kleitu” – džungļu formu. Ja nu kāds vēlēsies viņu redzēt, vēl vairāk, ieslēgt savās skavās, viņa pievērsīs nemirkšķinošās saltās, apaļās acis un drebošo mēlīti, nostājusies kā stabs cilvēka augumā... Te nu vairs nav joki, un ceļinieks sastingst bez jebkādas hipnozes!

Šādas driādas „skūpsts” līdzinās nāvei... Pat Āzijas zilonis iet bojā agonijā, kad aizkaitinātā „nimfa” ieķeras gigantam skuķī vai pēdās. Uzbrūkošus suņus tā nogalināja, neizkustoties no vietas!

Ir tai arī cits vārds, ordinārāks – karaliskā kobra. Par to zināms nedaudz: Dienvidaustrumāzijas māņticīgie iedzīvotāji apgalvo, ka tā, kā īsta karaliene, savu pavalstnieku vidū ievāc meslus – tos apēdot. Vai tas tā ir? Lūk, viens no stāstiem...

Reiz cauri Borneo (tagadējā Kalimantāna) džungļiem lauzās dajaks, Saravakas muzeja kolektors. Par dajakiem klīda tikpat drūmas leģendas, kā par karaliskajām kobrām. Baltie viņus dēvē par „galvaskausu medniekiem”. Patiešām, pavisam „nesen” viņi savus ienaidniekus skaitīja pēc nogrieztajām galvām, acīmredzot, lai nenojuktu rēķini. Viņiem ir miglains priekšstats par visām reliģijām, kuras ir pieņemtas Indonēzijā un Malaizijā, - kristiešiem un budistiem nepatīk, ka viņi kolekcionē galvaskausus, kā arī sievas; musulmaņiem – ka viņi mēdz ēst cūkgaļu un lakt niedru šņabi – būt par pagānu ir izdevīgāk...

Paši dajaki paļaujas ne tikai uz saviem dieviņiem, bet arī uz saviem ieročiem. Izsenis viņi ir bruņojušies ar beztrokšņa sumpitānu (saindētu pūšamo caurulīti), gluži kā „noceļot” vai nu putnu, vai cilvēku, kā arī ar auksto ieroci – mandoušļuti un krisu (izliektu kinžalu). Vispār viņi ir lāga zēni, citādi aprakstītāji nebūtu par saviem atradumiem pavēstījuši pasaulei, jo būtu šeit pazaudējuši savas galvas!

Izmantojot viņu lieliskās zināšanas par malajiešu „rimbu” (mežu) un viņu kaujinieciskās noslieces, britu komandos – izpletņlēcēji 1945.gada sākumā ieradušies džungļos, atrada ar tiem kopīgu valodu, un daudzas japāņu karavīru un virsnieku galvas būtiski papildināja viņu atbaidošo kontu, kad sabiedrotie cīnījās pret impērisko Japānu.

Taču šis dajaks gāja ar šaujamieroci. Muzeja kurators bija iedalījis viņam divstrobeni, iemācījis sagatavot putnu un zvēriņu liemenīšus un, galvenais, dāsni maksāja par darbu. Mednieku ieinteresēja dīvains midzenis. Interesanti, kas gan te varētu slēpties? Te piepeši žagari pajuka kā no sprādziena, bet sastingušais ķērājs ieraudzīja... šūpojošos gigantisku kobru, augumā lielāku par viņu – čūska gatavojās uzbrukt! Netērējot ne mirkli pārdomām, mednieks iešāva briesmonim divus skrošu lādiņus tieši tur, kur sākas kapuce, pilnīgi noraujot čūskai galvu. Putnu un gibonu klaigas apklusa, izklīda dūmi, dajaks noslaucīja sviedrus no pieres, apspieda drebuļus un spēra soli pie tā, kas reiz bija bijis lielisks eksemplārs, un kurš tagad raustījās konvulsijās un locījās zālē.

Dvēselē šausminādamies, dajaks piesardzīgi ielika somā milzīgo galvu – nogalināta kobra taču kož vēl stundu – pusotru, it kā ar ļaunu prieku atriebjoties slepkavam – cilvēkam, un nomērīja čūsku, pieliekot pie tās bisi, tā kā mērlentes nebija. Sanāca ne vairāk, ne mazāk – 18 pēdas, 4 collas! Nav grūti pārrēķināt – 5,58 metri... Nest attīrīto, taču bezgalvaino ādu nebija jēgas, jo vairāk tādēļ, ka smagais līķis – eksponāts bija neatgriezeniski sabojāts, un arī līdz apmetnei patālu. Turklāt mitrajos tropos sadalīšanās norit ļoti ātri. Cerot, ka viņam noticēs, dajaks uzrādīja „baltajam tuanam” tikai kobras galvu un paziņoja savu „mērogu”. Zinātnieks medniekam noticēja – jau pēc galvas vien nebija grūti aprēķināt čūskas garumu. Un neoficiālais rekords tika reģistrēts, bet norautā galva tagad arvien glabājas Hārvardas salīdzinošās zooloģijas muzejā, ASV.

Bet lūk, oficiālie dati, kas nāk no „Ginesa grāmatas”: Bronksas, ASV, zooloģijas dārzā 1973.gadā nobeidzās karaliskā kobra. Viņu ilgi bija centušies atveseļot herpetologi – tādas čūskas allaž ir raritāte! Pēcnāves izmeklēšana parādīja, ka pat novārgusi čūska sasniedza 12,75 kg svarā, bet tās garums – 4,39 metri.

1937.gada aprīlī, tagadējā Malaizijā, netālu no Fortdiksonas Negrisembilas štatā, dzīva tika noķerta tāda pati 5,54 metrus gara kobra. Labi var iedomāties, kā lokās un vijas pat sīka, neindīga čūska, kad to cenšas nomērīt, un – vienalga, skaitļi mēdz būt neprecīzi. Tomēr dzīvā kobra nonāca Londonas zooloģiskajā dārzā, kur arī aizgāja bojā, sākoties karam 1939.gadā. viņas pēcnāves izmēri sasniedza 5,71 m.

Diez kā var sagūstīt šādu briesmoni, kas ir dzīvs? Šeit minēsim vēl vienu stāstu...

Baltā zvērkāvja izmirstošā profesija ir apdvesta ar romantiku, kad nebija kustības paralizējošu injekciju; tropu aromātu – Malaja, Filipīnas, Sumatra, Kalimantāna; orangutāni, tīģeri, panteras. Viens no ķērājiem – amerikānis Frenks Baks, uzrakstījis grāmatu par saviem piedzīvojumiem ar daiļrunīgu nosaukumu „Atvedīsim viņus dzīvus”. Grāmata ir arī ekranizēta. Tieši tādā nolūkā Frenks Baks devās meklēt karalisko kobru.

Tomēr, neraugoties uz visu savu drosmi, balti zvērkāvji balstījās tikai uz vietējiem iedzīvotājiem. Tā arī šeit pusmežonīgais Malanas pussalas iedzīvotājs no sakaju cilts, pirkstu izpletis, atkārtoja – „ringit, ringit!” – lūdz dolārus. Viņš bija atstiepis noslēpumainu kasti, un kad zvērkāvis ar vienu aci ielūkojās, ko viņam rāda virsaitis, mazlietiņ pacēlis vāku, viņš nekavējoties noskaitīja medniekam 10 dolārus.... Čūska bija tā vērta – tā bija apmēram četrarpus metrus gara karaliskā kobra. Strādājot par ar neindīgu čūsku – piemēram, pitonu vai anakondu – vajadzīgs viens cilvēks uz vienu vai pusotru metru čūskas. Kā tad nespēcīgais vecis bija sagūstījis šo čūsku?

Kad sakaju apmetnē beidza degt ugunskurs, viens no ciltsbrāļiem iegūlās siltajos pelnos, slēpjoties no mitruma un nakts drēgnuma. Šī vieta bija iepatikusies arī prāvai karaliskajai kobrai. Miegā mednieks instinktīvi bija čūsku satvēris – un tūlīt pat viņš iekliedzās, sakosts, bet bija jau par vēlu... Viņa līdzās guļošais biedrs saķēra čūsku aiz kakla, vairs nelaizdams vaļā. Te parādījās virsaitis, kurš bija dzirdējis, ka baltais uzpērkot zvērus, putnus un mūdžus zoodārzam. ( naivie rimbas iemītnieki bija pārliecināti, ka tik dīvainā veidā baltie ārstē savu slimo redzi, lūrēdami uz savvaļas dzīvniekiem!) Čūsku iestūķēja kastē. Rīta pusē nelaimīgais sakostais nomira agonijā, bet vecais virsaitis atnesa kasti ar kobru, cerēdams uz atlīdzību. Juzdams, ka kaste teju, teju izjuks, amerikānis nolēma čūsku pārvietot uz plašāku sprostu. Taču kaste izjuka daudz agrāk un Baks izrādījās aci pret aci ar satracināto rāpuli. Pirmais metiens – ķērājs izvairījās; sekoja otrs uzbrukums – šoreiz viņš uzsvieda čūskai uz galvas savu kreklu, uz laiku padarījis to aklu un nevarīgu. Vienā mirklī vīrs prasmīgi satvēra viņu aiz kakla caur audumu. Čūska nikni locījās, Baks kliegdams pārpulēja kaklu – viņš un čūska atradās tukšā garāžā. Izmisuma pilno stāvokli glāba ķīniešu zēns: viņš „uzņēma” čūsku caur kreklu (riskantākā daļa). Divatā viņi šo fūriju ietupināja drošā kastē, par to zvērkāvis drosmīgajam ķīnietis uzdāvināja rokassprādzē iestrādātu pulksteni, kāds Malaizijā 20-30 gados nebija redzēts.

Frenks Baks, varētu teikt, bija laimes luteklis. Vācu zvēru ķērājs Rietumgatos (Indija) vienu pēc otras bija notvēris pāris tādas kobras un tūlīt pat miris pēc fatālā kodiena. Ir zināms gadījums, kad bojā aizgāja karaliskās kobras sakosts cilvēks – no kodiena līdz nāvei bija pagājušas trīs minūtes... Frenks Baks izrādījās „laimes krekliņā” burtiskā nozīmē – atšķirībā no Džima Korbeta: interesanti, kā jūtas kails cilvēks aci pret aci ar milzīgu kobru? Slavenais tīģeru un leopardu mednieks Korbets arī izglābās brīnumainā kārtā, bet viņš bija ieraudzījis gamadriādu savā vannas istabā, kails un ar saziepētu galvu.

Lūk, kārtējais gadījums – kutelīgs stāvoklis vārda pilnā nozīmē. Mednieks un rakstnieks, dzīvojošs nomaļā Indijas nostūrī, Džims Korbets nemīlēja čūskas (te nu sakrīt cilvēces lielākās daļas domas), taču jūsmoja par tīģeriem. Mūža nogalē Korbets uzņēmās šī „bezgalīgās drosmes džentelmeņa”, kā viņš to dēvēja, aizstāvību, tomēr atšaudams „džentelmeņus” – cilvēkēdājus, kuru kontā bija vairāk kā 1500 cilvēku... Atrazdams sadalītus cilvēku līķus, redzēdams ciešanas un nāvi Korbets nebūt neienīda tīģerus, uzstādāmies kā pieredzējis svītrainā plēsoņas advokāts – katram uzbrukumam bija iemesli.

Bet čūskas – nu nē! Korbetam, tāpat kā daudziem medniekiem, bija savi mazi fetiški, māņticības. Ar šauteni dodamies medīt kārtējo cilvēkēdāju, Korbets centās upurēt čūsku. Reiz, viņš ārkārtīgi apmierināts, piebeidza krāšnu karalisko kobru: trāpīdams pa galvu un kapuci. Dievi upuri pieņēma, un kārtējais cilvēkēdājs tika iznīcināts. Var jau būt, ka tieši šī māņticība bija atstājusi ietekmi uz visu mūžu, ja jau Korbets bija palicis dzīvs...

Kā jau īsts anglis, Korbets ik dienu pirms vakariņām mēdza iet vannā un tā, saziepējies, un acis noskalojis, viņš tieši sev priekšā ieraudzīja lielas kobras galvu un piepūsto kapuci. Izlēcis no vannas, Korbets paslīdēja uz grīdas un sasita petrolejas lampu (tas notika XX gadsimta 20tos gados). Tumsā meklēt aizbīdni bija visai riskanti – ceļš uz durvīm bija nogriezts. Atlika tikai gaidīt.... Izdzirdējis trauku šķindoņu – kalps tieši tobrīd klāja vakariņu galdu – neapbruņotais mednieks ņēmās saukt palīgā. Labi, ka čūskas vispār nedzird! Beidzot pieaicinājis kalpu pie durvīm, Džims Korbets palūdza pacelt lampu pie ventilācijas restītēm. Un blāvajā gaismā viņš ieraudzīja, ka kobra saritinājusies pusmetra attālumā no viņa basajām kājām. Smagais vannas režģis vienā mirklī pienagloja čūsku... Kā tad rāpulis bija nokļuvis vannā? Džims Korbets uzskatīja, ka tā meklējusi sev iztiku uz jumta – kas tikai nemīt Indijas laukos!

Karalisko kobru reiz notvēra Kalkutas botāniskajā dārzā, tā, ka reizēm tā nesmādē dzīvojamās ēkas. Taču visi apgalvo, ka gamadriāda bez provocēšanas metas virsū jebkurai dzīvai būtnei un turpina dzīties pakaļ bēgošajam! Kobru attaisno vienīgi tas, ka tā, izrādās, apsargā savas olas – trūdošās lapās un žagaros. Čūskas izveido solīdu perēkli, turklāt apkārt viss ir kā ar slotu noslaucīts. Mātīte vidū izdēj līdz 40 olām, aprauš tās ar zemi un pēc tam saritinās virs tām, modri uzmanīdama, vai netuvojas naidnieks. Arī „tēvs un vīrs” ir kaut kur tuvumā, allaž uz vakts. Kāds herpetologs, uzgājis divas tādas kaudzes ar divām čūskām pāris metru attālumā vienu no otras, paziņoja, ka gamadriādām pastāvot kaut kas līdzīgs „dzemdību namam”. Runā, ka karaļkobras vairošanās sezonā birmieši lauku apvidū vispār sēžot mājās...

Protams, par tik „nāvīgu skaistulīti” krietnu summu gatavs maksāt jebkurš zooparks: ne jau velti Frenks Baks to meklēja džungļos. Tāda čūska Indijā maksā solīdu summu. Karaļkobra izzūdošo dzīvnieku „sarkanajos sarakstos” pagaidām vēl nav ierakstīta.

Tomēr zinātnieki pret mežoņu pasakām izturējās ar aizspriedumiem. Pirmkārt, kas saslauka šīs kaudzes un kālab? No kā „čūsku karaliene” pārtiek?

Reiz tāda gūstekne tika atvesta uz Londonas zooparku. Nezin kādēļ to ielaida pie citām kobrām. Taču drīz vien terārijā sākās satraukums – čūskas pēc kārtas... rāpoja projām! To meklēšana nedeva rezultātus, arī to mītne atbilda visstingrākajām drošības prasībām. Mīklainās pazušanas turpinājās diezgan ilgi, kamēr kāds no kalpotājiem pieķēra gamadriādu „nozieguma vietā”, kad tā uzkoda dzīvu kobru. Kopumā ēdienkartē iekļāvās rāpuļi 50 sterliņu mārciņu apmērā, - tiem laikiem solīda summa. Tādēļ jau „māņticīgie iezemieši” apgalvoja, ka šī čūska vācot nodevas no saviem padotajiem: neko citu viņa vispār neēdot, tikai čūskas. Redzēdams, cik veikli tā notiesā kārtējo čūsku, Frenks Baks atļāvās nopirkt divus dārgus pitonus, kurus gamadriāda bez pūlēm apēda. „Ophidiophaguss” (latīniski – „čūskēdājs”) ēd gan indīgās, gan neindīgās, reizēm apmierinās arī ar lielām ķirzakām.

Tā kā gamadriādai ir tieksme uz čūsku ēšanu, to turēšana Eiropas zoodārzos ir diezgan sarežģīta – vasarā nākas sagādāt lielas zalkšu partijas. Tā bija vēl nesen, tomēr visbanālākās Eiropas čūskas kļuvušas daudz lielāks retums nekā kobras Āzijā: arī zalkšus aizsargā. Ko lai dara?

Berlīnes zoodārza darbinieks Verners Krauhe, nepārspēts terāriumists, reiz apmānīja karaļkobru: tūlīt pēc zalkša viņš tai reiz pagrūda zuti, un kobra to apēda. Pēc tam viņai tika noteikta zušu diēta, jo tie Vācijā iegūstami arī ziemā. Bet kad niķīgā kobra bija apradusi arī ar zivju galdu, Krauhe sāka tai baros pat raudas. Pateicoties tam, Berlīnē izdevās uzstādīt rekordu eiropiešu zoodārzu vidū karaļkobras ilgdzīvošanas ziņā – 11 gadi. pretēji Korbetam, čūsku pielūdzējs, kā arī mednieks un rakstnieks Kenets Andersons raksta, kā ar karaļkobras barošanu mocījušies Maisuras zooloģiskajā dārzā. Spītīgi atsakoties no barības, rāpulis izvēlējies bada streiku un nāvi. šis gadījums izraisīja vētrainu polemiku indiešu presē, „pie kam atsevišķas personas, reliģiozu motīvu vadītas, pauda lielu neapmierinātību ar zoodārza administrācijas darbību”, min autors.

Neraugoties uz tādiem sarežģījumiem, daži zooloģiskie dārzi ar lepnumu paziņo par nebrīvē dzimušām karaļkobrām. Tā Bronksas zoodārzā gamadriādu tēviņš sāka aplidot mātīti. Čūsku medus mēnesis atšķirībā no citiem dzīvniekiem bija ceremoniāls. Tēviņš ar savu drebošo šķelto mēlīti nebeidza taustīt mātītes kapuci, viņas galvu un kaklu. Mātīte kopā ar savu „vīru” ņēmās iekārtot savu „ligzdiņu” vārda tiešā nozīmē. Tad tāpēc ar padēkli viss bija tā notīrīts: čūskas pārnēsā celtniecības materiālus, saliekušās pusaplī, gluži kā ar ķeksi. To redzēdami, zoodārza darbinieki vienā mirklī piestiepa pārītim bambusa skaidas, mitras sūnas, kritušās lapas un smiltis. Un beidzot tēviņš tika nošķirts. Mātīte saritinājās uz olām. Baidoties, ka olas varētu aiziet bojā – tas taču bija pirmais gadījums pasaules praksē – nolēma padēkli pārnest uz termostatu. Un vēl viens pārsteigums: mātīte, lai cik arī dīvaini tas nebūtu, mierīgi uzticējās cilvēkam – olas tika pārnestas bez īpašiem ekscesiem.

Reizēm gamadriādu var ieraudzīt serpentārijos, kur karaliene tiek ekspluatēta, noslaucot tās indi, kā arī faķīru vai, precīzāk, faķīreņu izrādēs. Savaldīt karaļkobru ņemas tikai sievietes. Noslēpums te ir diezgan vienkāršs. Kad kobra ieņem aizsardzības pozu, viņas uzbrukumi izskatās pēc knābšanas. Drosmīgā birmiete tver mirkli, kad kobras galva nokrīt lejā un veikli skūpsta tās galvu, vienlaikus plaši ieplešot sarongu vai blīva auduma svārkus. Riskantie „knābieni” tiek tieši audumam.

Tādas uzstāšanās reizē klāt bija Kenets Andersons. Lūk, ko viņš paziņoja: „Ja atmiņa mani neviļ, dresētāja bija ļoti skaista. Viņa izņēma gamadriādu no groza un dejoja tās priekšā, kamēr čūska pacēlās vairāku pēdu augstumā (1 pēda = 30,48 cm) virs zemes, kaklu piepūtusi. Tad dresētāja nobučoja to uz mutes. Vēlāk es čūsku apskatīju un atradu tai gan indes dziedzerus, gan indes zobus. Taču tas bija gamadriādu tēviņš, bet dresētāja, es atkārtoju, bija ļoti skaista sieviete. Varbūt tieši tādēļ viņš pret to izturējās kā bruņinieks.”

Un tad cilvēks, pārvarēdams īstas briesmas, sāka izmantot arī šo čūsku. Indi no karaļkobras ņem tikai piedaloties diviem – trim speciālistiem. Zobi tai ir relatīvi īsi – 11 mm, toties viņai pieder prioritāte sausās indes iznākuma ziņā – 420 mg, šķidrās indes salasās 7 kubiņi!

Laikam gan, viens no ārkārtīgi retajiem zemeslodes iedzīvotājiem, kuru sakodusi gamadriāda un kurš tomēr ir izdzīvojis, ir Miami serpentārija direktors Viljams Hāsts. Viņš atradies bezsamaņā, sirds bija stājusies pukstēt. Cilvēku izglāba adrenalīns.

Neticama veiksme uzsmaidīja indiešu fotogrāfam – animālistam Radžešam Bedi. Viņam paziņoja, ka Andamedu salās atrasts padēklis ar saniknotu māmiņu, un viņam jāpasteidzas, ja grib nofotografēt. Kopā ar Madrasas čūsku parka direktoru Romulusu Vaitekeru viņi ātri atrada padēkli – tas jau bija iezīmēts. Naturālisti sākumā bija vīlušies: čūsku pāris, kuru iztraucējuši cilvēki, bija pametis padēkli. Bet žagarus izjaukuši, nopriecājās – uz trūdu siltuma rēķina mazuļi nupat bija sākuši „izšķilties”. Kobras jau kopš dzimšanas allaž ir indīgas, un Radžešs Bedi izveidoja satriecošu fotogrāfiju sēriju – kobra – ķēniņiene turpat noķēra un apēda ūdenszalkti.

Ir ienaidnieki arī gamadriādām, it īpaši jaunajām – varāni, mežacūkas un, protams, mangusti. Tomēr gamadriāda jeb karaļkobra pamatoti tiek uzskatīta par vienu no trim indīgākajām Zemeslodes čūskām. Cilvēkam ieteicams no tās vairīties.

Lateksa novākšana

foto: conword.wikia.com

1942.gada janvārī Riodežaneiro namu sienas ņibrēja no sludinājumiem: bija vajadzīgi brīvprātīgie vecumā no astoņpadsmit līdz trīsdesmit pieciem gadiem kaučuka novākšanai Amazones plantācijās. Dažas nedēļas pirms tam japāņi bija uzbrukuši Perlharborai. Amerika iesaistījās karā ar Japānu, un tai steidzīgi bija vajadzīgs dabiskais kaučuks, kurš bija neaizstājama izejviela militārajai rūpniecībai.

Kļuvis par vienu no četrdesmit pieciem tūkstošiem „kaučuka armijas” brīvprātīgo, Virdžilio da Lima, protams, pat nenojauta, ka viņam liktenis lēmis no beztiesīga verga kļūt par necaurejamo džungļu „dievu” un šajos džungļos pavadīt astoņpadsmit garus gadus.

Par šiem piedzīvojumiem viņš vēlāk uzrakstīja grāmatu.

Fragmenti no viņa grāmatas:

Katru rītu vēl pirms saules lēkta es pametu savu trūcīgo būdu. Līdz pulksten desmitiem bez atpūtas izdarīju karodziņveida iegriezumus, tādā veidā apstrādājot ne mazāk par 150-180 hevejas kokiem. Tad atgriezos savā miteklī, lai iestiprinātos ar zivīm. Atpūties, es devos savākt lateksu, kurš uz to laiku bija sakrājies stumbriem piestiprinātajos cinkotajos trauciņos.

Kad pienāca vakars, man vajadzēja sākt veidot no lateksa bumbu. Es pakāru to virs ugunskura, kurā dega urikuri palmas augļi, un lēnām grozīju. Šo riekstu dūmi satur kreozotu, un Amazones latekss skaitās labākais pasaulēs. Līdz pēdējam noguris, es nokritu un, drudzī drebēdams, aizmigu uz salmu maisa.

Un tā dienu no dienas. Bumba sver no sešdesmit līdz astoņdesmit kilogramiem. Tās formēšana prasa vairākas nedēļas, ja koki ir sausi. Kad lode ir gatava, to nākas daudzus kilometrus velt pa taciņu uz nometni.

Man bija sajukuši laika rēķini, spēki tuvojās izsīkumam. Sāku just, ka zaudēju prātu. Un, pirms mans prāts nebija galīgi aptumšojies, es nolēmu bēgt. Mans ceļš varēja vest tikai uz dienvidiem – cauri šausmīgā Amazones meža gigantiskajiem plašumiem. Es pārāk labi zināju, ka katrs, kurš mēģinājis bēgt uz ziemeļiem pa zināmo un īsāko ceļu, nekad nebija ticis tālāk par trīsdesmit kilometriem. Viņus atrada beigtus, nogalinātus ar lodi deniņos. Mūsu saimnieki nevarēja pieļaut, ka kaut viens no mums atgrieztos savās mājās un uzzinātu, ka amerikāņi uz to laiku jau bija radījuši rūpniecisko sintētiskā kaučuka ražošanu, un vergu darbs, no kura savervētie ļaudis mira simtiem, viņiem bija vajadzīgs kā bezmaksas darbaspēks.

Un tā, reiz tā vietā, lai atgrieztos savā būdā, es devos uz dienvidiem, cenšoties nedomāt par to, ko es daru. Priekšā bija vairāk kā divi tūkstoši kilometru mežonīgo tropu mežu. Bet es nezināju pat no kāda neaptveramo džungļu punkta esmu uzsācis ceļu. Mans vienīgais mērķis un orientieris – dienvidi! Bēgļa dzīve tropiskajā mežā ir halucināciju pilna, prasa saspringtu uzmanību un ārkārtīgu koncentrēšanos. Gluži kā šausmīgā sapnī, cilvēks iet ārpus laika, viņa apziņa balansē uz ļodzīgas robežas starp nomodu un aizmirstību.

Laiku es sāku skatīt no tās nakts, kurā es aizbēgu. Pēc sešiem mēnešiem nolēmu piestāt meža upes krastā. Krasta smiltīs es pamanīju gigantiska bruņurupuča atstātu sliedi. Bruņurupuča olas ir mednieku iecienīts ēdiens tropu mežā. Turot mačeti gatavībā, es ieslīdēju augu izveidotajā alā. Taču bruņurupucis jau bija beigts, to bija izķidājis kāds cits. Visdrīzāk jau baltais cilvēks. Viņš gaidīja mani brikšņos, stāvēdams līdz ceļiem ūdenī. Mēs ilgi raudzījāmies viens otrā, turot rokās mačetes. Beidzot, ar manāmu piepūli izrunādams vārdus, it kā būtu aizmirsis valodu, viņš pajautāja:

„Kaučuka armija?”

„Jā,” es atbildēju.

„Es arī... Jau gads, kopš aizbēgu.”

Mēs sarīkojām īstas dzīres no bruņurupuča. Pēc vīra aprēķiniem, ritēja 1951.gads. tātad, no tā laika, kad es pametu Rio, bija pagājuši deviņi gadi. tas nozīmēja, ka man jau bija 28 gadi! viņam – tikpat. Taču mēs toreiz nezinājām, ka karš jau sen ir beidzies.

Tālāk mēs gājām kopā. Drīz mūsu ceļā gadījās šavanti cilts indiāņu pēdas. Šī cilts skaitījās pati negantākā un it kā izcēlās ar sevišķu cietsirdību. Taču mums nebija ne mantu, ne ieroču. Pateicoties mūsu zināšanām par meža dzīvi, mēs ātri vien nodibinājām ar viņiem labas attiecības. Ārstējām slimniekus, par ko Paolo, kura prestižs garākās bārdas dēļ bija augstāks kā man, saņēma manioku un nedaudz sāls, kā arī krūku ar kaču, vienīgo alkoholisko dzērienu džungļos. Indiāņi centās pierunāt mūs palikt, taču mēs bijām nelokāmi, un drīz vien mūs atkal iesūca džungļi.

Jo tālāk mēs virzījāmies, jo vairāk mežs atgādināja elli. Mēs izrādījāmies starp kokiem, kuru lapas bija asas kā bārdas nazis. Ierastais biezokņa nakts troksnis šeit neticami pastiprinājās. Biežņā ņudzēja monstriem līdzīgi tapiri un briesmīgi zirnekļi, bet reiz mēs uzdūrāmies gigantiskai melnai čūskai, kura izskatījās tik biedējoši fantastiska, ka līdz pat šim laikam man tā šķiet citas pasaules radība. Pat saules zaķīši šeit bija bīstami – atstarojoties kalnu kristālos, tie žilbināja acis. Otambas palma, kura vienmēr bija apgādājusi mūs ar savu pienu, šajā mežā deva tikai pretīgu šķidrumu. No upes mēs vilkām ārā tikai melna, garzobainas zivis, reizēm elektrizētas. Dažas no tām bēguma periodā mēnešiem ilgi varēja dzīvot kokos.

Šavanti džungļi mums šķita zaudēta paradīze. Vairākas dienas mūs pavadīja bļaujošu pērtiķu banda – to milzīgās plaušas ļāva izdot ne ar ko nesalīdzināmas kaucošas skaņas. Mitrais karstums it kā ievīstīja un smacēja. Pie mums atkal atgriezās drudža lēkmes. Pat sarunāties nebija mūsu spēkos. Reiz Paolo no rīta nespēja piecelties. Tajā pašā vakarā viņš nomira, un es viņu apbedīju.

Pēc Paolo nāves es iekritu pusnemaņā. Neatceros, kā mani savāca taromari cilts indiāņi. Vēl nevienam nav izdevies piekļūt šīs bargās meža tautas noslēpumiem. Saiedamies ar viņiem un izmantodams džungļos uzkrāto pieredzi, es viņu acīs kļuvu par burvi, pa daļai par ārstu un mazliet par pavāru. Taču pienāca diena, kad es laidos ceļā.

Reiz mani atkal nogāza ļoti stipra drudža lēkme. Nejauši uzietā būdā es atradu skeletu, amerikāņu tipa platmali. Sapnī redzēju, ka esmu nonācis ellē... cik ilgi turpinājās šis murgs? Kad es atvēru acis, mežs visapkārt bija uguns pārņemts. Elle bija kļuvusi par īstenību. Par laimi tuvumā izrādījās upe, pa kuru slīdēja peldoša saliņa. Gadskārtējo palu atrauta, tikai kādus simts metrus gara un piecus plata tā kļuva par patvērumu ne tikai man vien. Man pretī rāpoja milzīga, ne mazāk kā deviņus metrus gara anakonda. Pārējie dzīvnieki, kuri glābās uz peldošās saliņas, bailēs rāvās no tās prom. Te bija kapifras – milzu žurkas, raksjūras cūciņu suga, pekari – nelielas mežacūciņas. Pat lielais jaguārs bija uzmetis kūkumu kā izbiedēts kaķis. Taču mums visiem bija viens, briesmīgāks ienaidnieks – uguns.

Veselu dienu pusnosmakušie šī apbrīnojamā „noasa šķirsta” iemītnieki peldēja pa upi, mierīgi sadzīvojot viens ar otru. Un nu jau ugunsgrēks ir garām. Čūskas pirmās pameta peldošo salu. Tad bez trokšņa pazuda jaguārs. Tiklīdz dūmi bija pilnīgi izklīduši, plostu atstāju arī es.

Neticamas raizes man sagādāja nejauša brūce. Tā bija pilna ar tārpiem, kuri kļuva par maniem glābējiem. Apēzdami trūdošo miesu, viņi veica dabisko dezinfekciju. Necerēdams uz izglābšanos, es atdevu mani pieņēmušajiem indiāņiem kompasu apmaiņā pret karodu – ļoti stiprām miega zālēm, kurām vajadzēja saīsināt manas pirmsnāves ciešanas. Taču es pat nemanīju, kā, kontaktējoties ar dažādām ciltīm, pats biju apguvis ārstēšanas iemaņas, iepazinis dažādu augu dziednieciskās spējas. Man izdevās izglābt cilts bērnus no „stikla kāju” kaites, par ko indiāņi man atdeva atpakaļ kompasu, kā arī pasniedza karabīni, kuru bija dabūjuši no cita bēgļa, nomiruša džungļos. Mani jaunie draugi apgādāja mani ar produktu rezervi, pagatavoja man balzas koka plostu, kā arī iedeva pavadoni. Viņš gāja kopā ar mani daudzas dienas, līdz mēs sasniedzām „slikto zemi”. Šeit indiānis ar asarām acīs lūdza atlaist viņu: „Es zinu, ka tu esi džungļu dievs, bet man tā gribas redzēt savu līgavu...”

Jau kuru reizi es paliku viens. Taču nu jau vairs nelīdzinājos rēgam: man kājās bija garās bikses, mugurā krekls un pie siksnas karabīne. Es biju ļoti noguris, taču zināju, ka tagad vairs nav tālu diena, kura pienāks pēc mēneša, bet, varbūt, pēc gada, kad es sastapšu baltos ļaudis. Es zināju arī, ka nedrīkstu nevienam teikt, no kurienes es nāku, tā kā man neticēs un uzskatīs mani par jukušu.

Taču dienā, kuru es biju gaidījis astoņpadsmit gadus, es visā atzinos pirmajam manis sastaptajam baltajam cilvēkam.

Zaudētie miljardi

Krīzes laikā daudzi cilvēki zaudēja burtiski visu. Cits zaudēja miljonus, tūkstošus, bet cits – visu, gan miljardus, gan savus uzņēmumus, nu visu. Zemāk 10 cilvēki, kas zaudēja ļoti daudz, bet ne visi bankrotēja!

10. vieta

Islandes bagātākais cilvēks Bjorgolfurs Gudmundssons. Viņš pieteica savu bankrotu 2009. gadā. Par miljardieri viņš kļuva pateicoties tam, ka viņš bija Islandes galvenās bankas – Landsbanki, galvenais akciju turētājs. Viņam arī piederēja futbola klubs „West Ham”. Lai nu kā, viss nenotika uzreiz, krīzes sākumā. Gadu vēlāk – 2009. gadā (krīze sākās 2008. gadā), viņa bagātība cieta zaudējumus 1.4 miljardu dolāru (ASV) apmērā, kad valsts galvenā banka bonkarotēja.

9. vieta.

Teksasas miljardierim Alanam Stenfordam piederēja lidmašīnas, jahtu kolekcija, personīgā, profesionālā kriketa komanda. Žurnāls „Forbes” viņu ierindoja Top400 bagātāko Amerikas cilvēku topā, nosakot viņa vērtību aptuveni 2.2 miljardu dolāru apmērā. Kas notika?

2009. gadā viņu apsūdzēja, tā sakot, naudas atmazgāšanā caur offšoru bankām Antiguā. Piedevām, viņš esot izmantojis klientu naudu, lai uzturētu savu dārgo (izvirtušo) dzīvesveidu. Vēl arvien aptuveni 20 000 cilvēku, investoru, gaida savu naudu. Ja var ticēt baumām, tad viņš... sēž cietumā, kur viņam piespriests 110 gadus ilgs cietumsods par dalību Ponzi shēmā, tādejādi radot aptuveni 7 miljardus dolāru zaudējumus.

8. vieta.

Šons Kvinns. 2008. gadā viņš bija Īrilas bagātākais cilvēks, kura īpašumu kopējo vērtība tika lēsta ap 6 miljardiem dolāru. 2007. gadā lielāko daļu no savas naudas viņš ieguldīja (neveiksmīgi) Anglo īru bankā- tā sponsorēja lielāko daļu no celtniecības izmaksām. Pāris mēnešus pēc šīs investīcijas banka piedzīvoja neveiksmi – nekustamo īpašumu burbulis plīsa.

Īrijas valsts nacionalizēja banku, nedaudz vēlāk, lai novērstu vēl dziļāku krīzi, bet līdz ar to, attiecīgi savāca sev Kvinna investīcijas 2.8 miljardu dolāru apmērā. Jaunā banka – IRBC, pārņēma viņa īpašumus, ieskaitot arī Kvinna Grupu (holdingu), un izstūma viņu un viņa ģimeni no biznesa. Banka žēlsirdīgi atstāja viņa ģimenei trīs dažādos bankas kontos... 15 000 dolāru.

7. vieta.

Masajoši Sons. Viņš zaudēja aptuveni 70 miljardus no saviem kopējiem īpašumiem un bagātībām, tomēr palika otrais bagātākais cilvēks Japānā.

1981. gadā Sons nodibināja uzņēmumu „The Bill Gates of Japan” – programmatūras uzņēmumu, kas vēlāk kļuva par lielāko telekomunikāciju un interneta korporāciju valstī. Kad sākās domeina .com laiki, viņa uzņēmuma kopējā vērtība tika lēsta 180 miljardos dolāru, bet viņam pašam piederēja aptuveni 78miljardi. Kad 2004. gadā iestājās „interneta krīze”, viņa uzņēmuma akciju cena nokritās par 98%. Viņš zaudēja vislielāko summu, kādu vien kādreiz pasaules vēsturē zaudējis viens cilvēks.

Pāris gadus vēlāk viņa uzņēmums tomēr spēja atgūties un pašlaik to pozicionē kā trešo lielāko mobilo telefonu kompāniju.

6. vieta.

Brazīlītis Eike Batista reiz tika uzskatīts par astoto pasaules bagātāko cilvēku. Viņš cerēja, ka reiz kļūs par pasaules bagātāko cilvēku, bet... ne vienmēr sapņi īstenojas. Tā vietā, lai kļūtu par bagātāko, viņš zaudēja 33 miljardus dolāru 16 mēnešu laikā. Viss tikai tāpēc, ka uzņēmums, kas viņam piederēja – OGX (naftas ieguves vietu meklēšanas kompānija), bankrotēja.

Netālu no Rio de Žaneiro viņš uzbūvēja modernu ostu, pārpirka transporta kompānijas, pasūtīja un būvēja naftas tankerus, un viss tas tika darīts ar mērķi atbalstīt un attīstīt savu uzņēmumu un tās atrastās naftas ieguves vietas. Tika solīta pasakaina peļņa. Beigu beigās, viss iznāca vieni salti meli – četras no piecām ieguves vietām, ko atrada viņa kompānija, nu jau sen ir slēgtas.

5. vieta.

Jašumitsu Šigeta (Yasumotsu Shigeta), telekomunikāciju un mobilo sakaru kompānijas Hikari Tsushin dibinātājs bija viens no bagātākajiem cilvēkiem pasaulē. Viņš pat bija iekļuvis top pieciniekā. Līdz Japānas IT burbuļa plīsuma brīdim viņa īpašumu kopējā vērtība tika lēsta ap 42 miljardiem dolāru. Tirgum augot, svārstoties, nebija nekāds brīnums, ka arī viņa paša īpašumu kopējā vērtība dienas laikā varēja svārstīties par 5 miljardiem (augšup, lejup).

Kad IT burbulis plīsa. Šigeta zaudēja 40 miljardus dolāru, jo viņa uzņēmuma akcijas, vienkāršāk sakot, praktiski zaudēja vērtību vispār. 2009. gadā viņam piederošo akciju daudzums tika samazināts, un tad vairs viņa vērtība, ietekme, uzņēmumā tika lēsta ap 600 miljoniem dolāru vērta. Bet, viņš nezaudēja ticību un pievērsās jauniem lauciņiem – dzīvības apdrošināšanai un ofisa piederumu izplatīšana. Viņa agresīvā politika un iekarošanas spējas jaunās zonās sniedza labus rezultātus, jo gan viņš, gan viņa kompānija atguvās pēc IT krīzes.

4. vieta.

Bils Geitss, Microsoft dibinātājs 2010. gadā zaudēja titulu pasaules bagātākais cilvēks. Iemesls neslēpās finanšu vai kādā citā dzīves krīzē, bet gan tajā, ka lielāko daļu savu miljardu viņš ziedoja labdarībai. Viņš kopā ar sievu izdalīja 28 miljardus dolāru dažādiem filantropiskiem mērķiem. Trešdaļu no tā, kas viņam pieder viņš ziedoja Bila un Melindas Geitsu fondam, kura kopējā vērtība tika lēsta (fonda) ap 67 miljardiem dolāru. Viņš teica: „Man naudai vienā mirklī vairs nav vērtības. Tā ir kā iespēja veidot organizāciju un iegūt līdzekļus, lai palīdzētu tiem, kas pasaulē ir nabadzīgāki.”

Lieki teikt, ka viņa labdarības rīcības rezultātā viņš ir zaudējis pasaules bagātākā cilvēka titulu. Tomēr, šeit jāatzīmē tas, ka visi viņa naudas, personīgās, zaudējumi ir paša kontrolēti. Tā ir kā naudas pārdale no viena maka otrā. Tomēr, filantropija ir laba lieta, ja tā tiek pareizi vadīta.

3. vieta.

Alberto Vilars arīdzan zaudēja praktiski visu mirklī, kad pasaulē plīsa t.s. tehnoloģiskais burbulis (2001. gads).

2008. gadā Vilaram piesprieda deviņu gadu cietumsodu par krāpniecību (cik liela summa grūti teikt). Sods jāizcieš ASV federālajā labošanas iestādē. Viņš gan iesniedza apelāciju, taču lietas jaunu izskatīšanu viņam atteica.

Šis gadījums ir interesants, jo laikā, kad viņš izcieta sodu, viņš lūdza atļauju apmeklēt operu Ņujorkā. Dīvaini, bet viņam to atļāva.

2. vieta.

IKEA dibinātājs Ingvars Kamprads ir ļoti ieradumus nemainošs cilvēks – neskatoties uz savu bagātību viņš brauc ar 20 gadīgu Volvo un iekārto savu villu ar mēbelēm, kas nāk no IKEA. Piedevām, mēbeles pats saliek kopā.

Viņa īpašumu kopējā vērtība tika lēsta ap 23 miljardiem. Tomēr, tā tika samazināta 2010. gadā, kad viņš labprātīgi atdeva 17 miljardus pēc tam, kad viņa advokāti pierādīja to, ka lielākā daļa viņa naudas patiesībā pieder viņa fondam (kurš atkal pieder IKEA). Līdz ar to, sanāca, ka šī nauda nav viņa personīgā bagātība.

Daudzi nespēj saprast, vai tā bija lielākā nodokļu mahinācija pasaulē, vai arī lielākā labdarības akcija. Viņš pats saka, ka IKEA viņam neesot nekādas teikšanas, kamēr citi runā, ka viņš arvien kontrolē gan uzņēmumu, gan visu kas ap to, tajā, notiek. Interesanti ir vēl tas, ka viņa fonds atrodas Lihtenšteinā (nodokļu politikas pēc).

1. vieta.

Desmit gadus pēc tēva nāves brāļi Anils un Mukešs arvien karo savā starpā par naudu un bagātību. Mukešs, kuru uzskata par Indijas bagātāko cilvēku, pieder telekomunikāciju gigants Reliance Industries. Viņa brālim Anilam pieder Reliance Komunikācijas – kompānija kurai ir ap 150 miljonu abonentu, miljoniem kilometru optisko vadu līniju, desmitiem tūkstošu mobilo telefonu raidītājtorņu.

2013. gadā brāļi spēra soli uz priekšu – apvienot kompānijas un izbeigt ieilgušo domstarpību un cita veida karus, nesaskaņas. Neīsi pēc apvienošanās paziņojuma uzņēmuma akciju vērtība sāka augt, tomēr, tas nebija pietiekami, lai nosegtu zaudējumus, kas radās 2013. gada maijā sakarā ar nacionālās valūtas krīzi. Mukešs tobrīd zaudēja 5.6 miljardus dolāru četru mēnešu laikā. Anils – 1.3 miljardus dolāru.

Miljardieru bērnu mantojums

foto: wikipedia.org

Šoreiz īsi un konrkēti!

 

Bils un Melinda Geitsi, kā izrādās, neatstās saviem bērniem mantojumā miljardus. Viņi, jāsaka, diezgan maz vispār publiski apspriež savus bērnus, neskatoties uz to, ka to viņiem ir trīs – divas meitas un dēls.

Bērniem esot nodrošināta laba izglītība, bet par personīgo finansiālo labsajūtu dzīvē tiem būšot jārūpējas pašiem. Vecāku miljardi ies secen, jo naudas lielākā daļa ir ieguldīta viņu ģimenes fondā.

Bils Geitss intervijā uzsvēra, ka „esot svarīgi, lai bērni (viņa) apzinās, ka tas ko viņi dara svarīgi un tam ir kāda nozīme nākotnē.”

Viņi esot nonākuši pie šāda slēdziena jau sen – pirms vēl apprecējušies. Uz šādu soli – bērnu patstāvību, viņus iedvesmojis kāds raksts, kurā Varrens Bafets šādi pat darījis ar savām atvasēm. Līdz ar to vēlāk viņi sākuši ticēt tam, ka dodot bērniem daudz naudas beigu beigās no tā nekas labs nesanāk. Ir svarīgi, lai bērns pats iegūst un apzinās to, ko viņš ieguvis.

Nauda esot tam, lai nevis to taupītu, krātu, bet lai ko darītu (rīkotos ar to).

Tik tiešām, īsteni anti-Hiltones tipa vecāki, kuru bērni, visticamākais, būs tik tiešām, lai arī izauguši pasaules bagātāko vecāku aprūpē, tomēr dzīvē izdarīs daudz ko nozīmīgāku par, teiksim, Parisu Hiltoni. :)

Deģenerējušies orgāni

foto: heelstogethertoesapart.com

Cilvēka ķermenī ir daudz orgānu, un izrādās, laika gaitā daži no tiem vairs netiek izmantoti. To funkcija ir vai nu zudusi vai arī tie, kā orgāni, mums ir nevajadzīgi dzīvības nodrošināšanai.

Kā vienu var minēt ķermeņa apmatojumu. Tā sauktā „zosāda” nerodas tikai cilvēka ķermenim sajūtot aukstumu. Arvien, vēl mūsdienās, daudziem dzīvniekiem šāda pati funkcija nozīmē ko pavisam citu – bailes (par dzīvību). Dzīvnieks, ar spalvu gaisā, noteikti izskatās vizuāli daudz lielāks un drausmīgāks, bet cilvēkam šī funkcija galīgi nav vajadzīga.

Krūšu gali. Lieki ko teikt, jo vīriešiem tie galīgi neder nekam. Vienīgi ģenētiski tie atrodami uz ķermeņa, jo bērna attīstībā visi ir vienādi, un vispār, visi sākotnēji ir meitenes. Vīrieša orgāni un atšķirība izveidojas tikai embrija pēdējā fāzē.

Gudrības zobi. Zinātnieki uzskata, ka sen vēsturē cilvēkam, tā sauktie, dzerokļi (un arī gudrības zobi) noteikti pildīja kādu daudz vitālāku funkciju. Mūsdienās, neko vairāk par zobu sāpēm tie nesniedz.

Astes kauls. Embrijs savā attīstībā iziet praktiski visus dzīvnieka veidus – esot gan kā kāpurveidīgs, gan visādos citos veidos. Beigu beigās, astes kauls tomēr cilvēkam paliek, tikai ir mazs un uz iekšu, vairāk, vērsts. Tomēr arī tas nepilda nekādu funkciju. Astes tad cilvēkam nav mūsdienās un nav arī atrastas liecības, ka kādreiz tā bijusi.

Apendikss. Cilvēkiem, kam tas izoperēts, nav nekādu diskomforta sajūtu vai citu saasinājumu. Tomēr, tas arvien piedalās pie gremošanas procesiem, lai arī ne tik izteikti, kā varbūt vajadzētu. Tiem, kas uzturā lieto vairāk dārzeņus, šis orgāns, pēc pētījumiem, darbojas daudz aktīvāk. Pārējiem – ne tik ļoti. Lai gan bez tā var iztikt vispār. Vēl tiek uzskatīts, ka tas ir kā noliktava specifiskai baktērijai, kura spēj radīt... caureju. Kolīdz cilvēku sāk mocīt šī neraža, no apendiksa noliktavām baktērija laužas ārā un steidzas uz zarnām, lai cilvēka organismam kā palīdzētu. Bet mūsdienu medicīna arī spēj līdzēt, pat ja nepalīdz paša orgāns.

Kikī - poltergeists!

foto: wikipedia.org

Tas notika 1990.gada 7.janvārī Mičevu ģimenē, Bulgārijas pilsētā Plovdivā. Sākumā notikumi Mičevu dzīvoklī risinājās pēc poltergeistiem raksturīgām shēmas. Par poltergeista izredzēto kļuva viņu vienpadsmit gadus vecā meita Daniela, kas arī to nosauca par Kikī – savas mīļākās lelles vārdā.

Poltergeists slēpa vai izmētāja Danielas un pārējo ģimenes locekļu drēbes, vandījās pa skapjiem un izgāza to saturu uz grīdas, aculiecinieku klātbūtnē vilka meitenei nost zeķes vai zeķbikses (tā bija viņa mīļākā nodarbošanās, kas kļuva par viņa „vizītkarti”). Turklāt katru vakaru rosīgais „ģimenes draugs” nenormāli dauzīja Danielas gultu, galdu un skapi, neļaudams meitenei gulēt līdz pulksten četriem no rīta.

Parasti Kikī vienmēr un visur bija kopā ar Danielu, tāpēc tikšanās ar viņu allaž notika meitenes klātbūtnē. Tikai ekstrasensiem izdevās „sarunāties” ar poltergeistu bez Danielas starpniecības. Uz visiem jautājumiem Kikī atbildēja ar klaudzieniem. Viens klaudziens nozīmēja „jā”, divi – „nē”, trīs – „ne jā, ne nē”. Viņš spēja arī kontaktēties ar telepātijas palīdzību (galvenokārt ar ekstrasensiem). Neraugoties uz to, ka Kikī nekad nerunā (tāds esot noteikums eksperimentam, ko viņš veic uz Zemes), Danielas māte un citi bulgāru pētnieki, kas pēta šo parādību, ir saņēmuši no viņa bagātību informāciju.

Noskaidrojās, ka Kikī nav gars, bet gan materiāla bioloģiska būtne, kuras izcelšanās vieta nav Zeme. Tās augums ir apmēram divi metri, svars apmēram 100 kilogramu. Kikī noliedz, ka ir ieradies uz Zemes kosmosa kuģī, bet uzskata, ka ticis teleportēts uz Zemi tieši no dzimtās planētas piecu minūšu laikā. Kikī uzturējās Mičevu ģimenē divus gadus, taču neviens viņu tā arī neredzēja. Viņš labi pazina katru ģimenes locekli, atcerējās viņu dzimšanas dienu datumus, mājas un darba telefonu numurus, zināja Bulgārijas vēsturi un ģeogrāfiju. Kikī apgalvoja, ka cilvēce esot citplanētiešu eksperiments, turklāt ne visai veiksmīgi izdevies. Viņam neeksistē valodu barjera, jo viņš protot visas valodas. Kikī atzina, ka kategoriski nelieto alkoholu un necieš cigarešu dūmus.

Reiz, kad žurnālists Rūmens Ivailovs patieca, ka netic nekādam Kikī, poltergeists apvainojās un vairs neatbildēja ne uz vienu jautājumu. Lai saruna varētu turpināties, Rūmenam bija jāiziet no istabas. Viņš sēdēja virtuvē, kad caur tās logu, nesaplēšot stiklu, telpā ielidoja kaut kāda atslēga ar breloku un iesita žurnālistam pa galvu.

Kikī vairākkārt tika pārvietojis priekšmetus, brīvi šķērsojis dažādus materiālus šķēršļus. Piemēram, aculiecinieki redzēja, kā viņš priekštelpā paņēma smago veļas mazgājamo mašīnu un caur aizvērtām durvīm aiznesa to uz bērnistabu.

1990.gada augustā Daniela kopā ar Kikī apmeklēja slaveno gaišreģi Vangu, kura apstiprināja, ka Kikī ir materiāla būtne no citurienes. Tai esot divas kājas un divas rokas, taču locekļiem esot tikai četri pirksti un starp tiem – plēve. Galva atgādinot putna galvu (tātad, tas nav humanoīds). Šādas būtnes jau sen apmeklējot Zemi (tieši tāpēc tik daudz seno kultūru ir dievi ar zvēru galvām?).

Gaišreģe pateica arī to, ka šo būtņu interese par Zemi, laika gaitā kļūšot arvien lielāka.

Kikī apgalvoja, ka viņš ir visvecākās Kosmosa civilizācijas pārstāvis. Tā pastāvot jau 43 miljardus gadu. Mēs neredzam Kikī tāpēc, ka viņš atrodas citā Visuma dimensijā. Viņš apstiprināja arī Vangas apgalvojumu, ka Gagarins esot dzīvs un tagad it kā mitinoties uz savas dzimtās planētas. Cita Kikī līdzīga būtne reiz paziņoja, ka mūsu galaktikā viņiem esot zināmas piecas augsti attīstītas civilizācijas, no kurās divas ir humanoīdas un trīs nehumanoīdas. Viena no nehumanoīdajām civilizācijām ir sasniegusi tādu attīstības līmeni, ka var pārvietoties Kosmosā bez kuģiem, jo viņi ir apguvuši teleportācijas principu. Acīmredzot kāda no šīm civilizācijām ir atsūtījusi Kikī. Ja šī civilizācija eksistē jau 43 miljardus gadu, tad mūsu Visums ir vismaz 50 miljardus vai vairāk, vecs.

Kikī pastāstīja, ka uz viņu planētas gadā ir piecpadsmit mēneši un katrā mēnesī – četrdesmit dienas.

Kikī ir veidots no „bioloģiska materiāla”, taču viņš nekad neguļ un eksistē mūžīgi, pareizāk sakot, ļoti ilgi salīdzinājumā ar mūsu dzīves ilgumu. Viņam ir trīs acis, viena no tām atrodas uz krūtīm, bet nav zobu. Kikī ir bezdzimuma būtne. Informāciju viņš saņem zibenīgi ar kaut kādu īpašu, mums pagaidām nezināmu signālu starpniecību. Šis poltergeists var mainīt gan savu formu, gan apjomu. Kāda ekstrasense ir redzējusi Kikī kā cilindru vai milzīgu balonu, bet pēc tam kā trīs mazākus balonus. Kikī prot peldēt, taču dzīvot ūdeī nevar. Prot spēlēt kārtis un citas spēles. Viņam ir neierobežota atmiņa.

Kikī var teleportēt no savas planētas un atpakaļ jebkuras lietas, taču viņam nav atļauts tās dāvināt cilvēkiem. Pēc Kikī ziņām, Zemi apemklē vairāk nekā 50 civilizāciju pārstāvji. Starp tiem ir gan labi, gan ļauni. Senās būves Anglijā (stounhedža) un Maltā, statujas Lieldienu salās, zīmējumus Naskas tuksnesī un citur – to visu ir atstājuši dažādi citplanētu pārstāvji.

Uz Zmes jau ir bijusi attīstīta civilizācija – Atlandīta, taču tā gājusi bojā pirms apmēram 12 tūkstoīem gadu (bojāejas cēloni Kikī atteicās izpaust). Uz Marsa ir sfinksa ar cilvēka seju, ir arī piramīdas. Tas viss liecina, ka uz Marsa ir bijusi civilizācija, kas pirms piecsimt tūkstošiem gadu gājusi bojā. Mūsu Visumam ir sākums un gals, tas nav stacionārs.

Saules sistēmā ir pieci dzīvības veidi, taču ne visi no tiem ir apveltīti ar saprātu. Kikī paziņoja, ka uz Mēness ir aizas un tajās dzīvo „zaļie cilvēciņi” – apmēram metru garas būtnes. Pēc Kikī domām, Bībele bieži saka taisnību, bet reizēm arī ne. Jēzus Kristus esot vēsturiska personība. Kikī apstiprināja versiju, ka sniega cilvēks nav Zemes būtne. Tunguskas meteorīts patiesībā esot bijis kosmosa kuģis. Reiz atklājās, ka Kikī draugs, kas arī dzīvo pie Mičeviem, taču nekādi sevi neizrāda, tikai reizēm rada skaņas, kas atgādina skrāpēšanos. Bet kādu dienu Mičevi dzirdēja klaudzienus, kas vienlaikus atskanēja vairākās dzīvokļa vietās. Kikī pastāstīja, ka šajā dienā pie viņa ciemojušies piecdesmit draugu. Vanga pareģoja, ka reiz pienāks diena, kad visi cilvēki spēs ieraudzīt šīs būtnes.

Ziņas, ko cilvēkiem ir izdevies saņemt no Kkī, daudzviet sakrīt ar datiem, kas ir gūti no citiem poltergeistiem, lai gan Kikī atšķiras no viņiem pēc uzbūves un acīmredzot, ir citas, daudz senākas, un nehumanoīdas civilizācijas pārstāvis.

Neraugoties uz savu seno izcelšanos, citplanētieši, kas ir atsūtījuši uz Zemi savu sūtni Kikī un kas pilnīgi ir apguvuši teleportācijas mākslu, diemžēl nav iemācījušies pienācīgi uzvesties cilvēku sabiedrībā.

Vai Kikī dotās atbildes kļūst apšaubāmas? Vai tas vispār var atbilst patiesībai?

Vai uz Marsa dzīvojusī civilizācija eksistēja patiesībā, un vai viņi savulaik apmeklējot Zemi (kā apgalvoja Kikī), ēģiptiešiem un atlantiem iemācīja celt piramīdas un izgatavot mūmijas?

Pēc zināma laika Mičevus sāka apmeklēt daudz ziņkārīgo un slimu cilvēku pūļi, jo atklājās, ka Kikī spēj pareģot nākotni un sniegt padomus, kā izdziedināmas dažādas kaites. Kā notikumi attīstījās tālāk un ar ko tas viss beidzās – mums nav zināms.

Invāzija no ārpuses

foto: arstechina.com

Vai mēs Visumā esam vieni? Par šo tēmu sarakstīts milzums daudz pētījumu, tas ir temats... šarlatāniem un jukušajiem. Un tomēr, tā ir nodarbe ļoti nopietniem prātiem. Dzīvības meklējumi un atklāšana ārpus Zemes būs notikums, kura priekšā nobālēs daudzi pašreizējie sasniegumi.

Astronomi jau ir atklājuši planētas citās zvaigžņu sistēmās, kuras varētu līdzināties Zemei. Pāris gadus atpakaļ ap Zemi riņķojošais Hubla teleskops nofotografēja planētu Vērša zvaigznājā. Gaisma no šā debesu ķermeņa līdz mums nāk 450 gadus. Visumā pētnieki bija sajūsmā – šīs dažas reizes par Jupiteru lielākās planētas uzņēmums ir labākais, kāds līdz šim izdevies, iemūžinot pasaules ārpus Saules sistēmas. Tomēr neskatoties uz šo atklājumu, bija arī citi, līdzīgi.

Lielajos Greizajos Ratos, 200 triljardus jūdžu no mums, ap zvaigzni, kas kosmosa pētniekiem zināma kā „47 Ursae Majoris”, riņķo cita planēta. Divreiz lielāka par Jupiteru un arī pēc apstākļiem līdzīga Saules sistēmas lielākajai planētai. Šī tālā pasaule ir ārkārtīgi barga – amonjaks, metāns un citas indīgas gāzes, milzīgas vētras, kas traucas ar simtiem jūdžu lielu ātrumu stundā, ilgst bez apstājas gadsimtiem un ar saviem izmēriem varētu aprīt Zemi. Ja arī tur ir sauszeme, atmosfēras spiediens uz to tūkstoškārt pārsniedz to, kas ir visdziļākajās okeāna dzīlēs uz Zemes. Vēl jo skarbāka ir Jaunavas zvaigznājā esošā planēta – tās masa sešreiz pārspēj Jupiteru, līdz ar to apstākļi ir vēl neveiksmīgāki.

Dzīvībai tur vietas nav. Taču pētnieki nezaudē cerības. Jau pati planētu atklāšana ir notikums, kas pēc savas nozīmes ierindojams līdzās viduslaikos apjēgtajam, ka Zeme griežas ap Sauli, nevis otrādi. Piena Ceļā ir simts miljardu zvaigžņu, un tas nozīmē miljardiem planētu. Kāpēc gan lai kāda nebūtu līdzīga Zemei – ne pārāk tuvu, ne pārāk tālu no savas saules, ar ūdeni un citām dzīvībai svarīgām vielām apveltīta?

Atliek tikai meklēt. Pēdējo atklājumu iedvesmoti, astronomi ir pieplakuši pie teleskopiem, un viņu datori analizē milzu tālēs ieraudzīto. NASA ir nolēmusi būvēt šiem nolūkiem virkni jaunu teleskopu, īstenojot projektu „Origins”. Zinātnieki grib ne tikai ieraudzīt sīkus punktiņus debesīs, bet daudz vairāk – nofotografēt šīs planētas tā, lai būtu redzami mākoņi, kontinenti, okeāni. Tam vajadzīgs teleskops ar futbollaukuma lieluma spoguli un vismaz daži simti miljoni dolāru. NASA teleskops Jupitera orbītā varētu dot iespēju netraucēti lūkoties uz Visumu. Tur tam vairs netraucētu Saules sistēmas putekļi. Aparāta uzdevums – analizēt planētu atmosfēru, lai noskaidrotu, vai tajā ir dzīvībai par labi liecinošas pazīmes – skābeklis, ozons vai ogļskābā gāze.

Tikmēr daudzi citi zinātnieki cer, ka saprāta brāļi paši mums pavēstīs par sevi. Pagājušā gadsimtā kinoteātros izrādīja amerikāņu fantastisko filmu „Kontakts”, kur kādai zinātniecei izdodas uztvert pārraidi no Vegas. Kad signālu atšifrē, izrādās, ka svešās būtnes uztvērušas un noraidījušas atpakaļ Ādolfa Hitlera runu, kas notika 1936.gada Berlīnes olimpiskajās spēlēs... (starp citu, nacistu līdera uzstāšanās televīzijā nav izdomājums, šāds tam laikam neparasts eksperiments patiešām notika).

1960.gadā astronoms Franks Drake ķērās pie projekta, kura mērķis bija saklausīt Kosmosa skaņās citu civilizāciju raidītus signālus. Viņš pirmais aizsāka šādus pētījumus, taču nekādu panākumu līdz šim nav bijis. Izveidotais „SETI Institute” ir liela organizācija, kura nodarbojas ar ārpuszemes saprāta meklējumiem. Tā visplašākais projekts ir „Phoenix”, kas aizsākās 1995.gada februārī, liekot lietā radioteleskopu Austrālijā. Tas rūpīgi iztausta apmēram tūkstoti Saulei līdzīgu zvaigžņu ne tālāk par 200 gaismas gadiem no mums.

Savus signālus kosmosā ir sūtījuši arī paši zemieši. Jau 70.gados amerikāņi palaida Visumā automātisko staciju „Pioneer”, kas savā bagāžā aizveda informāciju par cilvēci. Tas jau sen ir atstājis Saules sistēmu un kļuvis par vistālāk aizceļojošo cilvēka darinājumu, kas jebkad nonācis Kosmosa dzīlēs.

Kamēr vieni zinātnieki met cerīgus skatus uz triljardiem kilometru tālām zvaigznēm, citi uzdrošinās apgalvot, ka dzīvība ārpus Zemes meklējama tepat mūsu Saules sistēmā. Bredlijas universitātes astronoms un fiziķis Kreigs Levins gadsimta mijā izteica pieņēmumu, ka tā varētu pastāvēt uz Jupitera vai Saturna pavadoņiem, viscaur ar ledu pārklātās Eiropas un Enceladas vidēs. Šis pētnieks arī atgādināja, ka dzīvības dzišanai nepieciešams ūdens un enerģijas avots. Zem abu pavadoņu ledus garozas, iespējams, ir šķidrs ūdens, pateicoties paisuma un bēguma radītajam siltumam. Turklāt šiem mēnešiem, pavadoņiem, vajadzētu būt pietiekamai savai ģeotermiskajai enerģijai. Jāpiebilst, ka šis fakts vēl nav pierādīts pat 10 gadus vēlāk.

Lai rastos dzīvība, vajadzīgs arī amonjaks, metāns, ogļskābā gāze, ūdens tvaiki. Eiropai un Enceladam ir šīs vielas. Ja tās pakļauj elektrisko dzirksteļu vai ultravioletu staru iedarbībai, izveidojas vairums zināmo aminoskābju un dažas vienkāršas olbaltumvielas. Tās jau ir organiskās vielas, kas ūdenī veido lodītes, priekštečus visprimitīvākajām dzīvības formām.

Apstākļi uz šiem mēnešiem, protams, ir skarbi. Taču, kad uz Zemes radās dzīvība, mūsu pierastajā izpratnē tai nekas par labu neliecināja. Pirms trim miljardiem gadu Zemes atmosfēra bijacilvēkam pilnīgi neelpojama – metāns, amonjaks, ogļskābā gāze, ūdens tvaiki. Pirms četriem līdz pieciem miljardiem gadu uz Eiropas un Encelada bija krietni siltāks, un astronomi pieļauj iespēju, ka tur vēl varētu atrast senas dzīvības primitīvas paliekas. Ir pat zinātnieki, kuri nekautrējas no visnotaļ fantastiskiem apgalvojumiem – teleskopos esot izdevies saskatīt zem Eiropas ledus kārtas ko līdzīgu tehniskām būvēm, kas liecinot par saprātīgām būtnēm.

Īpašu sajūsmu zinātnes pasaulē radīja 1997.gadā Antarktīdā atrastais 3,6 miljardus gadu vecs meteorīts. Pirms 16 miljoniem gadu tas pametis Marsu, bet tikai pirms 13 tūkstošiem gadu nokritis uz Zemes. Akmenī atklātās organiskās molekulas ļauj domāt, ka tās ir paliekas no seniem Sarkanās planētas mikroorganismiem. Kādreiz taču uz Marsa bija siltāk, iespējams, slavenie Marsa kanāli ir izžuvušas upju gultnes. Pētot pašu planētu, pagaidām gan nekādas dzīvības pēdas nav izdevies uziet, lai arī visurgājēji vairākus mēnešus apstaigāja Marsu. Zeme saņēma daudz vērtīgu ziņu, tomēr, nekā no dzīvības. 1976.gadā amerikāņu starpplanētu automātiskās stacijas „Voyager” nofotografēja Marsa seju – veidojums, kas pārsteidzoši atgādina cilvēkveidīgas radības galvu. Atklājums bija iedvesmojošs, kāds pat izveidoja marsieša portretu trīs dimensijās. Taču zonde „Survivor” sagrāva visus sapņojumus. Arī tā nofotografēja neparasto veidojumu. Zinātnieki uzņēmumus rūpīgi izpētīja, un NASA oficiāli paziņoja, ka Marsa seja ir tikai liela klints.

Tomēr jābūt bezgala lielam skeptiķim un pat dogmatiķim, lai uzskatītu, ka miljardiem zvaigžņu piepildītajā Visumā vienīgā apdzīvotā planēta ir Zeme. Turklāt pat zinātņu vīri strīdas par to, kas tad īsti ir dzīvība. Ir bijis pat uzskats, ka datortehnikas biedu – datorvīrusus – var uzskatītas par dzīvībai līdzīgu formu. Arī šī kompjūterrealitātē mītošā radība, kas izdzēš un izkropļo datoru programmas, vairojas, kamēr to neaptur. Slimības izraisošie vīrusi balansē uz dzīvā un nedzīvā robežas un būtībā ir tikai nukleīnskābju (ģenētiskās informācijas nespēji) fragmenti. Paši tie nespēj vairoties, taču piespiež svešās šūnas tiražēt sev līdzīgos. Vēl primitīvāki ir prioni, kas bēdīgi slaveni kā trako govju slimības izraisītāji. Turklāt dzīvība spēj pastāvēt visnotaļ ekstremālos apstākļos kā, piemēram, baktērijas verdošajos sērūdens avotos. Skābekļa ieelpošana nav vienīgā vielmaiņa, tepat uz Zemes ir mikroorganismi, kuru dzīvības pamats ir sērs. Kas zina, varbūt uz citām planētām dzīvo būtņu pamatā ir kristāli.

Kamēr astronomi arvien vēl meklē, tas viss lielā mērā paliek zinātniskās fantastikas ziņā. Vācu autors Valters Jergs Langbeins savā grāmatā, kas izdota arī latviešu valodā, „Sfinksu sindroms” visā nopietnībā apgalvo, ka „Visuma dievi” jau sen ir apmeklējuši Zemi un pat tieši viņi ir tie, kas radījuši cilvēku. Tas viss aprakstīts gan indiešu svētajos rakstos, gan Bībelē. Pēc Langbeina pārliecības, piemēram, Jahves nolaišanās Sinaja kalnā bijusi kosmiskā kuģa piezemēšanās.

200 gadīgs indiānis

foto: familysearch.org

 

Tika apgalvots, ka viņš esot 204 gadus vecs. Lai gan cilvēki parasti tik ilgi nemēdz dzīvot, profesorei Margaretai Kolinzai bijis pamats domāt, ka šis indiānis, kurš ilgu laiku dzīvoja veco ļaužu pansionātā Montātā, bet pirms tam dzīvojis indiāņu rezervātā Dienviddakotā, runā taisnību.

Arī veco ļaužu pansionāta dakteri uzskatīja, ka indiānis tik tiešām varētu būt dzimis 1792.gadā. Lielo vecumu apliecināja dažu vēl saglabājušos zobu, gan iekšējo orgānu stāvoklis, kad viņam veicam pārbaudes. Lai gan Dzeltenās Lapsas veselības stāvoklis nebija diez cik spīdošs, savam vecumam viņš izskatījās pietiekami labi.

Profesorei Dzeltenais Lapsa esot stāstījis, kā viņš 1812.gadā, toreiz 20 gadus vecs jauneklis, karojis pret amerikāņiem, bet, kad viņam bijuši 23 gadi, viņa tauta parakstījusi vienošanos ar ASV valdību. Viņš lieliski atceroties arī to, kā 1849.gadā sācies „zelta drudzis” un simtiem laimes meklētāju devušies uz Rietumiem. Savukārt 1878.gadā Dzeltenais Lapsa pirmo reizi mūžā ieraudzījis „dzelzs zirgu” – lokomotīvi, kas braukusi uz Kaliforniju, bet 1926.gadā esot iepazinies ar aeroplānu.

Dzeltenā Lapsa stundām varējis stāstīt gan par vēsturiskiem notikumiem (turklāt precīzi, nejaucot faktus un notikumus), gan savas tautas tradīcijām un paražām, gan savvaļas zvēru tikumiem un uzvedību. Savukārt profesore bija bezgala laimīga, a atrada šo „dzīvo vēstures grāmatu”, un centās piefiksēt visu, ko Dzeltenā Lapsa stāstīja.

Levitācija - mīts?

foto: tanahoy.com

Austrumu mitoloģijā raksturīga ir Dieva spēja lidot. Taču šī unikālā māksla piemita arī parastiem mirstīgajiem. Piemēram, Indijā, brahmani, jogi, svētie vientuļnieki, magi, faķīri...

Indiešu zinībās ir pat praktiski levitācijas norādījumi, savdabīgs nou-hau, kas dod padomu, kā sevi sagatavot, lai atrautos no zemes. Taču to nav iespējams precīzi pārvērst mūsdienu valodā.

Levitanti pacēlās gaisā aptuveni 90 cm no zemes. Turklāt to darīja ne jau tapēc, lai kādu pārsteigtu, bet tādēļ, ka tādā stāvoklī ērtāk izpildīt reliģiskos rituālus.

Senatnē levitāciju praktizēja arī Tibetā. Budistu teksti vēstī, ka mūsu ēras 527.gadā tibetiešu klosterī Šaolinā ieradāš indiešu budisma pamatlicējs Bodhidharma un mūkiem iemācīja pārvaldīt ķermeņa enerģiju - lodijuma priekšnoteikumus. Arī pats Buda un viņa līdzbiedrs Samats spēja stundām ilgi atrasties karājamies gaisā.

Raksturīgi, ka levitācija Indijā un Tibetā saglabājusies līdz mūsdienam. Piemēram, britu ceļotāja Aleksandra Davida - Neela vērojusi, kā Čang Tanga kalnu virsotnē kāds budistu mūks, sēžot ar krūtīm piespiestām kājām, lidoja vairākus metrus, pieskārās zemei un atkal pacēlās gaisā - līdzīgi bumbai. Viņa skatiens bija vērsts tālumā - uz zvaigzni, kas tam vien ir redzama.

Kopš seniem laikiem levitācija bija pazīstama arī Eiropā, taču ar kādu raksturīgu īpatnību. Atšķirībā no austrumu brahmaniem, jogiem, lamā, neviens no viņiem necentās apgūt levitācijas mākslu un lidojumiem negatavojās. Viņi parasti pacēlās gaisā reliģiskajā ekstāzē, pat par to nedomādami.

Pirmā oficiāli fiksētā levitante ir Svētā Terēze. 230 katoļu mācītāji bija liecinieki viņas lidojumiem. Par savu neparasto "spēju", kā pati svētā uzskatīja, viņa stāstīja biogrāfijā 1565.gadā.

- Pacēlums ir kā negaidīts, griezīgs trieciens, - viņa raksta. - Un pirms spēj sakopot domas vai atgūties, šķiet, mākonis jau nes debesīs... Es apzināti redzēju, ka atrodos gaisā... Kad beidzās šis pacēlums, es ķermenī izjutu neparastu vieglumu, it kā būtu bezsvara stāvoklī...

Interesanti, ka pati Svētā Terēze negribeja lidot! Mūķene - levitante ilgi lūgusi Dievu, lai vins no šīs mīlestības izpausmes to atbrīvotu. Galu galā šīs lūgšanas bija uzklausītas, un Terēzes lidojumi izbeidzās.

Visvairāk pazīstams "lidojošais cilvēks" ir Josifs Deza (1603.-1663.), kurš dzīvoja Itālijā. Kopš bērnības viņš bija ļoti ticīgs, dažādi sevi spīdzināja, lai izbaudītu reliģisko ekstāzi. Kad tika uzņemts franciskāņu ordenī, viņš patiesi piedzīvoja ekstāzi. Taču visu sarežģīja tas, ka šādos gadījumos pacēlās gaisā. Kādā reizē tas notika katoļu baznīcas vadītāja acu priekšā. Josifs atbrauca uz Romu audiencē pie pāvesta Urbana III. Josifs no saviļņojuma pacēlās gaisā un lidinājās tik ilgi, kamēr franciskāņu ordeņa galva viņu "atdzīvināja". Josifa vairāk nekā simts lidojumus, ir novērojuši toreizējie zinātnieki, atstājot oficialas liecības. Šādi lidojumi ticīgos mulsināja un 1653.gadā Josifam pavēlēja dzīvot kādā tālajā nomales klosterī. Taču, lai kur viņš arī atrastos - viņu pārvietoja no viena klostera uz otru - brīnumi turpinājās, cilvēku pūļi gribēja to redzēt. Beidzot Josifu ievietoja Ozimo klosterī, kur 1663.gadā viņš mira.

Baznīcu hronika liecina, ka bijis aptuveni 300 cilvēku, kas spēja pacelties gaisā citu acu priekšā. Oficiālajā sarakstā nav raganu - nav jebkādu ziņu, cik viņu sadedzināts sārtos, noslīcināts vai citādi nomocīts.

19.gadsimtā visvairāk pazīstams lidojošais cilvēks bija Deniels Duglass Hjūms. Viņa pirmais slavenais lidojums šādi aprakstīts kādā amerikāņu avīzē: "Pēkšņi Hjūms, pāŗsteigdams visu kompāniju, sāka atrauties no grīdas. Es paņēmu viņu aiz rokas un redzēju viņa kājas, kas lidinājās gaisā vairākus centimetrus no grīdas. Cīņā ar dažādām izjūtām - pārmaiņus gab bailes, gan sajūsma - lika Hjūmam nodrebēt no galvas līdz kājām, turklāt bija redzams, kā viņš zaudējis runas spējas. Pēc kāda laiciņa Hjūms nolaidās zemē, tad atkal atrāvās no grīdas. Trešajā reizē viņš pacēlās līdz griestiem un viegli tiem pieskārās ar rokām un kājām!"

Vēlāk Hjūms iemācījās levitēt pēc paša gribas. 40 gadus, tūkstošiem cilvēku acu priekšā, viņš demonstrēja savu unikālo mākslu. To redzēja rakstnieki, zinātnieki, imperators Napoleons III. Nekad netika atklātas jebkādas blēdības.

Starp citu, Hjūms nav vienīgais, kas zinātniekiem sagādāja ne mazums grūtību.

1934.gadā anglis Moris Vilsons, kas ilgus gadus trenējies pēc jogu levitācijas metodes, nolēmis ar lidojumiem virs zemes iekarot Everesta virsotni. Nākamajā gadā viņa nosalušo ķermeni atrada kalnos. Vilsons līdz virsotnei "nenolidoja" pavisam maz.

Vislabākos panākumus levitācijā guvuši jogu metodes pielietotāji. Gadsimtu gaitā daļa no šīs metodikas pazaudēta, tomēr šis tas ir saglabājies. ASV fiziķis Mahariši Maheš Jogi 1971.gadā Feierfildes pilsētā (Aiovas štats) atklāja savu universitāti. Pēc tam bija atklāts Eiropas pētniecības centrs Šveicē un mācību centri Anglijā, Indijā un citās valstīs. Tajos uzaicināti dažāda profila speciālisti - fiziķi, indiešu filozofijas pazinēji, matemātiķi, ārsti, inženieri, psihologi ar vienu mērķi - padarīt cilvēku laimīgu. Par programmas daļu kļuva levitācijas mācība.

Vašingtonā 1986.gadā notika pirmās "lidojošo jogu" sacensības. Protams, rezultāti nav tādi kā levitācijas pagātnē, tomēr tie ir iespaidīgi - pacelšanāš 60 cm augstumā un pārvietošanāš 1,8 m pa horizontāli. Tiesa, par lidojumiem to nevar nosaukt. Drīzāk tie bija īsi "pacēlieni": lotosa pozā nekustīgi sēdošais cilvēks pēkšņi paceļas gaisā, kādu brīdi neksutīgi "karājas", pēc tam tikpat lēni piezemējas. 1993.gadā Hāgā notikušajās "lidojošo jogu" sacensībās Subha Čandra pacēlās virs zemes 90 cm, un horizontāli nolidoja 187 cm, gaisā uzturējies 3 - 4 minūtes.

Levitāciju uzskata kā brīnumu vai mīklainu fenomenu, kas robežojas ar fantastiku un ir pretrunā zinātnes likumiem. Un šis vērtējums nemainīsies, kamēr nebūs atrast atbilde uz galveno jautājumu: kāds ir spēks, kas paceļ cilvēku gaisā? Vai tas rodas paša organismā, mobilizējot kādas iekšējās rezerves, sleptās iespējas, vai arī tā avots atrodas ārpus cilvēka un viņš tam tikai "pieslēdzas".

Viedokļi par levitācijas fizisko dabu ir diezgan pretrunīgi arvien. Daudzi pētnieki uzskata, ka levitācija rodas, pateicoties biogrāvitācijas laukam, ko veido īpaša smadzeņu izstarotā psihiskā enerģija. Šo hipotēzi apliecina bioloģijas zinātņu doktors Aleksandrs Dubrovs. Viņaprāt, tāds biogrāvitācijas lauks veidojas, pateicoties levitanta apzinātam spēkam, tādēļ viņš spēj to pārvaldīt - mainīt lidojuma virzienu. Protams, arī te ir daudz neatbildētu jautājumu. Daži vispār to noliedza.

1991.gadā zinātnisks žurnāls "Neičes" publicēja sensacionālu fotogrāfiju: Tokijas pētniecības labaratorijas direktors sēdēja uz keramikas trauka zinamā attālumā no zemes. Cilvēka un trauka masa bija 120 kg, un tas netraucēja "lidināties" gaisā! Vēlāk to nosauca par "Meisnera efektu". Tas nozīmē - ja virs magnēta novieto pusvadītāju, tas karāsies gaisā. Ja virs tā rodas zona, kurā novieto priekšmetu, arī dzīvo objektu, svars samazinās. Pētniekiem tādejādi jau izdevies bija "pakarināt gaisā" peles un vardes, savos eksperimentos šajā sakarā.

Protams, arvien to nevar atzīt par levitāciju šī vārda pilnā nozime. Taču, ja izdosies pierādīt, ka šādos gadījumos dzīvo objektu "lidināšanos" nosaka "molekulārais magnētisms", iespējams tiks atklāts "lidojošo cilvēku" noslēpums.