Čūskas skūpsts

foto: wikipedia.org

Kāds aizvadīto gadsimtu zoologs- asprātis, acīmredzot ar noslieci uz „melno humoru”, uzšņāpis latīņu nosaukumu jaunaprakstītajai radībai – „Ophidiophagus hanna” un, indīgi smīnot, pierakstīja - „gamadriāda”, būdams apmierināts ar sevi.

Driādas, kā zināms, ir koku nimfas, kuras kaitinājušas nogurušos ceļiniekus. Viņas ņirbināja savus baltos ķermeņus, slēpdamās un parādīdamās koku lapotnē. Tiešām, mūsu gamadriāda spēj zibenīgi pazust tropu augājā, veikli apvijoties ap stumbru. Tiesa, gamadriādai nav ne roku, ne kāju, bet tas viņai nemaz netraucē pazust un uzbrukt: viņa nēsā savu eleganto svītraino „kleitu” – džungļu formu. Ja nu kāds vēlēsies viņu redzēt, vēl vairāk, ieslēgt savās skavās, viņa pievērsīs nemirkšķinošās saltās, apaļās acis un drebošo mēlīti, nostājusies kā stabs cilvēka augumā... Te nu vairs nav joki, un ceļinieks sastingst bez jebkādas hipnozes!

Šādas driādas „skūpsts” līdzinās nāvei... Pat Āzijas zilonis iet bojā agonijā, kad aizkaitinātā „nimfa” ieķeras gigantam skuķī vai pēdās. Uzbrūkošus suņus tā nogalināja, neizkustoties no vietas!

Ir tai arī cits vārds, ordinārāks – karaliskā kobra. Par to zināms nedaudz: Dienvidaustrumāzijas māņticīgie iedzīvotāji apgalvo, ka tā, kā īsta karaliene, savu pavalstnieku vidū ievāc meslus – tos apēdot. Vai tas tā ir? Lūk, viens no stāstiem...

Reiz cauri Borneo (tagadējā Kalimantāna) džungļiem lauzās dajaks, Saravakas muzeja kolektors. Par dajakiem klīda tikpat drūmas leģendas, kā par karaliskajām kobrām. Baltie viņus dēvē par „galvaskausu medniekiem”. Patiešām, pavisam „nesen” viņi savus ienaidniekus skaitīja pēc nogrieztajām galvām, acīmredzot, lai nenojuktu rēķini. Viņiem ir miglains priekšstats par visām reliģijām, kuras ir pieņemtas Indonēzijā un Malaizijā, - kristiešiem un budistiem nepatīk, ka viņi kolekcionē galvaskausus, kā arī sievas; musulmaņiem – ka viņi mēdz ēst cūkgaļu un lakt niedru šņabi – būt par pagānu ir izdevīgāk...

Paši dajaki paļaujas ne tikai uz saviem dieviņiem, bet arī uz saviem ieročiem. Izsenis viņi ir bruņojušies ar beztrokšņa sumpitānu (saindētu pūšamo caurulīti), gluži kā „noceļot” vai nu putnu, vai cilvēku, kā arī ar auksto ieroci – mandoušļuti un krisu (izliektu kinžalu). Vispār viņi ir lāga zēni, citādi aprakstītāji nebūtu par saviem atradumiem pavēstījuši pasaulei, jo būtu šeit pazaudējuši savas galvas!

Izmantojot viņu lieliskās zināšanas par malajiešu „rimbu” (mežu) un viņu kaujinieciskās noslieces, britu komandos – izpletņlēcēji 1945.gada sākumā ieradušies džungļos, atrada ar tiem kopīgu valodu, un daudzas japāņu karavīru un virsnieku galvas būtiski papildināja viņu atbaidošo kontu, kad sabiedrotie cīnījās pret impērisko Japānu.

Taču šis dajaks gāja ar šaujamieroci. Muzeja kurators bija iedalījis viņam divstrobeni, iemācījis sagatavot putnu un zvēriņu liemenīšus un, galvenais, dāsni maksāja par darbu. Mednieku ieinteresēja dīvains midzenis. Interesanti, kas gan te varētu slēpties? Te piepeši žagari pajuka kā no sprādziena, bet sastingušais ķērājs ieraudzīja... šūpojošos gigantisku kobru, augumā lielāku par viņu – čūska gatavojās uzbrukt! Netērējot ne mirkli pārdomām, mednieks iešāva briesmonim divus skrošu lādiņus tieši tur, kur sākas kapuce, pilnīgi noraujot čūskai galvu. Putnu un gibonu klaigas apklusa, izklīda dūmi, dajaks noslaucīja sviedrus no pieres, apspieda drebuļus un spēra soli pie tā, kas reiz bija bijis lielisks eksemplārs, un kurš tagad raustījās konvulsijās un locījās zālē.

Dvēselē šausminādamies, dajaks piesardzīgi ielika somā milzīgo galvu – nogalināta kobra taču kož vēl stundu – pusotru, it kā ar ļaunu prieku atriebjoties slepkavam – cilvēkam, un nomērīja čūsku, pieliekot pie tās bisi, tā kā mērlentes nebija. Sanāca ne vairāk, ne mazāk – 18 pēdas, 4 collas! Nav grūti pārrēķināt – 5,58 metri... Nest attīrīto, taču bezgalvaino ādu nebija jēgas, jo vairāk tādēļ, ka smagais līķis – eksponāts bija neatgriezeniski sabojāts, un arī līdz apmetnei patālu. Turklāt mitrajos tropos sadalīšanās norit ļoti ātri. Cerot, ka viņam noticēs, dajaks uzrādīja „baltajam tuanam” tikai kobras galvu un paziņoja savu „mērogu”. Zinātnieks medniekam noticēja – jau pēc galvas vien nebija grūti aprēķināt čūskas garumu. Un neoficiālais rekords tika reģistrēts, bet norautā galva tagad arvien glabājas Hārvardas salīdzinošās zooloģijas muzejā, ASV.

Bet lūk, oficiālie dati, kas nāk no „Ginesa grāmatas”: Bronksas, ASV, zooloģijas dārzā 1973.gadā nobeidzās karaliskā kobra. Viņu ilgi bija centušies atveseļot herpetologi – tādas čūskas allaž ir raritāte! Pēcnāves izmeklēšana parādīja, ka pat novārgusi čūska sasniedza 12,75 kg svarā, bet tās garums – 4,39 metri.

1937.gada aprīlī, tagadējā Malaizijā, netālu no Fortdiksonas Negrisembilas štatā, dzīva tika noķerta tāda pati 5,54 metrus gara kobra. Labi var iedomāties, kā lokās un vijas pat sīka, neindīga čūska, kad to cenšas nomērīt, un – vienalga, skaitļi mēdz būt neprecīzi. Tomēr dzīvā kobra nonāca Londonas zooloģiskajā dārzā, kur arī aizgāja bojā, sākoties karam 1939.gadā. viņas pēcnāves izmēri sasniedza 5,71 m.

Diez kā var sagūstīt šādu briesmoni, kas ir dzīvs? Šeit minēsim vēl vienu stāstu...

Baltā zvērkāvja izmirstošā profesija ir apdvesta ar romantiku, kad nebija kustības paralizējošu injekciju; tropu aromātu – Malaja, Filipīnas, Sumatra, Kalimantāna; orangutāni, tīģeri, panteras. Viens no ķērājiem – amerikānis Frenks Baks, uzrakstījis grāmatu par saviem piedzīvojumiem ar daiļrunīgu nosaukumu „Atvedīsim viņus dzīvus”. Grāmata ir arī ekranizēta. Tieši tādā nolūkā Frenks Baks devās meklēt karalisko kobru.

Tomēr, neraugoties uz visu savu drosmi, balti zvērkāvji balstījās tikai uz vietējiem iedzīvotājiem. Tā arī šeit pusmežonīgais Malanas pussalas iedzīvotājs no sakaju cilts, pirkstu izpletis, atkārtoja – „ringit, ringit!” – lūdz dolārus. Viņš bija atstiepis noslēpumainu kasti, un kad zvērkāvis ar vienu aci ielūkojās, ko viņam rāda virsaitis, mazlietiņ pacēlis vāku, viņš nekavējoties noskaitīja medniekam 10 dolārus.... Čūska bija tā vērta – tā bija apmēram četrarpus metrus gara karaliskā kobra. Strādājot par ar neindīgu čūsku – piemēram, pitonu vai anakondu – vajadzīgs viens cilvēks uz vienu vai pusotru metru čūskas. Kā tad nespēcīgais vecis bija sagūstījis šo čūsku?

Kad sakaju apmetnē beidza degt ugunskurs, viens no ciltsbrāļiem iegūlās siltajos pelnos, slēpjoties no mitruma un nakts drēgnuma. Šī vieta bija iepatikusies arī prāvai karaliskajai kobrai. Miegā mednieks instinktīvi bija čūsku satvēris – un tūlīt pat viņš iekliedzās, sakosts, bet bija jau par vēlu... Viņa līdzās guļošais biedrs saķēra čūsku aiz kakla, vairs nelaizdams vaļā. Te parādījās virsaitis, kurš bija dzirdējis, ka baltais uzpērkot zvērus, putnus un mūdžus zoodārzam. ( naivie rimbas iemītnieki bija pārliecināti, ka tik dīvainā veidā baltie ārstē savu slimo redzi, lūrēdami uz savvaļas dzīvniekiem!) Čūsku iestūķēja kastē. Rīta pusē nelaimīgais sakostais nomira agonijā, bet vecais virsaitis atnesa kasti ar kobru, cerēdams uz atlīdzību. Juzdams, ka kaste teju, teju izjuks, amerikānis nolēma čūsku pārvietot uz plašāku sprostu. Taču kaste izjuka daudz agrāk un Baks izrādījās aci pret aci ar satracināto rāpuli. Pirmais metiens – ķērājs izvairījās; sekoja otrs uzbrukums – šoreiz viņš uzsvieda čūskai uz galvas savu kreklu, uz laiku padarījis to aklu un nevarīgu. Vienā mirklī vīrs prasmīgi satvēra viņu aiz kakla caur audumu. Čūska nikni locījās, Baks kliegdams pārpulēja kaklu – viņš un čūska atradās tukšā garāžā. Izmisuma pilno stāvokli glāba ķīniešu zēns: viņš „uzņēma” čūsku caur kreklu (riskantākā daļa). Divatā viņi šo fūriju ietupināja drošā kastē, par to zvērkāvis drosmīgajam ķīnietis uzdāvināja rokassprādzē iestrādātu pulksteni, kāds Malaizijā 20-30 gados nebija redzēts.

Frenks Baks, varētu teikt, bija laimes luteklis. Vācu zvēru ķērājs Rietumgatos (Indija) vienu pēc otras bija notvēris pāris tādas kobras un tūlīt pat miris pēc fatālā kodiena. Ir zināms gadījums, kad bojā aizgāja karaliskās kobras sakosts cilvēks – no kodiena līdz nāvei bija pagājušas trīs minūtes... Frenks Baks izrādījās „laimes krekliņā” burtiskā nozīmē – atšķirībā no Džima Korbeta: interesanti, kā jūtas kails cilvēks aci pret aci ar milzīgu kobru? Slavenais tīģeru un leopardu mednieks Korbets arī izglābās brīnumainā kārtā, bet viņš bija ieraudzījis gamadriādu savā vannas istabā, kails un ar saziepētu galvu.

Lūk, kārtējais gadījums – kutelīgs stāvoklis vārda pilnā nozīmē. Mednieks un rakstnieks, dzīvojošs nomaļā Indijas nostūrī, Džims Korbets nemīlēja čūskas (te nu sakrīt cilvēces lielākās daļas domas), taču jūsmoja par tīģeriem. Mūža nogalē Korbets uzņēmās šī „bezgalīgās drosmes džentelmeņa”, kā viņš to dēvēja, aizstāvību, tomēr atšaudams „džentelmeņus” – cilvēkēdājus, kuru kontā bija vairāk kā 1500 cilvēku... Atrazdams sadalītus cilvēku līķus, redzēdams ciešanas un nāvi Korbets nebūt neienīda tīģerus, uzstādāmies kā pieredzējis svītrainā plēsoņas advokāts – katram uzbrukumam bija iemesli.

Bet čūskas – nu nē! Korbetam, tāpat kā daudziem medniekiem, bija savi mazi fetiški, māņticības. Ar šauteni dodamies medīt kārtējo cilvēkēdāju, Korbets centās upurēt čūsku. Reiz, viņš ārkārtīgi apmierināts, piebeidza krāšnu karalisko kobru: trāpīdams pa galvu un kapuci. Dievi upuri pieņēma, un kārtējais cilvēkēdājs tika iznīcināts. Var jau būt, ka tieši šī māņticība bija atstājusi ietekmi uz visu mūžu, ja jau Korbets bija palicis dzīvs...

Kā jau īsts anglis, Korbets ik dienu pirms vakariņām mēdza iet vannā un tā, saziepējies, un acis noskalojis, viņš tieši sev priekšā ieraudzīja lielas kobras galvu un piepūsto kapuci. Izlēcis no vannas, Korbets paslīdēja uz grīdas un sasita petrolejas lampu (tas notika XX gadsimta 20tos gados). Tumsā meklēt aizbīdni bija visai riskanti – ceļš uz durvīm bija nogriezts. Atlika tikai gaidīt.... Izdzirdējis trauku šķindoņu – kalps tieši tobrīd klāja vakariņu galdu – neapbruņotais mednieks ņēmās saukt palīgā. Labi, ka čūskas vispār nedzird! Beidzot pieaicinājis kalpu pie durvīm, Džims Korbets palūdza pacelt lampu pie ventilācijas restītēm. Un blāvajā gaismā viņš ieraudzīja, ka kobra saritinājusies pusmetra attālumā no viņa basajām kājām. Smagais vannas režģis vienā mirklī pienagloja čūsku... Kā tad rāpulis bija nokļuvis vannā? Džims Korbets uzskatīja, ka tā meklējusi sev iztiku uz jumta – kas tikai nemīt Indijas laukos!

Karalisko kobru reiz notvēra Kalkutas botāniskajā dārzā, tā, ka reizēm tā nesmādē dzīvojamās ēkas. Taču visi apgalvo, ka gamadriāda bez provocēšanas metas virsū jebkurai dzīvai būtnei un turpina dzīties pakaļ bēgošajam! Kobru attaisno vienīgi tas, ka tā, izrādās, apsargā savas olas – trūdošās lapās un žagaros. Čūskas izveido solīdu perēkli, turklāt apkārt viss ir kā ar slotu noslaucīts. Mātīte vidū izdēj līdz 40 olām, aprauš tās ar zemi un pēc tam saritinās virs tām, modri uzmanīdama, vai netuvojas naidnieks. Arī „tēvs un vīrs” ir kaut kur tuvumā, allaž uz vakts. Kāds herpetologs, uzgājis divas tādas kaudzes ar divām čūskām pāris metru attālumā vienu no otras, paziņoja, ka gamadriādām pastāvot kaut kas līdzīgs „dzemdību namam”. Runā, ka karaļkobras vairošanās sezonā birmieši lauku apvidū vispār sēžot mājās...

Protams, par tik „nāvīgu skaistulīti” krietnu summu gatavs maksāt jebkurš zooparks: ne jau velti Frenks Baks to meklēja džungļos. Tāda čūska Indijā maksā solīdu summu. Karaļkobra izzūdošo dzīvnieku „sarkanajos sarakstos” pagaidām vēl nav ierakstīta.

Tomēr zinātnieki pret mežoņu pasakām izturējās ar aizspriedumiem. Pirmkārt, kas saslauka šīs kaudzes un kālab? No kā „čūsku karaliene” pārtiek?

Reiz tāda gūstekne tika atvesta uz Londonas zooparku. Nezin kādēļ to ielaida pie citām kobrām. Taču drīz vien terārijā sākās satraukums – čūskas pēc kārtas... rāpoja projām! To meklēšana nedeva rezultātus, arī to mītne atbilda visstingrākajām drošības prasībām. Mīklainās pazušanas turpinājās diezgan ilgi, kamēr kāds no kalpotājiem pieķēra gamadriādu „nozieguma vietā”, kad tā uzkoda dzīvu kobru. Kopumā ēdienkartē iekļāvās rāpuļi 50 sterliņu mārciņu apmērā, - tiem laikiem solīda summa. Tādēļ jau „māņticīgie iezemieši” apgalvoja, ka šī čūska vācot nodevas no saviem padotajiem: neko citu viņa vispār neēdot, tikai čūskas. Redzēdams, cik veikli tā notiesā kārtējo čūsku, Frenks Baks atļāvās nopirkt divus dārgus pitonus, kurus gamadriāda bez pūlēm apēda. „Ophidiophaguss” (latīniski – „čūskēdājs”) ēd gan indīgās, gan neindīgās, reizēm apmierinās arī ar lielām ķirzakām.

Tā kā gamadriādai ir tieksme uz čūsku ēšanu, to turēšana Eiropas zoodārzos ir diezgan sarežģīta – vasarā nākas sagādāt lielas zalkšu partijas. Tā bija vēl nesen, tomēr visbanālākās Eiropas čūskas kļuvušas daudz lielāks retums nekā kobras Āzijā: arī zalkšus aizsargā. Ko lai dara?

Berlīnes zoodārza darbinieks Verners Krauhe, nepārspēts terāriumists, reiz apmānīja karaļkobru: tūlīt pēc zalkša viņš tai reiz pagrūda zuti, un kobra to apēda. Pēc tam viņai tika noteikta zušu diēta, jo tie Vācijā iegūstami arī ziemā. Bet kad niķīgā kobra bija apradusi arī ar zivju galdu, Krauhe sāka tai baros pat raudas. Pateicoties tam, Berlīnē izdevās uzstādīt rekordu eiropiešu zoodārzu vidū karaļkobras ilgdzīvošanas ziņā – 11 gadi. pretēji Korbetam, čūsku pielūdzējs, kā arī mednieks un rakstnieks Kenets Andersons raksta, kā ar karaļkobras barošanu mocījušies Maisuras zooloģiskajā dārzā. Spītīgi atsakoties no barības, rāpulis izvēlējies bada streiku un nāvi. šis gadījums izraisīja vētrainu polemiku indiešu presē, „pie kam atsevišķas personas, reliģiozu motīvu vadītas, pauda lielu neapmierinātību ar zoodārza administrācijas darbību”, min autors.

Neraugoties uz tādiem sarežģījumiem, daži zooloģiskie dārzi ar lepnumu paziņo par nebrīvē dzimušām karaļkobrām. Tā Bronksas zoodārzā gamadriādu tēviņš sāka aplidot mātīti. Čūsku medus mēnesis atšķirībā no citiem dzīvniekiem bija ceremoniāls. Tēviņš ar savu drebošo šķelto mēlīti nebeidza taustīt mātītes kapuci, viņas galvu un kaklu. Mātīte kopā ar savu „vīru” ņēmās iekārtot savu „ligzdiņu” vārda tiešā nozīmē. Tad tāpēc ar padēkli viss bija tā notīrīts: čūskas pārnēsā celtniecības materiālus, saliekušās pusaplī, gluži kā ar ķeksi. To redzēdami, zoodārza darbinieki vienā mirklī piestiepa pārītim bambusa skaidas, mitras sūnas, kritušās lapas un smiltis. Un beidzot tēviņš tika nošķirts. Mātīte saritinājās uz olām. Baidoties, ka olas varētu aiziet bojā – tas taču bija pirmais gadījums pasaules praksē – nolēma padēkli pārnest uz termostatu. Un vēl viens pārsteigums: mātīte, lai cik arī dīvaini tas nebūtu, mierīgi uzticējās cilvēkam – olas tika pārnestas bez īpašiem ekscesiem.

Reizēm gamadriādu var ieraudzīt serpentārijos, kur karaliene tiek ekspluatēta, noslaucot tās indi, kā arī faķīru vai, precīzāk, faķīreņu izrādēs. Savaldīt karaļkobru ņemas tikai sievietes. Noslēpums te ir diezgan vienkāršs. Kad kobra ieņem aizsardzības pozu, viņas uzbrukumi izskatās pēc knābšanas. Drosmīgā birmiete tver mirkli, kad kobras galva nokrīt lejā un veikli skūpsta tās galvu, vienlaikus plaši ieplešot sarongu vai blīva auduma svārkus. Riskantie „knābieni” tiek tieši audumam.

Tādas uzstāšanās reizē klāt bija Kenets Andersons. Lūk, ko viņš paziņoja: „Ja atmiņa mani neviļ, dresētāja bija ļoti skaista. Viņa izņēma gamadriādu no groza un dejoja tās priekšā, kamēr čūska pacēlās vairāku pēdu augstumā (1 pēda = 30,48 cm) virs zemes, kaklu piepūtusi. Tad dresētāja nobučoja to uz mutes. Vēlāk es čūsku apskatīju un atradu tai gan indes dziedzerus, gan indes zobus. Taču tas bija gamadriādu tēviņš, bet dresētāja, es atkārtoju, bija ļoti skaista sieviete. Varbūt tieši tādēļ viņš pret to izturējās kā bruņinieks.”

Un tad cilvēks, pārvarēdams īstas briesmas, sāka izmantot arī šo čūsku. Indi no karaļkobras ņem tikai piedaloties diviem – trim speciālistiem. Zobi tai ir relatīvi īsi – 11 mm, toties viņai pieder prioritāte sausās indes iznākuma ziņā – 420 mg, šķidrās indes salasās 7 kubiņi!

Laikam gan, viens no ārkārtīgi retajiem zemeslodes iedzīvotājiem, kuru sakodusi gamadriāda un kurš tomēr ir izdzīvojis, ir Miami serpentārija direktors Viljams Hāsts. Viņš atradies bezsamaņā, sirds bija stājusies pukstēt. Cilvēku izglāba adrenalīns.

Neticama veiksme uzsmaidīja indiešu fotogrāfam – animālistam Radžešam Bedi. Viņam paziņoja, ka Andamedu salās atrasts padēklis ar saniknotu māmiņu, un viņam jāpasteidzas, ja grib nofotografēt. Kopā ar Madrasas čūsku parka direktoru Romulusu Vaitekeru viņi ātri atrada padēkli – tas jau bija iezīmēts. Naturālisti sākumā bija vīlušies: čūsku pāris, kuru iztraucējuši cilvēki, bija pametis padēkli. Bet žagarus izjaukuši, nopriecājās – uz trūdu siltuma rēķina mazuļi nupat bija sākuši „izšķilties”. Kobras jau kopš dzimšanas allaž ir indīgas, un Radžešs Bedi izveidoja satriecošu fotogrāfiju sēriju – kobra – ķēniņiene turpat noķēra un apēda ūdenszalkti.

Ir ienaidnieki arī gamadriādām, it īpaši jaunajām – varāni, mežacūkas un, protams, mangusti. Tomēr gamadriāda jeb karaļkobra pamatoti tiek uzskatīta par vienu no trim indīgākajām Zemeslodes čūskām. Cilvēkam ieteicams no tās vairīties.