Invāzija no ārpuses

foto: arstechina.com

Vai mēs Visumā esam vieni? Par šo tēmu sarakstīts milzums daudz pētījumu, tas ir temats... šarlatāniem un jukušajiem. Un tomēr, tā ir nodarbe ļoti nopietniem prātiem. Dzīvības meklējumi un atklāšana ārpus Zemes būs notikums, kura priekšā nobālēs daudzi pašreizējie sasniegumi.

Astronomi jau ir atklājuši planētas citās zvaigžņu sistēmās, kuras varētu līdzināties Zemei. Pāris gadus atpakaļ ap Zemi riņķojošais Hubla teleskops nofotografēja planētu Vērša zvaigznājā. Gaisma no šā debesu ķermeņa līdz mums nāk 450 gadus. Visumā pētnieki bija sajūsmā – šīs dažas reizes par Jupiteru lielākās planētas uzņēmums ir labākais, kāds līdz šim izdevies, iemūžinot pasaules ārpus Saules sistēmas. Tomēr neskatoties uz šo atklājumu, bija arī citi, līdzīgi.

Lielajos Greizajos Ratos, 200 triljardus jūdžu no mums, ap zvaigzni, kas kosmosa pētniekiem zināma kā „47 Ursae Majoris”, riņķo cita planēta. Divreiz lielāka par Jupiteru un arī pēc apstākļiem līdzīga Saules sistēmas lielākajai planētai. Šī tālā pasaule ir ārkārtīgi barga – amonjaks, metāns un citas indīgas gāzes, milzīgas vētras, kas traucas ar simtiem jūdžu lielu ātrumu stundā, ilgst bez apstājas gadsimtiem un ar saviem izmēriem varētu aprīt Zemi. Ja arī tur ir sauszeme, atmosfēras spiediens uz to tūkstoškārt pārsniedz to, kas ir visdziļākajās okeāna dzīlēs uz Zemes. Vēl jo skarbāka ir Jaunavas zvaigznājā esošā planēta – tās masa sešreiz pārspēj Jupiteru, līdz ar to apstākļi ir vēl neveiksmīgāki.

Dzīvībai tur vietas nav. Taču pētnieki nezaudē cerības. Jau pati planētu atklāšana ir notikums, kas pēc savas nozīmes ierindojams līdzās viduslaikos apjēgtajam, ka Zeme griežas ap Sauli, nevis otrādi. Piena Ceļā ir simts miljardu zvaigžņu, un tas nozīmē miljardiem planētu. Kāpēc gan lai kāda nebūtu līdzīga Zemei – ne pārāk tuvu, ne pārāk tālu no savas saules, ar ūdeni un citām dzīvībai svarīgām vielām apveltīta?

Atliek tikai meklēt. Pēdējo atklājumu iedvesmoti, astronomi ir pieplakuši pie teleskopiem, un viņu datori analizē milzu tālēs ieraudzīto. NASA ir nolēmusi būvēt šiem nolūkiem virkni jaunu teleskopu, īstenojot projektu „Origins”. Zinātnieki grib ne tikai ieraudzīt sīkus punktiņus debesīs, bet daudz vairāk – nofotografēt šīs planētas tā, lai būtu redzami mākoņi, kontinenti, okeāni. Tam vajadzīgs teleskops ar futbollaukuma lieluma spoguli un vismaz daži simti miljoni dolāru. NASA teleskops Jupitera orbītā varētu dot iespēju netraucēti lūkoties uz Visumu. Tur tam vairs netraucētu Saules sistēmas putekļi. Aparāta uzdevums – analizēt planētu atmosfēru, lai noskaidrotu, vai tajā ir dzīvībai par labi liecinošas pazīmes – skābeklis, ozons vai ogļskābā gāze.

Tikmēr daudzi citi zinātnieki cer, ka saprāta brāļi paši mums pavēstīs par sevi. Pagājušā gadsimtā kinoteātros izrādīja amerikāņu fantastisko filmu „Kontakts”, kur kādai zinātniecei izdodas uztvert pārraidi no Vegas. Kad signālu atšifrē, izrādās, ka svešās būtnes uztvērušas un noraidījušas atpakaļ Ādolfa Hitlera runu, kas notika 1936.gada Berlīnes olimpiskajās spēlēs... (starp citu, nacistu līdera uzstāšanās televīzijā nav izdomājums, šāds tam laikam neparasts eksperiments patiešām notika).

1960.gadā astronoms Franks Drake ķērās pie projekta, kura mērķis bija saklausīt Kosmosa skaņās citu civilizāciju raidītus signālus. Viņš pirmais aizsāka šādus pētījumus, taču nekādu panākumu līdz šim nav bijis. Izveidotais „SETI Institute” ir liela organizācija, kura nodarbojas ar ārpuszemes saprāta meklējumiem. Tā visplašākais projekts ir „Phoenix”, kas aizsākās 1995.gada februārī, liekot lietā radioteleskopu Austrālijā. Tas rūpīgi iztausta apmēram tūkstoti Saulei līdzīgu zvaigžņu ne tālāk par 200 gaismas gadiem no mums.

Savus signālus kosmosā ir sūtījuši arī paši zemieši. Jau 70.gados amerikāņi palaida Visumā automātisko staciju „Pioneer”, kas savā bagāžā aizveda informāciju par cilvēci. Tas jau sen ir atstājis Saules sistēmu un kļuvis par vistālāk aizceļojošo cilvēka darinājumu, kas jebkad nonācis Kosmosa dzīlēs.

Kamēr vieni zinātnieki met cerīgus skatus uz triljardiem kilometru tālām zvaigznēm, citi uzdrošinās apgalvot, ka dzīvība ārpus Zemes meklējama tepat mūsu Saules sistēmā. Bredlijas universitātes astronoms un fiziķis Kreigs Levins gadsimta mijā izteica pieņēmumu, ka tā varētu pastāvēt uz Jupitera vai Saturna pavadoņiem, viscaur ar ledu pārklātās Eiropas un Enceladas vidēs. Šis pētnieks arī atgādināja, ka dzīvības dzišanai nepieciešams ūdens un enerģijas avots. Zem abu pavadoņu ledus garozas, iespējams, ir šķidrs ūdens, pateicoties paisuma un bēguma radītajam siltumam. Turklāt šiem mēnešiem, pavadoņiem, vajadzētu būt pietiekamai savai ģeotermiskajai enerģijai. Jāpiebilst, ka šis fakts vēl nav pierādīts pat 10 gadus vēlāk.

Lai rastos dzīvība, vajadzīgs arī amonjaks, metāns, ogļskābā gāze, ūdens tvaiki. Eiropai un Enceladam ir šīs vielas. Ja tās pakļauj elektrisko dzirksteļu vai ultravioletu staru iedarbībai, izveidojas vairums zināmo aminoskābju un dažas vienkāršas olbaltumvielas. Tās jau ir organiskās vielas, kas ūdenī veido lodītes, priekštečus visprimitīvākajām dzīvības formām.

Apstākļi uz šiem mēnešiem, protams, ir skarbi. Taču, kad uz Zemes radās dzīvība, mūsu pierastajā izpratnē tai nekas par labu neliecināja. Pirms trim miljardiem gadu Zemes atmosfēra bijacilvēkam pilnīgi neelpojama – metāns, amonjaks, ogļskābā gāze, ūdens tvaiki. Pirms četriem līdz pieciem miljardiem gadu uz Eiropas un Encelada bija krietni siltāks, un astronomi pieļauj iespēju, ka tur vēl varētu atrast senas dzīvības primitīvas paliekas. Ir pat zinātnieki, kuri nekautrējas no visnotaļ fantastiskiem apgalvojumiem – teleskopos esot izdevies saskatīt zem Eiropas ledus kārtas ko līdzīgu tehniskām būvēm, kas liecinot par saprātīgām būtnēm.

Īpašu sajūsmu zinātnes pasaulē radīja 1997.gadā Antarktīdā atrastais 3,6 miljardus gadu vecs meteorīts. Pirms 16 miljoniem gadu tas pametis Marsu, bet tikai pirms 13 tūkstošiem gadu nokritis uz Zemes. Akmenī atklātās organiskās molekulas ļauj domāt, ka tās ir paliekas no seniem Sarkanās planētas mikroorganismiem. Kādreiz taču uz Marsa bija siltāk, iespējams, slavenie Marsa kanāli ir izžuvušas upju gultnes. Pētot pašu planētu, pagaidām gan nekādas dzīvības pēdas nav izdevies uziet, lai arī visurgājēji vairākus mēnešus apstaigāja Marsu. Zeme saņēma daudz vērtīgu ziņu, tomēr, nekā no dzīvības. 1976.gadā amerikāņu starpplanētu automātiskās stacijas „Voyager” nofotografēja Marsa seju – veidojums, kas pārsteidzoši atgādina cilvēkveidīgas radības galvu. Atklājums bija iedvesmojošs, kāds pat izveidoja marsieša portretu trīs dimensijās. Taču zonde „Survivor” sagrāva visus sapņojumus. Arī tā nofotografēja neparasto veidojumu. Zinātnieki uzņēmumus rūpīgi izpētīja, un NASA oficiāli paziņoja, ka Marsa seja ir tikai liela klints.

Tomēr jābūt bezgala lielam skeptiķim un pat dogmatiķim, lai uzskatītu, ka miljardiem zvaigžņu piepildītajā Visumā vienīgā apdzīvotā planēta ir Zeme. Turklāt pat zinātņu vīri strīdas par to, kas tad īsti ir dzīvība. Ir bijis pat uzskats, ka datortehnikas biedu – datorvīrusus – var uzskatītas par dzīvībai līdzīgu formu. Arī šī kompjūterrealitātē mītošā radība, kas izdzēš un izkropļo datoru programmas, vairojas, kamēr to neaptur. Slimības izraisošie vīrusi balansē uz dzīvā un nedzīvā robežas un būtībā ir tikai nukleīnskābju (ģenētiskās informācijas nespēji) fragmenti. Paši tie nespēj vairoties, taču piespiež svešās šūnas tiražēt sev līdzīgos. Vēl primitīvāki ir prioni, kas bēdīgi slaveni kā trako govju slimības izraisītāji. Turklāt dzīvība spēj pastāvēt visnotaļ ekstremālos apstākļos kā, piemēram, baktērijas verdošajos sērūdens avotos. Skābekļa ieelpošana nav vienīgā vielmaiņa, tepat uz Zemes ir mikroorganismi, kuru dzīvības pamats ir sērs. Kas zina, varbūt uz citām planētām dzīvo būtņu pamatā ir kristāli.

Kamēr astronomi arvien vēl meklē, tas viss lielā mērā paliek zinātniskās fantastikas ziņā. Vācu autors Valters Jergs Langbeins savā grāmatā, kas izdota arī latviešu valodā, „Sfinksu sindroms” visā nopietnībā apgalvo, ka „Visuma dievi” jau sen ir apmeklējuši Zemi un pat tieši viņi ir tie, kas radījuši cilvēku. Tas viss aprakstīts gan indiešu svētajos rakstos, gan Bībelē. Pēc Langbeina pārliecības, piemēram, Jahves nolaišanās Sinaja kalnā bijusi kosmiskā kuģa piezemēšanās.