Ceļotāji laikā

foto: kingsgalleries.com

Daudzi ir dzirdējuši par mirušo dvēseļu pārvietošanos. Reģistrēts desmitiem fenomenu – pārvēršanās, kad savā biogrāfijā cilvēki atklāj kādas konkrētas personības iezīmes, par ko agrāk nekad nav dzirdējuši. Reizēm cilvēks pēkšņi sāk runāt svešvalodā, lai gan savā tagadējā dzīvē to nekad nav mācījies. Gadās arī kuriozi. Piemēram, Īrijas iedzīvotājs Sonni Satonoms mājās lasīja avīzi, kad pie durvīm kāds piezvanīja. Uz sliekšņa stāvēja sveša sieviete. „Mans dārgais Sonni! Esmu tava māte!” viņa sacīja. 73 gadus vecajam Sonni Satonomam viņa gan varētu būt vienīgi meita. Vēlāk pārliecinājās, ka viņa patiesi esot māte. „Dženija Kokele,” kā sieviete sevi nosauca, patiesi visu zina par viņa ģimeni, pat sīkumus, ko vienīgi viņu māte varēja zināt. Piemēram, ka bērnībā viņam bija  iemīļotais sunītis Smouks, bet brālim ļoti vēlu attīstījās zobi. Viņa pat raksturoja divus portretus – savu un mammas brāļa, kas pirms kara atradās ēdamistabā pie sienas.

Pati Dženija Kokele nešaubījās, ka iepriekšējā dzīvē bijusi Meri Satonoma, septiņu bērnu māte, mirusi 1932.gadā. bērnībā bieži sapņojusi par iepriekšējo dzīvi, kur viss notika kā īstenībā. Labi atceras savus bērnus, mājas vietu, istabu izvietojumu, nerunājot par personiskās dzīves sīkumiem.

Dženija Kokele pašreizējā dzīvē bija precējusies, ir vīrs un divi bērni. Dzimusi un augusi angļu pilsētiņā Northemptonširā, nekad agrāk nav bijusi Īrijā. Taču mieru nedeva sapņi, un viņa nolēma sameklēt savus septiņus bērnus no iepriekšējās dzīves. Pirmais no viņiem izrādījās Sonni Satonoms. Lai gan ar saviem brāļiem un māsām viņam nebija nekādu sakaru, „īstā māte” atrada visus.

Vēl pārsteidzošāks notikums reģistrēts Anglijas pilsētā Blakpulē. Kāda Rozmarija, Frederika Vuda paciente pēkšņi sāka runāt... senēģiptiešu valodā. Turklāt apgalvoja, ka uztur sakarus ar faraona Amenhotepa III sievu, kas dzīvojis aptuveni 14.gadu simtus pirms mūsu ēras. Pēc Rozmarijas vārdiem, viņa tolaik bijusi sīriešu verdzene, dejotāja, bet faraona sieva pieņēmusi viņu par mājkalpotāju. Abas esot noslīkušas, kad bēgdamas glābās no priesteru dusmām.

Zinātnieki ilgu laiku pat atteicās apspriest jautājumu par dvēseles pārvērtībām, uzskatot to par abstraktu filozofisku prātošanu. Taču daudzu mediķu apliecināti fakti lika mainīt savu viedokli. Zinātniskajos darbos dvēseli pēc tam sāka piesardzīgi dēvēt par „cilvēka enerģētisko būtību.”

Cilvēku vairākums neizjūt reinkarnāciju un par savām iepriekšējām dzīvēm nekā nezina. Taču gadās, ka cilvēkā it kā pamostas otrais es – liek par sevi just cita dvēselei, kas cenās izspiest patieso. Rezultātā notiek tas, ko psihiatrijā sauc par personības sašķelšanos, no kā cilvēks jūtas neērti, nereti pat cieš.

Personības sašķelšanās fenomena pētīšana rada interesantu slēdzienu. Ja viena vai vairākas dvēseles spēj izpausties vienā miesā, neietekmējot viena otru, tātad tās eksistē blakus, katra savā teritorijā, tā sakot. Tādā gadījumā var veidot hipotēzes aŗi par cilvēka dvēseles fizisko dabu. Tehnisko zinātņu doktors Igors Blatovs uzskata,k a līdzās smadzenēm un ar to saistītu apziņu cilvēkam ir vēl arī „dvēsele” – sava veida programmu glabātuve, kas nodrošina organisma funkcionēšanu visos līmeņos – sākot no nervu darbības līdz dažādiem procesiem šūnās. Pati apziņa ir dvēseles darbības rezultāts.

Visas cilvēces vēstures laikā dzīvojuši un dzīvo tā sauktie „cilvēki no nākotnes.” Fiziski viņi ir sava laika bērni, jo viņiem ir mātes un bērni. Taču viņi ir uzkrītoši atšķirīgi no citiem cilvēkiem ar saprātu, bet galvenokārt – garīgi. Par tādiem mēdz runāt – tie nav no šīs pasaules. No kā tas tad? Intuitīvi jūtam – varētu būt citplanētieši. Tomēr vairāk tos mūsdienās uzskata par ģēnijiem, nevis citu planētu būtnēm. Raksturīgs piemērs – izcilais itāļu gleznotājs, tēlnieks un arhitekts Leonard oda Vinči. Viņa gleznas pazīst visā pasaulē, toties nedaudzi speciālisti pazīst viņa atklājumus matemātikā, mehānikā un dabas zinātnēs. Vēl 15.gadsimtā viņš projektējis tankus un zemūdeni, lidojošos aparātus un izpletni, metalurģijas krāsnis, drukāšanas, kokapstrādes un zemes rakšanas mašīnas, aušanas darbgaldus. Pirmais aprakstījis skeleta un nervu uzbūvi un svarīgāko sastāvdaļu funkcijas, atklāja sakņu spiedienu un sulu kustību augiem, lika pamatus kosmoloģijai, paziņodams, ka Zeme esot tikai smilšu graudiņš Visumā. Leonardo da Vinči darbi tik ļoti apsteidz tā laika zinātnes, ka tos spēja attiecīgi novērtēt tikai pēc gadsimta, atklājot šī cilvēka ģeniālos skatījumus tālajā nākotnē, kurai viņš īstenībā, arī piederēja.

Ar viņu salīdzināms cits cilvēks no nākotnes – rakstnieks Žils Verns... Piemēram, viņa romānā „No Zemes un Mēnesi” stāstīts par triju cilvēku lidojumu alumīnija kapsulā uz mūsu planētas pavadoni, atgriežoties uz Zemes, tā nolaidās okeānā. Amerikāņi to atrada. žilsVerns savu kapsulu – lādiņu noveitoja Floridā, netālu no vietas, kur no kosmodroma „Apollons-9” palaists uz Mēnesi. Viņa lādiņa lidojuma trajektorijas parametri gandrīz pilnībā sakrita ar amerikāņu Mēness kuģu lidojumu parametriem. Laika ziņā viņš kļūdījās tikai par pāris sekundēm. Tāpat romānā aprakstītais lādiņš ļoti maz atšķīrās no „Apollon” piezemēšanās moduļa.

Tamlīdzīgu saskarsmju ar nākotni Žila Verna romānos nav mazums. Šķiet, nav nejaušība, ka Žila Verna apjūsmotāji bija tādi izcili cilvēki kā Cialkovski, akadēmiķis Obručevs, aviokonstruktors Tupoļevs un akadēmiķis Koroļovs. Iespējams, ka viņi rakstniekā izjuta savu līdzcilvēku, jo arī paši bija cilvēki no nākotnes. Skeptiķi varētu iebilst, ka tas neesot iespējams. Bet kāpēc gan ne? Runa taču ir nevis par viņa fiziskās miesas pārvietošanos laikā, bet dvēseles pārceļošanu no nākotnes tagadnē.

Pēc vienas no hipotēzēm, dvēsele ir programmu kopums, kas nodrošina ne vien smadzeņu darbību, bet arī nosaka cilvēka garīgo pasauli. Tāpēc, kad tās diktē viņam nākotnes – ne no šīs pasaules – uzvedības normu, bet apkārtējā īstenība – pašreizējās sabiedrības morāles normas – gluži citādas, cilvēkā rodas iekšējais konflikts, kas viņam sagādā ciešanas. Lai samazinātu šo konfliktu, viņš cenšas sevi izolēt no apkārtējās īstenības, pēc iespējas mazāk ar to saskarties. Dažām personībām pat rodas īpaša psihiskā situācija, kad cilvēks ieslēdzās savā iekšējā dzīvē, novēršoties no ārpasaules. Sevišķi spilgti tas izpaužas bērniem, kuru vēl nespēcīgā psihe nespēj cīnīties ar tai nevēlamajām ārējām ietekmēm. Bērns ap sevi it kā uzceļ neredzamu sienu, neuzņemot un neapstrādājot no ārpuses nākošo informāciju.

Pieaugušajiem cilvēkiem ir vieglāk rast izeju no konfliktsituācijas, kas radusies viņos, iemiesojoties dvēselēm no nākotnes. Viņš sāk enerģiski cīnīties par to, lai mūsdienu sabiedrībā ieviestu viņos iemiesotas programmas, kas tuvas dvēselei, un tad viņi kļūst par aktīviem cilvēka tikumības pilnveidotājiem.

Gluži citādi tas ir ar pasīvām personībām. Kad viņu miesās pārceļo nesavlaicīgas programmas, tie nespēj samierināties ar sava laika morāles normām, atstāj šo sabiedrību un kļūst mūki vai vientuļnieki.

Rodas arī jautājums: ja visos laikmetos parasto cilvēku vidū ir ieceļotājs no nākotnes, tad kāpēc cilvēces vēsturē ir tik maz Leonardo da Vinči, bet tieši otrādi – ļoti daudz tādu, kas cīnās par cilvēku un visas sabiedrības garīgo pilnveidi? Tā nav nejaušība. Cēloņus atklāja Žils Verns. Savu romāna varoņu vārdiem viņš izsaka noteikumus, kas cilvēcei jāievēro, ja tā patiesi vēlas iet progresa ceļu: „Zinātnes sasniegumi nedrīkst apsteigt tikumisko pilnveidi!” Iespējams, tieši tādēļ cilvēki no nākotnes tik reti un skopi ziņo svarīgu zinātniski tehnisku informāciju, jo mūsdienu sabiedrība tam vēl nav nobriedusi un nav gatava uzņemt to, ko tai pavēstīs.