Lateksa novākšana

foto: conword.wikia.com

1942.gada janvārī Riodežaneiro namu sienas ņibrēja no sludinājumiem: bija vajadzīgi brīvprātīgie vecumā no astoņpadsmit līdz trīsdesmit pieciem gadiem kaučuka novākšanai Amazones plantācijās. Dažas nedēļas pirms tam japāņi bija uzbrukuši Perlharborai. Amerika iesaistījās karā ar Japānu, un tai steidzīgi bija vajadzīgs dabiskais kaučuks, kurš bija neaizstājama izejviela militārajai rūpniecībai.

Kļuvis par vienu no četrdesmit pieciem tūkstošiem „kaučuka armijas” brīvprātīgo, Virdžilio da Lima, protams, pat nenojauta, ka viņam liktenis lēmis no beztiesīga verga kļūt par necaurejamo džungļu „dievu” un šajos džungļos pavadīt astoņpadsmit garus gadus.

Par šiem piedzīvojumiem viņš vēlāk uzrakstīja grāmatu.

Fragmenti no viņa grāmatas:

Katru rītu vēl pirms saules lēkta es pametu savu trūcīgo būdu. Līdz pulksten desmitiem bez atpūtas izdarīju karodziņveida iegriezumus, tādā veidā apstrādājot ne mazāk par 150-180 hevejas kokiem. Tad atgriezos savā miteklī, lai iestiprinātos ar zivīm. Atpūties, es devos savākt lateksu, kurš uz to laiku bija sakrājies stumbriem piestiprinātajos cinkotajos trauciņos.

Kad pienāca vakars, man vajadzēja sākt veidot no lateksa bumbu. Es pakāru to virs ugunskura, kurā dega urikuri palmas augļi, un lēnām grozīju. Šo riekstu dūmi satur kreozotu, un Amazones latekss skaitās labākais pasaulēs. Līdz pēdējam noguris, es nokritu un, drudzī drebēdams, aizmigu uz salmu maisa.

Un tā dienu no dienas. Bumba sver no sešdesmit līdz astoņdesmit kilogramiem. Tās formēšana prasa vairākas nedēļas, ja koki ir sausi. Kad lode ir gatava, to nākas daudzus kilometrus velt pa taciņu uz nometni.

Man bija sajukuši laika rēķini, spēki tuvojās izsīkumam. Sāku just, ka zaudēju prātu. Un, pirms mans prāts nebija galīgi aptumšojies, es nolēmu bēgt. Mans ceļš varēja vest tikai uz dienvidiem – cauri šausmīgā Amazones meža gigantiskajiem plašumiem. Es pārāk labi zināju, ka katrs, kurš mēģinājis bēgt uz ziemeļiem pa zināmo un īsāko ceļu, nekad nebija ticis tālāk par trīsdesmit kilometriem. Viņus atrada beigtus, nogalinātus ar lodi deniņos. Mūsu saimnieki nevarēja pieļaut, ka kaut viens no mums atgrieztos savās mājās un uzzinātu, ka amerikāņi uz to laiku jau bija radījuši rūpniecisko sintētiskā kaučuka ražošanu, un vergu darbs, no kura savervētie ļaudis mira simtiem, viņiem bija vajadzīgs kā bezmaksas darbaspēks.

Un tā, reiz tā vietā, lai atgrieztos savā būdā, es devos uz dienvidiem, cenšoties nedomāt par to, ko es daru. Priekšā bija vairāk kā divi tūkstoši kilometru mežonīgo tropu mežu. Bet es nezināju pat no kāda neaptveramo džungļu punkta esmu uzsācis ceļu. Mans vienīgais mērķis un orientieris – dienvidi! Bēgļa dzīve tropiskajā mežā ir halucināciju pilna, prasa saspringtu uzmanību un ārkārtīgu koncentrēšanos. Gluži kā šausmīgā sapnī, cilvēks iet ārpus laika, viņa apziņa balansē uz ļodzīgas robežas starp nomodu un aizmirstību.

Laiku es sāku skatīt no tās nakts, kurā es aizbēgu. Pēc sešiem mēnešiem nolēmu piestāt meža upes krastā. Krasta smiltīs es pamanīju gigantiska bruņurupuča atstātu sliedi. Bruņurupuča olas ir mednieku iecienīts ēdiens tropu mežā. Turot mačeti gatavībā, es ieslīdēju augu izveidotajā alā. Taču bruņurupucis jau bija beigts, to bija izķidājis kāds cits. Visdrīzāk jau baltais cilvēks. Viņš gaidīja mani brikšņos, stāvēdams līdz ceļiem ūdenī. Mēs ilgi raudzījāmies viens otrā, turot rokās mačetes. Beidzot, ar manāmu piepūli izrunādams vārdus, it kā būtu aizmirsis valodu, viņš pajautāja:

„Kaučuka armija?”

„Jā,” es atbildēju.

„Es arī... Jau gads, kopš aizbēgu.”

Mēs sarīkojām īstas dzīres no bruņurupuča. Pēc vīra aprēķiniem, ritēja 1951.gads. tātad, no tā laika, kad es pametu Rio, bija pagājuši deviņi gadi. tas nozīmēja, ka man jau bija 28 gadi! viņam – tikpat. Taču mēs toreiz nezinājām, ka karš jau sen ir beidzies.

Tālāk mēs gājām kopā. Drīz mūsu ceļā gadījās šavanti cilts indiāņu pēdas. Šī cilts skaitījās pati negantākā un it kā izcēlās ar sevišķu cietsirdību. Taču mums nebija ne mantu, ne ieroču. Pateicoties mūsu zināšanām par meža dzīvi, mēs ātri vien nodibinājām ar viņiem labas attiecības. Ārstējām slimniekus, par ko Paolo, kura prestižs garākās bārdas dēļ bija augstāks kā man, saņēma manioku un nedaudz sāls, kā arī krūku ar kaču, vienīgo alkoholisko dzērienu džungļos. Indiāņi centās pierunāt mūs palikt, taču mēs bijām nelokāmi, un drīz vien mūs atkal iesūca džungļi.

Jo tālāk mēs virzījāmies, jo vairāk mežs atgādināja elli. Mēs izrādījāmies starp kokiem, kuru lapas bija asas kā bārdas nazis. Ierastais biezokņa nakts troksnis šeit neticami pastiprinājās. Biežņā ņudzēja monstriem līdzīgi tapiri un briesmīgi zirnekļi, bet reiz mēs uzdūrāmies gigantiskai melnai čūskai, kura izskatījās tik biedējoši fantastiska, ka līdz pat šim laikam man tā šķiet citas pasaules radība. Pat saules zaķīši šeit bija bīstami – atstarojoties kalnu kristālos, tie žilbināja acis. Otambas palma, kura vienmēr bija apgādājusi mūs ar savu pienu, šajā mežā deva tikai pretīgu šķidrumu. No upes mēs vilkām ārā tikai melna, garzobainas zivis, reizēm elektrizētas. Dažas no tām bēguma periodā mēnešiem ilgi varēja dzīvot kokos.

Šavanti džungļi mums šķita zaudēta paradīze. Vairākas dienas mūs pavadīja bļaujošu pērtiķu banda – to milzīgās plaušas ļāva izdot ne ar ko nesalīdzināmas kaucošas skaņas. Mitrais karstums it kā ievīstīja un smacēja. Pie mums atkal atgriezās drudža lēkmes. Pat sarunāties nebija mūsu spēkos. Reiz Paolo no rīta nespēja piecelties. Tajā pašā vakarā viņš nomira, un es viņu apbedīju.

Pēc Paolo nāves es iekritu pusnemaņā. Neatceros, kā mani savāca taromari cilts indiāņi. Vēl nevienam nav izdevies piekļūt šīs bargās meža tautas noslēpumiem. Saiedamies ar viņiem un izmantodams džungļos uzkrāto pieredzi, es viņu acīs kļuvu par burvi, pa daļai par ārstu un mazliet par pavāru. Taču pienāca diena, kad es laidos ceļā.

Reiz mani atkal nogāza ļoti stipra drudža lēkme. Nejauši uzietā būdā es atradu skeletu, amerikāņu tipa platmali. Sapnī redzēju, ka esmu nonācis ellē... cik ilgi turpinājās šis murgs? Kad es atvēru acis, mežs visapkārt bija uguns pārņemts. Elle bija kļuvusi par īstenību. Par laimi tuvumā izrādījās upe, pa kuru slīdēja peldoša saliņa. Gadskārtējo palu atrauta, tikai kādus simts metrus gara un piecus plata tā kļuva par patvērumu ne tikai man vien. Man pretī rāpoja milzīga, ne mazāk kā deviņus metrus gara anakonda. Pārējie dzīvnieki, kuri glābās uz peldošās saliņas, bailēs rāvās no tās prom. Te bija kapifras – milzu žurkas, raksjūras cūciņu suga, pekari – nelielas mežacūciņas. Pat lielais jaguārs bija uzmetis kūkumu kā izbiedēts kaķis. Taču mums visiem bija viens, briesmīgāks ienaidnieks – uguns.

Veselu dienu pusnosmakušie šī apbrīnojamā „noasa šķirsta” iemītnieki peldēja pa upi, mierīgi sadzīvojot viens ar otru. Un nu jau ugunsgrēks ir garām. Čūskas pirmās pameta peldošo salu. Tad bez trokšņa pazuda jaguārs. Tiklīdz dūmi bija pilnīgi izklīduši, plostu atstāju arī es.

Neticamas raizes man sagādāja nejauša brūce. Tā bija pilna ar tārpiem, kuri kļuva par maniem glābējiem. Apēzdami trūdošo miesu, viņi veica dabisko dezinfekciju. Necerēdams uz izglābšanos, es atdevu mani pieņēmušajiem indiāņiem kompasu apmaiņā pret karodu – ļoti stiprām miega zālēm, kurām vajadzēja saīsināt manas pirmsnāves ciešanas. Taču es pat nemanīju, kā, kontaktējoties ar dažādām ciltīm, pats biju apguvis ārstēšanas iemaņas, iepazinis dažādu augu dziednieciskās spējas. Man izdevās izglābt cilts bērnus no „stikla kāju” kaites, par ko indiāņi man atdeva atpakaļ kompasu, kā arī pasniedza karabīni, kuru bija dabūjuši no cita bēgļa, nomiruša džungļos. Mani jaunie draugi apgādāja mani ar produktu rezervi, pagatavoja man balzas koka plostu, kā arī iedeva pavadoni. Viņš gāja kopā ar mani daudzas dienas, līdz mēs sasniedzām „slikto zemi”. Šeit indiānis ar asarām acīs lūdza atlaist viņu: „Es zinu, ka tu esi džungļu dievs, bet man tā gribas redzēt savu līgavu...”

Jau kuru reizi es paliku viens. Taču nu jau vairs nelīdzinājos rēgam: man kājās bija garās bikses, mugurā krekls un pie siksnas karabīne. Es biju ļoti noguris, taču zināju, ka tagad vairs nav tālu diena, kura pienāks pēc mēneša, bet, varbūt, pēc gada, kad es sastapšu baltos ļaudis. Es zināju arī, ka nedrīkstu nevienam teikt, no kurienes es nāku, tā kā man neticēs un uzskatīs mani par jukušu.

Taču dienā, kuru es biju gaidījis astoņpadsmit gadus, es visā atzinos pirmajam manis sastaptajam baltajam cilvēkam.