Šis un tas par zvaigznēm

foto: rhysy.net (c)

Zvaigznes - blāvie nakts spīguļi debesīs. Katra no tām ir unikāla, neatkārtojama un vienīgā. To gaisma līdz zemei nāk ilgi, un kā vēsta zinātne - dažas no tām spīd, mēs tās redzam, bet pašas zvaigznes jau sen ir aizgājušas bojā. tik tālu tās ir un tik ilgi gaisma ceļo līdz mums. Kas tad apvieno visas zvaigznes visumā? Ir daži fakti, kas pārsteidz un ieinteresē. Cerams, noderēs.

• Kopējais zvaigžņu daudzums Visumā visticamākais, nekad netiks noteikts. Ir tikai teorētiskas aplēses par to, cik tad to tur vispār ir, plus mīnus pāris triljardi. Tikai mūsu galaktikā - Piena ceļš - ir aptuveni 200 līdz 400 miljardu zvaigžņu. Astronomi lēš, ka visā Visumā kopumā ir aptuveni ap 500 miljardu galaktiku. Dažas no tām ir daudz, daudz lielākas par mūsu Piena ceļa galaktiku, kas nozīmē, ka tur ir daudz reižu vairāk zvaigžņu. Tomēr patiesos apmērus neviens nepateiks, viss būs tikai aptuveni, jo lielu daļu Visuma mēs vispār neredzam vēl nemaz, jo nav tik spēcīgi teleskopu lai tur ielūkotos (teorētiski tas būtu kā ielūkoties gan nākotnē, gan pagātnē, no gaismas viedokļa).
• Visām zvaigznēm sākotnēji ir viens un tas pats gāzveida sastāvs. To sastāvs ir noteikts gandrīz vai nemainīgs un vienāds tas tām ir tāpēc, ka gāze no kā tās veidojas radās pēc Lielā sprādziena (13,7 miljardus gadu atpakaļ). Sākotnējais materiāls - 75% ūdeņraža un 25% hēlija. Laika gaitā no dažādiem ārējiem faktoriem zvaigznei izveidojas kodols, kas sāk saspiesties. Vēl pēc kāda laika šī kodola centrā rodas labvēlīgi faktori (un, protams, temperatūra) lai tur sāktos kodolsintēzes process. Reakcijas laikā daļa ūdeņraža pārvēršas hēlijā (piemēram mūsu Saule pēc speciālistu aplēsēm sastāv no 70% ūdeņraža un 29% hēlija un aptuveni 1% dažādu citu elementu).
• Jo vairāk enerģijas izdala zvaigzne, jo īsāks tās mūžs. Izmēram arī ir nozīme, proti, jo tā izmēros ir lielāka un spīd spožāk, jo tā atdod ļoti lielu enerģijas daudzumu, kas nozīmē, ka tā pati sevi iztukšo. Sarkanie punduri spēj eksistēt miljardiem gadu, jo to spožums (un enerģijas atdeves daudzums) ir mazs, bet gigantiskas un spožas zvaigznes - tikai pāris miljonus gadu. Ir zvaigznes kas savā spožumā miljoniem reižu pārspēj mūsu sauli, bet laba ziņa ir tā, ka tās atrodas ļoooooti tālu, bet tas nenozīmē, ka to gaisma, radiācija utt mūs neietekmē.
• Lielākā daļa no esošajām zvaigznēm patiesībā ir sarkanie punduri. Atšķirība ir tā, ka, pirmkārt, to masa ir divreiz (vismaz) mazāka par mūsu Saules masu un otrkārt, - tās spēj eksistēt un izstarot gaismu desmitiem miljardu gadu. No 30 vistuvāk Zemei esošajām zvaigznēm 20 ir sarkanie punduri. To atklāšana arī ir diezgan sarežģīta, jo to blāvā gaisma ir grūti ievērojama. Pētnieki uzskata, ka tieši šādu zvaigžņu tuvumā ir vislabākie  apstākļi dzīvības aizsākumiem. Ja ticēt evolūcijas teorijām, tad lai rastos dzīvība ir nepieciešams ne tik ilgs laiks, ja šo laika sprīdi salīdzina ar sarkano punduru-zvaigžņu dzīves ilgumu. Tās var eksistēt vēl ilgi pēc tam, kad uz kādas no planētām dzīvība ir sākusies (no nulles) un izzudusi.
• Zvaigznes kodols laika gaitā pārvēršas par milzīgu dimantu. Kad dzeltenie punduri (kā mūsu Saule), iztukšo savus kodolenerģijas krājumus, tā zaudē visus tās ārējos apvalkus. Paliek tikai vienīgi karsts, ļoti karsts, kodols, kas tiek dēvēts par balto punduri. Laika gaitā ogleklis un skābeklis kristalizējas zem tā virskārtas un tas pārvēršas par kristālu. 2004. gadā zinātnieki izpētot balto punduri Centauras zvaigznājā atklāja milzīgu dimantu. Tā karātu skaits - 10 miljardu triljoni.
• Pašlaik vislielākā zināmā zvaigzne ir atklāta Lielā Suņa zvaigznājā, un saucas tā VY Canis Majoris. No Zemes mūs šķir 3800 gaismas gadu attālums. Tā ir aptuveni 2100 reizes lielāka par mūsu Sauli. Liek lēsts, ka tuvākajos 100 000 gados tā var kļūt par supernovu ar visām no tā izrietošajām sekām arī uz Zemes mītošajiem... īpatņiem vai dzīvībai, kāda nu tā uz to mirkli vēl būs, ja būs.
• Visuma redzamajā daļā pētnieki ir atklājuši milzums daudz dubulto zvaigžņu sistēmu. Tās rotē

  

  foto: wikipedia.org (c)

  ap vienotu smaguma centru. Un patiesībā, dubulto zvaigžņu sistēmu ir daudz vairāk nekā solo. Ir sastopamas arī trīs un četru zvaigžņu sistēmas. Kas saistās ar mūsu zvaigzni - Sauli, tad no astronomiskā viedokļa tā vairāk ir izņēmums nekā ierasta lieta. Dubultā sistēma, trīskāršā - visbiežāk sastopamās zvaigžņu sistēmas Visumā.
• Saules virsmas temperatūra ir aptuveni 2 000 000 grādu pēc Celsija skalas. Šad un tad no tās notiek enerģētiskie izvirdumi. Plazma tiek no Saules izmesta, izgrūsta, ar ātrumu, kas tuvs gaismas ātrumam. Šie izvirdumi Zemi sasniedz elektromagnētisko vētru veidā, un var paralizēt elektronikas darbību uz planētas. To enerģijas daudzums ir mērāms miljardos triljonu kWh jeb citā veidā pārvēršot - tikpat daudz enerģijas izdalītos tad, ja reizē tiktu uzspridzinātas miljons ūdeņraža bumbu. Cilvēces prasību veidā to var aptuveni izteikt tā - viens izvirdums uz Saules rada tik daudz enerģijas lai ASV nodrošinātu ar elektroenerģiju nākamos 100 000 gadu.
• Ja ņem vērā to faktu, cik liels irVisums un to cik tajā ir zvaigžņu, tad loģiski secināt, ka zvaigznes izbeidz savu dzīvi tikpat bieži kā citviet to dzīves cikls aizsākas. Tomēr, tā nav. Supernovu sprādzieni nenotiek tiek bieži kā varētu domāt. Mūsu galaktikā pēdējais supernovas sprādziens noticis 1604. gadā. Toreiz šo notikumu aprakstīja pats Johanness Keplers. Viņš jau tolaik bija viens no pirmajiem kas uzskatīja ka Visums nebūt nav bezgalīgs. Tam ir robežas, sākums un beigas.
• Kad supernova uzsprāgst jeb iet bojā, var rasties arī neitrona zvaigzne. To masa parasti ir aptuveni tikpat liela kā mūsu Saules masa, bet to diametrs parasti nepārsniedz 10-20 kilometrus. Vairums neitronu zvaigzņu rotē ap savu asi ar milzīgu ātrumu - vairāki simti apgriezienu sekundē. To atmosfēra ir ļoti plāna plazmas kārta kuras biezums var būs daži milimetri līdz daži desmiti centimetru. Visvienkāršāk saprast to, cik to svars ir liels vienā veidā - viena tējkarote tās sastāva sver vairākus miljardus tonnu.
• Ar neapbruņotu aci debesīs var novērot aptuveni 4500 zvaigžņu. Ik gadu mūsu galaktikā rodas 40 līdz 50 jaunu spīdekļu.