Pērļu nezūdošā maģija

foto: thehighwindowpress.com

Mazs graudiņš, kas izaug par skaistu spīdekli - tā varētu raksturot pērles. To burvība ir neapšaubāma un stāsti, leģendas, ar ko tās apaugušas paliek arvien spilgtākas modernā pasaulē. Pērles ir minētas arī daudzos svētajos, reliģiskajos rakstos, kas uzskatāmi norāda uz to būtisko lomu cilvēka dzīves ciklā. Vienam vairāk, citam mazāk, bet kādam necik, tomēr fakts paliek - tās ir maģijas un noslēpumu apvīta sieviešu rota.

Senajā Ķīnā par pērļu izcelsmi ir pat divas leģendas. Pirmā ir par divu pūķu cīņu debesīs. No Zemes šis cīniņš izskatījās kā negaisa mākonis, kurā ik pa brīdim pavīd zibens mēles. Pēc cīņas pār zemi nolija pērļu lietus. Tā, kā uzskatīja senās Ķīnas iedzīvotāji, pasaulē parādījušās pērles.

Otra leģanda ir par to, ka pērles radījis mēness. Tas, lūkojoties uz zemi pārlej to ar savu gaismu. Mēnesim patīk šādi lūkoties, jo tad viņš sevi redz burtiski kā spogulī. Brīžos, kad viņa gaisma iekļūst gliemežvākā, tā tur iestrēgst un netiek laukā, un rodas burvīga mēness gaismas tipa lodīte pērles izskatā. Lai arī eiropieši gadu simtiem pērles izmantoja kā rotas un tikai kā rotas, senajā Ķīnā tās simbolizēja arī sociālo statusu - visiem augstāka ranga imperatoram pietuvinātiem cilvēkiem galvassegā bija iestrādāta kāda pērle.

Senajā Krievijā pērles pārsvarā ieveda no ārpasaules, tāpēc īpašu vērtību laika gaitā izpelnījās vietējās pērles - tās, kuras ieguva ziemeļos esošajās upēs. To izsenis uzskatīja par prieka simbolu; par akmeni, kas nes prieku un atgādina par visiem laimīgajiem dzīves brīžiem kas reiz notikuši un notiks, jo reizē tās bija arī nākotnes cerību akmens, ja tā var izteikties. Senajā Krievijā ar pērlēm greznoja it visu: gan zirgu seglus, gan apģērbu, gan ieročus, gan arī sadzīves traukus. Tam bija liela loma bagātu un nozīmīgu cilvēku ikdienā.

Senās Grieķijas iedzīvotāji pērles uzskatīja par jūras nimfu pārakmeņotām asarām. Neskatoties uz šādu pieņēmumu, tās bija ļoti populāras un pieprasītas. Tiek lēsts ka Kleopatra esot ticējusi tam, ka pērles ir jaunības eliksīrs. Lai saglabātu jaunību un skaistumu viņa ik dienas esot izdzērusi eliksīra glāzi kas veidots no etiķī izšķīdinātas pērles, kam pievienota granātābolu sula. Iespējams, ka viņa tik tiešām zināja ko tādu, ko pat mūsdienu medicīna vēl nav atklājusi.

Pērļes un to vērtība nebūt nav samākslotas. Patiesībā, tas ir vēl viens no dabiski veidotiem akmeņiem. Līdztekus pērlēm pēc tāda paša principa ir arī dzintars un koraļļi. Tikai ja koraļļi veidojas ar 100% varbūtību noteiktās vietās, tāpat kā dzintars (ja vien tuvumā bija skujukoki un ūdens - jūra), tad lai rastos pērle, vajadzīga... nejaušība. Lai rastos pērle moluskā (gliemī - mīdijas un austeres) jānokļūst kādam svešķermenim. Kaut kam tādam, ko molusks nevar pārstrādāt (apēst). Pārsvarā ikvienas pērles centrā ir mazs mazītiņš smilšu graudiņš. Tieši tas nokļūst gliemja čaulā, kur ar laiku, kātru pa kārtai apaug ar aragonīta kārtām, beigu beigās veidojot... pērli. Īstas un lielas pērles arī ir ļoti liels retums, ļoti liels. Patiesībā, lai izaugtu vidēja pērle nepieciešami pat 20 gadi. Tas ir, dabiskos apstākļos. Citkārt vēl ilgāk.

Gliemji jeb pērļu radītāji arī ir īsteni mākslinieki, kuriem... ne vienmēr izdodas radīt cilvēkam nepieciešamo perfektumu. Ļoti reti izdodas iegūt dabiski izaugušas pērles, kas formas ziņā ir apaļas. Pārsvarā to forma var būt deformēta no vienas puses vai no abām, kā kuro reizi. Aragonīta kārtas uzklājas pakāpeniski un ir daudz dažādu faktoru, kas var ietekmēt to formu un veidu, kur tas uzklājas vairāk, kur nē. Tāpat mīnuss pērlēm ir arī to īsais izmantošanas laiks: jau vien pēc pāris gadiem lietošanas vairums dabisko pērļu zaudē savu spožumu un krāsu - tās paliek tumšākas, citkārt pat melnas, atkarībā kāds ir to sastāvs un vide kurā tās izaugušas. Tās pērles kuras šai pasaulē pavadījušas jau vismaz 100 gadus ir viena iezīme - tās faktiski... "nomirst", krāsā paliekot melnas. To atjaunošana nav iespējama.

Neskatoties uz visu augstāk minēto, pērlessavu burvību un vērtību nebūt nezaudē. Vēl vairāk - paaugstina. Un kā nu ne, jo arī to krāsu variācijas, dabiskos apstākļos, var atšķirties. Tas var būt gan pilnīgi balts, gan rozīgs, gan zilganīgas nokrāsas, sarkans vai pat melns sākotnēji jau. Ir divas grupas, kurās pērles dala - jūras (sālsūdens) un upju (saldūdens). Jūras pērles spīd daudz spožāk par upes pērlēm. Upes pērles atkal savā nokrāsā ir daudz maigākas, gaišākas par sālsūdens līdziniecēm. Viena būtiskākā nianse starp abām pērļu grupām ir krāsas faktors: upju pērles nekad nebūs sarkanā vai melnā krāsā. Upēs augušās pārsvarā ir vai nu zilganīgā, rozā vai vāji zeltainā nokrāsā. Te arī uzreiz, pat iesācējs, varēs atšķirt to izcelsmi. Protams, ja tās ir tik tiešām dabiskos apstākļos augušas (kas gan ir maz iespējams).

Ja runā par formu, tad arī ir uzreiz pamanāmas atškirības - jūras pērles ir gandrīz ideālas sfēras, kamēr upju pērles ir vairāk izstieptas galos (pa vertikāli). Tāpat arī ilgtermiņā upju pērles kalpo daudz labāk jo to sastāvā esošais perlamutrs pret berzi (saskari) ir daudz noturīgāks. Vēl viens faktors ir nēsāšanas biežums: daudzi uzskata, ka pērles ir jānēsā bieži un tām tieši vajadzīgs kontakts ar cilvēka ādu, nevis drēbēm. Jo biežāk pērles tiek nēsātas uz ādas, jo tās ilgāk saglabājas lietojamas un nezaudē savu sākotnējo spīdumu un izskatu. Gluži kā dzīvie akmeņi.

Kā visas dārglietas un retās mantas, arī šeit var minēt kādus milzeņus. Lai arī dabiskās pērles reti, ļoti reti kad izaug līdz milzīgiem izmēriem, tomēr ir arī izņēmumi. Tā dēvētā Allaha pērle jeb Lao Tzu pērle noteikti būs vispazīstamākā no visām. Nosaukums dots tā līdzībai ar galvassegu dažādās pasaules valstīs. Vidējais pērles diametrs ir 23,8 centimetri, bet svars - 32 tūkstoši karātu (jeb 6,4 kg). To netālu no filipīnu salām atrada kāds puisēns - pērļu zvejnieks. Gliemja čaula, kurā šī milzīgā pērlebija paslēpusies bija aptuveni 3 tonnas. Lai arī atradēja slava tika mazajam puikam, tas diemžēl gāja bojā cenšoties šo pērli izdabūt laukā no gliemja čaulas. Čaula iespieda tā roku un puisēns mira. Tieši tad, kad puisēna ķermeni izcēla no ūdens, reizē izcēla arī gliemja čaulu un pasaule ieraudzīja šo pērli - milzeni.

Laiks iet, bet pasaulē pērļu cenas nekrītas. Pasaule ciena un godina šo reto dabas būtību. Un kānu ne, ja padomā cik ilgs laiks vajadzīgs vienai pērlei, lai tā izaugtu un cik liela ir varbūtība ka viens mazs, mazs smilšu graudiņš paliks gliemī, lai apaugtu un kļūtu par ko tik graciozu kā pērles... Mākslīgi audzētās pērles nav tas, lai arī skaistums ir tajās, tomēr to ko radījusi daba cilvēks nekādīgi nespēs atkārtot... nekad!