Kosmonautu aptieka

foto: youtube.com

Mūsdienu bērni reti kad vairs sapņo kļūt par kosmonautiem. Tas vairs nav tik eksotiski kā savulaik. Tomēr ar visu eksotiku un popularitāti ir arī lietas, kas nebūt nav tās patīkamākās. Jā, pirms došanās prom no mūsu planētas viņus visus rūpīgi appēta, iztausta, pārbauda uz to un šito, bet neviens nav pasargāts no ikdienišķām slimībām - saaukstēšanās, iesnām, klepus vai traumām un lūzumiem. Uz Zemes tas viss ir vienkārši - tuvākā slimnīca vai traumpunkts, bet kosmosā - pašam jātiek galā, ātros neizsauksi. Kā tad tur viss notiek?

SKS (Starptautiskā Kosmosa Stacija) svinot savu 15 gadu pastāvēšanas mirkli tika ierauts sava veida pētījumā. Amerikāņu pētnieku grupa, kuru vadīja Virdžinija Voltringa, veica datu apkopošanu, izpēti un izzināšanu par jautājumu "Kosmonautu slimības un ārstēšana lidojuma laikā". Kopumā tika izmantoti dati par 24 dažādiem kosmonautiem - 20 vīriešiem un 4 sievietēm. Vidēji ikviens no pētījumā iekļautajiem cilvēkiem kosmosā pavadīja 159 diennaktis. No visiem apsekotajiem indivīdiem tikai divi vīrieši un viena sieviete neizmantoja pilnīgi nekādus medikamentus.

Dati, kas izmantoti pētījumā, ņemti no oficiālajiem pierakstiem jeb žurnāliem, kā arī no protokoliem kas sastādīti slēgta tipa konferencēs (tās notiek pēc katras kosmiskās ekspedīcijas beigām).

Visvairāk sūdzību kosmonautiem bija par muskuļu un locītavu sāpēm, ko var definēt kā sekas pēc dažādiem sasitumiem un sastiepumiem esot bezsvara stāvoklī. Kā zāles galvenokārt tika izmantots ibuprofēns (73% gadījumu locītavu sāpju sakarā un 70% muskuļu sāpju gadījumā). To pašu ibuprofēnu astronauti lietoja arī tad, ja sāpēja galva (parasti galvassāpes ir ierasta lieta, jo SKS elpojamais gaiss ir ar diezgan lielu ogļskābās gāzes īpatsvaru plus ir jūtamas spiediena izmaiņas). Citkārt pie galvassāpju novēršanas līdzekļiem minams arī ierastais aspirīns un paracetamols. Ikdienišķas lietas, tāpat kā uz zemes.

Otrajā vietā veselības problēmu sarakstā ierindojas dažādas ar ādu saistītas kaites - izsitumi vai dažādas sēnītes tipa saslimšanas. Šādas kaites tika reģistrētas četriem astronautiem. Dīvaini vien ir tas, ka četriem cilvēkiem šādi saslimšanas gadījumi reģistrēti 46 reizes un pārsvarā visi mēģinājumi ārstēt vai kaut kā uzlabot situāciju beigušies ar vienu un to pašu diagnozi - "Izsitumi nepazūd" (kā tas dokumentēts protokolos). Acīmredzot, pieņēmums ka kosmosā ierastās slimības uzvedas citādāk, tomēr šeit uzskatāmi pierāda savu patiesību. Vēl tiek minēts tas, ka dažiem ekipāžas dalībniekiem ādas saslimšana bijusi alerģiska tipa, un tie lietojuši dažādus antigistamīna preperātus.

NASA specializētajā medicīnas centrā ir dati, kas liecina par to, ka pusgads kosmosā nozīmē to, ka cilvēka āda zaudē 20% savas struktūras (jeb paliek plānāka). Iespējams, ka ādas saslimšanas ir tieši saistītas ar šo efektu, bet tieši tas pagaidām vismaz nav saistīts.

Pa cik SKS atrodas kosmosā, aptuveni 360 km augstumā, tur nepastāv tādas ierastas lietas kā diena un nakts. Gaišs visu cauru gadu. Tas savukārt rada problēmas ar miegu. Izpētīts un secināts tika tas, ka vidēji astronauti guļ 5....6 stundas diennaktī, kas pie viņu darba apjoma un vispārējās situācijas, ir ļoti, ļoti maz. Izjauktais dienas/nakts ritms savukārt rada miega badu, un lai aizmigtu liela daļa astronautu ir bijuši spiesti lietot miegazāles. Šeit kā vispopulārākās var minēt zolpidēmu un zaleplonu, citkārt arī zāles kas satur maltonīnu - vielu, kas palīdz organismam pieturēties pie diennakts ritma. Kas attiecas uz statistiku šajā jomā, tad 17 no 24 apsekotajiem lietojuši miegazāles.

Pētījums beigu beigās lika secināt jau to, ko daudzi sen saprata un zināja - atrašanās ilgtermiņā bezsvara stāvoklī neko labu organismam nedod. Pakāpeniski notiek muskuļu atrofija, kaulu struktūra izmainās (tie paliek trauslāki un mazāk uzņēmīgi pret fiziskām slodzēm, iedarbībām), tāpat rodas problēmas ar imūnsistēmas un sirdsdarbību. Vēl var minēt arī to, ka visu laiku atrodoties slēgta tipa telpā, komunicējot ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem visu laiku, beigu beigās rada dažādas sociāla tipa problēmas un depresiju kā vienu no galaiznākumiem. Ņemot vērā visu šo var secināt tikai to, ka lidojumiem ilgtermiņā mūsu organisms nav paredzēts. Tāpēc ceļošana līdz tuvākām zvaigznēm atkal jāpārceļ nedaudz tālākā nākotnē, kad ceļošana būs iespējama ar ātrumiem, kas tuvi gaismas ātrumam vai... pat ātrāki par to.