Ģeniālā vājprātība?

foto: physicsworld.com

Daudzi uzskata, ka būt par ģēniju ir lieliski. Tomēr, ne visi tā domā. Daudzi ģēnijus, talantīgus cilvēkus uzskata par savādniekiem, dīvaiņiem, jukušajiem savā veidā. Kā citādi cilvēks pats sev izskaidros otra unikālās īpašības?

Protams, ģēnijs – tas ir brīnišķīgi, tas ir kultūras un progresa dzinulis, taču pats viņš aprasti slikti beidz savu dzīvi. Visvieglākais variants ir, ja vienkārši nodzeras, bet var arī vispār „saiet uz īso”. Ja šodien tiek ārstēti kaut kādi par nenozīmīgi traucējumi, pilnīgi iespējams, atbrīvojamies arī no pagaidām apslēptiem talanta iedīgļiem. Tā ka, nevajag sapņot kļūt par ģēniju, piedāvājot pasaulei ko gudru, labu un mūžīgu, bet labāk nodzīvojiet pa vidu vai nedaudz virs tā.

Kā apstiprinājumu var minēt veselu dižvīru sarakstu, kuriem liktenis nav bijis apskaužams. Šajā sarakstā nav, laikam gan tikai pāris no pasaules dižajiem cilvēkiem. Piemērs, Puškins, kurš tikai izcēlās ar nevaldāmu pietāti pret daiļo dzimumu. Lai gan to nevar uzskatīt par netikumu pat. Gogolis dzīvi beidza kā šizofrēniķis. Ļermontovs bija spilgti izteikts šizoīdais psihopāts. Dostojevskis cieta no epilepsijas, kas arī ir psihiskās nepilnvērtības pazīme. Mocarts visu mūžu bija pārliecināts, ka viņu grasās noindēt itāļi. Šūmanis 46 gadus vecumā zaudēja prātu, viņuvajāja runājoši galdi, bet Bēthovens un Mendelsons no saviem kapiem viņam diktēja melodijas. Starp citu, Mendelsons arī pats bija pakļauts melanholijas lēkmēm. Ņūtons mūža nogalē cieta no psihiskiem traucējumiem, pilnīgi nepanesa nekādu kritiku, iekrizdams notrulinājumā. Svifts nomira ar pilnīgi traucētām prāta spējām, bet Ruso vienmēr domāja, ka ne vien visi cilvēki, bet arī visas dabas stihijas ir sazvērējušies pret viņu. Pat Ļevu Tolstoju mocīja epileptiskas histērijas lēkmes, citādi viņš nebūtu bijis dižs rakstnieks. Tie ir tikai psihopāti. Daudz vairāk bijis alkoholiķu, kas galu galā arī noved pie psihiskiem traucējumiem. Un visīstākais alkoholiķis, izrādās, bijis Maķedonijas Aleksandrs, kurš savos 33 gados nomira nevis no drudža, kā tika uzskatīts, bet gan no vīna – 10 reizes no vietas iztukšojis Herkulesa kausu. Īsti dzērāji bija Jūlijs Cēzars, Sokrats, Seneka, Rembrants, Hofmanis, Misē, Bēthovens, Hendelis, Gluks, Musorgskis, kurš mūža beigās galīgi nodzērās, un pat lielais dziednieks Avicena – viņš, laikam gan, kā neviens cits apzinājās, kādu ļaunumu alkohols nodara veselībai.

Papildus visiem jau pieminētajiem: Benvenutto Čellini – zaglis un nelietis. Fransuā Viņons – dzīvokļu zaglis un karātavu kandidāts, kurš gaišredzīgi rakstīja par sevi: „Un kāds šai pakaļai ir svars, to drīz vien zinās kakls.” Mopasāns pēdējos mūža gadus pavadīja trako namā, pilnīgi zaudējis cilvēka skatu. Tādu dzērāju kā Hemingvejs vēl vajadzētu pameklēt. Lielais komponists Čaikovskis mocījās homoseksuālisma dēļ, tācu nevarēja ne pārvarēt sevi, ne pāraudzināt savu brāli Modestu. Homoseksuālists bija arī Garsija Lorka, turklāt par viņa pirmo „mīlestību” mēdz dēvēt Salvadoru Dalī. Un tamlīdzīgu uzskaitījumu varētu turpināt. Kaut gan, runa nav par to.

Vai ģenialitāte patiešām ir tikai vājprāta paveids? Strīdi par to turpinājās un turpināsies. Jau vairāk kā divus tūkstošus gadu cilvēki par to nespēj tikt skaidrībā, nonākot pie vienota secinājuma. Strīdus objekts arvien ir. Tā nu ir iekārtots cilvēka organisms, ka jebkāda izkrišana no „vidējā” stāvokļa, nav svarīgi, fiziskā vai psihiskā, liecina, ka viss nav kārtībā. To saprata jau sirmā senatnē. Bet ģenialitāte – tā ir neapšaubāmi izkrišana.

Ikdienišķiem cilvēkiem ļoti patīk meklēt vainas dižajos: nav jau viņi nemaz labāki, bet savā ziņā ir pat sliktāki par mani. Vai tad starp vienkāršajiem ļaudīm ir maz psihopātu un alkoholiķu? Viņi tikai nav mums visiem acu priekšā, kā slavenības. Bet zinātniskie pētījumi tomēr sniedz mazliet citādu, daudz sarežģītāku ainu. Talanta, ģēnija problēma attiecībā uz garīgām slimībām patiešām pastāv, un pirmoreiz uz sistēmas pamatiem 19.gadsimta sešdesmitajos gados to nostādīja pazīstamais itāļu psihiatrs un kriminologs Čezare Lombrozo. Viņš arī apgalvoja, ka apdāvināts cilvēks gandrīz vai obligāti ir psihiski slims, pamatojot šo ideju ar lielu faktu materiālu. Taču Lombrozo vispār piemita tieksme uz galējībām. Pietiek atcerēties viņa slaveno un sen nežēlastībā kritušo teoriju par to, ka galvaskausa uzbūve nosaka cilvēka kriminālās noslieces. Savā laikā ar to nodarbojās daudzi: izskatīja prāvu ģēniju un talantu sarakstu, un no tā secināja, ka nebūt visiem izrādījās psihiskas dīvainības. Piemērs, Gēte. Viņš bija ļoti harmonisks, mierīgs cilvēks, bez visādām novirzēm, talantīgs. Taču tas viss ir tikai empīriski, īstās zinātnes līmenī...

Īstās zinātnes līmenī viss izrādījās ļoti grūti. Psihika ir neticami sarežģīta un smalka substance, un nav vēl tāda instrumenta, kurš ļautu ielīst smadzenēs un tikt skaidrībā, kas tur ir normas robežās, un kas īsti nav. Visu nākas noteikt pēc reakcijām uz ārējām iedarbībām, bet tās ne vienmēr var interpretēt maksimāli ticami. Un tomēr zinātnieki pratuši atrast kritērijus, pēc kurām tie salīdzina neapšaubāmi talantīgas personas ar personām, kurām patiešām bija psihiskās novirzes. Daudzie dažādās valstīs veiktie eksperimenti deva vienādus rezultātus: puse no talantīgajiem un ģeniālajiem cilvēkiem necieš no jebkādām psihiskām novirzēm. Secinājums tad ievieš cerības: daba te nav pie vainas.

Taču, ja daba jau sākotnēji talantīgo un ģeniālo cilvēku liktenī nav ielikusi traģisku finālu, ar ko tad tomēr ir īsti izskaidrojams tas, ka puse no viņiem galu galā vai nu psihiski saslimst vai nodzeras, kas arī liecina par psihisku vainu! Modernā zinātne ir ar savu hipotēzi par šo tēmu.

Pastāv teiciens: „Talants – tie ir tikai deviņdesmit procenti darba.” Iespējams, ka te arī slēpjas problēmas būtība. Jo radošās spējas cilvēkā ir ieliktas ģenētiski. Ja to nav, tad var rauties no rīta līdz vakaram, vienalga neko izcilu neradīsi. Tā arī ir grafomānu traģēdija: viņi neatlaidīgi strādā, apraksta papīra kalnus, bet diemžēl... nekāda rezultāta. Tomēr arī dabas talants nekad nevarēs izpausties, ja tā īpašnieks ir sliņķis. Tikai darbs, milzīgs, saspringts, nepārtraukts, ļauj radīt lielisku mākslas darbu, konstruēt jaunas tehnoloģijas, kurām pasaulē nav analogu. Taču, vai spējat iedomāties, kādu slodzi savām smadzenēm uzveļ apdāvinātie cilvēki, liekot tām saspringti strādāt ik sekundes, ne tikai esot nomodā, bet arī miegā, zemapziņā. Un līdz ar to, loģisks secinājums – ne katras smadzenes iztur. Un tad seko alkohols vai psihiska novirze.

Principā, sanāk otrādāk. Psihopātija nav ģenialitātes iemesls, bet gan tā sekas. Tā vai citādi, par visu mums nākas maksāt. Ģēnijs maksā ar savu veselību par visu dižo, ko viņi dāvā citiem, līdzcilvēkiem... Nākotne un attīstība prasa upurus! Ne tā?