Krievijas pēdējā cara sadisms

foto: wikipedia.org

Vēsturiski skatoties valdnieku un karaļu lielākā daļa bija kaislīgi mednieki. Skaidrot šo savdabīgo vaļasprieku ir pagrūti, jo karaļus/carus grūti apvainot kādā noziegumā, bet ja skatās no analīzes puses, rodas pavisam cita aina.

Piezīmēs, kas saglabājušās līdz mūsdienām, skaidri redzams, ka Nikolajs II principā, centās nomušīt visu, kas vien bija ap viņu, visu dzīvo. Pastaigājoties ar suni vārnu šaušana bija tikpat ierasta lieta kā iešana. Pastaiga vienatnē - viena vai divas vārnas noteikti būs beigtas.

Tolaik impērijā pastāvēja īpaša pārvalde - Imperatora pils pārvalde, kas tieši bija atbildīga par visu, kas saistās ar valdnieka un viņa ģimenes dzīvi un tās labklājības nodrošināšanu. Viņu atskaitēs, kas tika veiktas pēc ikvienas medību sezonas beigām, var uzskatāmi redzēt cik un kas tieši ticis nošauts medību laikā.

Tā ņemot palīgā statistiku, izriet sekojoši dati - sešu gadu laikā (1896., 1899., 1900., 1902., 1908. un 1911. gadi) NIkolajs II, neskaitot lāčus, vilkus un aļņus, tika nošāvis 3786 klaiņojošus suņus un 6176 kaķus. Tāpat arī statistikā iekļuvušas nošautās vārnas, kuru kopskaits pa iepriekš minētajiem gadiem ir visai biedējošs - 20 547.

Teležurnālists Aleksandrs Nevzorovs savulaik norādīja uz to, ka Nikolajs II patiesībā bija sadists, ar izteiktu patoloģisku naidu pret kaķiem un vārnām. "Viņam nogalināt jau kļuva par nepieciešamību. Pastaigājoties viņšvienmēr līdzi ņēma ieroci un centās nošaut visus redzētos dzīvniekus." Izteikumi ir jau fakts, bet cik tie reāli atbilst patiesībai? Protams, statistika arī ir biedējoša, bet, bet... ir taču meli, patiesība un statistika, un kā zināms, karaļa, cara pēc to var visādi pagrozīt, lai iebiedētu utt utt.

Nikolajs II bija ļoti labi tam laikam izglītots cilvēks. Privātskolotāji viņam sniedza lielisku 8 gadus (mājas) izglītību un pēc tam vēl četrus gadus viņš apguva augstākās zinātnes. Viņš brīvi runāja franciski, vāciski un angliski, ļoti labi orientējās botānikā, zooloģijā un anatomijā. Tāpat skološanās laikā viņš apguva ekonomikas un juridisko zinātņu kursu.

Nikolaja II tēvs - Aleksandrs III, nākamā cara skolotājiem konkrēti izteica to, kādi ir viņa nākotnes plāni un vīzija par sava dēla izglītību. Viņš vēlējās redzēt centīgu jaunēkli, kuru skolo un māca pēc visiem stingrības pamatprincipiem kas tolaik bija zināmi. Bet vispirms, skolotājiem vajadzēja panākt to, lai viņš ir ne tikai izglītots, bet vispirms, un vissvarīgākais - godīgs un pieklājīgs. Jaunības gados viņš divus gadus bija militārajā nometnē, kur bija jaunākais virsnieks, pie tam, nekādas privilēģijas gan viņam nepienācās, ja salīdzina ar citiem nometnes dalībniekiem. 23 gados par viņu varēja teikt to, ka viņam ir izcila izglītība, viņš ir ļoti reliģiozs cilvēks, kurš mīl savu dzimteni un ir gatavs tai kalpot cik vien labi tas iespējams.

1894. gadā viņš 26 gadu vecumā kļūst par Krievijas caru (viņa tēvs mirst). Savu laikabiedru atmiņās par viņu tiek teikts, ka viņš savā būtībā ir ļoti atvērts un brīvs cilvēks, kurā tomēr ir pamanāmas karaliskās izpausmes. Vēl tiek minēts, ka viņš nekad neesot uz kādu kliedzis vai runājis paaugstinātos toņos. Dīvaini ir arī kas cits - ir raksturojumi, kuros minēts tas, ka pēc izskata par viņu galīgi neesot varējis teikt, ka viņš esot cars, impērijas valdnieks. Vizuālās atmiņas par viņu tiek aprakstītas kā: neizlēmīgs un nespējīgs gudri vadīt valsti. Tas var būt arī patiesība, jo viņa tēvs 1892. gadā savos pierakstos par nākamo mantinieku raksta: "Viņš vēl ir pavisam puika un viņam arvien ir bērna domāšana." Interesants fakts, ja ņem vērā to faktuu, ka tēvs apraksta jaunēkli kuram jau ir 24 gadi!

Ja skatās uz vārnu un kaķu nošaušanu, tad ir vēl fakts, kas liekas diezgan dīvains un šis fakts tiek ņemts no paša Nikolaja II dienasgrāmatām jeb pierakstiem. Viņš savas vārnu medības nepārtrauca pat revolūcijas laikā (1905.-1907. gadi). Pierakstos gandrīz līdzās atrodas divi pieraksti (jeb atzīmes paša Nikolaja II rokām rakstītas): viena par to, ka strādnieki centās ieņemt Ziemas pili un otra piezīme - "pastaigājos un nošāvu četras vārnas". Sanāk, ka pils ieņemšana un vispārējie nemieri ir viņaprāt līdzvērtīgi vārnu šaušanai. Nedaudz trūkst loģikas, vismaz mūsdienu cilvēku prātos, bet... grūti modelēt to, kā cilvēks domāja pirms gadsimta un piedevām vēl valsts vadītājs juku laikos, ja tā var teikt.

Zināms vēl arī tas, ka Nikolaja II sieva visādi centās motivēt un mainīt vīru. Savās vēstulēs viņa ļoti bieži min to, ka viņam vajag kļūt par stingru vadoni, bet, kā zināms, ne šīs vēstules, ne arī kas cits viņu jau nespēja izmainīt un vēsturē viņš iegāja kā cars, kuram pietrūka izlēmības un rakstura lai pieņemtu pareizos lēmumus pareizā laikā.

Psihologi un psihiatri uzskata, ka tieši vārnu un klaiņojošu dzīvnieku apšaušana būtībā bija sava veida zāles viņam pašam - tādejādi viņš centās sev un apkārtējiem parādīt savu nozīmīgumu un varu (vismaz pār kaut ko).

Jāsaka, ka tolaik arī likumi bija nedaudz citi, cik nu tas var izskaidrot visu. Lieta tāda, ka klaiņojoši dzīvnieki (kaķi, suņi) bija diezgan liels drauds iedzīvotājiem. 1892. gadā, divus gadus pirms Nikolajs kļūst par caru, tiek izdots likums, kas nosaka, ka Krievijas impērijā tiek atļauts lauku apvidos un mežos nošaut klaiņojošus suņus un kaķus. Atļauja derīga visu cauru gadu. Nonāvēt atļauts visos iespējamos veidos, izņemot indēšanu. Tāpat arī šī likuma ietvaros ir punkts, kas paredz nelielu atlīdzību tiem, kas var pierādīt to, ka nošāvuši to vai citu dzīvnieku. Maskavas apkaimē par četru kaķu (vēlams, klaiņojošu, bet kā pierādīt - netiek minēts) ķepu uzrādi tiek izmaksāta 15 kapeiku liela atlīdzība. Protams, ka tas viss ir ļoti nežēlīgi un sadistiski, bet ir arī argumenti, kas norāda uz to, ka šāda veida neželastība un mantrausība devusi arī labumu. Toreiz uzskatīja, ka vārnas izposta citu putnu ligzdas, kā to dara arī klaiņojoši kaķi. Piedevām, kaķiem vēl ir arī blusas, kas spēj pārnēsāt visādas slimības. Tiek lēsts, ka 1911. gadā Odesā, tieši pateicoties tam, ka tika iznīcināti kaķi (klaiņojoši), tika ierobežota mēra epidēmijas izplatība. Iespējams ka tā, jo kaķi tiešām sevī pārnēsā blusas, kas savukārt sevī mierīgi uztur mēri.

Pēc dažādiem dokumentiem, tiek lēsts, ka Nikolajs II vārnu, kā arī klaiņojošu kaķu un suņu nošaušanu uzskatīja par sava veida cēlu lietu, jo to eksistence cilvēcei nedeva nekādu labumu. Faktiski, tie traucēja, tāpēc to nošaušana bija pat labs darbs. Raksta sākumā minētos 20 547 nošautos putnus - vārnas, gan noteikti nenošāva Nikolajs II viens pats, jo statistika tiek apkopa par visiem, kas piedalījušies medībās kopumā, nevis par katru atsevišķi.

Savā būtībā Nikolajs II nebija dzīvnieku nīdējs, vismaz ja paskatās uz viņa mājdzīvniekiem - suņiem. Kopumā viņam to bija 11 un mīluļi bija divi kolliji. Visi suņi dzīvoja, tā sakot, savos apartamentos un tiem pat bija sava kapsēta, kur tos guldīja nepieciešamības gadījumā. Arī kaķi bijuši - kopumā trīs. Vēl interesanti ir tas, ka tēvs (Nikolajs II) savam dēlam atļāva turēt kaķi, neskatoties uz to, ka viņam bija gemofīlija (asins sarecēšanas problēmas), kas nozīmēja, ka bija patstāvīgas bailes ka no kaķa iespējamiem skrāpējumiem bērns var noasiņot. Bet šī nianse pierāda to, ka viņš nebūt nebija kaķu vai suņu nīdējs, tieši otrādi. Bet kā jau minēju iepriekš - viņš visā centās saskatīt labumu un jēgu, lai katra lieta, darbs nestu augļus un labumu kaut kādu.

Pazudušās planētas meklējumos

foto: wikimedia.org

Cilvēks ir ļoti ziņkārīga, citkārt arī zinātkāra būtne. Uzzinot atbildi uz vienu jautājumu rodas 7 papildjautājumi un tā šī ģeometriskā progresija jau turpinās gadu simtiem. Protams, tā virza mūs tuvāk patiesībai, daļai tās, bet ne pilnīgai. Arī kosmosā ir daudz mīklu un jautājumu un neizskaidrojamu, arvien, lietu. Atklājumi, liekas nomierina urdošos prātus, bet, pēc pirmās eiforijas norimšanas rodas vēl jautājumi, vēl jautājumi, kas atkal kādu laiku paliek bez atbildēm.

Tā viena no lielākajām mīklām Saules sistēmā tiek uzskatīta... pazudusī planēta. Pēc visiem astronomiskajiem datiem un ierastajiem principiem, starp Marsu un Jupiteru vajadzēja atrasties vēl vienai planētai. Bet tās tur nav. Palikuši tikai dažādi, tā sakot, atkritumi pēc katastrofas, ko zinātne tagad dēvē visu vienā nosaukumā - asteroīdu josla. Var piekrist tam, ka visās zvaigžņu sistēmās ir jābūt kādai vietai, kur krāties pārpalikumiem pēc planētu, vides sistēmas, radīšanas, bet parasti šādas vietas neatrodas starpplanētu telpā. Piedevām, arī ja ņem vērā dažādu tautu leģendas, nostāstus, mītus un citus cilvēces agrāko laiku novērojumus, tad lielākajā daļā šo stāstu ir norādes par to, ka visumā notikusi ļoti liela mēroga katastrofa - Faetona bojāeja.

Protams, jaunas planētas iespējamība un vēlākā izzušana ir apveltīta ar ļoti daudziem nostāstiem, teorijām, pieņēmumiem un vēl visādām gan bļēņām, gan zinātniskiem skaitļojumiem. Savu artavu visā pieliek arī biologi, sakot, ka uz šīs izzudušās planētas reiz bijusi civilizācija, kas savā attīstībā bijusi tālu priekšā mums.

Kurš no šiem pieņēmumiem un pat zinātniskajām fantastikām ir patiess - grūti teikt un šaubos, vai reālu 99,9999999% patiesību mēs jebkad uzzināsim, tomēr skaidrs ir viens - šis jautājums, par asteroīdu joslu, zinātnes prātus urda jau ļoti sen. 17. gadsimtā Johanness Keplers izvirzīja oficiālu teoriju tam, ka tur IR jābūt planētai, nu vismaz, kādreiz bija jābūt. Un kopš tā laika strīdi nerimstas jau oficiālos veidos. Gāja laiks, teorijas radās un izzuda, bet ideja netika aizmirsta. Tā gandrīz pēc 100 gadiem vācu astronomi (liekas, ka Bodē un Ticiuss) nāca klajā ar matemātisku sakarību, kas ļauj izskaitļot planētas attālumus līdz Saulei pēc vienkārša principa: 0,3,6,12,24,48,96.192. Katrs nākamais cipars pēc trešā rindas sākumā (jeb pēc 6) ir divreiz lielāks nekā iepriekšējais. Tad pie visiem cipariem pieskaitam 4, sanāk 4,7,10,16,28,52,100,196. Izdalam visus šos iegūtos ciparus ar 10 un... iznākums ir ļoti precīzi dati par to cik tālu katra Saules sistēmas planēta atrodas no sava spīdekļa. Šajā visā matemātikā viņi saskatīja trūkstošo planētu, jo sanāk tā, ka 0.4 atbilst Merkūrijam, 0.7 - Venērai, 1 - Zemei, 1,6 - Marsam, 2,8 - NEKAM, 5,2 - Jupiteram, 10 - Saturnam un 19,6 - Urānam, kas uz to brīdi vēl nemaz nebija atklāta. Ilgu laiku šo matemātisko principu visi uzskatīja par sakritību un izdomājumu, līdzpienāca 1781. gads. Viljams Geršels, izmantojot šo matemātisko sakritību, atrada Urānu. Tikai tad zinātnes doktori atzina, ka jā, redz, šī matemātiskā sakritība tiešām strādā un ir patiesa un tā ir izmantojama. Bet jaunās planētas atklāšanas jezgā tika aizmirsts tas, ka indekss 2,8 nepieder nekam, jeb precīzāk, pieder astroīdu joslai, kura nav planēta, ir tikai kosmiskais karalauks/atkritumu vietne.

Kad viss norima, astronomi atkal ķērās pie izpētes un šoreiz stingri nolēmuši tomēr atrast planētu, izmantojot šo matemātisko likumsakarību. Atkal daudzu gadu ilgi pētījumi, līdz pienāk 1801. gads. Palermo (Sicīlijā) observatorijas toreizējam direktoram Džuzeppe Piacci izdodas saskarīt debess ķermeni, kas pēc viņa apsvērumiem, arī ir pazudusī planēta starp Marsu un Jupiteru. Atklājums notiek izmantojot to pašu matemātisko sakarību, ko jau iepriekš. Tomēr, atklājums ir interesants vēl arī ar to, ka debess ķermenis ir ļoti blāvs, sīks un ne ar ko neievērojams. Arī izmēru ziņā tas ir... knīpa - vien 960 km diametrā. Neskatoties uz to, ka tā nekļūst par planētu, to nosauc par Cerreru (droši vien Porsche aizguva vārdu tālākai izmantošanai).

Gadu vēlāk ārsts - astronoms iesācējs, Heinrihs Olberss 2,8 astronomisko vienību attālumā no Saules arī atklāja knīpu - Pallādu. Vēlāk šajā pat joslā tika atklāti vēl daži lieli objekti - Junona, Vesta, Astreja. Beigu beigās astronomi šo joslu sāka izpētīt pēc iespējas sīkāk un 20. gadsimta sākumā kopumā tika atklāti vairāk kā 300 mazu izmēru objekti, visi asteroīdu joslā. Vēl gadsimtu vēlāk - uz 21. gadsimta sākumu, kopējais izpētīto objektu skaits mērāms pāri par 670 tūkstošiem, bet nosaukumus ieguvuši vien ap 19 tūkstošiem objektu.

Te ir arī vēl kas interesants - lai arī daudzi šie objekti tiek pieskaitīti pie kosmiskajiem atkritumiem un tiem tā kā būtu jāuzturas asteroīdu joslā, tie nebūt tā neuzvedas. Ir daudzi joslas ceļotāji, piemēram, Ikars, kurš (kā leģendā) ik pa 19 gadiem ļoti pietuvojas Saulei, Eross bieži šķērso Marsa orbītu, Amūrs, Hermess, Apollons un Ganimēds šķērso gan Merkūra, gan Venēras orbītas. Ceļošana notiek, lai gan tiem vajadzētu uzvesties pavisam mierīgāk un prognozējamāk.

Teorētiķi ir arī aprēķinājuši, ka ja visu šo masu, materiālu, kas izkaisīts asteroīdu joslā, savāktu kopā, sanāktu izveidot planētu, kas izmēru zinā būtu līdzvērtīga Zemei, iespējams, pat nedaudz lielāka par to. Bet tas ir teorētiski. Tomēr, šeit arī rodas sava veida jautājums - vai tā tas nebija agrāk, pirms katastrofas, jo iespējams, tieši reiz tur riņķojoša planēta, burtiski izjuka pa sastāvdaļām, veidojot asteroīdu joslu ar tās dažādajiem, neparedzamajiem, iemītniekiem.

Par to, kas varēja kalpot par iemesliem tam, ka Faetons, mistiskā asteroīdu joslas planēta, pazuda, teikt grūti, vien varam balstītiesuz pieņēmumiem, teorijām un aprēķiniem. Pats Heinrihs Olberss (Pallādas atklājējs) izteica varbūtību, ka Jupitera un Saules gravitācijas spēku ietekmē šo planētu laika gaitā vienkārši sarāva gabalos.

Dažādas teorijas par šo bojāejas tēmu ir arī dažādos zinātniskās fantastikas darbos. 1960. gadā rakstnieks Anatolijs Mitrofanovs ("Uz desmitās planētas") izsaka varbūtību un apraksta to, ka katastrofa notikusi augstu attīstītas Faetona civilizācijas pēc. Tā centusies izmantot vulkānisko darbību, kas īpaši bijusi izteikta, jo planēta izjutusi spēcīgu Jupitera gravitācijas ietekmi, tāpat kā Saules. Planētas kodols bijis ļoti aktīvs un vulkānisms bijis viens no izmantojamiem enerģijas veidiem, tomēr, neveiksmīgs īstenojums novedis pie katastrofas.

Zinātniskā fantastika ir laba ar to, ka dažkārt teorijas tiešām nonāk saskaņā ar vēlāko realitāti. Tomēr šādu iespēju - saprāta iejaukšanās - pieļaut ir pāragri un arī pierādījumu tam nav vispār nekādu, kā vien tikai teorijas no sērijas, varbūt, iespējams.

Iespējamāka ir teorija par to, ka pirms 4,5 miljardiem gadu (500....600 miljonus gadu pēc tam, kad Saules sistēma vispār izveidojās), kosmisks ķermenis, kas izmēros bija tā kā Mēness, no kosmosa dzīlēm apciemoja Saules sistēmu un ietriecās Faetonā, sadalot to sīkos gabaliņos. Vislielākā katastrofa Saules sistēmā, bet.. arī tikai kā teorija, bez pierādījumiem, jo tik senus pierādījumus grūti atrast un vēl grūtāk - fiziski tos iegūt izpētei.

Atomkarš, planētu sadursmes savstarpēji, gravitācijas lauka ietekmes - tas viss ir iespējams, bet kā teorijas. Ļoti maz ticams, ka reiz kāds varēs droši pateikt par iemesliem un cēloņiem visam šim. Ir arī Faetona teorijas pretinieki, kas uzskata, ka planēta tur tā sakot, bijusi plānota, bet materiāls, kas arvien palicis asteroīdu joslā, nespēja sablīvēties kopā Jupitera gravitācijas pēc. Tāpēc, planēta neizveidojās miljonu gadu laikā, un viss materiāls arvien palika turpat - tā sakot, celtniecības būvbedrē.

Pie visa šī vēl var pieminēt arī kādu pavisam traku teoriju - Saules sistēmā reiz bijušas visas saules - Saule, kura arvien spīd un silda mūs, un.. Jupiters. Pirms miljardiem gadu Faetons un Marss bijušas planētas, kas atradušās Jupitera gravitācijas ietekmē un riņķojušas ap to. Uz Faetona bijusi civilizācija, kas tehnoloģiski sasniegusi ļoti augstu attīstības pakāpi. Tā spējusi kolonizēt arī blakus esošās planētas - Marsu, Zemi un Venēru. Protams, tam visam vajadzīgs bijis ilgs laiks, jo visu kolonizāciju faetonieši sākuši praktiski no nulles, radot gan atmosfēru, gan visu pārējo dzīvībai nepieciešamo. Laika gaitā Jupiters "aizsvilies", pārvēršoties par pārnovu, savos izmēros izplešoties līdz Faetona orbītai, pēcāk atkal saraujoties līdz pašreizējiem gāzveida planētas izmēriem. Procesā radītā enerģija burtiski nolija uz Faetona un sarāva to gabalos. Šī kosmiskā kataklizma atstāja ietekmi arī uz citām divzvaigžņu sistēmā esošajām planētām - tās visas tika izstumtas no to sākotnējām orbītām. Vislielākie postījumi bija uz Marsa, Zemes un Venēras. Faetoniešu radītās dzīvības formas, viss pārējais, tika iznīdēts pilnībā. Bojā aizgāja arī paši faeotonieši. Izglābās vien tie, kas tolaik bija nosūtīti ekspedīcijās uz citām zvaigžņu sistēmām - Centauru, Sīriusa utt. Pēc miljoniem gadu, kad situācija nu jau tikai vairs Saules (nevis Saules-Jupitera) sistēmā norima, viņi atgriezās un ievēroja, ka Zeme ir vienīgā planēta, uz kuras iespējams turpināt dzīvību un tās attīstību. Vēl jaunums viņiem bija tas, ka nu Zemei ir savs pavadonis - Mēness. Mēness bija viss tas, kas bija palicis pāri no viņu pašu planētas - Faetona, jo Mēnss ir tās kodols, agrākais.

Nejauši sanāk pieskarties arī Mēness rašanās mītam vai faktam. Zināms vien tas, ka pat seno maiju pierakstos ir minēts tas, ka debesīs nav redzams Mēness, tikai zvaigznes. Tāpat par to runā arī Aleksandrijas bibliotēkas galvenais pārzinis. Šādu informāciju viņš esot atradis ļoti senos (runa iet par to, ka viņš to lasījis 3. gadsimtā pirms mūsu ēras) pierakstos šādas norādes. Vēlāk gan šie senie manuskripti sadeguši ugunsgrēka laikā. Bet šeit runa iet par to laiku, kas bijis pirms Lielajiem plūdiem. Par debess jumu bez Mēness, tikai ar zvaigznēm, runā arī Diendivāfrikas bušmeņu mīti. Dažādās pasaules malās iet runa par vienu un to pašu faktu - debess bez Mēness. Bet tas bijis sen, iespējams, pirms Faetons aizgāja bojā un tā kodols kļuva par Mēnesi mums. Iespējams, iespējams nē, bet skaidrs - Mēness skan, kā zvans... par to ir daudz faktu. Bet par to citreiz.

Kosmonautu aptieka

foto: youtube.com

Mūsdienu bērni reti kad vairs sapņo kļūt par kosmonautiem. Tas vairs nav tik eksotiski kā savulaik. Tomēr ar visu eksotiku un popularitāti ir arī lietas, kas nebūt nav tās patīkamākās. Jā, pirms došanās prom no mūsu planētas viņus visus rūpīgi appēta, iztausta, pārbauda uz to un šito, bet neviens nav pasargāts no ikdienišķām slimībām - saaukstēšanās, iesnām, klepus vai traumām un lūzumiem. Uz Zemes tas viss ir vienkārši - tuvākā slimnīca vai traumpunkts, bet kosmosā - pašam jātiek galā, ātros neizsauksi. Kā tad tur viss notiek?

SKS (Starptautiskā Kosmosa Stacija) svinot savu 15 gadu pastāvēšanas mirkli tika ierauts sava veida pētījumā. Amerikāņu pētnieku grupa, kuru vadīja Virdžinija Voltringa, veica datu apkopošanu, izpēti un izzināšanu par jautājumu "Kosmonautu slimības un ārstēšana lidojuma laikā". Kopumā tika izmantoti dati par 24 dažādiem kosmonautiem - 20 vīriešiem un 4 sievietēm. Vidēji ikviens no pētījumā iekļautajiem cilvēkiem kosmosā pavadīja 159 diennaktis. No visiem apsekotajiem indivīdiem tikai divi vīrieši un viena sieviete neizmantoja pilnīgi nekādus medikamentus.

Dati, kas izmantoti pētījumā, ņemti no oficiālajiem pierakstiem jeb žurnāliem, kā arī no protokoliem kas sastādīti slēgta tipa konferencēs (tās notiek pēc katras kosmiskās ekspedīcijas beigām).

Visvairāk sūdzību kosmonautiem bija par muskuļu un locītavu sāpēm, ko var definēt kā sekas pēc dažādiem sasitumiem un sastiepumiem esot bezsvara stāvoklī. Kā zāles galvenokārt tika izmantots ibuprofēns (73% gadījumu locītavu sāpju sakarā un 70% muskuļu sāpju gadījumā). To pašu ibuprofēnu astronauti lietoja arī tad, ja sāpēja galva (parasti galvassāpes ir ierasta lieta, jo SKS elpojamais gaiss ir ar diezgan lielu ogļskābās gāzes īpatsvaru plus ir jūtamas spiediena izmaiņas). Citkārt pie galvassāpju novēršanas līdzekļiem minams arī ierastais aspirīns un paracetamols. Ikdienišķas lietas, tāpat kā uz zemes.

Otrajā vietā veselības problēmu sarakstā ierindojas dažādas ar ādu saistītas kaites - izsitumi vai dažādas sēnītes tipa saslimšanas. Šādas kaites tika reģistrētas četriem astronautiem. Dīvaini vien ir tas, ka četriem cilvēkiem šādi saslimšanas gadījumi reģistrēti 46 reizes un pārsvarā visi mēģinājumi ārstēt vai kaut kā uzlabot situāciju beigušies ar vienu un to pašu diagnozi - "Izsitumi nepazūd" (kā tas dokumentēts protokolos). Acīmredzot, pieņēmums ka kosmosā ierastās slimības uzvedas citādāk, tomēr šeit uzskatāmi pierāda savu patiesību. Vēl tiek minēts tas, ka dažiem ekipāžas dalībniekiem ādas saslimšana bijusi alerģiska tipa, un tie lietojuši dažādus antigistamīna preperātus.

NASA specializētajā medicīnas centrā ir dati, kas liecina par to, ka pusgads kosmosā nozīmē to, ka cilvēka āda zaudē 20% savas struktūras (jeb paliek plānāka). Iespējams, ka ādas saslimšanas ir tieši saistītas ar šo efektu, bet tieši tas pagaidām vismaz nav saistīts.

Pa cik SKS atrodas kosmosā, aptuveni 360 km augstumā, tur nepastāv tādas ierastas lietas kā diena un nakts. Gaišs visu cauru gadu. Tas savukārt rada problēmas ar miegu. Izpētīts un secināts tika tas, ka vidēji astronauti guļ 5....6 stundas diennaktī, kas pie viņu darba apjoma un vispārējās situācijas, ir ļoti, ļoti maz. Izjauktais dienas/nakts ritms savukārt rada miega badu, un lai aizmigtu liela daļa astronautu ir bijuši spiesti lietot miegazāles. Šeit kā vispopulārākās var minēt zolpidēmu un zaleplonu, citkārt arī zāles kas satur maltonīnu - vielu, kas palīdz organismam pieturēties pie diennakts ritma. Kas attiecas uz statistiku šajā jomā, tad 17 no 24 apsekotajiem lietojuši miegazāles.

Pētījums beigu beigās lika secināt jau to, ko daudzi sen saprata un zināja - atrašanās ilgtermiņā bezsvara stāvoklī neko labu organismam nedod. Pakāpeniski notiek muskuļu atrofija, kaulu struktūra izmainās (tie paliek trauslāki un mazāk uzņēmīgi pret fiziskām slodzēm, iedarbībām), tāpat rodas problēmas ar imūnsistēmas un sirdsdarbību. Vēl var minēt arī to, ka visu laiku atrodoties slēgta tipa telpā, komunicējot ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem visu laiku, beigu beigās rada dažādas sociāla tipa problēmas un depresiju kā vienu no galaiznākumiem. Ņemot vērā visu šo var secināt tikai to, ka lidojumiem ilgtermiņā mūsu organisms nav paredzēts. Tāpēc ceļošana līdz tuvākām zvaigznēm atkal jāpārceļ nedaudz tālākā nākotnē, kad ceļošana būs iespējama ar ātrumiem, kas tuvi gaismas ātrumam vai... pat ātrāki par to.

Divas Saules debesīs

foto: universetoday.com

Procesi, kas notiek citviet kosmosā, liekas mūs ietekmē maz. Tomēr tā nemaz nav. Pastāv iespēja, ka kādudien mūsu debesīs būs divas Saules, nevis tikai viena, kā to esam pieraduši redzēt visu savu apzināto dzīves ciklu. Iemesls - Betelgeizas bojāeja.

Betelgeiza ir vienkārši neiedomājama izmēra zvaigzne, kas atrodas Oriona zvaigznājā. Lai arī attālums līdz tai ir 640 gaismas gadu, tās bojāeja var mums nest virkni nepatīkamu notikumu. Protams, par to, kad un vai tas notiks, ir daudz pieņēmumu, jo gaisma, kas no tās nāk, ir pietiekami veca lai mēs varētu spriest par pašas pārnovas likteni. Tiek lēsts, ka tās rotācijas ass nav vērsta uz Zemi un ka tās sprādizens neapdraudēs dzīvības pastāvēšanu uz Zemes, bet... tie ir tikai matemātiski skaitļojumi un novērojumu virkne, bet patiesos mērogus un sekas prognozēt ir pagrūti, jo ir daudz faktoru, kas netiek ņemti vērā un par kuru eksistenci mēs nemaz nenojaušam (līdzīgi kā neizskaidrojamais zondes paātrinājuma efekts šad tad).

Ir arī skaista leģenda, kas stāv aiz vai pirms visa šī. Sen senos laikos, netālā galaktikā notika varenais titānu un dievu karš. Dievu vadonis - Zevs, šajā masveida kaujā guva virsroku un zaudējošos titānus ieslodzīja Tartaras dzīlēs. Varenākajam no titānu vidus - Atlasam, Zevs piesprieda citu sodu: mūžīgi mūžos viņam bija lemts uz saviem pleciem turēt debesis, bet septiņas viņa meitas kļuva par izstumtajām, kurām nebija ne mājas, ne arī kādas aizsardzības pret skarbo visumu. Drīz pēc Atlasa sodīšanas viņa meitas sāka vajāt Orions - mednieks, kurš bija Poseidona, jūras valdnieka, dēls.

Atlasa meitas izmisumā devās pie Zeva un lūdza tam palīdzību. Zevs apžēlojās un pārvērta tās Plejādes zvaigznājā (Sietiņš debesīs, Vērša zvaigznājā, īpaši ar neapbruņotu aci redzamas septiņas zvaigznes). Lai Atlasa meitas nejustos apdraudētas arī turpmāk, pats vajātājs - Orions, arī tika pārvērsts zvaigznājā. Nonākot debess jumā, Orions uzreiz sevi apkāra ar dārglietām: uz labā pleca uzlika sev rubīna akmeni - Betelgeizu, jostā iekāra trīs spožus dimantus - Alnitaku, Alnilamu un Mintaku. Par kāju aprocēm viņš arī neaizmirsa - tās ieguva Rigela un Saifa dimantus (spīdekļus).

Neskatoties uz to, ka visas šīs zvaigznes ir spožas un ļoti izteiksmīgas debess ziemeļu pusē, astronomi un pētnieki vairāk nodarbojas tieši ar Betelgeizas izpēti.

Un ne velti, jo tiešām, šī zvaigzne ir ļoti savdabīga. Sarkanais milzis nonācis nu tiktāl savā zvaigznes dzīves ciklā, ka atrodas uz nāves robežas. Degvielas daudzums, ko tas spēj izmantot, tuvojas 0 atzīmei, kas nozīmē, ka nenovēršami notiks supersprādziens. Ir vēl daudz citas nianses, ko der pieminēt, ja aplūko tieši šo zvaigzni.

1920. gadā Betelgeiza bija pirmā no zvaigznēm (neskaitot Sauli), kurai tika reģistrēts diametra mainīgums. Drīz vien pēc tam tika noskaidrots ka diametrs šai zvaigznei mainās: vienu brīdi tā pēc izmēriem atbilst Saulei, citreiz izplešas līdz Marsam, citreiz līdz Jupiteram. Secināts tika fakts - Betelgeize ir pulsējoša tipa zvaigzne, kurai ir nepareiza un asimetriska forma. Astrofiziķi nespēj īsti pateikt, vai tā ir vai nē, bet ir pieņēmumi, ka viņai ir sava veida kompanjons, kurš paslēpts milzīgajā gāzes mākonī, kas aptver pašu zvaigzni. Gāzes apvalka, mākoņa pēc to nevar pamanīt, un tieši šis sava veida kompanjons, tuvējais draugs, ir tas, kas atbildīgs par to, ka zvaigznei ir nepareiza forma un tās izmēri patstāvīgi mainās.

Astronomi runājot par šo zvaigzni ļoti bieži izmanto vārdus "iespējams, varbūt". Ja runā par attālumiem, no Saules līdz Betelgeizai, tad arī šeit jālieto dažādi cipari; attālums ir vai nu 420 vai 650 gaismas gadi. Konkrēti cik - neviens nepateiks. Astronomiem šādas variācijas nebūt nepatīk, bet... ko darīt. Arī par masu un zvaigznes rādiusu runāt konkrēti nevar. Masa var būt robežās no 13 līdz 17 Saules masām, bet rādiuss svārstās no 900 līdz 1200 Saules rādiusiem. Tā vien liekas, ka konkrētus ciparus šai zvaigznei dot nevarēs... vismaz tās dzīves ciklā.

Astronomi skaidri apjauš tikai to, kāds liktenis to gaida. Neskatoties uz to, ka tā ir ļoti jauna zvaizne - aptuveni 10 miljonus gadu veca, tās dzīves cikls jau ir pie beigām. Skaidrojums tam esot gana vienkāršs - tā izmanto savu degvielu tūkstošreiž ātrāk nekā mūsu Saule. No tā arī visas dinamiskās sekas un nepastāvīgums.

Visām zvaigznēm ir viens un tas pats dzīves cikls - tās eksistē kamēr tām pietiek enerģijas. Uz tās notiekošie kodoltermiskie procesi pārvērš ūdeņradi hēlijā. Kamēr zvaigznei pietiek ūdeņraža, tā dzīvo, kolīdz tas beidzas - zvaigznei pienāk beigas, jo zvaigznes kodolā tiek izjaukts hidrostatiskais līdzsvars. Tas savukārt rada izplešanās faktoru - tā izaug savos izmēros, citkārt pat tūkstošiem reižu, tādejādi iznīcinot (jeb apēdot) sev tuvumā esošās planētas, zvaigznes. Tas notiek ar visām zvaigznēm un reiz notiks arī ar mūsu Sauli (aptueni pēc 3..4....vai 5 miljardiem gadu, grūti teikt).

Kad zvaigzne pārstrādā pēdējo ūdeņraža molekulu, kodoltermiskais cikls apstājas, zvaigzne izplešas, bet tās kodols saraujas sīkā punktā. Notiek tā sauktais gravitācijas sabrukums, kura rezultātā ļoti ātri (pēc Zemes laika izmēriem vien pāris mēnešos) tā pārvērtīsies par ļoti spilgtu, bet sīku, balto punduri. Pēc vairākiem miljoniem gadu šis sīkais punduris atdzisīs un kļūs par tumšo punduri, kas pēc savas struktūras būs ļoti ciets un blīvs. Agrāko spīdekli tajā varēs vien atpazīt pēc gravitācijas un masas izteiksmēm.

Tā tas notiek ar lielāko daļu parasto zvaigžņu, kas savu dzīvi izbeidz pēcvienota scenārija. Betelgeiza nav parasta zvaigzne, tāpēc astronomi domā, ka tās dzīves beigas nebūt nebūs pēc ierastā scenārija. Vairums astronomu uzskata, ka tad kad pienāks Betelgeizas beigas, notiks viens varens sprādziens, kura rezultātā viņa pārvērtīsies par supernovu (pagaidām to uzskata par pārnovu). Uz Zemes tolaik dzīvojošie varēs baudīt ļoti spilgtas naktis, jo gaisma no tās neizzudīs vairāku nedēļu, iespējams mēnešu garumā. Pēc tam Betelgeiza kļūs par spīdošu gāzveida vidi, un tās gaisma būs tikpat spēcīga kā pašlaik var novērot pilnmēness naktī spīdošu Mēnesi. Tikai tā spīdēs visu laiku, nepārtraukti.

Tomēr, viss ir tikai no sērijas "varbūt, iespējams", jo par Betelgeizu runāt konkrēti nevar. Iespējams, ka savas masas, izmēru, pulsācijas un nepastāvīgās dabas pēc tā nekļūs par balto punduri bet uzsprāgs. Šeit jāpieiet no teorijas aspekta. Proti, ūdeņradis kodoltermiskās reakcijas laikā tiek pārvērsts par hēliju, bet zvaigznes dzīlēs var notikt arī citi kodoltermiskie procesi līdztekus galvenajiem. Brīdī kad hēlija masa zvaigznes dzīlēs kļūst pārāk liela, kodols var neizturēt sav pašmasu un sāk sarauties. Procesā radīta temperatūra var pārvērst tur esošo hēliju ogleklī, oglekli skābeklī, skābekli kremnijā, kremniju dzelzī. Lieki teikt, ka visu šo pārvērtību starpā izdalās neaptverami daudz enerģijas.

Procesa galarezultātā zvaigznes centrā rodas jauns dzelzs kodols. Tas izplešas līdz tam brīdim, kad pieaugošais gravitācijas spēks neizjauc to veidojošo elementu atomu struktūru. Elektroni, kas riņķo ap elementa (daļiņu) kodoliem gravitācijas iedarbībā tiek saspiesti uz atoma kodola virsmas, pārvēršot tos no protoniem neitronos. Tajā brīdī pārstāj eksistēt atomi kodolā, paliek tikai neitronu kodoli, kas izmēros ir miljoniem reižu mazāki. Ķēdes reakcijā samazinās arī paša kodola izmēri (miljoniem reižu). Starp kodolu un zvaigznes iekšējo gāzveida masu veidojas vakuuma slānis. Gravitācijas ietekmē daļinām jākrīt uz kodolu, bet tur esošais neitronu kodols tās atgrūž, krist tām nav kur. Visu procesu caustrāvo milzīgs temperatūras un enerģijas daudzums. Procesu kulminācija - sprādziens, kad ap kodolu esošais gāzes mākonis vienkārši uzsprāgst, kļūstot par supernovu. Tas ir viens no iespējamiem variantiem. Vai un kad tas notiks - neiespējami spriest, kā arī vai tiešām scenārijs būs šāds. Bet tiek pieļauta iespēja, ka supernovas rašanās ir daudz reālāka par citiem iespējamiem scenaŗijiem.

Vai mēs to redzēsim? Iespējams, jo Saules sistēma atrodas nedaudz atšķirti no citām zvaigžnu kopuma sistēmām. Mēs patiesībā, esam tā kā starp divām Piena Ceļa zvaigžnu kopuma spirālēm. Tāpat arī līdz mūsu galaktikas centram ir ļoti patālu - 32 660 gaismas gadi. Esam par tālu, lai šādi supernovu procesi būtu novērojami ar neapbruņotu aci. Tomēr, tas arīdzan ir labi, jo tas savukārt nozīmē to, ka jo tālāk no sprādziena, jo tā sekas mūs var ietekmēt daudz mazāk.

Tomēr vēsturē ir dokumentēti šādi gadījumi, kad novērojumus varēja veikt, piedevām bez speciālas tehnikas. Tālajā 1054. gadā ķīniešu un arābu astronomi novēroja supernovas sprādzienu Vērša zvaigznājā.

Satraukties nav pamata, jo tāpat šos procesus mēs ietekmēt nevaram. Skaidrs tikai ka Betelgeizas beigas ir pavisam tuvu, to parāda pēdējo 10 gadu pētījumi un novērojumi. Novērot un izbaudīt - lūk ieteikums!

Marsa apguves iespējas

foto: wikipedia.org

ASV prezidents Džordžs Bušs savulaik nāca klajā ar ļoti tālejošiem plāniem saistībā ar Marsu. Ambīciozais projekts paredz arī pilotējamu lidojumu turp (bet vai atpakaļ - noteikti nē). Pēc šī detalizēti ieskicētā plāna līdz 2030. gadam ir jāveic visi sagatavošanās darbi, tajā skaitā zinātniski pētnieciskais darbs, konstrukciju izstrāde un sagatavošana, nesējraķetes sagatavošana, paša kosmiskā kuģa, kā arī pilotējamā moduļa izstrāde. Pāris vārdos aprakstot šo visu, grūti aizdomāties par darbu apjomu, kas tajā visā jāiegulda un izmaksām. Tomēr, kosmosa apguve notiek un to apturēt neviens nevēlas. ASV jau tāpat ir ieguldījusi milzīgus līdzekļus Marsa izpētei un robotizētas izpētes tehnikas nosūtīšanai turp. Tolaik kas Bušs jaunākais tā sakot, prezentēja šo ideju-plānu, viss izskatījās cerīgi, bet gadiem ejot, cilvēce saprata, ka tomēr apgūt it kā netālu planētu nebūt nav tik vienkārši, viegli un lēti. Ir daudz traucējošu un daudz neparedzamu faktoru, ar kuriem cilvēks, tehnika, var saskarties ceļā turp un jau esot tuvmā vai pat uz Marsa.

Protams, arī Padomju savienības plānos jau izsenis Marss ir bijis kā viens no apguves punktiem. Marsa apceres domas Padomijā aizsākās jau pagājušā gadsimta 60tos gados, kad 1964. gadā Koroļovs Hruščovam piedāvāja projektu ekspedīcijai uz Marsu. Nevar vainot tālaika cilvēku ambīcijas, jo tās vienmēr ir visiem bijušas augstas, bet tehnoloģiskais faktors no augstumiem cilvēku nolaida atpakaļ uz Zemes, tā to pierāda vēsture, jo arvien neviens uz Marsa vēl nav izkāpis.

Toreizējais projekts bija tiešām grandiozs - nesējraķete H-1 nogādā uz Marsa divus, iespējams pat trīs, cilvēkus. Tolaik cilvēki sapņoja grandiozāk un plāns paredzēja arī kosmosa pirmatklājējus nogādāt atpakaļ uz Zemes. Kā alternatīva bija patstāvīgas bāzes vietas izveide uz Marsa. Abas ieceres bija labas, īstenojamas, vismaz tā likās tā laika cilvēkam.

Spiegošana un izpēte valstu (ASV un PSRS) starpā nobremzēja PSRS projektu, jo ASV ieguldīja Apollo programmā tādus līdzekļus, kas vairākkārt pārsniedza PSRS budžetu šajā jomā. Hruščovs tolaik esot ne pajokam sadusmojies, uzsitis kulaku galdā un aizliedzis Koroļovam nodarboties ar Marsa projektu, liekot visus spēkus ieguldīt Mēness apguves programmas īstenošanā. Laikam jau šī plānu maiņa atstāja lielu iespaidu uz visu PSRS toreizējo kosmosa programmu, jo pārslēgties no viena projekta un pielāgot tehniku otram, bija pagrūti. Tā PSRS zaudēja Mēness apguves sacīkstes, kolīdz 1969. gadā ASV kosmonauti izkāpa uz Mēness. Nākamais PSRS vadonis - Brežņevs nolēma nepieļaut priekšgājēja kļūdas un centās īstenot tuvējā kosmosa apguvi ar zondēm, visus padomijas kosmonautikas spēkus virzot uz projektu "Dimants", kas savā būtībā bija vairāk uz militāro, nevis civilo, orientēts plāns.

Grūti teikt, kā būtu Koroļovam gājis, ja viņam ļautu īstenot Marsa projektu. Skaidrs vien tas, ka viņam šī ideja radās jau 1960. gādā, un pēc plāna Marsa apguvei vajadzēja īstenoties jau 1976. gadā. Ja vien... ja vien. 1976. gadā tad, tīri teorētiski, pēc plāna uz Marsa būtu izkāpis cilvēks. Visas skices, plāni, aprēķini bija ļoti rūpīgi un detalizēti, kas varēja garantēt arī izdošanos. Iespējams. Kā nu būtu bijis, grūti teikt. Koroļovs savos plānos arī aptvēra tādas nianses kā Mēness kolonizāciju un patstāvīgas bāzes izveidi tur, Marsa pavadoņu Deimosa un Fobosa apguvi. Plāni tik tiešām bija grandiozi, bet acīmredzamā aukstā kara ietekme izdarīja savu.

Pēc sakāves Mēness sacīkstēs, PSRS ilgi nevarēja atgūties. Jā, bija daudz dažādu veiksmīgu lidojumu uz Mēnesi, lai iegūtu grunts paraugus - zondes arī atgriezās ar tiem; bija arī īstenoti tādi projekti kā "Burāns" un "Mir", bet patiesībā, ir daudz arī tādu projektu, kas beidzās nesekmīgi. Marsa sakarā vien aptuveni 20 projekti beidzās nesekmīgi. Pēdējie smagākie triecieni Krievijas kosmosa apguves programmas ietvaros bija divu automatizēto starpplanētu staciju pazaudēšana - "Mars-96" un "Fobos grunt".

NASA kopīgi ar EKA (Eiropas Kosmosa Aģentūra) cenšas īstenot projektu "Eksomarss" (Exomars), kas ir diezgan grandiozs projekts ar vairākpakāpju secību. 2016. gadā uz Marsu tika nosūtīta orbitālā  zonde "Šiaparelli" (Schiaparelli), plāna otrajā fāzē 2018. gadā turp tiks nosūtīts robotizētais izpētes aparāts "Exomars Rover".

Kā redzam, plāni šodien ir daudz piezemētāki gan ASV, gan Krievijas izteikumos. Protams, šie ir tikai oficiālie plāni, bet tāpat - vairs nav tā mēroga, kāds tas bija pagājušajā gadsimtā, kad cilvēki sapņoja vērienīgi. Iespējams, zināšanas un saprastie fakti pēdējos 50 gados devuši savu - piezemētību un vēlmi īstenot nedaudz, bet īstenot, nevis projektu atcelt vai nosūtīt metāllūžņos. Tomēr, apguve notiek, kaut maziem soļiem, bet notiek. Ir tak teiciens, ka jebkurš ilgs, garš ceļojums sākas ar pirmo soli - kaut vai maziņu, bet soli.

Magnētiskais dzinējs bez degvielas

foto: iflscience.com

Lai arī pēdējos gados mums liekas, ka tehnoloģiskais progress iet uz priekšu lieliem soļiem, būtībā, nekas tamlīdzīgs - auto dzinēji arvien ir tie paši, kas 20.gadsimta sākumā jeb izgudrošanas brīdī, arī elektrības izmantošanas veids palicis vecais utt. Viss jaunais rodas no vecā, vai labi aizmirstā. Mūžīgais dzinējs ir viens laba piemērs, kas parāda to, ka būtībā līdz tuvākajai citai galaktikai, mums nenonākt nekad.... vai arī nonākt?

Magnētisms un dzinēji būtībā tiek saistīti ļoti un ne velti, jo viens papildina otru un bez viena nav otra, nākotnes tehnoloģijās. Noslēpums jeb viltība ir tajā, lai magnētisko lauku (starus) neizlaistu no kodola vides jeb faktiski, magnētiskais lauks paliek tikai un vienīgi pašā ierīcē, kas to izstaro. Vienkāršāk, vēl, sakot, ja piemēram, monēta izstaro un rada magnētisko lauku, tad to var izmantot šajā tehnoloģijā tikai tad, ja tiek ierobežots magnetiskā lauka darbības lauks, to saglabājot tikai monētas apveidos un nekur tālāk, ārpus tās. Principā, mistisks veids, bet tiek radīta enerģija, lai arī šis princips ir pretrunā ar pamattēzi, kura vēsta, ka magnētiskajam laukam tikai esot ārējā kustībā, tiek saglabāts impulss (bez kura nekas nenotiek).

Šis atklājums nedaudz vēlāk sadalīja zinātnisko pasauli divās daļās: vieni, kas šim fenomenam un faktam tic un vēlas to attīstīt un izmantot un, protams, tajos, kas to uzskata par blēņām, lai neteiktu vairāk. Jāsaka, ka abām pusēm ir savi argumenti, spēcīgi, lai nosliektos vienā vai otrā virzienā. Pirmkārt, tehnoloģija it kā ir, eksistē, tās būtību pierāda jūtīgas novērotājierīces, bet.... BET lieta tāda, ka šis spēks, izmantojamais, kas var tikt nodots dzinējam ir ļoti minimāls. Mikroskopisks spēks tādai nozarei kā aeronautika neko nedod, jo tā izmantošana sākotnēji jau ir bezjēdzīgs naudas un cilvēkstundu tērēšanas pasākums. Bet... atkal BET. NASA fiksēja spēku, kas mērāms 0.4 ņūtoni uz vienu kilovatu. Ar šādiem dotumiem NASA zonde New Hirozonts līdz Plutonam tiktu nogādāta vien pusotra gada laikā pretēji mūsdienu tehnoloģijām, kas to turp nesa vairākus gadu desmitus.

Ne reizi vien zinātnē ir bijuši gadījumi, kad pētnieki paļaujas uz mērījumiem un iegūtajiem datiem, bet izrādās, ka tie ir vienkārši kļūda vai izdoma, un realitātē nekādu datu nemaz nav. Ir vienkārši nekas. Lai šoreiz nepieļautu tādu pašu kļūdu, pētījums tika atkārtots un atkārtots, lai pārbaudītu, vai tiešām šāda tipa tehnoloģija spēj strādāt ar atdevi.Vācijas aerokosmiskajā inžeriertehniskajā centrā to arī centās noskaidrot. Pētījums tika ļoti rūpīgi sagatavots, lai nepieļautu nekādu ārēju iedarbību vai kļūdas un agrāk vērā neņemtus procesus, ietekmes jomas. Tomēr, lai cik rūpīgi tas tika sagatavots, rezultāts viens un tas pats - dzinējs darbojās, atdeve bija, bet izskaidrot šos procesus loģiski tā arī nevienam neizdevās arvien. Piedevām, tika novērota vēl kāda nianse, kas daudzus pārsteidza vēl vairāk - dzinēja jauda turpināja par sevi likt manīt pat tad, kad dzinēju pašu izslēdza. Neliels skaidrojums tam var tikt rasts tajā faktā, ka siltuma efekts turpina dot nelielu enerģijas lādiņu dzineāj darbībai tam esot pat izslēgtam, taču arī šie pieņēmumi pagaidām paliek tikai minējumu un teoriju veidā. Īsta skaidrojuma šim fenomenam un dzinējam arvien nav.

Protams, daudziem tas viss liekas bezjēdzīgs laika tērēšanas veids, bet, ja atceras dažus zinātnes brīžus, kas jau iepriekš vēsturē notikuši un turpmākos notikumus, pasākums pārvēršas interesantā ceļojumā nezināmā virzienā ar iespēju uzzināt ko jaunu, nu kaut kad, drīz. Te jāmin tas, ka jau 19. gadsimtā amerikāņu žurnālā American Journal of Science fiziķi Alberts Maikelsons un Henrijs Morlijs publicēja eksperimenta aprakstu, kas savā būtībā bija tikpat fenomenāls kā šis. Šie pētījumi noveda pie tā sauktā "ētera krīzes" fakta un vēl vēlāk šo darbu iespaidā radās relativitātes teorija. 20. gadsimta sākumānotika eksperimenti ar beta sairšanas faktu, kas savā būtībā arī bija uz robežas ar fantastiku, jo savā būtībā krasi bija pretrunā ar enerģijas saglabāšanas principu. Laika gaitā zinātne spēja izskaidrot loģiski visus šos fenomenālos, tolaik, procesus.

Žils Verns jau vēl pirms tehnoloģiskā laikmeta, izteica pieņēmumu, ka cilvēks spēs ceļot uz jebkurām zvaigznēm izmantojot kuģus, kas būvēti ar dzinēju, kam pamatā kalpo bura-spogulis, kas savāc un atstaro fotonus (nemirstīgās daļiņas kosmosā). Tādejādi, teorētiski tika pieļauts veids, kā ceļot ar ātrumiem, kas tuvināmi gaismas ātrumam. Tolaik tas viss bija un vēl arvien paliek zinātniskās fantastikas veidā, bet cilvēks savos darbos tuvojas šim sliksnim, kad no izdomas tas kļūs par taustāmu un izmantojamu lietu.

Buras-spoguļa tehnoloģija teorētiski ir ļoti perspektīva, bet atkal ir bet: lai šāds kosmosa kuģis būtu darba atdeves spējīgs jeb citiem vārdiem - spētu pārvietoties, vajadzīgas buras, kuru viens kvadrātmetrs svērtu ne vairāk kā 0.1 gramu. Ilgu laiku šie aprēķini neļāva virzīties nevienā virzienā, līdz Kalifornijas universitātes pētnieks Filips Lubins nepiedāvāja izmantot buras daudz mazākos izmēros, bet gaismas starus uz tām fokusēt ar lāzeru. Tad buru izmērs samazinās, bet lāzers pastiprina gaismas koncentrāciju. Piedevām, Lubins šo teoriju izvirzīja jau tālajos 1970tos gados, kad lāzera tehnoloģijas un jauda bija ļoti niecīga. Mūsdienās izmantojot šo pieņēmumu ir teorētiski iespējams nosūtīt 10 tonnīgas zondes Saules sistēmas ietvaros. Bija atkal BET BET - toreizējie aprēķini matemātiski pieļāva iespēju pārvietoties ar šo tehnoloģiju, tomēr lāzera izmēri un nepieciešamais enerģijas daudzums bija pārāk liels. Lai zonde turpinātu kustību, vajadzētu lāzerus, kuru toreizējais saules bateriju barojošais lauks būtu nepieciešams vairāku tūkstošu kilometru izteiksmē. Un tiem visiem, gan lāzeriem, gan saules baterijām būtu jābūt Zemes orbītā. Teorētiski iespējama, bet praktiski nerealizējama tehnoloģija - vismaz tolaik, 1970tos. Bet faktisku iespēju un pārliecību tas deva, kas nozīmēja, ka šīs idejas un tehnoloģijas tika attīstītas tālāk, vien risinot galvenās problēmas - enerģija un izmērs.

Ceļot starp zvaigznēm arvien ir un paliek cilvēcessapnis. Zinātniskās fantastikas darbos ir kosmosa kuģi, kas kustas izmantojot saspiestās telpas efektu: kuģa priekšpusē kuģis saspiež telpu (tehnoloģija, kad tiek izmantota negatīvā enerģija) un aiz sevis to atkal it kā atgriež tās sākotnējā formā/veidā. Pats kuģis šī efekta centrā atrodas tādā kā burbulī. Visa ideja bija ļoti grandioza un lieliska, tikai atkal tas pats vecais BET un enerģijas faktors. Izmantojot šādu kosmosa kuģi, kura izmērs būtu ap 200 metriem, veiksmīgi virzītu pa kosmosa plašumiem, vajadzētu tādu enerģijas apjomu, kas cietās degvielas izteiksmē svērtu tikpat cik Jupiters. Atkal - skaista teorija, bet viss atduras tajā, ka nepieciešamās enerģijas apjoms ir pārāk prasīgs un to pārvarēt nav iespējams. Vai arī ir? Šeit var pieminēt tehnoloģiju, kurai dots apzīmējums EmDrive. Laiks mainīja uztveres veidu un tehnoloģiju, un NASA nu jau teorētiski ir pierādījusi, un arī praktiski, eksperimentu veidā, ka šāda tehnoloģija ir iespējama un enerģijas apjomi jau nu ir daaaaudz mazāki, jo uz doto brīdi tiek izslēgts negatīvās enerģijas (virzītājspēka) faktors.

Visas teorijas ir labas un tām ir vieta būt. Cerams, ka vien cilvēce tās attīstīs un radīs ko jaunu, jo citādāk, mēs arvien vēl pārvietojamies uz iekšdedzes dzinējiem, kuri tika radīti 1807. gadā (nejaukt ar Forda izgudrojumu 20.gadsimta sākumā; masveida ražošanas fakts gan notika tad). Bet ir vēl daudz jautājumu par to, kas būs kad cilvēks sasniegs zvaigznes, tuvākas un tālākas un vai to, ko mēs tur atradīsim, mums tiešām vajag? Vai arī pats fakts par to, ka kosmosu, tuvāku un tālāku, mēs pazīsam vairāk nekā paši savu planētu, bet jau raujamies tur - nezināmajā. Protams, vēlme izpētīt vienmēr ir bijis virzītājspēks progresam, bet tas robežojas ar pārgalvību un neveiksmēm. Piemēram var teikt to - cik cilvēku aizgāja bojā pirmajos jūrasbraucienos un cik vietējo tika nogalināti (eiropiešu slakteri un konkistadori). Vai mēs esam izauguši no tā, kādi bijām reiz? Vai esam palikuši iejūtīgāki pret citiem ,dabu, sevi? Nē. Vēlme iegūt, valdīt un finansiāli augt - virza, bet... kurp?

Mīti par komētām

foto: mshanken.com

Komētas ir skaistas debesu ceļotājas, vai ceļotāji... grūti teikt. Laikam jāvadās no vispārinājuma, nepiesaistot tās nevienam no dzimumiem, tā būtu ērtāk. Ir daudzi mīti, kas saistās ar tām un ap tām. Par dažiem no tiem varēšu pastāstīt sīkāk.

• Senatnē komētu parādīšanās tika saistīta ar dažādām māņticībām un pareģojumiem, kas neko labu beigu beigās nenesa. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir Romas imperators Nerons, kurš Galileja komētas parādīšanos tulkoja kā savu drīzu bojāeju un... lika nogalināt visus savus iespējamos pēcnācējus. Vēl var pieminēt pāvestu Kalikstu III, kurš komētu uzskatīja par sātanu, un centās to visādi izslēgt... no baznīcas... jā, tieši tā, komētu izslēgt no kristietības. Ir arī tie, kas komētas parādīšanos tulkoja labvēlīgi. Tā piemēram, Viljams Iekarotājs Galileja komētas parādīšanos 1066. gadā uzskatīja par zīmi, tā sakot, no augšas, burtiski, un domāja, ka tādejādi tiek parādīts tas, ka viņa karadarbība būs sekmīga. Vadoties no tā, viņš iebruka Anglijas teritorijā. Tuvāk mūsdienām cilvēki palika nedaudz, nedaudz prātīgāki. 1909. gadā radās teorija, ka komēta, pietuvosies Zemei un uzsprāgs, aiz sevis atstājot "jautrās gāzes" mākoni. Daudzi to uztvēra burtiski un noticēja šai... teorijai, jo gadu vēlāk Eiropā un arī ASV aizsākās diezgan būtisks "tusiņu" laiks, grandiozu tusiņu laiks. Sprādziens nenotika, visi palika dzīvi un... veseli, bet izpriecas turpinājās uz urrā. Patīkamas māņticības, ne?
• Kosmosā komētas kustības ātrums samazinās, piedevām ļoti. Tie var būt daži simti, pat daži desmiti metru sekundē. Jo tā nonāk tuvāk zvaigznei (Saulei), jo tās ātrums pieaug. Tuvākos izmēros runājot - par Sauli, tas ir tā, ka ja tālā kosmosā pa savu orbītu komēta kustas kā gliemezis, tad Saules tuvumā tās ātrums jau ir ap 40 kilometriem sekundē. Lai kā negribētos piesaukt loģiku, bet grūti bez tās: ja komēta kustēsies ļoti lēnu, Saules gravitācija to pievilks un tā aizies bojā/izzudīs.
• Arī komētām ir ierobežots dzīves cikls. Iik reizi palidojot garām kādai zvaigznei, piemēram, Saulei, tā zaudē daļu no savas masas. Beigu beigās, šāda apriņķošana samazina tās izmērus ļoti būtiski un jo biežāka apriņķošana, jo tā paliek arvien mazāka un mazāka un var gadīties, ka tā vairs neatgriežas vai arī esot tās tuvumā, vienkārši eksplodē. Šo un vēl daudzu faktoru pēc, ir ļoti grūti konkrēti pateikt, cik ilgs būs konkrētas komētas dzīves cikls. Bet acis tās priecē ļoti, ne tā!?
• Komētu atklāšana un pamanīšana nebūt nav viegla. Tiek lēsts, ka vien mūsu Saules sistēmā to skaits var būt vairāk imiljoni. Grūti teikt, jo novērotas tiek lielākās, potenciāli bīstamākās mūsu planētai, bet arī to novērošana daudzkārt tiek apgrūtināta dažādu aspektu pēc, kas notiek kosmosā un kurus mēs ietekmēt nekādīgi nevaram.
• Iespējams, ka tieši komētas atnesa uz Zemi dzīvību. Par pamatu šādam apgalvojumam ir kosmiskās zondes iegūtie dati no komētas Wild 2 jau 2009. gadā. Komētas astē esošo daļiņu analīze parādīja, ka tās sastāvā ir glitīns (aminoskābe). To uzskata par būtisku faktoru olbaltumtipa dzīvības pastāvēšanai. Ja tā, tad tieši komētas ir tās, kas uz Zemi nogādāja gandrīz 10 triljonus kilogramu materiāla, lai vēlāk šeit varētu veidoties dzīvības dažādās formas. Papildus šai teorijai vēl nāca atklājums 2011. gadā, kurā tika noskaidrots, ka ūdens, kāds atrodams komētu sastāvā pēc ķīmiskās analīzes (jeb sastāva) ir burtiski identisks tam, kāds sastopams Zemes okeānos. Ja tā, tad tieši komētas uz Zemi nesa gan ūdeni, gan dažādas oblaltumvielas, to pirmatnējos veidos un sekmēja dzīvības rašanos.
• Komētu pašaizsardzība arīdzan ir viens būtisks faktors, kuru nu jau ņem vērā, būvējot zondes, kas paredzētas, lai pietuvinātos tām. 1980tos gados Galileja komētas apciemojumu sagaidīja vairākas zondes - gan padomju Vega, gan Eiropas kosmosa aģentūras (Giotto) gan arī divas japāņu zondes. Kolīdz tās pietuvojās komētai līdz atzīmei 10 tūkstoši kilometru, tās nonāca burtiski kara laukā - mikrodaļiņu uzbrukums turpinājās nepārtraukti (aste). Giotto paspēja pietuvināties komētai 660 kilometru attālumā līdz tika iznīcināts pilnībā. Padomju zondēm veicās nedaudz labāk, bet japāņu zondes vispār nespēja pietuvināties komētai tik tuvu, lai iegūtu kaut kaut kādus datus. Šie gadījumi kalpoja par labu mācību inženieriem un nākotnes projektiem. Nākamā zonde - Stardust, kuras mērķis bija pēc iespējas sīkāk izpētīt komētu Wild 2, tika aprīkota ar keramiskajām bruņām. Tieši pateicoties bruņām, Stardust spēja pietuvoties komētai līdz 250 kilometru attālumam. 
• Komētām ir divas astes - viena vērsta uz zvaigznes (Saules) pusi un otra - kustības pretējā virzienā. Jonizētā gāze komētas "priekšgala astei" arī sastāv no putekļu daļiņām. Tiek lēsts, ka šīs priekšpuses astes garums, kas stiepjas uz zvaigznes pusi, garums ir sešas reizes lielāks par aizmugures astes izmēriem. Aizmugures aste jeb īstā aste, kā to saprotam mēs, putekļu daļiņas spēj atstāt aiz sevis pat simtiem miljonu kilometru garā ceļā.
• Komētas kodols sastāv no sasaluša sniega,ledus un dažādiem akmeņiem. Tas vienkārši izsakoties. Parasti kodola diametrs nepārsniedz 15 kilometrus. Komētas, atšķirībā no planētām un zvaigznēm, nav pareizes formas (sfēra), jo to masa ir pārāk niecīga lai tās gravitācija to spētu pārveidot par sfēru (sfēra ir visierastākā forma kosmosā). Komētas kodols tiek uzskatīts par vistumšāko kosmisko objektu, jo tā atstaro tikai ap 4% saules gaismas.
• Komētām ir pašām sava atmosfēra. Nelielais mākonis, kurā tā ietīta savā kustībā ir putekļu, gāzu un tvaiku veidojums. Kolīdz tās pietuvojas Saulei, ledus tās dzīlēs sāk kust un pārvēršas gāzē. Tas veido brīvu atmosfēru, kas savos izmēros var sasniegt tiešām kolosālus apmērus, kamēr kopējā tās (atmosfēras) masas ir niecīga. Piemēram var minēt Holmsa komētu, kuras vizuālās atmosfēras diametrs 2007. gadā sasniedza 1 400 000 kilometru (mūsu Saules diametrs ir 1 392 000 kilometri). Tieši šīs īpatnības pēc šo kometu varēja novērot bez teleskopiem vai speciālas tehnikas, lai gan tā atradās Perseja zvaigznājā.
• Komētas cilvēki novēro jau tūkstošiem gadu. Pats termins komētēs (matainais) esot radies ap piekto gadsimtu pirms mūsu ēras. Tieši tā grieķu toreizējie zinātnieki un filozofi sāka dēvēt debesu ķermeņus kurus tiem nācās novērot. Visbiežāk novērotais un tā sakot, vispopulārākais - Galileja komēta (tolaik, visticamākais, izmantots cits nosaukums). Viņu var novērot ļoti periodiski - aptuveni ik pa 76 gadiem. Nākamo reizi Galileja komēta mūs apciemos 2061. gadā.
• Komētas var sadurties ar Zemi un visticamākais, reiz sensensen atpakaļ, tas tā arī notika. Pētnieki sliecas domāt, ka aptuveni 28 miljonus gadus agrāk Zemē ietriecās komēta. Tās paliekas 1996. gadā atrada Sahāras tuksnesī. Toreiz tika atrasts arī dīvains minerāls, kurš pēc savas struktūras atgādināja vairāk tumšos dimantus. Nodēvēja to par Ipatiju (Ipatija bija zinātniece, seiviete, grieķu izcelsmes, kas dzīvoja Aleksandijā laika posmā no 370.-415. gadiem). Pēc ilgiem pētījumiem tika secināts, ka Ipatija tik tiešām ir komētas kodols. Tieši šī katastrofa agrāk radījusi daudz un dažādu dabisko stiklu paliekas Lībijas tuksnesī. Lieki teikt, ka stikls un stikla tipa izstrādājumi, paliekas, rodas tikai pie ļoti augstām temperatūrām, kuras tuksnesī, lai nu kā, dabiskos apstākļos (Saules temperatūra) rasties nevar.