Iekšdedzes dzinēju aizliegums Eiropā

foto: scienceabc.com

 

Kļuvis zināms, kad Eiropā ar likumu tiks aizliegts pārdot un iegādāties auto, kuru darbina iekšdedzes dzinējs. Eiropas Savienībā, kurā nu jau ietilpst 27 valstis, aizliegums stāsies spēkā no 2035. gada. Likuma normas skars ne tikai iekšdedzes dzinēja tipa auto, bet arī hibrīdus. Tos nevarēs ne ražot, ne tirgot, ne iegādāties. Tie, kas auto būs iegādājušies iepriekš, to joprojām varēs lietot, bet jauni auto vairs netiks ražoti. Tiek lēsts, ka šādi krasi ierobežojumi samazinās CO2 izmešu skaitu par 55%, ja salīdzina ar 1990. gadu.

Plāns ir grandiozs, un līdz ar to nāks arī uzlādes stacijas. To pašlaik ir diezgan maz, bet tiek plānots, ka līdz šī likuma gadam Eiropas Savienības valstīs kopējais elektrouzlādes staciju skaits sasniegs 3.5 miljonus vietu. Tas viss lai stimulētu iegādāties elektroauto un lai to būtu kur uzlādēt. Noteikums ir vēl tāds, ka uzlādes stacijām jāatrodas ne tālāk kā 60 km vienai no otras, jo daudziem auto baterijas resursi tomēr ir ierobežotāki nekā galvenajiem (un dārgākajiem) elektroauto ražotājiem. Līdztekus elektrouzlādes stacijām tikšot ieviestas arī ūdeņraža uzpildes stacijas. Starp ūdeņraža uzpildes stacijām attālums nedrīkstēs pārsniegt 150 kilometrus.

Uzreiz pēc šī plāna paziņošanas tas saņēmis ļoti lielu kritiku. Vispirms no Eiropas autoražotāju asociācijas, kas norādīja, ka šī iecere ir faktiski neizpildāma. Viņi norādīja, ka elektroauto arvien Eiropas savienības valstīs nav guvuši tādus pieprasījuma panākumus kā cerēts un faktiski, tas būs piespiedu kārtā pārsēdināt cilvēku no iekšdedzes auto uz elektroauto, ierobežojot viņu. Tāpat arī esot dati par to, ka pat tie, kas iegādājušies elektroauto, pēc pāris gadiem atgriežas atpakaļ pie iekšdedzes dzinēja. Acīmredzot, loģisku apsvērumu pēc. Pat Vācijā statistika lēš, ka 70% elektroauto īpašnieku tos vēlāk nomaina atpakaļ uz iekšdedzes auto. Tātad, acīmredzot ir problēma, kuru cenšas neievērot.

Laba ziņa vien ir tā, ka šī ir tikai iecere. Likumam vēl jātiek cauri Eiroparlamenta balsošanai un pēcāk arī atbalstam no vairuma valstu, kas ir Eiropas Savienības dalībnieces.

Kas saistās ar auto ražotājiem, tad te ir jūtams atbalsts, ja tā var teikt. Volkswagen paziņojis, ka šobrīd izlaistie auto modeļi ir pēdējie, kam būs iekšdedzes dzinējs, turpmāk tikšot ražoti tikai elektroauto. Līdzīgi rīkojas arī Audi. Volvo solījis tuvāko 10 gadu laikā aizstātvisus iekšdedzes dzinējus ar elektro motoriem. Vai auto ražotāji piespiedu kārtā panāks cilvēka ieradumu maiņu, grūti teikt, jo vienmēr jau būs lietoto auto tirgus, kas iespējams, pēc šī likuma pieņemšanas, ja to pieņems, plauks un zels un potenciāli iespējams cenu paaugstinājums, atkal pašsaprotamu iemeslu pēc.

Torija reaktors bez ūdens dzesēšanas

foto: schokingscience.com

 

Mūsdienu pasaulei vajag enerģiju, un daudz. Principā, jo vairāk, jo labāk jo cilvēks vienmēr atradīs veidus kā to izmentot. Pa cik Ķīna cenšas iekļauties savos plānos - bez CO2 izmešu valsts līdz 2060. gadam, tad ir jāsāk kaut kas domāt un ieviest tehnoloģijas kas līdz ši mērķim tiktu. Ķīna centīsies īstenot grandiozu projektu - sāls kodolreaktoru kura dzesēšanai nav nepieciešams ūdens. Tas ļautu šāda tipa reaktorus būvēt uz zemes, kur tā nekam citam nevar tikt izmantota - tuksnešos.

Sāls kodolreaktora pamatā ir šķidrs torijs. Tas ir elements, kam ir vāja radioaktivitāte, un šai tehnoloģijā tas aizveito radioaktīvo urānu. Šķidrs torijs normālos apstākļos ļoti ātri sacietē, kas nozīmē, ka ja šādā iekārtā notiek negadījums, nekādu radioaktīvo izmešu nav. Valdības plāni Ķīnā ir ambiciozi - līdz 2030. gadam uzbūvēt pirmo darbojošos staciju un pēcāk būvēt vēl vairākas nomalinātās valsts teritorijās - tuksnešos valsts centrālajā un rietumu daļā.

Ķīnas tehnoloģijas pamatā ir apļveida rotācija - šķidrs torijs iziet caur reaktoru, aizsākot kodolreakcijas procesu, pēcāk tvaiks tiek nodots uz turbīnām un torijs tiek atgriezts reaktorā nākamajam ciklam. Kodolreakcijas pamatā ir ideja, kas radusies jau tālajos 1940tos gados. Toreiz pētnieku prāti pieļāva varbūtību ka urāna vietā var izmantot šķidro sāli. Tolaik visu tehnoloģiju nobremzēja tas, ka bija grūti atrisināt problēmas, kas rodas procesā, proti, trubu plaisas, korozija un aplikums, kas veidojas uz trubām un visām citām ar sāli saskarsmē esošām ierīcēm.

Tiek lēsts, ka šāds reaktors spētu ražot vidēji ap 100MW enerģijas. Protams, ja salīdzina ar urāna atomreaktoriem, tas ir maz, tomēr tāpat spētu nodrošināt enerģiju aptuveni 100 000 iedzīvotājiem.

Kas saistās ar paša reaktora izmēriem, tad tie ir ļoti mazi - vien 3 metrus augsts un aptuveni 2.5 metrus plats. Protams, pārējās tehnoloģijas, kas ļautu tam darboties, aizņems daudz vairāk vietas, bet pats reaktora izmērs ir iespaidīgi mazs un kompakts.

Daudz informācijas gan par šo tehnoloģiju nav, tomēr zināms, ka šai tehnoloģijai ir diezgan daudz iespaidīgu figūru, kas to atbalsta. Kā divus var minēt Bilu Geitsu un Varenu Baffetu. Tāpat ir daudz kompāniju pasaulē, kas cenšas šo tehnoloģiju ieviest un attīstīt ar savu mecenātu palīdzību.

Pēdējais fakts ir tāds, ka Ķīna globāli ir atbildība par 28% no visa pasaulē saražotā CO2. Ja šis cipars mazināsies, būs tikai labi un veidi kā to panākt - ja tie ir zaļi, tad tik zaļo gaismu tiem! 

Rozetas akmens kā atslēga

foto: rosettastone.eu

 

Napoleona karaspēks atrada kaut ko patiešām interesantu - akmeni. Vismaz tolaik, atklājums nekādu izbrīnu neradīja. Tas mainījās mirklī, kad arheologi saprata, kas tas par akmeni un kādu vērtību tas dod - tā bija atslēga tam, lai saprastu senās Ēģiptes hieroglifus.

1799. gada 19. jūlijā franču karaspēks uzgāja akmens gabalu ar kaut kādiem uzrakstiem uz tā. To atklāja nevis arheoloģiskās ekspedīcijas laikā, bet gan celtniecības darbu steigā. Franču karaspēks bija ieņēmis Rozetas cietoksni Ēģiptē un viņiem bija vien pāris dienas laika, lai uztaisītu nocietinājumus pret Ottomanu impērijas uzbrukumu.

Viņi lietai pieķērās nopietni un sāka demolēt vecākās sienas, lai iegūtu celtniecības materiālus savu, steigā radīto nocietinājumu būvei. Vienā mirklī tie atklāja diezgan lielu akmens gabalu uz kura bija uzraksti trīs dažādās, liekas, valodās, un viena no valodām - sengrieķu. Boušards, kurš bija šo spēku vadītājs ieinteresējās, jo likās iespējams, ka viens un tas pats teksts varētu būt rakstīts trīs dažādās valodās. Un ja tā, tad kāpēc neuzzināt to, kas tur teikts? Vilinoši pat tolaik. Tā nu sanāca, ka uz Ēģipti līdz ar armijas spēkiem bija devušies arī franču arheologi, pie kuriem viņš vērsās pēc palīdzības izzināt akmenī iekalto.

Arheologiem tas bija kā brīnums, jo tieši šis akmens un tajā ierakstītais vēlāk palīdzēs saprast senēģiptiešu rakstību (hieroglīfus). Tomēr bija viens BET - vispirms viņiem bija jāsaprot kods, kādā uzrakstīts teksts. Arheologi tāpat arī atklāja, ka akmens nāk no daudz lielāka teksta, ka tā ir tikai daļa, kā daļa no grāmatas, viena lapa. Tomēr laika gaitā pārējais ticis pazaudēts vai vēl nav atrasts. Neskatoties uz to, rakstītais bija ļoti grandiozs. Tur aprakstīti notikumi par laikmetu kad Ēģiptē valdīja Ptolemejs V (pārņēma valdīšanu 204 gadā pirms mūsu ēras). Tolaik Ptolemeja karaļvalsts karoja ar kaimiņiem un vēl bija arī iekšējais karaļvasts dumpis (revolūcija, kā to teiktu mūsdienās). Akmenī rakstīto visticamākais iekaluši priesteri, kas tādejādi centušies parādīt savu uzticību un lojalitāti valdniekam (faraonam). Līdzīgi akmeņi ar identiskiem uzrakstiem esot tikuši izvietoti katrā templī, kas tolaik bijis karaļvalstī. Valodas, kādā ir uzraksti - Ptolemeja hieroglifi, dēmotiskāis ēģiptiešu raksts un sengrieķu rakstība.

1798, gadā Napoleona karaspēks centās iekarot Ēģipti, kas tolaik bija Ottomānu impērijas daļa. Šeit viņi ieradās ne tikai, lai nogalinātu, bet arī lai savāktu vēsturiskas, arheoloģiskas vērtības. Daudz dažādu artefaktu un rakstu, kas tika savākti, franči vēlējās aizvest uz mājām, uz Franciju, tomēr, arī briti vēlējās iegūt Ēģiptes bagātības. Tā 1801. gadā britu spēki nospieda franču armiju, ļaujot tai aiziet ar vienu noteikumu - atdot visu, ko tie savākuši. Tā 1802. gadā Rozetas akmens devās ceļā uz Londonu kur to izvietoja muzejā praktiski uzreiz pēc atvešanas.

Tomēr akmens nebija tikai apbrīnas vērts, tas bija atslēga lai saprastu senēģiptiešu zīmju - hieroglifu, valodu. Pa cik trīs valodās bija uzrakstīts viens un tas pats, tad pētnieki cerēja - tas palīdzēs saprast senēģiptiešu zīmju rakstus un tādejādi pavērs iespēju izprast daudz senākus rakstus. Visā Eiropā zinātnieki centās atšifrēt un iztulkot uz akmens rakstīto, tomēr vislielākais ieguldījums nāca tieši no Anglijas un Francijas. Tomas Jongs uz akmeni skatījās no matemātiskās pasaules puses. Iztulkojot sengrieķu valodā rakstīto, viņš centās pielīdzināt hieroglifus kādam konkrētam hieroglifam. Tieši viņš spēja piedot lielākajais daļai hieroglifu fonētisku skanējumu un saprata zīmju nozīmi vārdos. Tomēr darbs bija tikai daļējs, līdz 1822. gadā Žans Čampollions, francūzis pēc tautības, beigu beigās pavēra gaismu uz akmenī rakstīto pilnībā. Tieši viņš bija ēģiptoloģijas novirziena dibinātājs Francijā. Pēc sava atklājuma viņš esot ieskrējis sava brāļa ofisā un kliedzis: "Es sapratu!" un pēcāk noģībis un atžirdzis vien pēc piecām dienām. Saprast un izprast viņam palīdzējis tas, ka viņš bija liels Ēģiptes vēstures zinātājs un arī brīvi runāja koptu valodā. Tieši hieroglīfi uz akmens un koptu valodas zināšanas pavēra skaidrību - daudzi simboli no dēmotiskā ēģiptiešu raksta bija ļoti līdzīgi ar koptu valodas skaņām. Vēlāk viņš radīja alfabētu, kas sastāv no fonētiskām skaņām katram hieroglifam.

Vēlāk šis akmens kļuva par noteicošo simbolu Ēģiptoloģijā un sapratnē par to, kā tulkot piramīdās un citviet hieroglīfos rakstīto.

Ir gan vēl arvien strīdi par to, vai franči britiem Rozetas akmeni atdeva labprātīgi vai briti to nozaga - viss atkarīgs kurš stāsta stāstu. Bet fakts paliek fakts - akmens atklāšana iezīmēja būtisku laiku karā. Kāpēc tas ir tik būtisks? Tas dod senajiem rakstiem, hieroglīfiem, skanējumu un nozīmi, jo pirms tā atklāšanas un iztulkošanas neviens nevarēja saprast senēģiptiešu rakstīto un vēlmi to nodot tālākām paaudzēm. Rozetas akmens bija atslēga uz ko lielāku, senāku, kur zīmes pārvēršas stāstos, leģendās un mītos.

Elektroauto, kas vāc kriptovalūtu

foto: autonews.fr

 

Toronto esošā kompānija Daymak nākusi klajā ar ideju - izstrādāt elektroauto, kurš braucot vāc arī kriptovalūtu. Apvienot zaļo un finanses liekas grandioza. Šim projektam, kas gan vēl tikai tiek izstrādāts, nu jau esot savākti vairāk kā 300 miljonu dolāru lielas investīcijas. Ambiciozi gan!

Mūsdienu elektroauto ir aprīkoti ar visādiem rīkiem, pārsvarā, ļoti jaudīgiem, jo datoram nepieciešams momentāli analizēt uz ceļa un ap auto esošo un vajadzības gadījumā pieņemt pareizo lēmumu. Kamēr auto ir kustībā, dators tiek izmantots tam, lai nenotiktu nekas... neparedzēts, bet kad tas novietots lādēties, tas faktiski neko nedara. Šeit arī Daymak iecerējusi šo laiku izmantot lietderīgi - lai vāktu kriptovalūtu. Jaunais auto sauksies Spiritus.

Firmas direktors Aldo Baiokki uzskata, ka kriptovalūtai ir nākotne un šī pārliecība ir tik dziļa, ka viņa uzņēmums centīsies realizēt apvienojot elektroauto un kriptovalūtas ieguvi vienā auto. Pagaidām gan vēl viss notiek procesā un plānots, ka auto tirgū parādisies ap 2023. gadu, ja viss izdosies kā plānots. Jau tagad iespējams veikt pasūtījumu un pasūtījumu var veikt izmantojot kriptovalūtas - Cardano, Ethereum un Doge(coin). 

Jāsaka, ka savos plānos un vīzijās Aldo nav viens. Šo projektu atbalstījis arī videokaršu firmas NVIDIA mākslīgā intelekta nodaļas viceprezidents Keits Striers.

Nekādas informācijas par auto tehnisko daļu gan pagaidām nav. Pieejami vien datora radīti attēli ar vizualizāciju kāds auto varētu izskatīties no ārpuses.

Ja Saule aizies bojā, dzīvība uz Zemes neizdzīvos

foto: phys.org

 

Pētniekiem patīk teoretizēt un izdomāt scenārijus - kas būtu, ja notiktu tā!? Tiek pieļauts, ka ja mūsu spīdeklis - Saule, aizietu bojā, uz Zemes nekas neizdzīvotu no šobrīd šeit esošā, bet... būtu iespēja rasties jaunai dzīvībai. Nu vismaz... teorētiski.

Saule ik mirkli izstaro Zemes virzienā vēju - lādētu daļiņu plūsmu, kas traucas mūsu planētas virzienā ar neiedomājamu ātrumu - 1.6 miljoni kilometru stundā. Par laimi, kamēr Zemei ir magnētiskais lauks, šie vēji mūs ļoti neietekmē. Kad uz Saules notiek liela veida izvirdumi un Zemes virzienā trāpa lādēto daļiņu vējš, lielāko daļu tā atstaro Zemes magnētiskais lauks, to, kas paliek pāri mēs redzam kā ziemeļblāzmu. Diemžēl nākotnē mēs lūkojamies ar satrauktu skatu, jo Zemes magnētiskais lauks nebūs tikpat spēcīgs vienmēr. Laika gaitā tas atslābst, un tam mazinoties jeb atslābstot, Zemes virsmu sasniegs arvien vairāk lādēto daļiņu no Saules. Tāpat arī Saules aktivitāte kļūst lielāka, kas nozīmē spēcīgākus vējus Zemes virzienā. 

Vienā no pētījumiem astronomi aprēķinājuši scenārijus nākamajiem Saules 5 miljardiem dzīves gadu. Tieši tik daudz laika tai palicis savā dzīves periodā pēc kura tā pārvērtīsies par sarkano milzi. Šai periodā Saules vēji laika gaitā iznīcinās Zemes magnētisko lauku. Tā nebūs vispār. Lielākā daļa Zemes atmosfēras tiks aizpūsta visumā, kas nozīmēs ka Zemes virsmu sasniegs viss Saules vēju radiācijas daudzums. Lieki teikt, ka viss dzīvais, kas tobrīd būs uz Zemes, tiks iznīdēts pilnībā. Reti kurš no mūsdienu organismiem spēs izturēt tik lielu radiācijas un starojuma devu (gan no Saules, gan no kosmosa). 

Ir zināms, ka līdzīgs scenārijs reiz noticis uz Marsa. Tikai te jāņem vērā tas, ka Marsa magnētiskais lauks ir krietni vājāks nekā Zemei. 

Pēc pāris miljardiem (plus mīnus pārsimt miljonu gadu) gadu uz Saules izbeigsies ūdeņraža krājumi un līdz ar to apstāsies arī kodolreakcijas tās kodolā. Bez degvielas (ūdeņradis ir Saules enerģijas degviela) Saules kodols sāks sarauties pašas Saules gravitācijas iedarbībā, bet tās ārējie slāņi sāks izplesties. Beigu beigās tā paliks par sarkano milzi kuras apjomi palielināsies miljoniem reižu. Izplešoties tā iznīcinās tuvāk esošās planētas - Merkūriju un Venēru. Arī Zemei draud tāds pats liktenis - tikt iznīdētai Saules ārējo slāņu izplešanās rezultātā kļūstot par sarkano milzi. Izplešanās procesa beigās notiks saraušanās - no sarkanā milža tā pārvērtīsies par balto punduri - vāji spīdošu Saules kodolu. Vēl pēc pāris miljardiem gadu arī blāvi izstarotā gaisma izdzisīs un tā paliks par tumšu objektu, kas iespējams vēl atstaros citu zvaigžņu gaismu.

Pēc viena no scenārijiem, Zeme var tikt izmesta tālāk kosmosā. Divreiz tālāk nekā pašlaik, tādejādi izdzīvojot kā planēta, bet ne kā apdzīvojama. Tas notiks tādā gadījumā, ja gravitācijas spēku summa to pieļaus pie objektu satuvināšanās. Pastāv arī iespēja, ka Zeme var saglabāt savu magnētisko lauku, pie viena nosacījuma: Zemes magnētiskajam laukam jābūt aptuveni 100 reizes spēcīgākam nekā Jupitera magnētiskajam laukam vai arī 1000 spēcīgākam nekā tas ir šodien Zemei. Un tādam tam japaliek visu laiku, kamēr notiek Saules izplešanās cikls. Diez vai Zemei ir iespēja iegūt spēcīgāku magnētisko lauku, ja gadu no gada tas arvien pavājinās.

Kas saistās ar dzīvību uz Zemes pēc Saules izplešanās (sarkanai milzis) un saraušanās, tad te jāsaka, ka iespēja ir, bet tad šai evolūcijai jānotiek izplešanās sākumperiodā, lai dzīvība spētu pielāgoties, kā arī saraušanās periodā tai ir jāturpinās. Piedevām, saraujoties un kļūstot par balto punduri, Saules vēji vairs nebūs traucējošs faktors evolūcijai kā tādai.

Grūti teikt, kāda šī dzīvība būs un vai tā būs balstīta uz mūsdienu izpratni par dzīvību, jo mums noteicošais faktors ir ūdens, bet radiācijas un karstuma iespaidā ūdens šeit to fāzi nebūs kā tāds. Vai ir atrasta dzīvība bez ūdens esamības? Nē! Vai teorētiski tāda ir iespējama? Mēs neesam vēl to atklājuši, bet tas nenozīmē, ka tādas nav. Ir tik daudz planētu, vietu kosmosā kur meklēt un ko apzināt. Cilvēce ir apzinājusi vien kādus 2 procentus no kosmosa, visuma un tas ir ļoti maz. Piemērs tam, ka ārpuszemes dzīvība var eksistēt un ir salīdzināms ar makšķerēšanu - ja iemetot spiningu ezerā mēs uzreiz nenoķeram zivi, vai tas nozīmē, ka ezerā zivju nav vispār?

Atmosfēras glābšana jeb bez Co2 dzīve

foto: vito.be

 

Ir meli, ir patiesība un ir... statistika. Pēc pēdējās 2021. gads ir bijis diezgan traks. Nu jau zināms, ka ogļskābās gāzes apjomi atmosfērā sasnieguši augstāko punktu vēsturē - tās apjoms palielinājies par 150% kopš pirmsindustriālā laikmeta. Tā vismaz ziņo Lielbritānijas Metereoloģiskais ofiss. Lai tomēr kaut kā censtos pagarināt mūsu spēju dzīvot uz šīs planētas pasaulei pilnībā jāizskauž CO2 izmeši (tiem jābūt 0% globāli) līdz 2050. gadam. 

Liekas, ka tas ir neiespējami, bet daudzas lietas agrāk likās neiespējamas. Tomēr pat tad, kad pasaule vairs neradīs CO2 izmešus, planētai vajadzēs laiku, lai tiktu galā ar to, kas nonācis jau atmosfēras augstākos slāņos. Cik ilgs laiks, grūti teikt, jo planētas atdzesēšana no mūsu saimnieciskās un ikdienas darbības nenotiek vienā gadā vai gadu desmitā.

Ir teorija, kas liek cerēt, ka mēs tomēr spēsim kaut kā mazināt temperatūru uz Zemes globāli, izmantojot cilvēka radītus līdzekļus/veidus. Tika plānots, ka šovasar uz Zemes atmosfēras augstākajiem slāņiem tiks nosūtīta speciāla zonde, balons, kas veids pētījumus un teorētiski pieļaujamo temperatūras regulēšanas iespēju. Tomēr, sakarā ar visu pan-dē-miju darbs ir iekavējies un pašlaik nav zināms, kad tas tiks realizēts. 

Lieki teikt, ka planēta uzkarst arī no Saules gaismas. 30% no visa siltuma, radiācijas kas nāk no mūsu centrālā spīdekļa, tiek atstarots atpakaļ kosmosā, pateicoties Zemes atmosfēras slānim. Pārējie 70% silda planētas virsmu un vidi zem atmosfēras slāņa. Naktī šis siltums tiek nosūtīts atpakaļ kosmosā. Agrākos laikos, jeb pirmsindustriālajā laikā, saņemtais siltuma daudzums dienā un naktī aizvadītais prom bija aptuveni vienādi, kas garantēja uz Zemes vienlīdz patstāvīgu temperatūru. Tomēr cilvēks nāca, radīja un visu sabojāja. Mūsdienās CO2 tā sakot, uzsūc šo siltumu un naktī tas vairs nevar pamest planētas virsmu caur atmosfēru. Tas tur vienkāršāk sakot, iestrēgst, paliek un turpina uzkrāties. 

Katrai sliktai lietai esot arī labā puse, ja vien to mākot saskatīt. Un arī temperatūras regulēšanā ir viens labs faktors, kura sākums gan ir negatīvs - vulkānu izvirdumi. Kad notiek vulkāna izvirdums, tas izmet gaisā daudz putekļu daļiņas, kuras nonāk līdz atmosfēras augstākajiem slāņiem un liedz Saules gaismai nokļūt uz virsmas un atmosfēras zemākos slāņos. Piemērs tam, ka tas tik tiešām palīdz ir 1991. gadā notikušais kalna Pinatubo izvirdums Filipīnās. Pēc tā temperatūra Ziemeļu puslodē nokritās par pusgrādu pēc Celsija skalas. Šādus datus varēja novērot 15 mēnešus pēc notikušā izvirduma. Tātad, vulkānu izvirdums nav slikta lieta no temperatūras regulēšanas viedokļa.

Par ko gāja runa sakarā ar eksperimentu? Teorija ir šāda - balonā speciālas mikroskopiskas daļiņas tiek nogādātas atmosfēras augstākajos slāņos (robeža aptuveni 20 km augstumā un nedaudz vairāk), kur tās tiek izkaisītas. Tās ir pietiekami mazas lai tās ieraudzītu no zemes, bet pietiekami efektīvas, lai cīnītos ar augošo temperatūru. Tās tad arī būtu atbildīgas par to, lai vairāk atstarotu Saules gaismu un siltumu un lai tas mazāk nonāk uz Zemes virsmas.

Šādas daļiņas, aerosols, būtu jāizsmidzina ik pa pāris gadiem, jo arī šī materiāla spēja eksistēt, pastāvēt, ir laika ierobežojošs faktors. Protams, tas cīnītos tikai ar to, cik daudz siltuma Zeme saņem no Saules, bet necīnītos ar siltumnīcas efektu ko mēs paši radam, CO2 ko mēs radam šeit, esot uz Zemes. 

Šī pieeja ir daudz efektīvāka, vismaz pašlaik, datormodelēšanā. Praktiski vēl nekas nav pierādīts. Kas saistās ar vulkānu izvirdumiem - tos izsaukt jau cilvēks mācētu, un sēru saturošās mikrodaļiņas tik tiešām palīdzētu temperatūras samazināšanā, bet ir viens faktors, kas nelabvēlīgi ietekmētu mūsu dzīvi - sērs noārda ozona slāni, kas ir galvenais, kas mūs sargā no Saules un kosmosa nelabvēlīgās vides. Ja Zeme pati rada vulkāna izvirdumu, tur neko neizdarīt, bet cilvēkam labāk turēties tālāk no šādu lietu izsaukšanas mākslīgā ceļā.

Ja eksperiments izdosies, tad nākamais solis būs nogādās atmosfēras augstākjos slāņos aptuveni 1 līdz 2 kilogramiem speciālu mikrodaļiņu pulvera, kas galvenokārt sastāv no kalcija karbonāta. Dzīvosim, redzēsim vai mēs spējam labot to, ko paši esam sabojājuši un turpinam bojāt!

Kas notiktu ja Mēness būtu divreiz tuvāk Zemei?

foto: newsroompanama.com

 

Mēness ir vitāli svarīgs debesu ķermenis bez kura Zeme nevarētu eksistēt. Nu vismaz ne tik labi kā tas notiek mūsdienās. Tas spēlē ļoti nozīmīgu lomu mūsu ikdienas dzīvē - atstaro Saules gaismu, ietekmē zemes gravitācijas lauku un rada gan paisumus, gan bēgumus. Bet kas notiktu tad, ja Mēness atrastos divreiz tuvāk Zemei nekā tas ir pašlaik? Pirmā atbilde ir vienkārša - paisuma un bēguma viļņi būtu 8 reizes lielāki.

Ierastā krasta līnija ap okeāniem, kādu mēs to zinam šodien izmainītos. Lielākā daļa piekrastes atrastos zem ūdens, lielākā daļa salu tāpat. Arī gravitācijas ietekme starp abiem kosmosa ķermeņiem palielinātos, kas radītu daudz un dažās nepatikšanas mums, šeit mītošajiem. Pirmais, ko mēs izjustu - pastiprināta vulkānu aktivitāte, zemestrīces un zemes garozas pārbīdes. Tāpat arī ģeolokācija un mākslīgo pavadoņu darbība būtu jāpārveido, jo Mēness ietekme radītu traucējumus to darbībā. Pašlaik tie konstruēti ar niansēm, kas saistās par to, cik tālu atrodas Mēness un cik liela, jeb maza, ir tā ietekme. Tāpat arī Zemes rotācijas ātrums samazinātos. Arī mūsdienās Zemes rotācijas ātrums samazinās, tomēr mēs to neizjūtam. Pašlaik pēc aprēķiniem Zemes rotācijas ātrums samazinās ik pa sekundes tūkstošdaļai katrus 100 gadus. 

Uz Zemes mītošajiem dzīvniekiem tāpat būtu daudz pārmaiņu. Nakts kļūstot daudz gaišākām daudziem būtu jācenšas piemēroties jaunajiem apstākļiem.

Par laimi šāds scenārijs nav gaidāms. Teorētiski ir iespējams, ka milzīgs asteroīds ietriecas Mēnesī un tas tiek izrauts no ierastās orbītas un tiek pagrūsts tuvāk Zemei. Tikai šāda trieciena rezultātā Mēness Zemei pietuvotos spirālveida apriņķošanas veidā nevis uzreiz. Tas būtu ilgs process, bet teorētiski esot iespējams, kā par to mēdz šad tad jokot astronomi. Tomēr tuvākajos gadsimtos neesot plānots šāds scenārijs, bet izskatīt to teorētiķiem patīk, un kam gan nepatīk? 

Ķīna "izpumpē" naudu no ASV ar bitkoiniem

foto: wibestbroker.com

 

Sankcijas un ekonomikās kasīšanās starp ASV un Ķīnu rit nu jau ceturto gadu. Neskatoties uz to, ka Tramps domāja ASV tas būs izdevīgi, iznāca citādāk, kā jau parasti, kad centies ierobežot to, kas tevi tā sakot, baro (ražo). Visu muļķīgo sankciju pēc ASV jau zaudētas aptuveni 245 000 darba vietu un iespējams, šis cipars ir daudz augstāks, tikai statistikai tas netiek nodots. Floridas štats no šīm sankcijām jau ir cietis aptuveni 1.9 miljardus ASV dolāru zaudējumus. Ieguvuma nekāda.... tikai zaudējumi pašiem.

Neskatoties uz visām sankcijām, ASV pati iegulda Ķīnā miljardiem dolāru ik gadu, to pat nenojaušot. Kā? Ar bitkoinu palīdzību. Redz, visa kriptovalūta tiek pielīdzināta ASV dolāram, un līdz ar to arī vairums apmaiņas notiek dolāros. Lieki teikt, ka pašlaik Ķīna, neskatoties uz visiem aizliegumiem, arvien iegūst 65% pasaulē jaunradušos bitkoinu. 

Pēc aptuveniem datiem ik dienu tiek iegūti ap 900 jauni bitkoini. Ja skatās uz jūnija beigām, laiks par kuru pieejama statistika, tad ik dienas tiek iegūta peļņa aptuveni 31 miljona ASV dolāru apmērā. Ik gadu aptuveni 10 miljardi ASV dolāru peļņa. Kopš pagājušā gada vasaras tikai Ķīnā esošie maineri (mining) radījuši peļņu aptuveni 7 miljardu ASV dolāru apmērā. Ik gadu peļņa divkāršojas, pat trīskāršojas, atkarībā no bitkoina vērtības tirgū.

Ķīnā bitkoina (btc) ieguve jeb mainings ir aizliegts, bet pati kriptovalūta nav tā sakot, nobanota jeb aizliegta. Grūti ir cīnīties ar vēja dzirnavām vētras laikā. 2017. gadā varas iestādes arī aizliedza iegādāties kriptovalūtu (btc) un slēdza daudzas apmaiņas vietnes. Iegādāties nevarēja, bet nebija aizliegts to turēt jeb tā sakot, būt tā īpašniekam. Ja pieder, pieder, jaunas tik nevajag pirkt. 

Kāpēc aizliegums vākt bitkoinus? Jo daudzas fermas (vietas kurās ir daudz iekārtu kas krāj un apstrādā bitkoinus) izmanto elektroenerģiju, kas nāk no fosilajiem kurināmajiem - oglēm, naftas. Tā ir lēta un atmaksājas izmantot šādas iekārtas. Piedevām, bitkoina cenas svārstības arvien liek nojaust, ka tā cena tomēr augs. Cilvēki daudzkārt pieslēdzas pie elektrotīkliem nelegāli, tādejādi radot zaudējumus elektrokompānijām un iegūst tīru peļņu. Tāpat arī Ķīnas ilgtermiņa plāni - līdz 2060. gadam būt no golekļa dioksīda izmešiem brīvai. Tā sakot, zaļā valsts. Plāns ir labs, bet tikai kā tas izdosies, grūti prognozēt, jo fosilie kurināmie Ķīnā aizņem lielu tirgus un elektrotīkla daļu. Bez fosilās enerģijas Ķīnas strauji graujošā elektro vajadzība liekas neatrisināma problēma ar atjaunināmajiem enerģijas veidiem.

Tad kā Ķīna vājina ASV ekonomiku? Tā iegūst bitkoinus, pārdod iegūstot dolārus, un dolārus vēlāk apmaina pret citām valūtām, liekot dolāra kursam kristies, jo lielāks pārdošanas pieprasījums mazina valūtas vērtību. Piedevām tagad vēl Ķīna izdara visu, lai no savas valsts maineri pārvāktos uz ASV, kur elektrība ir lēta, bitkoina vākšana nav aizliegta. Tādejādi ir vairāki labumi - izmantot citas valsts elektrību, piesārņot vidi ar izmešiem un siltumu ko rada iekārtas, un vājināt vietējo valūtu. Donalda Trampa plāns tik tiešām liekas jo dienas, jo tizlāks.