Persiešu armijas varenība

foto: pinterest.com (c)

Pasaules vēsturē ir daudz karavadoņu, kas ar saviem karagājieniem un rīcību atstājuši dziļas pēdas gan savulaik, gan arī radījuši notikumu virkni, kas turpinās vēl mūsdienās. Par viņu varenību, gudrību un neparastajiem lēmumiem runās vēl ilgi. Viena no savulaik visvarenākajām armijām un līdz ar to arī valstīm bija Persija. Tā iekaroja pat Ēģipti un tās toreizējais vadītājs - Dārijs I, radīja visdiciplinētāko un nesatricināmo armiju. Stāsti ap to arvien saviļņo cilvēku, īpaši, protams, vēsturnieku, prātus.

Sestajā gadsimtā pirms mūsu ēras Persijas valsts robežas izpletās dziļi Mazāzijas teritorijā, iekļaujot sevī arī savulaik vareno Ēģipti. Pamatus šiem lielajiem iekarojumiem lika toreizējais persiešu valdnieks Kīrs II. Jau tolaik viņš iekaroja visu Irānas rietumu daļu un izveidoja visvarenāko, tolaik, armiju. Šī armija bija īpaša arī ar to, ka tajā nebija vergu, kā to varētu domāt, bet gan tie, kas no labas gribas stājās armijas rindās. Tieši tāpēc šo armiju vēl senpersiešu valodā sauca arī par "tautu".

Karagājienu apjomi bija neiedomājami: persieši iekaroja grieķu pilsētas Egejas jūras rietumu piekrastē, tālāk neapturami iekaroja Babilonu. Te jāpiebilst, ka Babilona toreiz tika uzskatīta par neieņemamu cietoksni, bet arī tas neapturēja persiešus. Viņi turpināja doties tālāk - uz Ēģipti.

Pirmā un reizē arī, tā sakot, izšķirošā kauja starp persiešiem un ēģiptiešiem notika 525. gadā pirms mūsu ēras. Karaspēka priekšgalā tolaik jau atrodas Kīra II dēls - Kambīzs II. Persieši gūst uzvaru un Kambīzs II pakļauj faraonu Psamtiku III. Šeit var vēl piebilst to, ka "nemirstīgo armija", kā dēvēja persiešu karaspēks sevi citkārt arī, klajā laukā praktiski bija neuzvarams tolaik. Ja atskatās uz Babilonas ieņemšanu, tad šeit jāsaka, ka viņu priekšrocības nebija tik izteiktas, jo cietoksnim uzbrukt vienmēr ir bijis grūtāk. Tomēr, pa cik kauja ar ēģiptiešiem notika atvērtā laukā, persiešiem uzvarēt nebija grūti.

Persiešu armijas struktūra daudzkārt atgādina romiešu, vēlāk, izmantoto struktūru. Vispirms tā dalījās pulkos, katrā no tiem 10 000 cilvēku, kas atkal sadalījās vienībā, kuras sastāvēja no 1000 cilvēkiem, un tie sadalījās simts cilvēku grupā. Tieši šos pēdējos 100 arī vadīja viens komandieris, kas nozīmēja daudz labāku rīkojumu uztveri. Sestā gadsimta beigās šī armija kļūst, tā sakot, starptautiska un tajā nav tikai persieši vien, kā tas bija sākotnēji. Pēc vēstures liecībām ir skaidrs, ka armijā bija arī grupas, kas sastāvēja tikai un vienīgi no irāņu izcelsmes tautām, kas procentuāli bija 10% no visas armijas kopskaita.

Šī bija iespaidīga armija, kuras galvenais trumpis bija 10 000 karavīru, kas arī tika dēvēti par "nemirstīgajiem". Ja kāds no tiem aizgāja bojā, tā vietā uzreiz tika ielikts cits, lai patstāvīgi uzturētu skaitu 10 000 un lai tiem visiem būtu ideāla sagatavotība. Viņu galvenā atšķirība bija tāda, ka viņiem bija jācīnās pat tad, ja viņi tika ievainoti, pat tad, ja ievainojums bija smags. Šāda iezīme darīja savu - ienaidniekos šāda neatlaidība un spēja cīnīties ar smagām brūcēm radīja visīstāko paniku.

Šie 10 000 sastāvēja tikai un vienīgi no persiešiem. To vidū nebija neviena cittautieša. Pirmie, kas iekļauti to rindā (1000 karavīri) tāpat bija arī valdnieka personīgās sardzes vienība. Šim arodam, ja to tā varētu nosaukt, gatavoja jau kopš agras bērnības. Obligātas prasības bija precīzi šaut ar loku, jāt uz zirga un vistiešākā pakļaušanās Zaratustras mācībām.

Hērodots savulaik par persiešu "nemirstīgajiem" rakstīja sekojošo: "Viņu galvenā iezīme - vīrišķība. Pēc panākumiem karagājienos otra svarīgākā lieta ir tas, cik katram ir dēlu. Jo vairāk, jo labāk. Tam, kuram ir visvairāk dēlu, valdnieks katru gadu sūta dāvanas. Galvenā uzmanība tiek pievērsta tam, cik karavīru ir armijā. Bērnus no piecu līdz divpadsmit gadu vecumam apmāca tikai trīs lietām: būt taisnīgam, šaušanai no loka un jāšanai ar zirgu. Līdz piecu gadu vecumam bērnu tēvam nemaz nerāda, tas pavada šo laiku pie sievietēm. Tas tiek darīts tāpēc, ja nu gadījumā bērns šajā vecumā aiziet bojā, tas neradītu tēvam liekas raizes."

Atgriežoties no karagājiena pa Ēģipti, valdnieks Kambīzs II mirst, un valstī varu sagrābj burvis-viltvārdis - Gaumata. Viņš pasludināja sevi par Kīra dēlu, tādejādi nostājoties valsts priekšgalā. Viņš apzinājās, cik liela ir šīs armijas vara un lai iežēlinātu padotos, izsūtīja pavēles - brīvlaišanu no armijas (nav jādien) un atbrīvošanu no nodokļiem uz nākamiem trīs gadiem. Šāds lēmums ļoti nepatika dižciltīgajiem valsts iedživotājiem un arī "nemirstīgo" armijai.

Pret Gaumatu sacēlās karavadonis Dārijs. Ar "nemirstīgo" palīdzību viņš nogalināja viltvārdi un atjaunoja valstī agrāko "nemirstīgo" prestiža līmeni un slavu. Pēc viltvārža likvidēšanas Dārijs ar "nemirstīgo" armiju izgāja cauri visai valstij, apspiežot un likvidējot, pēc vajadzības, pretošanos agrākajai kārtībai. Viņš iznīcināja visus, kas nepiekrita varas grožu virzībai, gūstekņus neņēma.

Pirmā Dārija neveiksme atgadījās 514. gadā Viņš uzbūvēja tiltus pār Bosporu un Dunaju un iebruka skifu kontrolētajā teritorijā. Viņa armija virzījās pa reti apdzīvotām teritorijām, kuras steigā skifi bija pametuši. Galveno pretinieka armiju viņi ilgi nesatika. Bet tieši tāda arī bija skifu taktika. Kad Dārija armija jau bija dziļi stepēs, skifu valdnieks nosūtīja viņam neparastu dāvanu - putnu, peli, vardi un piecas bultas. Gudrie ilgi centās iztulkot šo mīklu, līdz Dārija padotas viņam visu paskaidroja. Patiesībā, tā bija nevis mīkla, bet ultimāts: "Ja jūs, persieši, kā putni neuzlidosiet debesīs, vai arī kā peles, neierakstieties zemē, vai arī kā vardes nenoslēpsieties purvā, tad atpakaļ jūs neatgriezīsieties, jo tiksiet causāusti ar šīm bultām." Draudi bija izteikti un nu bija jāizlemj kā rīkoties. Lēmums bija smags, jo šajā situācijā "nemirstīgie" nekādi nevarēja palīdzēt uzveikt pagaidām nesastaptu pretinieka armiju. Dārijs brīdinājumu uztvēra nopietni un devās atpakaļ.

491. gadā Dārijs uz dažādām grieķu pilsētām nosūta savus sūtņus, liekot tiem nodot vienu ziņu - viņš prasa "zemi un ūdeni", kas tolaik nozīmē lai saņēmēji atzīst viņa, Dārija, varu un pakļaujas tam. Liela daļa ziņu saņēmēju no izrēķināšanās bailēm atzīst viņa pārākumu un pakļaujas tam.

Tomēr ir arī vietas, kur sūtņi saņem atteikumus. Tādas bija divas - Atēnas un Sparta. Abās šai pilsētās sūtņus nogalina, neļaujot tiem pat atgriezties ar ziņu. Spartieši sūtņus iemet akā, lai tie tur "varētu paņemt cik ūdens un zemes tiem vajag". Tam visam uzreiz seko arī sekas - jau nākamajā gadā persiešu armija izsēžas pie Maratonas, kas atrodas tikai 40 kilometrus no Atēnām.

foto: thoughtco.com (c)

Grieķi visu savu armiju izkārto līdzenumā, cik vien tālu var, jo baidās no uzbrukumiem, kas varētu nāk no flangiem (sāniem). Dārijs sūta uzbrukumā savu "nemirstīgo" armiju, bet grieķi viltīgi izplānojuši ik sīkumu - armijas vidū ieliek vājāk bruņotos karavīrus, bet gar sāniem - smagi bruņotos. Kaujas rezultātā "nemirstīgo" armija ir spiesta atkāpties.

480. gadā valdnieks Kserkss, Dārija I dēls, atkal iebrūk Grieķijas teritorijā. Hērodots par šo notikumu saka tā, ka persiešu armijas rindās kājnieku vien esot aptuveni miljons. Tieši šai laikā notiek slavenā Termopiļu kauja. Spartiešu aizstāvji cieš sakāvi, smagu, kad Kserksa "nemirstīgie" ar tiem izrēķinās.

Tomēr izšķirošā kauja starp grieķie un persiešiem vēl tikai priekšā, pie Platejas. Persieši rīkojās viltīgi - viņi aizbēra vienīgo ūdens avotu, kas nodrošināja ar ūdeni visu grieķu armiju. Viņi uzskatīja, ka kolīdz tie paliks bez ūdens, viņi būs spiesti doties tuvāk Platejai, kur atrodas vēl viens ūdens ņemšanas vieta. Un tas viss - persiešiem redzot, jeb precīzāk - zem viņu bultām. Grieķi to saprot un nolemj aizlavīties turp nakts laikā, kad redzamība ir praktiski nulle. Bet tā tikai likās. Persieši šādam solim bija gatavi. Viņi uzbruka neilgi pēc tam, kolīdz grieķi devās ceļā. Tūkstošiem bultu radīja milzīgus zaudējumus grieķu armijas rindās, tomēr grieķi centās turēties kopā un neizklīst. Kaujas laikā tiek nogalināts persiešu karavadonis - Mardonijs. Drīz pēc tam, persiešu kaujas gars sarūk un lielākā daļa persiešu armijas atkāpjas kamēr "nemirstīgo" karaspēks turpina cīnīties. Spēki nebija līdzīgi un visi "nemirstīgie" tiek nogalināti sīvā kaujā. Atkāpjoties armija haotiski bēg prom - uz Āziju.

Pēc šīs kaujas "nemirstīgo" armijas pulku vairs nekad neatjaunoja.

Vai Hitleram bija atombumba?

foto: dailystar.co.uk (c)

Vēsturnieku un kara laika ekspertu vidū sen jau ir izplatīts mīts - "Hitleram bija atombumba". Tehnoloģijas tam laikam tik tiešām fantastiskas. Tomēr, ja viņam bija šādi ieroči, kāpēc to potenciāls netika nodemonstrēts tolaik? Iespējams, šodien būtu pavisam cita pasaule, ja karā uzvarējusi būtu Vācija. Tad paliek jautājums neskaidrs - bija vai nē...?

Pirmās publikācijas par šo tēmu jau ir izsenis klīdušas pa gan ierasto, gan dzelteno presi. Sazvērestību teoriju rindās tās eksistē jau diezgan pasen. Tomēr kas nedaudz konkrētāks, ja to tā var nosaukt, parādās 2016. gada 10. maijā, kādā provinces avīzē Vācijā. Rakstā vācu inženieris Pīters Lors ziņo, ka esot atradis pierādījumus tam, ka Trešajam heiram bija gatavs masu iznīcināšanas ierocis - atombumba. Paziņojumu viņš pavēstīja vietējo vēsturnieku un novada pētnieku sermināra laikā, Kemnicas pilsētā. Vēlāk šo apgalvojumu pārpublicēja citi, jau daudz lielāki un ievērojamāki laikraksti.

Lors esot izmantojis 3D radaru lai izpētītu Jonas ieleju. Netālu no tur esošā rezervāta viņš 25 metru dziļumā esot atradis piecas šahtas, kurās esot iespējams izvietot objektus, kas pēc izmēra ļoti atgādina amerikāņu atombumbu "Little Boy" /mazulis/ vai arī seštonnīgo "Tallboy" (izmantota lai radītu zemestrīces, pārsvarā). Pēc viņa domām tas ir tiešs pierādījums tam, ar ko šeit savulaik nodarbojušies nacistu zinātnieki un inženieri.

Lors bija gatavs parādīt tiešu atrašanās vietu šīm raķešu šahtām, jo esot ļoti norūpējies par radiācijas noplūdi un tās pēcāko izplatību visā Eiropas teritorijā. Lieta tāda, ka metāls no atrašanās mitrā vietā jau ir sarūsējis un potenciāli tas rada draudus ka radioaktīvie materiāli nonāk saskarsmē ar vidi un izplatās tālāk pa gaisu jau. Cēla ideja, bet neilgi pēc šī sensacionālā paziņojuma sāka notikt diezgan dīvainas lietas. Pirmkārt - nekādus tālākus izpētes darbus neviens neveic un nekādus rakšanas darbus pat neuzsāk; otrkārt - 3D skanera ražotājs paziņoja, ka tas radars, kas izmantots, lai atrastu šo vietu, nemaz nespēj darboties līdz 25 metru dziļumam, vēl vairāk - tā maksimums, pie vislabākās gribas ir 12  metri. No visa tā izriet, ka Lora paziņojums ir vistīrākā fincija.

Sakarā ar šādu paziņojumu, prese pārtrauca ziņot par šo gadījumu tālāk, bet Lors ar saviem domubiedriem mistiski pazuda, pametot savas mājas, iedzīvi un nevienam neko nepaziņojot ne arī atstājot kaut mazāko saprašanu, kurp tie varētu doties.

Jonas ieleja atrodas uz robežas ar militāro Ohrdrufas poligonu, kurš tika izmantots jau pirms Pirmā pasaules kara sākuma. Pēc otrā pasaules kara viņš tika nodots padomju (Krievijas) armijas pārziņā. Tā tas palika līdz 1991. gadam, kad to nodeva Vācijas varas iestāžu pārziņā.

Tomēr Ohrdrufas apkaimes un pilsētas vēsturē ir kāds diezgan interesants periods. 1944. gada beigās šeit zem zīmoga"pilnīgi slepeni" sāka celt specobjektu, kuram tika dots nosaukums, koda, SIII. Tā būvēšana bija ieslodzīto ziņā, kuri turp tika nogādāti no netālu esošās Bušenvaldas koncentrācijas nometnes. Augsnē, kas sastāv pārsvarā no ģipša, kopumā tika izrakti 25 tuneļi.

Lai arī darbi ritēja pilnīgā slepenībā un strādnieku, liekas, pietika, tie tomēr netika pabeigti. 1945. gada martā tur ierodas amerikāņu tehniskie speciāli. Neskatoties uz to, ka šī teritorija tika iedalīta Padomju savienībai, ģenerālis (ASV armijas) Pattons dod pavēli to apsargāt līdz šeit ierodas Sarkanās armijas vienības. Lieki teikt, ka šāda attieksme norāda tikai uz vienu - ASV bija ieinteresēta tajā, kas tur notika/glabājās un ar ko tur vispār nodarbojās.

Tiek izteikti minējumi, ka ASV spēki toreiz nopratināja tos ieslodzītos (no koncentrācijas nometnes), kas tur vēl bija palikuši dzīvi. Kamēr ieradās Sarkanās armijas spēki, daudzi uzskata, ka amerikāņi izveda daudz dokumentācijas un arī aprīkojuma. Oficiāli par to nekādu ziņu gan nav.

Padomju savienības militārie spēki šo vietu kontrolē un nekādu īpašu notikumu nav. Tuneļi tiek izmantoti kā noliktavas, bet tad, pēkšņi no nekā, 1956. gadā tiek dota pavēle - uzspridzināt visas ieejas pa kurām var iekļūt šajā pazemes objektā. 1960tos līdz 1970tos gados šeit arvien patrulē militārais personāls kas ik pa laikam aiztur kādu ziņkārīgo, kas cenšas iekļūt pazemes būvē. Viņiem visiem ir viens kopīgs faktors - visi turp dodās bruņojušies ar alpīnistu ekipējumu, jo tā ir daudz vieglāk izpētīt pussabrukušos tuneļus un šahtas.

foto: thirdreichruins.com (c)

2001. gadā tiek izdota angļa Marka Volkera grāmata par nacistu tehnoloģijām. Tajā ir minēts ka Ohrdrufas poligona apkaimē 1945. gada 3.martā tiek izmēģināts jauns ierocis - atombumba. Piecus gadus vēlāk vēsturnieks Raiens Karlšs izdod savu darbu, kurā viņš apraksta to, kā saticis cilvēkus, kas pārdzīvojuši šo izmēģinājumi un to, kādas sekas uz tiem atstājis šis izmēģinājums. Ir arī dažas aculiecinieku liecības par šiem, it kā, notikumiem.

Pēc šādiem izteikumiem nekas cits neatlika kā turp nosūtīt radioloģijas speciālistus. Viņi izpētīja cik vien varēja, bet nekādus, pat minimālākos, pierādījumus kodolsprādzienam vai radioaktivitātes klātbūtnei šeit neatrada.

Tomēr, kā uzskata vairums vēsturnieku, Hitleram bija iespējas sasniegt mērķi - izgudrot atombumbu. Ar šīs tehnoloģijas izpēti toreizējā Vācijā uzreiz nodarbojās divas, viena no otras neatkarīgas grupas. Viena tika dēvēta par "armēņu grupu", kuru vadīja Kurts Dibners un civilā grupa, kuru vadīja Verners Heizenbergs.

Tehnoloģiski viņi atklāja diezgan būtiskas nianses un par labāko no tā visa tiek uzskatīts kodolkatls - mūsdienu atombumbu priekštecis. Šis katls spēja uzkarst, piedevām ļoti ātri, kolīdz tajā sākās nekotrolējama kodolreakcija, bet nekādā veidā šis katls nebija spējīgs radīt kodolsprādzienu. Šodien par to, ka šis projekts nesasniedza savu gala rezultātu vaino doktoru Trinksu, kurš izpētot kodolu sadalīšanās darbības mehānismu nedaudz pieļāva kļūdu, proti - urāna trūkuma dēļ tā daudzums tika izmantots visminimālākais, kas nesolīja rezultātu: ķēdes reakcija nesākās. Notika tikai milzīga siltuma izvade, bez kodolsprādziena pat draudiem.

Un patiesībā, viss šķiet diezgan loģiski, jo ja jau Hitleram būtu bijis šāds masu iznīcināšanas ierocis, visi kā viens ir pārliecināti par to, ka viņš to nekavējoties arī izmantotu, lai gūtu uzvaru karā. Labi, ka tas nenotika, jo diez kāda tad šodien būtu pasaule un kādi būtu mēs, un vai mēs būtu!?

Vīna pudeles Baltijas jūrā

foto: learn.winecoolerdirect.com (c)

Ūdens masas sevī slēpj daudz noslēpumu. Dažkārt lielāki, citkārt mazāki ir arī nogrimušo kuģu kravas telpu saturs, ja vien tām izdodas palikt neskartām pēc kuģa nogrimšanas. 2010. gada 17. jūlijā šveices nirējiem ļoti paveicās Baltijas jūras apsekošanā - viņi atrada uz nogrimuša kuģa 79 lieliski saglabājušās aptuveni 170 gadus veca šampanieša pudeles. To marka - "Veuve Clicquot", ražots aptuveni ap, pēc 1772. gada, Francijā. 11 pudeles tika pārdotas izsolē par fantastisku cenu - kopumā 156 000 dolāru. Tirgošana notika atsevišķi, pa pudelei, un maksimālā cena par vienu bija 17 000 dolāru.

Paša kuģa nosaukumu tā arī toreiz, ne vēlāk neizdevās noskaidrot. Aplēses lika nojaust, ka kuģis bijis ceļā no Francijas uz SantPēterburgu. Vēsturnieki domā, ka tā esot bijusi Ludvika XVI dāvana Katrīnai II. Tomēr, faktu kas to apstiprinātu vai noliegtu nav.

Pats vecākais jebkad atrastais alkoholiskais izstrādājums pudelēs datējams ar 1980. gadu, kad Siņjaņā (Ķīna) tika atrastas vīna pudeles. To izcelsme datējama ar 1300. gadu pirms mūsu ēras. Tas ir par alkoholu, kas palicis vēl šķidrā formā. Bet ja ņem vērā visus pasaulē atrastos alkoholiskos dzērienus, tad pats vecākais tiekot datēts ar aptuveni 9000 gadu senu ražošanas izcelsmi, arī Ķīnā. Jāsaka gan, ka rīsu šņabis jeb sakē, pēc tāda laika pārvēršas... pulverī, kura sastāvā var atrast medus un augļu paliekas. Nekā baudāma tur gan galīgi.

No viduslaikos ražotajiem vīniem (alkoholu saturošiem šķidrumiem būtu labāk teikt) visvecākais atradums ir 1648. gadā johanesburgas vīndaru brāga.

Arī Irānā pāris gadus atpakaļ tika atrastas vīna... paliekas. Māla trauka pašā apakšā bija pārakmeņojušās paliekas, kuru sastāvs lika noprast, ka tas tiešām sākotnēji ir bijis vīns. Bet vīns tas bija aptuveni pirms 7000 gadu.

Marsa kolonizācija ar atombumbām

foto: mirror.co.uk (c)

Ar mūsdienu cilvēces prasībām un nepieciešamībām pēc resursiem mums drīz vien nepietiks pašiem savas planētas. Steidzīgi ir jāmeklē jaunas vietas un veidi kā apmierināt tikai augošo alkatību pēc visām precēm. Piedevām arī pārapdzīvotības jautājums jo dienas, jo kļūst aktuālāks. Viena no iespējām - kolonizēt kādu citu, tuvāk esošo, planētu. Marss ir visērtākais no daudziem viedokļiem, bet kā to izdarīt vislabāk? Viens no ieteikumiem, kas izskanēja jau pāris gadus atpakaļ no Tesla motors dibinātāja Īlona Maska - bombardēt Marsu ar atomieročiem. Nē, nopietni!

Idejas pamatā bija cēls mērķis: palīdzēt mūsu pašu planētai atdzīvoties, atlabt no tā, ko mēs gadu simtiem esam tai kaitējuši. Izmantojot tālas un vidējas darbības rādiusa lidmašīnās izmantot tās lai apzaļumotu planētas tālākos un nepieejamākos nostūrus. Lidmašīna lido, tās krava ir sēklas vai dažādi citi augi, ūdens, un attiecīgās vietās tos izmet. Šai iecerei tika domāts izmantot C-130 Hercules lidaparātus, tomēr, ideja ieguva pavisam citu virzību, ne tā kā sākotnēji. Tika iecerēts ka jau 2017. gadā ar šādu tehnoloģiju tiks īstenots apzaļumošanas pasākums Taizemē un Taiti reģionos.

Ideja bija kā ideja, bet cerams, tā vēl tiks īstenota. Nākamais solis un iecere bija laika gaitā aizvietot lidmašīnas, jo kā zināms, tās arī piesārņo gaisu. Tās aizstāt tika domāts ar bezpilota aparātiem jeb droniem, kā to teiktu šodien. Tāpat arī vēl ir viena cita nianse, kāpēc droni būtu daudz ērtāks veids; precizitāte. Lai izsētu sēklas un augus vajadzīga precizitāte nevis vienkārši sēklu maisa izmešana kaut kur. Lai viens augs netraucētu citam starp tiem ir jābūt noteiktam, minimālam kaut, attālumam. Šeit lidmašīnas derētu tikai sākotnēji, jo to lidošanas ātrums ir nedaudz par augstu, proti - 630 km/h. Droni turpretī ir lieliska alternatīva - to ātrums nepārsniedz 80...150 km/h. Precizitātes indekss pieaug vairākkārt. Bet te atkal ir viena cita lieta, kas man pašam, liekas aizdomīga: dronus visticamākais izgatavotu no jauna, patērējot vēl resursus un laiku, nevis izmantojot jau esošas lidmašīnas. Kas būtu efektīvāk, grūti teikt, bet viens ir skaidrs - tas, kurš ražos šos dronus, nopelnīs vairākkārt, un šādas tehnoloģijas un to masveida ražošana ASV ietvaros jau ir, un arī vadošie cilvēki spēj izteikt pārdrošas idejas, kas iespējams varētu nostrādāt, cēla mērķa vārdā. Bet dronus vai jebko neviens jau tāpat par brīvu neražos, tik liels filantropisms gan vēl nevienā nav iedzimis. Nu tas tā, ejam tālāk idejas attīstībā.

Nākamais solis, kamēr vēl pirmais netiek īstenots - pārveidot Marsu par pienācīgu un derīgu vietu cilvēkam un cilvēka vajadzībām. Ideja laba, atbalstāma, bet, cik reāla? Vispirms ir jāpārveido Marsa virsma, atmosfēras (neesošās, praktiski) sastāvs, lai tur vispār varētu kaut kas notikt un viss neaizietu bojā kosmiskā starojuma dēļ. Tāpat arī temperatūras svārstības stabilizācija ir vēl viena problēma. Bet... izrādās to visu, vismaz teorētiski, esot iespējams līdzsvarot, piedevām, ne tik ilgā laika posmā.
Īlons Masks (SpaceX īpašnieks, dibinātājs, Tesla Motors īpašnieks, PayPal dibinātājs) reiz TV šovā piedāvāja gandrīz neprātīgu ideju - nosūtīt uz Marsu kosmisko kuģu kavalēriju, kas bruņotas ar kodolieročiem. Atombumbu sprādzienu sarkanās planētas polos tos momentā izkausētu. Tad pēc kāda laika turp dotos citi kosmosa kuģi kuri turp nogādātu fabrikas, kas nodarbotos ar siltumnīcas efektu izraisošu gāzu radīšanu. Laika gaitā atmosfēra būtu pietuvināta tai, kāda tā ir uz zemes pašlaik - piesārņota, bet stabila. Tolaik viss izklausījās kā joks, ja vien nebūtu bijis pamats nopietnībai: Masks kompānija SpaceX parakstīja ar NASA daudzmiljardu līgumu par pilotējamu kosmosa kuģu izveidi kas varētu sasniegt Marsu.

Laika gaitā šī ideja aizskāra daudzu cilvēku un pētnieku prātus. Vairums arvien ir noskaņoti diezgan skeptiski. Daži pat nostājās kardināli pret šo ideju, sakot, ka šāda iejaukšanās iztraucētu dabisko planētas (Marsa) attīstību.

Bija arī tādi kā Džons Brandenburgs, kurš izteicās, ka Marss jau esot reiz kļuvis par bombardēšanas objektu, diemžēl gan, neveiksmīgu. Viņš tic ka senatnē kāda cita civilizācija ir centusies Marsu šādā pat veidā kolonizēt , bet diemžēl kaut kādu iemeslu pēc tas nav izdevies.

Mans personīgais viedoklis par šo visu arvien paliek nemainīgs; atomieroči neko nerisina. Ja ņem vērā to, cik pēc tiem paliek radiācijas, tad grūti būtu teikt, ka kāds no augiem varētu izaugt... uz Marsa. Un pat ja varētu, tad cik reāli būtu to lietošana uzturā, ja to dzīvība no A līdz Z noritētu vidē kur vidējais radiācijas limits ir pārsniegts tūkstošiem reižu. Vai arī uz Marsu tiek plānots nosūtīt bez-radiācijas atomieročus? Varbūt ūdeņražbumbas? Bet cik zināms, tikai vienu reizi tāda ir izmēģināta uz zemes, un nedomāju ka kāds būtu tik traks lai to paceltu virs zemes, ņemot vērā to, cik daudz nelaimes gadījumu notiek ar pavadoņiem pēdējos 20 gados.

Teraformēšana ir izeja, bet ne ar šādiem kardināliem soļiem. Domāju, ka savākto datu arvien nav tik daudz, lai konkrēti teiktu, jā, mūsu rīcībai būs tieši šādas sekas. Lai arī par kosmosu mēs zinam vairāk nekā par savu planētu, tomēr tur arī daudz aspektu ir tādu, par kuru eksistenci mēs nemaz vēl pat nenojaušam.... Un vai vērts iznest atomieročus ārpus zemes robežām, lai ar iznīcību aizsāktu ko produktīvu?

Šis un tas par zvaigznēm

foto: rhysy.net (c)

Zvaigznes - blāvie nakts spīguļi debesīs. Katra no tām ir unikāla, neatkārtojama un vienīgā. To gaisma līdz zemei nāk ilgi, un kā vēsta zinātne - dažas no tām spīd, mēs tās redzam, bet pašas zvaigznes jau sen ir aizgājušas bojā. tik tālu tās ir un tik ilgi gaisma ceļo līdz mums. Kas tad apvieno visas zvaigznes visumā? Ir daži fakti, kas pārsteidz un ieinteresē. Cerams, noderēs.

• Kopējais zvaigžņu daudzums Visumā visticamākais, nekad netiks noteikts. Ir tikai teorētiskas aplēses par to, cik tad to tur vispār ir, plus mīnus pāris triljardi. Tikai mūsu galaktikā - Piena ceļš - ir aptuveni 200 līdz 400 miljardu zvaigžņu. Astronomi lēš, ka visā Visumā kopumā ir aptuveni ap 500 miljardu galaktiku. Dažas no tām ir daudz, daudz lielākas par mūsu Piena ceļa galaktiku, kas nozīmē, ka tur ir daudz reižu vairāk zvaigžņu. Tomēr patiesos apmērus neviens nepateiks, viss būs tikai aptuveni, jo lielu daļu Visuma mēs vispār neredzam vēl nemaz, jo nav tik spēcīgi teleskopu lai tur ielūkotos (teorētiski tas būtu kā ielūkoties gan nākotnē, gan pagātnē, no gaismas viedokļa).
• Visām zvaigznēm sākotnēji ir viens un tas pats gāzveida sastāvs. To sastāvs ir noteikts gandrīz vai nemainīgs un vienāds tas tām ir tāpēc, ka gāze no kā tās veidojas radās pēc Lielā sprādziena (13,7 miljardus gadu atpakaļ). Sākotnējais materiāls - 75% ūdeņraža un 25% hēlija. Laika gaitā no dažādiem ārējiem faktoriem zvaigznei izveidojas kodols, kas sāk saspiesties. Vēl pēc kāda laika šī kodola centrā rodas labvēlīgi faktori (un, protams, temperatūra) lai tur sāktos kodolsintēzes process. Reakcijas laikā daļa ūdeņraža pārvēršas hēlijā (piemēram mūsu Saule pēc speciālistu aplēsēm sastāv no 70% ūdeņraža un 29% hēlija un aptuveni 1% dažādu citu elementu).
• Jo vairāk enerģijas izdala zvaigzne, jo īsāks tās mūžs. Izmēram arī ir nozīme, proti, jo tā izmēros ir lielāka un spīd spožāk, jo tā atdod ļoti lielu enerģijas daudzumu, kas nozīmē, ka tā pati sevi iztukšo. Sarkanie punduri spēj eksistēt miljardiem gadu, jo to spožums (un enerģijas atdeves daudzums) ir mazs, bet gigantiskas un spožas zvaigznes - tikai pāris miljonus gadu. Ir zvaigznes kas savā spožumā miljoniem reižu pārspēj mūsu sauli, bet laba ziņa ir tā, ka tās atrodas ļoooooti tālu, bet tas nenozīmē, ka to gaisma, radiācija utt mūs neietekmē.
• Lielākā daļa no esošajām zvaigznēm patiesībā ir sarkanie punduri. Atšķirība ir tā, ka, pirmkārt, to masa ir divreiz (vismaz) mazāka par mūsu Saules masu un otrkārt, - tās spēj eksistēt un izstarot gaismu desmitiem miljardu gadu. No 30 vistuvāk Zemei esošajām zvaigznēm 20 ir sarkanie punduri. To atklāšana arī ir diezgan sarežģīta, jo to blāvā gaisma ir grūti ievērojama. Pētnieki uzskata, ka tieši šādu zvaigžņu tuvumā ir vislabākie  apstākļi dzīvības aizsākumiem. Ja ticēt evolūcijas teorijām, tad lai rastos dzīvība ir nepieciešams ne tik ilgs laiks, ja šo laika sprīdi salīdzina ar sarkano punduru-zvaigžņu dzīves ilgumu. Tās var eksistēt vēl ilgi pēc tam, kad uz kādas no planētām dzīvība ir sākusies (no nulles) un izzudusi.
• Zvaigznes kodols laika gaitā pārvēršas par milzīgu dimantu. Kad dzeltenie punduri (kā mūsu Saule), iztukšo savus kodolenerģijas krājumus, tā zaudē visus tās ārējos apvalkus. Paliek tikai vienīgi karsts, ļoti karsts, kodols, kas tiek dēvēts par balto punduri. Laika gaitā ogleklis un skābeklis kristalizējas zem tā virskārtas un tas pārvēršas par kristālu. 2004. gadā zinātnieki izpētot balto punduri Centauras zvaigznājā atklāja milzīgu dimantu. Tā karātu skaits - 10 miljardu triljoni.
• Pašlaik vislielākā zināmā zvaigzne ir atklāta Lielā Suņa zvaigznājā, un saucas tā VY Canis Majoris. No Zemes mūs šķir 3800 gaismas gadu attālums. Tā ir aptuveni 2100 reizes lielāka par mūsu Sauli. Liek lēsts, ka tuvākajos 100 000 gados tā var kļūt par supernovu ar visām no tā izrietošajām sekām arī uz Zemes mītošajiem... īpatņiem vai dzīvībai, kāda nu tā uz to mirkli vēl būs, ja būs.
• Visuma redzamajā daļā pētnieki ir atklājuši milzums daudz dubulto zvaigžņu sistēmu. Tās rotē

  

  foto: wikipedia.org (c)

  ap vienotu smaguma centru. Un patiesībā, dubulto zvaigžņu sistēmu ir daudz vairāk nekā solo. Ir sastopamas arī trīs un četru zvaigžņu sistēmas. Kas saistās ar mūsu zvaigzni - Sauli, tad no astronomiskā viedokļa tā vairāk ir izņēmums nekā ierasta lieta. Dubultā sistēma, trīskāršā - visbiežāk sastopamās zvaigžņu sistēmas Visumā.
• Saules virsmas temperatūra ir aptuveni 2 000 000 grādu pēc Celsija skalas. Šad un tad no tās notiek enerģētiskie izvirdumi. Plazma tiek no Saules izmesta, izgrūsta, ar ātrumu, kas tuvs gaismas ātrumam. Šie izvirdumi Zemi sasniedz elektromagnētisko vētru veidā, un var paralizēt elektronikas darbību uz planētas. To enerģijas daudzums ir mērāms miljardos triljonu kWh jeb citā veidā pārvēršot - tikpat daudz enerģijas izdalītos tad, ja reizē tiktu uzspridzinātas miljons ūdeņraža bumbu. Cilvēces prasību veidā to var aptuveni izteikt tā - viens izvirdums uz Saules rada tik daudz enerģijas lai ASV nodrošinātu ar elektroenerģiju nākamos 100 000 gadu.
• Ja ņem vērā to faktu, cik liels irVisums un to cik tajā ir zvaigžņu, tad loģiski secināt, ka zvaigznes izbeidz savu dzīvi tikpat bieži kā citviet to dzīves cikls aizsākas. Tomēr, tā nav. Supernovu sprādzieni nenotiek tiek bieži kā varētu domāt. Mūsu galaktikā pēdējais supernovas sprādziens noticis 1604. gadā. Toreiz šo notikumu aprakstīja pats Johanness Keplers. Viņš jau tolaik bija viens no pirmajiem kas uzskatīja ka Visums nebūt nav bezgalīgs. Tam ir robežas, sākums un beigas.
• Kad supernova uzsprāgst jeb iet bojā, var rasties arī neitrona zvaigzne. To masa parasti ir aptuveni tikpat liela kā mūsu Saules masa, bet to diametrs parasti nepārsniedz 10-20 kilometrus. Vairums neitronu zvaigzņu rotē ap savu asi ar milzīgu ātrumu - vairāki simti apgriezienu sekundē. To atmosfēra ir ļoti plāna plazmas kārta kuras biezums var būs daži milimetri līdz daži desmiti centimetru. Visvienkāršāk saprast to, cik to svars ir liels vienā veidā - viena tējkarote tās sastāva sver vairākus miljardus tonnu.
• Ar neapbruņotu aci debesīs var novērot aptuveni 4500 zvaigžņu. Ik gadu mūsu galaktikā rodas 40 līdz 50 jaunu spīdekļu.

Nedaudz par monētām #2

Iepriekšējais raksts: spied šeit

Naudas viltošana, kā izrādās, arīdzan nav nekas jauns. Vikingu apmetnē viņi atrada monētu, kas uzreiz tika saistīta ar arābu valstīs radītajām. Tās vecums tika datēts kā aptuveni tūkstots gadus veca. Pie izpētes tika secināts, ka tā ir sudraba, bet nedaudz vēlāk, tai nonākot zem rentgena stariem, nācās tās sastāvu krasi mainīt. Izrādās, ka sudrabs tajā ir tikai pārklājumā, bet izgatavota tā ir no... vara. Lielisks viltojums, par kura esamību tālaika tirgotāji, domājams, neko nenojauta. Pēc ekspertu viedokļa - viens no labākajiem šīs monētas viltojumiem, kas atrasts.

Kas saistās ar to, kādus attēlus atveidot uz monētām, tad arī šeit ir ļoti daudz dažādu tēmu. Nav tā, ka visas monētas un tur redzamie simboli, ir ļoti ieturēti. Piemēram, 1921. gadā tika izlaista 25 feniņi uz kurām attēlota ragana. Monēta netika izlaista nejauši vai kā joks, bet gan ar diezgan lielu vēsturi. Lieta tāda, ka Garcas kalnu apkaimē ir ļoti daudz mežu, biezu mežu, un apkārtnē klīst daudz leģendu un nostāstu par un ap raganām. Brokenas smaile savulaik bija visaugstākā vieta ziemeļaustrumvācijas apkārtnē (1142 metri). Un šo vietu vienmēr ir saistījuši kā raganu pulcēšanās punktu.

1820. gados iebraucamās vietas īpašnieks šai vietā bija kāds kungs vārdā Rūdolfs Šadē. Viņš bija izmanīgs biznesmenis jau tolaik un visādos veidos centās pievilināt vairāk klientu. Tā viņš tipogrāfijā pasūtīja banknošu sēriju ar četriem dažādiem nomināliem uz tām. Tā varēja tikt izmantota un lietota tikai šai vietā, viņa iebraucamajā sētā (mūsdienās tur ir viesnīca un kalnu atpūtas komplekss). Viņš centās parādīt to, ka ir patriots un vietējās apkaimes vēstures cienītājs, ko centās nodot arī apmeklētājiem. Tāpēc uz naudas zīmēm tika izmantotas ainas no Gētes "Fausta". Spilgtos toņos esošās banknotes atspoguļoja burvjus, kas steidzās uz šabašu, kā arī Faustu, kas kopā ar Mefistoteli danco burvju ielenkumā. Iespaidīgs veids, kā popularizēt savu biznesu un vairot uzmanību vēsturei. Un ticiet vai nē, tas tolaik nostrādāja un vēsture nonākot līdz mūsdienām, arvien vilina cilvēkus turp... iegūt kaut daļiņu tās agrākās auras, kas tolaik tur bija.

Vācijas apkaime vēsturiski tagad ir pazīstama ar dažādiem noslēpumainiem un nestandarta lēmumiem monētu (un notikumu) sakarā. Citviet šai pat apkaimē tika izlaistas naudas vienības ar uz tām attēlotu tā saukto "mežonīgo cilvēku". Vienā rokā tam ir vāle, bet ar otrā rokā viņš tur ar saknēm izrautu egles stumbru. Viss tas tikai tāpēc, ka savulaik viens no šiem īpatņiem esot ticis noķerts un nodots valsts pārziņā. Tomēr "meža vecis" ilgi nav pacietis nebrīvi un, ja ticēt nostāstiem, nomiris brīvības alku ierobežots.

Te ir daudz dažādu leģendu un nostāstu un vēl viens no tiem vēsta par to, ka jau kopš senseniem laikiem šī kalna apkaime ir kara vieta divām savstarpēji naidīgām rasēm - rūķiem un milžiem.

Varētu domāt, ka šāda tendence - kalt monētas un printēt naudu ar mistiskām radībām uz tām, nākusi tikai iedzīvošanās pēc. Nebūt nē. Fantastiskas būtnes atainot uz naudas nākusi no senatnes jau. Jau V-IV gadsimtā pirms mūsu ēras Pisandijā (kalnu apvidus Mazāzijā) izlaida sudraba monētas, kas svēra ne vairāk kā vienu gramu. Uz tām bija iekalts medūzas apveids.

Ja rūpīgāk sāk pētīt monētu vēsturi un uz tām esošās radības, tad dažādības šeit ir daudz. Ir monētas ar dažādiem mošķiem, dažādiem nelabajiem un visādiem citiem radījumiem, kas nu mūsdienās uz naudas vairs netiks likti, dažādu iemeslu pēc. Puscilvēks - pusvērsis, kas galīgi nav pielīdzināms Minotauram ir viens no pašiem spilgtākajiem, jo vizuāli ar Minosas mitoloģiju nesaskan galīgi, tomēr ir savulaik nonācis uz monētas atveidojuma. Atšķirība ir pavisam liela - ja Minotaurs bija ar cilvēka ķermeni un vērša galvu, tad šis, otrais, ir ūdens dievība, kam ir vērša ķermenis un bārdaina vīrieša galva. Līdz ar to nākas secināt, ka šādā veidā, iespējams, cilvēki piedeva nozīmi tam, kam viņi ticēja un no kā baidījās, ko pielūdza, uzskatāmi to ieviešot ne tikai reliģijā, mistikā, bet arī ikdienā, kā atgādinājumu tam, ka virs viņiem ir kāds, kas pārāks par tiem, no kā jābaidās, kas jāpielūdz, kam jātic neprasot par tā reālo eksistenci, kā to darītu mūsdienu cilvēks.

Atskatoties uz monētu vēsturi un naudas ietekmi skaidrs ir viens - tās katrā laika posmā pielīdzina arvien stingrākiem mēriem un brīvdomība izpaliek. Ir standarti, kas jāīsteno ražojot tās un dažādas normas, kas jāievēro, lai tās varētu tikt pieņemtas apgrozībā un tikt izmantotas kā norēķinu līdzeklis. Tomēr, vēsturē skatoties, cilvēks pret naudu izturējās daudz mazāk svarīgi nekā mūsdienās. Nauda bija gan kā norēķinu līdzeklis, gan arī kā atšķirības zīme konkrētai vietai. Un individuālisms, tomēr laikam bija kas svarīgāks senajiem cilvēkiem, daudz svarīgāks nekā vienota valūta visur bez jebkādas rozīnītes uz tās!

Nedaudz par monētām #1

foto: wikipedia.org (c)

Nauda. Monētas. Zelts. Tas viss tiek saistīts ar labklājību. Tik ierastas lietas, bet reti kad nākas aizdomāties par to, kā tās cēlušās. Nu tieši, kāpēc monētas ir apaļas? Mūsdienās ir tikai apaļas monētas, lai gan cilvēce savos pirmsākumos nebūt ne vienmēr izmantoa apaļas monētas. To forma ir mainījusies līdz ar laiku, gadsimtiem, idejām un dažādiem valdošo aprindu untumiem. Tomēr, kā tad tā, ka esam nonākuši tieši līdz šai, liekas, ērtajai, formai?

Carolīnas salu arhipelāgā ir viena saliņa, kas saucas Jap (Yap). Tur par maksāšanas līdzekli tiek izmantoti lieli akmens diski, ko sauc par Rei (citkārt arī Fei). Tie ir milzīgi akmens diski, kuru kopskaits ciematā ir aptuveni seši līdz septiņi tūkstoši. Šī maksāšanas sistēma un tā sakot, "akmens nauda" tika lietota gadsimtiem ilgi. No apgrozības tā izgāja tikai pagājušā gadsimta 20tos gados (aptuveni 1920, konkretizācijai). Tomēr gadsimtiem ilgā uzticība šai naudai ir saglabājusies citā formā - labākā dāvana, kā saka vietējie, ir vecā nauda. Problēma vien tāda, ka ar to ir divas iespējas kā rīkoties - atstāt veco naudu (akmens disku), kur tas ir, vai arī aiztransportēt to līdz savai mājai, būdai. Liekas, nieks vien ir, bet nekā - dažas no naudas monētām ir pat trīs metrus diametrā.

Nevarēju vien atrast to, vai izmēram ir kāda saistība arīdzan ar to vērtību, bet domājams, ka tā varētu būt. Lai gan kas to zin kā vien vietējie.

Tas ir viens no daudziem monētu un naudas veidiem. Pasaules vēsturē ir daudz dažādu veidu un priekšmetu, kas var tikt izmantots par naudu, maksāšanas veidu. Tā piemēram, Okeānijā, Āfrikā un Dienvidamerikas reģionos, šur tur, savulaik par norēķinu veidu tika izmantotas molusku čaulas. Lai arī šeit par svaru nevar teikt, ka naudu būtu grūti pārvietot, tomēr ir atkal cita problēma - to vērtība. Vienas čaulas vērtība bija ļoti maza, kas nozīmēja, ka tās vajadzēja daudz, lai veiktu kādu pirkumu. Tā nu tās tika vērtas uz auklām, krātas maisos, un tad ar visu šo lielo masu - uz veikalu. Interesanti, ekstravaganti, bet tomēr, jāsaka, diezgan neērti. Lai gan nav ļaunuma bez labuma - spota zāles apmeklējums pēc iešanas uz veikalu vairs nav vajadzīgs, ja tiek veikti lieli iepirkumi.

Ķīnā ļoti ilgu laiku tika izmantotas ovālas bronzas monētas. To vidusdaļā bija kvadrātveida caurums. Šo īpašību Ķīnas nauda saglabāja gandrīz divus tūkstošus gadu (kvadrātu vidū). Tam bija tīri praktisks pielietojums - caur šo kvadrātveida caurumu tās savija uz diega un tādejādi nevajadzēja ne maku, ne arī maisu, lai to nēsātu līdzi.

Tāpat savulaik arī monētas Ķīnā (aptuveni pirmais gadu tūkstotis mūsu ērā, veidotas no bronzas) bija vēl savdabīgākas - to formās bija naži, zvaniņi, zivis un citi sadzīvē izmantojami priekšmeti, lietas. Daudz vērtīgākas tolaik bija monētas, kas atveidoja mūzikas instrumentus. Skaisti un nesajaucami praktiski, vai ne?

Šo formu īpatnībai ir vēl viena iezīme, kas mums, eiropiešiem, nebūt neliekas sakarīga - forma nozīmē to nominālu jeb vērtību. Tā mazākizglītotie nevarēja sajaukt to vērtību, jo zināja un iegaumēja vizuāli to vērtību. Lasīt nebija nepieciešamības, un daudziem tas ir vēl mūsdien, jo lasīšana esot nepraktiska ikdienai.... nez kāpēc.

foto: deviantart.com

Laikam ejot cilvēks saprata vienu praktisku iezīmi - nestandarta monētas, lai arī izskatās daudz savdabīgāk, ir daudz nepraktiskākas par apaļām: apaļās ir draudzīgākas lietošanā, kamēr, piemēram, kvadrātveida monētas bojā makus, kabatas un var arī pat radīt brūves uz rokām/pirkstiem. Piedevām, apaļas formas monētas izgatavot ir daudz lētāk, nekā, piemēram, septiņstūru 50 pensus (Lielbritānijā izmantojama monēta arvien).

Savu iezīmi monētu izplatībā Eiropā atstājis arī Napoleons. 1804. gadā viņš ievieš 5 franku monētas. To izmērs bija diezgan liels un arī svars - pienācīgs. Grūti teikt, vai šo abu iemeslu pēc vai kāda cita, Francijas toreizējie iedzīvotāji nevēlējās šo naudu lietot. Tā nu Napoleons izdomāja viltīgu, bet ļoti efektīvu plānu - uz vienas no monētām viņš lika uzlikt nominālu - 5 miljoni franku. To uzzinot, franči momentā, tā sakot, izgrāba naudu no bankām. Visticamākais, cerībā iegūt šo monētu. Neviens tā arī nezin teikt, vai šāda monēta tika izgatavota vai nē, jo vēl līdz šim brīdim, neviens arī nav ieradies bankā lai to samainītu. Tomēr, vēsturnieki domā, ka "jā", jo kā gan varētu neticēt Napoleona vārdam.

Ne mazāk fantastisks atklājums savulaik tika izdarīts arī Ēģiptē, aptuveni jūdzi (~ 1.69 km) no Tutanhamona piramīdas, Valdnieku ielejā. Tur tika atrasta monēta, uz kuras skaidri redzama tā pati mistiskā seja, kāda 1975. gadā amerikāņu kosmosa kuģis "Viking" nofotografēja uz Marsa. Vai drīkstētu vilkt paralēles, ka aptuveni 4000 gadus agrāk uz Zemes bijuši citplanētiešu viesi, kas atstājuši savu naudu? Pērkot kaut ko... bet ko? Iespējams, tā ir laba fikcija, bet iespējams, atbildes šeit nebūs nekad, skaidras un pamatotas. Tomēr, fakts ir un paliek fakts.
Šo monētu pēcāk nodeva izpētei, sīkai un rūpīgai. Tika atklāts, ka tā izdota laika posmā, kad valdījis faraons Amenhoteps I (1525. - 1504. gads pirms mūsu ēras). Uz monētas sāniem atstātas dažādas mistikas zīmes. Uzņēmumi tika izsūtīti visiem speciālistiem, kas varētu sniegt kaut jebkādu atbildi, kas tur rakstīts. Tomēr nekādas nojausmas par tur esošo informāciju, to jēgu, nevienam tā arī neradās, pat ne aptuveni.

foto: http://oldestcoins.reidgold.com

Pirmās zelta monētas parādījās pirms aptuveni diviem ar pus tūkstošiem gadu - Lidijā, vergturu valstī, kas atradās Mazās Āzijas rietumu daļā (jeb vienkāršāk sakot - mūsdienu Turcijā). Tolaik šī valsts tirgojās ar Grieķiju un austrumos esošajām "valstīm". Uz monētas tika atveidota skrienoša lapsa - Bassarejs, kas tolaik bija augstākais dievs Lidijā. Pēc tam, kad Lidiju iekaroja persiešu valdnieks Kīrs, šāda tipa monētas sāka kalt arī citviet Tuvējo un Vidējo austumu valstīs. Vispopulārākās kļuva monētas uz kurām redzams Persijas valdnieks Darija I, kas šauj no loka.

Laiks gājis uz priekšu, bet neko jaunu un daudz praktiskāku mēs neesam izdomājuši. Mainās metāli, monētu nomināls, atveidojumi uz tām, bet tās arvien paliek tādas pašas - skanošas un norēķinu veids. To dažādā vēsture un izcelsme jau gadiem apaug ar leģendām. Tomēr, tiem kas tās kolekcionē, tās arvien saistās ar ko citādāku, īpatnējāku, jo aiz katras no tām ir vesels stāsts, vēsture un daudz neatbildētu jautājumu.

Otrā daļa par monētām - nedaudz vēlāk.

Radioaktīva inde nopērkama internetā

foto: nature.com

Lieki teikt, ka interneta tumšā puse plaukst un zeļ. Vārda tiešā un pārnestā nozīmē. Tur arvien notiek daudz kas tāds, par ko ikdienas cilvēkam nemaz nav nojausmas.

Lielbritānijas izmeklētāji turpina pētīt un analizēt, pētīt un analizēt to substanci jeb vielu, kas tika izmantota lai nobendētu bijušo Krievijas spiegu, kas patiesībā bija dubultaģents, strādājošs arī Lielbritānijas labā. Izrādās, dubults tomēr plīst!

Uzbrukumā, kas notika nedaudz iepriekš, tika izmantota letāla tipa inde, kas agrāk tika izmantota lai piebeigtu (lasīt - nomušītu) augsti stāvošas politiskās personas. Vismaz tā tiek ziņots un tādas ir aizdomas. Lai gan, interesanti ir tas, kā Lielbritānijas pētnieki to zin, ja viņi vēl īsti nav tikuši galā ar substances izpēti un analīzi, bet secinājumus izdara jau pirms oficiāli viss pabeigts. Bet nu tas, iespējams sīkums vai mana pārprašana/nesaprašana detaļās.

Nedēļu pēc šī uzbrukuma Sergejam Skripalam, "The Sun" žurnālisti atklājuši ka šāda tipa, letālas, vielas iespējams iegādāties arī DarkWeb interneta veikalos.

Tiek lēsts, ka šī pati inde, viela, tika izmantota lai nedaudz agrāk censtos noindēt Ziemeļkorejas prezidenta pusbrāli - Kim Jong-Nam`u. Tiek lēsts, ka šie abi gadījumi ir saistīti, jo abos gadījumos atrasta viena un tā pati viela jeb inde, kam dots saīsinājums - VX.

Vēstures lapās zināms, ka šo indi radījuši paši Lielbritānijas zinātnieki vēl tājos 1950tos gados. To izstrādājusi Britu firma ICI. Tomēr, cik var noprast, īpaši pēdējos gados tā nāk atkal modē, jo, iespējams, tāpēc ka aizmirsta, vai retāk izmantota, var nāk par labu tam, ka mazāk par to runās, retāk pieķers un aizdomāsies par iespējamiem upura nāves cēloņiem.

Substance jeb viela/inde ir bez garšas un bez smaržas, kas iedarbojas upura ādai nonākot tiešā kontaktā ar to. Nonākot saskarē ar cilvēka ādu tā pakāpeniski traucē nervu impulsu nodošanu, kam seko paralīze, samaņas zudums un vēlāk elpceļu atteikšanās darboties tiem ierastajā ritmā.

Vēl dažas no teorijām šo indi min kopā ar Sadamu Huseinu, kurš to plaši izmantojis esot Irākas prezidenta amatā.

Inde ir ļoti iedarbīga un tās izplatību ir ļoti, praktiski, neiespējams apturēt. Tā Kim Jong-Nam`s mira vien pēc 20 minūtēm, pēc saskarsmes ar šo vielu.

DarkWeb`ā šādu vielu var iegādāties aptuveni par 1130 euro viena deva. Žurnālisti tāpat atklājuši arī to, ka tajā pat Darkveba veikalā var iegādāties arī citas indes un dažādas vielas, kuru izcelsme un pielietošana ir strikti aizliegta. Polonium210, kas tika izmantots, lai nogalinātu Aleksandu Ļitviņenko, tur nopērkams par aptuveni 1020 euro.

Jāsaka, ka VX inde ir diezgan nāvējoša. Par tās īpašībām zināms vien tas, ka tā ir aptuveni 250 000 reizes indīgāka nekā ūdeņraza cianīds. Ar vienu vienīgu mikroorganismu no tās ir pietiekami, lai padarītu galu pieaugušam cilvēkam (vidējam pēc izmēriem, svara utt).

Visu to, ko var iegādāties Darkvebā ir grūti aprakstīt. Tomēr jāatceras, ka tas viss tiek sūtīts caur pastu, un to ir diezgan viegli pieķert likumus un robežas sargājošām instancēm, kas nozīmē, ka problēmas ar likumu būs garantētas, vairāk vai mazāk. Tāpēc, sargam sevi un sev tuvos, un cenšamies šo informāciju tikai noglabāt atmiņā kā daļu no tā, no kā labāk izvairīties, nevis kur aizrauties!