Persiešu armijas varenība

foto: pinterest.com (c)

Pasaules vēsturē ir daudz karavadoņu, kas ar saviem karagājieniem un rīcību atstājuši dziļas pēdas gan savulaik, gan arī radījuši notikumu virkni, kas turpinās vēl mūsdienās. Par viņu varenību, gudrību un neparastajiem lēmumiem runās vēl ilgi. Viena no savulaik visvarenākajām armijām un līdz ar to arī valstīm bija Persija. Tā iekaroja pat Ēģipti un tās toreizējais vadītājs - Dārijs I, radīja visdiciplinētāko un nesatricināmo armiju. Stāsti ap to arvien saviļņo cilvēku, īpaši, protams, vēsturnieku, prātus.

Sestajā gadsimtā pirms mūsu ēras Persijas valsts robežas izpletās dziļi Mazāzijas teritorijā, iekļaujot sevī arī savulaik vareno Ēģipti. Pamatus šiem lielajiem iekarojumiem lika toreizējais persiešu valdnieks Kīrs II. Jau tolaik viņš iekaroja visu Irānas rietumu daļu un izveidoja visvarenāko, tolaik, armiju. Šī armija bija īpaša arī ar to, ka tajā nebija vergu, kā to varētu domāt, bet gan tie, kas no labas gribas stājās armijas rindās. Tieši tāpēc šo armiju vēl senpersiešu valodā sauca arī par "tautu".

Karagājienu apjomi bija neiedomājami: persieši iekaroja grieķu pilsētas Egejas jūras rietumu piekrastē, tālāk neapturami iekaroja Babilonu. Te jāpiebilst, ka Babilona toreiz tika uzskatīta par neieņemamu cietoksni, bet arī tas neapturēja persiešus. Viņi turpināja doties tālāk - uz Ēģipti.

Pirmā un reizē arī, tā sakot, izšķirošā kauja starp persiešiem un ēģiptiešiem notika 525. gadā pirms mūsu ēras. Karaspēka priekšgalā tolaik jau atrodas Kīra II dēls - Kambīzs II. Persieši gūst uzvaru un Kambīzs II pakļauj faraonu Psamtiku III. Šeit var vēl piebilst to, ka "nemirstīgo armija", kā dēvēja persiešu karaspēks sevi citkārt arī, klajā laukā praktiski bija neuzvarams tolaik. Ja atskatās uz Babilonas ieņemšanu, tad šeit jāsaka, ka viņu priekšrocības nebija tik izteiktas, jo cietoksnim uzbrukt vienmēr ir bijis grūtāk. Tomēr, pa cik kauja ar ēģiptiešiem notika atvērtā laukā, persiešiem uzvarēt nebija grūti.

Persiešu armijas struktūra daudzkārt atgādina romiešu, vēlāk, izmantoto struktūru. Vispirms tā dalījās pulkos, katrā no tiem 10 000 cilvēku, kas atkal sadalījās vienībā, kuras sastāvēja no 1000 cilvēkiem, un tie sadalījās simts cilvēku grupā. Tieši šos pēdējos 100 arī vadīja viens komandieris, kas nozīmēja daudz labāku rīkojumu uztveri. Sestā gadsimta beigās šī armija kļūst, tā sakot, starptautiska un tajā nav tikai persieši vien, kā tas bija sākotnēji. Pēc vēstures liecībām ir skaidrs, ka armijā bija arī grupas, kas sastāvēja tikai un vienīgi no irāņu izcelsmes tautām, kas procentuāli bija 10% no visas armijas kopskaita.

Šī bija iespaidīga armija, kuras galvenais trumpis bija 10 000 karavīru, kas arī tika dēvēti par "nemirstīgajiem". Ja kāds no tiem aizgāja bojā, tā vietā uzreiz tika ielikts cits, lai patstāvīgi uzturētu skaitu 10 000 un lai tiem visiem būtu ideāla sagatavotība. Viņu galvenā atšķirība bija tāda, ka viņiem bija jācīnās pat tad, ja viņi tika ievainoti, pat tad, ja ievainojums bija smags. Šāda iezīme darīja savu - ienaidniekos šāda neatlaidība un spēja cīnīties ar smagām brūcēm radīja visīstāko paniku.

Šie 10 000 sastāvēja tikai un vienīgi no persiešiem. To vidū nebija neviena cittautieša. Pirmie, kas iekļauti to rindā (1000 karavīri) tāpat bija arī valdnieka personīgās sardzes vienība. Šim arodam, ja to tā varētu nosaukt, gatavoja jau kopš agras bērnības. Obligātas prasības bija precīzi šaut ar loku, jāt uz zirga un vistiešākā pakļaušanās Zaratustras mācībām.

Hērodots savulaik par persiešu "nemirstīgajiem" rakstīja sekojošo: "Viņu galvenā iezīme - vīrišķība. Pēc panākumiem karagājienos otra svarīgākā lieta ir tas, cik katram ir dēlu. Jo vairāk, jo labāk. Tam, kuram ir visvairāk dēlu, valdnieks katru gadu sūta dāvanas. Galvenā uzmanība tiek pievērsta tam, cik karavīru ir armijā. Bērnus no piecu līdz divpadsmit gadu vecumam apmāca tikai trīs lietām: būt taisnīgam, šaušanai no loka un jāšanai ar zirgu. Līdz piecu gadu vecumam bērnu tēvam nemaz nerāda, tas pavada šo laiku pie sievietēm. Tas tiek darīts tāpēc, ja nu gadījumā bērns šajā vecumā aiziet bojā, tas neradītu tēvam liekas raizes."

Atgriežoties no karagājiena pa Ēģipti, valdnieks Kambīzs II mirst, un valstī varu sagrābj burvis-viltvārdis - Gaumata. Viņš pasludināja sevi par Kīra dēlu, tādejādi nostājoties valsts priekšgalā. Viņš apzinājās, cik liela ir šīs armijas vara un lai iežēlinātu padotos, izsūtīja pavēles - brīvlaišanu no armijas (nav jādien) un atbrīvošanu no nodokļiem uz nākamiem trīs gadiem. Šāds lēmums ļoti nepatika dižciltīgajiem valsts iedživotājiem un arī "nemirstīgo" armijai.

Pret Gaumatu sacēlās karavadonis Dārijs. Ar "nemirstīgo" palīdzību viņš nogalināja viltvārdi un atjaunoja valstī agrāko "nemirstīgo" prestiža līmeni un slavu. Pēc viltvārža likvidēšanas Dārijs ar "nemirstīgo" armiju izgāja cauri visai valstij, apspiežot un likvidējot, pēc vajadzības, pretošanos agrākajai kārtībai. Viņš iznīcināja visus, kas nepiekrita varas grožu virzībai, gūstekņus neņēma.

Pirmā Dārija neveiksme atgadījās 514. gadā Viņš uzbūvēja tiltus pār Bosporu un Dunaju un iebruka skifu kontrolētajā teritorijā. Viņa armija virzījās pa reti apdzīvotām teritorijām, kuras steigā skifi bija pametuši. Galveno pretinieka armiju viņi ilgi nesatika. Bet tieši tāda arī bija skifu taktika. Kad Dārija armija jau bija dziļi stepēs, skifu valdnieks nosūtīja viņam neparastu dāvanu - putnu, peli, vardi un piecas bultas. Gudrie ilgi centās iztulkot šo mīklu, līdz Dārija padotas viņam visu paskaidroja. Patiesībā, tā bija nevis mīkla, bet ultimāts: "Ja jūs, persieši, kā putni neuzlidosiet debesīs, vai arī kā peles, neierakstieties zemē, vai arī kā vardes nenoslēpsieties purvā, tad atpakaļ jūs neatgriezīsieties, jo tiksiet causāusti ar šīm bultām." Draudi bija izteikti un nu bija jāizlemj kā rīkoties. Lēmums bija smags, jo šajā situācijā "nemirstīgie" nekādi nevarēja palīdzēt uzveikt pagaidām nesastaptu pretinieka armiju. Dārijs brīdinājumu uztvēra nopietni un devās atpakaļ.

491. gadā Dārijs uz dažādām grieķu pilsētām nosūta savus sūtņus, liekot tiem nodot vienu ziņu - viņš prasa "zemi un ūdeni", kas tolaik nozīmē lai saņēmēji atzīst viņa, Dārija, varu un pakļaujas tam. Liela daļa ziņu saņēmēju no izrēķināšanās bailēm atzīst viņa pārākumu un pakļaujas tam.

Tomēr ir arī vietas, kur sūtņi saņem atteikumus. Tādas bija divas - Atēnas un Sparta. Abās šai pilsētās sūtņus nogalina, neļaujot tiem pat atgriezties ar ziņu. Spartieši sūtņus iemet akā, lai tie tur "varētu paņemt cik ūdens un zemes tiem vajag". Tam visam uzreiz seko arī sekas - jau nākamajā gadā persiešu armija izsēžas pie Maratonas, kas atrodas tikai 40 kilometrus no Atēnām.

foto: thoughtco.com (c)

Grieķi visu savu armiju izkārto līdzenumā, cik vien tālu var, jo baidās no uzbrukumiem, kas varētu nāk no flangiem (sāniem). Dārijs sūta uzbrukumā savu "nemirstīgo" armiju, bet grieķi viltīgi izplānojuši ik sīkumu - armijas vidū ieliek vājāk bruņotos karavīrus, bet gar sāniem - smagi bruņotos. Kaujas rezultātā "nemirstīgo" armija ir spiesta atkāpties.

480. gadā valdnieks Kserkss, Dārija I dēls, atkal iebrūk Grieķijas teritorijā. Hērodots par šo notikumu saka tā, ka persiešu armijas rindās kājnieku vien esot aptuveni miljons. Tieši šai laikā notiek slavenā Termopiļu kauja. Spartiešu aizstāvji cieš sakāvi, smagu, kad Kserksa "nemirstīgie" ar tiem izrēķinās.

Tomēr izšķirošā kauja starp grieķie un persiešiem vēl tikai priekšā, pie Platejas. Persieši rīkojās viltīgi - viņi aizbēra vienīgo ūdens avotu, kas nodrošināja ar ūdeni visu grieķu armiju. Viņi uzskatīja, ka kolīdz tie paliks bez ūdens, viņi būs spiesti doties tuvāk Platejai, kur atrodas vēl viens ūdens ņemšanas vieta. Un tas viss - persiešiem redzot, jeb precīzāk - zem viņu bultām. Grieķi to saprot un nolemj aizlavīties turp nakts laikā, kad redzamība ir praktiski nulle. Bet tā tikai likās. Persieši šādam solim bija gatavi. Viņi uzbruka neilgi pēc tam, kolīdz grieķi devās ceļā. Tūkstošiem bultu radīja milzīgus zaudējumus grieķu armijas rindās, tomēr grieķi centās turēties kopā un neizklīst. Kaujas laikā tiek nogalināts persiešu karavadonis - Mardonijs. Drīz pēc tam, persiešu kaujas gars sarūk un lielākā daļa persiešu armijas atkāpjas kamēr "nemirstīgo" karaspēks turpina cīnīties. Spēki nebija līdzīgi un visi "nemirstīgie" tiek nogalināti sīvā kaujā. Atkāpjoties armija haotiski bēg prom - uz Āziju.

Pēc šīs kaujas "nemirstīgo" armijas pulku vairs nekad neatjaunoja.