Vai Hitleram bija atombumba?

foto: dailystar.co.uk (c)

Vēsturnieku un kara laika ekspertu vidū sen jau ir izplatīts mīts - "Hitleram bija atombumba". Tehnoloģijas tam laikam tik tiešām fantastiskas. Tomēr, ja viņam bija šādi ieroči, kāpēc to potenciāls netika nodemonstrēts tolaik? Iespējams, šodien būtu pavisam cita pasaule, ja karā uzvarējusi būtu Vācija. Tad paliek jautājums neskaidrs - bija vai nē...?

Pirmās publikācijas par šo tēmu jau ir izsenis klīdušas pa gan ierasto, gan dzelteno presi. Sazvērestību teoriju rindās tās eksistē jau diezgan pasen. Tomēr kas nedaudz konkrētāks, ja to tā var nosaukt, parādās 2016. gada 10. maijā, kādā provinces avīzē Vācijā. Rakstā vācu inženieris Pīters Lors ziņo, ka esot atradis pierādījumus tam, ka Trešajam heiram bija gatavs masu iznīcināšanas ierocis - atombumba. Paziņojumu viņš pavēstīja vietējo vēsturnieku un novada pētnieku sermināra laikā, Kemnicas pilsētā. Vēlāk šo apgalvojumu pārpublicēja citi, jau daudz lielāki un ievērojamāki laikraksti.

Lors esot izmantojis 3D radaru lai izpētītu Jonas ieleju. Netālu no tur esošā rezervāta viņš 25 metru dziļumā esot atradis piecas šahtas, kurās esot iespējams izvietot objektus, kas pēc izmēra ļoti atgādina amerikāņu atombumbu "Little Boy" /mazulis/ vai arī seštonnīgo "Tallboy" (izmantota lai radītu zemestrīces, pārsvarā). Pēc viņa domām tas ir tiešs pierādījums tam, ar ko šeit savulaik nodarbojušies nacistu zinātnieki un inženieri.

Lors bija gatavs parādīt tiešu atrašanās vietu šīm raķešu šahtām, jo esot ļoti norūpējies par radiācijas noplūdi un tās pēcāko izplatību visā Eiropas teritorijā. Lieta tāda, ka metāls no atrašanās mitrā vietā jau ir sarūsējis un potenciāli tas rada draudus ka radioaktīvie materiāli nonāk saskarsmē ar vidi un izplatās tālāk pa gaisu jau. Cēla ideja, bet neilgi pēc šī sensacionālā paziņojuma sāka notikt diezgan dīvainas lietas. Pirmkārt - nekādus tālākus izpētes darbus neviens neveic un nekādus rakšanas darbus pat neuzsāk; otrkārt - 3D skanera ražotājs paziņoja, ka tas radars, kas izmantots, lai atrastu šo vietu, nemaz nespēj darboties līdz 25 metru dziļumam, vēl vairāk - tā maksimums, pie vislabākās gribas ir 12  metri. No visa tā izriet, ka Lora paziņojums ir vistīrākā fincija.

Sakarā ar šādu paziņojumu, prese pārtrauca ziņot par šo gadījumu tālāk, bet Lors ar saviem domubiedriem mistiski pazuda, pametot savas mājas, iedzīvi un nevienam neko nepaziņojot ne arī atstājot kaut mazāko saprašanu, kurp tie varētu doties.

Jonas ieleja atrodas uz robežas ar militāro Ohrdrufas poligonu, kurš tika izmantots jau pirms Pirmā pasaules kara sākuma. Pēc otrā pasaules kara viņš tika nodots padomju (Krievijas) armijas pārziņā. Tā tas palika līdz 1991. gadam, kad to nodeva Vācijas varas iestāžu pārziņā.

Tomēr Ohrdrufas apkaimes un pilsētas vēsturē ir kāds diezgan interesants periods. 1944. gada beigās šeit zem zīmoga"pilnīgi slepeni" sāka celt specobjektu, kuram tika dots nosaukums, koda, SIII. Tā būvēšana bija ieslodzīto ziņā, kuri turp tika nogādāti no netālu esošās Bušenvaldas koncentrācijas nometnes. Augsnē, kas sastāv pārsvarā no ģipša, kopumā tika izrakti 25 tuneļi.

Lai arī darbi ritēja pilnīgā slepenībā un strādnieku, liekas, pietika, tie tomēr netika pabeigti. 1945. gada martā tur ierodas amerikāņu tehniskie speciāli. Neskatoties uz to, ka šī teritorija tika iedalīta Padomju savienībai, ģenerālis (ASV armijas) Pattons dod pavēli to apsargāt līdz šeit ierodas Sarkanās armijas vienības. Lieki teikt, ka šāda attieksme norāda tikai uz vienu - ASV bija ieinteresēta tajā, kas tur notika/glabājās un ar ko tur vispār nodarbojās.

Tiek izteikti minējumi, ka ASV spēki toreiz nopratināja tos ieslodzītos (no koncentrācijas nometnes), kas tur vēl bija palikuši dzīvi. Kamēr ieradās Sarkanās armijas spēki, daudzi uzskata, ka amerikāņi izveda daudz dokumentācijas un arī aprīkojuma. Oficiāli par to nekādu ziņu gan nav.

Padomju savienības militārie spēki šo vietu kontrolē un nekādu īpašu notikumu nav. Tuneļi tiek izmantoti kā noliktavas, bet tad, pēkšņi no nekā, 1956. gadā tiek dota pavēle - uzspridzināt visas ieejas pa kurām var iekļūt šajā pazemes objektā. 1960tos līdz 1970tos gados šeit arvien patrulē militārais personāls kas ik pa laikam aiztur kādu ziņkārīgo, kas cenšas iekļūt pazemes būvē. Viņiem visiem ir viens kopīgs faktors - visi turp dodās bruņojušies ar alpīnistu ekipējumu, jo tā ir daudz vieglāk izpētīt pussabrukušos tuneļus un šahtas.

foto: thirdreichruins.com (c)

2001. gadā tiek izdota angļa Marka Volkera grāmata par nacistu tehnoloģijām. Tajā ir minēts ka Ohrdrufas poligona apkaimē 1945. gada 3.martā tiek izmēģināts jauns ierocis - atombumba. Piecus gadus vēlāk vēsturnieks Raiens Karlšs izdod savu darbu, kurā viņš apraksta to, kā saticis cilvēkus, kas pārdzīvojuši šo izmēģinājumi un to, kādas sekas uz tiem atstājis šis izmēģinājums. Ir arī dažas aculiecinieku liecības par šiem, it kā, notikumiem.

Pēc šādiem izteikumiem nekas cits neatlika kā turp nosūtīt radioloģijas speciālistus. Viņi izpētīja cik vien varēja, bet nekādus, pat minimālākos, pierādījumus kodolsprādzienam vai radioaktivitātes klātbūtnei šeit neatrada.

Tomēr, kā uzskata vairums vēsturnieku, Hitleram bija iespējas sasniegt mērķi - izgudrot atombumbu. Ar šīs tehnoloģijas izpēti toreizējā Vācijā uzreiz nodarbojās divas, viena no otras neatkarīgas grupas. Viena tika dēvēta par "armēņu grupu", kuru vadīja Kurts Dibners un civilā grupa, kuru vadīja Verners Heizenbergs.

Tehnoloģiski viņi atklāja diezgan būtiskas nianses un par labāko no tā visa tiek uzskatīts kodolkatls - mūsdienu atombumbu priekštecis. Šis katls spēja uzkarst, piedevām ļoti ātri, kolīdz tajā sākās nekotrolējama kodolreakcija, bet nekādā veidā šis katls nebija spējīgs radīt kodolsprādzienu. Šodien par to, ka šis projekts nesasniedza savu gala rezultātu vaino doktoru Trinksu, kurš izpētot kodolu sadalīšanās darbības mehānismu nedaudz pieļāva kļūdu, proti - urāna trūkuma dēļ tā daudzums tika izmantots visminimālākais, kas nesolīja rezultātu: ķēdes reakcija nesākās. Notika tikai milzīga siltuma izvade, bez kodolsprādziena pat draudiem.

Un patiesībā, viss šķiet diezgan loģiski, jo ja jau Hitleram būtu bijis šāds masu iznīcināšanas ierocis, visi kā viens ir pārliecināti par to, ka viņš to nekavējoties arī izmantotu, lai gūtu uzvaru karā. Labi, ka tas nenotika, jo diez kāda tad šodien būtu pasaule un kādi būtu mēs, un vai mēs būtu!?