foto: amazon.com
Solītais gabaliņš no Ivana Sandersona (Aivana Sandersona) grāmatas "Things". Tur ir daudz tēmu apskatītas, ko savulaik autors izcēla dienasgaismā. Bet viņa teorijas un pētījumi sakarā ar skudrām, ir tiešām vairāk kā neticami.
Atstāstīšu saviem vārdiem pāris apraksta gabaliņus.
"Ja vien cilvēks spētu iegūt tās zināšanas, kuras skudrām ir jau miljoniem gadu, mēs jau pēc pāris gadiem sasniegtu vistālākās visumā esošās zvaigznes! Jā, lai cik tas liekas neticami, visparastākie kukaiņi ir izdomājuši, atklājuši vai izdomājuši teleportācijas veidu, kas ar vienu lēcienu mūs nogādātu jebkurā visuma vietā.
Skudras, kas radījušas šo sistēmu saucas attii. Viņu vidū ir daudz paveidu, bet šeit konkrēti iet runa par šo skudru amerikāņu tropu joslā dzīvojošajiem īpatņiem. Šīs sugas īpatņi, konkrētie, ir sastopami viscaur Ziemeļamerikas kontinentā, bet galvenokārt tikai siltajās tā daļās. Viņu dzīve norit kopienās, kuras savukārt dzīvo sava veida pilsētās, kas atrodas zem zemes. Šī ir vienīgā cilvēcei zināmā dzīvības forma, kas tāpat kā cilvēks, nodarbojas ar lauksaimniecību. Ja godīgi, tad viņi savā būtībā nemaz neatpaliek no cilvēka šai jomā. Iespējams, kaut kādā jomā viņi pat ir mums priekšā. Viņu pilsētās dzīvo miljoniem skudu. Pazemes pilsētas izmēru ziņā var sasniegt pat 15 metrus diametrā un atrasties pat līdz 6...7 metru dziļumā no zemes virskārtas. Dzīve tur rit pēc ļoti sarežģītas sistēmas. To koloniālajā sistēmā ir tāpat arī dažādi dienesti un pārvaldes orgāni. Nu gluži tāpat kā mūsdienu lielpilsētās. Tomēr ir atšķirība - viņu pārvaldes veids ir daudz efektīvāks par mūsējo.
Viņu "civilizācijas" pamatā ir lauksaimniecība. Skudras audzē specifisku sēņu veidu. Sēņu micēlijus skudras iestāda lapu un ziedlapu paliekās. Lapas un tā sakot, izejmateriālu lauksaimniecībai skudras vāc ārpus savas pilsētas un pēcāk to nogādā specifiskās lielpilsētas vietās. Būtībā visa pilsētas dzīve balstās tieši uz lauksaimniecības darbiem un dzīvi ap tiem.
Pēcnācējus rada viena vai, iespējams, vairākas tā sauktās karalienes. Izmēru ziņā tās ir tūkstoškārt lielākas par parastajiem skudru strādniekiem jeb pelēko skudru masu. Karalienes bez pārtraukuma ražo olas, pie tam tās uzrauga speciālas skudras, kuras rūpējas, lai karaliene atrastos uz īpašas diētas, kas tādejādi nodrošina nepārtrauktu olu ražošanu. Katra karaliene "ražo" savu skudru veidu.
Skudras atrodas nemitīgā kustībā. Vākt lapas jeb izejmateriālu lauksaimniecībā nepieciešamajiem materiāliem ir to primārais darbs. Tuneļu sistēma ir ļoti izsmalcināta, jo ietver sevī daudz dažādu tuneļu, blakustuneļu un sava veida tuneļu sistēmu, kas arī aizsargā no lietus un citām iespējamām likstām. Pētījumu laikā tika novērots, kā skudras no savas pazemes pilsētas dodas uz kādu nokaltušu koku, kas no pašas mājvietas atradās aptuveni 400 metru tālu. Lai arī pirmajā mirklī liekas, ka viņu kustībā ir haoss, nekādas plānošanas vai sistēmas, tas viss ir ļoti koordinēts un plānots. Var novērot, ka dažkārt skudru vidū parādās izmēros nedaudz lielākas skudras, kas ir kā uzraugi vai policisti, kuras kontrolē pārējo skudru kustību un organizē darbu.
Visā šajā haosā nebija nekādas loģikas. No kurienes pēkšņi parādās šie uzraugi, jeb izmēros lielākas skudras? Nolēmu aizšķērsot skudru ceļu un paskatīties, kas notiek. Un notika - sākās haoss. Aptuveni minūti nekas nenotika. Tad pēkšņi parādījās uzraugs (policists). Domāju, viņš vienkārši veica apgaitu jeb patrulēja un konstatēja radušos problēmu. Ar savām antenām viņš pašaudīja pa kreisi, pa labi (attii skudras neredz, tās ir aklas), tādejādi novirzot darbiniekus prom no šķēršļa celā. Vēl pēc kāda laika parādījās vēl vairāki uzraugi, kas rīkojās tieši tāpat. Pēdējie uzraugi parādījās no pilsētas puses un sāka atgaiņāt skudras kuras nebija noslogotas konkrētajā mirklī. Burtiski kontrolēja to, lai tās nenonāktu sastrēgumā. Turpretī haoss, kas veidojās pie šķēršļa, jau bija sācis atdzīvoties. Skudras kontrolēti, kā tām būtu milzīgs saprāts, sāka kustēties pulksteņa rādītāja virzienā. Būtībā laika gaitā gan šķēršļa vienā pusē, gan otrā, skudras kontrolēti izveidoja apvedceļu, noklājot to ar lapām un citiem zaļumiem. Un tas viss - organizētā veidā, kad grūti tam visam sekot līdzi.
Šie uzraugi sadala skudras grupās - viena atbild par vecā ceļa attīrīšanas darbiem, bet otra par īslaicīgā apvedceļa būvēšanu. Viss process no organizatoriskās puses notiek ļoti ātri. Jau tur esošajām skudrām pievienojas vēl papildus indivīdi, kas ierodas no pilsētas. Tie darbinieki, kas savulaik nevarēja pilsētā nogādāt lauksaimniecības materiālus, nu dodas atpakaļ pie saviem pamestajiem materiāliem un nes tos uz pilsētu, izmantojot īslaicīgo apvedceļu. Kāda interesanta nianse ir tajā, ka tās skudras, kurām bija jādodas atpakaļ paņemt pamesto kravu, protams, zināja par to, pa kuru ceļu (apvedceļu) doties, bet visas tās, kas no jauna devās pēc kravas, izmantoja jauno apvedceļu, nevis skrēja šķērslī (vēlreiz jāatgādina, ka attii skudras ir aklas). Diez kurš vai kas, viņām pavēstīja to, ka jāizmanto apvedceļš dodoties ārpus no pilsētas. Vai par to paziņoja uzraugs-policists vai citas skudras nodeva šo informāciju ar antenu kustībām?
Iespēja, ka ar antenu kustībām tika nodota informācija ir ļoti minimāla, faktiski, neiespējama. Antenu kontakts savā būtībā ir ļoti lēns. Novērojumi liek secināt, ka ja pat 60 tūkstoši skudru vienlaicīgi pagrieztos vienā virzienā un momentā pieskartos ar savām antenām viens otram, signāls līdz pilsētai tāpat būtu simts reižu lēnāks nekā tas faktiski notika pirms tam, kad uz ceļa pēkšņi parādījās negaidīts šķērslis. Uzraugi jeb policija reaģēja tik ātri, ka antenu kontakts šeit ir jāizslēdz. Šie novērojumi liek secināt to, ka attii skudrām ir sava veida telekomunikāciju sistēma, kas nav balstīta uz pieskāriena vai mehāniskiem veidiem. Vizuālā novērošana arī atkrīt, jo skudras ir aklas. Helēna Forresta, pētniece no Ratgersas universitātes, atklāja, ka skudras izmanto dažādu skaņu sistēmu kā saziņas veidu.
Vairums pētnieku gan šaubās par to, ka skudras spēj izdot skaņas vai sarunāties. Jo tādā gadījumā tas nozīmē, ka ir jābut sava veida valodai, saziņas sistēmai, jo lai viena skudra saprastu, ka otra kliedz, bļauj, vajag saprast ne tikai kāpēc tā kliedz/bļauj, bet arī to, kā tai palīdzēt. Piedevām šī skaņu sistēma un saziņas veids strādā ļoti labi, jo viss notiek zibenīgi un koordinētas darbības nes vislielāko rezultātu visīsākajā laikā. Būtu bezjēdzīgi, ja saziņai nebūtu sākotnējā skaidrojuma, tad šī saziņa neradītu nekādus risinājumus, bet vēl lielāku haosu. Bet tā nenotiek, kas liek domāt, ka saziņa (pat sava veida valoda) ir, protams, ne mūsu izpratnē, jo ne angliski, ne latviski, tās gan nerunā.
Attii karalienes ir izmēros milzīgas sieviešu dzimtes skudras. To būtība ir baroties un vairoties, nekas vairāk. Savas dzīves pirmsākumos tās pamet izcelsmes pilsētu, aizlido no tās, notiek pašapaugļošanās un nolaižās uz zemes, ierokas zemē un faktiski, rodas jauna pilsēta - kolonija. Vispirms viņa rada milzīgu daudzumu darba skudru, kas pēcāk sāk par viņu rūpēties. Šo rūpju rezultātā karaliene pieņemas izmēros un tas savukārt nozīmē to, ka viņa spēj ražot daudz vairāk un ātrāk citas skudras un to veidus. Lai pasargātu karalieni darba skudras izveido īpašu "betona konteineru", kuru nevar izpostīt pat ar smagiem mūsdienu darbarīkiem (kuvaldu, lauzni). Šis konteiners jeb kamera tiek radīts tā, lai pilnībā atbilstu karalienes izmēriem. Tikai šīs kameras (konteinera) apakšdaļā ir pāris atveres: pārtikas piegādei, atvere ekskrementu izvadei, "vecmāšu" eja, lai tās spētu uzraudzīt olas un arī atvere jeb eja, pa kuru notiek olu transportēšana prom no karalienes. Šo kameru izmēri parasti sasniedz kokosrieksta apmērus. Vairumā gadījumu ir tā, ka kameras vidusdaļā tā ir saspiesta un izstiepta pa vertikāli. Kameras sienu biezums var sasniegt pat trīs collas (10 cm). Dažās pilsētās arī pieejas un izejas ap šo kameru ir betonētas (betons šeit tiek izmantots stipruma apzīmēšanai). Ja izdodas tikt pie šīs kameras un to atvērt, tad var novērot to, ka kamerā atrodas viens milzīgs kukainis, kuru var nedaudz nokrāsot ar nekaitīgu krāsu, tādejādi nodrošinot identifikāciju. Ja kamera ir atvērta un to nekas nepiesedz vai arī piesedz tikai daļēji (koka lapas utt), nekas nenotiek. Parasti ir divas iespējas, kā notikumi risinās tālāk: karaliene aiziet bojā vai darba skudras to pārvieto uz citu vietu. Tomēr pats interesantākais notiek tad, ja šo kameru piesedz uz pāris minūtēm: karaliene izzūd.
Agrāk viss tika skaidrots tā: darba skudras karalieni nogalina un to sadala, tā sakot, pa gabaliem, un no tās nekas pāri nepaliek. Bet šeit tīri labi noder krāsviela, ar kuru iekrāsota karaliene nedaudz agrāk. Ja izrakumus un izpēti turpina tajā pat skudru pilsētā (izrakumi var ieilgt vairāku stundu un pat dienu garumā), tad var atklāt to, ka vairāku metru attālumā atrodama vēl viena betona tipa kamera, kurā... atrodas iekrāsotā karaliene. Pats interesantākais ir tas, ka iekrāsotā karaliene spēj pazust no betona kameras to pat neiznīcinot un parādīties citviet un tur turpināt skudru populācijas ražošanu. Viss notiek pāris minūšu laikā, kad to nevar fiziski novērot. Un kameras ieejas, izejas, nebūt nav piemērotas, lai tā turp nonāktu fiziski pārvietojoties. Un tā tas var turpināties vairākkārt, kamēr vien ir kamera jeb vieta, kur tai... teleportēties!"
