Kapteinis Kidds - slavenākais pirāts

Par šo pirātu leģendas klīda abās Atlantijas okeāna pusēs. Daudzi uzskata, ka dzīvē viņš nemaz neesot bijis tāds nelietis un šausmonis, kādu viņu raksturo leģendu stāsti. Tiek lēsts – viņa dzīvesstāsts iegrozījies tā tikai viena iemesla dēļ – nonāca liktens ironijas krustugunīs!

Par viņa dzīvi arī ir daudz noslēpumainu faktu. Nav īsti skaidrs, kad viņš piedzimis. Ja ticēt vienai no izplatītākajām leģendām, tad par viņa dzimšanas dienu uzskatāms 1645. gads. Ne mēnesis, ne diena nav zināmi. Piedzima viņš īstā jūrnieku zemē – Skotijas pilsētiņā Grinokā. Visticamākais, ka ilgu laiku viņš kā vienkāršs matrozis nokalpoja gan uz tirdzniecības, gan arī pirātu kuģiem. Tā tas turpinājās līdz 17. gadsimta 80tajiem gadiem, kad viņš pievienojās Vest-Indijas pirātu brālībai.

Augsburgas līgas kara laikā ar francūžiem (1688.-1697. gadi) kapteinis Kidds kļuva par kaperi. Savus pienākumus viņš pildīja ļoti centīgi – laupīja tikai to valstu kuģus, kuras karoja ar Lielbritāniju. Tieši šis ir laiks, kad viņš ieguva savu pirmo trofeju – 16 lielgabalu kuģi, kas piederēja spāņiem. Laika gaitā viņš ieguva plašu paziņu loku, kurā bija visādu profesiju un amatu pārstāvji – jūrnieki, uzņēmēji un pat valdību locekļi. Arī privātajā dzīvē viņam veicās – viņš veiksmīgi apprecējās ar bagātu atraitni un iegādājās māju Ņujorkā. Viss viņam bija, gan nauda, gan sieva, gan viss, ko var vēlēties tolaiku cilvēks, bet nē, viņš izvēlējās citu ceļu.

Aptuveni gadu pirms precībām viņš un pazīstams Ņujorkas uzņēmējs Roberts Livingstons devās ceļojumā uz Londonu. Tur viņi satikās ar Ričardu Kutu – Bellomontomas lordu, kurš tik tikko bija kļuvis par Ņujorkas un Masačūsetsas gubernatoru.

Trīs avantūristi, kā viņus vēsturē vēlāk nodēvēs, izdomāja vienkāršu shēmu – karaļa vārda aplaupīt pirātu kuģus. Un tas viss cēla mērķa vārdā – lai atdotu pirātu salaupīto to likumīgajiem īpašniekiem. Protams, patiesībā visu viņi paturēja sev (paturēs). Ričards Kuts ar šādu priekšlikumu ieinteresēja arī dažus ļoti ietekmīgus un augstu stāvošus vīrus no admirāļu rindām un pat no karaliskajām aprindām. Vēl vairāk, ieinteresēts šajā visnotaļ cēlajā mērķī bija arī tieslietu ministrs, Šusberijas hercogs. Citi saka, ka pat pati karaliene esot piedalījusies šajā pasākumā. Beigu beigās, kodols šai avantūrai bija visnotaļ nopietns – pirmais admirāļu līgas lords Rassels, valsts kanclers Samerss, ārlietu ministrs – lords Romnijs.

Kapteinis Kidds no Londonas ceļādevās 1696. gada vidū. Viņam tika piešķirta 34 lielgabalu fregate ar nosaukumu „Adventure Galley”. Viņam tika iedotas līdzi arī divas atļaujas: pirmo bija parakstījis Vilhelms III, kurā bija teikts, ka Kidds ar „Anglijas, Skotijas, Francijas un Īrijas karaļa un tā Kunga žēlsirdību, ir viņu varas aizstāvis. Vispaklausīgajam un iecienītajam kapteinim Viljamam Kiddam tiek uzdots izsekot pirātu kuģus” Otra bija izsniegta pēc būtības – nogremdēt un jebkādi bojāt franču kuģus. Vēl viens dokuments atļāva kapteinim Kiddam visu no pirātiem nolaupīto turēt pie sevis, uz kuģa, un tā nebija jāatdod toreizējām varas iestādēm. Faktiski, tas nozīmē, ka visu nolaupīto viņš var turēt pie sevis cik ilgi vien grib. Nav īsti rīkojuma to nodot tālāk. Lieliska ideja un īstenojums!

Tā nu septembra sākumā pie Āfrikas dienvidu piekrastes viņa fregate satikās ar admirāļa Vorrena kuģi. Šī tikšanās admirālim likās diezgan interesanta, ja var ticēt viņa izteikumiem: Kidds esot centies visām varēm izvairīties no tikšanās. Pēc šī savdabīgā gadījuma par Kiddu neviens neko nedzirdēja turpmākos divus gadus.

Tā vien liekas, ka kapteinis bija kaut kur pazudis, bet izrādās nē. Viņa fregate un komanda izdzīvoja veselu interesantu notikumu virkni. Kolīdz fregate nonāca Indijas okeānā, komandas lielākā daļa (kas savā būtībā bija tie paši pirāti) sāka dumpi – tie vēlējās laupīt ikvienu sastapto kuģi, ne tikai tos, kas ļauti. Sanāca tā, ka dumpis kļuva atklāts. Tā vadībā nostājās galvenais lielgabalu uzraugs – Viljams Mūrs. Bet, atkal liktens pavērsiens. Kuģim tuvojoties Malabaras krastiem, komanda saslima ar holēru. Tā laupīja dzīvību gandrīz trešdaļai komandas. Viss nonāca tik tālu, ka mirušos vienkārši meta pār bortu, pat neiesienot maisos, kā tolaik bija pieņemts. Iemesls – visiem nepietika maisu. Cilvēki burtiski mira kā mušas.

Fregate piestāja Madagaskarā, bet pēc tam Komorskas salās. Šajā laikā kapteinis Kidds atkal bija, tā sakot, zirgā – viņš papildināja komandu un devās tālāk. Pēc pieturām fregate devās uz Sarkano jūru, kur laupīja kuģus ar kuriem svētceļnieki no Mekkas atgriezās Indijā.

Novembra sākumā pirāti satikās ar Ost-Indijas kompānijas kuģiem. Komanda, bez liekas domāšanas, piedāvāja tiem uzbrukt. Tomēr, kapteiņa Kidda apdomība, iespējams, paglāba viņus no drošas nāves – viņi nebija līdzvērtīgi, tolaik. Pāris nedēļas vēlāk pirāti ar nožēlu noskatījās, kā tiem garām pabrauc holandiešu kuģis. Lieki teikt, ka auga komandas neapmierinātība ar šo sevis saudzēšanu. Pāris dienas vēlāk notika vēsturē iegājušais strīds starp kapteini Kiddu un lielgabalu uzraugu Mūru. Viss notika tā:

Kidds stāvēja uz komandtiltiņa, bet Mūrs pastaigājās pa klāju. Kaut kādā brīdī starp abiem aizsākās kašķis. Satrakotais Kidds pagrāba smago ūdens spaini un ar to iemeta Mūram pa galvu. Viss notika tik viegli un eleganti, ka Mūrs nogāzās uz klāja... asinis lija aumaļām. Šis sava veida strīds, acīmredzot, ietekmēja komandu, jo tā sāka baidīties no kapteiņa. Bet bija arī ieguvums – komanda kļuva daudz disciplinētāka. Acīmredzot, lūzuma punkts bija pārvarēts un pavisam drīz Kidds ar komandu aplaupīja franču kuģi „Ruparel”. Te sākās sarežģījumi pret pašu kapteini.

Viņš kļuva par izstumto – viņam neuzticējās ne komanda, ne arī toreizējās varas vīri. Jūras laupītāji bija dzirdējuši par mērķi, ar kādu šis kuģis peldēja – pierādīt, ka Indijas okeāns ir drošs un tīrs no pirātiem. Tieši tāpēc visi pirāti arī centās izvairīties no satikšanās ar to. Indijā kapteinim Kiddam piedēvēja citu pirātu grēkus. Faktiski, citi pirāti vienmēr izmantoja viņa vārdu, ja aplaupīja kādu kuģi – tā bija izdevīgāk. Tam bija dubults ieguvums – viņi paši palika tīri un nevainīgi, un no otras puses – kaitēja Londonas kapteinim.

1698. gada 30. janvārī kapteinis Kidds ieguva vislielāko no saviem laupījumiem. Viņš satikās ar kuģi, kurš piederēja indiešu tirgoņiem, kuri bija izīrējuši kuģi no armēņiem. To sauca „Kedahas tirgonis”. Kuģis bija piekrauts ar zeltu, zīdu, ieročiem un garšvielām. Tas devās no Bengālijas uz Suratu.

Pie Madagaskaras krastiem, kurp Kidds devās ar saviem kuģiem, viņš satika savu bijušo palīgu, tagad jau kapteini kuģim Mocha – Robertu Kallifordu. Kārtējā dumpja laikā Kidds, ar dažiem sev uzticamiem pirātiem, paspēja aizbēgt izmantojot nesen iegūtu trofeju – indiešu kuģi. Tagad tam bija jauns nosaukums – „Adventure Prize”.

Tikmēr Eiropā bija jau notikušas dažas būtiskas izmaiņas: angļi un franči bija parakstījuši mieru. Drīzumā pēc tam karalis parakstīja rīkojumu, kurā apžēloja visus tos pirātus, kas bija padevušies varas iestādēm līdz 1699. gada aprīlim. Izņēmums, kas bija rīkojuma daļa, attiecās tikai uz diviem: Džons Eiverijs un Viljams Kidds. Viņiem joprojām draudēja visa likuma bardzība un sods.

Kidds laupīja un laupīja, un brīdī, kad viņam likās, viņš ir pietiekami sirojis, nolēma atgriezties Karību jūrā. Kad 1699. gada aprīlī bijušais indiešu kuģis ienāca vienā no ostām, Kidds uzzināja patiesību – Vilhelms III bija viņu pasludinājis par pirātu. Tomēr, viņš neatmeta visas cerības, jo viņam bija dokumenti, kurus bija parakstījuši ļoti augstu stāvoši cilvēki, kas viņam ļāva laupīt franču kuģus. Tā nu viņš padevās labprātīgi.

Londonā ilgi nevarēja izlemt, ko ar viņu darīt, kādu sodu piespriest. Gandrīz gadu viņš pavadīja cietuma kamerā. Pēcāk viņu pašu nosūtīja uz Londonu, lai tur viņš stātos parlamenta priekšā un atbildētu uz jautājumiem, tiktu nopratināts. Diemžēl, agrāk varenie sabiedrotie īsti nepalīdzēja viņam: viņam tika piespriests nāves sods par Mūra slepkavību un to, ka viņš ir pirāts.

Kapteini Kiddu sodīja ar nāvesspriedumu caur pakāršanu. Tas notika 1701. gada 23. maijā. Pirmo reizi virve pārtrūka. Viņu piecēla kājās un viss notika pa otrai reizei. Pēc pakāršanas viņa ķermenis tika ievietots dzelzs krātiņā un to pakāra virs Temzas upes – brīdinājums citiem pirātiem.

Azandes cilts maģija

Vairums pasaules iedzīvotāju ir mūsdienīgi un bauda visus modernās dzīve labumus un priekšrocības. Tomēr, ir vietas pasaulē un ciltis, kas mūsdienu moderno cilvēku nesaprot un nesaprata arī iepriekš. Āfrika, Amazones džungļi ir vietas, kas arī vēl šodien ir tālas no civilizācijas. Šoreiz par cilti, kas mīt Sudānas un Kondo džungļos – azande.

Šo cilti pirmo reizi sastapa angļu kolonisti 19. gadsimtā. Ierodoties Āfrikas ziemeļaustrumos tie sastapa cilti, kas pārsteidza kolonistus ar to, cik tālu no toreizējās civilizācijas tā bija iepalikusi. Praktiski, tā bija arvien vēl akmens laikmetā, gandrīz vai. Un arī paņemt daļu no eiropiešu modernisma tie nevēlējās ne par ko. Spītīgi un patriotiski sev un saviem uzskatiem! Kas īpaši satrauca angļu kolonistus ir vietējo spēcīgā nevēlēšanās dzīvot kopienās. Tā vietā, lai dzīvotu kopienā, viņi pat bēga prom uz kaimiņu – Beļģijas teritoriju Kongo. Kādi šādai uzvedībai bija iemesli tapa skaidrs tikai pēc vairākiem gadu desmitiem. Vietējie ticēja, ka jebkurš no kaimiņiem var būt burvis, un, jo viņš ir tuvāk, jo var vairāk kaitēt.

Azande tic tam, ka burvestības jeb mangu, kā viņi tās sauc, patiesībā ir mistiska substance, par kuras pārnēsātāju var kļūt jebkurš no cilvēkiem. Vēl dīvaināk ir tas, ka burvestības spēks tiek piedēvēts arī dzīvniekiem.

Mangu burvestības ietvaros var izsaukt zemes garus un tāpat arī sazināties ar jau mirušajiem burvjiem. Maģisko substanci var iegūt (sastopama) visbiežāk apglabājumu vietās vai arī tur, kur notikušas masveida slepkavības. Saskaņā ar azande leģendām, mangu ir dienas gaismā neredzama, spalvaina bumba, ar zobiem, kas asi kā naži. Šī bumba iemiesoties gan dzīvniekā, gan arī cilvēkā. Vēl viens no daudzajiem ticējumiem šajā sakarā vēsta: ja mangu iemājo cilvēkā, tā (bumba) piestiprinās pie aknām. Ciltī pieejams arī mangu vizuāls apraksts – atgādina melnas krāsas augoni vai arī citkārt maisu, kurā dažreiz var atrast adatas, prosu, ķirbja sēklas vai dzīvnieku spalvu. Burvju substance, iemiesojoties cilvēkā, aug un attīstās kopā ar savu saimnieku. Azande uzskata, ka jo vecāks ir burvis, jo tā maģija ir spēcīgāka, un tas spēj uzsūtīt lāstus gan pelnīti, gan arī vienkārši tāpat, bez pamatota iemesla. Burvis-bērns pieaugušajiem gan neko nespējot izdarīt. Bērni, burvji, spēj kaitēt tikai saviem vienaudžiem.

Paražas, kas saistās ar mangu sevī ietver arī visnotaļ barbarisku rituālu, kurš ciltī eksistēja līdz pat 20. gadsimta vidusdaļai. Proti, cilvēku, kas tika apsūdzēts burvestībās, nogalināja un pēcāk tam uzšķērda vēderu. Ja vēderā atrada jebko, kas saistās ar mangu (pie aknām) – pārsvarā melnu matu kamolu, tad viņa atliekas apglabāja tālu no cilvēku mītnēm. Ja tomēr izrādījās, ka apsūdzētais nav burvis, tad viņa ģimenei tika izmaksāta kompensācija – šautriņās, pārtikā vai citos adekvātos veidos.

Azande ir pazīstami ar daudz un dažādiem spokiem, pēc kuriem tie spēj noteikt vai sastaptais ir parasts cilvēks vai burvis. Burvjiem parasti ir sarkanas acis. Tās, pēc ticējumiem, naktī spīd. Vēl runā, ka ja no mirušā ķermeņa, pirms bērēm, lien tārpi, tad mirušais ir burvis, un tas jāapglabā pēc iespējas ātrāk un pēc iespējas tālāk no cilvēku mītnēm. Principā, viņi uzskata, ka ļoti daudzās būtnēs spēj iemājot mangu. Izpausmes ir mums nepieņemamas: ja putns nelido, bet pārvietojas pa zemi, tas ir ar mangu apsēsts.

Rakstiskas liecības par mangu apsēstiem dzīvniekiem atstājis angļu pētnieks, majors Larkens, kurš savulaik pētīja Āfrikas ziemeļaustrumu ciltis. Viņš min gadījumu, kad 20. gadsimtā vietējās cilts iedzīvotāji cieta no tā, ka tiem patstāvīgi uzbrukusi kāda (apsēsta) savvaļas mežacūka. Tā paspēja nogalināt daudzus ciltsbrāļus, bet noķert to tā arī neizdevās. Lamatas, kas tika izliktas, nedeva nekādus rezultātus. Cilts vecākie vienprātīgi teica – dzīvnieks apsēsts ar mangu. Netiekot galā pašu spēkiem viņi meklējuši palīdzību pie tolaik visspēcīgākā un visvecākā burvja apkaimē. Ja var ticēt majoram Larkenam, tad jau nākamajā dienā azande kareivji uzgājuši mirušu kaitnieku. Tā ķermenis bija neskarts – nebija nekādu fizisku bojājumu, un arī pats majors tā arī palika neziņā: kas tad īsti nobeidzis tik viltīgu radījumu.

Domas materializējas?

foto: wikipedia.org

Parapsihologi jau kādu laiku uzsver vienu niansi: cilvēks spēj komunicēt ne tikai verbālā līmenī, bet arī izmantojot tā saukto „sesto maņu”. Ar to iespējams ne tikai nodot informāciju, bet arī ietekmēt citus cilvēkus.

Jau kopš Otrā pasaules kara laikiem (ja nekļūdos) pazīstams placebo efekts. Toreiz lauka ārstam pietrūkās morfija, bet lai veiktu operācijas, tas nepieciešams. Tā nu viņš pacientam teica, ka injicē morfiju, un tik tiešām, pacients pārcieta sarežģītu un smagu operāciju nejūtot sāpes. Bet ārsts, morfija vietā injicēja parastu sāls šķidrumu. Tā nu arī ieviesās placebo efekts, kas, praktiski simbolizē to – ja cilvēks kaut kam notic, tad tas... kaut kādā veidā notiek. Te varētu minēt daudz gadījumus arī no ārstu prakses, kad pēc paziņotas diagnozes par neesošu slimību, cilvēks sevī atrod tās simptomus, sajūt apdegumus mirklī, kad tam pieskaras ar aukstu priekšmetu (to neredzot).

Var minēt vienu piemēru, kas labi atspoguļo situāciju. Šādu „pīli” tik tiešām var atrast vēstures arhīvos. ASV iznāca avīze, kas paredzēta krievvalodīgajiem imigrantiem. Tās redaktors uz pirmās avīzes lapas izvietoja foto, kurā redzams sirms onkulītis, kurš pēc apraksta esot slavens mags un tautas dziednieks, nācis no Sibīrijas. Pēc redaktora sacerētās viņa leģendas, jaunībā šis dziednieks strādājis par ģeologu – meklējis taigā zeltu un urānu. Reiz, ekspedīcijas laikā viņu helikopters cietis avāriju un visi, izņemot viņu, gājuši bojā. Tā arī nonācis pie vietējiem šamaņiem un drīz vien iemācījies paredzēt nākotni un ieguvis arī vēl citus brīnumainus talantus.

Tie lasītāji, kuri vēlas, lai viņš tiem palīdz, tika piedāvāts uz redakciju nosūtīt savu foto un tādejādi tika solīta bezmaksas palīdzība no attāluma. Ja pēc trīs mēnešiem cilvēks jutīsies labāk, tad viņš var atsūtīt uz redakciju materiālu atlīdzību – 50 dolārus, lai tādejādi pateiktu paldies Sibīrijas burvim.

Viss stāsts bija pilnīgākā izdoma: gan leģenda, gan arī foto, kuru redaktors pats izveidoja, izmantojot foto apstrādes programmas, par pamatu ņemot pats savu foto.

Bet.... uz redakciju tik tiešām sāka nākt vēstules ar fotogrāfijām. Bet... pēc trīs mēnešiem, kas ir pats, pats dīvainākais, sāka pienākt arī vēstules ar bankas čekiem, kā pateicība par ārstēšanu. Izrādās, burvis palīdzēja!

Negatīva enerģētiskā iedarbība uz cilvēku (noskaušana, lāsts, ļaunā acs) ir viens no galvenajiem strīdu tematiem starp psihologiem un parapsihologiem. Ierastās psiholoģijas pārstāvji uzskata, ka ļauna acs (lāsts) ir nekas cits, kā pašiedvesma, kura darbojas tikai uz tiem, kas tam tic un zina, ka viņiem varētu (vai ir) uzlikts lāsts. Tādejādi viņi negatīvu iedarbību arī paši sev piesauc un sevi zemapziņas līmenī, ieprogrammē.

Afrikāņu tautu vidū sen jau ir pazīstams enerģētiskās kontroles mehānisms – viņi spēj nodot energoinformāciju ar domu spēku. Šeit var pieminēt voodoo maģiju un arī dažādos ar to saistītos, pat mūsdienu, aprakstus, ka kāds līderis, cilvēks, politiķis, valsts vadītājs, gājis bojā no burvja lāsta, iedarbības uz to. Dažas ciltis pasaulē arvien piekopj masveida rituālus – visa cilts piedalās rituālā, kuru vada burvis, kopīgi koncentrējoties uz nepieciešamo rezultātu. Parasti šādi rituāli tiek veikti, lai kādam attālumā nosūtītu „nāves signālu”. Mistiski vai nē, bet cilvēks tik tiešām iet bojā...

Viens īpašs gadījums minams no Krievijas plašumiem: tur kādā ciemā esot dzīvojis kāds vīrietis, kuru dēvējuši par Ivanu (Jānis), kuram devuši iesauku Ieslodzītais, kurš 60 gadus neizgāja no savas mājas. Viņš nomira pirms... aptuveni 25...28 gadiem. Varētu domāt, ka viņš bija invalīds vai cīnījās ar veselības problēmām, bet – nē. Par mājās tupētāju viņš kļuva... pēc lāsta. Kā viss notika? Tas bija jau sen, vēl bērnu dienās, kad Ivans dauzoties ar kaimiņu bērniem vienam sejā iemeta smilšu sauju. Bet cietušajam vectēvs bija burvis. Vectēvs iznāca uz lieveņa, paskatījās uz pāridarītāju un pateica tikai vienu teikumu: „Tu sēdēsi mājas!” Kopš tās dienas Ivans neizgāja no mājas.

Vēl viens piemērs. Vīrietis sastrīdējies ar kaimiņieni par to, kur iet viņu dārzu robežas. Abi esot bijuši karstasinīgi un strauji, pēc dabas, cilvēki, un strīds pārvērties kautiņā (!). Vīrietis, protams, tajā uzvarējis. „Kaut tev rokas un kājas izkalstu,” viņam pēc kaujas noteikusi kaimiņiene uz atvadām. Vīrietis gardi nosmējies un viss.

Nākamajā dienā viņa meita ievēroja – kaimiņiene stāv tajā pat vietā, kur vakardien notika cīniņš un kaut ko čukst pie sevis. Viņa to pastāstīja tēvam, bet tas viņu tikai norāja – sak, esot pārāk māņticīga! Drīz vien vīrietis sajuta – viņam tirpst rokas. Iegāja pirtī, relaksācija palīdzēs! Bet nekā. Vēlāk ārsts viņu ārstēja no ostriohondrozes, bet tas neko nelīdzēja, kļuva vēl sliktāk. Viņš ar grūtībām pārvietojās, rokas un kājas pamazām kļuva arvien tievākas un tievākas. Pēdējā diagnoze: „Augšējo un apakšējo muskuļu atrofija!”

Ārstēšanās noveda pie psihoterapeita. Tas neko citu kā konstatēt faktu nespēja: slimībai ir psihosomatisks cēlonis. Nekāda iespēja palīdzēt nebija.

Tomēr, beigu beigās vīrieša radiniekiem izdevās atrast speciālistu, kurš darbojās ļoti specifiskā nozarē. Pēc gada rokas un kājas atkal atguva savu formu, tomēr, laiku palaikam vīrietis juta ekstremitāšu vājumu un dažkārt tās nejuta vispār. Sakritība vai nē, bet tajā pat dienā, kad vīrietis sāka atkal staigāt, kaimiņieni, ar kuru bija strīds, atrada mirušu. Diagnoze – saindējusies ar dzeramo ūdeni...

Vēl piemērs. Policijas vienība devās sagūstīt bīstamu noziedznieku. Kļūdas pēc viņi ielauzās neīstajā dzīvoklī. Dzīvoklī uz gultas guļ cilvēks; kāds no policijas darbiniekiem iekliedzas: „Piecelties!” Guļošais ignorē. Policists uzsita pa matraci. Guļošais kā lode piecēlās, pāris soļus paspēra un... nokrita. Piecēlās un atkal nokrita. Negaidot istabā ienāca tantiņa un saka: „Redz, jums viņš staigā, lai arī pirms tam divus gadus paralizēts gulēja gultā!” Kas tad kalpoja par iemeslu, lai paralizēts cilvēks negaidot pieceltos? Bailes, stress? Te jāsaka, ka paši par savu organismu un sevi kā būtnēm, mēs arvien maz ko saprotam un zinam.

Nekāds noslēpums ir arī tas fakts, ka ar psihisko iedarbību var izmainīt cilvēka apziņu. Var to izdarīt tiktāl, ka tiek atslēgti visi galvenie cilvēka pašsaglabāšanās instinkti. Totalitāru sektu vadītāji aktīvi izmanto hipnozes metodes un vēl dažādas tehnikas, lai zombētu savus sekotājus. Piemērs ir diezgan dramatisks: naktī no 18. uz 19. oktobri 1978. gadā masveida pašnāvību Džonstaunā, Dienvidamerikā, izdarīja 911 sektas „Tautas templis” sekotāju. Sektas vadītājs – sludinātājs, evaņģēlists, Džims Džouns pamudināja sekotājus iedzert limonādi, kurai bija piejaukts kālija cianīds.

1993. gada februārī FIB darbinieki triecienā ieņēma sektas „Dāvida zars” mājokli „Mount Karmel”. Tās vadītājs Devids Korešs, kuru pirms tam apsūdzēja nelikumīgā ieroča glabāšanā, bija atteicies padoties labprātīgi. Tanks „M-60” sāka lauzt īpašuma sētu, īpašuma teritorijā tika izplatīta arī asaru gāze. Sektanti tajā pat mirklī aizdedzināja īpašumu. Liesmās dzīvību zaudēja 86 cilvēki, tajā skaitā gan sievietes, gan bērni. No visiem mājā esošajiem izdzīvot izdevās tikai deviņiem. Pēc viņu liecībām kļuva skaidrs – īsi pirms uzbrukuma sākuma Korešs saviem sekotājiem bija licis (!) pašadedzināties. Izrādās, šādam iznākumam, finālam, viņš tos bija gatavojis jau kādu laiku iepriekš. Rančo, kurā viņi uzturējās, ne velti bija nosaukts diezgan interesantā vārdā – „Apokalipses rančo.”

Tajā pat gadā varas iestādēm ar grūtībām, tomēr izdevās, novērst masveida pašnāvību, ko centās paveikt „Baltās brālības” locekļi, kuru Kijevā vadīja Marija Cvinguna un Jurijs Krivonogijs. Te jāmin vēl arī tas, ka Jurijs agrāk nodarbojās ar psiholoģisko cilvēku kodēšanu...

Interesanti eksperimenti tika veikti ar cilvēka runu un tās pārraidi un iedarbību uz augiem. Cilvēka ierunātos vārdus pārvērta elektromagnētiskajos viļņos. Šos viļņus sūtīja uz konkrētiem augiem. Kad tika ierunāts (oriģinālajā cilvēka balsī, pirms konvertācijas) lāsts, draudi vai negatīvas lietas, augi pēc apstarošanas gāja bojā vai... mutēja. Bet, ja tika ierunātas uzslavas, labas lietas, augi pilnībā uzplauka, atdzīvojās, sasparojās. Te jāsaka, ka visticamākais, pašiedvesmai ar lāstiem nav nekāda sakara, bet gan tikai ar to, kādu enerģiju, vibrācijas mēs nosūtam – augi taču nespēj paši sev iedvest to vai citu lietu. Arī cilvēku valodu tie nesaprot (cerams).

Parapsihologi uzskata, ka patiesībā, īstā iedarbība uz psihofizisko cilvēka sfēru notiek enerģētisko vibrāciju un informācijas līmenī. Tas ir pavisam cits matērijas veids, kāds līdz šim nav vēl ne pētīts ne plaši aprakstīts. Ikviens vārds, doma, dvēseles stāvoklis vai noskaņojums savā veidā pastiprina šīs vibrācijas un beigu beigās, tās tiek izmestas materiālajā pasaulē. Ar to nākas secināt, ka domas un vēlmes tik tiešām var materializēties, tāpēc, jābūt uzmanīgākam ar tām.

Protams, arī sevis pašiedvesmošana ir līdzeklis, enerģijas veids, kuram ir savs vibrāciju diapazons. Tikai šeit galvenais mērķis ir pats cilvēks – gan cēlonis, gan domu, ideju saņēmējs. Tiek uzskatīts, ka domas un vēlmes tomēr nonāk līdz „adresātam” vai mēs to vēlamies vai nē – iespējams, ne tik tieši un labi/ļauni kā to vēlas to nosūtītājs, bet... iedarbojas.

Neviens līdz šim gan nav spējis ne aprakstīt, ne arī izpētīt domu ietekmi uz matēriju, vien zināms, ka cilvēks spēj ietekmēt matēriju ap sevi, vismaz baktēriju līmenī šādi eksperimenti ir bijuši.

Vēstures māns

Mēs dzīvojam 21. gadsimta ietveros. Reti kurš apgalvos pretējo – vai kāds vēlas nonāk pretrunā ar pasauli un... sevi. Bet ja tā paskatās vēsturē, un to analizē, tad izrādās, no mūsu kalendāra pazuduši aptuveni 1000 gadi. Pēc vēsturnieku domām, kas pēta kalendāru, notikumus, sanāk, ka cilvēce savulaik ir izdomājusi daudzus notikumus, lai pastieptu to visu garāk, ilgāk, tādejādi, norādot, ka mēs te esam jau senāk, nekā domāts. Kas vēl interesants – Ēģiptes faraoni, nākot pie varas, deva tikai vienu zvērestu – nemainīt kalendāru. Un pie tā arī pieturējās. Bet kurš viduslaikos sacerēja tik daudz notikumu – vai tiešām slepena organizācija vai tīrākais vēsturnieku, tālaika, sacerējums? Laiks – relatīvs jēdziens, bet vai tik ļoti to var pastiept kā vien vēlies? Iespējams, ja ņem vērā, ka tolaik cilvēku, izglītotu, bija maz, un dzīvojot būdās, neko daudz neinteresējoties par globāliem notikumiem, varēja izmantot kā vien labpatīkas, lai regulētu laiku, pievienojot varoņstāstus un citas „pīles”!

Izrādās, ka vismaz, minimums, 300 gadi no mūsu kalendāra ir vistīrākās blēņas un laikmetā kā tādu, to vispār nav bijis. Atskaites punkts, no kura mēs mūsdienās skaitam laiku – Jēzus dzimšana. Bet arī šeit ir nesakritības, pēc vēsturnieku, laika sargātāju (tā viņi sevi dēvē), domām – viņš piedzimis 1152. gadā!

Tomēr, kā ir jau sen pierādījies vēsturē, ticēt kaut kam bez ierunām ir diezgan muļķīgi, pat sekli. Zinātnei, lai noticētu, vajag pierādījumus, bet cilvēkam – vēlmi noticēt tam vai citam viedoklim. Ir pierādījies, ka daudzi izrakumu dati arī var tikt spekulēti, jo pastāv iespējas manipulēt ar laiku. Par to citreiz.

Pētnieki uzskata, ka mūsdienu vēsture, kas aizsākas ar Kristus dzimšanu, patiesībā ir nevis vēsturisku notikumu hronoloģija, bet gan – literārs darbs, stāsts, kas sacerēts iepriekš vienojoties. Pie tāda secinājuma nonākuši pētnieki, jo, izpētot notikumus dažādas pasaules vietās, kas notikuši un datēti ar vienu un to pašu (vai aptuveni tuvu) laiku, tie... nesakrīt. Daudzi vispār ir... radušies no nekā, jo citviet, par tik grandioziem notikumiem nav nekādu ziņu. Viss izklausās pēc vēl vienas sazvērestības teorijas, kurā kalendārs un laiks kā tāds tiek mānīti ar nodomu.

Parasti, tik lielas mahinācijas spēj veikt tikai diezgan varenas personas. Konkrēti kurš – nav zināms, bet ir nosliece domāt uz to, ka kalendāra notikumus un laikmetu izklāstījumu ietekmējis kāds spēcīgs politisks spēks. Kā gan savādāk daži no viduslaiku karaļiem spētu nostiprināt savas pozīcijas, ja ne vien manipulējot ar laiku un kalendāru. Daudziem, lai būtu aristokrātiskas izcelsmes un iegūtu šī slāņa labumus un privilēģijas, vajadzēja vēsturiski būt aristokrātiem. Parasts zemnieks, kaut arī ar politisko sapratni un ķērienu, citkārt nekļūtu par karali, ja nebūtu manipulācijas ar laiku un dokumentiem, ko tolaik varēja itin viegli veikt, ja vien biji izglītots.

Pārsteidzoši, ka šo vēstures notikumu attīstību mums faktiski uzspiež vēsture un vēsturnieki, liekot ticēt, ka tā tiešām ir bijis. Mums nav alternatīvas, bet arī retajam būs vēlme apšaubīt notikumu atbilstību.

Var jau dažādi domāt kas un kā, bet sazvērestības teorijas piekritēji saka: šī ir viena no lielākajām un senākajām sazvērestībām pret laikmetu un cilvēci, kāda vien bijusi. Pārējās visas ir salīdzinoši mazas un nevērīgas.

Saistībā ar kalendāru, laika apzīmējumiem ir viens interesants fakts – laiks pirms Kristus tiek apzīmēts ar B.C – before Christ, bet mūsdienu laikmets – A.D. (anno domini). Šie apzīmējumi tiek lietoti gan gregoriāņu, gan arī Jūlija kalendārā laika uzskaites sistēmās. Te arī interesantākais – tikai šajos divos kalendāros tādus izmanto, un, B.C ir angļu valodā izmantots apzīmējums, kamēr A.D. – [b]viduslaiku latīņu[/b]. Pag! Viduslaiku latīņu.... ja laiku skaita un izmanto tos jau kopš 0 gada (jeb 2014 gadus atpakaļ).

Salīdzinot dažādus notikumus arī vēsturnieki izskaitļoja gada skaitli – 1152. gads mūsu ērā, kad piedzimis Kristus. Protams, ne baznīca, ne vairums pasaules šādiem „ārprāta apgalvojumiem” nepiekrīt, jo, tas konceptuāli, saknē, maina visu vēsturi un tās virzību. Bet te tiek izmantoti divi notikumi – Kristus astroloģiskais kalendārs, kuru var sastādīt ikvienam, neatkarīgi, kad tas ir dzimis, ņemot par pamatu tikai dzimšanas gadu un otrs gadījums – supernovas sprādziens, kas, kā zināms, bija notikums, kas simbolizēja to, ka viņš piedzimis (spožs gaismeklis debesīs, naktī, kad to redzēja Austrumu gudrie). Tāpat arī notikumi, kas saistās ar viņa kristīšanu, pārvākšanos un vēl dažādām dokumentētām dzīves niansēm, tika izmantoti kā dati, lai noskaidrotu, kad tas vēsturiski varēja notikt. Vēl jau nedrīkst aizmirst par to, ka pašā Bībelē nav nekādu ziņu par diezgan ilgu Kristus dzīves posmu. Daži uzskata, ka viņš šajā laikā varēja būt pie Tibetas mūkiem, citi – Indijā. Tas nebūtu nekas neiespējams, jo turīgi cilvēki (par kādu uzskata arī Kristu) tajā laikā ceļot varēja bez problēmām.

Vēl jāatceras, ka viss, kas vēsturē ir datēts, un arī kas rakstīts svētajos rakstos, jebkurā no ticībām, ir cilvēka sarakstīts, un ne tikai – tas vēlāk ir arī pārrakstīts, laiizfiltrētu, tā sakot, nevajadzīgas nianses, kas varētu kaitēt reliģijai turpmāk. Tāpēc arī arvien, Vatikāns, daudzus svētos rakstus neatzīst (tie kaitē reputācijai un ierastajam vēstures redzējumam).

Un pa cik Jēzus ir galvenais, no kā tiek skaitīts laiks, tad arī artefakti, kas saistīti ar viņu, ļoti bieži nonāk krustugunīs dažādos strīdos. Tā 1988. gadā Turīnas līķauts tika rūpīgi pārbaudīts. 4 metrus garais audekls, kurā pēc vēstures liecībām Kristus ķermenis tika ietīts tad, kad viņu noņēma no krusta, tā arī arvien paliek mīkla. Jo neiet īsti kopā analīžu dati ar vēstures faktiem. Lai izvairītos no kļūdām un tā sakot, šmaukšanās, analīzes tika nosūtītas uz trīs dažādiem izpētes, laboratoriju, centriem Eiropā. Un, rezultāti arī bija visai interesanti – trīs dažādi rezultāti. Bet kopumā analīzes parādīja, ka audekls ir no laika, kas datēts ar 1260. līdz 1390. gadam. Sanāk.... vispār interesants vēstures caurums. Bet vajadzēja, vismaz vienam rezultātam, būt ar informāciju, ka audekls nācis no... 1.gadsimta mūsu ērā, nu vai vismaz tuvu tam. Bet nē. Luidži Karlaskelli, itāļu zinātnieks, cilvēks ar zinātnisko grādu organiskajā ķīmijā, arī apgalvo – audekls (Turīnas līķauts) ir viltus, kuru radījuši cilvēki 13... 14. gadsimtā. Viņš arī ir cilvēks, kas radījis Turīnas līķauta mūsdienu kopiju. Viņš izmantoja materiālus ar kuriem cilvēks bija pazīstams šajā laikā (13.-14.gs.). Krāsu, kopā ar nelielu daudzumu skābes uzklāja uz audekla un pēcāk brīvprātīgajam šo audeklu uzklāja virsū. Pēcāk, lai tas izskatītos vecāks, ko krāsnī uzsildīja un izmazgāja. Rezultātā krāsa pazuda no audekla, bet uz tā palika aprišu kontūras. Tad uz audekla tika uzpilinātas asinis, tika izdedzināti pāris caurumi... un rezultāts – gandrīz identisks Turīnas līķautam.

Eksperiments nedod ieskatu tajā, kad dzimis Kristus, bet no otras puses – dod ieskatu, kad radīts pats līķauta oriģināls.

Ir vēl ierosinājumi, kas izskanējuši laika skaitīšanas sistēmā. Pa cik atskaites punkts ir Kristus, tad daži apgalvo, ka pagājis tikai 1715 gadi kopš viņa dzimšanas (dzimšanas gads – mūsu ēras 299. gads), citi uzskata, ka laiks ir neprecīzs tikai par 7 gadiem, bet vēl grupa – viņa dzimšanas gadu uzskata 1152. gadu (starpība 862 gadi). Skaidrs ir viens – ja dati ir kļūdaini, tad datumi un gadi, kurus mēs šodien rakstam, uzskatāmi par neīstiem, un patiesībā, šis nav 2014 gads pēc Kristus dzimšanas. Ja laiks, kas pagājis ir 2014 gadi, tad sākot no kāda cita notikuma. Bet, kurš gan tolaik, kad sāka skaitīt laiku un vēl līdz pat 19.gadsimtam, būtu centies apstrīdēt baznīcas vārdu (ar visām sekām, inkvizīcija utt, zinātnes apspiešana jau ir izteikts līdzeklis).

Vēsturnieki, kas apstrīd mūsdienu laika ritējumu uzskata, ka notikumi, kas vēsturē ierakstīti un plaši aprakstīti, notikuši pirmajos 10 gadsimtos (1000 gados), patiesībā notika laika posmā no 11.-16. gadsimtam. Viņu izteikumi un aprēķini balstās gan uz matemātiskiem aprēķiniem, gan arī uz rakstītiem dokumentiem, no kuriem tiek ņemti datumi un cipari, kas zīmīgi vēsturiskiem faktiem. Lieki teikt, ka matemātiķi cipariem tic vairāk kā vēstures notikumiem senatnē.

Matemātiķi izstrādāja sistēmu, ar kuras palīdzību pārbaudīja notikumus ne tik lielā senatnē – 300 līdz 400 gadus pirms mūsdienām (16... 17 gadsimts). Šis laikmets atbilda it visam, ko varam lasīt vēstures grāmatās. Tālāk tika analizēti notikumi, kas vēsturē notikuši, vismaz aprakstīti, pirms 16.gadsimta un te sākās neatbilstības – izrādās, tie notikuši pavisam ne tajos datumos un gados, kā mums to pasniedz šodien vēsture.

Dažādu vadoņu dzīves apraksti atrodami daudzos arhīva dokumentos. Par personām šaubu īsti nav, bet par to, kas šīs ir par personām – grūti teikt, jo daudzos arhīvos, oriģināldarbos, aprakstā nav minēts valdnieka vārds. Vairums izpētes tiek balstītas uz to, kādas dinastijas un cik ilgi to pārstāvji valdījuši kādā valstī un kādi notikumi ap tiem saistās dažādos dokumentos. Dinastijas, kas... vēsturiski ir eksistējušas. Un sanāk, ka dažādos materiālos to valdīšanas laiks ir dažāds, nesakrīt. Piemēram, karalis no dinastijas A valdīja 10 gadus vienā materiālā, bet otrā tas pats teikts – karalis A valdīja 8 gadus (teorētisks piemērs). Tā, sastādot dinastiju valdnieku valdīšanas periodus veidojas interesanta shēma. Pēc shēmas sastādīšanas hronikās tiek meklēti apraksti, kuros nav minēti valdnieki, bet aprakstīti dažādi notikumi no to dzīves, valdīšanas ilguma vai jebkā citādi, kā varētu vilkt paralēles ar kādu no valdošajiem dinastijas pārstāvjiem (no tiem, kuru dzīve aprakstīta, bet nav vārdu, vai arī ir vārdi, bet nav laikmeta gadu).

Tā, pēc arhīvu un hroniku datiem sanāk, ka pasaulē bijuši četri (vienādi) Aleksandri Ņevskis`i (krievu karavadonis, Kijevas lielkņazs; 13. gadsimts), 20 Dmitriji no Donas (Maskavas lielprincis; 14. gadsimts), vairāki Cēzari, Jēzus Kristus. Šie fantomi patiesībā ir viena persona, bet tikai vēsturē tie aprakstīti no dažādiem skatpunktiem un no dažādiem avotiem. Piemērs ir Trojas kauja. Vispopulārākais no visiem avotiem ir Homērs, bet bez viņa šo kauju aprakstījuši vēl desmitiem dažādu autoru gan Turcijā, gan Francijā, Grieķijā, gan citās valstīs. Atšķirības veidojas tajā, ka ir dažādas valodas un dažādi pasaules uztveres, prioritāšu skalas. Tāpēc viens notikums var būt aprakstīts dažādi un tam piedēvēts cits gads. Vēlāk, laikam ejot, pie vēsturnieka, kāda no visiem, nonāk, piemēram, divas kopijas – viena no Grieķijas, viena no Turcijas. Notikumi tur aprakstīti dažādi, bet patiesībā, tas ir viens notikums – Trojas kauja. Vēsturnieks var arī nesaprast un uzskatīt, ka tie ir divi notikumi, divas kaujas, un to arī izklāstīt kā faktu, pieminot un izdomājot gadus, kad tie varētu būt notikuši vai arī vadoties pēc rakstītā (kalendāru starpība arvien ir diezgan izplatīta tolaik, gadu apzīmējumi). Bieži gadās arī tā, ka hronikās viena persona ir aprakstīta 20 dažādiem autoriem, no dažādām valstīm, dažādām vietām, un katrs tam iedod citu vārdu, iesauku, kā to dēvē viņa, tā sakot, apkaimē. Tirgotāji, valsts vadoņi, visiem cilvēki devuši atpazīstamas iesaukas, palamas vai cildinošus vārdus, bet tie atšķiras. Hronikās tos pieraksta kā katru par sevi, bet dažkārt sanāk, ka 20 apraksti, tos pētot rūpīgi, ir par vienu personu.

Skaidrs arī tas, ka jo vairāk notika pasaulē dažādu notikumu, jo vairāk radās to, kas viņus pierakstīja (cilvēcei attīstoties un paliekot izglītotākai, izplatoties rakstībai). Vairāk autoru pierakstīja notikumus no sava skatpunkta, un lokāli tie saglabājās no konkrētā hronista perspektīvas.

Herriberts Illings, vēsturnieks un rakstnieks no Vācijas, nodarbojas ar Ēgiptes valdnieku, faraonu, pētīšanu. Pēc viņa domām, Ēģipte savā vēstures laikā nevarēja nemaz tik daudz faraonu izaudzināt, cik par tiem ir daudz pierakstu. Un no vienas puses, viņam var piekrist, jo Ēģiptes vēsturē ir daudz valdnieku, bet par lielāko daļu no tiem vēsturiski saglabājušās vien pāris rindas faktu vai vispār, tie pieminēti tikai no sērijas – „bija valdnieks. Punkts.”

Varētu vēl daudz par to diskutēt, bet fakts paliek fakts – pārāk daudz vēstures hroniku avotu un spatpunktu, no kādiem tie attēloti rada to, ka vēsturē dzīvo daudz un dažādu personu, kuras, patiesībā, varētu būt viens un tas pats cilvēks, tikai aprakstīts dažādās valstīs un pat dažādos laikos. Piedevām, nedrīkst aizmirst cilvēka izdomu, pāris gadi turp vai šurp neko jau nemainīs, domā viens, tad nākamais, kā rezultātā, vēstures nobīde sanāk par simts gadiem par vienu notikumu. Arī nenokrētība un seno vēsturnieku, datu apkopotāju iztēle, paviršība dara savu.

Grūti teikt, vai vēsture tiks pārrakstīta, bet skaidrs viens – laiks ir relatīvs un to, savulaik, hronikas un cilvēki mainīja kā vien gribēja tikai ar to, ka varēja rakstīt. Nu nebija viņiem interneta! :)

Otrā pasaules kara reaktīvais dzinējs

Daudzi no vēstures pētniekiem uzskata – ja Otrais pasaules karš būtu beidzies vēlāk, tā iznākums būtu pavisam cits. Par iemeslu šādām aizdomām kalpo dažādi dokumenti no Trešā reiha arhīviem. Tajos minētas dažādas izstrādes, kuras vācieši veica savās laboratorijās, kas, patiesībā, savam laikam bija stipri priekšā. Tieši tāpēc, laikam jau, Hitlers cerēja iegūt pārspēku karā, un to uzvarēt, tāpēc šī apņemšanās un ideja par uzvaru bija tik spēcīga. Nekāds noslēpums, ka arī vācieši centās izstrādāt atombumbu, dzinējus, kas spētu pārvarēt starpkontinentālus attālumus, ko izmantot raķetēs un... arī lidmašīnu, kuru nespētu uztvert neviens radars. Liekas pazīstami?

Visos laikmetos viens no veiksmes rādītājiem ir spontānisms – negaidīts uzbrukums. Tieši šādi uzbrukumi vienmēr devuši vislabākos rezultātus visās kaujās, kas vien notikušas pasaules vēsturē. Parādoties radariem šī iespēja tika minimizēta, tāpēc vajadzēja radīt kara tehniku, kas būtu neredzama pat radariem. Šeit tiek izmantota tehnoloģija, kas pasaulē pazīstama kā „stealth” (skaisti tulkojot – piezagšanās).

To, cik šī tehnoloģija ir laba vai slikta labāk neapspriest – tās trūkumi labi redzami operācijā „Tuksneša vētra”, Dienvidslāvijas bombardēšanas laikā, kad serbi notrieca kā minimums trīs supertehnoloģiskās „F-117 stealth” lidmašīnas. Interesantāk ir par to, kur šī tehnoloģija radusies. Un šeit jāmin nacistiskā Vācija. Lieki teikt, ka Vācijai, kas karu zaudēja, kā soda sankcijas, šī tehnoloģija bija jāatdod ASV, kura tad arī tālāk to attīstīja.

Otrā pasaules kara laikā kara tehnoloģijās Vācija bija priekšā ASV. Patiesībā, no lielvalstīm, kas piedalījās karā, ASV bija pati pēdējā, ja ticēt vēsturei – arī Krievija (Padomju savienība) tolaik bija priekšā ASV. Gan Vācijā, gan PSRS bija liels zinātniskais potencināls. Kopš 1943. gada nacistu galvenās cerības mainīt kara gaitu saistījās ar jaunu tehnoloģiju ieviešanu un izmantošanu. Šeit jāmin tā dēvētais „atriebības ierocis”. Šajā projektā galveno vietu ieņēma aviācija un tehnoloģiski jaunāko iznīcinātāju (bumbvedēju) radīšana. Uz tiem lika daudzsološas cerības – ātrāki, jaudīgāki un arī neredzamāki (grūtāk pamanāmi).

Hermans Gerings konstruktoriem izvirzīja konkrētus mērķus: bumbvedējam jāspēj piegādāt 1000 kilogramus smaga krava 1000 kilometru attālumā no bāzes vietas, piedevām, tam jāpārvietojas ar ātrumu 1000 km/h. Pie tolaik tik ambiciozu plānu izpildes ķērās brāļi Horteni – aviokonstruktori, kas piedāvāja radīt pasaulē pirmo reaktīvo lidmašīnu pēc „lidojošā spārna” aerodinamiskās shēmas.

Reaktīvais bumbvedējs „Horten Ho-229” savā būtībā bija tik tiešām unikāls projekts savam laikam. Mūsdienu „B-2”, ko izmanto amerikāņi, savā būtībā ir gandrīz vai „Horten” kopija, ko 40tajos gados radīja brāļi Horteni. Interesanti, ka „Ho-229” modelis bija izgatavots galvenokārt no... koka. Neskatoties uz koka konstrukciju un to, ka tam faktiski nebija fuzelāžas kā tādas, tas spēja attīstīt 970 km/h lielu ātrumu. Brāļi vēlējās radīt lidmašīnu ar minimālu gaisa pretestību, un tāpēc tam nebija tik ierasto formu, un tā vadība tika īstenota ar spoileriem, kas uzstādīti uz spārna.

Revolucionāra tiek uzskatīta Reimana Hortena ideja par lidmašīnas pārklājumu: viņš ierosināja to noklāt ar kokogļu putekļiem, kas sajaukta ar koka līmi. Tā rezultātā šī virsma absorbētu elektromagnētisko starojumu nevis to atstarotu. Tieši lidmašīnas pārklājums kombinācijā ar pašas lidmašīnas īpatnējo formu bija iecere, ko vācu inženieri īstenoja, lai lidmašīna kļūtu neredzama radariem. Vai vismaz tā uzskatīja, ka tā būs.

Uzskata, ka par stimulu aviokonstruktoru sacensībā radīt sauszemes spēkiem neredzamu lidmašīnu kalpoja... atriebība. Horteni zaudēja savu brāli – Volframu, kurš gāja bojā 1939. gadā, kad tika bombardēta francijas pilsēta Djunkerka. Tāpat vēl arī tas, ka Valters Hortens gaisa kaujās ar britiem 1940. gadā, zaudēja ļoti daudz savu cilvēku – pilotu, kurus viņš tolaik vadīja, esot viņu komandieris.

1930tajos gados Vācija, neskatoties uz Versaļas līgumu, pēc kura tai bija liegts iegūt un izmantot jaunākos kara tehnikas sasniegumus, arvien vairāk un vairāk sāka tiekties pēc aviācijas tehnikas. Viņi praktiski dzīvoja, lai radītu ko jaunu aviācijas sakarā, tajā saskatot daudz nākotnes labumu. Lai pasauli netracinātu vēl vairāk, valstī oficiāli tika radīti „pilsoņu avioklubi”, kuros Pirmā pasaules kara veterāni apmācīja vāciešu pusaudžus aviācijas niansēm. Tā radās paaudze, kas ar aviāciju praktiski, bija izauguši jau smilšukastē esot.

Tieši šāda kluba paspārnē nonāca arī Hortenu brāļi, kuri, vēl bērni būdami, konstruēja koka avio modeļus (pilnā to izmērā) savā vecāku mājā. Viņu pirmais planieris – „Horten I” sāka lidot jau 1931. gadā, kad Valteram Hortenam tik tikko bija palikuši 16 gadi. Zināšanas, ko viņš ieguva radot šo modeli, viņš pilnveidoja nākošajos savos projektos, un beigu beigās nonāca pie slēdziena, ka „tīrais spārns” ir ar daudz labākām aerodinamiskajām īpašībām – pretestība ir minimāla.

1936. gadā Reimars un Valters iestājas luftvafflē (tulkojums?), tomēr arvien aktīvi saglabā privāto avio konstruēšanu. Vienā no izmēģinājumiem, kurā brāļi izmēģina pašu konstruēto lidaparātu notiek negadījums – Reimars gūst ne tikai pieredzi, kas un kā, bet arī salauž žokli, bet brālis Valters – zaudē vairākus zobus.

1939. gadā par brāļiem ieinteresējas Ernsts Heinkels – pazīstamais vācu aviokonstruktors. Viņš tiem piedāvā palīdzību, lai attīstītu viņu izstrādes. Tomēr, pārrunas nonāk strupceļā, jo Heinkels vēlas visus patentus reģistrēt uz sava vārda. Sarunas arī ar Billiju Messeršmidtu nevainagojas ar panākumiem.

Reaktīvo dzinēju un tā izstrādi visvairāk attīstīt brāļiem palīdz Germans Gerings. Viņš visvairāk ir ieinteresēts neparastajā lidmašīnas pārklājuma materiālā. Tieši luftvaffles vadītājs ir tas, kas dod rīkojumu – pēc iespējas ātrāk sagatavot modeli, kas aprīkots ar motoru un sākt izmēģinājumus, piedevām – tas jāizdara pēc iespējas ātrāk.

„Horten Ho-229” beigu beigās sanāk rezultāts brāļu 10 darba gadiem. Pirmais tā lidojums notiek 1944. gada 1. martā, Gettingenā. Sērijveida ražošanai to sagatavo 1945. gada sākumā. „Horten Ho-229” pēc Geringa pavēles tika iekļauts „steidzīgi būvējamo iznīcinātāju programmā”. Tomēr, viss nesanāca tā, kā plānots, un līdz konveijeram tas tā arī nenonāca.

1945. gada 14. aprīlī rūpnīcu Fridrihsrodā, kur notika ražošana, ieņēma trešā ASV armijas 8 korpuss. Līdz šim laikam gaisā pacēlušies bija tikai divi „Ho-229”, tomēr, tika gatavoti (konsturēti) vēl seši modeļi. Viens no modeļiem kā kara trofeja tika izjaukts un kopā ar visiem rasējumiem nosūtīts uz ASV, kur, visticamākais arī vēl šodien, glabājas kādā no valdības noliktavām. Daudzi uzskata, ka brāļu Hortenu idejas amerikāņi adoptēja sev – viņu modelis un tā koncepcija tika izmantota, lai vēlāk radītu slaveno „F-117A Nighthawk” lidmašīnu.

Tas, vai „Ho-229” tik tiešām spēja praksē parādīt to, ko tas spēja teorijā un uz papīra lapām, aktualizējies vienmēr. Tā nu interese pierādīt, parādīt tā spējas, arvien auga, līdz 2008. gada rudenī Kalifornijas tuksnesī inženieri no uzņēmuma, kas nodarbojas ar aizsardzības tehnikas izstrādi – „Northrop-Grumman” (viņi arī piedalījās „B-2” izstrādē) pēc veciem rasējumiem un vadoties no vienīgā prototipa, kas palicis vesels, uzbūvēja „Ho-229” kopiju. Būvējot šo modeli tika izmantotas visas specifiskās nianses, bet tikai ar vienu iezīmi – to konstruēja testiem, nevis lidojumiem.

„Neredzamības” pārbaudes notika 2009. gada janvārī, un kā parādīja rezultāti, tas attaisnoja savas cerības un leģendas. Izrādās, ka lidmašīnas konstrukcijā starp finiera plāksnēm bija materiāls, kas savā būtībā bija ogļekļšķiedra. Pēc ekspertu domām, tas arī kalpojis kā palīgs, lai noslēptu lidmašīnu no radaru acīm.

Ja ticēt pētījuma datiem, tad Otrā pasaules kara laikā radaru sistēmas varēja uztver šo bumbvedēju 129 kilometru attālumā. Starpība ir, ja ņem vērā, ka parastās lidmašīnas varēja redzēt jau 160 kilometru attālumā. Tomēr, toreizējais „Ho-229” ātrums patiesībā nozīmēja daudz ko – lidojums līdz Lielbritānijai samazinājās no 19 minūtēm (standarta versijā) līdz 8 minūtēm (ar Ho-229). Te arī lieki teikt, ka ātrums, ar kādu tas lidoja, bija grūti pārvarams toreizējiem britu iznīcinātājiem.

Grūti teikt, vai viens lidmašīnas modelis spētu izmainīt kara iznākumu, bet fakts kā tāds – vāciešiem vajadzēja tikai laiku, lai paildzinātu karu. Laiks viņiem dotu iespēju pabeigt atombumbas izstrādi. Tā vai citādi, līdz masveida ražošanai tas nenonāca. Iespējams, ka arī tāpēc, ka Reimars Hortens nevarēja izlemt, kurš no projektiem ir svarīgāks – „Ho-229” vai otrs – „Ho-18 America-bomber”. Otrais bumbvedējs bija izmēros milzīgs, ar sešiem dzinējiem, kuram pēc Hitlera domām, vajadzēja nogādāt atombumbas uz Amerikas kontinentu. Diemžēl, jeb par laimi, nepiepildījās neviens no viņa sapņiem šajā sakarā.

Pēc kara Reimars Hortens emigrēja uz Argentīnu, kur turpināja projektēt un būvēt divmotoru planierus. Tomēr, finansiālus panākumus šajā jomā viņš neguva.

Reimars Hortens aizgāja no dzīves savā rančo 1994. gadā 79 gadu vecumā. Valters Hortens palika Vācijā un kļuva par pēckara Vācijas aviācijas virsnieku. Viņš nodzīvoja līdz 85 gadiem un nomira Baden-Badenē 1998. gadā.

Katrā ziņā, brāļi Horteni noteikti palikuši un paliks daudzu konstruktoru atmiņās kā neizmantots potenciāls. Bet, iespējams, tas ir arī labi, jo, kas zina, kā vēsture iegrozītos, ja viņu un Hitlera sapņi materializētos un īstenotos tolaik!

Ģenētikas anomālijas?

 Mūsdienu pasaule jo dienas, jo paliek mistiskāka un neparastāka. Tas nekas, ka esam tikuši pie lieliskām tehnoloģijām, kas atvieglo mūsu dzīvi, tas nekas, ka esam uzveikuši daudzas slimības. Tomēr, ģenētiski mēs neko nevaram ietekmēt. Šoreiz – par Siāmas dvīņiem. Ģenētika saka – tie dzimstot 1 gadījumā no 100 000. Un dažkārt tie tik ļoti biedē savus vecākus, kad no tiem atsakās jau uzzinot par šo faktu.

Mūsdienās kopā saauguši bērni nav nekāds retums. Bet mēs esam civilizēti – nepametam tos mežā vai nenometam no klints – ķirurgi spēj līdzēt ļoti bezcerīgos, uz pirmo skatienu, gadījumos. Lieki teikt, ka vēsturē ir minami daudzi gadījumi, kad medicīna nespēja neko darīt, un kopā saaugušie dvīņi tā arī dzīvoja – esot kopā ar kādu no ķermeņa daļām. Kā vienu piemēru var minēt francūžus – Lazāru un Džonu-Baptistu Kolloredo, kas piedzima 1617. gadā. Mātes miesās viņu saaugšana notika īpaši interesanti – no viena indivīda vēdera it kā izauga otrs, piedevām seja bija pagriezta uz otra brāļa pusi (skatoties tam virsū). Barības pārstrādes orgāni abiem brāļiem bija vieni, bet elpoja katrs ar savām plaušām.

Un vēl kāda interesanta nianse - brālis, kas izaudzis no vēdera novecoja ātrāk nekā otrs (no kura vēdera tas izaudzis). Viņš nevarēja patstāvīgi ne ēst, ne dzert, ne arī runāt, tikai šad tad izdvesa kādu savdabīgu skaņu.

Lieki teikt, ka ģimene jutās šokēta, pat atstumta no sabiedrības šīs brāļu īpatnības pēc, bet, tieši tas kalpoja par iemeslu, lai viņi sev uztaisītu, tā sakot, karjeru (tolaik!). Par dīvainajiem brāļiem uzzināja pat karalis Ludviks XIII un brāļi nonāca karaļa galmā. Daži runā, ka vecākajam (galvenajam) brālim piemita divu cilvēku prāts, un viņš vienmēr spēja sasmīdināt karali, kas, visticamāk, bija par iemeslu, lai tas kļūtu par viņa favorītu (mīluli).

Mūsu laikmeta 18. gadsimts bija arī diezgan produktīvs ģenētikas jomā – pasaulē nāca divi ragaini cilvēki – Franciss Truiljo un Maršas kundze. Pirmajam raga garums sasniedza 30 cm, bet kundzei 78 gados rags bija izaudzis jau 46 cm garumā. Lieki teikt, ka toreizējie pasaules un reliģiskie uzskati abus uzskatīja par sātana bērniem. No tādām atziņām arī vēsture nekaunas.

Viena no visdīvainākajām ģenētikas anomālijām bija sievietei, kas piedzima 19. gadsimtā Islandē – viņai deguna vietā bija cūkas šņukurs. Mūsdienās Portugālē dzīvo sieviete – ēzelis, jo viņai mute atrodas uzreiz zem deguna. To šejienes arī līdzības ar dzīvnieku.

Arī Krievijā ir novērojamas līdzīgas anomālijas. Par piemēru var minēt Fomu Ignatjevu, kurš dživoja 17. un 18. gadsimta mijā. Viņam bija ģenētiska anomālija, kas saistījās ar fiziskajiem defektiem: roku, pēdu un pirkstu kauli viņam bija divreiz garāki nekā parastam cilvēkam. Piedevām, pirksti bija saauguši kopā – pa divi, pa trīs. Vizuāli tas atgādināja vēža spīles. Viņam bija tā iespēja satikties ar Krievijas caru Pēteri I, kurš, ieraugot viņu, līdz mūža galam viņam nodrošināja 100 rubļu algu gadā un dzīvošanu Mākslas kamerā. Piedevām vēl arī oficiāli atzina, ka viņš ir ļoti vērtīgs mākslas priekšmets (paraugs, elements). Tur arī Foma nodzīvoja līdz sava mūža beigām.

Te vēl pieminēt varu to, ka Āfrikā šāda – vēža spīļu – slimība ir diezgan izplatīta. Kāpēc? Tā iemesla pēc, ka tur mīt vesela cilts, kurā ikvienam indivīdam ir šāda ģenētiska patoloģija.

Ģenētiskas patoloģijas ar ekstremitātēm ir bieža parādība, tāpat kā ar galvām. Tā 1790. gadā Indijā piedzima puisēns ar divām galvām. Vecāki bez ilgas domāšanas bērnu uzreiz sāka izrādīt tirgū, par to prasot naudu. Ironiski, bet vecāku peļņa ātri vien beidzās – puisēns divu gadu vecumā gāja bojā: viņu sakoda kobra, kas bija aizbēgusi no čūsku vārdotāja (dziesminieka).

Paskuale Pinons

Arī meksikānis Paskuale Pinons piedzima un dzīvoja ar divām galvām. Viņam bija viena normāla galva, bet otra – virs tās, izmēros daudz mazāka. Otrā (mazākā) galva nespēja runāt, bet varēja mirkšķināt un kustināt lūpas, neizdvešot ne skaņas. Šis cilvēks vēl ievērības cienīgs ir ar to, ka viņš nekautrējās no savas ģenētiskās īpatnības, bet ar to, tā sakot, lepojās un vienmēr to uzsvēra.

Divgalvainais Januss piedzima 19. gadsimtā. Viena galva viņam bija kā visiem cilvēkiem, bet otra – pakausī. Galvas dzīvoja tā sakot, katra savu dzīvi – kad viena smējās, otra skuma un otrādāk. Tomēr, viņš nespēja ilgi izturēt šo dabas kaprīzi un beigu beigās nošāvās.

Jasaka, ka 19. gadsimta otrā puse patiesībā bija ļoti bagāta ar ģenētiskām patoloģijām jaundzimušo vidū. Mistiķi gan uzsver, ka viss esot saistīts, proti – aptuveni šajā pat laikā piedzima tādas personas kā Hitlers, Staļins, Ļeņins, Mussolīnī, Rasputins....

19. gadsimta beigās 20. gadsimta sākumā populāri kļuva arī cirki un šovi, kuros uzstājās cilvēki ar dažādām ģenētiskās anomālijām, defektiem. Lielu popularitāti ieguva cilvēks – vilks, kura ķermenis viss bija klāts ar spalvām. Un... sakritība vai nē, viņš piedzima 1870. gadā – vienā gadā ar Ļeņinu.

Ar šo cilvēku-vilku saistās vēl kāds interesants gadījums. Viņu no mazāk dienām vadāja pa cirkiem, izrādīja par naudu, ceļojot pa visu pasauli. Kad puisēns paaugās, tā saimnieki atklāja, ka viņam ir talants – puisēns runāja daudzās valodās – visās tajās, kuras bija dzirdējis savos ceļojumos un kurās valstīs pabijis. Poliglota īpašība viņam bija izteikta – īsā laikā pusaudzis (tolaik vēl) iemācījās 18 dažādas valodas. Vēlāk cilvēks-vilks aizrāvās ar filoloģiju un izdeva pat dažādus zinātniskus darbus. Tomēr, dabai bija savi plāni un cilvēka-vilka dzīve aprāvās negaidīti – 33 gadu vecumā viņš nomira no... plaušu karsoņa.

19. gadsimta beigās bagātā aristokrātu ģimenē piedzima meitenīte. Priecīgs notikums, ja vien nebūtu divi bet – meitenītei nebija ne roku, ne kāju. Vecāki, šokēti par savu atvasi, steidzīgi to atdeva invalīdu patversmē. Tur meitenītei iedeva vārdu – Violeta. Fantastiski ir tas, ka neskatoties uz ģenētiskām īpatnībām, meitenīte ne tikai izdzīvoja, bet arī iemācījās pielāgoties dzīvei. Viņa iemācījās gleznot, izmantojot zobus. Beigu beigās, viņas gleznas kļuva arī diezgan populāras.

Džons Eckharts

1911. gadā Amerikā piedzima Džons Ekharts – puisēnam nebija rumpja lejasdaļas un abu kāju. Tomēr, daba kaut kā, laikam jau, kompensēja viņam šo trūkumu, jo puisēns bija ļoti enerģisks. Jau bērnībā viņš sāka filmēties kino, vēlāk kļuva par cirka akrobātu – izpildīja trikus tikai uz rokām. Vēlāk iemācījās spēlēt saksofonu un tika uzskatīts par vienu no desmit labākajiem ASV. Vēlāk viņš absolvēja Augstāko saimniecisko akadēmiju un pēc pāris gadiem – kļuva par miljonāru!

Dažkārt, ģenētiskas anomālijas izdalās īpaši specifiski. Tā, piemēram, Anglijā 19. gadsimtā populārs bija cilvēks, kuram bija četras acis – divi pāri, viens virs otra. Viņš pelnīja naudu ar to, ka cilvēkiem demonstrēja savas spējas – grozīt katru aci uz savu pusi.

Toties amerikānis Maikls Perrijs, kuram bija 3 acis, tā sauktā „zaķa lūpa” un divi deguni ar šiem dabas untumiem nesadzīvoja – nošāvās.

Un vēl kāds gadījums: cilvēks – spāre ja var ticēt vēsturniekiem, labi sadzīvoja ar savu īpatnību, neskatoties uz to, ka viņam acis bija vidēji 3 reizes lielākas nekā parastam cilvēkam. Fantastiski ir vēl tas, ka viņš apkārtējo pasauli varēja vērot daudz labāk nekā parasts cilvēks – viņa redzes leņķis bija..... 320 grādi – viņš redzēja visu, kas notiek viņam aiz muguras nepagriežot galvu. Šī īpašība viņam deva iespēju strādāt cirkā un... labi nopelnīt.

 Basters Simkuss

Pats resnākais, pilnīgākais, cilvēks uz planētas bija naftas magnāta vienīgais dēls – Basters Simkuss. 36 gadu vecumā viņš svēra 970 kilogramus, bet vēl pēc gada – 1141 kg!! Visu savu dzīvi viņš praktiski nekur nepārvietojās un ik dienas apēda ievērojamu daudzumu pārtikas – 8-10 kg gaļas, 8 vistas, izdzēra 6 spaiņus sulas un 4 spaiņus alus.

37 gadu vecumā Basters iemīlējās un izlēma notievēt. Lai to izdarītu, viņš bija nolēmis doties uz klīniku, bet lai tur nokļūtu, vajadzēja vispirms tikt laukā no mājas. Lai tiktu laukā no mājas – vajadzēja izlauzt durvis. Klīnikā viņš pavadīja 8 mēnešus, kuru laikā zaudēja.... gandrīz 1 tonnu sava svara!! Tomēr, novājēšana deva arī savus mīnusus – pārlieku daudz liekās ādas. Tā nu viņš gūlās zem skalpeļa un pēc vairākām operācijām kļuva par parastu cilvēku. Tomēr, laikam mīlas lietās kaut kas nesanāca un meitene viņu atraidīja, tā nu Basters atkal nodevās vecajiem untumiem – ēšanai. Pēc pāris gadiem viņš bija „atguvis formu” un atkal svēra vairāk nekā tonnu. 2005. gadā viņš nomira. Nāves brīdī viņš svēra.... 1600 kilogramus.

Čūska pret krokodilu

foto: YouTube


Čūska pret krokodilu - cīņa, liekas, jau no sākuma liekas zaudēta, jo krokodils tiek uzskatīts par daudz mobilāku un izveicīgāku (ekstremitāšu pēc). Tomēr, izrādās, ne vienmēr! Austrālijā, Kvīnslendā esošais Moondarras ezera krasots čūska... apēd krokodilu. Ne jau uzreiz - pēc aptuveni piecu stundu ilgas, dramatiskas (pēc izteikumiem) cīņas.

Aptuveni 10 pēdas garais pitons (3 metri) tā vienkāršāk sakot, nomocīja krokodilu un beigās notiesājā. Tas nekas, ka cīņas iztērētas 5 stundas. Maltītes norīšana (iekļaušana sevī) notika vien 15 minūšu laikā.

Principā, nekāds brīnums jau tas nebūtu, jo zināms - čūskas muskuļi, lai sakļautos ap kādu priekšmetu, ķermeni (dzīvnieku) ir vieni no spēcīgākajiem. Tie spēj lauzt prakstiski, visus kaulus - vajag tikai aptīties ap to. Evolūcija vai nejaušība!?