Lateksa novākšana

foto: conword.wikia.com

1942.gada janvārī Riodežaneiro namu sienas ņibrēja no sludinājumiem: bija vajadzīgi brīvprātīgie vecumā no astoņpadsmit līdz trīsdesmit pieciem gadiem kaučuka novākšanai Amazones plantācijās. Dažas nedēļas pirms tam japāņi bija uzbrukuši Perlharborai. Amerika iesaistījās karā ar Japānu, un tai steidzīgi bija vajadzīgs dabiskais kaučuks, kurš bija neaizstājama izejviela militārajai rūpniecībai.

Kļuvis par vienu no četrdesmit pieciem tūkstošiem „kaučuka armijas” brīvprātīgo, Virdžilio da Lima, protams, pat nenojauta, ka viņam liktenis lēmis no beztiesīga verga kļūt par necaurejamo džungļu „dievu” un šajos džungļos pavadīt astoņpadsmit garus gadus.

Par šiem piedzīvojumiem viņš vēlāk uzrakstīja grāmatu.

Fragmenti no viņa grāmatas:

Katru rītu vēl pirms saules lēkta es pametu savu trūcīgo būdu. Līdz pulksten desmitiem bez atpūtas izdarīju karodziņveida iegriezumus, tādā veidā apstrādājot ne mazāk par 150-180 hevejas kokiem. Tad atgriezos savā miteklī, lai iestiprinātos ar zivīm. Atpūties, es devos savākt lateksu, kurš uz to laiku bija sakrājies stumbriem piestiprinātajos cinkotajos trauciņos.

Kad pienāca vakars, man vajadzēja sākt veidot no lateksa bumbu. Es pakāru to virs ugunskura, kurā dega urikuri palmas augļi, un lēnām grozīju. Šo riekstu dūmi satur kreozotu, un Amazones latekss skaitās labākais pasaulēs. Līdz pēdējam noguris, es nokritu un, drudzī drebēdams, aizmigu uz salmu maisa.

Un tā dienu no dienas. Bumba sver no sešdesmit līdz astoņdesmit kilogramiem. Tās formēšana prasa vairākas nedēļas, ja koki ir sausi. Kad lode ir gatava, to nākas daudzus kilometrus velt pa taciņu uz nometni.

Man bija sajukuši laika rēķini, spēki tuvojās izsīkumam. Sāku just, ka zaudēju prātu. Un, pirms mans prāts nebija galīgi aptumšojies, es nolēmu bēgt. Mans ceļš varēja vest tikai uz dienvidiem – cauri šausmīgā Amazones meža gigantiskajiem plašumiem. Es pārāk labi zināju, ka katrs, kurš mēģinājis bēgt uz ziemeļiem pa zināmo un īsāko ceļu, nekad nebija ticis tālāk par trīsdesmit kilometriem. Viņus atrada beigtus, nogalinātus ar lodi deniņos. Mūsu saimnieki nevarēja pieļaut, ka kaut viens no mums atgrieztos savās mājās un uzzinātu, ka amerikāņi uz to laiku jau bija radījuši rūpniecisko sintētiskā kaučuka ražošanu, un vergu darbs, no kura savervētie ļaudis mira simtiem, viņiem bija vajadzīgs kā bezmaksas darbaspēks.

Un tā, reiz tā vietā, lai atgrieztos savā būdā, es devos uz dienvidiem, cenšoties nedomāt par to, ko es daru. Priekšā bija vairāk kā divi tūkstoši kilometru mežonīgo tropu mežu. Bet es nezināju pat no kāda neaptveramo džungļu punkta esmu uzsācis ceļu. Mans vienīgais mērķis un orientieris – dienvidi! Bēgļa dzīve tropiskajā mežā ir halucināciju pilna, prasa saspringtu uzmanību un ārkārtīgu koncentrēšanos. Gluži kā šausmīgā sapnī, cilvēks iet ārpus laika, viņa apziņa balansē uz ļodzīgas robežas starp nomodu un aizmirstību.

Laiku es sāku skatīt no tās nakts, kurā es aizbēgu. Pēc sešiem mēnešiem nolēmu piestāt meža upes krastā. Krasta smiltīs es pamanīju gigantiska bruņurupuča atstātu sliedi. Bruņurupuča olas ir mednieku iecienīts ēdiens tropu mežā. Turot mačeti gatavībā, es ieslīdēju augu izveidotajā alā. Taču bruņurupucis jau bija beigts, to bija izķidājis kāds cits. Visdrīzāk jau baltais cilvēks. Viņš gaidīja mani brikšņos, stāvēdams līdz ceļiem ūdenī. Mēs ilgi raudzījāmies viens otrā, turot rokās mačetes. Beidzot, ar manāmu piepūli izrunādams vārdus, it kā būtu aizmirsis valodu, viņš pajautāja:

„Kaučuka armija?”

„Jā,” es atbildēju.

„Es arī... Jau gads, kopš aizbēgu.”

Mēs sarīkojām īstas dzīres no bruņurupuča. Pēc vīra aprēķiniem, ritēja 1951.gads. tātad, no tā laika, kad es pametu Rio, bija pagājuši deviņi gadi. tas nozīmēja, ka man jau bija 28 gadi! viņam – tikpat. Taču mēs toreiz nezinājām, ka karš jau sen ir beidzies.

Tālāk mēs gājām kopā. Drīz mūsu ceļā gadījās šavanti cilts indiāņu pēdas. Šī cilts skaitījās pati negantākā un it kā izcēlās ar sevišķu cietsirdību. Taču mums nebija ne mantu, ne ieroču. Pateicoties mūsu zināšanām par meža dzīvi, mēs ātri vien nodibinājām ar viņiem labas attiecības. Ārstējām slimniekus, par ko Paolo, kura prestižs garākās bārdas dēļ bija augstāks kā man, saņēma manioku un nedaudz sāls, kā arī krūku ar kaču, vienīgo alkoholisko dzērienu džungļos. Indiāņi centās pierunāt mūs palikt, taču mēs bijām nelokāmi, un drīz vien mūs atkal iesūca džungļi.

Jo tālāk mēs virzījāmies, jo vairāk mežs atgādināja elli. Mēs izrādījāmies starp kokiem, kuru lapas bija asas kā bārdas nazis. Ierastais biezokņa nakts troksnis šeit neticami pastiprinājās. Biežņā ņudzēja monstriem līdzīgi tapiri un briesmīgi zirnekļi, bet reiz mēs uzdūrāmies gigantiskai melnai čūskai, kura izskatījās tik biedējoši fantastiska, ka līdz pat šim laikam man tā šķiet citas pasaules radība. Pat saules zaķīši šeit bija bīstami – atstarojoties kalnu kristālos, tie žilbināja acis. Otambas palma, kura vienmēr bija apgādājusi mūs ar savu pienu, šajā mežā deva tikai pretīgu šķidrumu. No upes mēs vilkām ārā tikai melna, garzobainas zivis, reizēm elektrizētas. Dažas no tām bēguma periodā mēnešiem ilgi varēja dzīvot kokos.

Šavanti džungļi mums šķita zaudēta paradīze. Vairākas dienas mūs pavadīja bļaujošu pērtiķu banda – to milzīgās plaušas ļāva izdot ne ar ko nesalīdzināmas kaucošas skaņas. Mitrais karstums it kā ievīstīja un smacēja. Pie mums atkal atgriezās drudža lēkmes. Pat sarunāties nebija mūsu spēkos. Reiz Paolo no rīta nespēja piecelties. Tajā pašā vakarā viņš nomira, un es viņu apbedīju.

Pēc Paolo nāves es iekritu pusnemaņā. Neatceros, kā mani savāca taromari cilts indiāņi. Vēl nevienam nav izdevies piekļūt šīs bargās meža tautas noslēpumiem. Saiedamies ar viņiem un izmantodams džungļos uzkrāto pieredzi, es viņu acīs kļuvu par burvi, pa daļai par ārstu un mazliet par pavāru. Taču pienāca diena, kad es laidos ceļā.

Reiz mani atkal nogāza ļoti stipra drudža lēkme. Nejauši uzietā būdā es atradu skeletu, amerikāņu tipa platmali. Sapnī redzēju, ka esmu nonācis ellē... cik ilgi turpinājās šis murgs? Kad es atvēru acis, mežs visapkārt bija uguns pārņemts. Elle bija kļuvusi par īstenību. Par laimi tuvumā izrādījās upe, pa kuru slīdēja peldoša saliņa. Gadskārtējo palu atrauta, tikai kādus simts metrus gara un piecus plata tā kļuva par patvērumu ne tikai man vien. Man pretī rāpoja milzīga, ne mazāk kā deviņus metrus gara anakonda. Pārējie dzīvnieki, kuri glābās uz peldošās saliņas, bailēs rāvās no tās prom. Te bija kapifras – milzu žurkas, raksjūras cūciņu suga, pekari – nelielas mežacūciņas. Pat lielais jaguārs bija uzmetis kūkumu kā izbiedēts kaķis. Taču mums visiem bija viens, briesmīgāks ienaidnieks – uguns.

Veselu dienu pusnosmakušie šī apbrīnojamā „noasa šķirsta” iemītnieki peldēja pa upi, mierīgi sadzīvojot viens ar otru. Un nu jau ugunsgrēks ir garām. Čūskas pirmās pameta peldošo salu. Tad bez trokšņa pazuda jaguārs. Tiklīdz dūmi bija pilnīgi izklīduši, plostu atstāju arī es.

Neticamas raizes man sagādāja nejauša brūce. Tā bija pilna ar tārpiem, kuri kļuva par maniem glābējiem. Apēzdami trūdošo miesu, viņi veica dabisko dezinfekciju. Necerēdams uz izglābšanos, es atdevu mani pieņēmušajiem indiāņiem kompasu apmaiņā pret karodu – ļoti stiprām miega zālēm, kurām vajadzēja saīsināt manas pirmsnāves ciešanas. Taču es pat nemanīju, kā, kontaktējoties ar dažādām ciltīm, pats biju apguvis ārstēšanas iemaņas, iepazinis dažādu augu dziednieciskās spējas. Man izdevās izglābt cilts bērnus no „stikla kāju” kaites, par ko indiāņi man atdeva atpakaļ kompasu, kā arī pasniedza karabīni, kuru bija dabūjuši no cita bēgļa, nomiruša džungļos. Mani jaunie draugi apgādāja mani ar produktu rezervi, pagatavoja man balzas koka plostu, kā arī iedeva pavadoni. Viņš gāja kopā ar mani daudzas dienas, līdz mēs sasniedzām „slikto zemi”. Šeit indiānis ar asarām acīs lūdza atlaist viņu: „Es zinu, ka tu esi džungļu dievs, bet man tā gribas redzēt savu līgavu...”

Jau kuru reizi es paliku viens. Taču nu jau vairs nelīdzinājos rēgam: man kājās bija garās bikses, mugurā krekls un pie siksnas karabīne. Es biju ļoti noguris, taču zināju, ka tagad vairs nav tālu diena, kura pienāks pēc mēneša, bet, varbūt, pēc gada, kad es sastapšu baltos ļaudis. Es zināju arī, ka nedrīkstu nevienam teikt, no kurienes es nāku, tā kā man neticēs un uzskatīs mani par jukušu.

Taču dienā, kuru es biju gaidījis astoņpadsmit gadus, es visā atzinos pirmajam manis sastaptajam baltajam cilvēkam.

Zaudētie miljardi

Krīzes laikā daudzi cilvēki zaudēja burtiski visu. Cits zaudēja miljonus, tūkstošus, bet cits – visu, gan miljardus, gan savus uzņēmumus, nu visu. Zemāk 10 cilvēki, kas zaudēja ļoti daudz, bet ne visi bankrotēja!

10. vieta

Islandes bagātākais cilvēks Bjorgolfurs Gudmundssons. Viņš pieteica savu bankrotu 2009. gadā. Par miljardieri viņš kļuva pateicoties tam, ka viņš bija Islandes galvenās bankas – Landsbanki, galvenais akciju turētājs. Viņam arī piederēja futbola klubs „West Ham”. Lai nu kā, viss nenotika uzreiz, krīzes sākumā. Gadu vēlāk – 2009. gadā (krīze sākās 2008. gadā), viņa bagātība cieta zaudējumus 1.4 miljardu dolāru (ASV) apmērā, kad valsts galvenā banka bonkarotēja.

9. vieta.

Teksasas miljardierim Alanam Stenfordam piederēja lidmašīnas, jahtu kolekcija, personīgā, profesionālā kriketa komanda. Žurnāls „Forbes” viņu ierindoja Top400 bagātāko Amerikas cilvēku topā, nosakot viņa vērtību aptuveni 2.2 miljardu dolāru apmērā. Kas notika?

2009. gadā viņu apsūdzēja, tā sakot, naudas atmazgāšanā caur offšoru bankām Antiguā. Piedevām, viņš esot izmantojis klientu naudu, lai uzturētu savu dārgo (izvirtušo) dzīvesveidu. Vēl arvien aptuveni 20 000 cilvēku, investoru, gaida savu naudu. Ja var ticēt baumām, tad viņš... sēž cietumā, kur viņam piespriests 110 gadus ilgs cietumsods par dalību Ponzi shēmā, tādejādi radot aptuveni 7 miljardus dolāru zaudējumus.

8. vieta.

Šons Kvinns. 2008. gadā viņš bija Īrilas bagātākais cilvēks, kura īpašumu kopējo vērtība tika lēsta ap 6 miljardiem dolāru. 2007. gadā lielāko daļu no savas naudas viņš ieguldīja (neveiksmīgi) Anglo īru bankā- tā sponsorēja lielāko daļu no celtniecības izmaksām. Pāris mēnešus pēc šīs investīcijas banka piedzīvoja neveiksmi – nekustamo īpašumu burbulis plīsa.

Īrijas valsts nacionalizēja banku, nedaudz vēlāk, lai novērstu vēl dziļāku krīzi, bet līdz ar to, attiecīgi savāca sev Kvinna investīcijas 2.8 miljardu dolāru apmērā. Jaunā banka – IRBC, pārņēma viņa īpašumus, ieskaitot arī Kvinna Grupu (holdingu), un izstūma viņu un viņa ģimeni no biznesa. Banka žēlsirdīgi atstāja viņa ģimenei trīs dažādos bankas kontos... 15 000 dolāru.

7. vieta.

Masajoši Sons. Viņš zaudēja aptuveni 70 miljardus no saviem kopējiem īpašumiem un bagātībām, tomēr palika otrais bagātākais cilvēks Japānā.

1981. gadā Sons nodibināja uzņēmumu „The Bill Gates of Japan” – programmatūras uzņēmumu, kas vēlāk kļuva par lielāko telekomunikāciju un interneta korporāciju valstī. Kad sākās domeina .com laiki, viņa uzņēmuma kopējā vērtība tika lēsta 180 miljardos dolāru, bet viņam pašam piederēja aptuveni 78miljardi. Kad 2004. gadā iestājās „interneta krīze”, viņa uzņēmuma akciju cena nokritās par 98%. Viņš zaudēja vislielāko summu, kādu vien kādreiz pasaules vēsturē zaudējis viens cilvēks.

Pāris gadus vēlāk viņa uzņēmums tomēr spēja atgūties un pašlaik to pozicionē kā trešo lielāko mobilo telefonu kompāniju.

6. vieta.

Brazīlītis Eike Batista reiz tika uzskatīts par astoto pasaules bagātāko cilvēku. Viņš cerēja, ka reiz kļūs par pasaules bagātāko cilvēku, bet... ne vienmēr sapņi īstenojas. Tā vietā, lai kļūtu par bagātāko, viņš zaudēja 33 miljardus dolāru 16 mēnešu laikā. Viss tikai tāpēc, ka uzņēmums, kas viņam piederēja – OGX (naftas ieguves vietu meklēšanas kompānija), bankrotēja.

Netālu no Rio de Žaneiro viņš uzbūvēja modernu ostu, pārpirka transporta kompānijas, pasūtīja un būvēja naftas tankerus, un viss tas tika darīts ar mērķi atbalstīt un attīstīt savu uzņēmumu un tās atrastās naftas ieguves vietas. Tika solīta pasakaina peļņa. Beigu beigās, viss iznāca vieni salti meli – četras no piecām ieguves vietām, ko atrada viņa kompānija, nu jau sen ir slēgtas.

5. vieta.

Jašumitsu Šigeta (Yasumotsu Shigeta), telekomunikāciju un mobilo sakaru kompānijas Hikari Tsushin dibinātājs bija viens no bagātākajiem cilvēkiem pasaulē. Viņš pat bija iekļuvis top pieciniekā. Līdz Japānas IT burbuļa plīsuma brīdim viņa īpašumu kopējā vērtība tika lēsta ap 42 miljardiem dolāru. Tirgum augot, svārstoties, nebija nekāds brīnums, ka arī viņa paša īpašumu kopējā vērtība dienas laikā varēja svārstīties par 5 miljardiem (augšup, lejup).

Kad IT burbulis plīsa. Šigeta zaudēja 40 miljardus dolāru, jo viņa uzņēmuma akcijas, vienkāršāk sakot, praktiski zaudēja vērtību vispār. 2009. gadā viņam piederošo akciju daudzums tika samazināts, un tad vairs viņa vērtība, ietekme, uzņēmumā tika lēsta ap 600 miljoniem dolāru vērta. Bet, viņš nezaudēja ticību un pievērsās jauniem lauciņiem – dzīvības apdrošināšanai un ofisa piederumu izplatīšana. Viņa agresīvā politika un iekarošanas spējas jaunās zonās sniedza labus rezultātus, jo gan viņš, gan viņa kompānija atguvās pēc IT krīzes.

4. vieta.

Bils Geitss, Microsoft dibinātājs 2010. gadā zaudēja titulu pasaules bagātākais cilvēks. Iemesls neslēpās finanšu vai kādā citā dzīves krīzē, bet gan tajā, ka lielāko daļu savu miljardu viņš ziedoja labdarībai. Viņš kopā ar sievu izdalīja 28 miljardus dolāru dažādiem filantropiskiem mērķiem. Trešdaļu no tā, kas viņam pieder viņš ziedoja Bila un Melindas Geitsu fondam, kura kopējā vērtība tika lēsta (fonda) ap 67 miljardiem dolāru. Viņš teica: „Man naudai vienā mirklī vairs nav vērtības. Tā ir kā iespēja veidot organizāciju un iegūt līdzekļus, lai palīdzētu tiem, kas pasaulē ir nabadzīgāki.”

Lieki teikt, ka viņa labdarības rīcības rezultātā viņš ir zaudējis pasaules bagātākā cilvēka titulu. Tomēr, šeit jāatzīmē tas, ka visi viņa naudas, personīgās, zaudējumi ir paša kontrolēti. Tā ir kā naudas pārdale no viena maka otrā. Tomēr, filantropija ir laba lieta, ja tā tiek pareizi vadīta.

3. vieta.

Alberto Vilars arīdzan zaudēja praktiski visu mirklī, kad pasaulē plīsa t.s. tehnoloģiskais burbulis (2001. gads).

2008. gadā Vilaram piesprieda deviņu gadu cietumsodu par krāpniecību (cik liela summa grūti teikt). Sods jāizcieš ASV federālajā labošanas iestādē. Viņš gan iesniedza apelāciju, taču lietas jaunu izskatīšanu viņam atteica.

Šis gadījums ir interesants, jo laikā, kad viņš izcieta sodu, viņš lūdza atļauju apmeklēt operu Ņujorkā. Dīvaini, bet viņam to atļāva.

2. vieta.

IKEA dibinātājs Ingvars Kamprads ir ļoti ieradumus nemainošs cilvēks – neskatoties uz savu bagātību viņš brauc ar 20 gadīgu Volvo un iekārto savu villu ar mēbelēm, kas nāk no IKEA. Piedevām, mēbeles pats saliek kopā.

Viņa īpašumu kopējā vērtība tika lēsta ap 23 miljardiem. Tomēr, tā tika samazināta 2010. gadā, kad viņš labprātīgi atdeva 17 miljardus pēc tam, kad viņa advokāti pierādīja to, ka lielākā daļa viņa naudas patiesībā pieder viņa fondam (kurš atkal pieder IKEA). Līdz ar to, sanāca, ka šī nauda nav viņa personīgā bagātība.

Daudzi nespēj saprast, vai tā bija lielākā nodokļu mahinācija pasaulē, vai arī lielākā labdarības akcija. Viņš pats saka, ka IKEA viņam neesot nekādas teikšanas, kamēr citi runā, ka viņš arvien kontrolē gan uzņēmumu, gan visu kas ap to, tajā, notiek. Interesanti ir vēl tas, ka viņa fonds atrodas Lihtenšteinā (nodokļu politikas pēc).

1. vieta.

Desmit gadus pēc tēva nāves brāļi Anils un Mukešs arvien karo savā starpā par naudu un bagātību. Mukešs, kuru uzskata par Indijas bagātāko cilvēku, pieder telekomunikāciju gigants Reliance Industries. Viņa brālim Anilam pieder Reliance Komunikācijas – kompānija kurai ir ap 150 miljonu abonentu, miljoniem kilometru optisko vadu līniju, desmitiem tūkstošu mobilo telefonu raidītājtorņu.

2013. gadā brāļi spēra soli uz priekšu – apvienot kompānijas un izbeigt ieilgušo domstarpību un cita veida karus, nesaskaņas. Neīsi pēc apvienošanās paziņojuma uzņēmuma akciju vērtība sāka augt, tomēr, tas nebija pietiekami, lai nosegtu zaudējumus, kas radās 2013. gada maijā sakarā ar nacionālās valūtas krīzi. Mukešs tobrīd zaudēja 5.6 miljardus dolāru četru mēnešu laikā. Anils – 1.3 miljardus dolāru.

Miljardieru bērnu mantojums

foto: wikipedia.org

Šoreiz īsi un konrkēti!

 

Bils un Melinda Geitsi, kā izrādās, neatstās saviem bērniem mantojumā miljardus. Viņi, jāsaka, diezgan maz vispār publiski apspriež savus bērnus, neskatoties uz to, ka to viņiem ir trīs – divas meitas un dēls.

Bērniem esot nodrošināta laba izglītība, bet par personīgo finansiālo labsajūtu dzīvē tiem būšot jārūpējas pašiem. Vecāku miljardi ies secen, jo naudas lielākā daļa ir ieguldīta viņu ģimenes fondā.

Bils Geitss intervijā uzsvēra, ka „esot svarīgi, lai bērni (viņa) apzinās, ka tas ko viņi dara svarīgi un tam ir kāda nozīme nākotnē.”

Viņi esot nonākuši pie šāda slēdziena jau sen – pirms vēl apprecējušies. Uz šādu soli – bērnu patstāvību, viņus iedvesmojis kāds raksts, kurā Varrens Bafets šādi pat darījis ar savām atvasēm. Līdz ar to vēlāk viņi sākuši ticēt tam, ka dodot bērniem daudz naudas beigu beigās no tā nekas labs nesanāk. Ir svarīgi, lai bērns pats iegūst un apzinās to, ko viņš ieguvis.

Nauda esot tam, lai nevis to taupītu, krātu, bet lai ko darītu (rīkotos ar to).

Tik tiešām, īsteni anti-Hiltones tipa vecāki, kuru bērni, visticamākais, būs tik tiešām, lai arī izauguši pasaules bagātāko vecāku aprūpē, tomēr dzīvē izdarīs daudz ko nozīmīgāku par, teiksim, Parisu Hiltoni. :)

Deģenerējušies orgāni

foto: heelstogethertoesapart.com

Cilvēka ķermenī ir daudz orgānu, un izrādās, laika gaitā daži no tiem vairs netiek izmantoti. To funkcija ir vai nu zudusi vai arī tie, kā orgāni, mums ir nevajadzīgi dzīvības nodrošināšanai.

Kā vienu var minēt ķermeņa apmatojumu. Tā sauktā „zosāda” nerodas tikai cilvēka ķermenim sajūtot aukstumu. Arvien, vēl mūsdienās, daudziem dzīvniekiem šāda pati funkcija nozīmē ko pavisam citu – bailes (par dzīvību). Dzīvnieks, ar spalvu gaisā, noteikti izskatās vizuāli daudz lielāks un drausmīgāks, bet cilvēkam šī funkcija galīgi nav vajadzīga.

Krūšu gali. Lieki ko teikt, jo vīriešiem tie galīgi neder nekam. Vienīgi ģenētiski tie atrodami uz ķermeņa, jo bērna attīstībā visi ir vienādi, un vispār, visi sākotnēji ir meitenes. Vīrieša orgāni un atšķirība izveidojas tikai embrija pēdējā fāzē.

Gudrības zobi. Zinātnieki uzskata, ka sen vēsturē cilvēkam, tā sauktie, dzerokļi (un arī gudrības zobi) noteikti pildīja kādu daudz vitālāku funkciju. Mūsdienās, neko vairāk par zobu sāpēm tie nesniedz.

Astes kauls. Embrijs savā attīstībā iziet praktiski visus dzīvnieka veidus – esot gan kā kāpurveidīgs, gan visādos citos veidos. Beigu beigās, astes kauls tomēr cilvēkam paliek, tikai ir mazs un uz iekšu, vairāk, vērsts. Tomēr arī tas nepilda nekādu funkciju. Astes tad cilvēkam nav mūsdienās un nav arī atrastas liecības, ka kādreiz tā bijusi.

Apendikss. Cilvēkiem, kam tas izoperēts, nav nekādu diskomforta sajūtu vai citu saasinājumu. Tomēr, tas arvien piedalās pie gremošanas procesiem, lai arī ne tik izteikti, kā varbūt vajadzētu. Tiem, kas uzturā lieto vairāk dārzeņus, šis orgāns, pēc pētījumiem, darbojas daudz aktīvāk. Pārējiem – ne tik ļoti. Lai gan bez tā var iztikt vispār. Vēl tiek uzskatīts, ka tas ir kā noliktava specifiskai baktērijai, kura spēj radīt... caureju. Kolīdz cilvēku sāk mocīt šī neraža, no apendiksa noliktavām baktērija laužas ārā un steidzas uz zarnām, lai cilvēka organismam kā palīdzētu. Bet mūsdienu medicīna arī spēj līdzēt, pat ja nepalīdz paša orgāns.

Kikī - poltergeists!

foto: wikipedia.org

Tas notika 1990.gada 7.janvārī Mičevu ģimenē, Bulgārijas pilsētā Plovdivā. Sākumā notikumi Mičevu dzīvoklī risinājās pēc poltergeistiem raksturīgām shēmas. Par poltergeista izredzēto kļuva viņu vienpadsmit gadus vecā meita Daniela, kas arī to nosauca par Kikī – savas mīļākās lelles vārdā.

Poltergeists slēpa vai izmētāja Danielas un pārējo ģimenes locekļu drēbes, vandījās pa skapjiem un izgāza to saturu uz grīdas, aculiecinieku klātbūtnē vilka meitenei nost zeķes vai zeķbikses (tā bija viņa mīļākā nodarbošanās, kas kļuva par viņa „vizītkarti”). Turklāt katru vakaru rosīgais „ģimenes draugs” nenormāli dauzīja Danielas gultu, galdu un skapi, neļaudams meitenei gulēt līdz pulksten četriem no rīta.

Parasti Kikī vienmēr un visur bija kopā ar Danielu, tāpēc tikšanās ar viņu allaž notika meitenes klātbūtnē. Tikai ekstrasensiem izdevās „sarunāties” ar poltergeistu bez Danielas starpniecības. Uz visiem jautājumiem Kikī atbildēja ar klaudzieniem. Viens klaudziens nozīmēja „jā”, divi – „nē”, trīs – „ne jā, ne nē”. Viņš spēja arī kontaktēties ar telepātijas palīdzību (galvenokārt ar ekstrasensiem). Neraugoties uz to, ka Kikī nekad nerunā (tāds esot noteikums eksperimentam, ko viņš veic uz Zemes), Danielas māte un citi bulgāru pētnieki, kas pēta šo parādību, ir saņēmuši no viņa bagātību informāciju.

Noskaidrojās, ka Kikī nav gars, bet gan materiāla bioloģiska būtne, kuras izcelšanās vieta nav Zeme. Tās augums ir apmēram divi metri, svars apmēram 100 kilogramu. Kikī noliedz, ka ir ieradies uz Zemes kosmosa kuģī, bet uzskata, ka ticis teleportēts uz Zemi tieši no dzimtās planētas piecu minūšu laikā. Kikī uzturējās Mičevu ģimenē divus gadus, taču neviens viņu tā arī neredzēja. Viņš labi pazina katru ģimenes locekli, atcerējās viņu dzimšanas dienu datumus, mājas un darba telefonu numurus, zināja Bulgārijas vēsturi un ģeogrāfiju. Kikī apgalvoja, ka cilvēce esot citplanētiešu eksperiments, turklāt ne visai veiksmīgi izdevies. Viņam neeksistē valodu barjera, jo viņš protot visas valodas. Kikī atzina, ka kategoriski nelieto alkoholu un necieš cigarešu dūmus.

Reiz, kad žurnālists Rūmens Ivailovs patieca, ka netic nekādam Kikī, poltergeists apvainojās un vairs neatbildēja ne uz vienu jautājumu. Lai saruna varētu turpināties, Rūmenam bija jāiziet no istabas. Viņš sēdēja virtuvē, kad caur tās logu, nesaplēšot stiklu, telpā ielidoja kaut kāda atslēga ar breloku un iesita žurnālistam pa galvu.

Kikī vairākkārt tika pārvietojis priekšmetus, brīvi šķērsojis dažādus materiālus šķēršļus. Piemēram, aculiecinieki redzēja, kā viņš priekštelpā paņēma smago veļas mazgājamo mašīnu un caur aizvērtām durvīm aiznesa to uz bērnistabu.

1990.gada augustā Daniela kopā ar Kikī apmeklēja slaveno gaišreģi Vangu, kura apstiprināja, ka Kikī ir materiāla būtne no citurienes. Tai esot divas kājas un divas rokas, taču locekļiem esot tikai četri pirksti un starp tiem – plēve. Galva atgādinot putna galvu (tātad, tas nav humanoīds). Šādas būtnes jau sen apmeklējot Zemi (tieši tāpēc tik daudz seno kultūru ir dievi ar zvēru galvām?).

Gaišreģe pateica arī to, ka šo būtņu interese par Zemi, laika gaitā kļūšot arvien lielāka.

Kikī apgalvoja, ka viņš ir visvecākās Kosmosa civilizācijas pārstāvis. Tā pastāvot jau 43 miljardus gadu. Mēs neredzam Kikī tāpēc, ka viņš atrodas citā Visuma dimensijā. Viņš apstiprināja arī Vangas apgalvojumu, ka Gagarins esot dzīvs un tagad it kā mitinoties uz savas dzimtās planētas. Cita Kikī līdzīga būtne reiz paziņoja, ka mūsu galaktikā viņiem esot zināmas piecas augsti attīstītas civilizācijas, no kurās divas ir humanoīdas un trīs nehumanoīdas. Viena no nehumanoīdajām civilizācijām ir sasniegusi tādu attīstības līmeni, ka var pārvietoties Kosmosā bez kuģiem, jo viņi ir apguvuši teleportācijas principu. Acīmredzot kāda no šīm civilizācijām ir atsūtījusi Kikī. Ja šī civilizācija eksistē jau 43 miljardus gadu, tad mūsu Visums ir vismaz 50 miljardus vai vairāk, vecs.

Kikī pastāstīja, ka uz viņu planētas gadā ir piecpadsmit mēneši un katrā mēnesī – četrdesmit dienas.

Kikī ir veidots no „bioloģiska materiāla”, taču viņš nekad neguļ un eksistē mūžīgi, pareizāk sakot, ļoti ilgi salīdzinājumā ar mūsu dzīves ilgumu. Viņam ir trīs acis, viena no tām atrodas uz krūtīm, bet nav zobu. Kikī ir bezdzimuma būtne. Informāciju viņš saņem zibenīgi ar kaut kādu īpašu, mums pagaidām nezināmu signālu starpniecību. Šis poltergeists var mainīt gan savu formu, gan apjomu. Kāda ekstrasense ir redzējusi Kikī kā cilindru vai milzīgu balonu, bet pēc tam kā trīs mazākus balonus. Kikī prot peldēt, taču dzīvot ūdeī nevar. Prot spēlēt kārtis un citas spēles. Viņam ir neierobežota atmiņa.

Kikī var teleportēt no savas planētas un atpakaļ jebkuras lietas, taču viņam nav atļauts tās dāvināt cilvēkiem. Pēc Kikī ziņām, Zemi apemklē vairāk nekā 50 civilizāciju pārstāvji. Starp tiem ir gan labi, gan ļauni. Senās būves Anglijā (stounhedža) un Maltā, statujas Lieldienu salās, zīmējumus Naskas tuksnesī un citur – to visu ir atstājuši dažādi citplanētu pārstāvji.

Uz Zmes jau ir bijusi attīstīta civilizācija – Atlandīta, taču tā gājusi bojā pirms apmēram 12 tūkstoīem gadu (bojāejas cēloni Kikī atteicās izpaust). Uz Marsa ir sfinksa ar cilvēka seju, ir arī piramīdas. Tas viss liecina, ka uz Marsa ir bijusi civilizācija, kas pirms piecsimt tūkstošiem gadu gājusi bojā. Mūsu Visumam ir sākums un gals, tas nav stacionārs.

Saules sistēmā ir pieci dzīvības veidi, taču ne visi no tiem ir apveltīti ar saprātu. Kikī paziņoja, ka uz Mēness ir aizas un tajās dzīvo „zaļie cilvēciņi” – apmēram metru garas būtnes. Pēc Kikī domām, Bībele bieži saka taisnību, bet reizēm arī ne. Jēzus Kristus esot vēsturiska personība. Kikī apstiprināja versiju, ka sniega cilvēks nav Zemes būtne. Tunguskas meteorīts patiesībā esot bijis kosmosa kuģis. Reiz atklājās, ka Kikī draugs, kas arī dzīvo pie Mičeviem, taču nekādi sevi neizrāda, tikai reizēm rada skaņas, kas atgādina skrāpēšanos. Bet kādu dienu Mičevi dzirdēja klaudzienus, kas vienlaikus atskanēja vairākās dzīvokļa vietās. Kikī pastāstīja, ka šajā dienā pie viņa ciemojušies piecdesmit draugu. Vanga pareģoja, ka reiz pienāks diena, kad visi cilvēki spēs ieraudzīt šīs būtnes.

Ziņas, ko cilvēkiem ir izdevies saņemt no Kkī, daudzviet sakrīt ar datiem, kas ir gūti no citiem poltergeistiem, lai gan Kikī atšķiras no viņiem pēc uzbūves un acīmredzot, ir citas, daudz senākas, un nehumanoīdas civilizācijas pārstāvis.

Neraugoties uz savu seno izcelšanos, citplanētieši, kas ir atsūtījuši uz Zemi savu sūtni Kikī un kas pilnīgi ir apguvuši teleportācijas mākslu, diemžēl nav iemācījušies pienācīgi uzvesties cilvēku sabiedrībā.

Vai Kikī dotās atbildes kļūst apšaubāmas? Vai tas vispār var atbilst patiesībai?

Vai uz Marsa dzīvojusī civilizācija eksistēja patiesībā, un vai viņi savulaik apmeklējot Zemi (kā apgalvoja Kikī), ēģiptiešiem un atlantiem iemācīja celt piramīdas un izgatavot mūmijas?

Pēc zināma laika Mičevus sāka apmeklēt daudz ziņkārīgo un slimu cilvēku pūļi, jo atklājās, ka Kikī spēj pareģot nākotni un sniegt padomus, kā izdziedināmas dažādas kaites. Kā notikumi attīstījās tālāk un ar ko tas viss beidzās – mums nav zināms.

Invāzija no ārpuses

foto: arstechina.com

Vai mēs Visumā esam vieni? Par šo tēmu sarakstīts milzums daudz pētījumu, tas ir temats... šarlatāniem un jukušajiem. Un tomēr, tā ir nodarbe ļoti nopietniem prātiem. Dzīvības meklējumi un atklāšana ārpus Zemes būs notikums, kura priekšā nobālēs daudzi pašreizējie sasniegumi.

Astronomi jau ir atklājuši planētas citās zvaigžņu sistēmās, kuras varētu līdzināties Zemei. Pāris gadus atpakaļ ap Zemi riņķojošais Hubla teleskops nofotografēja planētu Vērša zvaigznājā. Gaisma no šā debesu ķermeņa līdz mums nāk 450 gadus. Visumā pētnieki bija sajūsmā – šīs dažas reizes par Jupiteru lielākās planētas uzņēmums ir labākais, kāds līdz šim izdevies, iemūžinot pasaules ārpus Saules sistēmas. Tomēr neskatoties uz šo atklājumu, bija arī citi, līdzīgi.

Lielajos Greizajos Ratos, 200 triljardus jūdžu no mums, ap zvaigzni, kas kosmosa pētniekiem zināma kā „47 Ursae Majoris”, riņķo cita planēta. Divreiz lielāka par Jupiteru un arī pēc apstākļiem līdzīga Saules sistēmas lielākajai planētai. Šī tālā pasaule ir ārkārtīgi barga – amonjaks, metāns un citas indīgas gāzes, milzīgas vētras, kas traucas ar simtiem jūdžu lielu ātrumu stundā, ilgst bez apstājas gadsimtiem un ar saviem izmēriem varētu aprīt Zemi. Ja arī tur ir sauszeme, atmosfēras spiediens uz to tūkstoškārt pārsniedz to, kas ir visdziļākajās okeāna dzīlēs uz Zemes. Vēl jo skarbāka ir Jaunavas zvaigznājā esošā planēta – tās masa sešreiz pārspēj Jupiteru, līdz ar to apstākļi ir vēl neveiksmīgāki.

Dzīvībai tur vietas nav. Taču pētnieki nezaudē cerības. Jau pati planētu atklāšana ir notikums, kas pēc savas nozīmes ierindojams līdzās viduslaikos apjēgtajam, ka Zeme griežas ap Sauli, nevis otrādi. Piena Ceļā ir simts miljardu zvaigžņu, un tas nozīmē miljardiem planētu. Kāpēc gan lai kāda nebūtu līdzīga Zemei – ne pārāk tuvu, ne pārāk tālu no savas saules, ar ūdeni un citām dzīvībai svarīgām vielām apveltīta?

Atliek tikai meklēt. Pēdējo atklājumu iedvesmoti, astronomi ir pieplakuši pie teleskopiem, un viņu datori analizē milzu tālēs ieraudzīto. NASA ir nolēmusi būvēt šiem nolūkiem virkni jaunu teleskopu, īstenojot projektu „Origins”. Zinātnieki grib ne tikai ieraudzīt sīkus punktiņus debesīs, bet daudz vairāk – nofotografēt šīs planētas tā, lai būtu redzami mākoņi, kontinenti, okeāni. Tam vajadzīgs teleskops ar futbollaukuma lieluma spoguli un vismaz daži simti miljoni dolāru. NASA teleskops Jupitera orbītā varētu dot iespēju netraucēti lūkoties uz Visumu. Tur tam vairs netraucētu Saules sistēmas putekļi. Aparāta uzdevums – analizēt planētu atmosfēru, lai noskaidrotu, vai tajā ir dzīvībai par labi liecinošas pazīmes – skābeklis, ozons vai ogļskābā gāze.

Tikmēr daudzi citi zinātnieki cer, ka saprāta brāļi paši mums pavēstīs par sevi. Pagājušā gadsimtā kinoteātros izrādīja amerikāņu fantastisko filmu „Kontakts”, kur kādai zinātniecei izdodas uztvert pārraidi no Vegas. Kad signālu atšifrē, izrādās, ka svešās būtnes uztvērušas un noraidījušas atpakaļ Ādolfa Hitlera runu, kas notika 1936.gada Berlīnes olimpiskajās spēlēs... (starp citu, nacistu līdera uzstāšanās televīzijā nav izdomājums, šāds tam laikam neparasts eksperiments patiešām notika).

1960.gadā astronoms Franks Drake ķērās pie projekta, kura mērķis bija saklausīt Kosmosa skaņās citu civilizāciju raidītus signālus. Viņš pirmais aizsāka šādus pētījumus, taču nekādu panākumu līdz šim nav bijis. Izveidotais „SETI Institute” ir liela organizācija, kura nodarbojas ar ārpuszemes saprāta meklējumiem. Tā visplašākais projekts ir „Phoenix”, kas aizsākās 1995.gada februārī, liekot lietā radioteleskopu Austrālijā. Tas rūpīgi iztausta apmēram tūkstoti Saulei līdzīgu zvaigžņu ne tālāk par 200 gaismas gadiem no mums.

Savus signālus kosmosā ir sūtījuši arī paši zemieši. Jau 70.gados amerikāņi palaida Visumā automātisko staciju „Pioneer”, kas savā bagāžā aizveda informāciju par cilvēci. Tas jau sen ir atstājis Saules sistēmu un kļuvis par vistālāk aizceļojošo cilvēka darinājumu, kas jebkad nonācis Kosmosa dzīlēs.

Kamēr vieni zinātnieki met cerīgus skatus uz triljardiem kilometru tālām zvaigznēm, citi uzdrošinās apgalvot, ka dzīvība ārpus Zemes meklējama tepat mūsu Saules sistēmā. Bredlijas universitātes astronoms un fiziķis Kreigs Levins gadsimta mijā izteica pieņēmumu, ka tā varētu pastāvēt uz Jupitera vai Saturna pavadoņiem, viscaur ar ledu pārklātās Eiropas un Enceladas vidēs. Šis pētnieks arī atgādināja, ka dzīvības dzišanai nepieciešams ūdens un enerģijas avots. Zem abu pavadoņu ledus garozas, iespējams, ir šķidrs ūdens, pateicoties paisuma un bēguma radītajam siltumam. Turklāt šiem mēnešiem, pavadoņiem, vajadzētu būt pietiekamai savai ģeotermiskajai enerģijai. Jāpiebilst, ka šis fakts vēl nav pierādīts pat 10 gadus vēlāk.

Lai rastos dzīvība, vajadzīgs arī amonjaks, metāns, ogļskābā gāze, ūdens tvaiki. Eiropai un Enceladam ir šīs vielas. Ja tās pakļauj elektrisko dzirksteļu vai ultravioletu staru iedarbībai, izveidojas vairums zināmo aminoskābju un dažas vienkāršas olbaltumvielas. Tās jau ir organiskās vielas, kas ūdenī veido lodītes, priekštečus visprimitīvākajām dzīvības formām.

Apstākļi uz šiem mēnešiem, protams, ir skarbi. Taču, kad uz Zemes radās dzīvība, mūsu pierastajā izpratnē tai nekas par labu neliecināja. Pirms trim miljardiem gadu Zemes atmosfēra bijacilvēkam pilnīgi neelpojama – metāns, amonjaks, ogļskābā gāze, ūdens tvaiki. Pirms četriem līdz pieciem miljardiem gadu uz Eiropas un Encelada bija krietni siltāks, un astronomi pieļauj iespēju, ka tur vēl varētu atrast senas dzīvības primitīvas paliekas. Ir pat zinātnieki, kuri nekautrējas no visnotaļ fantastiskiem apgalvojumiem – teleskopos esot izdevies saskatīt zem Eiropas ledus kārtas ko līdzīgu tehniskām būvēm, kas liecinot par saprātīgām būtnēm.

Īpašu sajūsmu zinātnes pasaulē radīja 1997.gadā Antarktīdā atrastais 3,6 miljardus gadu vecs meteorīts. Pirms 16 miljoniem gadu tas pametis Marsu, bet tikai pirms 13 tūkstošiem gadu nokritis uz Zemes. Akmenī atklātās organiskās molekulas ļauj domāt, ka tās ir paliekas no seniem Sarkanās planētas mikroorganismiem. Kādreiz taču uz Marsa bija siltāk, iespējams, slavenie Marsa kanāli ir izžuvušas upju gultnes. Pētot pašu planētu, pagaidām gan nekādas dzīvības pēdas nav izdevies uziet, lai arī visurgājēji vairākus mēnešus apstaigāja Marsu. Zeme saņēma daudz vērtīgu ziņu, tomēr, nekā no dzīvības. 1976.gadā amerikāņu starpplanētu automātiskās stacijas „Voyager” nofotografēja Marsa seju – veidojums, kas pārsteidzoši atgādina cilvēkveidīgas radības galvu. Atklājums bija iedvesmojošs, kāds pat izveidoja marsieša portretu trīs dimensijās. Taču zonde „Survivor” sagrāva visus sapņojumus. Arī tā nofotografēja neparasto veidojumu. Zinātnieki uzņēmumus rūpīgi izpētīja, un NASA oficiāli paziņoja, ka Marsa seja ir tikai liela klints.

Tomēr jābūt bezgala lielam skeptiķim un pat dogmatiķim, lai uzskatītu, ka miljardiem zvaigžņu piepildītajā Visumā vienīgā apdzīvotā planēta ir Zeme. Turklāt pat zinātņu vīri strīdas par to, kas tad īsti ir dzīvība. Ir bijis pat uzskats, ka datortehnikas biedu – datorvīrusus – var uzskatītas par dzīvībai līdzīgu formu. Arī šī kompjūterrealitātē mītošā radība, kas izdzēš un izkropļo datoru programmas, vairojas, kamēr to neaptur. Slimības izraisošie vīrusi balansē uz dzīvā un nedzīvā robežas un būtībā ir tikai nukleīnskābju (ģenētiskās informācijas nespēji) fragmenti. Paši tie nespēj vairoties, taču piespiež svešās šūnas tiražēt sev līdzīgos. Vēl primitīvāki ir prioni, kas bēdīgi slaveni kā trako govju slimības izraisītāji. Turklāt dzīvība spēj pastāvēt visnotaļ ekstremālos apstākļos kā, piemēram, baktērijas verdošajos sērūdens avotos. Skābekļa ieelpošana nav vienīgā vielmaiņa, tepat uz Zemes ir mikroorganismi, kuru dzīvības pamats ir sērs. Kas zina, varbūt uz citām planētām dzīvo būtņu pamatā ir kristāli.

Kamēr astronomi arvien vēl meklē, tas viss lielā mērā paliek zinātniskās fantastikas ziņā. Vācu autors Valters Jergs Langbeins savā grāmatā, kas izdota arī latviešu valodā, „Sfinksu sindroms” visā nopietnībā apgalvo, ka „Visuma dievi” jau sen ir apmeklējuši Zemi un pat tieši viņi ir tie, kas radījuši cilvēku. Tas viss aprakstīts gan indiešu svētajos rakstos, gan Bībelē. Pēc Langbeina pārliecības, piemēram, Jahves nolaišanās Sinaja kalnā bijusi kosmiskā kuģa piezemēšanās.

200 gadīgs indiānis

foto: familysearch.org

 

Tika apgalvots, ka viņš esot 204 gadus vecs. Lai gan cilvēki parasti tik ilgi nemēdz dzīvot, profesorei Margaretai Kolinzai bijis pamats domāt, ka šis indiānis, kurš ilgu laiku dzīvoja veco ļaužu pansionātā Montātā, bet pirms tam dzīvojis indiāņu rezervātā Dienviddakotā, runā taisnību.

Arī veco ļaužu pansionāta dakteri uzskatīja, ka indiānis tik tiešām varētu būt dzimis 1792.gadā. Lielo vecumu apliecināja dažu vēl saglabājušos zobu, gan iekšējo orgānu stāvoklis, kad viņam veicam pārbaudes. Lai gan Dzeltenās Lapsas veselības stāvoklis nebija diez cik spīdošs, savam vecumam viņš izskatījās pietiekami labi.

Profesorei Dzeltenais Lapsa esot stāstījis, kā viņš 1812.gadā, toreiz 20 gadus vecs jauneklis, karojis pret amerikāņiem, bet, kad viņam bijuši 23 gadi, viņa tauta parakstījusi vienošanos ar ASV valdību. Viņš lieliski atceroties arī to, kā 1849.gadā sācies „zelta drudzis” un simtiem laimes meklētāju devušies uz Rietumiem. Savukārt 1878.gadā Dzeltenais Lapsa pirmo reizi mūžā ieraudzījis „dzelzs zirgu” – lokomotīvi, kas braukusi uz Kaliforniju, bet 1926.gadā esot iepazinies ar aeroplānu.

Dzeltenā Lapsa stundām varējis stāstīt gan par vēsturiskiem notikumiem (turklāt precīzi, nejaucot faktus un notikumus), gan savas tautas tradīcijām un paražām, gan savvaļas zvēru tikumiem un uzvedību. Savukārt profesore bija bezgala laimīga, a atrada šo „dzīvo vēstures grāmatu”, un centās piefiksēt visu, ko Dzeltenā Lapsa stāstīja.