Levitācija - mīts?

foto: tanahoy.com

Austrumu mitoloģijā raksturīga ir Dieva spēja lidot. Taču šī unikālā māksla piemita arī parastiem mirstīgajiem. Piemēram, Indijā, brahmani, jogi, svētie vientuļnieki, magi, faķīri...

Indiešu zinībās ir pat praktiski levitācijas norādījumi, savdabīgs nou-hau, kas dod padomu, kā sevi sagatavot, lai atrautos no zemes. Taču to nav iespējams precīzi pārvērst mūsdienu valodā.

Levitanti pacēlās gaisā aptuveni 90 cm no zemes. Turklāt to darīja ne jau tapēc, lai kādu pārsteigtu, bet tādēļ, ka tādā stāvoklī ērtāk izpildīt reliģiskos rituālus.

Senatnē levitāciju praktizēja arī Tibetā. Budistu teksti vēstī, ka mūsu ēras 527.gadā tibetiešu klosterī Šaolinā ieradāš indiešu budisma pamatlicējs Bodhidharma un mūkiem iemācīja pārvaldīt ķermeņa enerģiju - lodijuma priekšnoteikumus. Arī pats Buda un viņa līdzbiedrs Samats spēja stundām ilgi atrasties karājamies gaisā.

Raksturīgi, ka levitācija Indijā un Tibetā saglabājusies līdz mūsdienam. Piemēram, britu ceļotāja Aleksandra Davida - Neela vērojusi, kā Čang Tanga kalnu virsotnē kāds budistu mūks, sēžot ar krūtīm piespiestām kājām, lidoja vairākus metrus, pieskārās zemei un atkal pacēlās gaisā - līdzīgi bumbai. Viņa skatiens bija vērsts tālumā - uz zvaigzni, kas tam vien ir redzama.

Kopš seniem laikiem levitācija bija pazīstama arī Eiropā, taču ar kādu raksturīgu īpatnību. Atšķirībā no austrumu brahmaniem, jogiem, lamā, neviens no viņiem necentās apgūt levitācijas mākslu un lidojumiem negatavojās. Viņi parasti pacēlās gaisā reliģiskajā ekstāzē, pat par to nedomādami.

Pirmā oficiāli fiksētā levitante ir Svētā Terēze. 230 katoļu mācītāji bija liecinieki viņas lidojumiem. Par savu neparasto "spēju", kā pati svētā uzskatīja, viņa stāstīja biogrāfijā 1565.gadā.

- Pacēlums ir kā negaidīts, griezīgs trieciens, - viņa raksta. - Un pirms spēj sakopot domas vai atgūties, šķiet, mākonis jau nes debesīs... Es apzināti redzēju, ka atrodos gaisā... Kad beidzās šis pacēlums, es ķermenī izjutu neparastu vieglumu, it kā būtu bezsvara stāvoklī...

Interesanti, ka pati Svētā Terēze negribeja lidot! Mūķene - levitante ilgi lūgusi Dievu, lai vins no šīs mīlestības izpausmes to atbrīvotu. Galu galā šīs lūgšanas bija uzklausītas, un Terēzes lidojumi izbeidzās.

Visvairāk pazīstams "lidojošais cilvēks" ir Josifs Deza (1603.-1663.), kurš dzīvoja Itālijā. Kopš bērnības viņš bija ļoti ticīgs, dažādi sevi spīdzināja, lai izbaudītu reliģisko ekstāzi. Kad tika uzņemts franciskāņu ordenī, viņš patiesi piedzīvoja ekstāzi. Taču visu sarežģīja tas, ka šādos gadījumos pacēlās gaisā. Kādā reizē tas notika katoļu baznīcas vadītāja acu priekšā. Josifs atbrauca uz Romu audiencē pie pāvesta Urbana III. Josifs no saviļņojuma pacēlās gaisā un lidinājās tik ilgi, kamēr franciskāņu ordeņa galva viņu "atdzīvināja". Josifa vairāk nekā simts lidojumus, ir novērojuši toreizējie zinātnieki, atstājot oficialas liecības. Šādi lidojumi ticīgos mulsināja un 1653.gadā Josifam pavēlēja dzīvot kādā tālajā nomales klosterī. Taču, lai kur viņš arī atrastos - viņu pārvietoja no viena klostera uz otru - brīnumi turpinājās, cilvēku pūļi gribēja to redzēt. Beidzot Josifu ievietoja Ozimo klosterī, kur 1663.gadā viņš mira.

Baznīcu hronika liecina, ka bijis aptuveni 300 cilvēku, kas spēja pacelties gaisā citu acu priekšā. Oficiālajā sarakstā nav raganu - nav jebkādu ziņu, cik viņu sadedzināts sārtos, noslīcināts vai citādi nomocīts.

19.gadsimtā visvairāk pazīstams lidojošais cilvēks bija Deniels Duglass Hjūms. Viņa pirmais slavenais lidojums šādi aprakstīts kādā amerikāņu avīzē: "Pēkšņi Hjūms, pāŗsteigdams visu kompāniju, sāka atrauties no grīdas. Es paņēmu viņu aiz rokas un redzēju viņa kājas, kas lidinājās gaisā vairākus centimetrus no grīdas. Cīņā ar dažādām izjūtām - pārmaiņus gab bailes, gan sajūsma - lika Hjūmam nodrebēt no galvas līdz kājām, turklāt bija redzams, kā viņš zaudējis runas spējas. Pēc kāda laiciņa Hjūms nolaidās zemē, tad atkal atrāvās no grīdas. Trešajā reizē viņš pacēlās līdz griestiem un viegli tiem pieskārās ar rokām un kājām!"

Vēlāk Hjūms iemācījās levitēt pēc paša gribas. 40 gadus, tūkstošiem cilvēku acu priekšā, viņš demonstrēja savu unikālo mākslu. To redzēja rakstnieki, zinātnieki, imperators Napoleons III. Nekad netika atklātas jebkādas blēdības.

Starp citu, Hjūms nav vienīgais, kas zinātniekiem sagādāja ne mazums grūtību.

1934.gadā anglis Moris Vilsons, kas ilgus gadus trenējies pēc jogu levitācijas metodes, nolēmis ar lidojumiem virs zemes iekarot Everesta virsotni. Nākamajā gadā viņa nosalušo ķermeni atrada kalnos. Vilsons līdz virsotnei "nenolidoja" pavisam maz.

Vislabākos panākumus levitācijā guvuši jogu metodes pielietotāji. Gadsimtu gaitā daļa no šīs metodikas pazaudēta, tomēr šis tas ir saglabājies. ASV fiziķis Mahariši Maheš Jogi 1971.gadā Feierfildes pilsētā (Aiovas štats) atklāja savu universitāti. Pēc tam bija atklāts Eiropas pētniecības centrs Šveicē un mācību centri Anglijā, Indijā un citās valstīs. Tajos uzaicināti dažāda profila speciālisti - fiziķi, indiešu filozofijas pazinēji, matemātiķi, ārsti, inženieri, psihologi ar vienu mērķi - padarīt cilvēku laimīgu. Par programmas daļu kļuva levitācijas mācība.

Vašingtonā 1986.gadā notika pirmās "lidojošo jogu" sacensības. Protams, rezultāti nav tādi kā levitācijas pagātnē, tomēr tie ir iespaidīgi - pacelšanāš 60 cm augstumā un pārvietošanāš 1,8 m pa horizontāli. Tiesa, par lidojumiem to nevar nosaukt. Drīzāk tie bija īsi "pacēlieni": lotosa pozā nekustīgi sēdošais cilvēks pēkšņi paceļas gaisā, kādu brīdi neksutīgi "karājas", pēc tam tikpat lēni piezemējas. 1993.gadā Hāgā notikušajās "lidojošo jogu" sacensībās Subha Čandra pacēlās virs zemes 90 cm, un horizontāli nolidoja 187 cm, gaisā uzturējies 3 - 4 minūtes.

Levitāciju uzskata kā brīnumu vai mīklainu fenomenu, kas robežojas ar fantastiku un ir pretrunā zinātnes likumiem. Un šis vērtējums nemainīsies, kamēr nebūs atrast atbilde uz galveno jautājumu: kāds ir spēks, kas paceļ cilvēku gaisā? Vai tas rodas paša organismā, mobilizējot kādas iekšējās rezerves, sleptās iespējas, vai arī tā avots atrodas ārpus cilvēka un viņš tam tikai "pieslēdzas".

Viedokļi par levitācijas fizisko dabu ir diezgan pretrunīgi arvien. Daudzi pētnieki uzskata, ka levitācija rodas, pateicoties biogrāvitācijas laukam, ko veido īpaša smadzeņu izstarotā psihiskā enerģija. Šo hipotēzi apliecina bioloģijas zinātņu doktors Aleksandrs Dubrovs. Viņaprāt, tāds biogrāvitācijas lauks veidojas, pateicoties levitanta apzinātam spēkam, tādēļ viņš spēj to pārvaldīt - mainīt lidojuma virzienu. Protams, arī te ir daudz neatbildētu jautājumu. Daži vispār to noliedza.

1991.gadā zinātnisks žurnāls "Neičes" publicēja sensacionālu fotogrāfiju: Tokijas pētniecības labaratorijas direktors sēdēja uz keramikas trauka zinamā attālumā no zemes. Cilvēka un trauka masa bija 120 kg, un tas netraucēja "lidināties" gaisā! Vēlāk to nosauca par "Meisnera efektu". Tas nozīmē - ja virs magnēta novieto pusvadītāju, tas karāsies gaisā. Ja virs tā rodas zona, kurā novieto priekšmetu, arī dzīvo objektu, svars samazinās. Pētniekiem tādejādi jau izdevies bija "pakarināt gaisā" peles un vardes, savos eksperimentos šajā sakarā.

Protams, arvien to nevar atzīt par levitāciju šī vārda pilnā nozime. Taču, ja izdosies pierādīt, ka šādos gadījumos dzīvo objektu "lidināšanos" nosaka "molekulārais magnētisms", iespējams tiks atklāts "lidojošo cilvēku" noslēpums.

Zudušās metropoles

foto: en.academic.ru

Šajās senpilsētās arheologi neatrada ne satriecoši greznas kapenes, ne piramīdas, ne jocīgus tempļus. Pirms 4000 gadiem pilsētu celtnieki Indas ielejā nodarbojās ar tirdzniecību, amatniecību, zemkopību un lopkopību. Viņi radīja stabilu, plaukstošu un miermīlīgu vidi.

Dzelzceļam, kurš savieno Lahoras un Multanas pilsētas Pakistānā, ir apmēram 4000 gadu... Tiesa, sliedes uzlika 19.gadsimta vidū, taču dzelzceļa stigai britu inženieri izmantoja lieliski saglabajusos kieģeļus no senās Harapas pilsētas, kura atradāš tieši pusceļā starp šiem diviem punktiem. Neviens no inženieriem toreiz nedomāja, ka pilsēta, no kuras namiem un sienām strādnieki lauza kieģeļus, ir ļoti vērtīgs vēstures piemineklis.

Grūti apsūdzēt britu inženierus Harapas postīšanā, ja pats Indijas arheoloģiskā dienesta vadītājs Aleksandrs Kaninghems 1856.gadā uzskatīja, ka drupas ir budistu tempļi un pieder aptuveni septītajam mūsu ēras gadsimtam.

Lai gan 1914.gadā tika dots rīkojums par Harapas izpēti, sistemātiski izrakumi sākās tikai divdesmitajos gados. Uz šo laiku tika atklāta vēl viena laika gaitā pazudusi noslēpumainās, senās, civilizācijas pilsēta - tagad to dēvē par Mohendžodaro. Pateicoties izrakumiem, arheologiem nu bija priekšstats par šo senpilsētu veidolu un to iemītnieku dzīvi.

Pirms 4600 gadiem milzīgas pilsētas slējās Indas un Sarasvati upju ielejās, kuras tagad plūst pa Pakistānas un Indijas teritoriju. Šī senā un attīstītā civilizācija nav atstājusi tādus pieminekļus, kā majestātiskas piramīdas vai apbedījumu kurgāni. Mēs nezinām kādēļ, taču Indas ielejas ļaudis nav cēluši majestātiskus monumentus un nav iemūžinājuši savu mirušo vai bojā gājušo valdnieku piemiņu. Varbūt viņiem tas nebija vajadzīgs nemaz? Viņi tāpat iztikuši bez varenas armijas un visu godāta imperatora, taču tajā pašā laikā bijuši augstu attīstītas un pārsteidzoši plaukstošas civilizācijas pārstāvji. Vieni no pirmajiem pasaulē viņi sāka celt pilsētas ar rūpīgi izstrādātu plānojumu, izveidoja savu rakstību. 700 gadu gaitā šī civilizācija zela teritorijā, kura divreiz pārsniedz Ēģipti un Mezpotāmiju.

Pieraduši pie jocīgākajām un majestātiskākajām celtnē, arheologi ne reizi vien atzīmēja, ka, neraugoties uz apbrīnojamo plānojumu, Indas ielejas pilsētas ar viena tipa mājām pārsteidza viņus ar savu estētisko nepievilcību. Tomēŗ, kā atzīmēja arheologs Džonatans Marks Kenoijers, tas liecina tikai par to, ka galvenā uzmanība tikusi pievērsta pašu vajadzībām, bet nelietderīgo gigantisko tempļu un monumentu celtniecībai spēki netika tērēti.

Kenoijers, kurš piedzima Indijā, veica izrakumus Harapā divdesmit agdu garumā. Pateicoties viņam un viņa kolēģiem, šī pilsēta ar vienveidīgajām ielām un ķieģelu ēkām it kā atdzīvojās, mūsu acīm paverot senās pasaules galvaspilsētu, kurā reiz mutuļoja vētraina dzīve: savās bodītēs strādāja amatnieki, nesteidzoties iet svešzemju tirgoņu karavānas, trokšņainajos tirgos pārdevēji sauc pircējus.

Tiek izvirzīta teorija, ka Harpas pilsēta aizsākusies no nelielas apmetnes, kura radusies 3300.gadā pirms mūsu ēras, pie Ravi upes - senās Indas pietekas. Apmetne atradās auglīgā palienē, vairāku svarīgu tirdzniecības ceļu krustpunktā un tādēļ pletās plašuma, pārvēršoties par lielu pilsētu. Tirgoņi no Beludžistānas un Ziemeļafganistānas kalnu apgabaliem piegādāja pilsētai varu, alvu un lazurītu; moluskus un gliemjus veda no dienvidiem, no jūras piekrastes; kokmateriālus - no Himalajiem; dārgakmeņus - no Gudžratas; sudrabu un zeltu - no Centrālās Āzijas. Preču un izejvielu pārpilnība ļāva Harapas iedzīvotājiem ar vienādiem panakumiem nodoties kā tirdzniecībai un amatniecībai, tā arī zemkopībai. Meistari no apkārtējām zemēm plūda uz jauno galvaspilsētu, apmetās tajā un atvēra savus veikaliņus. Arheoloģiskie atradumi skaidri norāda uz to, ka no Harapas uzņēmīgie tirgotāji eksportējuši amatnieku izstrādājumus un citas preces uz Mezopotāmiju, Irānu un Centrālāziju. 2200.gadā pirms mūsu ēras Harapa jau aizņēma 370 akru lielu teritoriju, un tās iedzīvotāju skaits varēja būt līdz 80 tūkstošiem cilvēku. Bez Harapas milzīgajā Indas ielejas teritorijā tajā pašā laikā bija ap 1500 citu pilsētu un apmetņu.

Atškirībā no Mezopotāmijas pilsētu haotiskās apbūves, Indas ielejas apmetnes un pilsētas tika celtas pēc noteiktas shēmas. Pilsētu kvartāli un galvenās ielas bija orientētas no ziemeļiem uz dienvidiem. Ar vienādām atstarpēm galvenie "prospekti" taisnā lenķī šķērsoja ielas, kuras veda no rietumiem uz austrumiem. Tā organizētā apbūve, kā domā Kenoijers, ļāva pilsētas iedzīvotājiem izvairīties no konfliktiem. Jaunpienācējiem apbūvei tika ierādīta brīva teritorija un netika ļauts patstāvīgi iespiesties pilsētas kvartālos. Visas pilsētas celtnes un tās sienas tika mūrētas no standarta ķieģeļiem un ar pārsteidzošu precizitāti. Daudzu māju iedžīvotāji ņēma ūdeni no savām akām, bet sabiedriskās akas atradās galveno ielu malās. Mājām bija ne mazāk kā divi stāvi, turklāt pirmajā logu parasti nebija, lai izsargātos no zagļiem, nelāgām smakām un trokšņa. Katrā mājā bija sava mazgātuve un ateja. Rūpīgi pārdomātā slēgtā drenāžas sistēma novadīja netīro ūdeni un samazgas aiz pilsētas robežām.

Augstie ķieģeļu nami, kurus ieskāva stipras sienas ar iespaidīgiem vārtiem, atgādinaja 19.gadsimta arheologiem viduslaiku fortus Deli un Lahorā. Tomēr, pēc Kenoijera domām, pilsētas sienas, acīmredzot, nebija domātas aizsardžībai pret ienaidniekiem, jo to priekšā nebija grāvja, un to konfigurācija ir pārāk vienkārša. Sienas ierobežoja pilsētas teritoriju, bet vārti ļāva iekasēt nodevas par pilsētā ievedamajām precēm. Galvenie vārti Harapā bija apmēram 3 metrus plati, tas tieši ļāva iebraukt pilsētā pajūgam, kurā bija ielūgti vērši. Visdrīzāk, arī no amatniekiem, kuri izveda savus izstrādājumus no pilsētas, ņēma nodevas.

Atšķirībā no Mezopotāmijas un Ēģiptes valdniekiem, Indas ielejas pilsētu augstmaņi netiecās iemūžināt sevi ar mūmiju vai majestātisku monumentu palīdzību. Tomēr šīs civilizācijas valdnieki pēc sevis atstājuši rūpīgi izgrieztus akmens zīmogus. Jādomā, ka tie tika izmantoti, lai iezīmētu preces, apstiprinātu kurjeru pilnvaras. Uz visiem zīmogiem attēloti dzīvnieki - vērsis, zilonis, degunradzis, krokodils, vienradzis. Zinātnieki uzskata, ka, visdrīzāk, tās bijušas varenu klanu emblēmas. Visbiežāk zīmogos attēlots vienradzis - simbols, kurš pirmoreiz parādijies tieši Indas ielejā. Uzrakstu analīze zīmogos parādīja, ka tas ir fonētisko simbolu un piktogrammu sajaukums. Mēģinājumi atšifrēt šos uzrakstus jūtamus rezultātus pagaidām nav devuši, lai gan pētnieks Volters A.Fairserviss no Vasāra koledžas Ņujorkā uzskata, ka viņiem izdevies spert nozīmīgu soli senās rakstības atšifrēšanā. Viņš pat iztulkojis uzrakstu uz viena no zīmogiem, kurš vēstī: "Arasambans, Dienvidrietumu un Mēness dzimtas visu Galvu Galva". Uzrakstu atšifrēšana uz zīmogiem, protams, sniegs visnotaļ interesantas ziņas par šo seno civilizāciju.

Kenoijers domā, ka katra pilsēta varējusi funkcionēt kā neliela valsts, kuru pārvaldījusi zemes īpašnieku, tirdzniecības un reliģijas līderu grupa. Viņi kontrolējuši nodevu vākšanu, pieeju pilsētai un reliģisko ceremoniju organizēšanu. Šķiet, ka šīs pilsētas iztukušas bez regulāras armijas, tā kā ieročus gandrīz nav izdevies atrast, trūkst arī jebkāu kara darbību pēdu, gūstekņu ņemšanas vai savstarpējās slepkavošanas atspoguļojuma.

Arī atrastajām cilvēku mirstīgajām atliekām nav vardarbības pēdu. Izrakumos uzietas tikai nelielas kapsētas, visdrīzāk, ka mirušo apbedīšana bijusi augstmaņu privilēģija. Vienkāršo ļaužu pīšļi, iespējams, tikuši kremēti vai vienkārši iesviesti upē. Atsevišķos apbedījumos tika atrasti daži sadzīves priekšmeti - podnieku izstrādājumi, amuleti.

Arheologi kapos neatrada nekādas dārglietas vai rotas. Pētniekiem par sarūgtinājumu, harapieši rotas neņēmuši sev līdzi aizsaulē. Tiek uzskatīts, ka Indas ielejas iedzīvotāji savus iekrājumus turējuši pastāvīgā apgrozībā, vairojot savas bagātības un nododot tās mantojumā. Tiesa, pirms divdesmit gadiem kādā lauku apmetnē Karači tuvumā Pakistānā, arheologi atrada zemē ieraktu podu, pilnu ar juvelierizstrādājumiem, - to laiku bagāta zmes īpašnieka vai tirgoņa apslepto mantu. Starp zelta un sudraba kaklarotām, zelta stīpām, krellēm un gredzeniem bija jostā, izgatavota no 36 pagarinātām serdolika zīlītēm ar to starpās ievietotam bronzas lodītēm. Šī josta īpaši interesēja specialistus. Piešķirt serdolikam pirkstveida formu, izveidot zīlītē caurumu pa garenisko asi ir ārkārtīgi grūti. Kenoijers spriež, ka šādas jostas izgatavošanai juvelierim bija vajadzīgas ne mazāk kā 480 darba dienas. Visdrīzāk, ka tādu jostu izgatavojusi neliela amatnieku grupa 2-3 gados.

Indas ielejas senie iedzīvotāji pielūguši Dievieti Māti. Viņas figūriņas ar kuplajām krūtīm un platajiem gurniem tika atrastas izrakumos Harapā. Šajā pašā pilsētā uzietas drupas no tempļa, kurš, kā redzams, bija veltīts koka garam, tā jocīgā ragainā figūriņa atveidota daudzos zīmogos un podniecības izstrādājumos.

Laikam gan, visintriģējošākā Indas ielejas senās civilizācijas mīkla ir pēkšņā bojāeja. Aptuveni starp 1900. un 1700.gadā pirms mūsu ēras, senās pilsētas kaut kāda iemesla dēļ tikušas pamestas. Vieni pētnieki sprieda, ka pie tā vainīgi indoāriešu iekarotāji no ziemeļiem, otri uzskatīja, ka pilsētas iedzīvotāju aiziešanu ietekmējušas nelabvēlīgās klimata izmaiņas. Hipotēze par iekarotājiem nerada apstiprinājumu. Nevienā no lielajām pilsētām izrakumos netika atrastas nekādas kara darbības pēdas. Tiesa, Mohendžodaro pilsētā arheologi atrada apmēram 37 cilvēku mirstīgāš atliekas - ilgu laiku viņus uzskatīja par pēdējiem kritušajiem pilsētas aizstāvjiem. Skeletus rūpīgi izpētīja - vardarbīgas nāves pazīmes bija tikai vienam no viņiem. Tas, protams, apgāza pieņēmumus par nežēlīgajiem iekarotājiem. Tomēr daudzās apmetnēs izdevās atklāt appludināšanas pēdas.

Pēdējā laikā arheologi nāca pie secinājuma, ka šīs senās civilizācijas lejupslīde iestājusies dažādu tektonisku kustību dēļ, kuras izraisījušas zemestrīces. Rezultātā Indas upe mainījusi savu gultni, appludinot daudzas apmetnes, bet otra svarīga ūdens artērija - Sarasvati upe - sāka izkalst. Lauksaimniecība sāka nīkuļot. Dažas apmetnes izrādījās applūdušas, citas, gluži pretēji, palika bez ūdens. To iedzīvotāji traucās uz pilsētām, kuras tā rezultātā izrādījās krietni pārapdzīvotas. Notika izmaiņas tirgoņu maršrutos. Arvien retāk viņu karavānas ienāca Indas ielejas pilsētās.

Applūšana, augšņu noplicināšanās, ievērojamais pilsētu iedzīvotāju skaita pieaugums, bads, tirdzniecības ceļu izmaiņas - tas viss sākumā noveda pie degradācijas, bet vēlāk pie pilnīga panīkuma. Ar laiku pilsētas izrādījās pilnīgi pamestas.

Dzelzs maska

foto: santacruz.com

Noteikti maz būs cilvēku, kas nebūs neko dzirdējuši par „Cilvēku dzelzs maskā”. Vismaz filma ar musketieru piedalīšanos noteikti būs vai nu redzēta, vai kaut kas no grāmatām lasīts. Romantiķi, rakstnieki šo tēmu mīl, jo noslēpums arvien ir dzīvs un apaug arvien vairāk teorijām un minējumiem. Šoreiz par vienu versiju, kas sevī ietver ideju, ka dzelzs maskā bija ieslēgts... kādas valsts vadītājs, lai pēcāk valsti nodzirdītu un uzsēdinātu uz kafijas, nikotīna atkarības. Ir aizdomas, par kuru valsti un kuru vadītāju iet runa?

Netālu no Anglijas pilsētiņas Pinepole, kur agrāk izmitinājās galvenā francūžu robežkontroles mītne, ir cietoksnis. Par tās vadītāju 1665. gadā kļuva musketieris Sen Mārs. Karalim Ludvikam XIV viņu uz šo amatu ieteica pats D`Artanjans.

Musketierim piešķira seržanta titulu, noteica samērīgu atalgojumu un uzdeva vienu vienīgu pienākumu – būt uzraugam. Nelāgs amats priekš tā laika un viņa mākām. Sarūgtināts par šo nozīmējumu, viņš sūdzējās ministram, lūdzot nosūtīt viņu uz kādu.... aktīvāku posteni. Bet ministrs katru reizi atteica, piedevām, katru reizi palielināja viņam algu, līdz beidzot, iecēla viņu par cietumsargu. Viss šis stāsts ievilkās un turpinājās.... 40 gadus no vietas. Beigās agrākais seržants bija kļuvis jau par leitnantu, saņēma milzīgu algu, ieguva galmā titulu un apartamentus, kas mainījās līdz ar cietuma maiņu. Kā nekā, viņš bija piesaistīts savam... apsargājamajam. Dodoties prom no kārtējā mājokļa viņš līdzi vienmēr ņēma vienu, citkārt divus ieslodzītos, bet vienmēr tos pašus. Jauna mājvieta cietumniekiem, noslēpumainajiem, jauna mājvieta arī viņam. Viņam ērti apartamenti (tiem laikiem), cietumniekiem – jaunas kameras.

1669. gada 19. jūlijā Sen Māram no Parīzes pienāca ziņa, ka gaidāms ļoti svarīgs cietumnieks – Estašs Dože. Par cietumnieku ziņojumā tika minēts – „... visu nepieciešamo cietumniekam Jūs atnesīsiet pats un tikai Jūs pats. Nekādā gadījumā neklausieties tajā, ko viņš teiks. Piedraudiet viņam ar nāvi, ja viņš ko vēlēsies jums pateikt. Jums atvedīs visu nepieciešamo, un atcerieties, ka viņš ir tikai kalps un nekādas privilēģijas vai kas īpašs, viņam nepienākas...”

1751. gadā Voltērs, atrodoties emigrācijā, uzstājās ar grāmatu „Ludvika XIV gadsimts”. Tajā autors pavēstīja pasaulei leģendāro stāstu par noslēpumaino cietumnieku, kuram likts nēsāt dzelzs masku. 20 gadus vēlāk viņš, strādājot kā žurnālists, piedāvāja arī šim noslēpumam savu skaidrojumu: zem maskas patiesībā esot bijis noslēpts Ludvika XIV vecākais brālis, Austrijas Annas dēls, kurš radies kā auglis viņas sakaram ar kādu no viņas favorītiem.

Tomēr, visā tajā rodas maza domstarpība – kāpēc pievienotajā ziņojumā cietumnieks bija apzīmēts kā... „kalps”? Vai tīša maldināšana vai arī, tas nebija aristokrātiskas izcelsmes cilvēks?

Pēc Estaša Dozē cietokšņa torņu cietumos ieradās arī citi ieslodzītie. Tā piemēram, jakobīņu mūks La Rivjērs, kurš cietoksnī nokļuva 1674. gadā; spiegs, kuru dēvēja par Djubrī, kas tur ieradās 1676. gadā; grāfs Mattioli, kuru arestēja 1679. gadā. Bet nevienam no viņiem nebija nekādas piezīmes, speciālas norādes vai kaut kas minēts par... kalpu!

Cietumnieku kamerās pabija arī bijušais ministrs Fuke un grāfs Lozens, kuru karalis atbrīvoja 1681. gadā. Divus citus no iepriekš minētajiem vēlāk pārveda uz Ekzilas fortu, kur viens gāja bojā. Var domāt, ka „cilvēks maskā” tika slēpts zem izdomāta vārda. Maz ticams, ka tas bija Fuke.

Daži vēsturnieki, kas nodarbojas ar šī gadījuma izpēti, savu uzmanību vērš uz Austrijas Annas dzemdībām. Interesanti ir tas, ka oficiāli nav nekādu ziņu par to. Nav palikušas nekādas liecības, ka tas tā bijis. Tātad, tas, kurš bija maskā, acīmredzot zināja kaut ko, vai arī, iespējams, pats bija aizliegts un noslēpums reizē. Karalis noteikti būtu ieinteresēts to visu uzzināt.

18. gadsimta bulvāra prese nāca klajā ar apgalvojumu, kas gan bija neloģisks, tomēr toreizējiem cilvēkiem, iespējams ticams, proti – Ludvikam XIV bija ārlaulības bērns no Lavaljēras madāmas, bet šis bērns nomira 1683. gadā. Cik zināms no vēstures – „cilvēks maksā” eksistēja arī vēl pēc tam.

Kandidātu „Dzelzs maskai” bija daudz, to skaitā arī bijušais Francijas ministrs Fukē, kurš gāja bojā diezgan dīvainā nāvē, atrodoties ieslodzījumā 1680. gadā. Tāpat arī labi iederējās Kromvela un afroamerikāņu kalpa, kas kalpoja Ludvika XIV sievai Marijai Terēzei, bērns.

Te rodas arī vēl viena versija, ka cilvēks maskā patiesībā bija nolaupīts, un tā oriģināls, aizstāts ar vajadzīgo dublieri. Runa šoreiz iet par Pēteri I un viņa vizīti Eiropā, no kuras, liekas, atgriezās cits cilvēks. Šeit gan jāsaka, ka dokumenti, kas pieejami vēstures liecībās, šādu teoriju izslēdz pilnībā. Viss tas vairāk vai mazāk, tiek uzskatīts par romantiķu un žurnālistu izdomu.

Nedaudz... faktu. 1703. gadā mirst „cilvēks maskā”. Viņu apglabā zem vārda Maršioli. Tā ir iesauka, ja iedziļinās, kuras pilnais vārds ir Matteoli. Un Karlam IV bija šāds cilvēks – viņš bija viņa pārstāvis no Mantui.

Mantui vadītājs vienmēr gribēja vairāk un vairāk naudas savām vajadzībām, bet Ludviks XIV vēlējās atbalsta punktu. Matteoli kļuva par starpnieku šajā darījumā– viņš ieradās Versaļā, ieguva ne tikai Ludviķa parakstītu līgumu, bet arī 400 naudas vienību un varenu dimantu kā maksu par starpniecību darījumā (starp karali un Mantiu vadītāju reģionālo).

Drīz vien pēc tam par šo vienošanos (darījumu) uzzināja karaļnami gan Turīnā, gan Madridē gan arī Ungārijā. Tas, savukārt, liecināja par Matteoli nodevību. Lai izbēgtu no skandāla ar visām tā sekām, Ludviks pavēl noķert nodevēju un atgūt no viņa dokumentus. Galu galā nodevējs tika ieslodzīts cietumā, bet dokumenti – sadedzināti. Bet kad 1681. gadā Sen-Marī saņem jaunu uzdevumu, izrādās, viņš Matteoli atstāj turpat, ieslodzījumā. Tas atkal liecina, ka Matteoli nebija tas, kurš ieslēgts „Dzelzs maskā”.

Uz jauno ieslodzījuma vietu devās arī ieslodzītie Dože un La Rivjera. Provinces cietumos Dože nenēsāja nekādu masku. Par tās eksistenci tika paziņots tikai tad, kad kļuva zināms, ka viņu pārvedīs uz Parīzes cietumu – Bastlīliju. Attieksme pret viņu mainījās laiku pa laikam. Viss bija atkarīgs no politiskās situācijas, kāda veidojās ar Angliju.

Konflikts ar Angliju bija ļoti sarežģīts. Katoļi pret protestantiem... Karls II, kurš bija Ludviķa XIV sabiedrotais, darīja visu, lai viņa aprindās uzvarētu katoļticība.

Jeuzītu rindās klīda baumas – Karlam II ir tā sakot, ārlaulības bērns. Angļu karalis atļāvies šādu soli... Hmmm!

Žaks de la Klošs, no Džersijas salas, kurš it kā bija karaļa dēls, pēkšņi uzradās pie jezuītu ordeņa ģenerāļa Paolo Olive. Viņš arī parādīja dokumentus, kas apliecināja viņa identitāti. Šis ārlaulības bērns bija apņēmies pildīt tēva norādījumus uz būt par starpnieku lai atjaunotu attiecības starp Romu un Angliju. Ludvikam XIV konflikti, kas risinājās angļu sabiedrībā bija ļoti izdevīgi. Tomēr, laika gaitā izrādās, ka par ārlaulības bērnu uzzina Estašs Dože – tas, kuru Sen Mārs pārved uz Bastīliju. Karaļa tuvākie cilvēki nolemj izmantot ieslodzīto kā ieganstu, lai radītu nesaskaņas reliģisko kopienu starpā Londonā. Francijā cerēja šo „Dzelzs masku” pasludināt par Anglijas karaļa mantinieku. Par laimi (vai nē) iecere neīstenojās, jo Anglijas galmā pārāk bieži un ātri mainījās karaļi.

1703. gada 20. novembrī, kapsētā pie Sv. Paula baznīca Parīzē notika bēres – tika apglabāts noslēpumainais cietumnieks „Dzelzs maskā”. Arī Bastīlijas kapsētas žurnālā tas ierakstīts ar tādu pašu vārdu – „Dzelzs maska”. Lai laika gaitā nevarētu neviens neko atpazīt un vērpt intrigas, pret to nodrošinājās – cietumniekam nocirta galvu un to sakropļoja līdz nepazīšanai.

Arī cietumsargs, Sen Mārs nomira nevienam neatklājot nevienu detaļu par viņu!

Senās kartes

foto: wikipedia.org

Vēsturē ir daudz dažādu mīklu, noslēpumu. Katrs jauns atklājums ziņkārīgo būtni – cilvēku, ved arvien tālāk bezdibenī, jo, kā zināms, uz katru atbildi rodas 7 jauni jautājumi. Arī atklājumi, kas bijuši vēsturē, nereti, pēc laika, sanāk mīklaini, jo to izdarītāju rīcība bijusi diezgan interesanta, pat neloģiska. Protams, pasaules varenie prāti vienmēr dzīvo, domā savādāk, nekā pārējā masa, bet, ja nu, viņi zināja kurp doties, kur skatīties, viss bija jau kaut kur uzrakstīts, vajadzēja tikai iepazīties ar šo informāciju!?

Kartogrāfija sevī tur daudz noslēpumus un reizē arī atklājumus. Viens no negaidītiem atklājumiem, arhīvu plauktos, notika ASV – Jēlas universitātē.

1965. gada oktobrī darbinieki, neko nenojaušot, veca dokumentu plānveida inventarizāciju. Viss gāja kā ierasti – daudz papīru, šur tur putekļi un pārcilāšanas darbi. Līdz... viņi neatrada kādu mapi, kurā atradās sadzeltējusi lapa ar karti uz tās. Nu kas, karte kā karte, bet mistiski bija kas cits. Līdztekus Eiropai, tur bija atzīmētas arī trīs salas – mūsdienās zināmas kā Īslande (Islande), Grenlande un Špicbergenas sala. Tik tālu – nekā īpaša, tikai vienīgi tas, ka neviens nevarēja atrast to, no kurienes šis dokuments nācis, nebija nekādu standarta norāžu, kur karte sastādīta, kas to darījis. Pēc dažādām pārbaudēm varēja secināt tikai to, ka karte sastādīta aptuveni 15. gadsimta vidū, Kolumba laikā. Bet atkal pretrunas – Kolumbs devās tikai uz tā saukto – Jauno pasauli (Ameriku), un šīs trīs salas, kas kartē apzīmētas, visticamākais, nekad nebija redzējis. Arī vikingi, kas bija lieli jūras braucēji un svešu zemju apceļotāji, šeit neiederējās, jo nekur, nevienā dokumentā nav nekādas norādes, kad viņi būtu devušies uz Atlantijas okeāna ziemeļu pusi.

Tad arī radās vēl viena doma – viltojums, augstas klases, kas izgatavots 20. gadsimta sākumā. Šim apgalvojumam par pamatu kalpoja tas fakts, ka tintē, ar kuru zīmēta karte, tika atrasts rets elements – titāns. Lai arī to atklāja jau 1791. gadā, to iegūt un izmantot cilvēces nolūkos faktiski sāka tikai 1950tos... 1960tos gados.

Strīds par to, vai karte ir viltojums vai nē ieilga. Pēc piecpadsmit gadiem fiziķis no Kalifornijas universitātes Tomass Keihims veica daudz rūpīgāku analīzi. Viņš lietai piegāja nopietnāk un ar neitronu aktivācijas metodi pārbaudīja karti un tinti uz tās. Izrādās, ka, jā, titāns ir tintes saturā, taču tā daudzums ir tik minimāls, ka tas tur nonācis dabiskos procesos, no vielām, kas ir galvenās tintes ražošanas procesā, nevis ticis piejaukts speciāli. Tātad sanāk – karte ir īsta, nu no 15. gadsimta!

Ir vēl kāds gadījums, kas pārsteidz ne mazāk. 1929. gadā Stambulas sultāna karaliskajā bibliotēkā arī tika atrasta karte. Tās autors ir turku admirālis Piri Reiss. Viņš bija ne tikai lielisks karavadonis, bet arī īstens jūras vilks. Savu karti viņš izveidoja 1513. gadā. Uz pergamenta lapas detalizēti un bez kļūdām ievilktas krasta līnijas Ziemeļ un Dienvidamerikas kontinentiem, arī to savienojošais šaurums (Atlantijas un Klusā okeāna). To, cik mēs no vēstures zinam, Magelāns atklāja krietni vēlāk, no kā tas arī ieguva savu tagadējo nosaukumu. Kartē tāpat bija norādīta arī Antarktīdas krasta līnija. Pārsteidzoši ir tas, ka šo kontinentu mūsdienu cilvēks oficiāli atklāja tikai 1820. gadā.

Reiss savā kartē ļoti precīzi bija iezīmējis kontinenta krasta līniju arī Karalienes Modas Zemes tuvumā, Princeses Martas krastu līniju. Mūsdienu kartogrāfi ir pārsteigti jo viņu dati sakrīt ar Reisa datiem. Reiss savos pierakstos, par to, kā karte radusies, raksta ka informāciju par to, kā sastādīt šo karti, ieguvis izmantojot 20 dažādus vēsturiskus kartogrāfijas avotus, tajā skaitā astoņas kartes, kuras attiecināmas uz sengrieķu avotiem – Ptolemeo un Maķedonijas Aleksandra. Savu artavu devis arī venēcietis vārdā Kolombo.

Interesanta ir arī Sestā kontinenta karte, kuru 16. gadsimtā sastādīja Oronss Fine. To 1960. gadā atrada Kongresa bibliotēkā ASV. Vēlāk taps skaidrs, ka šo karti izmantoja Gerards van Krēmers, kas sastādīja pirmo atlasu. Gerards van Krēmers – tas pats Merkators. Viņa kartē Antarktīda ir ne tikai bez sniega pārklājuma, bet arī identiski sakrīt krasta līnijas un dažādie reljefa veidojumi.

18. gadsimtā dienasgaismu ierauga vēl Antarktīdas karte, kuru sastāda francūzis Filips Buaše. Un atkal tas pats – polu kontinentiem ir perfektas krasta līniju formas. Apstiprinājumu tam, ka krasta līnijas sakrīt ar senajām kartēm cilvēce ieguva tikai 1958. gadā, kad tika veikta šī kontinenta ģeofiziskā izpēte.

Vēsturē ir saglabājušās ziņas par to, ka daži no kapteiņiem, kas viduslaikos devās tuvākos vai tālākos ceļojumos, nonākot kādā ostā, sūtīja matrožus, lai tie vispirms, ievāc jebkādas kartes, ko var atrast pie vietējiem tirgotājiem. Tā rīkojies arī Magelāns. Un skaidrs, ka Kolumbs zināja, kurp doties, jo kartes, kas tika sastādītas, izmantojot senākus datus, kartes, vēstures liecības, bija pieejamas. Jautājums ir tikai par to, no kurienes salīdzinoši netehnoloģisks cilvēks spēja jau 15. gadsimtā sastādīt precīzas kartes par kontinentiem, kurus atklāja tikai 4 gadsimtus vēlāk!?

Globālā valdība un Titāniks

foto: wikipedia.org

Nu patīk man tā tēma par Titāniku, ko lai dara. Mistikas tur ir daudz, un patiesību, arī pēc gadsimtiem, noteikti mēs neuzzināsim, bet kas to lai zin. Šoreiz par vēl vienu no tūkstošiem versiju, kas varēja būt par iemeslu tam, kāpēc šis kuģis tomēr nogrima un izdzēsa tik daudz dzīvību.

Ja paskatās un papēta, tad versijas par kuģa nogrimšanu ir dažādas – sākot no vienkāršas konstrukciju kļūmes (zemas kvalitātes metāls) līdz beidzot ar NLO iejaukšanos (lāzers izdedzināja caurumu kuģa sienā), bet šoreiz par vienu citu – sakarā ar ekonomisko krīzi un ar... naudu, zaļo dolāru!

Ja ķeras pie versijām, tad ir arī tik fantastiskas, ka pat brīnos, kā cilvēki var tam ticēt: nogrima tā iemesla dēļ, ka uz kuģa atradās ēģiptiešu mūmija, faraona Amen-Otu paliekas. Par aisbergu liekas, visracionālākā, bet arī te vēl lieta tiek sadalīta – esot bijis „melnais aisbergs”, kuru nevar ieraudzīt ne ar binokli, ne ar paša acīm, tāpēc arī vērotāji to nav pamanījuši.... laicīgi!

Kas saistās ar globālo valdību, ja tāda pastāv, tad arī te ir saikne starp izdomu un patiesību. Daži uzskata, ka pasaules valdošie smagsvari uz Titānika klāja pār visām varēm centās dabūt tālaika bagātākos un ietekmīgākos cilvēkus, lai... tiktu no tiem vaļā.

20. gadsimts iesākās ar masveida industrializāciju. Auto būve, mašīnbūve – viss bija veiksmīgs tieši smagajai industrijai, kas savukārt, sekmēja pārējās nozares. Benzīna dzinēja izgudrošana, elektrības ieviešana – pieprasījums auga neiedomājamos tempos. Tomēr, lai arī viss sekmēja ekonomikas izaugsmi, ASV tolaik nemaz tik labi neveicās. 1907. gadā ASV tik tikko paglābās no banku krīzes un ekonomikas sabrukšanas. Tā nu, lai nepieļautu to, ka tā sauktās, trešās pasaules valstis (toreizējās) paceļas uz globālā fona, politiskā un ekonomiskā elite nolēma ieviest korekcijas pasaules attīstībā. Ietekmīgu baņķieru grupa – Morgans, Rokfellers, Kūns, Loebs, Goldmans, Mellonovs, Saksovs un Djūponovs nāca klajā ar priekšlikumu – radīt Amerikā jaunu sistēmu – Federālo, kas dolāru padarītu par globālu līdzekli norēķinu sistēmā. Lieki teikt, ka kontrolējot dolāru, tiek kontrolēta arī ekonomika, un līdz ar to, pasaule vispār. Nu tolaik vismaz šāda tendence iezīmējas.

1910. gadā visi šie kungi sapulcējās Džona Morgana mednieku namiņā, kas atradās Džekilas salā, netālu no ASV austrumu piekrastes. Tieši tur, uzskata daudzi, notika galvenā sapulce, kurā tika apspriestas Federālās bankas (sistēmas) nianses un detaļas, kā arī plāns, kā to īstenot. Protams, šeit bija tikai daži no tolaik pasaulē esošajiem bagātniekiem, ietekmīgajiem smagsvariem. Liela daļa bija pret šādu sistēmu. Kā tikt galā ar tiem, kas neatbalsta šo grandiozo ideju? Likvidēt! Bet kā? Nu ar... glanci, visērtāk. Protams, tas nav neiespējami, bet grūti gan. Tad arī radās doma par Titāniku, un mītu, ka viņš ir nenogremdējams, kuru prese tik aktīvi vēlāk arī pārpublicēja ik reizi, kad parādās kāda ziņa. Prese jau arī piederēja.... smagsvariem. Atlika tikai savākt visas nevēlamās personas uz šī kuģa un... nogremdēt to, pēc iespējas tālāk okeānā.

Ar visu plašo reklāmas kampaņu viņi uz Titānika klāja ieguva toreizējo millionāru, daudzu uzņēmumu īpašnieku (rūpnīcas, industrija) – Džonu Džeikobu Astoru IV un viņa sievu; uzņēmējs Bendžamins Gugenhaims („Macy`s” veikalu tīkla īpašnieks), ekscentrisko miljonāri Margaretu Molliju Braunu un vēl daudzus diezgan bagātus ļaudis. Pirmajā reisā Titāniks izgāja, kad uz tā klāja atradās kopā.... 57 miljonāri. Ja skatās ciparos, tad Astora IV, Gugenheima un Štrausa kopējā īpašumu, uzņēmumu, vērtība bija tolaik neapvterami 500 miljoni dolāru (mūsdienās – ap 11 miljardiem).

Braucienā bija jādodas arī daudziem toreizējās politiskās elites pārstāvjiem, taču, nezināmu iemeslu dēļ viņi... atteicās. Piemēram amerikāņu multimiljonārs Džordžs Vanderbilts atteicās braukt ar Titāniku diezgan savdabīga iemesla dēļ – viņa sievas māsai esot slikta nojauta par Titānika pirmo reisu. Tāpat arī faktiskais kuģa īpašnieks un baņķieris – Džons Pirronts Morgans, atteicās braukt ar Titāniku, un arī – pēdējā mirklī. Tā vietā viņš ar mīļāko atpūtās Francijas dienvidos.

Kuģa kapteinis (par to, cik avāriju viņš bija radījis uz jūras šoreiz nerunāsim) Smits, it kā bija jezuītu ordeņa biedrs. Tieši jezuīti bija tie, kuriem Morgana kompānijā bija vadošie un ietekmīgākie amati. Viņi atgādināja Smitam par to, kādu zvērestu viņš, kā jezuīts savulaik devis, un piekodināja – NOGREMDĒT Titāniku! Uzdevumu... viņš izpildīja, kas arī sakrīt ar jezuītu filozofiju – mērķis attaisno līdzekļus. Viņš tiek uzskatīts par tolaik vispieredzējušāko kompānijas kapteini – Ziemeļatlantijas ūdeņos viņš jau bija kuģojis 26 gadus, tāpēc arī bija ļoti labi pazīstams ar vietām, kur sastopami aisbergi. Bet par spīti tam, viņš kuģi lielā ātrumā virzīja tieši caur ledus laukiem! Visi ieteikumi samazināt ātrumu netika ņemti vērā, aizbildinoties ar sacensībām par ātrāko okeāna šķērsošanu.

No 175 vīriešiem, kas brauca pirmajā klasē (miljonāru klase var teikt), 118 gāja bojā (procentuāli 67%). Nav jau īsti adekvāti salīdzināt, bet kopumā, tikai 20% no visiem uz Titānika esošajiem vīriešiem izglābās, bet sieviešu vidū šis cipars ir 75%. Vēsture nav arī saglabājusi ziņas par to, ka kāds no miljonāriem censtos nopirkt vietu glābšanas kajītē, kas liek domāt, ka viņi bijuši ļoti cēlsirdīgi cilvēki.

Pēc pretinieku (vairuma) bojāejas, ASV tiek radīta Federālo Rezervju Sistēma. Par tās dzimšanas dienu uzskatāms 1913. gada 23. decembris. 1914. gadā aizsākās Pirmais pasaules karš, kurš savā ceļā iznīcināja Austro-Ungārijas, Vācijas un Krievijas impērijas. Lieki teikt, ka amerikāņu baņķieri no visa tā tikai ieguva.

Un vēl viens, pēdējais fakts, kas manuprāt, ir tīri vietā – Karpatija, kuģis, kas pirmais devās palīgā Titānikam, ieradās tikai pēc 2 stundām, lai gan daži uzskata, ka tas būtu varējis ierasties jau pēc 45 minūtēm. Protams, tik aukstā ūdenī no hipotermijas reti kurš izglābtos, bet dzīvi palikušo noteikti būtu daudz vairāk. Bet... tas nebija vēlams!

Izdoma vai patiesība, grūti teikt. Iespējams, kad pienāks laiks, dažiem no dokumentiem tiks noņemt slepenības zīmols, un tad, pasaule zinās ko vairāk. Šogad apritēs 100 gadi, kopš liktenīgās dienas Atlantijas ūdeņos – 1914. gada 14. aprīlī.

Parīzes Dievmātes katedrāle

foto: wikipedia.org

Parīzes Dievmātes katedrāle tiek uzskatīta par templiešu bruņinieku galveno glabātuvi – seifu. Bez šaubām – tā ir viena no skaistākajām ēkām Parīzē. To apdziedājuši daudzi mūziķi, apdzejojuši dzejnieki un leģendām apbūruši daudzi radoši cilvēki. Un, beigu beigās, Notre-Dam-de-Pari kļuva par viduslaiku Eiropas simbolu, kur maģija saauga ar ticību, kur cilvēks nonāca citā pasaulē. Šeit esošie mākslas darbi daudziem sniedz tādu iedvesmu un ticību, kādu reti kur vēl var sastapt! Vēl saistošāk ir tas, ka to patiesā jēga ir dziļi noslēpta parastām acīm, jo to autori nebija parasti akmeņkaļi.

Fakts, ka tā jau izsenis spēj sevī uzņemt līdz 9 000 lūdzēju, jau vien ir pārsteidzošs. Šī katoļu katedrāle ir uzcelta Parīzes austrumu daļā. Tā tiek uzskatīta par vienu no vislabākajām celtnēm, kas sevī atspoguļo franču gotisko arhitektūru. Tāpat, tā ir arī viena no vispazīstamākajām un vislielākajām baznīcas tipa ēkām pasaulē.

Tūkstoš gadus pirms Kristus dzimšanas šajā vietā dzīvoja maza, necila holandiešu cilts. 400 gadus vēlāk te ieradās romieši. Šeit esošo templi Jupiteram romieši nopostīja, lai tā vietā celtu savu baznīcu – baziliku, kas veltīta Svētajam Stefanam.

Vēlāk šajā vietā tika uzsākta jaunas baznīcas celtniecība, kas toreizējiem apmēriem bija vienkārši milzīga – 35 metrus augsta un 140 metrus gara. Tomēr, ne viss no vēstures tika pazaudēts, jo arī vēl mūsdienās, pašā Notre-Dam sirdī ir ejas, kuras ved uz galeriju, kur redzamas dažādas antīko dievu bareljefu apveides. Te jāsaka, ka celtnieki, laikam jau bija praktiski ļaudis, jo šos milzīgos akmens blokus, uz kuriem atveidoti ķecerīgo ļaužu dievi, izmantoja par pamatu jaunās celtnes būvniecībai. Tieši tāpēc arī daļa no Jupitera tempļa arvien mājo turpat!

Grūti spriest, kurš tolaik inženierzinātnēs bija tik gudrs, lai uzceltu tik lielu ēku, bet ja var ticēt leģendām, tad ēku uzbūvēt palīdzēja bruņinieki – templieši, kuri šeit ieradās no Austrumiem ap 1128. gadu. Tieši viņi bija pietiekami prasmīgi, lai spētu īstenot ēkas projektu. Tiek lēsts, ka tieši viņi bija tie, kas mājojot Solomona tempļa pazemes gaiteņos tur atrada dokumentus, kuros smalki bija aprakstītas senas senebreju gudrības: Dievišķie skaitļi, svara un garuma sakarības. Templieši šīs zināšanas nodeva arī saviem brāļiem, lai tie varētu tās izmantot dažādu grandiozu ēku būvniecībā. Ja var ticēt šiem nostāstiem, leģendām, tad tieši šīs zināšanas arī palīdzēja radīt tik daudzas būves, kurās iemājo vienas un tās pašas celtniecības likumsakarības. Vēl tiek lēsts, ka šīs zināšanas nākušas no Hirama – mistiskās personas, kas savulaik cēlis Jeruzālemes templi.

Mūsdienās jau ir pazīstams „Zelta skaitlis” – 1,618. Tieši tas arī ir galvenais, tā sakot, atribūts, kas izmantots šīs grandiozās ēkas celtniecībā. Tieši šī „zelta skaitļa” izmantošana, kā arī „svētās ģeometrijas” principi ļāva templiešiem radīt vienu no grandiozākajām ēkām, kas veltītas kristīgās ticības slavai.

Daudzi no vēsturniekiem uzskata, ka paši templieši arī sponsorējuši visas šīs ēkas celtniecības izmaksas. Dažādi minējumi tiek izteikti par to, ka tieši viņi bija pirmie, kas pārcēlās pāri okeānam un pirmie nonāca Amerikā, tādejādi, savācot lielāko sudraba un zelta partiju no šī kontinenta. Vēl pirms Kolumba un konkistadoriem. Grūti rast skaidrojumu tam, no kurienes templieši un viņu ordenis, praktiski vienā mirklī, ieguva pasakainas bagātības (galvenokārt sudraba monētās).

Pāvests Aleksandrs III ceremoniāli ielika pirmo baznīcas pamata akmeni. Baziliku pabeidza gan tikai pēc 200 gadiem. Celtniecība bija ilga un dārga. Lai to uzceltu, tika vākti arī ziedojumi – piedevām, pa visu pasauli. Ziedotāju vidū esot bijuši gan karaļi, gan zemnieki, gan prostitūtas (slepeni, it kā), gan arī vēl daudz dažādu profesiju pārstāvju.

Bazilikas galveno altāri iesvētīja 1182. gada maijā, bet trīs gadus vēlāk – 1185. gadā Parīzē ieradās Jeruzālemes patriarhs, kurš nu jau katedrālē vadīja ceremoniālu dievkalpojumu. Iekšdarbus bazilikā pabeidza tikai 1315. gadā, bet 1345. gadā – to oficiāli pabeidza.

Katedrāle kopš pabeigšanas kļuva par vienu no galvenajām svarīgo notikumu vietām – šeit tika kronēti karaļi, notika valdnieku kāzas, masveida lūgšanas un vēl daudz dažādu valstisku, pat pasaulīgu notikumu.

Garīgi šī bija viena no ievērojamākajām vietām pasaulē. Tomēr, tā tika uzskatīta ne tikai par reliģiozu centru, bet arī par alķīmijas un viduslaiku magu epicentru. Pēdējie divi uzskatīja, ka celtnieki ēkas sienās noslēpuši slepenu vēstījumu kā iegūt un tikt pie filozofijas akmens.

Visa šī ticība aizsākās ar vienu notikumu – 1230. gadā episkops Gijoms katedrāles izdaiļošanas nolūkos skulptoriem pasūtīja bareljefu sēriju, kuros tika izmantoti motīvi no viņa skicēm un darbiem. Mēļoja, ka šādi viņš skulptūrās ieslēpj slepenas zināšanas, kas saistās ar alķīmiju un to, ko viņš atklājis. Tas, kurš spēs atminēt viņa vēstījumu iegūs filozofu akmeni un līdz ar to – mūžīgu jaunību un spēju jebkuru metālu pārvērst zeltā. Ja ticēt leģendām, tad pats Gijoms bija ieguvis filozofu akmeni un vēlāk to noslēpis vienā no katedrāles kolonnām. Pēctečiem viņš atstājis slepenus vēstījumus ar kuru palīdzību tie spēs atrast maģisko artefaktu.

Protams, tālaika celtnēs, it visās, sastopami dažādi mistiski simboli un arī katedrāle nav izņēmums. Tie galīgi nesakrīt ar tālaika, vai vēlāka laika, kristiešu simboliem, motīviem. Piemēri – vienā no gravējumiem redzama alķīmiķu krāsns, citā – sieviete, kas norāda uz kraukli, vēl ir bruņinieks, kas rāda uz lauvu (alķīmiķu simbols sēram), kareivis, kas uzvarējis drakonu.

Sakritības un līdzības var saskatīt it visur. Tā daudzi uzskata, ka logu rotājošie elementi patiesībā ir kā grāmata, kuru cilvēks, kas pārvalda alķīmiju, var lasīt kā grāmatu. Tur arī ieslēpti dažādi ar astroloģiju saistīti simboli.

Piemēri - Jaunavas Marijas portālā redzami septiņi apļi, kuros attēloti septiņi galvenie planetārie metālu simboli, bet pati Marija ietinusies sarkanā apmetnī, no kura apakšpuses nāk zaļgana gaisma. Tradicionāli šeit būtu jābūt zilam apmetnim...

Ar astroloģiju šeit saistās vēl kāds interesants fakts: astroloģiskais kalendārs, kas attēlots frontona virāžā nesākas ar Auna zīmi, kā tas pieņemts mūsdienu astroloģiskajās ticībās, kalendāros. Tas sākas ar Zivs zīmi. Tādi paši uzskati ir arī hinduistiem, ja izmanto viņu astroloģisko ciklu.

„Valdnieku galerijā” redzamas 28 jūdu valdnieku figūras. Interesanti, kāpēc 28, ja svētajos rakstos ir minēti tikai 18. Paralēles var vilkt ar kalendāru – tieši tik dienu ir februārī, otrajā mēnesī, tam esot gada īsākajā periodā.

Leģendu ap šo ēku ir daudz. Vēl saistoši ir tas, ka tiek stāstīts, ka ēkas celtnieki ēkas pamatos ielikuši „visu atslēgu atslēgu” – mistisku elementu, uz kura arī balstās visa šī grandiozā ēka. Ja to kāds atrastu, tad ar vienu pieskārienu varētu sagraut visu šo ēku! Bet, kāpēc šāds elements jāparedz celtniecības gaitā, pat, ja tas eksistē tīri teorētiski?

Par grandiozajiem vārtiem, un to rotājumiem arī ir leģenda: kalējs Biskorne nav varējis tikt galā ar tik sarežģītu uzdevumu. Tos izkalt esot bijis ļoti grūti. Viņš vērsies pēc palīdzības pie sātana, lai tas palīdz viņam šo uzdevumu veikt. Beigu beigās, pasaule ieguva grandiozus vārtus no dzelzs, ar visiem rotājumiem, bet sātans – kalēja dvēseli. Leģenda vēsta, ka drīz vien pēc to pabeigšanas, kalējs nomiris no nezināmas slimības.

Skaidrs ir viens – templieši izmantoja savas zināšanas, ietekmi un arī līdzekļus, lai radītu šo šedevru, kurš arvien ir aplūkojams maģiskajā Parīzē. Grūti teikt, cik no visām leģendām ir izdomājums, cik patiesība. Laikam jau visām grandiozām ēkām, kas celtas viduslaikos, ir jābūt savam šarmam un noslēpumainībai, citkārt, tās būtu vienkārši grandiozas ēkas bez vēstures.

Dzīvais seismogrāfs

Literatūrā ir sastopamas ziņas par to, kā cilvēka ķermenis reliģiskās ekstāzes brīdī citu acu priekšā var pagarināties vai citādi mainīt formu. Vairāki šādi gadījumi ir tikuši arī dokumentēti.

1894.gadā iznakusī doktora Anbera - Gurbeira grāmatā "Stigmatizācija" apraksta šādus gadījumus. Lūk, piemēri.

1880.gadā viņš pats bija aculiecinieks notikumiem, kas risinājās ap stigmātiķi Mari Žilai Žahenni. Piecu citu aculiecinieku priekšā sieviete iekrita transā, viņas galva ir kā ierāvās ķermenī, zemāk par plecu daļu, kas pacēlās perpendikulāri. Mēle sapampa un izkrita no mutes. Viss ķermenis it kā ietilpa krūtīs un atgādināja bumbu. Pēc tam labā puse sāka sadalīties divās daļās, bet kreisā strauji sarāvās mazumā. Lai pārliecinātos, ka tā nav halucinācija, doktors cauri naktskreklam sāka taustīt sievietes ķermeni. Doktors, profesors bija galīgi satriekts. "Parādības tik strauji mainījās, ka diezin vai to visu var izskaidrot ar medicīnas metodēm", atzīmē Anbers.

Un tomēr to nevar nosaukt par unikālu parādību. Ķermeņa patvaļīgas deformācijas gadījumi, turklāt nesaistīti ar reliģisku fanātismu, ir zināmi arī mūsdienu zinātnei. Tomēr, par tām runā maz, izvairīgi. 20.gadsimta vidū Eiropas un Amerikas cirka arēnās bija skatāms vidēja auguma cilvēks, kas pārsteigtās publikas priekšā sāka augt. Dažu minūšu laikā viņš kļuva gandrīz pusmetru garāks. Pēc tam tas pats notika ar viņa rokām - izauga par 20-25 centimetriem. Kontrolmērījumi pierādīja, ka tā nav blēdība.

Tomēr cirka aktiera Villarda medicīniskā izmeklēšana šo triku atklāja. Palīdzēja arī priekšnesuma laikā izdarītie rentgena uzņēmumi.

Villards izmantoja visiem zināmas kaulu lokamības spējas. Neatlaidības un gadiem ilgu treniņu rezultātā viņš sasniedza neiedomājamo. Sasprindzinot speciāli attīstītus muskuļus, Villards iztaisnoja kakla skriemeļus. Rezultātā kakls par 10 centimetriem kļuva garāks, turklāt ārēji skriemeļu izmaiņas nebija saskatāmas. To pašu aktieris darīja ar citiem mugurkaula skriemeļiem, tos pagarinādams. Ilgstošā treniņā viņš panāca, ka rokas plecu kauls un lāpstiņa spēja manāmi pārvietoties...