Senās kartes

foto: wikipedia.org

Vēsturē ir daudz dažādu mīklu, noslēpumu. Katrs jauns atklājums ziņkārīgo būtni – cilvēku, ved arvien tālāk bezdibenī, jo, kā zināms, uz katru atbildi rodas 7 jauni jautājumi. Arī atklājumi, kas bijuši vēsturē, nereti, pēc laika, sanāk mīklaini, jo to izdarītāju rīcība bijusi diezgan interesanta, pat neloģiska. Protams, pasaules varenie prāti vienmēr dzīvo, domā savādāk, nekā pārējā masa, bet, ja nu, viņi zināja kurp doties, kur skatīties, viss bija jau kaut kur uzrakstīts, vajadzēja tikai iepazīties ar šo informāciju!?

Kartogrāfija sevī tur daudz noslēpumus un reizē arī atklājumus. Viens no negaidītiem atklājumiem, arhīvu plauktos, notika ASV – Jēlas universitātē.

1965. gada oktobrī darbinieki, neko nenojaušot, veca dokumentu plānveida inventarizāciju. Viss gāja kā ierasti – daudz papīru, šur tur putekļi un pārcilāšanas darbi. Līdz... viņi neatrada kādu mapi, kurā atradās sadzeltējusi lapa ar karti uz tās. Nu kas, karte kā karte, bet mistiski bija kas cits. Līdztekus Eiropai, tur bija atzīmētas arī trīs salas – mūsdienās zināmas kā Īslande (Islande), Grenlande un Špicbergenas sala. Tik tālu – nekā īpaša, tikai vienīgi tas, ka neviens nevarēja atrast to, no kurienes šis dokuments nācis, nebija nekādu standarta norāžu, kur karte sastādīta, kas to darījis. Pēc dažādām pārbaudēm varēja secināt tikai to, ka karte sastādīta aptuveni 15. gadsimta vidū, Kolumba laikā. Bet atkal pretrunas – Kolumbs devās tikai uz tā saukto – Jauno pasauli (Ameriku), un šīs trīs salas, kas kartē apzīmētas, visticamākais, nekad nebija redzējis. Arī vikingi, kas bija lieli jūras braucēji un svešu zemju apceļotāji, šeit neiederējās, jo nekur, nevienā dokumentā nav nekādas norādes, kad viņi būtu devušies uz Atlantijas okeāna ziemeļu pusi.

Tad arī radās vēl viena doma – viltojums, augstas klases, kas izgatavots 20. gadsimta sākumā. Šim apgalvojumam par pamatu kalpoja tas fakts, ka tintē, ar kuru zīmēta karte, tika atrasts rets elements – titāns. Lai arī to atklāja jau 1791. gadā, to iegūt un izmantot cilvēces nolūkos faktiski sāka tikai 1950tos... 1960tos gados.

Strīds par to, vai karte ir viltojums vai nē ieilga. Pēc piecpadsmit gadiem fiziķis no Kalifornijas universitātes Tomass Keihims veica daudz rūpīgāku analīzi. Viņš lietai piegāja nopietnāk un ar neitronu aktivācijas metodi pārbaudīja karti un tinti uz tās. Izrādās, ka, jā, titāns ir tintes saturā, taču tā daudzums ir tik minimāls, ka tas tur nonācis dabiskos procesos, no vielām, kas ir galvenās tintes ražošanas procesā, nevis ticis piejaukts speciāli. Tātad sanāk – karte ir īsta, nu no 15. gadsimta!

Ir vēl kāds gadījums, kas pārsteidz ne mazāk. 1929. gadā Stambulas sultāna karaliskajā bibliotēkā arī tika atrasta karte. Tās autors ir turku admirālis Piri Reiss. Viņš bija ne tikai lielisks karavadonis, bet arī īstens jūras vilks. Savu karti viņš izveidoja 1513. gadā. Uz pergamenta lapas detalizēti un bez kļūdām ievilktas krasta līnijas Ziemeļ un Dienvidamerikas kontinentiem, arī to savienojošais šaurums (Atlantijas un Klusā okeāna). To, cik mēs no vēstures zinam, Magelāns atklāja krietni vēlāk, no kā tas arī ieguva savu tagadējo nosaukumu. Kartē tāpat bija norādīta arī Antarktīdas krasta līnija. Pārsteidzoši ir tas, ka šo kontinentu mūsdienu cilvēks oficiāli atklāja tikai 1820. gadā.

Reiss savā kartē ļoti precīzi bija iezīmējis kontinenta krasta līniju arī Karalienes Modas Zemes tuvumā, Princeses Martas krastu līniju. Mūsdienu kartogrāfi ir pārsteigti jo viņu dati sakrīt ar Reisa datiem. Reiss savos pierakstos, par to, kā karte radusies, raksta ka informāciju par to, kā sastādīt šo karti, ieguvis izmantojot 20 dažādus vēsturiskus kartogrāfijas avotus, tajā skaitā astoņas kartes, kuras attiecināmas uz sengrieķu avotiem – Ptolemeo un Maķedonijas Aleksandra. Savu artavu devis arī venēcietis vārdā Kolombo.

Interesanta ir arī Sestā kontinenta karte, kuru 16. gadsimtā sastādīja Oronss Fine. To 1960. gadā atrada Kongresa bibliotēkā ASV. Vēlāk taps skaidrs, ka šo karti izmantoja Gerards van Krēmers, kas sastādīja pirmo atlasu. Gerards van Krēmers – tas pats Merkators. Viņa kartē Antarktīda ir ne tikai bez sniega pārklājuma, bet arī identiski sakrīt krasta līnijas un dažādie reljefa veidojumi.

18. gadsimtā dienasgaismu ierauga vēl Antarktīdas karte, kuru sastāda francūzis Filips Buaše. Un atkal tas pats – polu kontinentiem ir perfektas krasta līniju formas. Apstiprinājumu tam, ka krasta līnijas sakrīt ar senajām kartēm cilvēce ieguva tikai 1958. gadā, kad tika veikta šī kontinenta ģeofiziskā izpēte.

Vēsturē ir saglabājušās ziņas par to, ka daži no kapteiņiem, kas viduslaikos devās tuvākos vai tālākos ceļojumos, nonākot kādā ostā, sūtīja matrožus, lai tie vispirms, ievāc jebkādas kartes, ko var atrast pie vietējiem tirgotājiem. Tā rīkojies arī Magelāns. Un skaidrs, ka Kolumbs zināja, kurp doties, jo kartes, kas tika sastādītas, izmantojot senākus datus, kartes, vēstures liecības, bija pieejamas. Jautājums ir tikai par to, no kurienes salīdzinoši netehnoloģisks cilvēks spēja jau 15. gadsimtā sastādīt precīzas kartes par kontinentiem, kurus atklāja tikai 4 gadsimtus vēlāk!?