foto: wikipedia.org
Nu patīk man tā tēma par Titāniku, ko lai dara. Mistikas tur
ir daudz, un patiesību, arī pēc gadsimtiem, noteikti mēs neuzzināsim, bet kas
to lai zin. Šoreiz par vēl vienu no tūkstošiem versiju, kas varēja būt par
iemeslu tam, kāpēc šis kuģis tomēr nogrima un izdzēsa tik daudz dzīvību.
Ja paskatās un papēta, tad versijas par kuģa nogrimšanu ir
dažādas – sākot no vienkāršas konstrukciju kļūmes (zemas kvalitātes metāls)
līdz beidzot ar NLO iejaukšanos (lāzers izdedzināja caurumu kuģa sienā), bet
šoreiz par vienu citu – sakarā ar ekonomisko krīzi un ar... naudu, zaļo dolāru!
Ja ķeras pie versijām, tad ir arī tik fantastiskas, ka pat
brīnos, kā cilvēki var tam ticēt: nogrima tā iemesla dēļ, ka uz kuģa atradās
ēģiptiešu mūmija, faraona Amen-Otu paliekas. Par aisbergu liekas,
visracionālākā, bet arī te vēl lieta tiek sadalīta – esot bijis „melnais
aisbergs”, kuru nevar ieraudzīt ne ar binokli, ne ar paša acīm, tāpēc arī
vērotāji to nav pamanījuši.... laicīgi!
Kas saistās ar globālo valdību, ja tāda pastāv, tad arī te
ir saikne starp izdomu un patiesību. Daži uzskata, ka pasaules valdošie
smagsvari uz Titānika klāja pār visām varēm centās dabūt tālaika bagātākos un
ietekmīgākos cilvēkus, lai... tiktu no tiem vaļā.
20. gadsimts iesākās ar masveida industrializāciju. Auto
būve, mašīnbūve – viss bija veiksmīgs tieši smagajai industrijai, kas savukārt,
sekmēja pārējās nozares. Benzīna dzinēja izgudrošana, elektrības ieviešana –
pieprasījums auga neiedomājamos tempos. Tomēr, lai arī viss sekmēja ekonomikas
izaugsmi, ASV tolaik nemaz tik labi neveicās. 1907. gadā ASV tik tikko paglābās
no banku krīzes un ekonomikas sabrukšanas. Tā nu, lai nepieļautu to, ka tā
sauktās, trešās pasaules valstis (toreizējās) paceļas uz globālā fona,
politiskā un ekonomiskā elite nolēma ieviest korekcijas pasaules attīstībā.
Ietekmīgu baņķieru grupa – Morgans, Rokfellers, Kūns, Loebs, Goldmans,
Mellonovs, Saksovs un Djūponovs nāca klajā ar priekšlikumu – radīt Amerikā
jaunu sistēmu – Federālo, kas dolāru padarītu par globālu līdzekli norēķinu sistēmā.
Lieki teikt, ka kontrolējot dolāru, tiek kontrolēta arī ekonomika, un līdz ar
to, pasaule vispār. Nu tolaik vismaz šāda tendence iezīmējas.
1910. gadā visi šie kungi sapulcējās Džona Morgana mednieku
namiņā, kas atradās Džekilas salā, netālu no ASV austrumu piekrastes. Tieši
tur, uzskata daudzi, notika galvenā sapulce, kurā tika apspriestas Federālās
bankas (sistēmas) nianses un detaļas, kā arī plāns, kā to īstenot. Protams,
šeit bija tikai daži no tolaik pasaulē esošajiem bagātniekiem, ietekmīgajiem
smagsvariem. Liela daļa bija pret šādu sistēmu. Kā tikt galā ar tiem, kas
neatbalsta šo grandiozo ideju? Likvidēt! Bet kā? Nu ar... glanci, visērtāk.
Protams, tas nav neiespējami, bet grūti gan. Tad arī radās doma par Titāniku,
un mītu, ka viņš ir nenogremdējams, kuru prese tik aktīvi vēlāk arī
pārpublicēja ik reizi, kad parādās kāda ziņa. Prese jau arī piederēja....
smagsvariem. Atlika tikai savākt visas nevēlamās personas uz šī kuģa un...
nogremdēt to, pēc iespējas tālāk okeānā.
Ar visu plašo reklāmas kampaņu viņi uz Titānika klāja ieguva
toreizējo millionāru, daudzu uzņēmumu īpašnieku (rūpnīcas, industrija) – Džonu
Džeikobu Astoru IV un viņa sievu; uzņēmējs Bendžamins Gugenhaims („Macy`s”
veikalu tīkla īpašnieks), ekscentrisko miljonāri Margaretu Molliju Braunu un
vēl daudzus diezgan bagātus ļaudis. Pirmajā reisā Titāniks izgāja, kad uz tā
klāja atradās kopā.... 57 miljonāri. Ja skatās ciparos, tad Astora IV,
Gugenheima un Štrausa kopējā īpašumu, uzņēmumu, vērtība bija tolaik neapvterami
500 miljoni dolāru (mūsdienās – ap 11 miljardiem).
Braucienā bija jādodas arī daudziem toreizējās politiskās
elites pārstāvjiem, taču, nezināmu iemeslu dēļ viņi... atteicās. Piemēram
amerikāņu multimiljonārs Džordžs Vanderbilts atteicās braukt ar Titāniku diezgan
savdabīga iemesla dēļ – viņa sievas māsai esot slikta nojauta par Titānika
pirmo reisu. Tāpat arī faktiskais kuģa īpašnieks un baņķieris – Džons Pirronts
Morgans, atteicās braukt ar Titāniku, un arī – pēdējā mirklī. Tā vietā viņš ar
mīļāko atpūtās Francijas dienvidos.
Kuģa kapteinis (par to, cik avāriju viņš bija radījis uz
jūras šoreiz nerunāsim) Smits, it kā bija jezuītu ordeņa biedrs. Tieši jezuīti
bija tie, kuriem Morgana kompānijā bija vadošie un ietekmīgākie amati. Viņi
atgādināja Smitam par to, kādu zvērestu viņš, kā jezuīts savulaik devis, un
piekodināja – NOGREMDĒT Titāniku! Uzdevumu... viņš izpildīja, kas arī sakrīt ar
jezuītu filozofiju – mērķis attaisno līdzekļus. Viņš tiek uzskatīts par tolaik
vispieredzējušāko kompānijas kapteini – Ziemeļatlantijas ūdeņos viņš jau bija
kuģojis 26 gadus, tāpēc arī bija ļoti labi pazīstams ar vietām, kur sastopami
aisbergi. Bet par spīti tam, viņš kuģi lielā ātrumā virzīja tieši caur ledus
laukiem! Visi ieteikumi samazināt ātrumu netika ņemti vērā, aizbildinoties ar
sacensībām par ātrāko okeāna šķērsošanu.
No 175 vīriešiem, kas brauca pirmajā klasē (miljonāru klase
var teikt), 118 gāja bojā (procentuāli 67%). Nav jau īsti adekvāti salīdzināt,
bet kopumā, tikai 20% no visiem uz Titānika esošajiem vīriešiem izglābās, bet
sieviešu vidū šis cipars ir 75%. Vēsture nav arī saglabājusi ziņas par to, ka
kāds no miljonāriem censtos nopirkt vietu glābšanas kajītē, kas liek domāt, ka
viņi bijuši ļoti cēlsirdīgi cilvēki.
Pēc pretinieku (vairuma) bojāejas, ASV tiek radīta Federālo
Rezervju Sistēma. Par tās dzimšanas dienu uzskatāms 1913. gada 23. decembris.
1914. gadā aizsākās Pirmais pasaules karš, kurš savā ceļā iznīcināja
Austro-Ungārijas, Vācijas un Krievijas impērijas. Lieki teikt, ka amerikāņu
baņķieri no visa tā tikai ieguva.
Un vēl viens, pēdējais fakts, kas manuprāt, ir tīri vietā –
Karpatija, kuģis, kas pirmais devās palīgā Titānikam, ieradās tikai pēc 2
stundām, lai gan daži uzskata, ka tas būtu varējis ierasties jau pēc 45
minūtēm. Protams, tik aukstā ūdenī no hipotermijas reti kurš izglābtos, bet
dzīvi palikušo noteikti būtu daudz vairāk. Bet... tas nebija vēlams!
Izdoma vai patiesība, grūti teikt. Iespējams, kad pienāks
laiks, dažiem no dokumentiem tiks noņemt slepenības zīmols, un tad, pasaule
zinās ko vairāk. Šogad apritēs 100 gadi, kopš liktenīgās dienas Atlantijas
ūdeņos – 1914. gada 14. aprīlī.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru