Zudušās metropoles

foto: en.academic.ru

Šajās senpilsētās arheologi neatrada ne satriecoši greznas kapenes, ne piramīdas, ne jocīgus tempļus. Pirms 4000 gadiem pilsētu celtnieki Indas ielejā nodarbojās ar tirdzniecību, amatniecību, zemkopību un lopkopību. Viņi radīja stabilu, plaukstošu un miermīlīgu vidi.

Dzelzceļam, kurš savieno Lahoras un Multanas pilsētas Pakistānā, ir apmēram 4000 gadu... Tiesa, sliedes uzlika 19.gadsimta vidū, taču dzelzceļa stigai britu inženieri izmantoja lieliski saglabajusos kieģeļus no senās Harapas pilsētas, kura atradāš tieši pusceļā starp šiem diviem punktiem. Neviens no inženieriem toreiz nedomāja, ka pilsēta, no kuras namiem un sienām strādnieki lauza kieģeļus, ir ļoti vērtīgs vēstures piemineklis.

Grūti apsūdzēt britu inženierus Harapas postīšanā, ja pats Indijas arheoloģiskā dienesta vadītājs Aleksandrs Kaninghems 1856.gadā uzskatīja, ka drupas ir budistu tempļi un pieder aptuveni septītajam mūsu ēras gadsimtam.

Lai gan 1914.gadā tika dots rīkojums par Harapas izpēti, sistemātiski izrakumi sākās tikai divdesmitajos gados. Uz šo laiku tika atklāta vēl viena laika gaitā pazudusi noslēpumainās, senās, civilizācijas pilsēta - tagad to dēvē par Mohendžodaro. Pateicoties izrakumiem, arheologiem nu bija priekšstats par šo senpilsētu veidolu un to iemītnieku dzīvi.

Pirms 4600 gadiem milzīgas pilsētas slējās Indas un Sarasvati upju ielejās, kuras tagad plūst pa Pakistānas un Indijas teritoriju. Šī senā un attīstītā civilizācija nav atstājusi tādus pieminekļus, kā majestātiskas piramīdas vai apbedījumu kurgāni. Mēs nezinām kādēļ, taču Indas ielejas ļaudis nav cēluši majestātiskus monumentus un nav iemūžinājuši savu mirušo vai bojā gājušo valdnieku piemiņu. Varbūt viņiem tas nebija vajadzīgs nemaz? Viņi tāpat iztikuši bez varenas armijas un visu godāta imperatora, taču tajā pašā laikā bijuši augstu attīstītas un pārsteidzoši plaukstošas civilizācijas pārstāvji. Vieni no pirmajiem pasaulē viņi sāka celt pilsētas ar rūpīgi izstrādātu plānojumu, izveidoja savu rakstību. 700 gadu gaitā šī civilizācija zela teritorijā, kura divreiz pārsniedz Ēģipti un Mezpotāmiju.

Pieraduši pie jocīgākajām un majestātiskākajām celtnē, arheologi ne reizi vien atzīmēja, ka, neraugoties uz apbrīnojamo plānojumu, Indas ielejas pilsētas ar viena tipa mājām pārsteidza viņus ar savu estētisko nepievilcību. Tomēŗ, kā atzīmēja arheologs Džonatans Marks Kenoijers, tas liecina tikai par to, ka galvenā uzmanība tikusi pievērsta pašu vajadzībām, bet nelietderīgo gigantisko tempļu un monumentu celtniecībai spēki netika tērēti.

Kenoijers, kurš piedzima Indijā, veica izrakumus Harapā divdesmit agdu garumā. Pateicoties viņam un viņa kolēģiem, šī pilsēta ar vienveidīgajām ielām un ķieģelu ēkām it kā atdzīvojās, mūsu acīm paverot senās pasaules galvaspilsētu, kurā reiz mutuļoja vētraina dzīve: savās bodītēs strādāja amatnieki, nesteidzoties iet svešzemju tirgoņu karavānas, trokšņainajos tirgos pārdevēji sauc pircējus.

Tiek izvirzīta teorija, ka Harpas pilsēta aizsākusies no nelielas apmetnes, kura radusies 3300.gadā pirms mūsu ēras, pie Ravi upes - senās Indas pietekas. Apmetne atradās auglīgā palienē, vairāku svarīgu tirdzniecības ceļu krustpunktā un tādēļ pletās plašuma, pārvēršoties par lielu pilsētu. Tirgoņi no Beludžistānas un Ziemeļafganistānas kalnu apgabaliem piegādāja pilsētai varu, alvu un lazurītu; moluskus un gliemjus veda no dienvidiem, no jūras piekrastes; kokmateriālus - no Himalajiem; dārgakmeņus - no Gudžratas; sudrabu un zeltu - no Centrālās Āzijas. Preču un izejvielu pārpilnība ļāva Harapas iedzīvotājiem ar vienādiem panakumiem nodoties kā tirdzniecībai un amatniecībai, tā arī zemkopībai. Meistari no apkārtējām zemēm plūda uz jauno galvaspilsētu, apmetās tajā un atvēra savus veikaliņus. Arheoloģiskie atradumi skaidri norāda uz to, ka no Harapas uzņēmīgie tirgotāji eksportējuši amatnieku izstrādājumus un citas preces uz Mezopotāmiju, Irānu un Centrālāziju. 2200.gadā pirms mūsu ēras Harapa jau aizņēma 370 akru lielu teritoriju, un tās iedzīvotāju skaits varēja būt līdz 80 tūkstošiem cilvēku. Bez Harapas milzīgajā Indas ielejas teritorijā tajā pašā laikā bija ap 1500 citu pilsētu un apmetņu.

Atškirībā no Mezopotāmijas pilsētu haotiskās apbūves, Indas ielejas apmetnes un pilsētas tika celtas pēc noteiktas shēmas. Pilsētu kvartāli un galvenās ielas bija orientētas no ziemeļiem uz dienvidiem. Ar vienādām atstarpēm galvenie "prospekti" taisnā lenķī šķērsoja ielas, kuras veda no rietumiem uz austrumiem. Tā organizētā apbūve, kā domā Kenoijers, ļāva pilsētas iedzīvotājiem izvairīties no konfliktiem. Jaunpienācējiem apbūvei tika ierādīta brīva teritorija un netika ļauts patstāvīgi iespiesties pilsētas kvartālos. Visas pilsētas celtnes un tās sienas tika mūrētas no standarta ķieģeļiem un ar pārsteidzošu precizitāti. Daudzu māju iedžīvotāji ņēma ūdeni no savām akām, bet sabiedriskās akas atradās galveno ielu malās. Mājām bija ne mazāk kā divi stāvi, turklāt pirmajā logu parasti nebija, lai izsargātos no zagļiem, nelāgām smakām un trokšņa. Katrā mājā bija sava mazgātuve un ateja. Rūpīgi pārdomātā slēgtā drenāžas sistēma novadīja netīro ūdeni un samazgas aiz pilsētas robežām.

Augstie ķieģeļu nami, kurus ieskāva stipras sienas ar iespaidīgiem vārtiem, atgādinaja 19.gadsimta arheologiem viduslaiku fortus Deli un Lahorā. Tomēr, pēc Kenoijera domām, pilsētas sienas, acīmredzot, nebija domātas aizsardžībai pret ienaidniekiem, jo to priekšā nebija grāvja, un to konfigurācija ir pārāk vienkārša. Sienas ierobežoja pilsētas teritoriju, bet vārti ļāva iekasēt nodevas par pilsētā ievedamajām precēm. Galvenie vārti Harapā bija apmēram 3 metrus plati, tas tieši ļāva iebraukt pilsētā pajūgam, kurā bija ielūgti vērši. Visdrīzāk, arī no amatniekiem, kuri izveda savus izstrādājumus no pilsētas, ņēma nodevas.

Atšķirībā no Mezopotāmijas un Ēģiptes valdniekiem, Indas ielejas pilsētu augstmaņi netiecās iemūžināt sevi ar mūmiju vai majestātisku monumentu palīdzību. Tomēr šīs civilizācijas valdnieki pēc sevis atstājuši rūpīgi izgrieztus akmens zīmogus. Jādomā, ka tie tika izmantoti, lai iezīmētu preces, apstiprinātu kurjeru pilnvaras. Uz visiem zīmogiem attēloti dzīvnieki - vērsis, zilonis, degunradzis, krokodils, vienradzis. Zinātnieki uzskata, ka, visdrīzāk, tās bijušas varenu klanu emblēmas. Visbiežāk zīmogos attēlots vienradzis - simbols, kurš pirmoreiz parādijies tieši Indas ielejā. Uzrakstu analīze zīmogos parādīja, ka tas ir fonētisko simbolu un piktogrammu sajaukums. Mēģinājumi atšifrēt šos uzrakstus jūtamus rezultātus pagaidām nav devuši, lai gan pētnieks Volters A.Fairserviss no Vasāra koledžas Ņujorkā uzskata, ka viņiem izdevies spert nozīmīgu soli senās rakstības atšifrēšanā. Viņš pat iztulkojis uzrakstu uz viena no zīmogiem, kurš vēstī: "Arasambans, Dienvidrietumu un Mēness dzimtas visu Galvu Galva". Uzrakstu atšifrēšana uz zīmogiem, protams, sniegs visnotaļ interesantas ziņas par šo seno civilizāciju.

Kenoijers domā, ka katra pilsēta varējusi funkcionēt kā neliela valsts, kuru pārvaldījusi zemes īpašnieku, tirdzniecības un reliģijas līderu grupa. Viņi kontrolējuši nodevu vākšanu, pieeju pilsētai un reliģisko ceremoniju organizēšanu. Šķiet, ka šīs pilsētas iztukušas bez regulāras armijas, tā kā ieročus gandrīz nav izdevies atrast, trūkst arī jebkāu kara darbību pēdu, gūstekņu ņemšanas vai savstarpējās slepkavošanas atspoguļojuma.

Arī atrastajām cilvēku mirstīgajām atliekām nav vardarbības pēdu. Izrakumos uzietas tikai nelielas kapsētas, visdrīzāk, ka mirušo apbedīšana bijusi augstmaņu privilēģija. Vienkāršo ļaužu pīšļi, iespējams, tikuši kremēti vai vienkārši iesviesti upē. Atsevišķos apbedījumos tika atrasti daži sadzīves priekšmeti - podnieku izstrādājumi, amuleti.

Arheologi kapos neatrada nekādas dārglietas vai rotas. Pētniekiem par sarūgtinājumu, harapieši rotas neņēmuši sev līdzi aizsaulē. Tiek uzskatīts, ka Indas ielejas iedzīvotāji savus iekrājumus turējuši pastāvīgā apgrozībā, vairojot savas bagātības un nododot tās mantojumā. Tiesa, pirms divdesmit gadiem kādā lauku apmetnē Karači tuvumā Pakistānā, arheologi atrada zemē ieraktu podu, pilnu ar juvelierizstrādājumiem, - to laiku bagāta zmes īpašnieka vai tirgoņa apslepto mantu. Starp zelta un sudraba kaklarotām, zelta stīpām, krellēm un gredzeniem bija jostā, izgatavota no 36 pagarinātām serdolika zīlītēm ar to starpās ievietotam bronzas lodītēm. Šī josta īpaši interesēja specialistus. Piešķirt serdolikam pirkstveida formu, izveidot zīlītē caurumu pa garenisko asi ir ārkārtīgi grūti. Kenoijers spriež, ka šādas jostas izgatavošanai juvelierim bija vajadzīgas ne mazāk kā 480 darba dienas. Visdrīzāk, ka tādu jostu izgatavojusi neliela amatnieku grupa 2-3 gados.

Indas ielejas senie iedzīvotāji pielūguši Dievieti Māti. Viņas figūriņas ar kuplajām krūtīm un platajiem gurniem tika atrastas izrakumos Harapā. Šajā pašā pilsētā uzietas drupas no tempļa, kurš, kā redzams, bija veltīts koka garam, tā jocīgā ragainā figūriņa atveidota daudzos zīmogos un podniecības izstrādājumos.

Laikam gan, visintriģējošākā Indas ielejas senās civilizācijas mīkla ir pēkšņā bojāeja. Aptuveni starp 1900. un 1700.gadā pirms mūsu ēras, senās pilsētas kaut kāda iemesla dēļ tikušas pamestas. Vieni pētnieki sprieda, ka pie tā vainīgi indoāriešu iekarotāji no ziemeļiem, otri uzskatīja, ka pilsētas iedzīvotāju aiziešanu ietekmējušas nelabvēlīgās klimata izmaiņas. Hipotēze par iekarotājiem nerada apstiprinājumu. Nevienā no lielajām pilsētām izrakumos netika atrastas nekādas kara darbības pēdas. Tiesa, Mohendžodaro pilsētā arheologi atrada apmēram 37 cilvēku mirstīgāš atliekas - ilgu laiku viņus uzskatīja par pēdējiem kritušajiem pilsētas aizstāvjiem. Skeletus rūpīgi izpētīja - vardarbīgas nāves pazīmes bija tikai vienam no viņiem. Tas, protams, apgāza pieņēmumus par nežēlīgajiem iekarotājiem. Tomēr daudzās apmetnēs izdevās atklāt appludināšanas pēdas.

Pēdējā laikā arheologi nāca pie secinājuma, ka šīs senās civilizācijas lejupslīde iestājusies dažādu tektonisku kustību dēļ, kuras izraisījušas zemestrīces. Rezultātā Indas upe mainījusi savu gultni, appludinot daudzas apmetnes, bet otra svarīga ūdens artērija - Sarasvati upe - sāka izkalst. Lauksaimniecība sāka nīkuļot. Dažas apmetnes izrādījās applūdušas, citas, gluži pretēji, palika bez ūdens. To iedzīvotāji traucās uz pilsētām, kuras tā rezultātā izrādījās krietni pārapdzīvotas. Notika izmaiņas tirgoņu maršrutos. Arvien retāk viņu karavānas ienāca Indas ielejas pilsētās.

Applūšana, augšņu noplicināšanās, ievērojamais pilsētu iedzīvotāju skaita pieaugums, bads, tirdzniecības ceļu izmaiņas - tas viss sākumā noveda pie degradācijas, bet vēlāk pie pilnīga panīkuma. Ar laiku pilsētas izrādījās pilnīgi pamestas.