Parīzes Dievmātes katedrāle

foto: wikipedia.org

Parīzes Dievmātes katedrāle tiek uzskatīta par templiešu bruņinieku galveno glabātuvi – seifu. Bez šaubām – tā ir viena no skaistākajām ēkām Parīzē. To apdziedājuši daudzi mūziķi, apdzejojuši dzejnieki un leģendām apbūruši daudzi radoši cilvēki. Un, beigu beigās, Notre-Dam-de-Pari kļuva par viduslaiku Eiropas simbolu, kur maģija saauga ar ticību, kur cilvēks nonāca citā pasaulē. Šeit esošie mākslas darbi daudziem sniedz tādu iedvesmu un ticību, kādu reti kur vēl var sastapt! Vēl saistošāk ir tas, ka to patiesā jēga ir dziļi noslēpta parastām acīm, jo to autori nebija parasti akmeņkaļi.

Fakts, ka tā jau izsenis spēj sevī uzņemt līdz 9 000 lūdzēju, jau vien ir pārsteidzošs. Šī katoļu katedrāle ir uzcelta Parīzes austrumu daļā. Tā tiek uzskatīta par vienu no vislabākajām celtnēm, kas sevī atspoguļo franču gotisko arhitektūru. Tāpat, tā ir arī viena no vispazīstamākajām un vislielākajām baznīcas tipa ēkām pasaulē.

Tūkstoš gadus pirms Kristus dzimšanas šajā vietā dzīvoja maza, necila holandiešu cilts. 400 gadus vēlāk te ieradās romieši. Šeit esošo templi Jupiteram romieši nopostīja, lai tā vietā celtu savu baznīcu – baziliku, kas veltīta Svētajam Stefanam.

Vēlāk šajā vietā tika uzsākta jaunas baznīcas celtniecība, kas toreizējiem apmēriem bija vienkārši milzīga – 35 metrus augsta un 140 metrus gara. Tomēr, ne viss no vēstures tika pazaudēts, jo arī vēl mūsdienās, pašā Notre-Dam sirdī ir ejas, kuras ved uz galeriju, kur redzamas dažādas antīko dievu bareljefu apveides. Te jāsaka, ka celtnieki, laikam jau bija praktiski ļaudis, jo šos milzīgos akmens blokus, uz kuriem atveidoti ķecerīgo ļaužu dievi, izmantoja par pamatu jaunās celtnes būvniecībai. Tieši tāpēc arī daļa no Jupitera tempļa arvien mājo turpat!

Grūti spriest, kurš tolaik inženierzinātnēs bija tik gudrs, lai uzceltu tik lielu ēku, bet ja var ticēt leģendām, tad ēku uzbūvēt palīdzēja bruņinieki – templieši, kuri šeit ieradās no Austrumiem ap 1128. gadu. Tieši viņi bija pietiekami prasmīgi, lai spētu īstenot ēkas projektu. Tiek lēsts, ka tieši viņi bija tie, kas mājojot Solomona tempļa pazemes gaiteņos tur atrada dokumentus, kuros smalki bija aprakstītas senas senebreju gudrības: Dievišķie skaitļi, svara un garuma sakarības. Templieši šīs zināšanas nodeva arī saviem brāļiem, lai tie varētu tās izmantot dažādu grandiozu ēku būvniecībā. Ja var ticēt šiem nostāstiem, leģendām, tad tieši šīs zināšanas arī palīdzēja radīt tik daudzas būves, kurās iemājo vienas un tās pašas celtniecības likumsakarības. Vēl tiek lēsts, ka šīs zināšanas nākušas no Hirama – mistiskās personas, kas savulaik cēlis Jeruzālemes templi.

Mūsdienās jau ir pazīstams „Zelta skaitlis” – 1,618. Tieši tas arī ir galvenais, tā sakot, atribūts, kas izmantots šīs grandiozās ēkas celtniecībā. Tieši šī „zelta skaitļa” izmantošana, kā arī „svētās ģeometrijas” principi ļāva templiešiem radīt vienu no grandiozākajām ēkām, kas veltītas kristīgās ticības slavai.

Daudzi no vēsturniekiem uzskata, ka paši templieši arī sponsorējuši visas šīs ēkas celtniecības izmaksas. Dažādi minējumi tiek izteikti par to, ka tieši viņi bija pirmie, kas pārcēlās pāri okeānam un pirmie nonāca Amerikā, tādejādi, savācot lielāko sudraba un zelta partiju no šī kontinenta. Vēl pirms Kolumba un konkistadoriem. Grūti rast skaidrojumu tam, no kurienes templieši un viņu ordenis, praktiski vienā mirklī, ieguva pasakainas bagātības (galvenokārt sudraba monētās).

Pāvests Aleksandrs III ceremoniāli ielika pirmo baznīcas pamata akmeni. Baziliku pabeidza gan tikai pēc 200 gadiem. Celtniecība bija ilga un dārga. Lai to uzceltu, tika vākti arī ziedojumi – piedevām, pa visu pasauli. Ziedotāju vidū esot bijuši gan karaļi, gan zemnieki, gan prostitūtas (slepeni, it kā), gan arī vēl daudz dažādu profesiju pārstāvju.

Bazilikas galveno altāri iesvētīja 1182. gada maijā, bet trīs gadus vēlāk – 1185. gadā Parīzē ieradās Jeruzālemes patriarhs, kurš nu jau katedrālē vadīja ceremoniālu dievkalpojumu. Iekšdarbus bazilikā pabeidza tikai 1315. gadā, bet 1345. gadā – to oficiāli pabeidza.

Katedrāle kopš pabeigšanas kļuva par vienu no galvenajām svarīgo notikumu vietām – šeit tika kronēti karaļi, notika valdnieku kāzas, masveida lūgšanas un vēl daudz dažādu valstisku, pat pasaulīgu notikumu.

Garīgi šī bija viena no ievērojamākajām vietām pasaulē. Tomēr, tā tika uzskatīta ne tikai par reliģiozu centru, bet arī par alķīmijas un viduslaiku magu epicentru. Pēdējie divi uzskatīja, ka celtnieki ēkas sienās noslēpuši slepenu vēstījumu kā iegūt un tikt pie filozofijas akmens.

Visa šī ticība aizsākās ar vienu notikumu – 1230. gadā episkops Gijoms katedrāles izdaiļošanas nolūkos skulptoriem pasūtīja bareljefu sēriju, kuros tika izmantoti motīvi no viņa skicēm un darbiem. Mēļoja, ka šādi viņš skulptūrās ieslēpj slepenas zināšanas, kas saistās ar alķīmiju un to, ko viņš atklājis. Tas, kurš spēs atminēt viņa vēstījumu iegūs filozofu akmeni un līdz ar to – mūžīgu jaunību un spēju jebkuru metālu pārvērst zeltā. Ja ticēt leģendām, tad pats Gijoms bija ieguvis filozofu akmeni un vēlāk to noslēpis vienā no katedrāles kolonnām. Pēctečiem viņš atstājis slepenus vēstījumus ar kuru palīdzību tie spēs atrast maģisko artefaktu.

Protams, tālaika celtnēs, it visās, sastopami dažādi mistiski simboli un arī katedrāle nav izņēmums. Tie galīgi nesakrīt ar tālaika, vai vēlāka laika, kristiešu simboliem, motīviem. Piemēri – vienā no gravējumiem redzama alķīmiķu krāsns, citā – sieviete, kas norāda uz kraukli, vēl ir bruņinieks, kas rāda uz lauvu (alķīmiķu simbols sēram), kareivis, kas uzvarējis drakonu.

Sakritības un līdzības var saskatīt it visur. Tā daudzi uzskata, ka logu rotājošie elementi patiesībā ir kā grāmata, kuru cilvēks, kas pārvalda alķīmiju, var lasīt kā grāmatu. Tur arī ieslēpti dažādi ar astroloģiju saistīti simboli.

Piemēri - Jaunavas Marijas portālā redzami septiņi apļi, kuros attēloti septiņi galvenie planetārie metālu simboli, bet pati Marija ietinusies sarkanā apmetnī, no kura apakšpuses nāk zaļgana gaisma. Tradicionāli šeit būtu jābūt zilam apmetnim...

Ar astroloģiju šeit saistās vēl kāds interesants fakts: astroloģiskais kalendārs, kas attēlots frontona virāžā nesākas ar Auna zīmi, kā tas pieņemts mūsdienu astroloģiskajās ticībās, kalendāros. Tas sākas ar Zivs zīmi. Tādi paši uzskati ir arī hinduistiem, ja izmanto viņu astroloģisko ciklu.

„Valdnieku galerijā” redzamas 28 jūdu valdnieku figūras. Interesanti, kāpēc 28, ja svētajos rakstos ir minēti tikai 18. Paralēles var vilkt ar kalendāru – tieši tik dienu ir februārī, otrajā mēnesī, tam esot gada īsākajā periodā.

Leģendu ap šo ēku ir daudz. Vēl saistoši ir tas, ka tiek stāstīts, ka ēkas celtnieki ēkas pamatos ielikuši „visu atslēgu atslēgu” – mistisku elementu, uz kura arī balstās visa šī grandiozā ēka. Ja to kāds atrastu, tad ar vienu pieskārienu varētu sagraut visu šo ēku! Bet, kāpēc šāds elements jāparedz celtniecības gaitā, pat, ja tas eksistē tīri teorētiski?

Par grandiozajiem vārtiem, un to rotājumiem arī ir leģenda: kalējs Biskorne nav varējis tikt galā ar tik sarežģītu uzdevumu. Tos izkalt esot bijis ļoti grūti. Viņš vērsies pēc palīdzības pie sātana, lai tas palīdz viņam šo uzdevumu veikt. Beigu beigās, pasaule ieguva grandiozus vārtus no dzelzs, ar visiem rotājumiem, bet sātans – kalēja dvēseli. Leģenda vēsta, ka drīz vien pēc to pabeigšanas, kalējs nomiris no nezināmas slimības.

Skaidrs ir viens – templieši izmantoja savas zināšanas, ietekmi un arī līdzekļus, lai radītu šo šedevru, kurš arvien ir aplūkojams maģiskajā Parīzē. Grūti teikt, cik no visām leģendām ir izdomājums, cik patiesība. Laikam jau visām grandiozām ēkām, kas celtas viduslaikos, ir jābūt savam šarmam un noslēpumainībai, citkārt, tās būtu vienkārši grandiozas ēkas bez vēstures.