Deformējot pašam savu ķermeni

Literatūrā ir sastopamas ziņas par to, kā cilvēka ķermenis reliģiskās ekstāzes brīdī citu acu priekšā var pagarināties vai citādi mainīt formu. Vairāki šādi gadījumi ir tikuši arī dokumentēti.

1894.gadā iznakusī doktora Anbera - Gurbeira grāmatā "Stigmatizācija" apraksta šādus gadījumus. Lūk, piemēri.

1880.gadā viņš pats bija aculiecinieks notikumiem, kas risinājās ap stigmātiķi Mari Žilai Žahenni. Piecu citu aculiecinieku priekšā sieviete iekrita transā, viņas galva ir kā ierāvās ķermenī, zemāk par plecu daļu, kas pacēlās perpendikulāri. Mēle sapampa un izkrita no mutes. Viss ķermenis it kā ietilpa krūtīs un atgādināja bumbu. Pēc tam labā puse sāka sadalīties divās daļās, bet kreisā strauji sarāvās mazumā. Lai pārliecinātos, ka tā nav halucinācija, doktors cauri naktskreklam sāka taustīt sievietes ķermeni. Doktors, profesors bija galīgi satriekts. "Parādības tik strauji mainījās, ka diezin vai to visu var izskaidrot ar medicīnas metodēm", atzīmē Anbers.

Un tomēr to nevar nosaukt par unikālu parādību. Ķermeņa patvaļīgas deformācijas gadījumi, turklāt nesaistīti ar reliģisku fanātismu, ir zināmi arī mūsdienu zinātnei. Tomēr, par tām runā maz, izvairīgi. 20.gadsimta vidū Eiropas un Amerikas cirka arēnās bija skatāms vidēja auguma cilvēks, kas pārsteigtās publikas priekšā sāka augt. Dažu minūšu laikā viņš kļuva gandrīz pusmetru garāks. Pēc tam tas pats notika ar viņa rokām - izauga par 20-25 centimetriem. Kontrolmērījumi pierādīja, ka tā nav blēdība.

Tomēr cirka aktiera Villarda medicīniskā izmeklēšana šo triku atklāja. Palīdzēja arī priekšnesuma laikā izdarītie rentgena uzņēmumi.

Villards izmantoja visiem zināmas kaulu lokamības spējas. Neatlaidības un gadiem ilgu treniņu rezultātā viņš sasniedza neiedomājamo. Sasprindzinot speciāli attīstītus muskuļus, Villards iztaisnoja kakla skriemeļus. Rezultātā kakls par 10 centimetriem kļuva garāks, turklāt ārēji skriemeļu izmaiņas nebija saskatāmas. To pašu aktieris darīja ar citiem mugurkaula skriemeļiem, tos pagarinādams. Ilgstošā treniņā viņš panāca, ka rokas plecu kauls un lāpstiņa spēja manāmi pārvietoties...

Kurš radīja karti Kolumba ceļojumam?

Izrādās, ka Kolumbs zinājis par Ameriku vēl pirms atklāšanas. Viņa rokās bijusi... seno civilizāciju karte.

Cilvēks, kurš atklāja Ameriku, nomira trūkumā 1506.gada 20.maijā, būdams 55 gadus vecs. Un atstāja pēc sevis milzum daudz mīklu. Tajā laikā vēl retais ticēja, ka Zeme ir apaļa, bet viņš par to jau bija pārliecināts. Kādēļ? Viduslaiku Eiropā toreiz klīda leģendas par Indijas bagātībām, bet skaitījās, ka tur nokļūt var, tikai pa sauszemes karavānu ceļu ejot uz austrumiem. Bet Kolumbs septiņus (!) gadus centās iegalvot Spānijas karalienei Izabellai, ka austrumos var nokļūt arī pa jūras ceļu no rietumiem. No kurienes viņš to zināja? Un viņš, kuram nebija ne graša pie dvēseles, lai aprīkotu ekspedīciju un pierādītu savu taisnību, apsolīja karalienei, ka atgriezīsies ar dārglietu pilnām tilpnēm, - un galu galā dabūja trīs karavelas.

Četras reizes Kolumbs kuģoja uz rietumiem - un katru reizi atgriezāš bez bagātībām, neraugoties uz spāņu galma neapmierinātību. Tomēr viņš atklāja arvien vairāk un vairāk dzīvošanai derīgu zemju: Bahamu, Lielās un Mazās Antiļu salas, Kubu, Haiti un divus kontinentus Ziemeļameriku un Vidusameriku.

Rodas jautājums: vai tiešām Kolumbam tik ļoti bija vajadzīga Indija, līdz kurai varēja nokļūt pa sauszemi? Varbūt, jūras ceļa meklēšana uz turieni bija tikai iegansts, lai apmierinātu savu ziņkārību; uzzinātu, kādas zemes ir aiz okeāna? Slavenā jūras braucēja rokās taču bija senā pasaules karte, sastādīta... pirms diviem miljoniem gadu.

1929.gadā vēsturnieku grupa Tokapi pilī Konstantinopolē atklāja vairākas senas kartes. Tāš nodeva amerikāņu kartogrāfiem analīzei. Viens no atradumiem pārsteidza iztēli: kontinentu izvietojums bija tik pareizs, ka šī karte nevarēja piederēt vairākus gadsimtus vecām standartkartēm. Īpaši pārsteidza tas, ka kontinentu kontūras bija iezīmētas nevainojami precīzi: Āfrikas Rietumu piekraste, Dienvidamerikas Austrumu krasts, Ziemeļamerikas Ziemeļkrasts un pat Antarktīdas Ziemeļu piekraste!

Taču pārbaudīt, vai karte ir īsta, zinātniekiem izdevās tikai sākoties modernajām tehnoloģijām. Amerikānu eksperti izdarīja astoņas tehniskās ekspertīzes, pēc kurām nāca pie secinājuma, ka karte nav viltojums. Vēl vairāk, ģeogrāfi atzīmēja: pirmkārt, par Antarktīdas esamību cilvēce nenojauta līdz pat 1818.gadam, bet otrkārt - kartē bija iezīmēti kalni Antarktīdā, kurus zviedru - britu ekspedīcija atklāja tikai 1949.gadā, - tie bija klāti ar biezu ledus kārtu. Tas liecina par to, ka krasta līnija oriģinālā bija attēlota tajos laikos, kad Antarktīdu vēl nesedza ledus, tas ir - pirms miljoniem gadu. Taču tas nav iespējams, tā kā skaitāš, ka cilvēce tolaik vēl neeksistēja. Kam tas piederēja senā pasaules karte?

16.gadsimtā dzīvojošā, pazīstamā turku admirāļa Pirija Reisa kaislība bija kartogrāfija. Ceļodams pa pasauli, Reiss no visām vietām veda gan jaunas, gan senas kartes.

Reiz pēc kādas jūras kaujas starp sagūstītajiem jūrniekiem Reisam gadījās cilvēks, kurš apgalvoja, ka kuģojis kopā ar pašu Kolumbu viņa slaveno ceļojumu laikā. Jūrnieks pastāstīja Reisam, ka viņš bijis stūrmanis un vadījis kuģi pēc Kolumbam piederošas kartes, kurā bijušas atzīmētas vēl neatklātas zemes. Un vēl vairāķ - šo karti stūrmanis allaž vadāja sev līdzi.

Izstieptā ādas pārzīmētā, uzrakstiem klātā karte nonāca admirāļa rokās. Lielākā daļa uzrakstu mūs neintereše, izņemot piekto un sesto punktu.

5."Par to, kā šī piekraste un salas (Amerika) tika atrastas. Tās tika atklātas 896.gadā pēc arābu kalendāra. Taču visi uzskata, ka tās atradis neticīgais dženovietis Kolumbs. Viņa rokās bija nonākusi grāmata, kurā attēlotas visas piekrastes, slas, visas metālu un dārgakmeņu šķirnes aiz rietumu jūras"

6. "Par to, kā ši karte tika izgatavota. Nevienam cilvēkam mūsu gadsimtā nav kartes, kura līdzinātos šai. Tā salikta no divdesmit daļām, kurās uzrādītas visas apdzīvotās pasaules daļas."

Tāpat kartē ir ieraksti, kuri liecina, ka Kolumbs zinājis, kur atrodas zelta, pērļu un dārgakmeņu iegulas Amerikā un citās toreiz nezināmās salās.

Balstoties uz Kolumba un citām senajām kartēm, Reiss 1513.gadā sastādīja vienotu pasaules karti. Viņa kartē, bez Amerikas un Antarktīdas, uzradās Arktikas attēls. Taču kam gan senajiem ceļotājiem bija vajadzīgas tik precīzas zināšanas par poliem? Tātad, kartes tikušas sastādītas tad, kad Zemes poli bijušas auglīgas zemes? Taču, lai zinātu precīzas polu koordinātes, tajā laikā bija jābūt ierīcēm, ar kurām varētu noteikt ģeogrāfisko garumu. Bet pirmā šāda ierīce garuma noteikšanai tika izgudrota tikai... 1761.gadā!

Vienā no Kolumba kartēm parādīta zemes josla, kura savienoja Aļasku un Sibīriju, bet šo tiltu taču appludināja ūdens vēl ledus perioda beigās. Dažās kartēs Antarktīda parādīta kā divas atsevišķas salas, un tikai mūsdienāš franču polārā ekspedīcija apstiprināja šos datus. Dažas kalnu virknes Ziemeļkanādā un Aļaskā atklāja ASV armija un modernajās kartēs tās iezīmētas tikai pēc tam, kad to apzīmējimi bija ieraudzīti Reisa kartē!

Profesors Haphuds uzskata, ka seno karšu esamība apstiprina hipotēzi par augsti attīstītas civilizācijas pastāvēšanu virs Zemes agrākos laikos. Un drīz tam tika rasts pierādījums. Viens no turku jūras virsniekiem nosūtīja Reisa kartes uz Amerikāņu JKF (Jūras Kara Flote) hidrogrāfijas biroju. Novērtējis karšu saturu, biroja galvenais inženieris Maikls Volterss lūdza palīdzību seno karšu lietpratējam Arlingtonam Mellerijam. Lai pārbaudītu attēla precizitāti, viņš izveidoja koordinātu tīkliņu un salīdzināja Reisa karti ar globusu: karte bija absolūti precīza! Bet drīz pēc tam - vēl sensacionālāks paziņojums: pārbaudījis karti ar Amerikāņu hidrogrāfijas biroja kartogrāfu palīdzību, Mellerijs paziņoja, ka vienīgais veids, kā radīt tik precīzu karti, - tā ir aerofotografēšana no kosmoskās orbītas punkta virs Aleksandrijas un Ēģiptes.

Vēl vairāk, hidrogrāfijas birojā nespēja noticēt savām acīm: pēc nopietnas analīzes nācās izdarīt labojumus modernajās kartēs atbilstoši Reisa kartei, tādēļ ka tā bija precīzāka. Koordinātu precizitāte norāda uz to, ka seno karšu autoriem bija jāpielieto sarežģīta trigonometrija, projekcijas metodes. Bet šīs zināšanas varēja piederēt tikai ļoti attīstītai civilizācijai.

Arvien paliek mīkla, kas tad radīja šīs kartes. Skaidrs ir viens - ir daudzi fakti, ka vēsturē tikušas izmantotas senās kartes, kuras sastādītas ļoti sen. Piemērs ir arī Arktikas šelfa precīzas kontūras, kuras mūsdienās, tika atklātas tikai ar pavadoņu palīdzību!

Ticība kaut kam pārdabiskam

Ja naktīs pie jums ciemojas pāris simpātisku spoku, tas vēl nav iegansts vizītei pie psihiatra, uzskata zinātnieki. Veseli institūti pēta NLO, poltergeistu un spokus. Jāpiezīmē, ka arvien zinātnieku vienīgais sasniegums šajā virzienā ir tikai paša fakta konstatēšana – neizskaidrojamas parādības eksistē.

Brīnumu saraksts papildinās arvien, tikai par tiem runā mazāk. Amerikāniete Ordija Santo, atrodoties komā, spēja pievilkt tūkstošiem svētceļotāju. Viņi ticēja, ka viņa spēj darīt brīnumus. Pie viņas mājas Masačūsetsas štatā trešdienās notika visīstākā drūzmēšanās. Lai saņemtu atļauju apmeklējumam, dažiem gribētājiem nācās pierakstīties 18 mēnešus iepriekš.

Svētceļnieki izejot cauri vestibilam un pa nelielu lodziņu skatās uz gultā guļošo meiteni. Vienīgais, kas liecināja, ka viņa vēl ir dzīvība – acis, kuras mirkšķinās un nemierīgi kustas. Pie viņas augām dienām uzturējās medmāsu brigāde, jo meiteni baroja caur zondi.

Viss sākās 1987.gada 9.augustā pulksten 11 no rīta, kad Odrijas brālis atrada viņu iekritušu ar seju baseinā. Kā tas noticis nav noskaidrots vēl arvien. Ārstiem izdevās atjaunot viņas sirdsdarbību, taču viņi pateica mātei, ka meita nenodzīvos ilgāk par diviem gadiem. Odrijas vecāki uzskatīja, ka ārsti ir pārdozējuši zāles, un tas arī izraisījis komu. Tā parast nelaimes gadījums tapa par vienu no apbrīnojamākajiem reliģiskajiem notikumiem.

Kad Odriju atveda mājās, vecāki ievēroja, ka notiek kaut kas neparasts: viņas tuvumā stāvošā svētbilde un figūriņas sāk izdalīt mirres (aromātiskie sveķi, kurus lieto medicīnā, reliģiskos rituālos). Uz Odrijas rokām un kājām parādījās stigmati – rētas, kādas Kristus bija guvis, viņu sitot krustā. Liecinieki apgalvoja, ka svētajās piektdienās viņas roku stāvoklis kļūst kā krustā sistai. Vecāki nespēja izskaidrot to, kā viņu nekustīgā meita iegūst šādu stāvokli.

No 400 stigmatiķiem, kuri bijuši pazīstami cilvēces vēsturē, Odrija ir viena no visjaunākajām, tādēļ, ka viņa ir nekustīga, bet viņas brūces pastāvīgi asiņoja. Pieaugušiem stigmatiķiem, šādi stāvokļi mēdz būt reti un īsu laiku. 20.gadsimta vidū angliete Dorotija Kerina atgādināja „baļķi” tikai divas nedēļas. Stigmatiķe Terēze Ņūmane no Bavārijas bija paralizēta tikai četrus gadus.

Odrija dažiem cilvēkiem palīdz bīstamās situācijās miegā, it kā tas notiktu īstenībā, un šādos brīžos viņu novērojošajām medmāsām likās, ka Odrijas dvēsele ir pametusi ķermeni. Ordija vienam no pirmajiem palīdzēja cilvēkam, kurš sirga ar kaulu vēzi.

Neraugoties uz to, ka Odrijas brīnumiem liecinieki bija vairāk kā 8000 skatītāju, 50 garīdznieku, baznīca bija izveidojusi un pilnvarojusi neatkarīgu ekspertu komisiju – ārstus, zinātniekus un teologus, lai tie detalizēti izstudētu fenomenu. Taču, lai arī kā centās zinātnieki, viņiem nācās vien atzīt, ka blēdības fakta nebija.

Līdz šim laikam arvien neizpētīta ir parādība ir savādās neatpazītās balsis. Zviedru putnu pētnieks Frīdrihs Jurgensons (Atlasface ir plašāk par šo rakstījis jau iepriekš) devās uz tālāko mežu rajonu, lai ierakstītu putnu dziesmas. Kad mājās viņš pārbaudīja ierakstu, lentē izdzirdēja dīvaini izkropļotus skaņu fragmentus, līdzīgai cilvēka runai, lai gan ieraksta laikā viņš bija viens. Jurgensons turpināja eksperimentus četrus gadus. Neraugoties uz to, ka balsis bija izkropļotas, to piederība intelektuālām būtnēm neradīja šaubas.

Analīze parādīja, ka balsis runājušas dažādās valodās, reizēm pat pāriedamas no vienas valodas uz citu taisni teikuma vidū. Taču saprast vienu bija neiespējami; garajām frāzēm bija nepareiza struktūra jeb gramatika, bet zilbes tika stieptas un saspiestas. Jurgensons mēģināja ar balsīm sarunāties: viņš uzdeva tām jautājumu un tās viņam pat atbildēja, tikai pilnīgi nesaprotami. Reizēm balsis sauca viņu vārdā. Zinātnieks ir pārliecināts, ka tās pieder sen mirušiem cilvēkiem. Mūsdienās šādām balsīm var uzdurties arī internetā... Bet šoreiz ne par to.

1998.gadā apstiprinātas tika baumas, ka amerikāņu astronauti, kuri 1972.gadā bija aizlidojuši uz Mēnesi, redzējuši tur citplanētiešus.

Pirmajās tiešraidēs no Mēness bija daži nenozīmīgi pārtraukumi, kuriem par iemeslu nosauca kamera pārkāršanu. Patiesībā NASA līdzstrādnieks Oto Binders atzinās, ka pārraide tikusi slēpta un cenzēta. Astronauti toreiz panikā klieguši: „Šie zīdaiņi ir milzīgi, ser.. Ak, Dievs, jūs neticēsiet! Ziņojam, šeit ir otrs kosmosa kuģis, tur „krātera otrā pusē” ... viņi atrodas uz Mēness un novēro mūs...” Lūk, šos vārdus nedzirdēja miljoniem cilvēku, kuri sajūsmināti vēroja cilvēka soļus uz Mēness. Turklāt noskaidrojās, ka šo ziņojumu uztvert bija izdevies vairākiem radioamatieriem, kuriem bija savi radiouztvērētji. Doktors Feroks no NASA kādā intervijā atzinās: „Ne jau par visiem atklājumiem uz Mēness mēs paziņojam.”

Neskatoties uz to, ka citplanētieši astronautus bija brīdinājuši par nepieciešamību atstāt Mēnesi, viņi turp atgriezās- slepus no pasaules – vēl vairākas reizes. Sekojošās vēlāko ekspedīciju pārraides tika rūpīgi šifrētas – kam gan tas bija vajadzīgs, ja uz Mēness netika atrasts nekas neparasts? Ja pieņemsi, ka tā ir taisnība, tad vairāk kā 30 gadus uz Mēness atrodas citplanētu novērotāji un ir pilnīgi loģiski domāt, ka amerikāņi nodibināja kontaktu. Kādēļ vērtīgie Mēness pētījumi tika pārtraukti? Daudzi zinātnieki uzskata, ka atbilde ir vienkārša: tas nav noticis tādēļ, ka iespēja kontaktēties ar citplanētiešu kuģi izslēdza nepieciešamību pēc dārgajām palaišanām no Kanaverelas raga. Atcerēsimies, ka tieši septiņdesmito gadu beigās strauji sāka attīstīties radiokosmiskie sakari un, kam par pamudinājumu arī kalpoja slepenie kontakti. Protams, NASA visu noliedza un noliegs, taču ja kādreiz patiesība uzpeldēs, mums kļūs skaidrs, no kurienes pēkšņi parādījās kosmisko blokbasteru produkti: no „Steels” tehnoloģijām līdz kompaktdiskiem.

Cilvēce tuvojas tam, lai izprastu to, kas agrāk šķita mistika. Kā ēģiptieši uzcēla piramīdas? Kādā veidā NLO gaisā taisa tādus manevrus, kādus mūsu lidotāji pat sapnī neredz? Kādēļ jogi var lidot? Zinātniekiem gandrīz ir gatava atbilde uz šiem jautājumiem: šis atklājums saucās – antigravitācija.

Vissenākie antigravitācijas pielūdzēji bijuši dažādu sektu līderi, garīdznieki, mūki, jogi, kuri izmantojuši telekinētisko kontroli pār apziņu un ķermeni, kas arī novedis pie levitācijas. Tibetiešu mūki līdztekus šīm zinībām izmantojuši vēl arī mūziku ar īpašām skaņām, ar kuru palīdzību varēja pacelt un pārvilkt telpā smagus priekšmetus. Daži zinātnieki uzskata, ka arī ēģiptieši ir pielietojuši šādu skaņas viļņu tehnoloģiju, kura spēj izskaidrot šķietami neiespējamo piramīdu uzcelšanu.

Somu zinātnieki kādu laiciņu atpakaļ pierādīja, ka viņi spēj neitralizēt gravitācijas iedarbību zemes apstākļos, izmantojot keramikas disku ar superaugstu vadītājspēju, kurš ātri griežas. Pat tad, kad eksperimenti vēl nebija pabeigti, par tiem jau sāka interesēties NASA. Šī neparastā iekārta samazināja jebkura objekta svaru, vai tā būtu plastmasa, vai koks, metāls, par 2% no tā sākotnējā svara, novietojot objektu uz diska. Ja vienu uz otra salika divus diskus, priekšmetu svars samazinājās par 4%, tādejādi liekot klāt diskus, varēja panākt, ka svaru zaudējušie objekti atbrīvojas no gravitācijas iedarbības.

Kenedijs

foto: wikipedia.org

 

Amerikāņu vēsturnieks Viljams Kupers uzskata, ka Džona Kenedija galvenais noslepkavošanas cēlonis 1963.gada 22.novembrī, bija prezidenta nodoms darīt tautai zināmu ASV valdības elites sadarbību ar ... kosmiskajiem ieceļotājiem! Pēc amerikāņu profesora Lourensa Mesika domām, kas izteiktas viņa grāmatā „Sūtņa slepkavība: Džona Kenedija slepkavība”, patiesi prezidents 1963.gada 22.novembrī grasījās izdarīt sensacionālu paziņojumu. Savā grāmatā profesors publicējis nenotikušās prezidenta runas fragmentus: „Zemes pilsoņi, mēs neesam vieni!”

„Es kā prezidents jums apliecinu, ka šīs būtnes nevēl mums ļaunu. Tieši otrādi – tās mums sola uzvarēt cilvēces kopējos ienaidniekus, tirānus, nabadzību, slimības un karus... Kopā ar viņiem mēs spēsim izveidot laimīgāku nākotni.”

Acīmredzot prezidents kļuva par to personu sazvērestības upuri, kuri nevēlējās dzirdēt šo paziņojumu. Tieši tas izskaidro neskaidrības, aculiecinieku mīklaino nāvi. Vēsturnieks pievērš lielu uzmanību tam, ka uz prezidentu bez Lī Hārvija šāvis arī viņa personīgais šoferis. CIP rokās bija nonākuši kadri, kas ataino zvērīgo notikumu – brīdis, kad šoferis ar pistoli rokās pagriežas un šauj prezidenta galvā. Tomēr oficiālajā versijā to notušēta retušējot. Kompjūteranalīze pierāda šo filmiņu patiesīgumu, dod iespēju saskatīt šoferi, kas ar kreiso roku gar labo plecu šāva uz prezidentu. Ir iespēja noteikt pat ieroča tipu. Tomēr paliek mīkla – šāvieni bija trīs, bet šāvēji – divi.

Pēc profesora Mesika vārdiem, slepenā valdība (Illuminati?) ir tik varena, ka pēc Kenedija neviens ASV prezidents neuzdrošinājās visu patiesību par NLO pavēstīt amerikāņu tautai un visai pasaulei.

Mistiskais ezers

Brizo Čuvašijas mežu dziļumā, apmēram 30 km no Ibresi stacijas, vēl pagājušā gadsimta sākumā rāmi dusēja Dikoje ezers. Tas bija neliels – kilometrus četru garš un divus plats. Valodas par ezeru klīda nelāgas. Vietējie iedzīvotāji ar šausmās sacīja, ka medīt un zvejot tur nevarot, bet ezermalas meldros taču plunčājās simtiem pīļu un zosu. Bija arī gulbji, pietika zivju.

Ļaužu valodas vēstīja, ka vajagot tikai pielikt visi pie pleca, kā ezers vienā mirklī ietinoties biezā miglā, bet mednieku pārklājot ledus kārtiņa. Ar zvejniekiem aina tā pati. Bet 1918.gadā, jūlija tveicē, noticis kas pavisam neticams.

Vietējie čekisti bija atveduši pie ezera uz nošaušanu sešus garīdzniekus, četrus skolotājus un divus mežrūpniekus. Nolikuši viņus ezera krastā. Rokas sasējuši aiz muguras. Pie rokām piesējuši smagus akmeņus. Pacēluši šautenes un... bieza migla pārklājusi ezeru, bet čekisti nokrituši, ledū iekalti.

Pats interesantākais, ka kopš tā laika ezers sācis tīties miglā, tiklīdz tam tuvojās cilvēki. Tur esot manīts vientuļnieks, kurš dzīvojot zemnīcā. Garš, vājš ar gaišiem matiem, bet ne sirms. Vecumā gan viņš varētu būt ap simts gadiem, pēc nostāstiem.

Kad kāds no ziņkārīgajiem palūdza pavadīt uz ezeru, vietējais garīdznieks piekrita viņu pavadīt. Ceļš uz ezeru vel pa līkumainu, gandrīz aizaugušu taciņu. Ezers viņu priekšā pavērās pēkšņi. Gar ezera krastu bija redzams gaišmatainais vecis. Viņš gāja pa ezera ūdens virsmu. Iznācis krastā viņš pazuda zemnīcā.

Dodoties tālāk viņi uzdrošinājās ieiet zemnīcā, paciemoties. Tā izrādījās tukša, taču apbrīnojami gaiša. Grīda, sienas, griesti bija līdzeni un nevis no zemes, dēļiem, bet gan no vienlaidus līdzena, nezināma materiāla. Stāvot zemnīcas vidū, viesi meklēja kur apsēsties. Piepeši atskanēja dūkoņa. Tā nāca no aizmugurējās sienas, pēc tam no ieejas, tad sāka dūkt abas pārējās sienas, un viņi atjēdzas tumsā. Toties sienas bija izgaismotas kā milzīgu televizoru ekrāni. Uz ekrāna parādījās skaidrs attēls: milzīga pilsēta ar konusveidīgiem namie, ielas, pilnas ar cilvēkiem. Pēc tam – zvaigžņotas debess panorāma. Tajā – gaišzila lode. Nākamais kadrs – izslējuši ķīļus, uz Zemi traucas olveida kuģi. Vēl kadrs: pilsēta, bet tad uz ekrāna – sprādzieni, zibeņi, putekļu mākoņi... Nākamais kadrs: sērīgs tuksnesis...

Abi divi stāvēja satriekti un bez vārdiem. Kāds nezināms spēks pagrieza viņus pret otru sienu. Atkal Zeme... zaļa... un divi cilvēki: vīrietis un sieviete. Bībles motīvs?

Viņi neatceras, cik ilgs laiks pagāja, kamēr viņu priekšā uz sienas – ekrāniem, parādījās čekisti, viņu upuri, virs kuriem gaisā sastindzis „šķīvis”, no kura izšaujas pienbaltas miglas kūlis.

Dūkoņa apklusa, ekrāni atkal pārvērtās par sienām. Vēlreiz neredzamais spēks pagrūda viņus uz izejas pusi, kura negaidot bija atvērusies.

Viņi devās atpakaļ. Spoži spīdēja saule. Ezers gulēja nekustīgs. Ar satraukumu viņi gāja prom, un atskatoties redzēja pie zemnīcas stāvu... vientuļnieku.

Samuraju zobens

foto: fallout.wikia.com

„Dziesmas ir skaistas, bet tās dzīvo vien tik ilgi, kamēr tiek dziedātas. Turpretī, ja tu izkalsi zobenu, tas dzīvos vairāk nekā tūkstošs gadu,” saka Cunahiro.

Japāņu katana zobenu daudzi speciālisti arvien uzskata par visbīstamāko auksto ieroci, ko vien cilvēks ir izgudrojis. Pagājušo laiku samurajiem zobens bija goda un drosmes simbols. To dāvāja mantojumā un saudzēja kā visdārgāko. Katana vērtība reizēm pārsniedza ģimenes dārglietu vai zemes gabalu vērtību. Tā izgatavošanā bija vajadzīgi mēneši, pat gadi.

Sena japāņu leģenda mūsdienās vēsta par diviem izcilajiem viduslaiku samurajiem. Viņu zobenu slava izplatījās visā Japānā, bet neviens nezināja, kura zobens labāks. Kādā reizē abi meistari satikās, lai sacīkstēs darītu galu ilggadējam strīdam. Katrs no viņiem iedūra savu zobenu strauta dibenā. Abi skatījās, kā straume nesa kritušās koku lapas. Pieskārušās pirmajam zobenam, lapas akurāti sadalījās uz pusēm. Turpretim, tuvojoties otrajam, lapas peldēja tam apkārt un neviena nespēja pieskarties asmenim. Skaidrs, ka šis zobens bija labākais.

Zobenu kalšanas māksla tiek mantota no paaudzes uz paaudzi. Japānā viens no izcilākajiem meistariem bija Cunahiro Jamamura. Viņš bija kalējs jau 24 paaudzē. Dzīvoja viņš nelielā pilsētiņā Kumakurā, jūras krastā. Zobena izgatavošanas laikā Cunahiro ģērbās baltajā kimon0o, kas pēc reliģijas tradīcijas simbolizē gara tīrību. Paņēmis metāla sagatavi, kuras sastāvs tiek glabāts dziļā noslēpumā, Cunahiro to līdz kvēlei karsēja krāsns ugunī, pēc tam ar vesera sitieniem veidoja vajadzīgo formu.

Pašus dārgākos zobenus Cunahiro veidoja ar īpašu metodi. Sākumā izgatavo vairākus metāla stieņus, dažādi cietus, tad liek tos kopā un ar vesera triecieniem veido vienu masu. Dara to dziļā naktī, tāpat kā pirms septiņiem gadsimtiem, mēness gaismā, kad līdz ar āmura sitienu skaitīja burvju vārdus.

Otrā pasaules kara gados Cunahiro turpināja zobenu izgatavošanu. Pats meistars stāsta, ka viņa izgatavotie zobeni ienaidniekiem dārgi maksāja. Šajā ziņā amerikāņu jūras kājniekiem bija dota īpaša instrukcija – atsist japāņu zobenu triecienu ar automātu vai šauteni, paceltu virs galvas. Taču samuraju zobena trieciens cirta metāla stobrus kā vārdus niedrājus.

Pēc Japānas kapitulācijas amerikāņu okupācijas vara uz četriem gadiem aizliedza izgatavot samuraju zobenus. Lai izdzīvotu, Cunahiro bija spiests kalt virtuves nažus un pārdot tos gandrīz par velti. Laikiem mainoties, zobenu kalšana atkal kļuva par likumīgu nodarbošanos, turklāt – cienīgu un augsti apmaksātu. Viņa izgatavotie zobeni maksāja ļoti dārgi. Izcilu meistaru darbi Japānā ir pat nenovērtējami.

Viņš bija sašutis par aroda nākotni, jo viņa dēls nevēlējās nodarboties ar zobenu kalšanu, bet gan pievērsties mūzikai. Tēvs bija ļoti sašutis par dēla izvēli.

Indiāņu dienu un spārnotie... vērši?!

foto: wikipedia.org

Jau vairāk nekā 200 gadu Andos rīko nežēlīgus svētkus – koridu, kur nav profesionālo matadoru, bet par vērša uzvarētāju kļūst kondors, inku svētais putns. Konkistadori kādreiz pakļāva un iznīcināja inku seno impēriju – Andu mūsdienu iedzīvotāju priekštečus. Tāpēc vērsim tagad ik gadu jāatmaksā par kādreizējo ļaunprātību. Koridu rīko Peru neatkarības dienā. Bet nedēļu pirms tam visspēcīgākie Katabombas ciema vīrieši aiziet uz kalna virsotnēm, lai aizvilinātu uz zemi Apu Inku – dievu putnu.

Viņi uzkāpj piecu tūkstošu metru augstumā, kur, izņemot akmeņus, nekā nav. Sev līdzi vīri velk piesietu ķēvi, kam jākļūst par kondora pievilinātāju. Šo zirgu ieved šaurajā aizas plaisā, kurā ielidojis kondors jau nespēs izplēst spārnus, lai aizlidotu. Zirgam galvā uzmet pančo, bet divi vīri tam apmet virvi ap kaklu. Lāstus saukdami, visi vīri sāk uz abām pusēm vilkt virvi. Pēc inku parašām, zirgu nedrīkst nošaut, tas jānogalina ar rituāla paņēmienu. Zirgs krīt ceļos, mētā galvu, no mutes tek asiņainas putas. Pēc aptuveni desmit minūšu ilgas cīņas par savu dzīvību, ķēve ir beigta. Tad tā lēnām sāk sadalīties, un sprāgoņas smaka pievilina kondoru.

Vīri putnu gaida vairākas dienas. Laiku īsinot, dzer vietējo alkoholisko dzērienu. Savu satraukumu slēpj – ja kondoru neizdosies notvert, viņus gaida nelaime, slikta raža, slimības un kalna lavīnas.

Beidzot debesīs parādās melns punktiņš. Augstumā kondori pat spārnus nekustina. Vīru acīs, kuri to vēro, atmetuši galvas, asaras. Putnā viņi redz dievu sūtni, kas pie viņiem nolaižas. Beidzot putns ar nagiem sāk plosīt sprāgoni. Tad daži vīri metas tam virsū, putnu sasien, ielej tam knābī trago – alkoholu, lai dieva sūtnim pielabinātos.

Korida Katabombas ciemā pulcina tūkstošiem indiāņu no visas apkaimes. Pūlī neatkarības dienā nevar sastapt nevienu skaidrā prātā – visi ir piedzērušies, arī policisti, kuriem jābūt kārtības uzturētājiem.

Ciema centrālais laukums ir ļaužu pilns. Pusdienlaikā tajā no aploka ielaiž vēršus. Cilvēki bēg, kā nu varēdami, lec pāri žogam, bet drosmīgākie vai pilnīgi piedzērušies ar saviem pančo sāk dzīvniekus kaitināt. Vienam saniknotais vērsis caurdur vēderu, un cietušo aiznes no laukuma. Mirušie atnes laimi – tāda ir inku ticība. Asinis iežēlina dievus. Jo vairāk būs upuru, jo labāka raža būs gaidāma.

Aizvien vairāk asiņu plūst laukuma smiltīs. Beidzot gubernators ar rokas mājienu paziņo ilgi gaidīto – par vēršu cīņu ar kondoru. No aploka izved milzīgu vērsi, tam mugurā, ar virvi piesietu, sēdina kondoru. Neciešamu troksni veido orķestris. Kondors ar savu lielu un smago knābi sāk drupināt vērša pakausi. Tas, mēģinot izglābties, mētājas uz visām pusēm, griežas riņķī, izdara milzu lēcienus, ceļas uz pakaļkājām, taču piesietais putns, līdzīgi jātniekam, slimīgi turas. Kādu no matadoriem, kas pagadās priekšā, vērsis aiz ragiem paceļ gaisā, tad nomet zemē un ar ragiem vēl piespiež. Cilvēks guļ nekustīgs, pūlis trako sajūsmā.

Kondors vērsim mugurā izstiepj garu kaklu un ietriec knābi tam acīs. Saniknotais dzīvnieks ar ragiem ietriecas žogā, sāpes ciezdams, bada akmens sienu. Publikas aplausu vētrā kondors turpina kalt tam mugurā. Beidzot tas caururbj galvaskausu un izdara triecienu, no kura vērsis nokrīt ceļos. Sajūsminātie skatītāji atkal pulcējas laukumā. Vērsis vēlreiz pieceļas kājās, un, neko neredzot ar vienīgo, asiņaino aci, skrien uz priekšu. Cilvēki metas sānis, bet viens, galīgi piedzēries, pakļūst zem vērša nagiem. Vērsis vairākkārt ar ragu sit tam vēderā, pamet gaisā un nelaimīgā ķermenis krīt uz žoga, pārlūzdams uz pusēm.

Dievi būs apmierināti, korida izdevās godam. Vērsis saļimst. Kondors turpina kalt jau nedzīvā vērša galvu, līdz to noņem no dzīvnieka muguras.

Nākamajā dienā dieva sūtni palaidīs brīvībā – atpakaļ debesīs. Svētki beigušies, un nākamā gada raža ir nodrošināta.