Mistiskais ezers

Brizo Čuvašijas mežu dziļumā, apmēram 30 km no Ibresi stacijas, vēl pagājušā gadsimta sākumā rāmi dusēja Dikoje ezers. Tas bija neliels – kilometrus četru garš un divus plats. Valodas par ezeru klīda nelāgas. Vietējie iedzīvotāji ar šausmās sacīja, ka medīt un zvejot tur nevarot, bet ezermalas meldros taču plunčājās simtiem pīļu un zosu. Bija arī gulbji, pietika zivju.

Ļaužu valodas vēstīja, ka vajagot tikai pielikt visi pie pleca, kā ezers vienā mirklī ietinoties biezā miglā, bet mednieku pārklājot ledus kārtiņa. Ar zvejniekiem aina tā pati. Bet 1918.gadā, jūlija tveicē, noticis kas pavisam neticams.

Vietējie čekisti bija atveduši pie ezera uz nošaušanu sešus garīdzniekus, četrus skolotājus un divus mežrūpniekus. Nolikuši viņus ezera krastā. Rokas sasējuši aiz muguras. Pie rokām piesējuši smagus akmeņus. Pacēluši šautenes un... bieza migla pārklājusi ezeru, bet čekisti nokrituši, ledū iekalti.

Pats interesantākais, ka kopš tā laika ezers sācis tīties miglā, tiklīdz tam tuvojās cilvēki. Tur esot manīts vientuļnieks, kurš dzīvojot zemnīcā. Garš, vājš ar gaišiem matiem, bet ne sirms. Vecumā gan viņš varētu būt ap simts gadiem, pēc nostāstiem.

Kad kāds no ziņkārīgajiem palūdza pavadīt uz ezeru, vietējais garīdznieks piekrita viņu pavadīt. Ceļš uz ezeru vel pa līkumainu, gandrīz aizaugušu taciņu. Ezers viņu priekšā pavērās pēkšņi. Gar ezera krastu bija redzams gaišmatainais vecis. Viņš gāja pa ezera ūdens virsmu. Iznācis krastā viņš pazuda zemnīcā.

Dodoties tālāk viņi uzdrošinājās ieiet zemnīcā, paciemoties. Tā izrādījās tukša, taču apbrīnojami gaiša. Grīda, sienas, griesti bija līdzeni un nevis no zemes, dēļiem, bet gan no vienlaidus līdzena, nezināma materiāla. Stāvot zemnīcas vidū, viesi meklēja kur apsēsties. Piepeši atskanēja dūkoņa. Tā nāca no aizmugurējās sienas, pēc tam no ieejas, tad sāka dūkt abas pārējās sienas, un viņi atjēdzas tumsā. Toties sienas bija izgaismotas kā milzīgu televizoru ekrāni. Uz ekrāna parādījās skaidrs attēls: milzīga pilsēta ar konusveidīgiem namie, ielas, pilnas ar cilvēkiem. Pēc tam – zvaigžņotas debess panorāma. Tajā – gaišzila lode. Nākamais kadrs – izslējuši ķīļus, uz Zemi traucas olveida kuģi. Vēl kadrs: pilsēta, bet tad uz ekrāna – sprādzieni, zibeņi, putekļu mākoņi... Nākamais kadrs: sērīgs tuksnesis...

Abi divi stāvēja satriekti un bez vārdiem. Kāds nezināms spēks pagrieza viņus pret otru sienu. Atkal Zeme... zaļa... un divi cilvēki: vīrietis un sieviete. Bībles motīvs?

Viņi neatceras, cik ilgs laiks pagāja, kamēr viņu priekšā uz sienas – ekrāniem, parādījās čekisti, viņu upuri, virs kuriem gaisā sastindzis „šķīvis”, no kura izšaujas pienbaltas miglas kūlis.

Dūkoņa apklusa, ekrāni atkal pārvērtās par sienām. Vēlreiz neredzamais spēks pagrūda viņus uz izejas pusi, kura negaidot bija atvērusies.

Viņi devās atpakaļ. Spoži spīdēja saule. Ezers gulēja nekustīgs. Ar satraukumu viņi gāja prom, un atskatoties redzēja pie zemnīcas stāvu... vientuļnieku.