Kuģu utilizācijas šausmas

foto: safety4sea.com

Ko iesākt ar naftas tankeriem jeb raksts par to, kādas idejas cilvēcei ir par to, kā daudz efektīvāk un mazāk toksiski apkārtējai videi utilizēt lielos kuģus.

Šoreiz par vienu no kuģu pēdējām piestātnēm - Alangu, kas atrodas Indijas rietumos. Tur esošā piekraste burtiski mudž no pamestiem kuģiem jeb tiem, kas ieskrienoties cenšas tikt pēc iespējas dziļāk sauszemē, lai vietējie darboņi to vēlāk gabaliņu pa gabaliņam, demontētu. Briesmas pastāv gan videi, gan darbiniekiem, jo viss toksiskais, kas atrodas kuģi, tā vai citādāk nonāk ūdenī, vēlāk zivīs un vēlāk - pašos cilvēkos. Darbinieki cenšoties nopelnīt vairāk, strādā bez jebkādas darba drošības tehnikas. Jo vairāk viņi atdalīs no kuģa, jo vairāk nopelnīs. Metāla iepirkuma cenas piekraste ir smieklīgas, un ja paskatās cik īpašniekiem maksātu šāda kuģa pareiza utilizācija, tad nākas aizdomāties par to, kā cilvēkus krāpj un kā piesārņo dabu, savu vidi, planētu, par to nemaz neuztraucoties ilgtermiņā. Īstemiņā, kur nu ilgtermiņā, tas nerūp lielajām organizācijām.

Ja skatās uz statistiku, tad katrs trešais kuģis, kas pašlaik kuģo pa jūru, savu dzīvi beigs tieši šeit. Metāls tiek uzpirkts turpat, piekrastē, lai kuģa daļas nav īpaši tālu jātransportē. Koku un metālu iepērk nekavējoties, pārstrādā un pārdod tālāk. Principā, rodas jaunas firmas, kas uzpērk tikai specifiskas lietas - lampiņas no kruīza kuģiem vai tankeriem, paklājus, mēbeles. Pārstrādei vai tālākpārdošanai noder viss ko vien var iegūt un kas ir palicis uz kuģa.

Vairums darbinieku šeit ir pārbraucēji no citām Indijas daļām. Pārsvarā no Uttar Pradesh - paša nabadzīgākā Indijas rajona. Viņu dzīve šeit ir zem katras kritikas - bez ūdens, bez labierīcībām un pat bez elektrības. Viņi dzīvo turpat netālu, būdās, ko reti kāds nosauks par māju vai vasarnīcu. Būtībā no kā sanāk uzcelt kaut ko, kam jumts kaut kāds ir, to arī ceļ, tur arī dzīvo. Ja pajumtes būvniecībai vajadzīgs koks, kas šeit ir ne tik lielā daudzumā, to pērk no vietējiem tirgotājiem, kas to iegūst no kuģu utilizācijas. Kā saka darbinieki, tad uzpircējiem rūp tikai tas, cik daudz pārstrādājamā materiāla tie iegūs, viņiem nav nekādu tiesību, kā arī darba devējs (uzpircējs) neuzņemas nekādu atbildību par tiem, ja notiek kāds nelaimes gadījums, un tie te notiek visai bieži.

Laika posmā no 2009. līdz 2019. gadam bojā gājuši 137 darbinieki, un praktiski katrs atzīst, ka ir ieguvis kaut vienu traumu. Protams, statistikai šai sakarā ticēt nevar, jo darba devēji nevēlas tikt saistīti ar to vai citu negadījumu, kas nozīmē, ka negadījumu un nāves gadījumu skaits noteikti ir daudz, daudz augstāks nekā oficiāli tiek uzrādīts. Tāpat arī ja ar kādu notiek kas nelāgs, tad tuvākā mazā klīnika atrodas aptuveni 50 kilometrus tālu, kurp jābrauc vairāk kā stunda pa ceļiem, kas vairāk atgādina bedru lauku.

Tāpat darbinieki ir tieši pakļauti merkūrija un asbesta izgarojumiem. Principā, visi smagie metāli, kas sastopami periodiskajā tabulā, ir darbinieku saskarsmē ik dienu, vairāk vai mazāk. Firmas pārdot kuģus utilizācijai, ietaupot miljonus to pareizai utilizācijai, un nenes nekādu atbildību par to, kas notiks ar tiem, kas kuģi sadalīs pēcāk. Pret darbiniekiem ir tāda nostāja - strādā, vai ej prom. Ja viņi nestrādās, viņi nespēs sūtīt naudu savām ģimenēm, kas dzīvo vietās, kur darba faktiski nav, tas nozīmē, ka viņiem nāksies ciest badu. Ja darbinieks aiziet bojā, scenārijs ir tas pats. Darba drošība? Negribi strādāt, būs kāds cits, kas neprasīs šādas lietas un darīs darbu. Cilvēki ir nostādīti ļoti liela dzīvības un izdzīvošanas riska priekšā. Izvēle ir maza. Kolīdz par šo visu vēlas oficiāli iegūt informāciju kāda organizācija, neviens nevēlas runāt, jo darba devēji ir atriebīgi. Viņi nemīl nevienu oficiālās varas vai reportieru klātbūtni. Piekraste ir privātīpašums, no kurienes var padzīt jebkuru, kurš tur atrodas un kurš ir nevēlams uzņēmumam, kuram pieder utilizācijas rajons.

Zivju ieguve šai reģionā jau sen ir izbeigta. Zivju nozverja samazinājusies jau kopš 1980tiem gadiem, kad šeit uzsāka masveida kuģu utilizāciju. Pēc stastistikas datiem nozvejas daudzums samazinājies par 75% pēdējo divu gadu laikā. Protams, cilvēki ir piesardzīgi, ja jānovērtē tas, kurš vainojams zivju izzušanā. Lieta tāda, ka šī nozare - kuģu utilizācija, ienes šim rajonam milzīgu naudu, un ja salīdzina ar zivju nozveju, tad utilizācija ir daudz izdevīgāka no ekonomiskā viedokļa.

Nākas prasīs - kā tad tā, vai kuģi pēc tā vārda nevar atrast un iesākt kaut ko? Var, bet te ir triks, ko izmanto šīs kēdes dalībnieki - tie nopērk utilizācijai paredzētu kuģi, maina tā vārdu, piederības valsti un... ved uz utilizācijas piekrasti. Parasti kuģi tiek reģistrēti tādās valstīs, kur ir mazāki utilizācijas nodokļi un daudz vairāk atvieglota šmaukšanās, kā tikt cauri sveikā, ātrāk nogādājot kuģi uz Alangas piekrasti, lai ar paisuma vilni ar to izbrauktu krastā.

Kas saistās ar lielajiem kuģiem, tad dažkārt tos atstāj kilometru, pusotru no krasta, un pamazām griež, metāla gabali krīt ūdenī vai tos transportē citos veidos. Kad kuģis paliek daudz vieglāks, kompaktāks, to pievelk tuvāk krastam. Šādā veidā utilizē ne tikai kuģus, tankerus, bet arī naftas platformas. Lēts veids kā tikt ar tām galā, radot milzīgus ekoloģijas piesārņojumus, jo ir paredzēts, ka kuģi pārdodot utilizācijai, uzņēmumam ir jāizvāc visi kaitīgie metāli, savienojumi no tā. To protams, reti kad dara, jo tas ir ļoti dārgs process un arī ne ātrs. Lētāk un ātrāk - uz Indijas piekrasti. Diemžēl nekas netiek darīts, lai situāciju mainītu un uzlabotu.