foto: gstatic.com / kankansa.com
Mūsdienu darba vide un ritms ir pierasta vide. Darbu vairums sāk vienā laikā, beidz pēc 8 stundām, vidējā darba dienā. Tam visam jau ir jābūt kādai vēsturei, pamatam, jo to vienā dienā cilvēks neizdomāja. Līdz tam cilvēce nonāca pamazām, ja vien varam ticēt vēstures faktiem.
Darba dienas garums un sākuma/beigu laiki mainījušies gadsimtiem ilgi. To noteica profesija, inovācijas un dažādi citi faktori.
Pirms zemkopības masveida izplatības cilvēce nestrādāja tik daudz kā varētu domāt. Tolaik, kad bija profesija mednieks-vācējs, cilvēks dienā vidēji pavadīja līdz astoņām stundām "darba" jeb laika, ko tas veltīja iztikas vākšanai, iegūšanai. Ir arī vēsturiski pierādījumi tam, ka Āfrikas ciltīs maksimums bija noteikts 15 darba stundas nedēļā. Tomēr, kā zināms viss mainās un plūst, nāk jaunas tehnoloģijas un iezīmes, veidi kā cilvēks ko dara. Piedevām, rodoties arvien vairāk profesijām cilvēks varēja specializēties kādā no tām, piemēram, zemkopībā un tikai. Tas laika gaitā nozīmēja to, ka cilvēks nodarbojoties tikai ar viena veida profesiju to izprot un iemācās daudz labāk, kas paaugstināja viņa produktivitāti. Mednieks-vācējs savulaik ievāca tikai 2 vai 3 kalorijas par katru vienu, ko iztērēja viņa paša organisms procesa laikā. Mainoties profesijām, rodoties inovatīviem veidiem zemkopībā (tai skaitā), šī attiecība kļuva daudz izteiktāka. Piemēram, tīri zemkopis spēja iegūt 33 kalorijas par katru vienu sevis izmantoto, mūsdienu fermerim šī attiecība ir vairāk nekā 300 pret 1, atkarībā no tehnoloģiju pieejamības.
Iespējams, ka darba regulēšanas un darbalaika attiecības Eiropā ienāca no Lielbritānijas. Tur pirmais likums, kas noteica bērnu darbu (un darbu līdz ar to vispār), bija Cotton Mills and Factories Act (Kokvilnas rūpnīcu likums), kas noteica ka bērniem līdz 9 gadiem strādāt aizliegts, un tiem, kas bija vecumā jaunāki par 16 (cik var saprast no 9-16 gadiem), strādāt maksimums 12 stundas dienā. Diezgan drastiski likumi, ja ņem vērā, ka tas tika ieviests vēl tālajā 1819. gadā.
Par darba nespējas apmaksu arī dati ir diezgan seni. Ēģiptē karalisko kapeņu cēlājiem Deir-el-Medina ciematā, par slimības dienām veica pilnu apmaksu jau laika posmā no 1550. gada pirms mūsu ēras līdz 1070. gadam pirms mūsu ēras. Vēsturiskas liecības.
Kas saistās ar vidēji standarta darba dienu - 8 stundas reiz 5 dienas = 40 stundas, tad šādu sistēmu pirmā ieviesta Ford kompānija (Ford Motor Company) jau 1926. gadā. Pirmā valsts, kas pielāgojās šādai sistēmai bija Urugvaja, vēl nedaudz pirms to izdarīja Ford - 1915. gada 17. novembrī to pēc politiķa Hosē Battle y Ordoneza centieniem beidzot arī apstiprināja par standartu.
Tomēr šāda sistēma nenāca uzreiz - 1760. līdz 1840. gads, pasaulei apgūstot tvaika dzinējus radās iespēja strādāt ilgāk, pateicoties gāzes apgaismes ierīcēm. Līdz ar to, pat ziemā, cilvēki strādāja vidēji pa 12 un vairāk stundām. Bija pietiekami gaismas, siltuma, kas nozīmēja lielāku produktivitāti. Nu vismaz tā centās vadība pārliecināt darbiniekus.
Džons Mejnards Kejnes 1930. gadā bija pārliecināts par to, ka viņa mazbērni strādās mazāk, proti, 3 stundas dienā "esot pietiekami, lai apmierinātu veco labo Ādamu mūsos". Tas nozīmēja 15 stundu darba nedēļu. Izrādījās savos apsvērumos viņš trakoti kļūdījās.
Šogad daudzi Somijā cerēja uz darba nedēļas samazināšanu uz četru stundu darba dienu. Tas viss notika pēc premjerministres Sannas Marin 2019. gada izteikuma, ka "četru dienu darba nedēļa, sešas stundas dienā, jo kāpēc tas nevarētu būt nākamais solis? Vai tiešām astoņas stundas ir vienīgā patiesība?" Tomēr, kā zināms, šis plāns tikai palika plāns.
2018. gadā Elonam Muskam, Tesla vadītājam, prasīja, cik ilgi jāstrādā, lai izmainītu pasauli. Uz to viņš atbildēja, ka "katram nepieciešamais laika daudzums ir dažāds, bet 80 stundas nedēļā ir pietiekami, un 100 stundas ir maksimums. Sāpju līmenis paaugstinās eksponentāli pēc 80 stundām."
Vai tas nozīmē, ka Ķīnā esošais "996" likums, kas paredz 12 stundu darba dienu sešas dienas nedēļā ir cilvēcīgs? Noteikti nē, teiks vairums, bet Džeks Ma, Alibaba dibinātājs reiz teica, ka "šis likums ir svētība. Kā gan citādāk varētu sasniegt panākumus, ja pats cilvēks neieguldītu nedaudz papildus laika un centienu?"
Cik būtu optimāla darba nedēļa? Vai tas būtu jāizvērtē individuāli vai tomēr jāļaujas standartam? Katram no mums taču ir savi plusi un mīnusi, kuri būtu jāindividualizē, bet... vai to darīt un kā, tas jālemj darba devējiem un tiem, kas mūsos saskata ko vairāk kā tikai par darbinieku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru