foto: nuscalepower.com
Pēdējos gados kompānija Nuscale ir investējusi aptuveni 807miljonus eiro jaunas tehnoloģijas izpētei, radīšanai un testēšanai. Proti, tiks veidots reaktors, kas sastāvēs no daudziem maziem moduļiem. Mazo moduļu reaktors tiek tikai testēts, pašlaik, bet kompānija cer, ka tuvākajos divos gados izdosies šos testus pabeigt un ieviest jau strādājošu reaktoru, kura jauda būs 720 Megavati. Plānots to izvietot Idaho štatā, ASV. ASV enerģētikas departaments arī piedalās investīcijās projekta attīstībai - ieguldījums no viņu puses ir aptuveni 284 miljoni euro.
Projekta pirmā fāze jau ir veiksmīgi pabeigta un piedaloties speciālistiem no ASV kodolenerģētikas departamenta, tie atzina visu par drošu un atbilstošu valsts normatīvu prasībām. Ja projekts tiks veiksmīgi turpināts un nebūs nekādu aizķeršanos, tad plānots visas pārbaudes un atļaujas saņemt jau līdz 2020. gada beigām. Grūti vien teikt cik ilgu laiku aizņems paša reaktora būvniecība un pieslēgšana.
Ne tikai ASV nodarbojas ar šāda projekta realizēšanu. Tiek lēsts, ka Krievijā arīdzan notiek darbs pie līdzvērtīga projekta, kurš atradīsies uz peldošas platformas (kuģa, kurš jau esot nodots ekspluatācijā, bet bez nepieciešamajām atļaujām) Arktikas okeānā. Tā plānotā jauda - 70 MW. Ķīna arīdzan negrib palikt malā, un arī strādā pie šāda projekta realizācijas, tāpat kā Kanādas trīs provinces. Lielbritānijā Rolls Royce plāno radīt miniatūrkodolreaktoru ar jaudu līdz 440 MW.
Šie projekti visi tiek virzīti kā prioritāte, jo, pirmkārt tā ir daudz tīrāka enerģija (ja nenotiek katastrofas, tā vismaz tiek lēsts), un otrkārt - esošās kodolelektrostacijas jau ir diezgan novecojušas, globāli. Tās visas jau atrodas uz robežas starp vajadzību atjaunot to infrastuktūru un neatliekamu vajadzību to darīt tuvākajos 10 gados. Ja jāizvēlas jaunas būvniecība, tad lielformāta, kā to varētu nosaukt, kodolelektrostacija ir dārgs process: vidēji izmaksas ir aptuveni 9 miljardi eiro. Piedevām, šī nākotnes tehnoloģija tiek vērtēta arī pozitīvi no ērtuma perspektīvas: tās ir daudz vienkāršāk uzstādīt un darbināt, nekā pat vēja ģeneratorus. Par to, cik tas atbilst patiesībai varēsim pārliecināties cerams jau pavisam drīz - kolīdz kāda no šādām stacijām reāli sāks darboties.
Bet, visās lietās ir BET. Šeit BET neizpaliek, jo tieši tāpat kā lielajām kodolelektrostacijām, tāpat arī modulārajām, nāksies saskarties ar mūzseno un nekur nezūdošo problēmu - radioaktvītie atkritumi. Tie ir gan lielajās, gan būs arī mazajās stacijās. To būtība nekur neizzūd. Un tieši uz šo trūkumu norāda eksperti, kas arvien bažījās par kodolenerģijas būtību un drošību.
Ja skatās uz dažādām statistikām, tad šeit arī ir daļa faktu. 2015. gadā ASV kodolenerģijas piegādes īpatsvars bija 10.8% no visas piegādātās elektroenerģijas. Tas ir maz, ja salīdzina ar 1996. gadu, kad kodolenerģijas īpatsvars tirgū bija 17.6%. Pēc 2011. gada Fukusimas kodolkatastrofas daudzas valstis atteicās vispār darbināt savas kodolelektrostacijas. Tā piemēram Vācija atteicās no kodolenerģijas vispār, Beļģija, Šveice un Itālija izteica vīziju tuvākajā iespējamā laikā slēgt savas kodolelektrostacijas un aizvietot tās ar atjaunojošajiem elektronenerģiajs ražošanas veidiem. Tāpat arī ja skatās uz izmaksām, tad atomenerģija ir palikusi daudz dārgāka. Modulārie kodolreaktori spēšot piegādāt enerģiju par 6.5 centiem (ASV centiem) kilovatstundā, bet tā vietā, Losandželosas ūdens un elektrodepartaments esot saņēmis piedāvājumu no zaļās enerģijas piegādātājiem, kas sniedz elektrību par 2 centiem kilovatstundā. Tātad, trīskāršs sadārdzinājums + drošības apsvērumi un plus vēl mūžīgā cīņa ar kodolatkritumiem un to uzglabāšanu ilgtermiņā, kas arīdzan ir vietas izvēle, būvniecība un regulāra uzraudzība. Tas viss maksā naudu, kas nozīmē, ka ilgtermiņā laikam jau atomenerģija nebūt nav tik perspektīva kā to cenšas pasniegt atomenerģijas lobētāji un aizsargātāji.
Šīs tehnoloģijas, jaunās, aizstāvji norāda uz būtiskām izmaiņām, kādas ir pretstatā vispārējam uzskatam par atomenerģiju un kodolreaktoriem kā tādiem. Galvenā atšķirība starp modulāro minikodolreaktoru un lielo tā brāli ir tāda, ka mazajam modulārajam kodolreaktoram esot daudz mazāka iespēja pārkarst. Protams, atkal opozīcija saka, ka tas ir tikai loģiski, jo ja salīdzina degvielas (urāna, piemēram) daudzumu mazajā reaktorā un lielajā, tad šī starpība ir tiešām būtiska, bet ne neievērojama, jo pārkaršanas risks ir tieši proporcionāls degvielas daudzumam reaktorā. Lieki teikt, ka lielajā reaktorā tās daudzums ir būtiski augstākas nekā mazajās tā versijās. Liekas, ka nav ne plusu ne mīnusu pēc šo argumentu pārskates, jo neuzvar neviena no pusēm.
Vēl arguments ir tāds, ka mazajās atommoduļu versijās ir daudz mazāk komponentu jeb sastāvdaļu, kas samazina katastrofas risku. Līdz ar to ir mazāk cilvēciskā faktora, kas varētu radīt kādu katastrofu vai moduļa pārkaršanu, bojāšanu un tādejādi arī eksploziju. Piedevām, šos reaktorus esot iespējams ražot masveidā un daudz vieglāk ir to transportēšana uz daudz nostatākām vietām (taiga, ziemeļi, vietas kurp grūti nokļūt vispār), tādejādi nodrošinot šīs vietas vai pat reģionus ar nepieciešamo elektroenerģijas daudzumu. Šis arguments gan ir tiešām vērā ņemams, bet tas arī no otras puses sniedz riskus - ja iepriekš nomaļās vietās nav bijis atomeksplozijas draudu, tad nogādājot turp šādu miniatūrreaktoru, tādi rastos jebkurā gadījumā. Kā saka, arī slotaskāts vienreiz var izšaut!
Pluss vēl ir arī tas, no enerģētikas viedokļa, ka šie miniatūrreaktori spēj ražot enerģiju diapazonā no 50 līdz 300 MW, pretstatā lielajām atomstacijām, kur minimālā jauda ir sākot no 1000 MW. Grūti spriest, kurš no argumentiem un faktiem uz šīs svaru līknes būs par labu, fakts paliek viens - nepieciešams rūpīgi izvērtēt riskus un ieguvumus pirms to īstenošanas.
Ja skatās vēsturiski, tad šī ideja nebūt nav jauna. Jau tālajā 1955. gadā Minesotā, ASV (vietā Elk River) tika radīta maza kopija atomreaktoram. Projekts tika īstenots daļēji veiksmīgi, bet... tika slēgts jo trīs tā darbības gadu laikā tas iztērēja tam atvēlēto naudu un tika slēgts.... jo tā dzesēšanas sistēmā parādījās plaisas. Kopš tā laika reaktoru izmēri un jauda ir tikai pieauguši apjomos, bet ne ražotspējā.
Uz vispārēja fona var teikt, ka cilvēce atkal virzās pa apli, atkārtojot un pārskatot jau sev esošās tehnoloģijas, pielāgojot mūsdienu tendencēm. Kas skar firmu, kas nodarbojas ar šo reaktoru ražošanu un izpēti, tad faktiski, ko viņi ir izdarījuši - samazinājuši reaktora izmērus un ieguvuši 529 patentus sakarā ar tehnoloģijām un izstrādi reaktoru sakarā. Viņu 400 darbinieku spēj veikt nepieciešamos uzdevumus un cerams viņu ambiciozie plāni īstenosies. Līdz 2027. gadam tiek plānots jau izveidot pirmo esošo mini reaktoru un tas atradīsies Jutas štatā, ASV.
Veiksmi censoņiem un lai izdodas, jo pieaugošais enerģijas pieprasījums tik tiešām rada potenciālu tirgu šiem reaktoriem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru