Cilvēces civilizācijas beigas?

foto: real-agenda.com

Civiliācijas ir radušās un izzudušas, dažas - bez pēdām pat, par daudzām mēs iespējams neko pat nezinām, pat nenojaušam. Bet kā tad tā? Vai tās ir iznīdētas? Nē, izrādās, ja paskatās vēsturiski atpakaļ, tad pašas civilizācijas ir radījušas priekšnoteikumus tam, lai... iznīdētu pašas sevi.

Atskatoties uz vēstures liecībām, kas mums pieejamas šai kontekstā, redzam, ka Romas impērija kļuva par upuri sevis vien radītām likstām - pārāk plaša impērija, klimata izmaiņas, vides degradācija un ļoti vāja impērijas pārvaldība. Papildus impērijas sabrukumam jāmin arī gotu iebrukums 410. gadā un vandāļu uzbrukums 455. gadā.

Romas impērija bija milzīga. 390. gadā tās kopējā platība bija 11.3 miljoni kvadrātkilometru (mūsdienu izpratnē lielāka par Kanādu, kura šodien ir 9,9 miljoni km2), piecus gadus vēlāk - samazinājās uz pusi, bet 476. gadā impērijas plašums bija... nulle. Kā tad tā?

Visas impērijas savulaik bija civilizācijas, bet ne visas civilizācijas kļuva par impērijām. Ir arī vēsturē labi piemēri, kā civilizācija spēja adaptēties un pārveidoties līdzi laikam, tādejādi neuzzūdot vispār, bet uz civilizāciju vispārējā fona, daudzuma ziņā, šādu gadījumu skaits ir pavisam mazs. Kā piemērus var minēt ķīniešu un ēģiptiešu civilizācijas. Ir arī piemēri kā pēc impērijas sagruvuma to galvaspilsētas tomēr pēc laika atkal spēj izaugt un kļut par būtisku centru pasaules kartē. Te jāmin tā pati Roma. Maiju drupas ir otrs piemērs tam, kā cilvēki reiz plauka, zēla un dzīvoja varenā impērijā, bet pat pēc gadsimtiem impērijas centrs tomēr neatdzima no pelniem. Tagad šī vieta ir tikai tūristu galamērķis, bet tur neviens nedzīvo.

Izrādās, ka pētnieki ir saskatījuši zināmas saistības ar to, kā iet bojā civilizācijas. Notiek "ikdienišķi negadījumi", kas ilgtermiņā noved pie tā, ka civilizācija, neatkarīgi no tehnoloģiskās attīstības vai izmēriem, nonāk uz izzušanas sliekšņa. Ja ticēt pētnieku liecībām, tad civilizācija it visā tās pastāvēšanas laikā ir apdraudēta ar izzušanu, neatkarīgi no tā, cik attīstīta tā ir. Tehnoloģijas un izmēri ir tikai pastiprinoši aspekti, jo vairāk tehnoloģiju un lielāka atkarība no tām, kā arī lielāks civilizācijas izmērs skaita ziņā rada tikai lielāku procentuālo iespēju uz neglābjamu kļūdu attīstības, virzības procesā.

No visiem iespējamiem scenārijiem, ir galvenie, kuri nosaka to, ka civilizācija atrodas uz izzušanas (izmiršanas) robežas.

Klimata izmaiņas.
Kad mainās klimats, mainās arī cilvēka ikdiena, visas civilizācijas ikdiena. Pie klimata izmaiņām parasti rodas ražas problēmas, palielinās bads un teritoriju pārvēršanās par tuksnesi, kas savukārt rada nepieciešamību meklēt jaunas apdzīvojamās platības. Globāli tas izraisa cilvēku apvienošanos mazās teritorijās, kas savukārt rada slimību paaugstināšanās, izplatības risku, konfliktus un noziegumu palielināšanos. Izdzīvo stiprākais!

Vides izmaiņas.
Civilizāciju sabrukšanas ir notikušas arī šī aspekta pēc. Mežu izciršana, ūdens piesārņojums, augsnes neauglība un bioloģisko vidu izzušana rada ķēdes reakciju cilvēkos.

Nevienlīdzība un oligarhija.
Finansiālā un politiskā nevienlīdzība var būt par noteicošajiem faktoriem tam, ka rodas sociāli lielas nevienlīdzības, sociālā noslāņošanās. Tāpat kā monopols un oligarhija rada augsni tam, ka rodas paaugstināts vispārējs sociālais stress, kas aiz sevis nes līdzi ekonomiskas un ekoloģiskas tipa problēmas.

Sarežģītība.
Sabiedrība kļūstot noslāņotāka, rada ap sevi dažādus barjeru veidus: notiek vispārēja nodalīšanās vienam no otra, birokrātiska barjeru radīšana. Tikai tās sabiedrības kas spēj šo posmu pārvarēt esot brīvi atvērtas, spēj to arī pārdzīvot un neradīt ķēdes reakciju uz sagrāves pusi. Te būtiski ir arī tas, cik enerģijas sabiedrības indivīds tērē tam vai citam centienam, un jo vairāk jācenšas un mazāk tiek sasniegts, jo vairāk rodas negatīvie sabiedriskie aspekti. Cikliskums, kas notiek ar sociālo pusi jau ir uzskaitīts vairākkārtīgi dažādās grāmatās un pētījumos. Un cilvēce atkal ir viena šī cikla izmaiņu priekšvakarā.

Ārējie faktori.
Šeit jāmin viss tas, kas netiek iekļauts iepriekšējos punktos - apokalipses četri jātnieki jeb - karš, dabas katastrofas, sērgas (slimības) un bads. Uzskatāms piemērs ir Acteku impērija, kuru iznīdēja Spāņu iebrucēji. Slimības ko tie atveda ar sevi radīja paniku, karš, kas bija visur, radīja badu. Viss kopumā, trīs jātnieki no četriem, nedeva impērijai nekādu iespēju pastāvēt.

Nejaušības.
Te var minēt tā saukto "Sarkanās karalienes efektu" Links ar info (angliski). Ja vienas sugas indivīdi patstāvīgi cīnās par izdzīvošanu pasaulē, kur vide mainās ik brīdi, iznīkšana ir viena no neizbēgamām iespējām.

Mūsdienās cilvēcei ir tik daudz iespēju sevi iznīdēt, ka grūti noticēt tam, ka mēs vēl esam uz šīs planētas un ka planēta arīdzan ir vēl arvien šeit. Cilvēki, valstis bruņojas cenšoties aizsargāties viens no otra, bet jāatceras, ka visa cilvēces būtība ir kā kāpiens pa trepēm - uzkāpjot uz pakāpiena, tas viena brīdī var lūzt, ja nē, kāpjam augstāk, tad reiz viens pakāpiens lūzt, notiek kritiens uz pāris pakāpieniem zemāk, kur tā noturās. Kāpjot augstāk sanāk tikt tālāk, bet reiz šis kritiens var izrādīties fatāls, jo kritiens būs no pašas kāpņu augšas... un diez vai tad cilvēce spēs piecelties. Jāsāk domāt šodien, lai rītdienas kritiens nebūtu tik zems un sāpīgs... vai fatāls.