foto: hdwallsource.com (c)
Pasaules vēsturē bijuši daudz un dažādi atklājumi, kas satriekuši pētnieku prātus. Viens no tādiem skaļākajiem un arvien būtiskākajiem ir 20.gadsimta 20tos gados ar Ēģipti saistītais. 1922. gada 4.novembrī britu arheologa Hovarda Kārtera vadītā grupa atrada neskartu apbedījuma vietu liekas, jau sen izpētītā vietā - Valdnieku ielejā Ēģiptē. Toreiz atradums pārsteidza un pārsteidz vēl arvien - tika atrastas faraona Tutanhamona kapenes, neskartas. Mūmija, kas neskarta arvien atradās kapenēs, bija viens no visiem atradumiem, jo līdzās tai atrada tūkstošiem dārglietu un mākslas priekšmetu. Viss bija labi, bet kā tā, ka visi, kas tika saistīti ar šo atklājumu pēcākos gados aizgāja bojā, piedevām, nāves apstākļi bija ļoti savādi.
Kapenes tika atrastas netālu no Luksoras - Valdnieku ielejā. Atradumu bija tik daudz, ka Kārteram vajadzēja aptuveni 10 gadus, lai tos visus uzskaitītu, aprakstītu un dokumentētu.
1922. gada 26.novembrī viņš un viņa grupa ieiet kapenēs. Tolaik vēsturē Tutanhamons nebija tik ļoti populārs, kāds viņš kļuva pēc šī atraduma. Slavu ieguva arī viņa finansētājs jeb naudas maiss - lords Karnarvons.
Arheoloģiskie ieguvumi tolaik šeit ir neizmērojami, taču, visu slavu un prieku pavada kas nelāgs. 1923. gada 5.aprīlī negaidīti mirst lords Karnarvons. Žurnālisti, kas raduši no nekā uztaisīt sensāciju, par šo gadījumu ieinteresējas vēl vairāk nekā par pašu atklājumu. Tiek spekulēts ar dažādām versijām - asins saindēšanās, moskīta kodiens. Tomēr šīs versijas ilgi neaizturas un rodas viena, konkrēta, kas cilvēku prātus urda daudz ilgāk un vairāk - faraonu kapeņu lāsts. Un šo versiju izplata un tā pieaug cilvēkiem tik ļoti, ka beigu beigās izrādās, ka no šī lāsta cietuši vēl 22 ekspedīcijas (izrakumu) dalībnieki. 13 no bojāgājušajiem bija klāt mirklī, kad kapenes tika atvērtas. Visas ažiotāžas virpulī cilvēki piemirsa to faktu, ka cilvēkiem mirt ir dabiski, un tie mirst tā vai citādi, nesaistīti ar kapeņu atraksānu, ieeju vai kādu lāstu. Mistiski vien paliek tas, ka no visiem iesaistītajiem vienīgais Kārters nodzīvoja pietiekami ilgi - līdz 1939. gadam.
Ja skatās atpakaļ vēsturē, tad šādi gadījumi ir ne retums, tomēr konkrēti par šo gadījumu cilvēki sliecas (mūsdienās) domāt, ka žurnālisti, kas dzenās pēc slavas, tolaik no sagadīšanās uzpūta vienu lielu pīli, lai tikai iegūtu slavu savulaik. Ja ticēt dažādiem avotiem, tad pašā ēģiptiešu reliģijas un maģijas praktikas vēsturē līdz tam nebija tāda apzīmējuma kā "lāsts". Reti kuram ienāca prātā traucēt faraonu atdusas vietu no vietējiem iedzīvotājiem, tāpēc šāda apzīmējuma vienkārši nebija. Ārzemnieku pūļi, kas siroja pa valsts teritoriju vēl gadsimtiem pēc faraonu nāves, gan par šādām niansēm neiedomājās, un sekojošās nāves visi skaidroja tolaik savādāk, nesaistot ar faraonu kapeņu apgānīšanu.
Bet ja skatās vēl par šāda tipa lāstiem, tad ir vēl gadījums, kuru varētu pieminēt un, kas gan liekas vēl nedaudz mistiskāks par Tutanhamona it kā esošo lāstu - Tamerlana kapenes (Timūrs, Timurs, vēl dēvēts arī par Timuru Klibo).
Viņa atdusas vietu atrada 1941. gada 22. jūnijā (tad to arī atvēra). Pēc leģendas bija tā, ka ja viņa pīšļus patraucēs, sāksies liels karš. Tolaik, zinot šo apgalvojumu vai leģendu, tas tomēr netraucēja atvērt kapenes. Arheoloģiskos darbus tolai kvadīja padomju antropologs Mihails Gerasimovs.
1942. gada rudenī kinooperators Maliks Kajumovs, kas piedalījās kapeņu izpētē, ļoti izmisīgi cenšas tikties ar ģenerāli Žukovu. Tikšanās laikā viņš tam lūdz lai pīšļus nogādā atpakaļ kapenēs un netraucē. Tas notiek novembrī - tā paša gada novembrī (1942), kad Staļingradas kaujā iestājas lūzuma punkts. Vai tas saistīts vai nē, grūti teikt, bet tieši sakritības ir vismistiskākās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru