Faraonu nāves noslēpumi

foto: ancient-egypt.info

Hovards Kārters kļuva globāli pazīstams tikai pēc sava atklājuma Valdnieku ielejā 1922. gadā. Tieši viņš atrada neskartās Tutanhamona kapenes un visas greznās tur esošās mantas. Tutanhamons bija astoņpadsmitās Senās Ēģiptes dinastijas divpadsmitais valdnieks. Grūti teikt, vai viņam tik tiešām ir bijusi kāda radniecība ar Amenhotepu IV, bet tiek lēsts, ka viņš varējis būt tā radinieks - dēls vai pusbrālis. Pēc liecībām Tutanhamons dzimis aptuveni 1341. gadā pirms mūsu ēras un miris aptuveni 18 gadu vecumā. Pie varas grožiem viņš paspēja pabūt vien savas dzīves gadus.

Šeit rodas jautājums - pie tā laika tehnoloģijām un medicīnas, kas Senajā Ēģiptē tolaik bija ļoti attīstīta, neviens nespēja glābt valdnieku? Pirmais uz šo jautājumu centās rast atbildi Ronalds Harrisons jau 1968. gadā. Viņš izpētīja daudzos faraona galvaskausa rentgena uzņēmumus un atrada tajās, iespējams, mīklas risinājumu. Izrādās, ka galvaskausa iekšpusē ir redzamas pēdas, kas liecina, ka pirms nāves valdnieks saņēmis spēcīgu sitienu pa galvu. Turpinot savus pētījumus viņš secināja arī to, ka iespējams, valdnieka ķermenis bijis tik ļoti sakropļots, ka šis sitiens ir tikai viens mazs cinītis notikumu ķēdē, jo ne velti valdnieka sarkofāgā nebija arī Tutanhamona krūšu kurvja dažu kaulu - ribu. Iespējams senie mediķi un mumifikācijā iesaistītie negribēja parādīt pasaulei un aizkapa dzīvei faraonu tādā formā, kāds tas bija uz nāves brīdi, tāpēc arī krūšu kurvi... nelika. Visu to kopā saliekot, nākas domāt, ka nāve iestājusies vardarbības ceļā.

Ir arī daudz citu mazu faktu, kas liek domāt, ka viss process un apbedījums bijis sasteigts. Kā zināms, faraoni vairāk vai mazāk centās sākt kapeņu būvniecību uzreiz nonākot tronī, lai vajadzības gadījumā kapenes būtu jau gatavas. Bet kas saistās ar Tutanhamonu, tad ir tā, ka viņa sarkofāga atrašanās telpa liekas nepabeigta. Tāpat arī visas relikvijas, kas šeit tika atrastas ir ar nelielu dīvainību - liekas, ka tās ir paņemtas no citām kapenēm un uz tām esošo patieso īpašnieku vārdi steigā pārrakstīti no oriģinālā uz vārdu "Tutanhamons". Ja valdnieks ir slims vai vecs, visa procesija jau tiek laicīgi sagatavota, kā tas bijis ar citiem valdniekiem. Bet ar Tutanhamonu tā nenotiek... sitiena pēdas pa galvu.... artefakti ar steigā izlabotiem īpašnieka vārdiem.... mistiski, bet nu jau tie ir fakti.

Ja pieļauj tādu domu, ka Tutanhamons bijis Ehnatona dēls, tad daļēji var rast skaidrojumu tam, kāpēc viss sasteigts un tas daudzkārt skaidro arī citas nianses. Ehnatonam bija spēcīgs konflikts ar priesteriem un vadošajiem reliģiskajiem pārstāvjiem, jo viņš bija pirmais, kas atteicās pielūgt senos un vecos dievus. Tā vietā viņš aizsāka jaunu dievību ciklu - pielūgt Atonu, saules diska dievu. Tieši šī iemesla pēc, visticamākais, ne viņš, ne arī Tutanhamons nav pieminēti valdošo faraonu sarakstā, kas atrodams Seti templī Abidosas pilsētā.

Lieki teikt, ka šādi fakti vedina domāt, ka kādam valdnieks tomēr ir dikti nepaticis. Nepatika tolaik robežojās ar vēlmi nomušīt, kā jau tas vienmēr ir. Beigts vēl nenozīmēja neko, vajadzēja izdarīt tā, lai viņa vārdu vēsture neatceras. Tas, ēģiptiešu domās toreiz bija pats adekvātākais soda mērs. Aizdomās par Tutanhamona nonāvēšanu vardarbībā ceļā tiek turēts Horemhebs - pietuvināta persona valdniekam, kas ļoti ilgu laiku bija arī karaspēka virspavēlnieks. Viņš sāka savu ceļu augšup jau Enhatona laikā, turpināja Tutanhamona laikā un beigās kļuva par faraonu četrus gadus pēc Tutanhamona nāves. Tieši viņš vēlāk centās izdzēst Tutanhamona vārdu no vēstures liekot savu vārdu pārrakstīt pāri jau iegravētajam Tutanhamona vārdam. Viņš varēja būt izdevīgs valdnieks, jo piekrita atjaunot veco dievību un reliģisko kārtību, kas tīri labi noderēja tiem, kas priestu un reliģisko darboņu rindās jau bija gadu desmitiem un negribēja pārmaiņas. Pa cik viņa pārziņā bija karaspēks un bija augusi viņa ietekme arī citās sfērās, kā nekā, viņš bija valdniekam ļoti tuvu stāvošs, iespējas izdarīt valdnieku maiņu bija.

Potenciālo aizdomās turamo lomā ierindots tiek arī Ajs (Ay), kurš bija Tutanhamona vectēvs. Viņš valdīja veselus četrus gadus, uzreiz pēc tam kad viņa mazdēls pēkšņi nomirst. Piedevām, vectēvs apprecēja mazdēla sievu - Anhesenamonu. Pārņemt varu pēc mazdēla nāves Ajs bija tiesīgs, jo savā veidā, var uzskatīt, ka bija tāds kā premjerministrs (kā to sauktu mūsdienās) tad, kad valdīja Tutanhamons. Vēlāk varas groži pāriet Horemheba rokās.

Iespējams, tikai iespējams, arī Tutanhamona sieva bija pie vainas un zināja par sazvērestību un vēlmi nogalināt faraonu. Par to ir maz liecību un pierādīt iespējamo saikni vairs nav iespējams, paliek tikai pieņēmumu un minējumu veids, apvijot to visu ar leģendas cienīgiem argumentiem.

Protams, ja skatās uz to, kā pret visiem šiem faktiem vai minējumiem atteicas pasaulē vadošie speciālisti, tad nākas atzīt, ka izteikumi paliek tikai izteikumi, teorijas. Rentgena analīze neko daudz nedod, bet ir arī analīzes, kas veiktas daudz rūpīgāk un kuru dati arvien tiek uzskatīti jau par faktiskiem nāves pierādījumiem. 2005. gadā tika veikta pilna mūmijas apsekošana ar datortomogrāfiju. Tika atklāts, ka mūmificētajam cilvēkam dzīvam esot ir bijusi lauzta kreisās kājas pēda. Tas savukārt ilglaicīgā periodā var radīt asins saindēšanos. 2007. gadā tika izvirzīta teorija par to, ka valdnieks šo traumu ieguvis medību laikā krītot no karietes/pajūga. Pa cik pie sarkofāga tika atrasti arī pavasara ziedi, tad tika secināts, ka mumifikācijas process aizsākts 6 nedēļas pirms tam, un 6 nedēļaspirms šo ziedu ziedēšanas sanāk tieši ziemasmedību sezonas vidusdaļa. Piedevām ziediem kopā ar faraonu viņa apbedījumu istabā bija arī pajūgs, kas izmantojams medībām. Tas nozīmēja tikai to, ka faraonam dzīvam esot viņš ir bijis kaislīgs mednieks.

Kaula fragments ko iepriekš izdevās atrast faraona galvaskausā netika izmantots kā pierādījums nāves iemesliem, bet viss tika norakstīts uz to, ka tas, visticamākais ir vai nu mumifikācijas procesā pieļauta kļūda vai arī kāds no Kārtera komandas nemākulīgiem darboņiem izdarījis kādu kļūdu pārvietošanas laikā un tāpēc arī galvaskausā atrodams kaulu fragments.

Protams, patiesību izlobīt ir grūti, bet visu vēl vairāk saasina prese un tās izdomājumi. Kapeņu atradējs Kārters, kopā ar lordu Karnarvonu par atradumu informēja presi, bet izdarīja to tā, ka tikai laikraksts "Times" ieguva tiesības publicēt šīs ziņas. Konkurentiem faktiski nepalika nekā no sensācijas. Cik nu ticēt, cik nē, tad viens žurnālists esot uzrakstījis rakstu ar specīgu nosaukumu "Faraonu lāsts". Tajā stāstīts, ka Hovards kārters izrakumos esot atradis māla plāksnīti, uz kuras esot bijis vēstīts par nāvi visiem tiem, kas patraucēs mirušo faraonu pīšļus. Baidoties no panikas strādnieku vidū, Kārters to esot saplēsis un lauskas noslēpis lai neviens nevarētu šo mānticību nodot presei.

Lieki teikt, ka šis stāsts laika gaitā tiek tiešām palika par jau leģendu un visai ticamu patiesību, jo kā nuu ne - visi, kam bija kāda lielāka vai mazāka saistība ar Tutanhamona kapenēm un mūmijas atrašanu, aizgāja bojā. Katru reizi kādam nomirstot presei bija iespēja vēlreiz pārstāstīt visus šos notikumus un atgādināt par lāsta esamību. 2005. gads arī neizpalika ar brīnumiem. Toreiz mūmiju bija nolemts nodot datortomogrāfijas analīzei. Kolīdz to sāka pārvietot, tuksnesī pēkšņi sacēlās vējš un datortomogrāfs nezināmu iemeslu pēc uz vairākam stundām atteicās darboties.

Būs pagrūti pat šodien izskaidrot visas nāves un sakritības ap ekspedīciju un tās dalībniekiem. Internetā ir sazvērestības teorijas par šo tēmu, un ne viena vien. Tiek lēsts ka bojā aizgājuši visi 26 ekspedīcijā iesaistītie cilvēki. Viss tas noticis 10 gadu ilgā laika periodā. Vienīgi no lāsta pglābās pats Hovards Kārters, kurš nomira 1939. gadā 64 gadu vecumā. Kā viņš spēja izbēgt no lāsta, nav skaidrs. Citi stāsta, ka mirklī kad esot nomiris lords Karnarvons, Ēģiptē esot nodzisušas visas ugunis un viņa mājā esošais suns esot sācis gaudot un tā gaudojis vairākas minūtes no vietas.

Saules magnētiskās vētras

foto: nasa.gov

2009.gada 10 februārī tuvējā kosmosā notika sadursme - saskrējās amerikāņu un krievu mākslīgie pavadoņi. Interesanti ir tas, ka amerikāņu pavadonis bija darba kārtībā, bet krievu - jau gadiem neizmantots un norakstīts. Sadursme notika 780 km augstumā un nedraudēja SKS darbībai, tomēr pats fakts, ka šāda lieta notika, vien liek aizdomāties.

Visā var vainot Saules magnētiskās vētras un to sekas. Tā vien liekas, ka Saule atrodas pārāk tālu no Zemes, lai tas kā ietekmētu mūs, bet ietekmē, un vēl vairāk nekā mēs varam iedomāties. Modernais cilvēks iet pa elektroenerģijas ceļu, kur viss mūsu pasaulē atkarīgs no tā, vai ir enerģija vai tās nav. Ja nav enerģijas, tad apstājas praktiski viss. Un kā piemēru šādai lokālai katastrofai var minēt 1989. gada 9. marta notikumus: uz Saules notiek liela magnētiskā vētra. Pēcāk seko lokāla katastrofa Kanādā, Kvebekas apkaimē - tiek izdedzināts viss elektroapgādes tīkls. Bez elektrības paliek ap 6 miljoniem cilvēku.

Bet ja skatās vēsturē, tad šādi notikumi nebūt nav tik reti kā varētu likties. Dokumentēts ir kāds gadījums, kas noticis 1859. gada 1. un 2. septembrī. To uzskata par visspēcīgāko magnētisko vētru līdz šim brīdim. Toreiz gan cilvēces liktenis bija maz atkarīgs no elektrības un labi ka tā. Pa visu planētu varēja novērot degošus telegrāfa stabus. Ja tieši šāda pat magnētiskā vētra notiktu mūsdienās, cilvēce tiktu atmesta atpakaļ attīstībā uz kādiem gadiem 10...20. Kāpēc tik daudz? Jo iespējas salabot, ražot nebūtu, pa cik nav izejmateriāla - pašas elektrības. Viss jādara ar rokām, un ļoti reti kur palikušas tādas vecas tehnoloģijas, kas neprasa elektrību vai moderno pieeju lietām.

Starp Zemi un Sauli pastāv tieša saikne, par to šaubu nav. Ar to nodarbojas heliobiologi, kas gan ir ļoti reta, tomēr nepieciešama profesija (pirmais celmlauzis šai jomā bija krievu tautības pārstāvis Aleksandrs Leonodovičs Čiževskijs).

Saule, tāpat kā jebkurš kosmosa ķermenis, uzvedas gan prognozējami, gan arī nē. Tai arīdzan ir savas aktivitātes cikls, kas vidēji ilgst 11,2 gadus. Tāpat arī ir tā saucamais lielais cikls, kas aizņem 80 gadus. Pleķi uz Saules virsmas ir tie, kurus šo ciklu ietvaros novēro. Novērojumi jau tiek veikti sen un šo pleķu tieša saistība ar magnētiskajām vētrām ir gan pierādīta, gan arī apšaubīta. Skaidrs ir viens - pleķu temperatūra ir aptuveni par1500 Celsija grādiem zemāka nekā līdzās esošā virsmas temperatūra. Šie pleķi parādās, pazūd, pārvietojas un bez īpašas spējas prognozēt to izmērus vai rašanās vietas. Mazajā dzīves ciklā šie pleķi veidojas, apvienojas, pārvietojas un beigu beigās, ciklam ejot uz beigām - izzūd pavisam.

11.2 gadu cikliskums pierādās arī tajā, kā uzvedas cilvēki pasaulē. Ja runā par Latvijas vēsturi, tad pagājušā gadsimta spožākie mirkļi parasti mums saistās ar Padomju savienību. Vēstures posmi, kas uzskatāmi parāda visu cilvēces pakļautību šim ciklam, ir tik tiešām vairāk kā pārsteidzoši. Par sakritībām negribētos runāt. Un tā - 1928. gads. Masveidīga lauksaimniecības kolektivizācija un papildus tam parasto (zemnieku vairāk) izsūtīšanas un represiju laiks. Tā nākamais cikls - 1937.-1939. gadi saistās atkal ar masveida riebeklībām, kas šoreiz aizskar visus sabiedrības slāņus un vardarbīgām lietām pakļauts ikviens, neviens nav drošībā. Vēl 11 gadus vēlāk - 1948. gads - totalitārā režīma ieviešana vairākās Austrumeiropas valstīs un masveida terors pret inteliģenci kā tādu.

Cikliskums (11,2 gadi) atkārtojas arīdzan 1957.-1968. gados, uzreiz pēc PSKP saieta (PSKP jeb Padomju savienības komunistiskā partija). 1968. gads iezīmējas aar Prāgas pavasaras traģiskajām beigām un pēcāk sekojošajām, atkal, valsts agresijām. 1979. gads - "aukstā kara" apogeja un Padomju savienības kontinentālu jeb sauszemes spēku ieiešana Afganistānā. No visiem šiem datiem var izsecināt vienu kopīgu iezīmi: kad uz Saules plankumi sasniedz savu dzīves (cikla) maksimumu - uz Zemes notiek kaut kas nelāgs. Un tā periodiski ik pa laikam. Šāda iezīme saglabājusies laika periodā no 1700. līdz pat 1985. gadiem, kad Čiževskijs veica datu analīzi un apkopoja tos. Secinājums viens - kad mazais saules cikls, plankumu, iet uz beigām - pasaulei vajag sagatavoties kaut kādām nelāgām pārmaiņām vai notikumiem.

Var jau būt sakritības, bet nu tik ilgā laika periodā sakritības tuvinās nullei. Tāpat arī biologi secinājuši, ka lai cik tas nebūtu dīvaini, arī cilvēkam ir savs psiholoģiskais ritms, kas sakrīt ar šo Saules mazo ciklu - arī 11 gadus ilgs. Sākumā psiholoģiskais stāvoklis var būt derpesīvs vai tikai mazkaitīgi biedējošs, bet cikla beigās vājākiem cilvēkiem tas var pāraugt maniakālā depresijā, pašnāvību vilnī un vēl daudz citos diezgan nepatīkamos un negatīvos aspektos. Bet, visā šajā jezgā esot arī kāds gaišs stars, proti, izrādās, kā secina psihologi un psihiatri - cilvēks spēj radīt mākslas šedevrus, dzeju, prozu, gleznas, tikai esot šajā maniakālās depresijas stāvoklī. Viss radītais pirms vai pēc tam neiegūst tādu atzinību kā tie darbi, radījumi, kas nākuši no šādā stāvoklī esošas psihes un cilvēkiem.

Pēdējais Saules mazais cikls sakrita arīdzan ar tās lielo, 80 gadus ilgo ciklu, kas notiek arīdzan retāk kā domājams. Šī aktivitāte bija tieši uz 2011....2012. gadu miju. Kā atceramies, pasaules kara sludinātāju saradās daudz, bet izrādās, ka nekas tik traks, kā teikts, nenotika. Iespējams, kalendārais cikls un dabas cikls ne vienmēr sakrīt, tāpēc arī prognozēt ko ir diezga pagrūti, ja nezini visus datus, pēc kā analizēt. Tomēr fakts ir un paliek fakts - magnētiskās vētras ietekmē zemi un šeit esošos. Cilvēku mazāk, vismaz apziņas līmenī, bet dzīvniekus daudz vairāk, jo tie no dabas nav tik attālinājušies kā mēs, homo sapiens. Pasargāt sevi no šādām magnētiskajām vētrām un to sekām arī nav iespējams. Tas ir tik globāli un maz ietekmējami, ka ja mēs spēsim to paredzēt, iespējams būs mazāk traģisku notikumu, bet apturēt - nespēsim. Vai sekot līdzi šiem cikliem cits jautājums, bet nu katrsjau ir citādāks, vienu tas ietekmē vairāk, citu mazāk.

Kolibri - iedvesmas putns

foto: alfonsosegura.com

Kolibri - pats mazākais putns pasaulē. Tā masa vidēji ir līdz 2 gramiem. Tas ir vidēji, jo katrā sugā ir arī lielāki īpatņi. Lielākie izmēros ir pat 20 cm garumā. Bet tas ir tā sakot, nestandarts pat. Šie fantastiskie dabas veidojumi ir iekļuvuši Ginesa rekordu grāmatā vairākās kategorijās, bet nu, visu pēc kārtas.

Putniņš dzīvo dažādās planētas vietās - kalnos, ielejās, tuksnešainos apvidos. Protams, te arī pa pasugām atšķiras - viena veida kolibri dzīvo ļoti ierobežotā vidē, kamēr citi aptver milzīgus areālus. Ir arī tādi īpatņi kas mīl dzīvot viena kalna apkaimē, vai vienas ielejas ietvaros. Dabas dažādība pārsteidz it visur. Bet lai cik daba būtu pārsteidzoša, jāsaka ka šeit ir tīri anatomiskās īpatnības: knābja garums un konkrētā apvidū esošo ziedu veids. Ziediem jābūt tādiem lai putns varētu likt līdz nektāram. Īsāks knābis un dziļāki ziedi galīgi nederēs kolibri mājvietai.

Putniņš vairāk sastopams planētas rietumu pusē, piedevām, ne tikai planētas siltajos rajonos, bet arī tur, kur temperatūra ir nedaudz vēsāka kā varētu likties. Tas dzīvo gan Ziemeļ, gan arī Dienvidamerikas kontinentos, tomēr vislielākais to īpatsvars sastopams Amazones upes baseinā. Ekvadorā sastopami diezgan daudzi šo puntu veidi kamēr Dienvidamerikā un Ugunszemē sastopams tikai viens pats tā paveids.

Lai arī putniņs ir ļoti mazs, tā apetīte ir divkārt liela. Diennakts laikā tas apēd barību, kas masas ziņā divreiz pārsniedz viņa paša svaru. Šāda sakarība ir tikai tāpēc, lai tā mazais, bet sparīgais organisms un ātrā vielmaiņa spētu nodrošināt tā ķermeni ar enerģiju. Kā nekā, viņa visa dzīve paiet kustībā, un ar mazāk barības tas vienkārši nespēs kustēties spēku izsīkuma pēc vai arī kad tā ķermeņa temperatūra krītas zem minimālās robežas, tas aiziet bojā. Viens no diviem.

Kāda tad ir šī barība? Galvenokārt nektārs un ļoti sīki kukaiņi. Viņu knābis ir speciāli izveidojies laika gaitā tā, lai tā garums būtu piemērots nektāra ieguvei tieši no zieda. Visiem kolibri knābja garums ir izteikti garš, un ir arī pasugas kurām knābja garums ir garāks pat par paša putna ķermeņa garumu.

Unikāls nav tikai viņu knābis vai organisms, bet arī viņu mēle. Putniņa mēle būtībā ir caurulīte ar mazu piesūcekni tās galā. Iegūstot nektāru no zieda, tas tikai nedaudz atver knābi, lai pa pašu tā galu varētu izbāzt mēli un iesūkt nektāru. Nektārs pa tiešo nonāk mutes dobumā, tālāk barības vadā un tālāk, izlaižot kuņģi uzreiz pa taisno uz zrnām. Ja gadījumā nektārā ir "aizķēries" kāds mazs kukainis, tas nonāk kuņģī. Fantastiska sadales sistēma, unikāli fantastiska.

Visa nektāra savākšana, tāpat kā kukaiņu ķeršana notiek gaisā. Putns nesēž vienuviet. Arī barojot mazuļus tas nektāru iepilina tiem knābjos atrodoties gaisā, lidinoties virs tiem.

Pats pazīstamākais fakts ir viņu spārni. To kustība nav tā kā vairumam putnu - uz augšu un leju, bet veids, kā tie kustina spārnus ir salīdzināms astoņniekam gaisā. Spārni visu laiku savā veidā tā kā rotē, radot mazu dūkšanas skaņu. Šis fakts ir zināms gandrīz jebkuram. Kas vēl svarīgi - jo mazāks putns savos izmēros, jo to spārnu vēzienu skaits ir lielāks. Tā piemēram, putniņš kura svars ir ap 2 gramiem (par piemēru, sarkanais kolibri), sekundes laikā veic 50 spārnu kustības. Putns kura svars ir ap 6 gramiem sekundē vicina spārnus tikai vidēji 21...23 reizes. Pārošanās sezonas laikā viņu spārnu vēziens var dubultoties un sasniegt pat dažiem īpatņiem 100 vēzienus sekundes laikā. Tāpat arī to spalvas nebūt nav vienā noteiktā krāsā. To krāsa mainās atkarībā no gaismas spektra kādā tie dotajā mirklī atrodas, un pārsvarā krāsu gammā var teikt, ka ir visa varavīksne ietverta.

Šāda kustība un dzīvīgums prasa ļoti lielu enerģiju un līdz ar to, lielu asinsapmaiņu. Motors jeb sirds putniņam ir arī diezgan unikāls orgāns. Pirmkārt, tā ir trīsreiz lielāka par kuņģi un aizņem kopumā pusi no putns ķermeņa. Ja runā par sirdspukstu skaitu, tad ir dažas putnu pasugas, kurām minūtes laikā sirds pukst līdz pat 1000 sitieniem! 1000!!!!!!

Viņu ķermeņa temperatūra arī ir diezgan nepastāvīga lieta. Neskatoties uz to, ka viņi skaitās siltasiņu dzīvnieki, par tādiem tos var uzskatīt tikai tad, kad viņi lido. Un pa cik viņi lido dienas lielāko daļu, tad šeit arī pieņēmuma fakts. Tomēr tad, kad uznāk nakts, viņi cenšas atrast kādu vietu kur nosēsties un pārnakšņot. Tādos brīžos putniņa ķermeņa temperatūra krītas līdz 17....21 grādam pēc Celsija skalas. Šīs temperatūras pārmaiņas organismā putnu faktiski paralizē un tā tas paliek līdz rīta gaismai, kamēr gaismas klātbūtne to atkal nepamodina. Maksimums, ko šādā fāzē vai formā putns spēj pavadīt ir 15-20 stundas. Nebrīvē esošo kolibri novērojumi arī sniedz diezgan interesantu informāciju - ja putnam nepietiek barības, tas paliek ļengans, nosēžas uz zemes, saraujas kamoliņā un cenšas paslēpt savu ķermeni nosedzot to ar saviem spārniem. Ķermeņa temperatūra šādos brīžos arī krītas un vienīgais, kā viņu var atdzīvināt no šīs miega jeb pārakmeņošanās fāzes - sasildīt, paņemot rokās un iedodot barību (nebrīvē augošus kolibri baro ar medu kas izšķīdināts ūdenī).

Pārus un putnu ģimenes kolibri neveido. Mātītēm ir lemts veidot gan ligzdu, gan rūpēties par mazuļiem. Viņu ligzdas izvēles vieta arī ir ļoti dažāda - zariņi, palmu lapas un pat... istabā pie griestiem esoša lampa. Kā nu putns izdomās. Tāpat arī izmēri var būt dažādi - sākot no valrieksta lieluma ligzdas, beidzot ar futbola bumbas izmēriem.

Jāsaka, ka daudz viņu veidi ir pakļauti iznīcībai. Vismaz 5 veidi ir ierakstīti sarkanajā grāmatā kā uz izzušanas robežas. Masveidā viņus centās nogalināt jau kopš 18. gadsimta. Iemesls protams bija krāšņās spalvas. Nekas cits jau no putniņa nav izmantojams, jo tas ir tik maziņš, bet tik graciozi krāšņs un pārsteidzoši fantastisks. Ne velti šis putns ir bijusi iedvesma arī kara tehnikai (helikopteriem). Protams, iedvesma un tā fantastiskās dzīves detaļas iedvesmo ne tikai kara tehnikas sakarā, bet arī citviet. Cerams, šis skaistums, dūcošais darbonis, nepazudīs no planētas tik ātri!

Cilvēki bez atmiņas

foto: mashable.com

Kiribati salu arhipelāgs un valsts ir visnotaļ viena dīvaina un savā veidā ļoti īpatnēja vieta pasaulē. Protams, kūrorta cienīga vieta, jo temperatūra tur reti kad ir zem plus 20 grādiem pēc Celsija skalas. Tomēr ne klimats ir tas, kas pārsteidz. Pārsteidz cilvēki, kas tur mīt. Lai arī viņi ir kristieši, viņi daudz nedomā par rītdienu un neuztraucas par daudziem tādiem dzīves sīkumiem, par kuriem vidējs eiropietis būtu panikā. Doties jūrā bez kompasa - mierīgi, zvejot un piekraut laivu līdz malām pilnu ar zivīm, tā, ka ūdens smeļas - mierīgi.

Šeit arī ir kāda cita nianse - būt bagātam ir kauns. Ja ticēt internetā esošajām baumām, tad tie, kurus eiropieši uzskatītu par veiksmīgiem cilvēkiem, kam ir tā sakot, nauda un manta, šeit tādus uzskata par izstumtajiem. Bagātība ir nelāga ieraža un būtība, ko neviens neciena. Tiek lēsts, ka tur nav arī zagļu, nabagu vai ubagotāju. Vairums cilvēku visi ir vienlīdzīgi viens pret otru.

Tomēr ne tāpēc šī vieta apbur cilvēkus. Ir arī vēl kas vairāk, kas vairāk par mantisko un reliģisko pusi šai pasaules noslēpumainajā vietā. Tur ierodoties uzreiz, pirmā lieta, kas jādara - jānodod upuris vietējām dievībām lai tās neuzsūta ko nelāgu, kamēr atrodaties šai vietā. Ziedojumiem derēs jebkas - alkohols, cigaretes, nauda, manta, jebkas, ko var atstāt pie vienas no četrām dievību statujām. Jāsaka, ka šī vieta atšķiras arī tādā jomā, ka neskatoties uz to, ka vairums šeit vietējo ir kristieši, kas tic Bībelei, tie neaizmirst arī par saviem senču dieviem un dievībām un ar tiem saistītajiem rituāliem un procesiem.

Iespējams tāpēc Marakei reti kad parādās kāds baltais cilvēks. Bet tieši eksotika Marakei ir tā, kas apbur. Tieši šeit sastopama Nei Tangangau. No viņas ir jābaidās, jo viņu uzskata par vienu no nešpentākajām no četrām šeit esošajām. Dusmās viņa spēj gaisā izdalīt pretīgu smaku, ka cilvēki ģībst acumirklī. Pragmatiskam eiropietim tas liksies neiespējami, bet, eksotikai ir jātic!

Tomēr viņu atceras ne tikai smirdoņas pēc, bet gan arī tāpēc, ka viņu uzskata par to dievību, kas tieši ir atbildīga par vietējo iedzīvotāju atmiņu. Kā izrādās, vietējiem iedzīvotājiem ir ļoti, nu ļoti slikta atmiņa. To uzsver arī pētnieki, kas centās noskaidrot šīs cilvēku īpatnības patiesos cēloņus. Labākajā gadījumā vietējie var atcerēties to, kas noticis šorīt. Ja runa iet par notikumiem, kas bijuši pirms nedēļas, mēneša - velti cerēt ka kāds ko spēs atbildēt vai pastāstīt. Cilvēki vienkārši nespēj noturēt atmiņā šo informāciju. Varbūt arī tas ir labi, jo šī sliktā atmiņa ļauj viņiem neatcerēties to faktu, ka tieši arhipelāga lielākajā salā - Ziemassvētku salā - 20.gadsimta 50to gadu beigās amerikāņi izmēģināja atombumbas.

Vietējie iedzīvotāji ciena, mīl un tik tiešām dievina Nei dievieti. Pēc viņu ticējumiem viņas vismīļākā "uzkoda" ir cilvēku atmiņas. Tieši šo baiļu un ticības pēc reizi gadā vietējie iedzīvotāji ar maziem bērniem dodas uz Marakei salu un pludmalē pavada visu nakti, guļot pie dievietes statujas. Ticējums vēsta, ka dievība aktivizējas tad, kad cilvēks guļ. Caur degunu tā izsūc cilvēka atmiņu.

Protams, viss tas liekas abnormāli, bet... ir arī īpaša sistēma. Piemēram, cilvēks var sevi nosaukt jebkādā vārdā kā vien grib. Šodien viņš var būt Jānis, rīt Maikls, parīt Džons. Un vienalga, kas teikts oficiālajos dokumentos. Lai mazinātu jucekli, katram iedzīvotājam uz ķermeņa atrodas cipars, kas apzīmē viņa atbilstību noteiktai identitātei. Un tad ir vienalga vai sauc sevi par Maiklu vai Čārlzu, dokumentos atradīs, ka patiesībā esi Džons. Cipari ir ietetovēti un nevar tikt mainīti nekādā gadījumā.

Interesanti ir arī attieksme pret bērniem: reti kura māte spēs pateikt to, cik viņai īsti ir bērnu. Tomēr, ja vienā brīdī viņa secina, ka bērnu viņai ir par daudz, viņa var kādu no saviem bērniem uzdāvināt radiniekiem vai paziņām, lai tie audzina. Izklausās nereāli, sirreāli, bet tā nu šo vietu apraksta.

Zelta maišeļi alā

foto: moneymetals.com

Šī ala atrodas ASV, Kolorādo štatā. Nosaukums tai dots diezgan iespaidīgs - Kolosa ala (Colossal cave), ko latviskojot varētu nosaukt par Milzīgo alu. Patiesībā tā atvērta tūristiem jau diezgan sen - kopš 1958. gada, bet tās vēsture un notikumi ap to, urda prātus arvien daudziem cilvēkiem.

Ala tik tiešām ir milzīga, kā jau to var noprast pēc tās nosaukuma, un tūristu apskatei pieejama vien maza daļa no tās. Neskatoties uz to, varas iestādēm vajadzēja vairākus gadus līdz pat šī nelielā daļa varēja kļūt par publiski pieejamu. Lieki teikt to, ka vajadzīga bija pavisam jauna, teiksim tā, alas infrastruktūra - gaisma (elektrības vadu ievilkšana), trepes, aizsargbarjeras un vēl daudzas citas nianses. Cik nu var ticēt speleologu teiktajam, tad patiesībā vēl šodien viss šis alas masīvs, kas varētu tikt izpētīts, tā arī nav pabeigts, jo daudzas tās vietas ir vienkārši pārāk tālu lai tajās tiktu īsos laika posmos. Un grūti teikt, cik patiesībā šīs alas struktūra ir liela, jo jau tikai izpētītās alas tuneļu kopgarums ir aptuveni 180 kilometri.

Alu kā tādu uz zemes ir daudz, un vēl vairāk to ir tieši tādās vietās kā Kolorādo štats ASV. Arī šī ala, visticamākais, paliktu tikai pētnieku rīcībā, ja vien ap to nebūtu radies patiesi īstens mīts un noslēpumu plīvurs. Vienā mirklī, kad pētnieki jau grasījās beigt alas izpētes darbus, tunelī tika atrasti pusizbalējuši auduma maisi. Uz tiem gandrīz izbalējis uzraksts: "Atlas Trail". Izpētes darbu vadītājam šis atradums likās interesants un viņš palūdza žurnālistus un kompānijas darbiniekus pameklēt informāciju par to, kas tas varētu būt un ko nozīmēt.

Nepagāja nemaz ilgs laiks līdz izdevās uzzināt, kas tad īsti ir "Atlas Trail". 19. gadsimtā bija firma, kas jau sen kā bankrotējusi, ar tieši tādu pašu nosaukumu. Tās darbības sfēra bija dzelzceļa pārvadājumi starp Sanfrancisko un Ņūorleānu. Pēc arhīvā esošajiem datiem šādos pat maisos šī kompānija tolaik pārvadājusi.... zeltu. Tika atrastas arī ziņas par to, ka 1882. gadā aptuveni tai pat rajonā kur atrodas ala, kāda banda esot aplaupījusi vilcienu un nozagusi zeltu aptuveni 85 tūkstošu (toreizējo) dolāru vertībā. Tomēr vēlāk visus no laupītājiem noķēra un sodīja. Kas un kā tālāk noskaidrot neizdevās, jo viss arhīvs kurā glabājās ziņas par šo notikumi atradās Elkalonas pilsētiņā, bet tur 1911. gadā ugunsgrēka laikā visa šī informācija sadega. Nu ja nekā, tad nekā. Par maisiem un nolaupīto zelta faktu aizmirsa uz vairākiem gadiem.

Nejaušības vai sakritības pēc vienam no žurnālistiem, kas šo lietu centās izpētīt, sanāca iegūt vēstuli, kuru rakstījis kāds Elkalonas pilsētas iedzīvotājs. Tā datēta ar 1882. gadu un tajā sīki aprakstīts viss, kas noticis ap šo laupīšanu.

1882. gada 15. maijā četri bandīti apstādinājuši vilcienu un nolaupījuši 85 tūkstošus dolāru zelta izteiksmē (jeb pēc tā laikamēriem - aptuveni 100 kg). Viņi bēgot paslēpušies Kolosa alā. Varas iestādes nobloķējušas vienīgo izeju (vismaz tā tolaik uzskatīja) un divu nedēļu garumā centās noziedzniekus izdabūt laukā, kurinot ugunskurus un cenšoties tos smacēt ar dūmiem. Tomēr šie pasākumi nedeva nekādus panākumus. Drīz vien vietējais šerifs uzzinājis, ka noziedznieki nemaz vairs neatrodas alā, bet uzdzīvo uz nebēdu mazā pilsētiņā aptuveni 100 km no pašas alas.

Noziedznieki tā bija aizrāvušies ar dzīrošanu un svinēšanu, ka nemaz nepamanīja varas iestādes pārstāvju ierašanos. Apšaudes rezultātā trīs tika nogalināti. Bet.... tas zelta daudzums ko pie viņiem atrada nemaz nebija salīdzināms ar to, ko viņi nočiepa no vilciena. Ceturtais bandīts pastāstīja par otru izeju no alas. Uz jautājumu kur ir pārējais zelts viņš vien atbildēja ka tieši kur, nezinot, bet tas esot noslēpts kaut kur alā. Noziednzieka uzvārds bija Bridžess. Viņu vēlāk notiesājuši uz 28 gadiem ieslodzījumā. Ar šo faktu arī vēstule beidzas.

No vēstules teksta žurnālists uzņēmīgi centās ritināt šo mīklu tālāk. Bija ar ko sākt - noziedznieks, kas negāja bojā, bet kurš tika nosūtīts uz cietumu. Izrādās, ka cietumā tik tiešām Bridžess pabijis un tur pavadījis visus 28 viņam piespriestos gadus. Brīvībā atkal iznācis 1910. gadā. Viņam sāka sekot un beigu beigās viņš viņus atveda uz alu. Tagad varas iestādes zināja par abām ieejām/izejām, un pie tām arī gaidīja... veselu nedēļu cerībā, ka bijušais ieslodzītais viņiem atnesīs zeltu. Tā nu varas iestādes pārstāvjiem apnika gaidīt un viņi devās alā iekšā paši. Un... atrada tur jau pussadalījušos bijušā zagļa ķermeni. Viņš gāja bojā no šāviena galvā. Zeltu nekur nemanīja. Veicot vēl rūpīgāku alas izpēti tika atrasta trešā ieeja/izeja, bet pie tās - telts vieta un izdzisis ugunskurs. Pāris kilometrus no šīs ieejas tika atrasts arī pats telts īpašnieks - miris, visticamākais no čūskas kodiena. Pie viņa atrada revolveri no kura ticis nogalināts bijušais ieslodzītais Bridžess, kā arī pāris monētas no "Atlas Trail" zelta krājumiem.

Tā nu atkal par visu aizmirsa līdz 1977. gadam kad Denveras policija (Kolorādo štats) reida laikā centās arestēt narkotiku tirgotājus. Narkotirgoņu mājas pagrabā tika atrasti vairāki simti zelta monētu. Vēlāk veiktā ekspertīze parādīja, ka jā, tās tik tiešām ir no tā paša "Atlas Trail" vilciena nolaupītās monētas. Kopējā to vērtība uz to brīdi bija 700 tūkstoši dolāru.

Mājas īpašnieki - brāļi Kolleri, paspēja aizmukt, bet policijas rokās nonāca visnotaļ interesanti arhīva dokumenti un liecības. Izrādās ka viens no brāļiem gadu pirms šī reida ieguvis dokumentus, kas uzskatāmi par slepeniem. Tie piederējuši kompānijai "Atlas Trail" un tajos norādīts, ka 1882. gada laupīšanā pazudis zelts kopsummā nevis uz 85 tūkstošiem dolāru kā domāts iepriekš, bet gan uz summu 850 tūkstoši dolāru. Kompānija vienkārši baidījusies atbaidīt klientus, tāpēc summa pavēstīta cita - aptuveni desmit reizes mazāka.

Brāļus Kollerus tā arī neizdevās notvert. Iespējams, vienu daļu viņi paspēja paslēpt kur citur un šo naudu vēlāk turpināja tērēt, bet policijai bija vēl viena versija - zelts arvien meklējams alā. Tajā pat alā kurp to sākotnēji aizveda vilciena laupītāji.

Piedzīvojumu un vieglas naudas tīkotāji masveidā centās atrast šo zeltu, bet ne tik ātri. Uzņēmums, kas savulaik pārņēma "Atlas Trail" tā bankrota brīdī paziņoja, ka pazudušais zelts ir viņu īpašums un kategoriski aizliedza tuvoties alai un nodarboties ar jebkādiem zelta meklējumiem. 1982. gada 1. jūlijā grupa labi aprīkotu speleologu, kurus pavadīja gan žurnālisti, gan telekameras, devās izpētīt alu ceŗibā ka kaut ko atradīs.

Aptuveni pēc diennakts grupa parādījās pie alas izejas un rokās nesa divus maisus ar blāviem uzrakstiem "Atlas Trail" - pazudušās monētas zelta veidā. Pēc viņu vārdiem zelts esot atradies vien pāris kilometrus no ieejas, mazā sānu tunelī. Tai pat dienā speleologi varas iestādēm paziņoja arī par to, ka līdzās zelta maišeļiem atradās arī divi miruši cilvēku ķermeņi...

Nākamā dienā varas iestādes no alas iznesa divus mirušo ķermeņus. Tie bija saglabājušies gluži kā mūmijas pateicoties alas specifiskajam mirkoklimatam. Abi mirušie izrādījās.... savulaik no policijas aizbēgušie brāļi Kolleri. Iespējams abi brāļi apmaldījās alas labirintos un nespējot rast izeju, aizgāja bojā bada nāvē, iespējams, kāds cits iemesls, par to ekspertīzes datu nav. Tomēr, kas saistās ar zeltu tad lai arī to jaunais īpašnieks, kas pieteica uz to īpašumtiesības, bija ļoti priecīgs (kompānija "Dienvidrietumu dzelzceļa ceļi" - South-West Railroad), tā bija tikai maza daļiņa no tā, kam tur vajadzēja būt. Šīm ziņām nonākot plašsaziņas līdzekļos notika ķēdes reakcija - ikviens zelta meklētājs devās turp. Varas iestādēm nācās iejaukties un aizliedza jebkādu pašdarbību zelta meklēšanā šai rajonā. Visas alas ieejas tika rūpīgi apsargātas.

Sakarā ar šo sava veida zelta drudzi alās jau pēdējos gados pazuduši diezgan daudz cilvēku. Daudzi no viņiem speciāli atpaliek no grupām, ņem līdzi lukturīšus un citas zelta meklētāja piederum-mantas. Meklē, maldās un apmaldās un tā arī dzīvi netiek laukā. Zelts vilina arvien un visus. Visu pastiprina melīgie raksti, kuros ik pa laikam tiek lēsts, ka kādam esot paveicies un viņš esot atradis "Atlas Trail" pazudušo zeltu, daļiņu vairāk vai mazāk, bet atradis. Vilinājums tik tiešām ir liels, ja ņem vērā, ka zelta pašreizējā vērtība, kurš vēl pēc oficiālām ziņām jāatgūst ir aptuveni septiņi ar pus miljoni ASV dolāru.

Pērļu nezūdošā maģija

foto: thehighwindowpress.com

Mazs graudiņš, kas izaug par skaistu spīdekli - tā varētu raksturot pērles. To burvība ir neapšaubāma un stāsti, leģendas, ar ko tās apaugušas paliek arvien spilgtākas modernā pasaulē. Pērles ir minētas arī daudzos svētajos, reliģiskajos rakstos, kas uzskatāmi norāda uz to būtisko lomu cilvēka dzīves ciklā. Vienam vairāk, citam mazāk, bet kādam necik, tomēr fakts paliek - tās ir maģijas un noslēpumu apvīta sieviešu rota.

Senajā Ķīnā par pērļu izcelsmi ir pat divas leģendas. Pirmā ir par divu pūķu cīņu debesīs. No Zemes šis cīniņš izskatījās kā negaisa mākonis, kurā ik pa brīdim pavīd zibens mēles. Pēc cīņas pār zemi nolija pērļu lietus. Tā, kā uzskatīja senās Ķīnas iedzīvotāji, pasaulē parādījušās pērles.

Otra leģanda ir par to, ka pērles radījis mēness. Tas, lūkojoties uz zemi pārlej to ar savu gaismu. Mēnesim patīk šādi lūkoties, jo tad viņš sevi redz burtiski kā spogulī. Brīžos, kad viņa gaisma iekļūst gliemežvākā, tā tur iestrēgst un netiek laukā, un rodas burvīga mēness gaismas tipa lodīte pērles izskatā. Lai arī eiropieši gadu simtiem pērles izmantoja kā rotas un tikai kā rotas, senajā Ķīnā tās simbolizēja arī sociālo statusu - visiem augstāka ranga imperatoram pietuvinātiem cilvēkiem galvassegā bija iestrādāta kāda pērle.

Senajā Krievijā pērles pārsvarā ieveda no ārpasaules, tāpēc īpašu vērtību laika gaitā izpelnījās vietējās pērles - tās, kuras ieguva ziemeļos esošajās upēs. To izsenis uzskatīja par prieka simbolu; par akmeni, kas nes prieku un atgādina par visiem laimīgajiem dzīves brīžiem kas reiz notikuši un notiks, jo reizē tās bija arī nākotnes cerību akmens, ja tā var izteikties. Senajā Krievijā ar pērlēm greznoja it visu: gan zirgu seglus, gan apģērbu, gan ieročus, gan arī sadzīves traukus. Tam bija liela loma bagātu un nozīmīgu cilvēku ikdienā.

Senās Grieķijas iedzīvotāji pērles uzskatīja par jūras nimfu pārakmeņotām asarām. Neskatoties uz šādu pieņēmumu, tās bija ļoti populāras un pieprasītas. Tiek lēsts ka Kleopatra esot ticējusi tam, ka pērles ir jaunības eliksīrs. Lai saglabātu jaunību un skaistumu viņa ik dienas esot izdzērusi eliksīra glāzi kas veidots no etiķī izšķīdinātas pērles, kam pievienota granātābolu sula. Iespējams, ka viņa tik tiešām zināja ko tādu, ko pat mūsdienu medicīna vēl nav atklājusi.

Pērļes un to vērtība nebūt nav samākslotas. Patiesībā, tas ir vēl viens no dabiski veidotiem akmeņiem. Līdztekus pērlēm pēc tāda paša principa ir arī dzintars un koraļļi. Tikai ja koraļļi veidojas ar 100% varbūtību noteiktās vietās, tāpat kā dzintars (ja vien tuvumā bija skujukoki un ūdens - jūra), tad lai rastos pērle, vajadzīga... nejaušība. Lai rastos pērle moluskā (gliemī - mīdijas un austeres) jānokļūst kādam svešķermenim. Kaut kam tādam, ko molusks nevar pārstrādāt (apēst). Pārsvarā ikvienas pērles centrā ir mazs mazītiņš smilšu graudiņš. Tieši tas nokļūst gliemja čaulā, kur ar laiku, kātru pa kārtai apaug ar aragonīta kārtām, beigu beigās veidojot... pērli. Īstas un lielas pērles arī ir ļoti liels retums, ļoti liels. Patiesībā, lai izaugtu vidēja pērle nepieciešami pat 20 gadi. Tas ir, dabiskos apstākļos. Citkārt vēl ilgāk.

Gliemji jeb pērļu radītāji arī ir īsteni mākslinieki, kuriem... ne vienmēr izdodas radīt cilvēkam nepieciešamo perfektumu. Ļoti reti izdodas iegūt dabiski izaugušas pērles, kas formas ziņā ir apaļas. Pārsvarā to forma var būt deformēta no vienas puses vai no abām, kā kuro reizi. Aragonīta kārtas uzklājas pakāpeniski un ir daudz dažādu faktoru, kas var ietekmēt to formu un veidu, kur tas uzklājas vairāk, kur nē. Tāpat mīnuss pērlēm ir arī to īsais izmantošanas laiks: jau vien pēc pāris gadiem lietošanas vairums dabisko pērļu zaudē savu spožumu un krāsu - tās paliek tumšākas, citkārt pat melnas, atkarībā kāds ir to sastāvs un vide kurā tās izaugušas. Tās pērles kuras šai pasaulē pavadījušas jau vismaz 100 gadus ir viena iezīme - tās faktiski... "nomirst", krāsā paliekot melnas. To atjaunošana nav iespējama.

Neskatoties uz visu augstāk minēto, pērlessavu burvību un vērtību nebūt nezaudē. Vēl vairāk - paaugstina. Un kā nu ne, jo arī to krāsu variācijas, dabiskos apstākļos, var atšķirties. Tas var būt gan pilnīgi balts, gan rozīgs, gan zilganīgas nokrāsas, sarkans vai pat melns sākotnēji jau. Ir divas grupas, kurās pērles dala - jūras (sālsūdens) un upju (saldūdens). Jūras pērles spīd daudz spožāk par upes pērlēm. Upes pērles atkal savā nokrāsā ir daudz maigākas, gaišākas par sālsūdens līdziniecēm. Viena būtiskākā nianse starp abām pērļu grupām ir krāsas faktors: upju pērles nekad nebūs sarkanā vai melnā krāsā. Upēs augušās pārsvarā ir vai nu zilganīgā, rozā vai vāji zeltainā nokrāsā. Te arī uzreiz, pat iesācējs, varēs atšķirt to izcelsmi. Protams, ja tās ir tik tiešām dabiskos apstākļos augušas (kas gan ir maz iespējams).

Ja runā par formu, tad arī ir uzreiz pamanāmas atškirības - jūras pērles ir gandrīz ideālas sfēras, kamēr upju pērles ir vairāk izstieptas galos (pa vertikāli). Tāpat arī ilgtermiņā upju pērles kalpo daudz labāk jo to sastāvā esošais perlamutrs pret berzi (saskari) ir daudz noturīgāks. Vēl viens faktors ir nēsāšanas biežums: daudzi uzskata, ka pērles ir jānēsā bieži un tām tieši vajadzīgs kontakts ar cilvēka ādu, nevis drēbēm. Jo biežāk pērles tiek nēsātas uz ādas, jo tās ilgāk saglabājas lietojamas un nezaudē savu sākotnējo spīdumu un izskatu. Gluži kā dzīvie akmeņi.

Kā visas dārglietas un retās mantas, arī šeit var minēt kādus milzeņus. Lai arī dabiskās pērles reti, ļoti reti kad izaug līdz milzīgiem izmēriem, tomēr ir arī izņēmumi. Tā dēvētā Allaha pērle jeb Lao Tzu pērle noteikti būs vispazīstamākā no visām. Nosaukums dots tā līdzībai ar galvassegu dažādās pasaules valstīs. Vidējais pērles diametrs ir 23,8 centimetri, bet svars - 32 tūkstoši karātu (jeb 6,4 kg). To netālu no filipīnu salām atrada kāds puisēns - pērļu zvejnieks. Gliemja čaula, kurā šī milzīgā pērlebija paslēpusies bija aptuveni 3 tonnas. Lai arī atradēja slava tika mazajam puikam, tas diemžēl gāja bojā cenšoties šo pērli izdabūt laukā no gliemja čaulas. Čaula iespieda tā roku un puisēns mira. Tieši tad, kad puisēna ķermeni izcēla no ūdens, reizē izcēla arī gliemja čaulu un pasaule ieraudzīja šo pērli - milzeni.

Laiks iet, bet pasaulē pērļu cenas nekrītas. Pasaule ciena un godina šo reto dabas būtību. Un kānu ne, ja padomā cik ilgs laiks vajadzīgs vienai pērlei, lai tā izaugtu un cik liela ir varbūtība ka viens mazs, mazs smilšu graudiņš paliks gliemī, lai apaugtu un kļūtu par ko tik graciozu kā pērles... Mākslīgi audzētās pērles nav tas, lai arī skaistums ir tajās, tomēr to ko radījusi daba cilvēks nekādīgi nespēs atkārtot... nekad!

Pirātu patiesā būtība

foto: pinterest.com

Pirāti un pirātisms mūsdienās ir ieguvis daudz nozīmju, tomēr pati pirmā - jūras laupītāji. Pirātu un zelta saistība ir neizvairīga, tāpat kā dēkaiņu dzīvesveids, kas robežojas ar briesmām un nāvi. Ne velti filmas, kas balstītas uz šī sižeta, kļūst tik populāras, jo cilvēki alkst piedzīvojumu, maģijas, slēptās burvības un arī visu briesmu. Bet ko viduslaikos nozīmēja būt pirātam? Kas ir "Jautrais Rodžers" un cik patiesi ir atainots filmās pirātu dzīves cikls?

"Jautrais Rodžers" ir iesauka/mīļvārdiņš pirātu karogam - galvaskauss ar diviem zem tā sakrustotiem kauliem. Tomēr, lai arī cik plaši un sīki pirāti un viņu dzīve nav aprakstīta un apcerēta grāmatās un citviet, īsta skaidrojuma par to, kā radies šis karogs, nav. Būtiski ir arī tas, ka šis karogs ne vienmēr bijis melns (balti kauli uz melna fona). Kas saistās ar karoga nosaukumu jeb mīlvārdiņu, tad arī - izcelmes versiju ir ļoti daudz. Viena no visplašāk sastopamajām ir tā, ka faktiski angliskais "Jolly Rogers" ir vecfranču valodā esošais "Jolie Rouge", kas laika gaitā pārangliskojies. Un sākotnējais tulkojums, vecfranču valodātam burtiski bija "skaistais sarkanais". Un ja skatās arī uz pirātu pirmsākumiem, tad tas ir tīri loģiski, jo sākotnēji pirātu karogs bija sarkans. Pati pirmā versija tā sakot.

Pēc 1700tā gada tā sarkano krāsu sāka saistīt ar briesmām un izplatīto iebiedēšanas tehniku - nepretoties, padoties, tad mazāk nelaimes. Tomēr, bija kuģi kas šo sarkano krāsu neņēma vērā un turpināja ceļu. Pirātu tad sāka izmantot melno karogu. Būtībā, ja aplaupāmais kuģis nereaģēja ieraugot sarkano karogu un pirāti to sāka sekot, tie karogu nomainīja uz melnu, tādejādi uzreiz parādot - vajātais kuģis tiks ieņemts un... labi nebūs. Gadu gaitā karoga maiņu atmeta un pa cik iznākums tā vai savādāk bija aplaupīšana (labākajā gadījumā), tad sarkano karogu izmantot palika maznozīmīgi... iespējams, arī cilvēciskais slinkums pie karoga maiņām nostrādāja par labu melnai krāsai.

Ir arī vēl citas versijas, kas liek saistīt šo iesauku ar pirātiem. Izsenis Anglijā, kas viduslaikos bija jūras lielvalsts, vārds "Rodžers" tika saistīts ar cilvēku, kas ir saistīts ar kaut ko pretlikumīgu, mūsdienās teiktu, kriminālu. Tas iegājās, un neviens nezin pat pirmsākumus šim paradumam (saiknei). Īrijā ar vārdiem "vecais Rodžers" savulaik apzīmēja pašu velnu. Lai arī cik versiju par šo tēmu apskatītu, beigās nākas secināt tikai to, ka skaidru faktu par izcelsmi kas viennozīmīgi pateiktu neapgāžamu atbildi uz šo un citiem ar pirātiem saitītiem jautājumiem nav. Un diez vai arī būs, jo viss pirātu dzīvesveids un būtība lielā mērā bija balstīts uz nerakstītiem likumiem. Daudz kas, bet ne viss.

Izrādās, arī pirātiem bija sava veida grāmatvedības principi, ja tos tā var nosaukt. Ir zināma viena grāmata, kuru sarakstījis franču (citos avotos viņš tiek minēts kā grieķis, vēl citviet - kā holandietis) pirāts, kuģa ārsts un rakstnieks Aleksandrs Ekskeumelins (Alexandrre Exquemelin; 1645-1707). Viņš sarakstīja tiešām grandiozu darbu, kurš pazīstams pēc nosaukuma "Amerikas pirāti". Tajā arvien šad tad tiek atrasts kas jauns un neievērots iepriekš un šo darbu uzskata par būtiskāko pirātu rokasgrāmatu un viņu, tā sakot, profesijas nianšu rokasgrāmatas. Tā kalpojusi par iedvesmas avotu daudziem mūsdienu un agrākiem rakstniekiem, lai tur smeltos iedvesmu šedevru radīšanai.

Kas tad tajā tik interesants? Pie visiem aprakstiem un izklāstiem ir arī kas tāds, kas noder tam, lai saprastu, kā tad pirāti dalīja laupījumu. Izrādās, ka laupījums, vadoties pēc grāmatas, tiek sadalīts "visiem vienādi atkarībā no ieguldītā darba". Piedevām, pirātam saņemot laupījuma daļu bija jāzvēr, ka viņš nav paņēmis vairāk kā tam pienākas. Ja kādu pieķēra krāpniecībā tad mazākais sods - padzīšana no kuģa un komandas, sliktākais - uh... līdzīgi kā filmā seriālā "Black Sails" - piesēja pie virves un vilka zem kuģa apakšas visā tā garumā. Skaidrs ka esot tik ilgi ūdenī bez gaisa plus kad ķermenis nonāk saskarē ar uz kuģa apakšas esošajiem moluskiem, dživam palikt iespējas bija ļoti mazas. Bet bija arī citi sodi, jo viss šajā sakarā bija atkarīgs no tā, kā lems pirātu kuģa kapteinis.

Pirātu kodeksā ir daudz un dažādu aprakstu par viņu ikdienu un paradumiem. Pirāta nāves gadījumā viņa uzkrāto laupījumu viņa komandas biedri centās nodot ģimenei, sievai vai bērniem. Pret pirātu sievām visi izturējās ar gandrīz vai karalisku attieksmi - cienīja cik vien varēja. Tāpat bija arī dažādi sodi, kurus piemērot dažādos gadījumos; piemēram, par gūsteknes piespiešanu intīmai tuvībai draudēja nāvessods uzreiz, bez jebkādām ierunām; par bojā gājuša biedra laupījuma daļas piesavināšanos - nāvessods. Sodu sistēma bija barga, bet tieši tas, iespējams, pasargāja pirātus no biedru apzagšanas.

Dzīvības pirmsākumi uz Zemes

foto: crystalinks.com

Jautājums par to, kā aizsākās dzīvības cikls uz Zemes ir bijis aktuāls vienmēr un domājams, tāds arī paliks mūžīgi. Vienmēr būs iespējas izvirzīt jaunas teorijas un apgāzt vecās un vienmēr būs vairāk jautājumu nekā atbilžu - mūžīgā ģeometriskā dzīves progresija šai sakarā. Tomēr, zinot to, ko mēs, cilvēce, zinam šodien, ko mēs varam teikt par dzīvības pirmsākumiem uz planētas Zeme? Ieradās gatavā formā, aizsākās šeit, tika radīta mākslīgi vai visu radīja Dievs?

Vairums pētnieku mūsdienās tomēr sliecas domāt, ka dzīvība radusies miljardu gadu ilgā laika posmā, kamēr no tā sauktā "pirmatnējā buljona" radās sarežģītas oblatumvielu savienojumu ķēdes, kas vēlāk, daudz, daudz, daudz... vēlāk radīja dzīvību tās mūsdienu izpratnē.

Lieki teikt, ka pirmatnējā Zeme maz atgādināja to visuma oāzi kāda tā ir šobrīd. Vulkāni, augsta temperatūra, bieži kosmiskieciemiņi komētu, asteroīdu un citu kosmosa atkritumu formā bija iksekundes notikumi. Vai šādā haosā varēja izdzīvot un rasties kas... dzīvību pirmsnosakošs? Daudzi sliecas domāt, ka tieši šādi notikumi un to tālākā attīstība radīja vidi, lai aizsāktos dzīvības radīšanas notikums.

Planēta bez atmosfēras bija visu laiku pakļauta saules ultravioletajiem stariem, kas kopā ar temperatūras svārstībām, elektriskajām izlādēm (zibeņu veidā), paisumiem un bēgumiem visu šo vidi, okeānu, kula un maisīja, liekot dažādām ķīmiskām vielām savienoties. Laika gaitā radās daļiņas, vielas, kas spēja pārstrādāt vienus elementus citos, dažādu ķīmisko procesu laikā. Principā, šeit var jau runāt par to, ka koacervāti (vieni no pirmajiem savienojumiem, kas spējīgi uzņemt, pārstrādāt ķīmiskos elementus) bija tieši tie, kas šajā buljonā radīja vielapmaiņas procesu.

Laika gaitā šie koacervāti neizzuda, bet, teiksim tā, evalucionēja jeb mutēja - spējīgākie un aktīvākie sāka izpaust spēju dalīties, saglabājot pie tam sevī iepriekšējā (jeb senču) - sākotnējā, noderīgās vielas un iemaņas, cik nu par tādām uz to brīdi var runāt. Rezultātā koacervāti (faktiski, pilītes) sāka dalīties, un no vienas radās divas, identiskas pirmajai. Šajā brīdī, der atzīmēt, ka faktiski jau var teikt, ka koacervāti kļuva par sava veida pirmo dzīvo radību uz planētas, jo pēc definīcijas, tie spēja izpildīt divas dzīvībai būtiskas nianses: spēja dalīties (jeb vairoties) un tiem bija sava veida, primitīva, lai nu kā, tomēr bija, vielapmaiņa. Miljoniem gadu ilgā laika periodā no šiem koacervātiem radās pašas pirmās vienšūnas būtnes.

Visa bioloģiskās evolūcijas teorija ir skaista, kopumā, bet ir arī daudzi aspekti, kurus neviens tā arī īsti izskaidrot nevar. Pirmais: kā pirmatnējie okeāna iemītnieki izdomāja vai secināja izkāpt krastā no ūdens? Un vai tiešām no visiem tiem vienveidīgajiem vienšūņiem, kas tolaik mita okeānā, laika gaitā radās gan augi, gan arī dzīvnieki? Sanāk, ka sākotnējais materiāls visam bija viens, bet kad notika šī sadalīšanās, un kad viens pirmatnējais šūnveidīgais saprata, es būšu augs, bet cits zināja - būšu dzīvnieks? Diezgan muļķīgi jautājumi un visiespējamās atbildes, bet pierādāmu vai arī kaut cik loģisku faktu skaidrojumā nav.

Pasaule cenšas rast atbildes uz šiem, gandrīz vai, pirmatnējiem jautājumiem un arī UNESCO jau pasen ir iesaistījušies atbilžu meklēšanā. 1997. gadā UNESCO finansēja projektu, kas saistās ar pētījumiem par to, kā ordovikas periodā notika sugu un veidu daudzveidības attīstība. Šis projekts tika pagarināts arī vēlāk, lai gan tika domāts, ka pētījums beigsies 2003. gadā.

Tomēr, šis periods ne velti tika izvēlēts pētījumiem, jo ietver sevī diezgan senu un nozīmīgu, mistisku tai pat laikā, laika periodu Zemes vēsturē. Runa iet par laiku apmēram 470 miljonus gadu atpakaļ, kurā ļoti īsā laika periodā (pat evolūcijas izpratnē) okeāna iemītnieku skaits palielinājās vairākas reizes. Un runa neiet tikai par skaitu vienas sugas izpratnē, bet par to, ka radās daudz dažādu jaunu sugu un veidu, un arī to īpatņu skaits palielinājās tikpat lielā neizprotamā veidā. Tieši šie jaunie bioloģiskie īpatņi bija tie, kas vēlāk izkāpa krastā, pametot okeānu kā savas mājvietas. Un tas viss notika līdztekus tam, ka okeānā dzīvoja arī tās būtnes, kas tur mita jau kopš kembrija laikmetiem.

Šie īpatņi izkāpa krastā, nezināmu iemeslu pēc, un kļuva par pirmajiem posmkājiem (bezmugurkaulniekiem). Vēlāk, atkal evolūcijas laikam ejot, tie veidojās, pārveidojās, mutēja un daudz vēlāk kļūst par... cilvēku, arī.

Tieši šis posms arī evolūcijas pētniekiem ir vislielākā mīkla. Lieta tāda, ka ne pirms tam, ne arī vēlāk nekas tamlīdzīgs nav noticis. Evolūcijas pētnieki spējuši atrast tikai vienu šādu periodu, kad kaut kas tāds noticis, un reāli tam nav nekāda pamatojuma ne arī skaidrojuma. Liekas, ka viss noticis spontāni, bet tas neiet īsti kopā ar pašas evolūcijas pirmsākumiem. Tomēr, pieņēmumi kāpēc tas tā varētu būt noticis, protams ir, cik tie ir pamatoti vai pierādāmi, grūti teikt, jo katrs pats izdara secinājumus un vēlāk izlemj, kam no piedāvātā ticēt.

Projekta ietvaros tika izteikti pieņēmumi, ka viena no būtiskākajām lomām šai "izkāpšanai krastā" bijusi uz Zemes esošajiem vulkāniem un to darbībai. Tieši vulkānu darbība un ar to saistītā zemes masu kustība bija būtisks arguments tam, lai noradītu uz to, ka faktiski vulkāni kalpoja kā sava veida svira - vienu brīdi paceļot jūru vai okeānu daļas virs ūdens, pēcāk atkal nogremdējot. Šie faktori ģeoloģiskā izpratnē tik tiešām notiek, bet cik būtisku ietekmi tie atstājuši uz evolūciju kopumā ir grūti teikt, jo faktiski pierādīt to, ka tieši tā bija, notika un tas ir galvenais faktors, nevar. Tāpēc tā ir tikai un vienīgi teorija. Tomēr faktsir un paliek - šādi efekti (defekti) notika tolaik un notiek arī mūsdienās. Sakarā ar vulkāniem ir vēl viens faktors, ko der pieminēt: izvirdumi un vulkāniskās lavas, pelnu klātbūtne. Pa vidu visām ģeoloģiskajām pārvērtībām vulkāns nepārstāj darboties. Īpaši zemes pirmsākumos to darbība bija īpaši izteikta, tāpat kā arī ordovikas periodā, kad to īpatsvars un spēks bija daudz lielāks par mūsdienās pieļautajiem. Tieši šo izvirdumu rezultātā "pirmatnējā buljonā", kas nu jau ir nedaudz apdzīvots ar iemītniekiem koacervātu formā, nonāk ķīmiskie elementi, kas ir lavas un vulkānisko pelnu sastāvā. Pelni, kā zināms, tā vai citādāk nosēžas uz zemes virsmas, ūdens virsmas. Un pa cik koacervātiem ir vielapmaiņas iezīme, tad tie, neizslēdzami, šos elementus "filtrē caur sevi". Un jebkura jaunu vai citu vielu klātbūtne nozīmē citus procesus, parādības un blakusfaktorus jau esošajiem. Projekta dalībnieki secinājumos gāja vēl tālāk, norādot uz to faktu, ka toreizējais "pirmatnējais planktons" faktiski bija pati būtiskākā barības viela citiem iemītniekiem oekānā, kas savukārt barojoties ar šo jauno elementu ķēdi, arī piedzīvoja pārvērtības. Mainoties barībai, mainās arī tās patērētājs. Par ne tik būtisku faktoru tolaik netiek ņemts vērā tas iespējamais fakts, ka vulkāniskā darbība varēja aizēnot sauli. Tas savukārt nozīmē mazāk ultravioleto staru un mazāk siltuma uz planētas virsmas, kas ilgtermiņā pazemināja temperatūru no agrākajiem 70...80 grādiem pēc Celsijas skalas, līdz 35..40 grādiem pēc Celsija skalas.

Teorijas ir izvirzītas, tomēr, ir daudz BET un viens no būtiskākajiem ir tas, ka ģeoloģiskās pārvērtības nekādīgi neiet kopā ar šo "bioloģisko sugu sprādzienu". Tektonisko plātņu kustība un sugu rašanās ir jau fakti, savā veidā, tomēr saikne būtiska starp tiem nav atrasta, vismaz ne pierādāma saikne, tieša, kas uzskatāmi parādītu šo faktu ietekmi uz bioloģisko sprādzienu.

Jāatceras, ka tolaik Zeme arvien ir pakļauta ne tikai daudz bargākām vētrām, zibeņiem, vulkānu darbībai, bet arī asteroīdu apciemojumiem. Ja viens palido garām, tad kāds noteikti nokritīs uz Zemes un atstās savas rētas planētā. Teorija par asteroīdu kritieniem tiek minēta kā otra versija tam, kāpēc aizsākās šī sugu daudzveidība un viena veida izkļūšana uz sauszemes. Par labu šai versijai ir tas fakts, ka 2001. gadā šveices ģeologs Birgers Šmits nogulumos, kas datējami aptuveni ar ordovika perioda vidusperiodu, atrada kulaka izmēra akmeņus, kas pilnībā apdeguši. Šāda tipa apdegšanas metodes un princips novērojams tikai tad, ja uz planētas virsmas nokrīt meteorīts vai asteroīds. Tāpat arī šo akmeņu daudzums vienuviet lika domāt, ka runa nevar iet par retu parādību kosmiskā ciemiņa izskatā. Tad arī tika izvirzīts pieņēmums, ka tolaik planēta bijusi pakļauta kosmiskajiem uzbrukumiem simtiem reižu biežāk nekā tas notiek mūsdienās. Kā norāda pats Šmits, tad šie uzbrukumi notikuši miljoniem gadu ilgi, tieši tad, kad noticis "sugu bioloģiskais sprādziens" ordovika periodā. Sakritība vai nē, bet šie jau ir fakti, nevis tikai pieņēmumi.

Teoriju par to, ka tieši kosmiskie uzbrukumi aizsāka un palīdzēja sekmīgai "bioloģisko sugu sprādziena" attīstībai eksistēja ilgi - veselus 16 gadus. 2017. gada sākumā šo teoriju apgāza. Žurnālā "Nature Communications", janvāra numurā, ir publicēts raksts, kurā šveices un dāņu zinātnieku grupa pētījumu rezultātā pierādīja to, ka meteorītu lietus uz zemes aizsākās tikai trīs miljonus gadu pēc tam, kad notika "bioloģiskais sugu sprādziens". Pētījums balstās uz datiem, kas iegūti no Šveicē reiz nokrituša meteorīta un pēc sadursmes pārpalikumos esošo cirkona kristālu analīzes.

Viss UNESCO projekts ir nesis dažas skaidrības, bet ne konkrētas atbildes. Uz galveno jautājumu, kas tika iznests kā projekta mērķis - kas bija vainojams, kas aizsāka ordovika sugu daudzveidības gaitu, tā arī palicis neizskaidrots. Skaidrs vien kopumā ir tas, ka ja šāds notikums nebūtu bijis, iespējams, dzīvība paliktu tikai okeāna dzelmēs un uz zemes nebūtu izkāpusi līdz šim, iespējams. Bet iespējams, dzīvības veids un formas būtu pierastākas okeānam, jo, lai arī cilvēks ir gudrs un spēj daudz ko, atmosfēras spiediens būtiski bojā tā organismu, toties nonākot ūdenī, cilvēka ķermenis neizjūt šīs sekas un tur jūtas daudz labāk. Arī mistika savā veidā. Cerams, pētnieki spēs rast skaidrojumus bioloģiskajam sugu daudzveidības sprādzienam pagātnē un tas tikai vēl par soli pietuvinās mūsu urdošos prātus atbildei uz jautājumiem par mūsu pašu eksistenci un pirmsākumiem un iespējams arī par to, kurp mēs varam nonākt šādā veidā!