Saules magnētiskās vētras

foto: nasa.gov

2009.gada 10 februārī tuvējā kosmosā notika sadursme - saskrējās amerikāņu un krievu mākslīgie pavadoņi. Interesanti ir tas, ka amerikāņu pavadonis bija darba kārtībā, bet krievu - jau gadiem neizmantots un norakstīts. Sadursme notika 780 km augstumā un nedraudēja SKS darbībai, tomēr pats fakts, ka šāda lieta notika, vien liek aizdomāties.

Visā var vainot Saules magnētiskās vētras un to sekas. Tā vien liekas, ka Saule atrodas pārāk tālu no Zemes, lai tas kā ietekmētu mūs, bet ietekmē, un vēl vairāk nekā mēs varam iedomāties. Modernais cilvēks iet pa elektroenerģijas ceļu, kur viss mūsu pasaulē atkarīgs no tā, vai ir enerģija vai tās nav. Ja nav enerģijas, tad apstājas praktiski viss. Un kā piemēru šādai lokālai katastrofai var minēt 1989. gada 9. marta notikumus: uz Saules notiek liela magnētiskā vētra. Pēcāk seko lokāla katastrofa Kanādā, Kvebekas apkaimē - tiek izdedzināts viss elektroapgādes tīkls. Bez elektrības paliek ap 6 miljoniem cilvēku.

Bet ja skatās vēsturē, tad šādi notikumi nebūt nav tik reti kā varētu likties. Dokumentēts ir kāds gadījums, kas noticis 1859. gada 1. un 2. septembrī. To uzskata par visspēcīgāko magnētisko vētru līdz šim brīdim. Toreiz gan cilvēces liktenis bija maz atkarīgs no elektrības un labi ka tā. Pa visu planētu varēja novērot degošus telegrāfa stabus. Ja tieši šāda pat magnētiskā vētra notiktu mūsdienās, cilvēce tiktu atmesta atpakaļ attīstībā uz kādiem gadiem 10...20. Kāpēc tik daudz? Jo iespējas salabot, ražot nebūtu, pa cik nav izejmateriāla - pašas elektrības. Viss jādara ar rokām, un ļoti reti kur palikušas tādas vecas tehnoloģijas, kas neprasa elektrību vai moderno pieeju lietām.

Starp Zemi un Sauli pastāv tieša saikne, par to šaubu nav. Ar to nodarbojas heliobiologi, kas gan ir ļoti reta, tomēr nepieciešama profesija (pirmais celmlauzis šai jomā bija krievu tautības pārstāvis Aleksandrs Leonodovičs Čiževskijs).

Saule, tāpat kā jebkurš kosmosa ķermenis, uzvedas gan prognozējami, gan arī nē. Tai arīdzan ir savas aktivitātes cikls, kas vidēji ilgst 11,2 gadus. Tāpat arī ir tā saucamais lielais cikls, kas aizņem 80 gadus. Pleķi uz Saules virsmas ir tie, kurus šo ciklu ietvaros novēro. Novērojumi jau tiek veikti sen un šo pleķu tieša saistība ar magnētiskajām vētrām ir gan pierādīta, gan arī apšaubīta. Skaidrs ir viens - pleķu temperatūra ir aptuveni par1500 Celsija grādiem zemāka nekā līdzās esošā virsmas temperatūra. Šie pleķi parādās, pazūd, pārvietojas un bez īpašas spējas prognozēt to izmērus vai rašanās vietas. Mazajā dzīves ciklā šie pleķi veidojas, apvienojas, pārvietojas un beigu beigās, ciklam ejot uz beigām - izzūd pavisam.

11.2 gadu cikliskums pierādās arī tajā, kā uzvedas cilvēki pasaulē. Ja runā par Latvijas vēsturi, tad pagājušā gadsimta spožākie mirkļi parasti mums saistās ar Padomju savienību. Vēstures posmi, kas uzskatāmi parāda visu cilvēces pakļautību šim ciklam, ir tik tiešām vairāk kā pārsteidzoši. Par sakritībām negribētos runāt. Un tā - 1928. gads. Masveidīga lauksaimniecības kolektivizācija un papildus tam parasto (zemnieku vairāk) izsūtīšanas un represiju laiks. Tā nākamais cikls - 1937.-1939. gadi saistās atkal ar masveida riebeklībām, kas šoreiz aizskar visus sabiedrības slāņus un vardarbīgām lietām pakļauts ikviens, neviens nav drošībā. Vēl 11 gadus vēlāk - 1948. gads - totalitārā režīma ieviešana vairākās Austrumeiropas valstīs un masveida terors pret inteliģenci kā tādu.

Cikliskums (11,2 gadi) atkārtojas arīdzan 1957.-1968. gados, uzreiz pēc PSKP saieta (PSKP jeb Padomju savienības komunistiskā partija). 1968. gads iezīmējas aar Prāgas pavasaras traģiskajām beigām un pēcāk sekojošajām, atkal, valsts agresijām. 1979. gads - "aukstā kara" apogeja un Padomju savienības kontinentālu jeb sauszemes spēku ieiešana Afganistānā. No visiem šiem datiem var izsecināt vienu kopīgu iezīmi: kad uz Saules plankumi sasniedz savu dzīves (cikla) maksimumu - uz Zemes notiek kaut kas nelāgs. Un tā periodiski ik pa laikam. Šāda iezīme saglabājusies laika periodā no 1700. līdz pat 1985. gadiem, kad Čiževskijs veica datu analīzi un apkopoja tos. Secinājums viens - kad mazais saules cikls, plankumu, iet uz beigām - pasaulei vajag sagatavoties kaut kādām nelāgām pārmaiņām vai notikumiem.

Var jau būt sakritības, bet nu tik ilgā laika periodā sakritības tuvinās nullei. Tāpat arī biologi secinājuši, ka lai cik tas nebūtu dīvaini, arī cilvēkam ir savs psiholoģiskais ritms, kas sakrīt ar šo Saules mazo ciklu - arī 11 gadus ilgs. Sākumā psiholoģiskais stāvoklis var būt derpesīvs vai tikai mazkaitīgi biedējošs, bet cikla beigās vājākiem cilvēkiem tas var pāraugt maniakālā depresijā, pašnāvību vilnī un vēl daudz citos diezgan nepatīkamos un negatīvos aspektos. Bet, visā šajā jezgā esot arī kāds gaišs stars, proti, izrādās, kā secina psihologi un psihiatri - cilvēks spēj radīt mākslas šedevrus, dzeju, prozu, gleznas, tikai esot šajā maniakālās depresijas stāvoklī. Viss radītais pirms vai pēc tam neiegūst tādu atzinību kā tie darbi, radījumi, kas nākuši no šādā stāvoklī esošas psihes un cilvēkiem.

Pēdējais Saules mazais cikls sakrita arīdzan ar tās lielo, 80 gadus ilgo ciklu, kas notiek arīdzan retāk kā domājams. Šī aktivitāte bija tieši uz 2011....2012. gadu miju. Kā atceramies, pasaules kara sludinātāju saradās daudz, bet izrādās, ka nekas tik traks, kā teikts, nenotika. Iespējams, kalendārais cikls un dabas cikls ne vienmēr sakrīt, tāpēc arī prognozēt ko ir diezga pagrūti, ja nezini visus datus, pēc kā analizēt. Tomēr fakts ir un paliek fakts - magnētiskās vētras ietekmē zemi un šeit esošos. Cilvēku mazāk, vismaz apziņas līmenī, bet dzīvniekus daudz vairāk, jo tie no dabas nav tik attālinājušies kā mēs, homo sapiens. Pasargāt sevi no šādām magnētiskajām vētrām un to sekām arī nav iespējams. Tas ir tik globāli un maz ietekmējami, ka ja mēs spēsim to paredzēt, iespējams būs mazāk traģisku notikumu, bet apturēt - nespēsim. Vai sekot līdzi šiem cikliem cits jautājums, bet nu katrsjau ir citādāks, vienu tas ietekmē vairāk, citu mazāk.