Zelta maišeļi alā

foto: moneymetals.com

Šī ala atrodas ASV, Kolorādo štatā. Nosaukums tai dots diezgan iespaidīgs - Kolosa ala (Colossal cave), ko latviskojot varētu nosaukt par Milzīgo alu. Patiesībā tā atvērta tūristiem jau diezgan sen - kopš 1958. gada, bet tās vēsture un notikumi ap to, urda prātus arvien daudziem cilvēkiem.

Ala tik tiešām ir milzīga, kā jau to var noprast pēc tās nosaukuma, un tūristu apskatei pieejama vien maza daļa no tās. Neskatoties uz to, varas iestādēm vajadzēja vairākus gadus līdz pat šī nelielā daļa varēja kļūt par publiski pieejamu. Lieki teikt to, ka vajadzīga bija pavisam jauna, teiksim tā, alas infrastruktūra - gaisma (elektrības vadu ievilkšana), trepes, aizsargbarjeras un vēl daudzas citas nianses. Cik nu var ticēt speleologu teiktajam, tad patiesībā vēl šodien viss šis alas masīvs, kas varētu tikt izpētīts, tā arī nav pabeigts, jo daudzas tās vietas ir vienkārši pārāk tālu lai tajās tiktu īsos laika posmos. Un grūti teikt, cik patiesībā šīs alas struktūra ir liela, jo jau tikai izpētītās alas tuneļu kopgarums ir aptuveni 180 kilometri.

Alu kā tādu uz zemes ir daudz, un vēl vairāk to ir tieši tādās vietās kā Kolorādo štats ASV. Arī šī ala, visticamākais, paliktu tikai pētnieku rīcībā, ja vien ap to nebūtu radies patiesi īstens mīts un noslēpumu plīvurs. Vienā mirklī, kad pētnieki jau grasījās beigt alas izpētes darbus, tunelī tika atrasti pusizbalējuši auduma maisi. Uz tiem gandrīz izbalējis uzraksts: "Atlas Trail". Izpētes darbu vadītājam šis atradums likās interesants un viņš palūdza žurnālistus un kompānijas darbiniekus pameklēt informāciju par to, kas tas varētu būt un ko nozīmēt.

Nepagāja nemaz ilgs laiks līdz izdevās uzzināt, kas tad īsti ir "Atlas Trail". 19. gadsimtā bija firma, kas jau sen kā bankrotējusi, ar tieši tādu pašu nosaukumu. Tās darbības sfēra bija dzelzceļa pārvadājumi starp Sanfrancisko un Ņūorleānu. Pēc arhīvā esošajiem datiem šādos pat maisos šī kompānija tolaik pārvadājusi.... zeltu. Tika atrastas arī ziņas par to, ka 1882. gadā aptuveni tai pat rajonā kur atrodas ala, kāda banda esot aplaupījusi vilcienu un nozagusi zeltu aptuveni 85 tūkstošu (toreizējo) dolāru vertībā. Tomēr vēlāk visus no laupītājiem noķēra un sodīja. Kas un kā tālāk noskaidrot neizdevās, jo viss arhīvs kurā glabājās ziņas par šo notikumi atradās Elkalonas pilsētiņā, bet tur 1911. gadā ugunsgrēka laikā visa šī informācija sadega. Nu ja nekā, tad nekā. Par maisiem un nolaupīto zelta faktu aizmirsa uz vairākiem gadiem.

Nejaušības vai sakritības pēc vienam no žurnālistiem, kas šo lietu centās izpētīt, sanāca iegūt vēstuli, kuru rakstījis kāds Elkalonas pilsētas iedzīvotājs. Tā datēta ar 1882. gadu un tajā sīki aprakstīts viss, kas noticis ap šo laupīšanu.

1882. gada 15. maijā četri bandīti apstādinājuši vilcienu un nolaupījuši 85 tūkstošus dolāru zelta izteiksmē (jeb pēc tā laikamēriem - aptuveni 100 kg). Viņi bēgot paslēpušies Kolosa alā. Varas iestādes nobloķējušas vienīgo izeju (vismaz tā tolaik uzskatīja) un divu nedēļu garumā centās noziedzniekus izdabūt laukā, kurinot ugunskurus un cenšoties tos smacēt ar dūmiem. Tomēr šie pasākumi nedeva nekādus panākumus. Drīz vien vietējais šerifs uzzinājis, ka noziedznieki nemaz vairs neatrodas alā, bet uzdzīvo uz nebēdu mazā pilsētiņā aptuveni 100 km no pašas alas.

Noziedznieki tā bija aizrāvušies ar dzīrošanu un svinēšanu, ka nemaz nepamanīja varas iestādes pārstāvju ierašanos. Apšaudes rezultātā trīs tika nogalināti. Bet.... tas zelta daudzums ko pie viņiem atrada nemaz nebija salīdzināms ar to, ko viņi nočiepa no vilciena. Ceturtais bandīts pastāstīja par otru izeju no alas. Uz jautājumu kur ir pārējais zelts viņš vien atbildēja ka tieši kur, nezinot, bet tas esot noslēpts kaut kur alā. Noziednzieka uzvārds bija Bridžess. Viņu vēlāk notiesājuši uz 28 gadiem ieslodzījumā. Ar šo faktu arī vēstule beidzas.

No vēstules teksta žurnālists uzņēmīgi centās ritināt šo mīklu tālāk. Bija ar ko sākt - noziedznieks, kas negāja bojā, bet kurš tika nosūtīts uz cietumu. Izrādās, ka cietumā tik tiešām Bridžess pabijis un tur pavadījis visus 28 viņam piespriestos gadus. Brīvībā atkal iznācis 1910. gadā. Viņam sāka sekot un beigu beigās viņš viņus atveda uz alu. Tagad varas iestādes zināja par abām ieejām/izejām, un pie tām arī gaidīja... veselu nedēļu cerībā, ka bijušais ieslodzītais viņiem atnesīs zeltu. Tā nu varas iestādes pārstāvjiem apnika gaidīt un viņi devās alā iekšā paši. Un... atrada tur jau pussadalījušos bijušā zagļa ķermeni. Viņš gāja bojā no šāviena galvā. Zeltu nekur nemanīja. Veicot vēl rūpīgāku alas izpēti tika atrasta trešā ieeja/izeja, bet pie tās - telts vieta un izdzisis ugunskurs. Pāris kilometrus no šīs ieejas tika atrasts arī pats telts īpašnieks - miris, visticamākais no čūskas kodiena. Pie viņa atrada revolveri no kura ticis nogalināts bijušais ieslodzītais Bridžess, kā arī pāris monētas no "Atlas Trail" zelta krājumiem.

Tā nu atkal par visu aizmirsa līdz 1977. gadam kad Denveras policija (Kolorādo štats) reida laikā centās arestēt narkotiku tirgotājus. Narkotirgoņu mājas pagrabā tika atrasti vairāki simti zelta monētu. Vēlāk veiktā ekspertīze parādīja, ka jā, tās tik tiešām ir no tā paša "Atlas Trail" vilciena nolaupītās monētas. Kopējā to vērtība uz to brīdi bija 700 tūkstoši dolāru.

Mājas īpašnieki - brāļi Kolleri, paspēja aizmukt, bet policijas rokās nonāca visnotaļ interesanti arhīva dokumenti un liecības. Izrādās ka viens no brāļiem gadu pirms šī reida ieguvis dokumentus, kas uzskatāmi par slepeniem. Tie piederējuši kompānijai "Atlas Trail" un tajos norādīts, ka 1882. gada laupīšanā pazudis zelts kopsummā nevis uz 85 tūkstošiem dolāru kā domāts iepriekš, bet gan uz summu 850 tūkstoši dolāru. Kompānija vienkārši baidījusies atbaidīt klientus, tāpēc summa pavēstīta cita - aptuveni desmit reizes mazāka.

Brāļus Kollerus tā arī neizdevās notvert. Iespējams, vienu daļu viņi paspēja paslēpt kur citur un šo naudu vēlāk turpināja tērēt, bet policijai bija vēl viena versija - zelts arvien meklējams alā. Tajā pat alā kurp to sākotnēji aizveda vilciena laupītāji.

Piedzīvojumu un vieglas naudas tīkotāji masveidā centās atrast šo zeltu, bet ne tik ātri. Uzņēmums, kas savulaik pārņēma "Atlas Trail" tā bankrota brīdī paziņoja, ka pazudušais zelts ir viņu īpašums un kategoriski aizliedza tuvoties alai un nodarboties ar jebkādiem zelta meklējumiem. 1982. gada 1. jūlijā grupa labi aprīkotu speleologu, kurus pavadīja gan žurnālisti, gan telekameras, devās izpētīt alu ceŗibā ka kaut ko atradīs.

Aptuveni pēc diennakts grupa parādījās pie alas izejas un rokās nesa divus maisus ar blāviem uzrakstiem "Atlas Trail" - pazudušās monētas zelta veidā. Pēc viņu vārdiem zelts esot atradies vien pāris kilometrus no ieejas, mazā sānu tunelī. Tai pat dienā speleologi varas iestādēm paziņoja arī par to, ka līdzās zelta maišeļiem atradās arī divi miruši cilvēku ķermeņi...

Nākamā dienā varas iestādes no alas iznesa divus mirušo ķermeņus. Tie bija saglabājušies gluži kā mūmijas pateicoties alas specifiskajam mirkoklimatam. Abi mirušie izrādījās.... savulaik no policijas aizbēgušie brāļi Kolleri. Iespējams abi brāļi apmaldījās alas labirintos un nespējot rast izeju, aizgāja bojā bada nāvē, iespējams, kāds cits iemesls, par to ekspertīzes datu nav. Tomēr, kas saistās ar zeltu tad lai arī to jaunais īpašnieks, kas pieteica uz to īpašumtiesības, bija ļoti priecīgs (kompānija "Dienvidrietumu dzelzceļa ceļi" - South-West Railroad), tā bija tikai maza daļiņa no tā, kam tur vajadzēja būt. Šīm ziņām nonākot plašsaziņas līdzekļos notika ķēdes reakcija - ikviens zelta meklētājs devās turp. Varas iestādēm nācās iejaukties un aizliedza jebkādu pašdarbību zelta meklēšanā šai rajonā. Visas alas ieejas tika rūpīgi apsargātas.

Sakarā ar šo sava veida zelta drudzi alās jau pēdējos gados pazuduši diezgan daudz cilvēku. Daudzi no viņiem speciāli atpaliek no grupām, ņem līdzi lukturīšus un citas zelta meklētāja piederum-mantas. Meklē, maldās un apmaldās un tā arī dzīvi netiek laukā. Zelts vilina arvien un visus. Visu pastiprina melīgie raksti, kuros ik pa laikam tiek lēsts, ka kādam esot paveicies un viņš esot atradis "Atlas Trail" pazudušo zeltu, daļiņu vairāk vai mazāk, bet atradis. Vilinājums tik tiešām ir liels, ja ņem vērā, ka zelta pašreizējā vērtība, kurš vēl pēc oficiālām ziņām jāatgūst ir aptuveni septiņi ar pus miljoni ASV dolāru.