Mistiskā HIV izcelsme

foto: wpmlabs.com

Katram cilvēces periodam ir sava sērga. Sērga, kas tai klejo līdzi visur. Viduslaikos tas noteikti bija mēris, pēcāk holēras uzliesmojumi. Tomēr holēra nenogalināja tik daudz cilvēku kā mēris. Mūsdienu mēris - HIV jeb imūndeficīta vīruss, par kura izcelsmi daudzi arvien rausta plecus. Jā, ir, bija vispirms mūsu radiniekiem pērtiķiem, kā tika cilvēkam.... nezin neviens. Skaidrs ir vēl tas, ka mūsu radiniekie - pērtiķveidīgie, ar to slimo lielāko savas dzīves daļu un nemirst no tā, bet cilvēkam tas ir nāvējošs. No kurienes tas radies un kā tika līdz mums?

Pirmais oficiālais saslimšanas gadījums tika reģistrēts 1981. gadā Losandželosā, ASV. Jau pēc 18 gadiem, proti, 1999. gadā, 2,8 miljoniem cilvēku HIV tiek noteikta kā diagnoze kāpēc iestājusies nāve. Statistika ir vispār ļoti traģiska: pasaulē ar HIV tiek inficēts 1 cilvēks ik pēc 11 sekundēm. Mazāk attīstītās valstīs, kā piemēram Dienvidāfrikā, ik dienu no HIV mirst ap 5500 cilvēku. Pēc dažādiem datiem, lai vai kā, apmēri un sekas ir graujošas.

Par tā cēloni ir daudz diskusiju un pieņēmumu, sākot no tā, ka tas ir CIP radīts vīruss, lai kontrolētu cilvēku skaita daudzumu pasaulē (bioloģiskais ierocis), kurš laika gaitā izgājis no rāmjiem (kontroles) un sācis izplatīties pats par sevi. Vēl ir pieņēmumi ka HIV un AIDS neesot nemaz saistīti. Tāpat šeit arī var pieminēt pieņēmumu, ka vīruss ir no zemes dzīlēm izlaists, nejauši, kā arī iespēju, ka tas šurp atceļojis ar kādu no debess ķermeņiem un nokļūstot tik labvēlīgā vidē, mutējis un tagad nekontrolēti izplatās. Vēl arī tiek piesaukta Beļģijas Kongo notikusī poliomelīta epidēmija 1950tos gados, kad izmantotā vakcīna faktiski arī bijis HIV vīruss, bet ģenētisko mutāciju un nejaušības sakarā tas nu ir palicis par patstāvīgi dzīvojošu vīrusu, kam nespēj kaitēt nekas.

Vakcīnas, kas valstās uz novājinātu vīrusu injekcijām un tiek nodoti no viena objekta citam liek domāt, ka HIV tik tiešām varēja būt neveiksmīgs veids kā iegūt vakcīnu poliomelītam. Šī vakcīna tika radīta laboratorijās kā veids, lai pasargātu trušu populācijas no nāvējošās slimības. Vairums virusologu uzskata, ka vīrusu izplatību un viņu uzvedību vispār ir faktiski neiespējami prognozēt un kontrolēt.

1957. gadā grupa amerikāņu pētnieku no Wistar Institūta (Filadelfija, ASV) aizsāka eksperimentus Kongo džungļos. "Izmēģinājuma trusīšu" lomā iejutās šimpanzu grupa. Pētījuma un eksperimentu mērķis bija iegūt uzlabotu vakcīnu, kas sekmīgi cīnītos ar poliomelītu. Caur pētnieku rokām (un eksperimentiem) tika izlaisti vairāk kā 400 primātu. Pētījumu gaita nebija sekmīga, jo lielākā daļa tās dalībnieku aizgāja bojā. Jau tolaik aizsākās runas par to, cik humāni ir šāda veida eksperimenti un rīcība, bet to laika gaitā noklusināja ar atrunām par vēlmi rast risinājumu, lai glābtu cilvēku dzīvību, veselību. Vēl viena nianse, kas šeit ir svarīga ir tas fakts, ka pētījumos tika izmantoti audi, kas iegūti no primātu aknām, un balstoties uz šiem datiem, tiek radīta šī vakcīna. Te interesanti ir tikai tas, ka šeit vairāk vai mazāk rodas skaidrojums, kā no primātiem šis vīruss pārlēca uz cilvēku, principā, paŗvarēja "starpsugu barjeru". Vīruss dabiskā vidē šādu lēcienu neizdarītu, viņam to faktiski palīdzēja izdarīt cilvēks ar savu mūžīgo glābšanas vēlmi (bet visi centieni atgriezās šausmīgā slimībā pašam eksperimentatoram - cilvēkam). Lai gan arī šeit ir strīdi par to, vai cilvēks vainojams šajā starpsugu lēcienā vai tas noticis dabiskā veidā. Ir grūti rast patiesu atbildi, lai arī cik skarba tā varētu būt.

Iet laiks un pienāk 1999. gads. Alabamas štata universitāte paziņo par to, ka viņas pētnieku grupa ir atradusi šimpanzēs (šimpanze Pan Troglodytes) vīrusu SIVcpz, kas ir gandrīz identisks vienam no AID`s HIV-1 vīrusiem. Pārsteidzosi ir tas, ka šis vīruss pat šimpanzu vidū ir ļoti rets. Šī vīrusa atklāšana šimpanzē nebūt nenorāda uz to, ka tieši šis primātu veids ir atbildīgs par AIDS vīrusa rašanos. Daudzi pētnieki toreiz un vēl arī mūsdienās pieļauj iespēju, ka tieši cilvēks ir tas, kurš specīgākā formā šo vīrusu nodevis primātiem savu eksperimentu rezultātā. Strīdus vaininieks - Wistar Institūts un tā pētnieki vēlāk paziņoja, ka viņi savos eksperimentos neizmantoja šī tipa primātus, lai no iegūtu vakcīnas materiālu. Vakcīna tikusi radīta izmantojot Āzijas tipa makaku, kurai vispār šis vīruss - SIV, nav sastopams. Tādejādi, vismaz faktiski tiek izslēgta iespēja, ka pats cilvēks vainojams starpsugu vīrsa radīšanā. Tīri teorētiski.

Kāpēc poliomelīts pagājušā gadsimta gados bija tik ievērojams? Tāpēc, ka ASV tas plosījās diezgan ilgi - laika posmā no 1942. līdz 1953. gadam. 1950tā gadā ASV vien tika reģistrēti 33344 saslimšanas gadījumi. Vēlāk - 1952. gadā, poliomelīta epidēmija pārlec uz Eiropu un masveidā tiek reģistrēti saslimšanas gadīju Dānijā, Beļģijā un Vācijā, kā arī citviet.

Gāja laiks un liekas, cilvēki aizmirsa par daudzām šīs slimības un iespējamās izcelsmes iespējām līdz... pienāca 1992. gads. Par vakcīnas traģisko lomu pasaules vēsturē un AIDS radīšanu ieminējās žurnāls "Rolling Stone". Tolaik šis raksts radīja īstu vētru un beigu beigās žurnālam nācās atvainoties un rakstīt, tā sakot, pēc faktiem, nevienu tā īsti nevainojot nekur. No Wistar Institūta, vakcīnas darba grupas dalībniece Hilarija Koprovski (Hilary Koprowski) bija spiesta uzstāties publiski un paskaidrot visu, tādejādi aizstāvot arī savu reputāciju. Tieši viņa savulaik bija tā, kas bija viens no galvenajiem cilvēkiem vakcīnas radīšanā. Viņa norādīja uz to, ka nav nekādu pierādījumu tam, ka institūta savulaik veiktais eksperiments varēja radīt AIDS epidēmiju. Jezga radās liela, tāpēc Wistar Insitūts rada speciālu komisiju, kas nodarbojas ar visu faktu izpēti. Galu galā komisija nāk pie slēdziena, ka "teorētiskā iespēja" tam, ka cilvēka eksperimentu rezultātā radās AIDS (un vēlākā epidēmija) ir "ļoti maza". Attaisnojošs arguments bija kāds britu jūrnieks, kura ķermenī pēc atgriezšanās no Kongo pirms 1957. gada, tiek atklāts AIDS vīruss (tobrīd eksperiments ar primātiem tikai aizsākas). Viņš mirst 1959. gadā. Tas tiek izmantots kā arguments, lai pierādītu to faktu, ka AIDS vīruss eksistējis jau pirms 1957. gada. Iespējams ka tā, taču tas nepierāda ka eksperimenti ar vakcīnu tieši nebija tie, kas nekaitīgo AIDS vīrusu padarīja par epidēmiju.

1981. gadā vairāki cilvēki saslimst ar vēl nezināmu vīrusu. Vēlāk visus šos gadījumus klasificē zem AIDS saslimšanām. Pirms 1957. gada oficiāli nav neviena dokumenta, liecības, kas norādītu uz to, ka kāds bijis saslimis ar AIDS vīrusu. Laika posmā no 1957. līdz 1981. gadam minami vien trīs gadījumi, kuros par slimību oficiāli atzīts AIDS. Pirmais gadījums ir 1959. gadā, kādam Kongo iedzīvotājam asins (precīzāk, plazmas) paraugos atrasts AIDS vīruss, vēlāk kādam āfrikāņu izcelsmes pusaudzim, kurš mirst 1969. gadā Sant Luisā, ASV, un pēdējais ir kādam norvēģu jūrniekam, kurš mirst 1976. gadā. Par nāves oficiālo cēloni visiem trim tiek norādīts AIDS vīruss.

Tiek izvirzīts pieņēmums, ka vīruss šo starpsugu barjeru pārvarējis jau krietni agrāk - proti, pirms kādiem 100 vai vairāk gadiem. Tieši šīs īpatnības pēc vēlāk tiek pārtraukti testi, kuros tiek izmantota asins plazmas pārbaude.

Iet laiks un jautājums paliek atklāts un liekas, uz kādu laiku visi piemirst par to. 1995. gadā pazīstamais virusologs Deivids Ho (David Ho), kurš bija arī izmeklēšanas komisijā par 50to gadu notikumiem Kongo, vēlreiz pārbauda visu informāciju un datus. Viņš secina, ka nav nekādu būtisku pierādījumu tam, ka jūrnieks no Mančesteras, kurš pirmais nomira no AIDS, vispār bija HIV nēsātājs. NAv nekādu liecību vispār par jebkādu sakaru AIDS un HIV. Viņa atklājums tiek publicēts britu avīzē "The Independent", bet bez vērā ņemamiem rezultātiem.

Tā paša gada februārī Wistar institūts paziņo, ka savos arhīvos atraduši sasaldētu poliomelīta vakcīnu, ka izmantota pirms 40gadiem. Tā esot tā pati vakcīna, kas izstrādāta Kongo 50to gadu beigās un kuru vēlāk izmantoja cilvēku ārstēšanai Ruandas un Burundi apkaimē. Tiek veikti milzum daudz testi, pārbaudes un salīdzināšanas, viss ļoti slepeni. Beigu beigās profesors Klaudio Baziliko paziņo: vakcīnā nav atrastas nekādas šimpanzes DNS paliekas vai SIVcpz vīrusa esamība. Tātad, cilvēks nav vainojams vīrusa radīšana vai tā izplatīšanā. Nu vismaz, tā sanāk pēc Klaudio teiktā.

Tomēr, žurnālistam Edvardam Huperam ir cits viedoklis. Viņš savā grāmatā "Upe" tieši norāda uz to, ka poliomelīta vakcīnai ir tiešs sakars ar AIDS epidēmiju. Grāmatā viņš stāsta par laiku (50tie un 60tie gadi), kad strādājis kā "BBC" korespondents Kongo. Viņš sekojis līdzi vakcinācijas attīstībai, vācis materiālus un runājis ar vietējiem iedzīvotājiem. Pēc visa tā viņš ir pārliecināts, ka zinātnieki un eksperimenta līdzdalībnieki sabiedrībai nestāsta visu patiesību.

Iespējams ka kādudien pienāks brīdis, kad slepenības zīmols, vai melu zīmols tiks noņemts no šīs lietas un pasaule uzzinās, kā tad īsti šis vīruss no tropu džungļiem nonāca līdz cilvēi un izplatījās tik mežonīgos apjomos un tik ātri. Vai arī uzzināsim to, cik patiesībā tā laika mediķi centās rast izeju, eksperimentu veidā rodot vakcīnu un ka AIDS (HIV) ar to nav nekāda sakara. Tomēr daudzas mazas nianses jau šodien rada jautājumus, kas ir aktuālāki par jebkurām piedāvātajām atbildēm. Viens no tiem: kāpēc eksperimenti tika veikti Kongo, toreizējā Beļģijas kolonijā, nevis kaut kur Eiropā, Āzijā vai Amerikā. Kā nekā, ja vadās pēc oficiālajiem datiem, tad eksperimentā tika izmantoti Āzijas makakas (primāti), kas Kongo nedzīvo. ASV saņēma no Beļģijas atļauju Kongo veikt eksperimentus, iebaidot Beļģiju ar poliomelīta epidēmiju un iespējamo sērgu. Tāpat vēl sīkums, bet būtisks - pirmo vakcīnu, pēc tās radīšanas, saņēma... vietējie iedzīvotāji, Kongo iedzīvotāji, nevis amerikāņi vai beļģi vai vācieši. Vai te var runāt par sava veida plānotu testēšanu vai tīri glābšanas misiju, cenšoties palīdzēt vietējiem.....? Šaubas ir par visām atbildes versijām.